Pa to laiku grāfs bija pārbraucis mājās; viņš ceļu bija nobraucis sešās minūtēs. Šinīs sešās minūtēs viņi bija redzējuši vismaz divdesmit jauni ļaudis, kuri apsvēra, cik dārgs ir viņa iejūgs, kādu tie sev nespēja iegādāties, un auļoja pakaļ šim lepnajam kungam, kurš varēja turēt zirgus, kuri katrs maksāja desmittūkstoš franku.
Nams, kuru Alī grāfam bija izvēlējies par pilsētas dzīvokli, atradās vienos zaļumos un ieņēma lielu laukumu. Bez galvenās ieejas viņam bija arī vēl otra ieeja no Pontjē ielas.
Rati pieturēja pie galvenās ieejas. Divi vīri grāfu sagaidīja; viens bija Alī, kurš grāfam uzsmaidīja ar neslēptu prieku un par to tika atalgots ar laipnu skatienu, otrs Bertučio, kurš sniedza roku, lai palīdzētu izkāpt no ratiem.
— Pateicos, maestro Bertučio! — sacīja grāfs, viegli izlēkdams no ratiem. — Vai notārs ir šeit?
— Viņš gaida mazajā salonā, ekselence, — atbildēja Bertučio.
Grāfs atdeva cimdus un cepuri savam franču sūlainim, tam pašam, kas
viņu bija gaidījis priekšistabā pie grāfa Morserfa, un gāja tad Bertučio līdzi uz mazo salonu.
— Marmors priekšistabā nav diezgan labs, — piebilda Monte-Kristo, — es negribu to ilgi paturēt.
Notārs gaidīja, kā Bertučio bija teicis, mazajā salonā.
Viņš bija īsts advokātu aroda reprezentants, stīvs un cienīgs, ar visu sava amata apziņu.
— Vai jūs esat notāra kungs, kuram uzdots pārdot māju ārpus pilsētas? Jūs zināt, ka es to gribu pirkt?
— Jā, grāfa kungs, — atbildēja notārs.
— Vai pirkšanas līgums ir gatavs?
— Jā, grāfa kungs.
— Labi. Un kur ir tā māja, kuru gribu pirkt? — prasīja Monte-Kristo, nevērīgi pagriezies iesāņus gan pret Bertučio, gan pret notāru.
Notārs izbrīnījies grāfu uzlūkoja.
— Kā? Grāfa kungs nezina, kur atrodas māja, kuru viņš grib pirkt?
— Kā lai es to zinātu? Es tikai šorīt pirmo reizi atbraucu uz Parīzi.
— Tas ir pavisam kas cits, — atteica notārs. — Māja, kuru jūs, grāfa kungs, esat pircis, atrodas Oteilas priekšpilsētā.
— LJn kur atrodas Oteilas priekšpilsēta? — prasīja grāfs.
— Dažus soļus atstatu 110 šejienes, grāfa kungs, ļoti jaukā vietā, pašā Buloņas krastā.
Bertučio pie šiem vārdiem bija nobālis.
— Lūdzu tad man pasniegt līgumu! — prasīja grāfs.
Un, līgumam īsu skatienu uzmezdams, viņš to strauji parakstīja.
— Bertučio, — viņš sacīja, — dodiet tam kungam piecdesmit tūkstošus franku!
Nama pārvaldnieks aizgāja streipuļodams un atgriezās ar paku bankas zīmju, kuras notārs pēc paraduma rūpīgi pārskaitīja.
— Un tagad, — prasīja grāfs, — visas formalitātes būs laikam izpildītas?
— Visas, grāfa kungs.
— Vai jums ir atslēgas?
— Tās atrodas pie kastelāna, kurš pārlūko māju. Šeit jums būs viņam izrakstīta pavēle atdot atslēgas.
— Ļoti labi, — Monte-Kristo māja atvadīdamies.
— Bet, — iedrošinājās sacīt godīgais ierēdnis. — Jūs grāfa kungs, esat maldījies, visa summa bija piecdesmit tūkstoš franku.
— Un jūsu honorārs?
— Ir jau tur ierēķināts, grāfa kungs.
— Bet vai tad jūs no priekšpilsētas neesat šurpu nācis?
— Tā gan.
— Nu, tad tas ir par jūsu pūlēm.
Notārs aizgāja streipuļodams un līdz zemei klanīdamies, tādu klientu viņš vēl savu mūžu nebija redzējis.
— Pavadiet to kungu! — grāfs sacīja Bertučio, un nama pārvaldnieks ar notāru aizgāja.
Kad grāfs bija viens, viņš izvilka no kabatas savu piezīmju grāmatiņu, izņēma no tās vienu lapiņu un salīdzināja to ar līgumu.
— Priekšpilsētā, Fontēnas ielā 30; pilnīgi pareizi, — viņš sacīja, — man tagad ar visādiem līdzekļiem jāmēģina izpētīt noslēpums… Nu, pēc stundas zināšu.
Viņš zvanīja.
Pārvaldnieks ienāca.
— Maestro Bertučio, — sacīja grāfs, — jūs man reiz sacījāt, ka jūs jau bieži esat bijis Francijā?
— Dažās Francijas daļās jā, ekselence.
— Jūs, bez šaubām, pazīstat Parīzes apkārtni?
— Nē, ekselence, nē, — atbildēja pārvaldnieks, viegli nodrebēdams.
— Žēl, ka jūs nepazīstat Parīzes apkārtni, — grāfs sacīja, — jo šovakar gribētu apskatīt savu jauno māju un jūs mani būtu varējis pavadīt.
— Uz Oteilas priekšpilsētu! — iesaucās Bertučio, kura vara ādas krāsa kļuva līķa bāla. — Es! Es lai eju uz priekšpilsētu!
— Nu, kas tad tur sevišķs? — sacīja grāfs. — Ja jau es tur dzīvošu, tad arī jums tur būs jābūt.
Zem grāfa caururbjošā skatiena pārvaldnieks nolaida acis un stāvēja mēms un it kā sastindzis.
— Bet kas tad jums kaiš? Es jau lieku divreiz jums pēc ratiem zvanīt, un jūs vēl nekustaties? — prasīja grāfs.
Bertučio uzreiz izskrēja priekšistabā un aizsmakušā balsī pavēlēja piebraukt ratus.
— Rati ir piebraukti, ekselence, — viņš paziņoja.
— Tad ņemiet savu cepuri un cimdus! — sacīja grāfs.
— Vai man tiešām grāfa kungs jāpavada? — izbijies iesaucās Bertučio.
— Jums taču tur viss būs jāsaved kārtībā.
Būtu bijusi pārdrošība pretoties grāfa pavēlei; pārvaldnieks tāpēc sekoja grāfam, ne vārda neiebilzdams.
Viņi abi iekāpa ratos, kuri strauji aizripoja.