Tā kā pati daba un liktenis man lēmuši darbīgu un nemierīgu dzīvi, tad es divus mēnešus pēc atgriešanās atkal atstāju savu dzimto zemi un 1702. gada 20. jūnijā Daunsā uzkāpu uz kuģa «Dēka», kas devās uz Siratu kornvolieša» kapteiņa Džona Nikolesa vadībā.
Vējš mums bija ļoti labvēlīgs līdz Labās Cerības ragam, kur piestājāmies krastā, lai uzņemtu svaigu ūdeni; bet, atklājuši kuģī sūci, mēs izkrāvām preces un pārlaidām ziemu tur, jo kapteinis saslima ar atguļas drudzi un mēs varējām aizbraukt no Labās Cerības raga tikai marta beigās. Tad uzvilkām buras un laimīgi nokļuvām līdz Madagaskaras jūras šaurumam; kad bijām aizbraukuši uz ziemeļiem no šīs salas, apmēram piektajā dienvidu platuma gradā, pastāvīgie mērenie ziemeļu un rietumu vēji, kas, kā novērots, no decembra sākuma līdz maijam mēdz pūst šajā joslā, 19. aprīlī sāka pūst ar daudz lielāku spēku un vairāk no rietumiem, nekā parasts; šāds vējš pieturējās pavisam divdesmit22 dienas. Tai laikā mūs aizdzina mazliet uz austrumiem no Moluku salām un apmēram 3 gradus uz ziemeļiem no ekvatora, kā to mūsu kapteinis bija aprēķinājis 2. maijā, kad pēkšņi vējš norima un iestāj ās pilnīgs klusums, par ko es ļoti priecājos. Bet kapteinis, daudz pieredzējis braucienos pa šīm jūrām, pavēlēja mums visiem sagatavoties vētrai, kas tiešām sākās nākošajā dienā, jo sacēlās dienvidu vējš, tā sauktais dienvidu musons.
Redzot, ka vējš pieaug, mēs nolaidām spritburu un gatavojāmies nolaist fokburu; bet, tā kā laiks kļuva aizvien nejaukāks, tad pārbaudījām, vai lielgabali ir stingri piestiprināti, un atslābinājām bezānu. Kuģis atradās atklātā jūrā, tāpēc nolēmām labāk braukt pa vējam nekā manevrēt un dreifēt. Mēs sarēvējām fokburu, piesējām to un ievilkām šoti. Bija grūti valdīt stūri šai vētrā.
Kuģis turēj ās dūšīgi. Mēs priekšgalā nostiprinājām buru novelkamo trosi, bet bura pārplīsa, tad nolaidām rāju, noņēmām no tās buru un visu takelāžu. Vētra bija ļoti neganta, jūra brāzmoja svešādi un baigi. Pievilkām joltauvu pie stūres roktura un palīdzējām stūrmanim. Mēs negribējām nolaist mūsu marsstengu, jo kuģis labi peldēja pa vējam un ir zināms, ja marsstenga uzvilkta, tad kuģim vieglāk peldēt un tā sekmē viņa gaitu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums apkārt bija atklāta jūra. Kad vētra bija beigusies, uzvilkām grotburu un fokburu un dreifējām. Tad pacēlām bezānu, grota marsburu un priekšējo marsburu. Mūsu kurss bija uz ziemeļaustrumiem ar dienvidrietumu vēju. Mēs piesējām labo halzi pie štīrborda, atslābinājām virsvēja brases un rāju tauvas, uzvilkām apakšvēja brases, stingri pievilkām un nostiprinājām lūvbuliņu un pagriezām visas bezānburas pret vēju.
22 V.E.: Gan angļu oriģinālā gan visos tulkojumos stāv skaitlis 20. Bet starp 19. aprīli un 2.maiju, kuri nosaukti tepat tekstā blakus, ir nevis 20, bet gan 12 dienas (ja neskaita robeždatumus).
Šīs vētras laikā, kurai sekoja stiprs rietumdienvidrietumu vējš, pēc maniem aprēķiniem, tikām aizdzīti apmēram piecsimt j ūras jūdžu23 uz austrumiem, tā ka pat visvecākie jūrnieki uz kuģa nevarēja pateikt, kādā pasaules daļā mēs atradāmies. Pārtikas mums bija diezgan, mūsu kuģis izturīgs un komanda pilnīgi vesela, bet bijām gluži izmisuši ūdens trūkuma dēļ. Mums šķita labākais ieturēt to pašu kursu, nevis novirzīties vairāk uz ziemeļiem, lai netiktu aizdzīti Lielās Tatārijas ziemeļrietumu joslā vai Ledus j ūrā.
1703. gada 16. jūnijā kuģa zēns no marsstengas ieraudzīja zemi. 17. jūnijā mēs skaidri saskatījām lielu salu vai kontinentu (to vēl nevarēj ām skaidri noteikt), kura dienvidu daļā maza zemes strēle iestiepās jūrā, un bija redzams arī jūras līcis, gan pārāk sekls, lai tajā varētu iebraukt simt tonnu kuģis. Mēs izmetām enkuru vienas jūras jūdzes attālumā no šā līča, un mūsu kapteinis norīkoja divpadsmit labi apbruņotus vīrus liellaivā ar ūdens traukiem gadījumam, ja mēs atrastu ūdeni. Palūdzu viņam atļauju pievienoties šiem vīriem, lai varētu apskatīt zemi un varbūt izdarīt kādus atklājumus. Izkāpuši krastā, mēs neredzējām nevienu upi, ne strautu, ne arī kādu pazīmi, ka šī zeme būtu apdzīvota. Tāpēc mūsu j ūrnieki klaiņoja pa krastu, meklēdami dzeramo ūdeni jūras tuvumā, bet es aizgāju viens pats kādu jūdzi uz otru pusi, kur ievēroju, ka šī zeme ir kaila un klinšaina.
Tad sāku nogurt un, neredzēdams neko, kas varētu valdzināt manu ziņkāri, atgriezos lēnām pie j ūras līča; es varēju jūru pilnīgi pārskatīt un ieraudzīju, ka mūsu jūrnieki jau iesēdušies laivā un ar visu spēku airējas kuģa virzienā. Gribēju saukt, lai tie mani dzirdētu, kaut gan tas būtu bijis veltīgi, jo ieraudzīju, ka tiem pa jūru, cik ātri spēdams, sekoja kāds milzīgs cilvēks. Ūdens sniedzās tam līdz ceļgaliem, un viņš spēra apbrīnojami lielus soļus, taču mūsējie bija viņam jau kādu pusi juras jūdzes priekšā, un, tā kā jūra šeit bija pilna asām, smailām klintīm, tad briesmonis nespēja laivu panākt. To man pastāstīja vēlāk, jo es neiedrošinājos noskatīties šā notikuma beigas, bet aizskrēju, cik ātri varēdams, atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju nācis, un tad uzkāpu stāvā pakalnā, no kura varēju kaut cik pārredzēt apkārtni. Es ieraudzīju, ka zeme bija viscaur apstrādāta, bet mani pārsteidza zāles garums, kas šajās pļavās sasniedza divdesmit pēdas.
Izgāju uz lielceļa, kas man tāds šķita, lai gan salas iedzīvotājiem tā bija tikai taka caur miežu lauku. Gāju pa to kādu laiku, bet abās pusēs neko neredzēju, jo tuvojās pļaujas laiks un labība bija vismaz četrdesmit pēdas augsta. Pēc stundas biju izgājis cauri šim laukam, ko ietvēra vismaz simt divdesmit pēdu augsts žogs un tik lieli koki, ka nemaz nevarēju noteikt to garumu. No šā tīruma bija pāreja uz otru - četri pakāpieni un akmens uz augšējā pakāpiena. Es nevarēju uziet pa šiem pakāpieniem, jo katrs bija sešas pēdas augsts, bet virsējais akmens vismaz divdesmit pēdas augsts. Mēģināju atrast žogā kādu spraugu, kad ieraudzīju, ka no otrā lauka kāpnēm tuvojas kāds šīs salas iemītnieks, tikpat liels kā tas, ko redzēju jūrā vajājam mūsu laivu. Viņš bija augumā tik garš kā baznīcas tornis, un, aptuveni vērojot, katrs viņa solis bija desmit jardu plats. Mani pārņēma vislielākās šausmas un izbrīns, un es ieskrēju paslēpties labībā, no kurienes redzēju viņu uz augšējā pakāpiena skatāmies tīrumā pa labi un dzirdēju iesaucamies balsī, kas bija daudzkārt stiprāka par runas tauri, bet balss skanēja tādā augstumā, ka pirmajā brīdī tā man šķita pērkona duna. Tad septiņi viņam līdzīgi briesmoņi piesteidzās tam klāt ar sirpjiem rokās, un katrs sirpis bija sešreiz lielāks par mūsu izkapti. Šie ļaudis nebija tik labi ģērbušies kā pirmais un acīm redzot bija viņa kalpi un strādnieki, jo, kad viņš tiem pasacīja dažus vārdus, tie devās pļaut labību druvā, kurā gulēju noslēpies. Es turējos no viņiem pēc iespējas tālāk, bet varēju kustēties tikai ar lielām pūlēm, jo dažās vietās starp stiebriem bija tikai vienas pēdas atstatums un es ar pūlēm varēju starp tiem izspraukties. Tomēr ar grūtībām virzījos tālāk, līdz nokļuvu tādā druvas joslā, kur lietus un vējš bija labību sagāzuši veldrē. Šeit vairs nevarēju pakustēties ne soli, jo stiebri bija tā savijušies, ka nespēju izlīst starp tiem, un nolīkušo vārpu akoti bija tik cieti un asi, ka caur drēbēm durstīja manu miesu. Bet es dzirdēju, ka pļāvēji bija vairs tikai simt jardu atstatumā no manis. Pilnīgi noguris aiz piepūles, bēdu un izmisuma nomākts, nogulos vagā un no visas sirds vēlējos šeit nobeigt savas dienas. Es apraudāju savu atstāto sievu un bērnus - bāriņus. Nožēloju pats savu neprātu un stūrgalvību, kas pamudināja mani doties otrajā ceļojumā pretēji visu manu draugu un radu padomiem. Šādā briesmīgā dvēseles stāvoklī neviļus atcerējos Liliputiju, kuras iedzīvotāji mani uzskatīja par lielāko pasaules brīnumu, kur es spēju ar vienu roku aizvilkt visu ķeizara floti un paveikt vēl citus darbus, kas uz mūžīgiem laikiem tiks ierakstīti šās impērijas vēsturē un nākošajam paaudzēm liksies neiespējami, kaut arī miljoniem ļaužu tos apliecinājuši. Es domāju par to, kādi pazemojumi mani sagaida šajā tautā, kurai es likšos tikpat niecīgs kā jebkurš liliputs mūsu vidū. Bet es sapratu, ka tā būtu vēl mazākā nelaime, jo, ievērojot, ka cilvēku mežonīgums un nežēlība pieaug attiecīgi viņu apmēriem, varēju sagaidīt tikai to, ka būšu labs kumoss kāda briesmoņa mutē, kam pirmajam palaimēsies mani
notvert. Neapšaubāmi, ka filozofiem ir taisnība, ja tie mums apgalvo, ka nekas nav ne liels, ne mazs, bet ir tāds vienīgi, salīdzinot ar ko citu. Varbūt liktenim labpatiksies, ka liliputi atradīs kādu tautu, kuras ļaudis būs tikpat mazi, salīdzinot ar viņiem, kā viņi bija, salīdzinot ar mani. Un, kas zina, var būt, ka pat šī neredzēti lielā ļaužu suga kādā attālā un mums nezināmā pasaules daļā sastaps mirstīgos, kas viņus augumā pārspēs.
Par spīti bailēm un apjukumam, es tomēr nodevos šīm pārdomām, līdz viens no pļāvējiem pienāca desmit jardu tuvumā no manis tai vagā, kurā gulēju, un es sāku baidīties, ka ar savu nākošo soli viņš mani samīs vai pāršķels pušu ar savu sirpi. Tāpēc, kad viņš grasījās soļot uz priekšu, es aiz bailēm iekliedzos tik skaļi, cik spēju; tad milzīgais radījums apstājās un, kādu laiku vērīgi apskatījies visapkārt, beidzot ieraudzīja mani guļam uz zemes. Brīdi viņš mani vēroja ar piesardzību, kādu mēdz izrādīt, satverot mazu plēsīgu zvēriņu tā, lai tas nevarētu ne ieskrāpēt, ne iekost, kā pats to dažreiz Anglijā mēdzu darīt ar zebiekstēm. Beidzot viņš iedrošinājās satvert mani no mugurpuses ap vidukli ar savu rādāmpirkstu un īkšķi, pacēla tuvāk savām acīm, apmēram trīs jardu atstatumā, lai varētu mani labāk apskatīt. Es uzminēju viņa nodomu, un mans labais sarggars iedvesa man tik daudz attapības, ka nolēmu nemaz nepretoties, kad viņš turēja mani gaisā vairāk nekā sešdesmit pēdu augstumā virs zemes un briesmīgi saspieda man sānus, baidīdamies, ka izslīdēšu tam no pirkstiem. Es atļāvos tikai pacelt acis pret sauli, lūdzoši salikt rokas un pazemīgi skumjā balsī, kas atbilda tam stāvoklim, kurā atrados, izrunāt dažus vārdus, jo es baidījos, ka jebkurā mirklī viņš mani nosviedīs zemē, kā mēdzam nomest mazu, pretīgu dzīvnieku, kuru esam nolēmuši iznīcināt. Bet mana laimes zvaigzne lēma, ka mana balss un roku kustības milzim iepatikās, un viņš sāka skatīties manī kā brīnumā, ļoti pārsteigts par to, ka varu izteikt atsevišķus vārdus, kaut gan viņš tos nevarēja saprast. Es nespēju apvaldīt vaidus un asaras un, pavērsis galvu sānis, mēģināju cik varēdams tam likt noprast, ka viņa rādāmpirksts un īkšķis sagādā man nežēlīgas sāpes. Viņš acīm redzot mani saprata, jo, pacēlis sava kamzoļa malu, saudzīgi mani ielika tajā un tūlīt ar mani aizskrēja pie sava saimnieka, kas bija bagāts zemkopis un ko es pirmo ieraudzīju tīrumā.
Kad saimnieks (cik novēroju no viņu sarunas) bija no sava kalpa dzirdējis visas ziņas par mani, ko tas viņam spēja pateikt, viņš paņēma īsu salmu, spieķa lielumā, un ar to pacēla manu svārku malas, jo laikam domāja, ka tie ir man pašas dabas dots apvalks. Viņš papūta manus matus sānis, lai varētu labāk saskatīt manu seju, tad sasauca savus kalpus un vaicāja tiem, kā vēlāk uzzināju: vai tie jebkad redzējuši laukos kādu mazu dzīvnieku, kas līdzinātos man. Pēc tam saimnieks mani saudzīgi nolika zemē četrrāpus, bet es tūlīt piecēlos un lēnām pastaigājos šurp un turp, lai šie ļaudis redzētu, ka man nav nodoma aizbēgt. Tie visi apsēdās ap mani, lai labāk novērotu manas kustības. Es noņēmu cepuri un zemu paklanījos saimniekam. Tad nokritu ceļos un, pacēlis augšup rokas un acis, izrunāju dažus vārdus, cik skaļi varēdams, izņēmu no savas kabatas maku ar zeltu un pazemīgi to viņam pasniedzu. Viņš to paņēma plaukstā un tad pielika pavisam tuvu acīm, lai apskatītu, kas tas par priekšmetu, un vēlāk to vairākkārt pabikstīju ar spraužamadatas galu (adatu viņš izņēma no savas piedurknes), bet neko nesaprata. Tad es ar zīmēm rādīju, lai viņš savu roku noliek uz zemes. Es paņēmu maku un, to atvēris, iebēru visu zeltu viņam saujā.
Tur bija sešas spāņu monētas, katra četru pistoļu vērtībā, un divdesmit vai trīsdesmit sīkāki naudas gabali. Es redzēju, ka viņš ar mēli saslapināja sava mazā pirksta galu un pacēla vienu no lielākajiem naudas gabaliem, tad vēl vienu, bet, kā likās, nemaz nesaprata, kas tie tādi ir. Viņš deva man zīmi, lai ielieku tos atkal atpakaļ savā makā un maku kabatā, ko es pēc tam, kad vairākkārt biju viņam maku piedāvājis kā dāvanu, arī izdarīju.
Saimnieks bija pārliecinājies, ka esmu saprātīga būtne. Viņš vairākkārt mani uzrunāja, bet balss skaņa iedunēja manās ausīs kā ūdensdzirnavu rata rīboņa, tomēr vārdus viņš izrunāja diezgan saprotami. Es atbildēju tam, cik skaļi varēdams, vairākās valodās, un viņš bieži pielieca savu ausi divu jardu atstatumā no manis, bet viss bija veltīgi, jo mēs nemaz nesapratām viens otru. Tad viņš aizsūtīja savus kalpus darbā un, izņēmis no kabatas mutautiņu, to divkārt salocīja un noklāja uz savas kreisās rokas, ko nolika uz zemes ar plaukstu uz augšu, dodams man zīmi uzkāpt uz tās, ko varēju viegli izdarīt, jo viņa roka nebija resnāka par vienu pēdu. Man neatlika nekas cits kā paklausīt, un, baidīdamies nokrist, es visā garumā izstiepos uz viņa nēzdoga, kurā viņš mani ietina līdz galvai, lai es būtu lielākā drošībā, un tādā veidā aiznesa mani mājās. Tur viņš pasauca savu sievu un parādīja mani viņai; bet viņa iespiedzās un atlēca atpakaļ, kā to mēdz darīt Anglijā sievietes, ieraugot krupi vai zirnekli. Tomēr, redzēdama manu uzvedību un manu pilnīgo paklausību viņas vīram, viņa drīz nomierināj ās un pamazām kļuva pret mani ļoti laipna.
Pulkstenis bija apmēram divpadsmit, un kāds kalps ienesa pusdienas. Tika pasniegts viens liels gaļas gabals (saskaņā ar zemkopja vienkāršo dzīves veidu) bļodā, kuras diametrs bija apmēram divdesmit četras pēdas. Ēdēji bija saimnieks un viņa sieva, trīs bērni un kāda vecmāmuļa. Kad tie visi apsēdās, saimnieks nolika mani netālu no sevis uz galda, kas bija trīsdesmit pēdu augsts. Es briesmīgi izbijos un turējos cik spēdams tālu no malas, lai nenokristu zemē. Saimniece sasmalcināja gabalu gaļas, atlauza maizes drusciņas uz savas paplātes un nolika visu man priekšā. Es dziļi viņai paklanījos, izņēmu savu nazi un dakšiņu un sāku ēst, kas sagādāja visiem lielu prieku. Saimniece pavēlēja kalponei atnest mazu liķiera glāzīti, kurā varēja ieliet apmēram divus galonus, un piepildīja to ar dzērienu; es ar lielām pūlēm saņēmu trauku abās rokās un ļoti godbijīgi iztukšoju to par saimnieces veselību, izteikdams tostu pēc iespējas skaļi angļu valodā; visi klātesošie iesmējās tik sirsnīgi, ka smieklu troksnis mani gandrīz apdullināja. Dzērienam bija vāja sidra garša, kas nebija nepatīkama. Tad saimnieks deva zīmi, lai nākot uz viņa pusi; bet, ejot pa galdu, būdams visu laiku lielā izbrīnā, - ko laipnais lasītājs sapratīs un mani atvainos, - paklupu pret maizes garozu un nokritu uz sejas, tomēr nemaz nesadauzījos. Es tūlīt piecēlos un, redzēdams, ka labie ļaudis izskatās ļoti norūpējušies, paņēmu savu cepuri (kuru turēju padusē, kā tas pieklājas labi audzinātam cilvēkam) un, vicinādams to sev pār galvu, trīsreiz iesaucos urrā, lai rādītu, ka kritiens man nav kaitējis. Bet, kad tuvojos savam saimniekam (kā turpmāk viņu dēvēšu), viņa jaunākais dēls, desmit gadus vecs palaidnis, kas sēdēja viņam blakus, sagrāba mani aiz kāj ām un pacēla tik augstu gaisā, ka man nodrebēja visi locekļi; bet tēvs mani izrāva no viņa rokām un iesita viņam pa kreiso ausi tādu pļauku, kas Eiropā būtu nogāzusi no zirgiem veselu jātnieku eskadronu, un pavēlēja zēnam aiziet no galda. Bet, baidīdamies, ka zēnā varētu pret mani pamosties naids, un, labi atcerēdamies, cik nežēlīgi mēdz būt bērni pret zvirbuļiem, trusīšiem, kaķēniem un kucēniem, es nokritu uz ceļiem un, norādīdams uz zēnu, centos savam saimniekam likt saprast, ka lūdzu viņu piedot savam dēlam. Tēva dusmas norima, un zēns atkal nosēdās savā vietā; tad piegāju tam klāt un noskūpstīju zēna roku, kuru mans saimnieks paņēma savējā un ar to maigi mani noglāstīja.
Pusdienas laikā saimniecei klēpī ielēca viņas mīlulis kaķis. Es dzirdēju aiz sevis troksni, it kā darbotos ducis zeķu audēju, un, pavērsis galvu, ieraudzīju, ka ņurrāja šis dzīvnieks, kas izskatījās trīsreiz lielāks par vērsi, spriežot pēc viņa galvas un vienas ķepas apmēriem, bet viņa saimniece to baroja un glāstīja. Šā radījuma plēsīgais purns mani sabiedēja, lai gan stāvēju galda attālākajā malā, ap piecdesmit pēdu atstatumā, un saimniece kaķi turēja stingri rokās; tomēr baidījos, ka tas varētu lēkt un sagrābt mani savos nagos. Bet izrādījās, ka šādas briesmas man nedraudēja, jo kaķis, kad saimnieks mani nolika trīs jardu atstatumā no viņa, mani nemaz neievēroja. Bieži esmu dzirdējis un savos ceļojumos pieredzē pārbaudījis, ka, no plēsīga dzīvnieka bēgot vai izrādot tam savas bailes, varam sagaidīt, ka tas mūs vajās un mums uzbruks, tāpēc nolēmu šai bīstamajā stāvoklī neizrādīt satraukumu. Piecas vai sešas reizes drosmīgi pastaigājos gar pašu kaķa purnu, un tas atrāvās atpakaļ, it kā būtu vairāk izbijies nekā es. Mazāk mani izbiedēja suņi, kas trīs vai četri ieskrēja istabā, kā tas mēdz būt lauku mājās; viens no tiem bija sētas suns četru ziloņu lielumā, un viens bija kurts, mazliet lielāks par sētas suni, bet ne tik drukns.
Kad pusdienas bija gandrīz jau paēstas, ienāca aukle ar gadu vecu bērnu rokās, kas tūlīt mani pamanīja un parastajā bērnu daiļrunībā sāka tā spiegt, ka to varētu sadzirdēt no Londonas tilta līdz Čelzijai, pieprasīdams, lai mani tam dotu par rotaļlietu. Māte savā maigumā paņēma mani un nolika bērnam priekšā, kas mani sagrāba ap vidukli un iebāza manu galvu sev mutē, kur iebļāvos tik skaļi, ka mazulis bailēs mani izsvieda, un es būtu katrā ziņā nolauzis kaklu, ja viņa māte neuztvertu mani savā priekšautā.
Lai nomierinātu zīdaini, aukle sāka vicināt grabuli, kas izskatījās kā tukšs trauks, kurā ielikti lieli akmeņi, un bija ar virvi piesiets pie bērna jostas; bet viss izrādīj ās veltīgi, un viņai vajadzēja izlietot pēdējo līdzekli - dot mazulim zīst. Jāatzīstas, ka nekad savā mūžā neesmu sajutis tādu riebumu kā redzot viņas milzīgo krūti, un nav priekšmeta, ar kuru to varētu salīdzināt, lai ziņkārajam lasītājam dotu priekšstatu par tās apmēriem, formu un krāsu. Tā izslējās sešu pēdu augstumā, un tās apkārtmērs bija ne mazāks par sešpadsmit pēdām. Krūts galiņš bija gandrīz kā puse manas galvas, un tas, tāpat arī visa krūts, bija tā apsēts ar plankumiem, pūtēm un vasaras raibumiem, ka nekas nevarēja būt pretīgāks par šo skatu. Es aukli novēroju gluži tuvu, jo viņa apsēdās, lai būtu ērtāk zīdīt, un es stāvēju uz galda. Šis skats
lika domāt par mūsu angļu dāmu balto ādu; manuprāt, šīs dāmas mums liekas tik skaistas tāpēc, ka tās ir mūsu pašu lielumā un viņu nepilnības varam saskatīt tikai caur palielināmo stiklu; un tad redzam, ka visgludākā un baltākā āda izskatās rupja, bieza un krāsā netīkama.
Atceros, ka, dzīvojot Liliputijā, šo sīko ļautiņu sejas krāsa man šķita visdaiļākā pasaulē; kad es par to sarunā ieminējos kādam mācītam liliputam, viņš teica, ka mana seja liekoties daudz glītāka un gludāka, kad viņš skatoties uz mani no zemes nekā no tuvāka atstatuma; kad paņēmu viņu rokā un pacēlu sev tuvu klāt, viņš atzinās, ka pirmoreiz mans izskats viņu izbiedējis. Viņš teica, ka saskatījis manā ādā lielus caurumus, ka manas bārdas rugāji desmitreiz rupjāki nekā meža kuiļa sari un ka mana sejas krāsa esot ļoti nepatīkams vairāku krāsu sajaukums, lai gan atļaušos teikt, ka neesmu neglītāks kā vairums manu tautiešu un mana dzimuma pārstāvju un savos ceļojumos esmu visai maz iededzis. Bez tam, runājot par imperatora galma dāmām, viņš mēdza teikt, ka vienai esot vasaras raibumi, otrai pārlieku plata mute, trešajai pārāk liels deguns, ko es nekādi nevarēju saskatīt. Atzīstos, ka šādas pārdomas ir diezgan nenozīmīgas, bet es tomēr nevarēju no tām atturēties, lai lasītājs nedomātu, ka šie milzīgie radījumi bija tiešām neglīti, jo patiesības labad man jāatzīstas, ka tie ir skaista ļaužu suga; sevišķi mana saimnieka sejas vaibsti, lai gan viņš bija vienkāršs zemnieks, šķita ļoti samērīgi, kad raudzījos uz viņu sešdesmit pēdu augstumā.
Pēc pusdienām mans saimnieks devās pie saviem strādniekiem un, spriežot pēc viņa balss un žestiem, stingri pavēlēja savai sievai rūpēties par mani. Es biju ļoti noguris, un man gribējās gulēt, ko saimniece ievēroja: viņa ielika mani savā gultā un apklāja ar baltu kabatas lakatiņu, kas bija lielāks un biezāks nekā kara kuģa bura.
Es nogulēju divas stundas un sapņoju, ka esmu mājās pie sievas un bērniem, kas vēl pavairoja manu drūmo noskaņu, kad pamodies redzēju, ka guļu viens lielā divsimt vai trissimt pēdu platā un apmēram divsimt pēdu augstā istabā, divdesmit jardu platā gultā. Mana saimniece bija aizgājusi mājas darbos un mani ieslēgusi vienu. Gulta bija astoņus jardus augsta. Dažu dabisku vajadzību dēļ man vajadzēja nokāpt zemē. Es neiedrošinājos saukt, jo tas būtu bijis veltīgi ar tik vāju balsi, kāda ir manējā, un turklāt istaba, kurā gulēju, bija pārāk tālu no virtuves, kurā atradās mājas ļaudis. Šādā grūtā brīdī divas žurkas uzlīda augšup pa gultas aizkariem un ošņādamas sāka tekalēt šurp un turp pa gultu. Kad viena no tām pieskrēja gluži tuvu manai sejai, es bailēs salēcos un izrāvu savu īso zobenu. Šie pretīgie dzīvnieki iedrošinājās uzbrukt man no abām pusēm, un viena žurka pat atspiedās ar savu priekškāju pret manu apkakli; bet man palaimējās pāršķelt tai vēderu, iekams tā paspēja nodarīt kaut ko ļaunu. Tā novēlās pie manām kājām, un otra žurka, redzēdama savas biedrenes likteni, aizbēga, bet ar pamatīgu brūci mugurā, un no šīs brūces sāka tecēt asinis.
Pēc šā varoņdarba es lēnām pastaigājos šurp un turp pa gultu, lai atgūtu elpu un atjēgtos. Šīs žurkas bija krietna sētas suņa lielumā, bet daudz veiklākas un niknākas, un, ja es, likdamies gulēt, būtu noņēmis savu jostu, tās mani neapšaubāmi saplosītu un aprītu. Izmērīju beigtās žurkas asti, un bez vienas collas tā bija divus jardus gara, bet riebums man neļāva nogrūst žurkas nedzīvo ķermeni no gultas, kur tas gulēja, vēl joprojām asiņodams. Ievēroju tajā vēl dažas dzīvības pazīmes, ar spēcīgu triecienu pāršķēlu žurkas kaklu, un tā nobeidzās.
Drīz pēc tam istabā ienāca saimniece, kas, ieraudzījusi mani asiņainu, pieskrēja klāt un paņēma mani rokā. Es norādīju uz beigto žurku, smaidīju un ar visādām zīmēm centos viņai ieskaidrot, ka neesmu ievainots, par ko viņa bija ārkārtīgi priecīga. Atsaukusi kalponi, viņa tai pavēlēja ar knaiblēm novākt beigto žurku un izsviest to pa logu. Tad viņa mani nosēdināja uz galda, kur es tai parādīju savu asiņaino zobenu, noslaucīju to savu svārku stērbelē un atkal iebāzu makstī. Sajutu neatlaidīgu vajadzību izdarīt to, ko neviens cits manā vietā nevarēja izdarīt, un centos savai saimniecei likt saprast, ka vēlos, lai mani noliktu uz grīdas; kad viņa manu vēlēšanos bija izpildījusi, kautrīgums neļāva man izteikties vairāk, un es tikai norādīju uz durvīm un vairākkārt paklanījos. Labā sieviete ar lielām pūlēm beidzot saprata, ko vēlos, un, paņēmusi mani atkal savā rokā, izgāja dārzā, kur nolika mani zemē. Es aizgāju apmēram divsimt jardu sānis un, rādīdams tai, lai neskatās uz mani un neseko man, noslēpos starp divām skābeņu lapām un tur nokārtoju savas dabiskās vajadzības.
Es ceru, ka laipnais lasītājs atvainos mani par to, ka pakavējos pie šādiem un līdzīgiem sīkumiem, kas gan zemiskiem un rupjiem ļaužu prātiem var izlikties nenozīmīgi, bet noteikti palīdzēs filozofam plašāk izraisīt savas domas un iztēli un tās pielietot sabiedrības un savas personības labā, jo tikai šādā nolūkā esmu publicējis atklātībā šo un citu savu ceļojumu aprakstus, kuros vairāk centos būt patiess nekā spīdēt ar zināšanām un stilu. Bet viss šis ceļojums tik dziļi iespiedās manā prātā un tik skaidri saglabājās manā atmiņā, ka, attēlodams to uz papīra, neesmu izlaidis nevienu svarīgu apstākli, tomēr pēc stingras pārbaudes izsvītroju dažus mazāk nozīmīgus posmus pirmrakstā, baidīdamies, ka varētu likties garlaicīgs un sīkumains, jo šādi pārmetumi ne bez pamata ceļotājiem daudzreiz jādzird.