Hoihnhnimu sanāksmēs lēmumi parasti ir vienprātīgi, pat ja dalībniekiem ir dažādi uzskati, jo neviens hoihnhnms nekaunas tikt pārliecināts ar saprātīgiem pierādījumiem. Arī manas uzturēšanās laikā notika viena no šīm lielajām sanāksmēm, apmēram trīs mēnešus pirms manas aizbraukšanas, un mans saimnieks devās uz šo sanāksmi kā mūsu novada pārstāvis. Šai sanāksmē tika atkal apspriests sensens jautājums, kas vienīgais izraisīja debates viņu zemē. Par to mans saimnieks, atgriezies mājās, man sīki pastāstīja.
Šis strīda jautājums bija, - vai jehūzi jāizdeldē no zemes virsas? Viens no dalībniekiem izteicās par iznīcināšanu ar ļoti spēcīgiem un svarīgiem pamatojumiem, apgalvodams, ka jehūzi ir netīrākie, riebīgākie un kroplākie dzīvnieki, kādus daba radījusi, viņi esot arī visstūrgalvīgākie un nepaklausīgākie, visļaunākie un negantākie; viņi slepeni izsūcot hoihnhnmu govīm tesmeņus, nogalinot un aprijot viņu kaķus, nobradājot viņu auzas un zāli, ja vien tos pastāvīgi neuzraugot, un izdarot simtiem citādu trakulību. Viņš atgādināja vispār pazīstamo nostāstu, ka jehūzi nav vienmēr dzīvojuši viņu zemē, bet pirms daudziem gadsimtiem divi šie dzīvnieki parādījušies uz kāda kalna; vai tos bija radījusi saules karstuma iedarbe uz trūdošiem atkritumiem un gļotām, vai arī tie izveidojušies no jūras dūņām un putām, nav nekad noskaidrots, bet šie jehūzi savairojušies, un viņu suga īsā laikā tā izplatījusies, ka pārpildījusi un sagandējusi visu zemi; lai atbrīvotos no šī ļaunuma, hoihnhnmi sarīkojuši vispārējas medības un beidzot ielenkuši visu baru; iznīcinājuši pieaugušos, hoihnhnmi paņēmuši jaunos jehūzus un katrs divus no tiem nometinājis kūtī un tiktāl pieradinājuši, cik vien var pieradināt tik mežonīgu dzīvnieku, izmantodami tos nastu nešanai un pārvadāšanai. Šai nostāstā esot acīm redzot daudz patiesības, un šie radījumi nevarot būt ilnhniamši (vai zemes pirmiedzīvotāji), jo hoihnhnmi un visi pārējie dzīvnieki viņus ļoti ienīstot, un šis naids nekad nebūtu sasniedzis tik augstu pakāpi, pat ja viņu ļaunais raksturs to pelnītu, ja jehūzi būtu zemes pirmiedzīvotāji, jo citādi viņi jau sen būtu iznīdēti. Iezemieši, nolemdami izmantot jehūzu pakalpojumus, ļoti nesaprātīgi atstājuši novārtā ēzeļus, kas ir visai piemīlīgi dzīvnieki, viegli barojami, paklausīgāki un kārtīgāki, bez nejaukas smakas, pietiekami stipri darbam, lai gan tiem nepiemīt tik liela ķermeņa veiklība kā jehūziem, un, ja arī viņu brēcieni nav visai patīkami, tomēr daudz panesamāki nekā jehūzu briesmīgie kaucieni.
Vēl vairāki citi runātāji izsacīja savas domas šai jautājumā, pēc tam mans saimnieks izteica sanāksmei priekšlikumu, kura galveno domu es biju tam iedvesis. Viņš atzina seno nostāstu, ko bija
pieminējis godājamais iepriekšējais runātājs, un apgalvoja, ka divus jehūzus, kurus pirmoreiz ieraudzījuši hoihnhnmi, atdzinusi šurp jūra un, izkāpuši krastā, savu biedru atstāti, tie aizgājuši kalnos, pakāpeniski deģenerēdamies, laika gaitā kļuvuši mežonīgāki nekā viņu cilts brāļi tai zemē, no kuras ieradies šis pirmais pāris. Šo apgalvojumu pamatojot tas, ka viņam pašam tagad piederot kāds brīnišķīgs jehūzs (biju domāts es), par kuru jau lielais vairums klātesošo esot dzirdējuši un daudzi viņu arī redzējuši. Tad viņš pastāstīja tiem, kā pirmo reizi mani atradis, ka manu ķermeni apsedzot mākslīgs veidojums no citu dzīvnieku ādām un spalvām, ka es runājot pats savā valodā un esot labi iemācījies viņu valodu, ka es pastāstījis viņam notikumus, kuru dēļ esmu nokļuvis šeit, un ka, ieraugot mani neapģērbtu, viņš redzējis, ka visi mani locekļi veidoti kā jehūzam, tikai es esot baltāks, ne tik spalvains un ar īsākiem nagiem. Es esot mēģinājis viņu pārliecināt, tā runātājs piebilda, ka manā un arī citās zemēs jehūzi esot valdošie, saprātīgie radījumi un kalpinot hoihnhnmus; viņš esot manī novērojis visas jehūzu īpašības, tikai es esot mazliet civilizētāks, jo man esot dažas saprāta dzirkstis, bet šis saprāts esot tikpat daudz vājāks par hoihnhnmu saprātu, cik viņu zemes jehūzu saprāts zemāks par manējo; ka es esot, starp citu, pastāstījis par mūsu paradumu kastrēt jaunos hoihnhnmus, lai tos padarītu rāmus, ka šī operācija esot viegla un nekaitīga; neesot nekāds kauns mācīties gudrību arī no mežoņiem, tāpat kā čaklumu no skudrām un celtniecības māku no bezdelīgām (tā es tulkoju vārdu lihanh, kaut gan ar to viņi apzīmē daudz lielāku putnu); šo operāciju varētu šeit izdarīt jaunākajiem jehūziem, un tie kļūtu paklausīgāki un noderīgāki darbam, bet ar laiku tad izbeigtos visa šī suga un nevajadzētu iznīcināt viņu dzīvību, bet starplaikā hoihnhnmi jāpamudina audzināt ēzeļus, kas ir visādā ziņā vērtīgāki dzīvnieki, jo noderīgi darbam jau piecu gadu vecumā, bet jehūzi tikai, sākot ar divpadsmit gadiem.
Tas ir viss, ko saimniekam šķita lietderīgi man tajā laikā pastāstīt par apspriedi lielajā sanāksmē. Bet viņam labpatikās noslēpt kādu sīkumu, kas attiecās uz manu personu, un tā nelādzīgās sekas es drīz sajutu, kā to lasītājs uzzinās attiecīgā vietā, un no tā, manuprāt, izriet visas manas dzīves turpmākās nelaimes.
Hoihnhnmiem nav rakstības, tāpēc viņu zināšanas balstās uz tradīcijām. Bet vēsturiskās ziņas var viegli saglabāt, neapgrūtinot atmiņu, jo tik vienotas, pēc dabas tikumiskas un prāta vadītas tautas dzīvē, kas norit atšķirti no citām tautām, nav daudz notikumu. Es jau pieminēju, ka hoihnhmmi neslimo un tāpēc tiem nav vajadzīgi ārsti. Bet tiem ir lieliski no dažādiem augiem pagatavoti ārstniecības līdzekļi, lai dziedētu kāju potītēs un mīkstajās daļās nejaušus nobrāzumus un brūces, kas radušās, minot uz asiem akmeņiem, un tie dziedina arī citus ievainojumus un noberzumus pārējās miesas daļās.
Viņi aprēķina gadu pēc saules un mēness kustības, bet nesadala laiku nedēļās. Viņi diezgan labi pazīst abu šo spīdekļu kustību un saprot aptumsumu cēloņus, un tas ir viņu astronomijas vislielākais sasniegums. Jāatzīst, ka dzejā viņi pārspēj visus citus mirstīgos, jo viņu trāpīgie salīdzinājumi un sīkie, pareizie apraksti ir patiešām neatdarināmi. Viņu dzejoļos sastopami abi šie paņēmieni, un tajos parasti izteiktas dažādas cildenas domas par draudzību un labvēlību vai cildinājumi, kas veltīti uzvarētājiem skriešanās sacīkstēs un citos ķermeņa vingrinājumos. Viņu celtnes, gan ļoti vienkāršas un rupjas, tomēr ir diezgan ērtas un labi piemērotas, lai aizsargātu tos pret aukstumu un karstumu. Viņu zemē aug koks, kura saknes pēc četrdesmit gadiem kļūst vaļīgas, un tas nogāžas pirmajā vētrā, aug tas ļoti taisns, un, nosmailinot vairākus šos kokus ar asu akmeni (jo hoihnhnmi nepazīst dzelzi un tās lietošanu), viņi iedur tos zemē apmēram desmit collu atstatumā citu no cita un savij kopā ar augu salmiem vai klūgām. Tāpat tiek veidots jumts un durvis. Hoihnhnmi izlieto iedobumu starp priekškājas potīti un nagu kā mēs savu roku un dara to veiklāk, nekā es sākumā varēju iedomāties. Es redzēju mūsu ģimenē kādu baltu ķēvi ieveram diegu adatā (ko es tai iemācīju darīt) ar šo priekškājas iedobumu. Viņi slauc savas govis, nopļauj auzas un tāpat dara visus darbus, ko mēs darām ar rokām. Viņiem ir kāds sevišķi ciets krams, no kura, notrinot to pret citiem akmeņiem, tie veido dažādus rīkus, kā ķīļus, cirvjus un veserus. Ar dažādiem krama rīkiem tie pļauj sienu un auzas, kas savvaļā aug laukos; jehūzi atved vārpas mājās ratos, un kalpi tās samīda atsevišķās nojumēs, lai izkultu graudus, ko tie uzglabā klētīs. Viņi izgatavo rupji veidotus māla un koka traukus un māla traukus kaltē saulē.
Ja nenotiek nelaime, hoihnhnmi mirst tikai aiz vecuma, un tos apglabā visnomaļākajās vietās; viņu draugi un tuvinieki neizrāda ne prieku, ne skumjas par viņu aiziešanu, un arī mirējs neizrāda ne mazāko nožēlu par to, ka tas atstāj pasauli, gluži it kā viņš atgrieztos māj ās no apciemojuma pie kaimiņiem. Atceros, ka mans saimnieks reiz bija norunājis ar kādu savu draugu un viņa ģimeni, ka tie ieradīsies mūsu mājā kādās ļoti svarīgās darīšanās. Nosacītajā dienā sieva ar abiem bērniem atnāca ļoti vēlu; viņa divkārt atvainojās: vispirms par savu vīru, kam, kā viņa teica, šorīt gadījies lhnuvnh. Šis vārds viņu valodā ir ļoti izteiksmīgs, bet nav viegli tulkojams angļu valodā; tas nozīme «aiziet pie savas pirmmātes». Otrkārt, viņa atvainojās, ka nav atnākusi agrāk, tāpēc ka viņas vīrs nomiris vēlu priekšpusdienā un viņai vajadzējis labu laiku apspriesties ar kalpotājiem par piemērotu vietu viņa ķermeņa apbedīšanai; un es ievēroju, ka viņa mūsu māj ā izturējās tikpat jautri kā pārējie; viņa nomira pēc trim mēnešiem.
Hoihnhnmi mēdz dzīvot septiņdesmit vai septiņdesmit piecus gadus, ļoti reti līdz astoņdesmit gadiem. Dažas nedēļas pirms nāves tie jūt pakāpenisku spēku atslābumu, bet bez sāpēm. Šai laikā viņus bieži apciemo viņu draugi, jo tie vairs nevar iziet no māj ām savā parastajā brīvajā un nevainojamā gaitā. Tomēr desmit dienas pirms nāves - šo laiku tie noteic gandrīz nekļūdīgi - viņi savukārt dodas pretapciemojumos pie saviem tuvākajiem kaimiņiem, un jehūzi tos aizvelk ērtās ragavās; šādas ragavas hoihnhnmi lieto ne tikai līdzīgos gadījumos, bet vecumā arī, dodamies tālos ceļojumos, vai arī, kad nejauši ievainojuši kājas; mirstošie hoihnhnmi pretapciemojumos svinīgi atvadās no saviem draugiem, it kā tie dotos uz kādu tālu vietu šai zemē, kur tie nolēmuši pavadīt savas dzīves atlikušo daļu.
Nezinu, vai vērts piebilst, ka hoihnhnmu valodā nav vārda, kas izteiktu kaut ko ļaunu, atskaitot tos vārdus, kas apzīmē jehūzu ķēmīgumu vai sliktās īpašības. Tā viņi apzīmē kādu kalpa nevīžību, bērna pārkāpumu, akmeni, kas ievaino tiem kājas, ilgstoši sliktu laiku un tamlīdzīgas parādības, pievienojot vārdam apzīmētāju jehū, piemēram: khnam jehū, vhnahohn jehū, inehmndvihlma jehū, un «slikti uzbūvētu māju» sauc ihnholmhnmrohlnrī jehū.
Es varētu ar lielāko prieku vēl plašāk pastāstīt par šīs cēlās tautas parašām un tikumiem, bet esmu nolēmis pēc neilga laika laist klajā atsevišķu grāmatu par šo tematu; es ieteicu lasītājam nogaidīt tās iznākšanu un pagaidām turpināšu stāstīt par bēdīgo katastrofu, kas man uzbruka.