Šai laikā es izveidoju savu mazo saimniecību pēc sirds patikas. Mans saimnieks pavēlēja uzbūvēt man mītni pēc vietēj ā parauga apmēram sešu jardu atstatumā no mājas: šās mītnes sienas un grīdu es noklāju ar māliem un apsedzu ar paša darinātiem niedru paklājiem; savācu kaņepes, kas te aug brīvā dabā, un, tās saplucinājis, izveidoju sev kaut ko līdzīgu matracim; to piebāzu ar dažādu putnu spalvām, kurus biju saķēris ar cilpām, kas vītas no jehūzu matiem, un šo putnu gaļa bija ļoti garšīga. Ar sava naža palīdzību biju uztaisījis divus krēslus, un bērais kleperis man palīdzēja veikt smagāko un sarežģītāko darba daļu. Kad manas drēbes bija novalkātas skrandās, pagatavoju sev citas no trušu ādiņām un no kāda skaista, tikpat liela dzīvnieka (saukta) nnuhnoh ādas, kas apklāta ar smalkām pūkām. No šīm ādām izveidoju sev diezgan pieņemamas zeķes. Savas kurpes pazolēju, izgriežot šim nolūkam gabalu no koka stumbra un piestiprinot to pie virsējās ādas, un, kad tā bija nodilusi, aizstāju to ar saulē izžāvētām jehūzu ādām. Bieži no koku dobumiem izņēmu medu, ko piejaucu ūdenim vai ēdu ar maizi. Neviens cilvēks nav tā pierādījis divu sekojošo sakāmvārdu patiesību: «Daba ir viegli apmierināma» un «Vajadzība ir izdomas māte». Biju ieguvis pilnīgu fizisku veselību un dvēseles mieru, mani neapdraudēja draugu nodevība vai nepastāvība, ne slepenu vai atklātu ienaidnieku apvainojumi. Man nebija vajadzība kukuļot, glaimot vai griezties pie starpniekiem, lai iegūtu kāda liela vīra vai viņa mīluļa labvēlību. Man nevajadzēja aizsargāties pret viltību vai varmācību, šeit nebija ārstu, kas iznīcinātu manu ķermeni, ne juristu, kas izputinātu manu mantu, ne spiegu, kas vērotu manus vārdus un darbus vai par atalgojumu sameistarotu pret mani viltus apsūdzības; šeit nebija smējēju, paļātāju, aizmugures tenkotāju, kabatas zagļu, lielceļa laupītāju, māju uzlauzēju, advokātu, vidutāju, ākstu, spēlmaņu, politiķu, jokdaru, untumnieku, garlaicīgu pļāpātāju, strīdnieku, pavedēju, slepkavu, laupītāju un virtuozu; nebija partiju un kliķu vadoņu un piekritēju, nekādu kārdinātāju un nelāgu piemēru, kas skubina uz netikumiem; šeit nebija apakšzemes cietumu, bendes cirvju, karātavu, pēršanas un kauna stabu, nekādu blēdīgu tirgotāju vai amatnieku, nebija lepnuma, lielības, izlikšanās, frantu, kaušļu, dzērāju, apkārtklīstošu ielasmeitu un venērisku slimību, nebija balamutīgu, netiklu, izšķērdīgu sievu, nedz muļķīgu, lepnu pedantu, nebija uzmācīgu, valdonīgu, ķildīgu, skaļu, klaigājošu, tukšu, iedomīgu un ņirdzīgu draugu; nebija neliešu, kas izniruši no dubļiem, izceldamies ar saviem netikumiem, nedz cēlu cilvēku, kas iemesti dubļos savu tikumu dēļ; nebija augstmaņu, vijolnieku, tiesnešu un deju skolotāju.
Man bija gods tikt iepazīstinātam ar dažiem hoihnhnmiem, kas mēdza apciemot manu saimnieku un pusdienot pie viņa; viņa gaišība laipni atļāva man atrasties tai pašā telpā un noklausīties sarunas. Saimnieks un viņa viesi bieži izrādīja tādu laipnību, ka uzdeva man jautājumus un noklausījās manas atbildes. Dažreiz man bija arī gods pavadīt manu kungu viņa apciemojumos pie citiem hoihnhnmiem. Es nekad neatļāvos runāt pats, bet tikai atbildēju uz jautājumiem, un tad to darīju ar iekšēju nožēlu, jo es zaudēju daudz laika, ko varētu veltīt savu zināšanu papildināšanai, - tik ļoti man patika vienkārša klausītāja loma šajās sarunās, kur nerunāja neko nelietderīgu, bet visu izteica nedaudzos un visnozīmīgākos vārdos, kur, kā jau teicu, tika ievērota vislielākā pieklājība bez jebkādām ceremonijām, kur runātāja vārdi vienmēr sagādāja prieku viņam pašam un sarunu biedriem, kur neviens nepārtrauca otru, negarlaikojās, neiekaisa un neizteica pretējus uzskatus. Viņi saprot, ka satiekoties īsi klusuma brīži ļoti veicina sarunas; manuprāt, viņiem ir taisnība, jo šajos mazajos klusuma brīžos tiem prātā ienāk jaunas domas, kas ļoti atdzīvina sarunu. Viņu sarunu tēmas parasti ir draudzība un labvēlība, kārtība un taupība, dažreiz arī redzamās dabas parādības vai senas tradīcijas, tikumības robežas, nekļūdīgie prāta likumi vai daži lēmumi, kas jāpieņem nākošajā lielajā sapulcē, un ļoti bieži dažādi dzejas jaukumi. Varu piebilst bez lielības, ka mana klātiene tiem sagādāja pietiekamu sarunas vielu, jo deva saimniekam izdevību pastāstīt saviem draugiem par mani un manu zemi, pēc tam viņi izteicās ne visai glaimojoši par cilvēkiem; un tāpēc neatkārtošu to, ko viņi sacīja; lai atļauts tikai piezīmēt, ka viņa gaišība man par lielu izbrīnu izprata jehūzu dabu labāk nekā es pats. Viņi uzskaitīja visus mūsu netikumus un neprātības un atklāja daudzas, kuras tam nekad nebiju pieminējis, tikai pats iedomādamies, kā varētu rīkoties viņa zemes jehūzi, ja tiem būtu mazliet prāta, un viņš secināja ļoti pareizi, cik zemiskam un nožēlojamam jābūt tādam radījumam.
Atklāti atzīšos, ka visas savas nedaudzās vērtīgās zināšanas esmu smēlies no saimnieka vārdiem un noklausoties viņa sarunās ar draugiem; un es ar lielāku lepnumu paklausītu viņu lēmumiem nekā diktētu savu gribu Eiropas lielākajiem un gudrākajiem parlamentiem. Apbrīnoju iezemiešu spēku, skaistumu un ātrumu; šāds tikumu savienojums tādās patīkamās personās radīja manī dziļāko cieņu. Sākumā nejutu to dabisko bijību, ko jehūzi un visi citi dzīvnieki jūt pret viņiem, bet tā manī attīstīj ās pakāpeniski, daudz ātrāk nekā es to gaidīju, un tai pievienojās cieņas pilna mīla un pateicība par to, ka viņi mani atšķīruši no pārējiem manas sugas pārstāvjiem.
Kad domāju par savu ģimeni, draugiem, tautiešiem vai cilvēku dzimumu vispār, redzēju tos tādus, kādi tie bija īstenībā, - jehūzi izskatā un raksturā, varbūt mazliet civilizētāki un apveltīti ar runas māku, bet izlietodami savu prātu, tikai lai paplašinātu un pavairotu netikumus, kas viņu brāļiem šai zemē piemīt vienīgi tik daudz, cik daba tiem tos piešķīrusi. Kad man gadīj ās ieraudzīt ezerā vai dīķī savu atspulgu, es novērsu seju šausmās un riebumā pret sevi un drīzāk varēju skatīties uz vienkāršu jehūzu nekā uz sevi. Sarunādamies ar hoihnhnmiem un raudzīdamies viņos ar patiku, sāku atdarināt viņu gaitu un kustības, un tas man tagad kļuvis par paradumu; un draugi bieži man rupjā kārtā saka: es rikšojot kā zirgs, bet es to uzskatu par lielu glaimu un neslēpšu, ka runājot bieži atdarinu hoihnhnmu balsi un izrunas veidu, un, kad mani par to izsmej, es noklausos izsmieklu bez jebkādām pazemojuma jūtām.
* * *
Kad mitu tik lielā laimē un jau domāju, ka esmu pilnīgi iekārtojies dzīvei, kādu rītu mans saimnieks lika mani ataicināt agrāk, nekā parasts; redzēju no viņa sejas, ka viņš ir mazliet samulsis un nezina, kā iesākt runu. Pēc īsa klusuma viņš man teica, ka nezinot, kā es uzņemšot to, ko viņš man sacīšot, bet pēdējā tautas sapulcē, kad pārrunāts jehūzu jautājums, tautas pārstāvji bijuši neapmierināti, ka viņš turot jehūzu (biju domāts es) savā ģimenē vairāk kā hoihnhnmu nekā rupju kustoni, ka esot zināmas viņa biežās sarunas ar mani, it kā viņš gūtu kādu labumu vai prieku manā sabiedrībā, ka šāda uzvedība nesaskanot ar prātu un dabu un nekad vēl neesot šeit redzēta; tāpēc sapulce ieteicot viņam vai nu nodarbināt mani kā pārējos manas sugas pārstāvjus, vai pavēlēt man, lai es aizpeldētu atpakaļ uz to vietu, no kurienes ieradies; pirmo ieteikumu noraidījuši visi hoihnhnmi, kas mani bija kādreiz redzējuši viņa māj ās vai savējās ar šādu iebildumu: tā kā man esot daži prāta iedīgļi un turklāt jehūziem iedzimtā nekrietnība, tad jābaidoties, ka es varētu jehūzus aizvilināt zemes kalnainajos un ar mežiem apaugušajos apvidos un naktīs vest viņu barus uzbrukumā, lai iznīcinātu hoihnhnmu mājlopus, jo es piederot sugai, kas ir rijīga un jūt riebumu pret darbu.
Mans saimnieks piebilda, ka ik dienas kaimiņu hoihnhnmi viņu skubinot izpildīt sapulces norādījumu, un viņš to nevarot vairs vilcināt. Viņš šauboties, vai man būšot iespējams aizpeldēt līdz citai zemei, tāpēc vēloties, lai es uzbūvējot braukšanai pa jūru kādu ierīci, kas līdzinoties tai, kuru es viņam
aprakstījis, un šai darbā man palīdzēšot viņa paša un arī kaimiņu kalpi. Viņš nobeidza, ka pats būtu bijis ar mieru turēt mani savā dienestā līdz mana mūža galam, jo redzot, ka es esot izārstējis sevi no dažām ļaunām parašām un tieksmēm, cenzdamies, cik tas manai zemajai dabai iespējams, atdarināt hoihnhnmus.
Man jāsaka lasītājam, ka tautas sapulces lēmumu šai zemē izsaka ar vārdu hnhloain, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē pamudinājumu, jo tiem nav priekšstata par to, kā saprātīgu būtni kāds varētu ar varu piespiest, bet tai var tikai kaut ko ieteikt vai to pamācīt, jo neviena persona nevar nepaklausīt saprātam, neatteikusies no saprātīgas būtnes nosaukuma.
Mana saimnieka vārdi radīja manī visdziļākās sāpes un izmisumu, un, nespēdams izturēt šādas mokas, nokritu bez samaņas pie viņa kājām. Kad atjēdzos, viņš sacīja, ka esot uzskatījis mani par mirušu, jo hoihnhnmi nepazīst šādus dabas vājumus. Atbildēju vārgā balsī, ka nāve būtu bijusi pārāk liela laime, ka nevaru nosodīt sanāksmes ieteikumu vai viņa draugu skubinājumus, tomēr ar savu vājo un samaitāto izpratni domāju, ka šis lēmums varēja būt mazāk bargs un reizē nebūt pretrunā prātam, ka nevaru nopeldēt pat jūras jūdzi, bet ka tuvākā cietzeme varētu būt vairāk nekā simt jūdžu attālumā, ka daudzi materiāli, kas nepieciešami mazas laivas izgatavošanai, nemaz nav atrodami šajā zemē, bet aiz paklausības un pateicības viņa gaišībai tomēr mēģināšu laivu izgatavot, kaut arī man tas liekas neiespējami, un tāpēc varu sevi uzskatīt kā iznīcībai lemtu, bet ka drošās izredzes mirt nedabiskā nāvē ir mazākais no ļaunumiem, kas mani apdraud, jo, arī pieļaujot, ka brīnišķīgā kārtā man izdotos glābt savu dzīvību, kā gan es varētu samierināties ar domām, ka man jāpavada manas dienas jehūzu vidū un jāatgrimst atpakaļ savos vecajos netikumos, kad man trūks paraugu, kas mani vadītu un noturētu uz tikumības ceļa. Es tomēr pārāk labi zināju, ka gudro hoihnhnmu lēmumi ir dibināti uz ļoti stingriem pamatiem, kurus mani, nožēlojamā jehūza, iebildumi nevarētu satricināt, tāpēc, pazemīgi pateikdamies viņam par piedāvājumu, ka viņa kalpi man palīdzēs pagatavot laivu, un izlūdzies vajadzīgo laiku tik grūtam darbam, teicu viņam, ka pacentīšos saglabāt savu nožēlojamo dzīvību un, ja kādreiz atgriezīšos Anglijā, tad man ir neliela cerība, ka varēšu būt noderīgs savai sugai, cildinādams godājamos hoihnhnmus un nostādīdams viņu tikumus par paraugu visai cilvēcei. Mans saimnieks dažos vārdos ļoti laipni atbildēja, ka dod man divus mēnešus laika izgatavot laivu, un pavēlēja bērajam kleperim, manam draugam - kalpam (tādā lielā atstatumā varu atļauties viņu tā nosaukt), lai tas paklausītu maniem norādījumiem, jo es biju teicis savam saimniekam, ka viņa palīdzība būs pietiekama, un zināju, ka viņš mani ļoti mīl.
Šā klepera pavadībā vispirms devos uz to piekrastes vietu, kur dumpīgā komanda bija pavēlējusi mani izsēdināt krastā: uzkāpu pakalnā un, skatīdamies uz visām pusēm pāri jūrai, ziemeļaustrumos it kā pamanīju mazu saliņu. Izņēmu savu tālskati un skaidri saredzēju salu, pēc maniem aprēķiniem - piecu jūras jūdžu attālumā, bet bērajam kleperim tā šķita tikai zilgans mākonis, jo viņš nevarēja iedomāties, ka bez viņa zemes ir vēl citas, un nespēja tik smalki saskatīt tālus priekšmetus jūrā kā mēs, kas šo stihiju labi pazīstam. Kad biju saskatījis salu, vairs ilgāk nedomāju, bet nolēmu, ka tai jābūt manai pirmajai piestātnei trimdā, un visu tālāko atstāju liktenim.
Atgriezos mājās, un, apspriedušies ar bēro kleperi, izgājām tuvējā birzī, kur es ar savu nazi un viņš ar asu kramu, kas pēc vietēj ās parašas bija veikli iestiprināts koka rokturī, nogriezām vairākus ozola zarus spieķa resnumā un dažus arī lielākus. Bet neapgrūtināšu lasītāju ar savu darba rīku aprakstu, pietiks, ja sacīšu, ka sešu nedēļu laikā ar bērā klepera palīdzību, kas veica darba smagāko daļu, izveidoju kaut ko līdzīgu indiāņu kanu laivai, tikai lielāku, un apvilku to ar jehūzu ādām, kas bija sašūtas cieši kopā ar manis izgatavotiem kaņepāju diegiem. Arī manas buras bija veidotas no šā dzīvnieka ādas, bet izlietoju tikai jaunākos jehūzus, kurus varēju notvert, jo veco ādas bija pārāk cietas un biezas; uztaisīju arī četrus irkļus. Paņēmu līdz krājumā trusīšu un mājputnu novārītu gaļu un divus traukus - vienu ar pienu, otru ar ūdeni.
Pārbaudīju savu kanu laivu lielā dīķī netālu no mana saimnieka mājas un izlaboju visus trūkumus, aizziedu spraugas ar jehūzu taukiem, līdz tā bija ūdensdroša un varēja izturēt manu un manas kravas smagumu; un, kad laiva bija tik gatava, cik es to spēju izveidot, liku jehūziem bērā klepera un vēl viena kalpa vadībā laivu ratos ļoti saudzīgi aizvilkt j ūras krastā.
Kad viss bija gatavs un pienāca mana aizbraukšanas diena, atvadījos no sava saimnieka, mājas kundzes un visas ģimenes; manās acis bija asaras un sirds - bēdu pārpilna. Bet viņa gaišība aiz ziņkāres un varbūt (ja varu tā teikt bez lielības) daļēji aiz laipnības vēlēj ās redzēt mani kanu laivā un lūdza dažus savus draugus, kas dzīvoja kaimiņos, viņu pavadīt. Vajadzēja gaidīt veselu stundu uz paisuma iestāšanos, un tad, vērodams, ka vējš laimīgā kārtā pūš tās salas virzienā, kurp biju nolēmis ieturēt kursu, vēlreiz atvadījos no sava saimnieka, bet, kad gribēju nomesties pie zemes, lai noskūpstītu viņa kājas nagu, viņš parādīja man godu, saudzīgi paceldams savu priekškāju pie manām lūpām. Es apzinos, cik daudz tikšu nopelts par to, ka pieminu šo pēdējo apstākli. Skauģiem liksies neiespējami, ka tik augsta persona izrādītu tik lielu laipnību tādam zemam radījumam, kāds esmu es. Es arī neaizmirsu, cik labprāt daži ceļotāji lielās ar sevišķām labvēlības izpausmēm, kas tiem parādītas. Bet, ja šie pēlēji labāk pazītu hoihnhnmu cēlo un pieklājīgo raksturu, tie savus uzskatus drīz mainītu.
Izteicis savu cieņu pārējiem hoihnhnmiem, kas pavadīja viņa gaišību, iekāpu savā laivā un atīros no krasta.
XI nodaļa