Mēs, nelaimīgākie no hoihnhnmu cilts,
Ko darbā nospiež rupju ļaužu vilts,
Jums apliecinām pateicību savu,
Lai katrs hoihnhnms Jums nozviedz slavu.
Ak jehūz laimīgais, kas, nošķīstīts
No ļaužu netikumiem, kļuvis īsts
Tai zemē, kurā valda zirgi cēlie
Par kaunu savas zemes dēliem!
Jūs redzējāt, cik prāts un tikums jauks,
Pat jehūzs kļuva patiesības draugs.
Vai esat pirmais, kas tai krastā bijis,
Vai jehūzs cits mūs nava pamanījis?
Nē, tūkstoši tur bij, bet kaunējās
Aiz lepnas skaudības no sugas tās,
Kas cēlāka par ļaužu sugu ļaunu
Un atklāta tai sagādātu kaunu.
Jūs zināt svešu zemju likumus
Un krietnākos sev guvāt tikumus,
Kā Orfejs gribat ļaudis darīt labus
Un atgriežoties pārvērst kustoņdabu.
Jūs bijāt, dzirdēj āt un redzējāt
Un hoihnhnmu dzīvi slavējāt.
Sāp Jūsu sirds, mūs grūtā darbā skatot,
Šeit iejūgti mēs karietēs un ratos,
Dzen blēži žokeji, dzen mūs aulekšiem,
Nūmarketā mēs nesam peļņu tiem:
Kā nepatīk mums juristus šeit vadāt,
Kas savus klientus cērpj divreiz gadā,
Un Jūsu skolās jāj mūs katrs švauksts,
Kad svīstam mēs, tas lepnībā sēž auksts.
Un tomēr saprāts liek arvienu
Šo postu nest ar zirga cieņu.
Uz laimes zvaigzni gan vēl sirds man cer:
Kāps mugurā man laipnais Gulivers.
Tad nestu to, līdz viņa dzīve beigsies,
Tik viņam labu draugu iegūt veiksies.
Bet, ja man mūžam kalpot ļaunajiem,
Sēst manā mugurā būs grūti tiem!