Pustūkstoti gadus veca no sienām raudzījās kņazu Tu- gaju-Begu dzimta, dižciltīga, drosmīga dzimta, kurā ritēja daudzu kņazu, hānu un caru asinis. Vietām padzisusi, no audekliem pretī rēgojās dzimtas vēsture, kur kopā jaucās te kaujas slava, te apkaunojums, mīlestība, naids, netikumi un izvirtība …
Uz postamenta apsūbējusi bronzā lieta vecās mātes biste ar bronzas aubi un pazodē sasietām bronzas lentēm, uz krūtīm ovālam, stingam spogulim līdzīgs šifrs. Sausā mute iekritusi, deguns smails. Viņai piemitusi neizsīkstoša izdoma uz netiklībām, un visu mūžu viņu pavadījusi divējāda slava: žilbinošas skaistules un briesmīgas Mesalīnas slava. Izdaudzinātās un briesmīgās zieineju pilsētas drēgnajā miglā viņu apvija leģenda, jo ar pirmo mīlestību jau sava mūža novakarē viņu bija apveltījis tas pats brašais ģenerālis, kura portrets kabinetā karājās līdzās Aleksandram I. No ģenerāļa rokām viņa nonāca Tugaja-Bega tēva rokās un laida pasaulē pašreizējo — pēdējo kņazu. Palikusi atraitnēs, kņaziene kļuva slavena ar to, ka viņu, kailu virvēs iesietu, bija dīķī peldinājuši četri skaisti hai- duki…
Kailais, pūli pašķīris) ar nagu piesita pie bronzas aubes un teica:
— Lūk, biedri, ievērības cienīga persona. Slavena deviņpadsmitā gadsimta pirmās puses netikle…
Resnā dāma nosarka kā uguns, paņēma meitenīti pie rokas un aši paveda viņu tālāk nost.
— Dievs zina, kas tās par valodām … Veročka, skaties, kādi senču portreti…
— Nikolaja Kokotāja mīļākā, — kailais turpināja, pensneju sakārtodams, — viņu daži buržuāziskie rakstnieki ir pat romānos aprakstījuši. Un, kādus trakumus viņa strādājusi te, muižā, grūti pat iedomāties. Nebijis neviena piemīlīgāka puiša, kam viņa nebūtu pievērsusi savu vēlīgo uzmanību … Rīkojusi Atēnu naktis …
Jonam sašķobījās mute, acīs sariesās neskaidra valgme un rokas sāka trīcēt. Viņš gribēja ko sacīt, tomēr nepateica neko, tikai divreiz dziļi ievilka elpu. Visi ziņkārīgi lūkojās te uz kailo viszini, te uz bronzas veču. Izkrāsotā dāma apgāja bistei apkārt, un pat cienīgais ārzemnieks, kaut arī krieviski nesaprata, ieurbās kailajam mugurā ar smagu skatienu un ilgi to neatrāva.
Ekskursanti gāja cauri kņaza kabinetam ar espadro- niem, palašiem, līkiem zobeniem, ar cara vojevodu bruņām, ar kavalergardu bruņucepurēm, ar pēdējo imperatoru portretiem, vaļņu bisēm, musketēm, zobeniem, dagerotipiem un sadzeltējušām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kavalergardu grupas — kavalergardos bija dienējuši vecākie Tugaji-Begi —, un kavalēristu uzņēmumiem — kavalēristos dienēja jaunākie —, ar auļotāju fotogrāfijām no Tugaju-Begu staļļiem, ar skapjiem, kas bija pilni smagu, senu grāmatu.
Viņi izgāja cauri smēķējamām istabām, kas bija viscaur izklātas ar Tekinas paklājiem, kur atradās ūdenspīpes, tahtas, čibuku kolekcijas statīvos, cauri nelielām viesistabām ar bāli zaļiem gobelēniem un senlaicīgām lampām. Izgāja cauri palmu istabai, kur palmu zari vēl arvien nebija nokaltuši,, cauri zaļajai spēļu istabai, kur stikla skapjos laistījās zeltīts un gaišzils fajanss un Saksijas porcelāns un kur Jona nemierīgi šķielēja uz Duņku. Seit, spēļu istabā, uz audekla vientulīgs dižojās lepns virsnieks baltā mundierī, atspiedies uz zobena spala. Dāma ar prāvo vēderu palūkojās uz kasku ar sešstūru zvaigzni, uz platajiem cimdu atlokiem, uz melnajām ūsām, kas šāvās augšup kā bultas, un pavaicāja Jonam: '
— Kas tas tāds?
— Pēdējais kņazs, — Jona nopūties atbildēja, — Antons Joannovičs kvalegarda formā. Viņi visi tika dienējuši kvalegardos. ,
— Kur tad viņš ir tagad? Vai miris? — dāma godbijīgi apvaicājās.
— Aiz kam tad miris… Tagad viņš ir svešās zemēs. Aizbrauca projām, tikko te sākās, — Jona nožagojās aiz niknuma, ka plikais atkal jauksies iekšā un pateiks kādu ģeķību.
Kailais nokrekšķējās un pavēra, muti, bet jauniešu pū- lītī kāda balss atkal izmeta:
— Nospļauties tev, Semjon … ir tak večuks …
Un kailais sastomījās.
— Kā? Dzīvs? — dāma bija pārsteigta. — Tas ir brīnišķīgi! .,. Vai bērni viņam ir?
— Bērniņu nav, — Jona skumīgi atbildēja, — dievs netika devis… Jā. Viņa jaunākais brālītis, Pāvels Joanno- vičs, krita karā. Jā. Karoja ar vāciešiem… Viņš dienēja šitajos … kavalērijas grenadieros. Viņš nebija šejienietis. Viņam muiža bija Samaras guberņā …
— Klasisks vecis… — kāds sajūsmināti nočukstēja.
•— Viņš pats būtu muzejā liekams, — kailais noņurdēja.
Ekskursanti nonāca līdz gujamistabai. Sārts zīds pie griestiem bija sakrokots zvaigznes veidā un viļņiem slīga lejup gar sienām, sārts paklājs noklusināja katru skaņu. Sārta tilla nišā atradās griezumiem rotāta divguļama gulta. Itin kā nesen, vēl viņnakt, tajā būtu gulējuši'divi augumi. Sai telpā viss likās dzīvības pilns: gan spogulis sudrabotu lapu ietvarā un albums kaula vākos uz galdiņa, gan pēdējās kņazienes portrets uz molberta — kņaziene bija jauna, sārtā tērpā. Lampa, slīpēti flakoni, fotogrāfijas gaišos ietvaros, nosviests spilvens — viss likās nupat lietots … Jau kādas trīssimt reizes Jona bija vedis ekskursantus Tugaju-Begu guļamistabā un ikreiz sirdī pārdzīvoja sāpes, aizvainojumu un kautrību, kad paklājus mīdīja svešas kājas, kad svešas acis vienaldzīgi iztaustīja guļvietu. Kauns! Bet šodien Jonas krūtīs smeTdza sevišķi skaudri, tādēļ ka te bija kailais un vēl kāda neskaidra iemesla dēl, ko nepavisam nevarēja saprast… Tādēļ Jona atviegloti nopūtās, kad apskate bija beigusies. Viņš šos nelūgtos viesus cauri biljarda istabai izveda gaitenī un no turienes pa otrām — austrumu kāpnēm uz sānu terases un laukā.
Večuks pats redzēja, kā apmeklētāji bariņā izgāja pa smagajām durvīm un Dunka tās aizslēdza.
Iestājās vakars, un ieskanējās vakara skaņas. Kaut kur pie Orešņevas gani sāka pūst stabules, viņpus dīķiem šķindēja smalki zvaniņi — tur dzina govis. Vakarā kaut kur tālumā vairākas reizes nodunēja — sarkanarmiešu nometnē notika šaušanas mācības.
Jona pa grantēto celiņu slāja uz pagalma pusi, un viņam pie jostas klinkstēja atslēgas. Ikreiz, kad apmeklētāji bija aizbraukuši, vecais vīrs noteikti atgriezās pilī, viens pats to izstaigāja, runādamies pats ar sevi un rūpīgi apskatīdams priekšmetus. Pēc tam iestājās miers un varēja atpūsties, līdz krēslai pasēdēt uz sarga mājiņas lievenlša, aizpīpēt un domāt visādas veca cilvēka domas.
Vakars bija tam kā radīts — gaišs un silts, bet, rau, Jonas sirdī, kā par spīti, miera nebija. Laikam tāpēc, ka viņu bija satraucis un uzbudinājis kailais. Jona, kaut ko ņurdēdams, uzkāpa uz terases, drūmi palūkojās apkārt, noskrapšķināja atslēgu un iegāja. Mīksti šļūkdams pa paklāju, viņš uzkāpa augšā pa kāpnēm.
Kāpņu laukumiņā pie ieejas balles zālē Jona apstājās un nobālēja.
Pilī skanēja soļi. Tie nāca no biljarda istabas, izskanēja palmu istabā, tad apklusa. Sirds večukam uz brīdi pārstāja pukstēt, likās, viņš mirst. Tad sirds sāka klauvēt bieži, bieži, pukstiem jaucoties kopā ar soļiem. Kāds stingriem soļiem nāca pie Jonas — par to nebija nekādu šaubu —, un parkets jau čīkstēja kabinetā.
«Zagļi! Nelaime,» vecajam iešāvās prātā. «Te nu ir tas paredzējums, tas nojaudums… nelaime!» Jona drudžaini nopūtās, šausmās palaida acis apkārt, nezinādams, ko iesākt, kurp skriet, kliegt. Nelaime…
Balles zāles durvīs pazibēja pelēks mētelis — un parādījās ārzemnieks ar zelta brillēm. Ieraudzījis Jonu, viņš nodrebēja, izbijās, pat pakāpās atpakaļ, taču ātri saņēmās un tikai satraukti padraudēja Jonam ar pirkstu. .
— Ko tad jūs? Kungs? — Jona šausmās iemurminājās. Rokas un kājas kratīja sīki drebuļi. — Te nedrīkst. Kā tad jūs tā atpalikāt? Ak, kungs un dievs… — Jonam aiztrūka elpa, un viņš apklusa.
Ārzemnieks vērīgi ielūkojās Jonam acīs un, pievirzījies tuvāk, paklusām sacīja krieviski:
— Jona, tu nomierinies! Ciet brītiņu klusu! Vai esi viens?
— Viens… — Jona, elpu atvilcis, izgrūda, — aiz kam tad jūs, ak, debesu valdniece!
Ārzemnieks bažīgi paraudzījās apkārt, tad Jonam pāri ielūkojās vestibilā, pārliecinājās, ka aiz Jonas neviena cita nav, izvilka labo roku no aizmugurējās kabatas un nu jau skaļi, neskaidri izrunādams vārdus, sacīja:
— Nepazini vis, Jona? Slikti gan, slikti… Ja jau tu nepazīsti, tad ir slikti.
Ārzemnieka balss skaņas Jonu satrieca, kājas ceļgalos ļima, rokas kļuva saltas, un atslēgu saišķis noblākšķēja uz grīdas.
— Kungs Jēzu! Jūsu gaišība. Tētiņš, Antons Joanno- vičs. Kā tad nu tā? Kā tas var būt?
Asaras aizvilka zālei priekšā miglu, miglā sāka lēkāt zelta brilles, plombas, pazīstamās iešķībās, spožās acis. Jona rīstījās, šņukstēja, samitrinādams cimdus un kaklasaiti, ar trīcošo galvu bakstīdams kņaza cieto bārdu.
— Nomierinies, Jona, nomierinies, dieva dēļ, — kņazs murmināja, un viņa seja žēli un satraukti sašķobījās, — ka vēl kāds neizdzird …
— Tē… tētiņ, — Jona drudžaini čukstēja, — bet kā tad… ka tad jūs tā atbraucāt? Kā? Neviena nav. Nav neviena, esmu viens pats …
— Tas ir lieliski, ņem atslēgas, Jona, iesim tur, uz kabinetu!
Kņazs pagriezās un stingriem soļiem pa galeriju devās uz kabinetu. Apdullušais Jona drebēdams pacēla atslēgas un tenterēja viņam līdzi. Kņazs palūkojās atpakaļ, noņēma pelēko dūnvilnas platmali, uzmeta to uz galda un teica:
— Sēdies atzveltnī, Jona!
Tad, vaigam noraustoties, norāva otram atzveltnim ar izvelkamu lasāmpulti no muguriņas plāksnīti ar uzrakstu «Atzveltņos nesēsties» un apsēdās Jonam iepretī. Kad smagais augums iezvēlās safjānādā, lampa uz apaļā galdiņa žēli iešķindējās.
Jonam galvā viss bija kā miglā un domas lēkāja bez kādas jēgas kā zaķi no maisa — katra uz savu pusi.
— Ak, kā tu esi sačākstējis, Jona, ak dievs, cik tu esi kļuvis vecs! — kņazs uzbudināts ierunājās. — Tomēr esmu laimīgs, ka sastapu tevi dzīvu. Jāatzīstas, es domāju, ka vairs neredzēšu. Domāju, ka tevi te būs nobendējuši…
Kņaza laipnība Jonu satrauca, un viņš klusi ieraudājās, acis slaucīdams.
— Nu, diezgan, diezgan, rimsties …