Tugajs-Begs izvilka no vestes kabatas atslēgu un parādīja to Jonam.
— Caur mazo verandu no parka, mans draugs! Kad visi tie nelieši aizbrauca, es atgriezos. Bet brilles (kņazs tās noņēma) — brilles jau tepat uz robežas uzliku uz acīm. Tās ir ar parasto stiklu.
, — Un kņazienīte, ak kungs, — vai tad kņazienīte ir kopā ar jums?
Kņaza seja vienā mirklī kļuva veca.
— Kņaziene nomira, pagājušajā gadā nomira, — viņš atbildēja, un viņam noraustījās mute, — Parīzē nomira ar plaušu karsoni. Tā arī netika redzējusi dzimto ligzdu, bet visu laiku to pieminēja. Bieži pieminēja. Un stingri piekodināja, lai es tevi noskūpstot, ja satikšot. Viņa cieši ticēja, ka mēs sastapsimies. Visu laiku lūdzu dievu. Redzi, dievs mani arī ir pārvedis mājās.
Kņazs paslējās augšup, apkampa Jonu "un noskūpstīja viņu uz miklā vaiga. Jona, asarās mirkdams, sāka mest krustus pret skapjiem ar grāmatām, pret Aleksandru I, pret logu, kura pašā apakšmaliņā dzisa saulriets.
— Lai viņai debesu valstība, debesu valstība, — viņš drebošā balsī nomurmināja, — aizlūgumu, dvēseles aizlūgumu noturēšu Orešņevā.
Kņazs nemierīgi paraudzījās apkārt — viņam bija licies, ka iečīkstas parkets.
— Nav neviena?
— Nav, neraizējieties, tētiņ, esam vieni paši. Nav jau kam te nākt. Kurš tad cits te nāks kā vien es.
— Nu, tad tā. Paklausies, Jona. Man ir maz laika. Parunāsim par darīšanām.
Domas Jonam atkal sametās krustu šķērsu. Kā tad nu būs, jānudie? Te nu viņš ir. Dzīvs! Atbraucis. Bet šite… Zemnieki, zemnieki tak!… Tīrumi?
— No tiesas gan, jūsu gaišība, — viņš lūdzoši paraudzījās kņazā, — ko nu lai iesāk? Māja tak? Kazi, atdos? …
Par šiem Jonas vārdiem kņazs sāka smieties tā, ka viņam atiezās zobi tikai no vienas — no labās puses.
— Atdos? Ko tu runā, mīļais!
Kņazs izvilka smagu, dzeltenu etviju, aizsmēķēja un turpināja:
— Nē, draudziņ Jona, neko viņi man neatdos… Tev laikam piemirsies, kas ir noticis… Ne jau par to ir runa. Vispār ņem vērā, ka esmu atbraucis tikai uz brītiņu un slepeni. Tev itin nemaz nav jāraizējas, te neviens neko nezinās. Par to tu nebēdā. Esmu atbraucis (kņazs paskatījās uz birztalām, kas lēnām grima tumsā) pirmām kārtām paraudzīties, kas te īsti notiek. Šādas tādas ziņas man bija; man raksta no Maskavas, ka pils ir vesela, tiek saudzēta kā tautas īpašums… Ta-autas … (Labajā mutes pusē kņazs zobus vairs nerādīja, bet atieza kreisajā pusē.) Ja tautas, tad tautas, velns viņu rāvis! Viss viens. Ka tikai vesela. Tā ir pat labāk… Bet redzi, kas ir: man te palikuši svarīgi dokumenti. Man tie trakoti vajadzīgi. Par Samaras un Penzas muižām. Un par Pavla Ivano- viča muižu arī. Saki — vai mans darba kabinets ir izvazāts vai nav? — Kņazs bažīgi pameta ar galvu uz portjeras pusi.
Jonam galvā iečīkstējās kā nesmērēti riteņi. Acu priekšā iznira Aleksandrs Ertuss, izglītots cilvēks ar tādām pašām brillēm kā kņazam. Stingrs un cienīgs vīrs. Tas zinātniskais Ertuss bija ik svētdienas braukājis no Maskavas, staigājis pa pili čīkstošās, rūsganās kamašās, devis rikojumus, vēlējis visu saudzēt un ilgas stundas sēdējis darba kabinetā, līdz ausīm ieracies grāmatās, rokrakstos un vēstulēs. Jona bija viņam uz turieni nesis duļķainu tēju. Ertuss bija ēdis sviestmaizes ar šķiņķi un čirkstinājis spalvu. Dažkārt viņš bija izvaicājis Jonu par veco laiku dzīvi un smaidīdams pierakstījis.
— Ir jau, ir saglabāts, — Jona murmināja, — tikai nelaime tā, tētiņ, jūsu gaišība, ka aizzīmogots. Aizzīmogots.
— Kurš tad aizzīmogoja?
— Ertuss Aleksandrs Abramovičs no komitejas …
— Ertuss? — Tugajs-Begs, neskaidri izrunādams «r», pārprasīja. — Kāpēc tad tieši Ertuss, nevis kāds cits aizzīmogo manu kabinetu?
— Viņš ir no komitejas, tētiņ, — Jona, juzdamies vainīgs, atbildēja, — no Maskavas. Viņam, redz, uzticēta uzraudzība. Te, lejā, jūsu gaišība, būs bibliotēka un mācīs zemniekus. Tad nu viņš rīko to bibliotēku.
— A, redz, kā! Bibliotēku, — kņazs atņirdza zobus,
— neko teikt, tas ir patīkami! Es ceru, viņiem ar manām grāmatām pietiks? 2ēl, žēl, ka nezināju, citādi būtu viņiem no Parīzes atsūtījis vēl. Bet pietiks taču?
•— Pietiks, jūsu gaišība, — Jona apjucis nočērkstēja,
— jums tak grāmatu kā jūra. — Ieskatoties kņazam sejā, Jonam pār muguru pārskrēja šermuļi.
Tugajs-Begs atzveltnī savilkās čokurā, ar nagiem pakasīja pazodi, tad sažņaudza bārdeli dūrē un kļuva brī- num līdzīgs portretā attēlotajam greizacim ar cepurīti galvā. Viņa acis pārvilkās ar sērīgu pelnu pelēkumu.
— Pietiks? Lieliski! Tas tavs Ertuss, kā es skatos, ir izglītots un talantīgs cilvēks. Iekārto bibliotēku, sēž manā kabinetā. Jā. Nu … vai tu zini, Jona, kas notiks, kad tas pats Ertuss būs bibliotēku iekārtojis?
Jona cieta klusu un skatījās platām acīm.
— To Ertusu es pakāršu tur tajā liepā, — kņaza baltā roka norādīja uz logu, — kas aug pie bārtiem. (Jona skumīgi un padevīgi paraudzījās turp.) Nē, labajā pusē, pie drāšu pinuma žoga. Turklāt vienu dienu Ertuss karāsies ar seju pret ceļu, lai zemnieki varētu papriecāties par šo bibliotēkas iekārtotāju, bet nākošo — ar seju uz šo pusi, lai viņš pats varētu patīksmināties par savu bibliotēku. To es izdarīšu, Jona, zvēru tev, lai tas maksā ko maksādams. Tāds brīdis pienāks, Jona, vari būt drošs, un varbūt jau itin drīz. Bet sakaru, lai dabūtu rokā Ertusu, man būs diezgan. Vari būt mierīgs …
Jona drudžaini nopūtās.
— Un līdzās, — Tugajs piesmakušā balsī turpināja, — ierādīsim vietu, zini — kam? Tam pašam kailajam. Semjons Antonovs. Semjons Antonovs, — viņš pacēla acis pret debesīm, iegaumēdams uzvārdu. — Es, goda vārds, biedru Antonovu sameklēšu kaut jūras dibenā, ja vien viņš līdz tam laikam nebūs nosprādzis vai arī pakārts kopā ar citiem Sarkanajā laukumā. Bet pat tad, ja viņš būs pakārts, es viņam pāris dienu likšu karāties te pie sevis. Semjons Antonovs jau reiz ir baudījis viesmīlību liāna mītnē un ir kails staigājis pa pili ar pensneju uz deguna, — Tugajs norija siekalas, un viņa tatāriskie vai- gukauli izspiedās kā puni, — nu, nekas, es viņu pieņemšu vēlreiz un tāpat kailu. Ja es viņu dzīvu dabūšu rokā, ū, Jona!… Semjonam Antonovam neklāsies labi. Viņš karāsies nč vien bez biksēm, bet arī bez ādas! Jona! Vai dzirdēji, ko viņš teica par kņazieni, manu māti? Vai dzirdēji?
Jona rūgti nopūtās un novērsās.
— Tu esi uzticīgs kalps, un, lai cik ilgi es dzīvotu, nekad neaizmirsīšu, kā tu runāji ar to kailo. Vai tiešām tev tagad nav brīnums, kā es tobrīd spēju viņu nenogalināt? Ko? Tu taču, Jona, mani pazīsti ilgus gadus? — Tugajs- Begs grāba pie mēteļa kabatas, un no tās izspraucās spīdīgs, rievots spals; mutes kaktiņos bija skaidri redzamas baltganas putas, un balss kļuva smalka un sēcoša: — Bet, redz, nenogalināju! Nenogalināju tāpēc, Jona, ka laika savaldījos. Bet to, cik dārgi tas man maksāja, zinu tikai es pats. Nedrīkstēja nogalināt, Jona. Tas būtu iznācis vāji un neveiksmīgi, mani būtu notvēruši, un es neizpildītu neko no tā, kā dēļ esmu atbraucis. Mēs, Jona, izdarīsim ko vairāk… Un labāk, — kņazs kaut ko nomurmināja zem deguna un apklusa.
Jona sēdēja kā miglā, un no kņaza vārdiem viņā kņu- dinājās saltumiņš, it kā viņš būtu sadzēries piparmētras. Galvā vairs nebija nekādu domu, tikai tādas driskas vien. Istabā jau bija jūtami sabiezējusi krēsla. Tugajs iestūma spalu kabatā, saviebās, piecēlās -un paskatījās pulkstenī.
— Nu tad tā, Jona, ir vēls. Jāpasteidzas. Naktī es aizbraukšu. Nokārtosim darīšanas. Vispirms, lūk, ko, — kņazam rokās parādījās kabatas portfelis, — ņem, Jona, ņem, uzticamais draugs! Vairāk iedot nevaru, pašam ir pamaz.
— Neparko neņemšu! — Jona nosēca un sāka atvēci- nāties ar rokām.
— Ņem! — Tugajs stingri sacīja un pats iebāza Jonam bušlata kabatā baltus papīriņus. Jona iešņukstējās. — Tikai pielūko — te uz vietaš nemaini, citādi sāks plīties virsū, kur ņēmi. Nu, bet tagad par pašu galveno. Atļauj nu, Jona Vasiļjevič, līdz vilcienam palikt pilī. Divos naktī aizbraukšu uz Maskavu. Es kabinetā izskatīšu šādus tādus dokumentus.
— Aizzīmogots tak, tētiņ, — Jona žēli ierunājās.
Tugajs piegāja pie durvīm, atbīdīja portjeru un ar vienu
rāvienu noplēsa aukliņu ar zīmoglaku. Jona noelsās vien.
— Blēņas, — Tugajs noteica, — galvenais, nebaidies! Nebaidies, mans draugs! Es tev galvoju, ka izdarīšu tā, lai tev ne par ko nevajadzētu atbildēt. Vai tu man tici? Nu, redzi, nu …
Tuvojās pusnakts stunda. Jona sargbūdā nokāvās ar miegu. Flīģelītī izvārgusies gulēja Tatjana Mihailovna un Mince. Pils mēness gaismā izskatījās balta, rēgaina un mēma …
Darba kabinetā, kur bija rūpīgi nolaistas melnās Što- ras, uz atvērtās rakstāmpults dega petrolejas lampa, mezdama maigu, zaļu gaismu uz dokumentu kaudzēm, kas mētājās uz grīdas, uz atzveltņa un uz sarkanās vadmalas. Blakus — lielajā kabinetā, kur bija aizvilktas ciet dubultās štoras, stearīna svecēm žuburotajos svečturos bija parogļojušās daktis. Skapjos, blāvi ievizēdamies, paspīdēja grāmatu sējumi. Aleksandrs I bija atdzīvojies un plikpaurains pie sienas liegi smaidīja.
Darba kabinetā pie rakstāmpults sēdēja cilvēks privātās drēbēs un ar kavalergardu bruņucepuri galvā. Virs apsūbējušā, ar zvaigzni rotātā metāla gaisā uzvaroši cēlās ērglis. Virs dokumentu lēveņa cilvēka priekšā gulēja bieza klade vaskadrānas vākos. Pirmās lappuses augšā sīkā rokrakstā bija uzrakstīts:
ALEKS. ERTUSS HANA MĪTNES VĒSTURE
Zemāk:
1922—1923