Piepeši caur štorām ielauzās stiepta, skumīga skaņa. Kņazs atjēdzās un, ar troksni atgrūzdams krēslu, piecēlās.
— Ek, nolādētais suns, — viņš noņurdēja un iegāja parādes kabinetā. Skapja blāvajā stiklā viņam pretī nāca neskaidrs kavalergarda stāvs ar spīdošu galvu. Piegājis stiklam tuvāk, Tugajs ielūkojās tajā ciešāk, nobālēja un slimīgi pasmīnēja.
— Tpū, — viņš nočukstēja, — prātā var sajukt!
Viņš noņēma bruņucepuri, patrina deniņus,' padomāja, ielūkojās stiklā un piepeši neganti trieca bruņucepuri pret zemi tā, ka pa istabām aizskanēja dārdi un skapju stikli žēli nodžinkstēja. To izdarījis, Tugajs sakņupa, ar kāju iespēra bruņucepuri kaktā un sāka soļot pa paklāju līdz logam un atpakaļ. Vienatnē, acīmredzot svarīgu un nemiera pilnu domu tirdīts, viņš izskatījās labsirdīgāks, vecāks un, murminādams un kodīdams lūpas, runāja pats ar sevi:
— Tas nevar būt. Nē… nē … nē …
Parkets čīkstēja, un sveču liesmas liecās un plīvoja. Skapju stiklos parādījās un pazuda iesirmu, šaudīgu vīriešu atspulgi. Kādu loku -mezdams, Tugajs strauji apcirtās, piegāja pie sienas un sāka vērīgi skatīties. Iega- rēnā fotogrāfijā ciešā puslokā stāvēja un sēdēja sastinguši un tā iemūžināti cilvēki ar ērgļiem virs bruņucepurēm. Balti, plati cimdu gali, zobenu rokturi. Pašā prāvās grupas vidū sēdēja neizskatīgs cilvēks ar bārdiņu un ūsām un atgādināja pulka ārstu. Taču sēdošo un stāvošo kava- lergardu galvas puspagriezienā bija saspringti pievērstas neliela auguma cilvēkam, kas šķita gluži pazūdam zem bruņucepures.
Sis nelielais cilvēks baltos, saspringušos kavalergardus bija nomācis tāpat, kā nomāca bronzā veidotais uzraksts par viņu. Ik vārds tajā sākās ar lielo burtu. Tugajs ilgi raudzījās pats sevī: viņš sēdēja trešais no nelielā cilvēka.
— Nevar būt, — Tugajs skaļi noteica un pārlaida acis milzīgajai istabai, it kā pieaicinādams par lieciniekiem neskaitāmus sarunu biedrus. — Tas ir sapnis. — Viņš atkal savā nodabā kaut ko nomurmināja, tad nesakarīgi turpināja: — Viens, viens no diviem: va4 nu tas ir pagalam … un viņš … tas .,. tas tur … dzīvs … vai arī es,.. nevaru tikt gudrs …
Tugajs pārvilka plaukstu pār matiem, pagriezās, ieraudzīja skapim tuvojošos cilvēku un neviļus nodomāja: «Esmu novecojis,» — tad atkal sāka murmināt: — Pa manām dzīvajām asinīm, pāri visam dzīvajam gāja un mīdījās, it kā viss būtu beigts. Varbūt es patiesi esmu miris? Esmu ēna? Bet es taču esmu dzīvs, — Tugajs vaicājoši palūkojās uz Aleksandru I, — es visu samanu un jūtu. Skaidri jūtu sāpes, bet visvairāk niknumu, — Tugajam šķita, ka tumšaj.ā zālē »būtu pazibējis kailais, naida saltums izskrēja Tugajam caur locītavām, — žēl, ka netiku nošāvis. ZēL — Niknums viņā auga augumā, un mēle kļuva sausa.
Viņš-atkal pagriezās un klusēdams sāka soļot līdz logam un atpakaļ, ikreiz pagriezdamies uz sienu starp logiem un ielūkodamies kavalergardu grupā. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis. Pēkšņi Tugajs apstājās, pārvilka plaukstu pār matiem, iegrūda roku kabatā un nospieda pulksteņa repetīru. Kabatā maigi un noslēpumaini nosita divpadsmit reizes, pēc pauzes "citā tonī vēl vienu reizi ceturksni un vēl pēc pauzes — trīs minūtes.
— Ak mans dievs, — Tugajs nočukstēja un sāka steigties. Viņš. palūkojās apkārt un vispirms paņēma no galda brilles un uzlika tās uz acīm. Taču tagad tās kņaza ārieni neko daudz neizmainīja. Viņa acis šķielēja tāpat kā hā- nam audeklā, un tajās gaismojās vienīgi kādas nobriedušas izmisīgas domas vieglā uguns. Tugajs uzvilka mēteli un uzlika cepuri, atgriezās darba kabinetā, paņēma rūpīgi uz atzveltņa savrup atlikto apzīmogoto, uz pergamenta un papīra rakstīto dokumentu žūksnīti, salocīja to un ar pūlēm iestūķēja mēteļa kabatā. Tad viņš apsēdās pie rakstāmpults un pēdējoreiz pārskatīja papīru kaudzes, noraustīja vaigu un, apņēmīgi šķielēdams, ķērās pie darba. Atlocījis platās mēteļa piedurknes, viņš vispirms ķērās pie Ertusa manuskripta, vēlreiz pārlasīja pirmo lappusi, atieza zobus un strauji sāka plēst to ar rokām. Knikšķēdams nolūza nags.
— Ak tu … nolādēts! — kņazs piesmacis izsaucās, paberzēja pirkstu un ķērās pie darba uzmanīgāk. Ieplēsis dažas lapas, viņš pamazām pārvērta driskās visu kladi. No rakstāmpults un sēdekļiem viņš nogrūda papīru lēveni un no skapjiem sanesa tos veseliem klēpjiem. No sienas norāva nelielo Elizabetes laika dāmas portretu, ietvaru ar vienu kājas spērienu sasita drumslās: tās sabira uz papīru klēpjiem, uz rakstāmpults, ko viņš sasarcis pabīdīja kaktā zem portreta. Lampu viņš noņēma un aiznesa uz parādes kabinetu, bet atgriezās ar svečturi un trīs vietās rūpīgi aizdedzināja papīru kaudzi. Sāka velties dūmu mutulīši, kaudzē sāka ložņāt liesmas, kabinets piepeši līksmi atdzīvojās nevienādā gaismā. Pēc piecām minūtēm sāka smacēt dūmi.
Aizvēris durvis un aizvilcis portjeru, Tugajs rīkojās blakuskabinetā. Pa ieplēsto Aleksandra I portretu sprēgādamas šaudījās liesmas, un plikpaurainā galva dūmos viltīgi smīkņāja. Izpluinītie grāmatu sējumi dega, uz galda stāvēdami, gruzdēja vadmala. Kņazs sēdēja atzveltnī attālāk nost un vēroja. Dūmi viņa acīs nu bija sariesuši asaras, un vēl tajās bija kāda līksma un velnišķa doma. Viņš atkal nomurmināja:
— Nekas neatgriezīsies. Viss ir beidzies. Nav jēgas melot. Nu tad paņemsim sev līdzi to visu, manu dārgo Ērtus.
… Kņazs lēni atkāpās no istabas istabā, un viņam pakaļ lodāja pelēcīgi dūmi, zāle dega kā balles ugunīs. Uz aizkariem iekšpusē dejoja un virpulī griezās ugunīgas ēnas.
Sārtajā guļamistabā kņazs atskrūvēja lampas degli un petroleju salēja guļvietā; palts izplūda, un petroleja sāka pilēt uz paklāja. Degli Tugajs iemeta paltī. Sākumā nekas nenotika: liesmiņa saruka un izzuda, bet tad tā pēkšņi izlēca un, elpu ievilkusi, šāvās augšup, tā ka Tugajs tikko paguva atlēkt nost. Pēc mirkļa aizdegās aizkars, un telpa uzreiz gavilējoši izgaismojās lidz pēdējam puteklītim.
— Nu tas ir droši, — Tugajs noteica un sāka steigties.
Viņš izgāja cauri palmu istabai, biljarda istabai, izgāja sētas puses gaitenī, pa vītņu kāpnēm rībinādamies nokāpa lejā, drūmajā pirmajā stāvā, kā ēna izslīdēja pa mēness apspīdētajām durvīm austrumpuses terasē, atvēra vārtiņus un izgāja parkā. Lai nebūtu jādzird Jonas pirmās vaimanas no. sargbūdas un Cēzara gaudošana, viņš ierāva galvu plecos un pa vēl neaizmirstām slepenām takām ienira tumsā …
1924