«Redziet,» šis saka, «tie jūsu plāksteri nekā nelīdz, Lipontij Lipontič.»
«Nemels!» Lipontijs atbild. «Franču sinepju plāksteri nevar nepalīdzēt! Droši vien tu tos nemaz neesi licis?»
«Kā tad neesmu licis? Vēl tagadiņ stāv …»
Un viņš pagrjež muguru, un tur rēgojas uz kažoka uzlipināts plāksteris…
Es sāku skaji smieties, bet Pelageja Ivanovna ieķiķi- nājās un sāka ar kruķi sparīgi bikstīt pagali.
— Sakiet, ko gribat, tā ir anekdote, — es teicu, — tas nevar būt!
— Anek-dote?! Anekdote?! — viena par otru izsaucās vecmātes.
— Nē, dakter! — nikni noteica feldšeris. — Vai zināt, visa dzīve mums te sastāv no šādām anekdotēm … Te notiek tādi brīnumi…
— Un kur tad cukurs?! — iejaucās Anna Nikolajevna. — Pastāstiet par to cukuru, Pelageja Ivanovna!
Pelageja Ivanovna pabīdīja krāsns mutei priekšā aizslietni un, grīdā vērdamās, iesāka:
— Aizbraucu reiz uz to pašu Dujcevu pie dzemdētājas …
— . Duļceva ir slavena vieta, — feldšeris nenocietās un piebilda: — Piedodiet! Turpiniet, kolēģe!
— Nu, pats par sevi saprotams, izmeklēju, — kolēģe Pelageja Ivanovna turpināja, — un dzemdes kaklā sataustu zem pirkstiem kaut ko dīvainu … Tādas kā drumslas, kā gabaliņus … Izrādās — graudu cukurs!
— Te nu ir anekdote! svinīgi piebilda Demjans Lukičs.
— Atvainojiet… es nekā nesaprotu …
•— Vecene samācījusi! — Pelageja Ivanovna atsaucās. — Pūšļotāja. Sak, grūtas dzemdības. Mazulītis negrib nākt dieva pasaulē. Tad tak jālūko izmānīt. Un tā viņas ar saldumu mānījušas bērnu laukā.
— Šausmas! — es noteicu.
— Dzemdētājām dod košļāt matus, — ierunājās Anna Nikolajevna.
— Kālab?!
— Dievs vien zina. Reizes trīs mums tadas atveda. Nabaga sieviete guļ un spļaudās. Mute pilna matu. Ļaudis tic, ka tad dzemdības būšot vieglākas …
Vecmāšu acis iedegās, pārcilājot atmiņas. Mēs ilgi sēdējām pie uguns, dzērām tēju, un es klausījos kā apmāts. To, ka Pelageja Ivanovna savās kamanās vienmēr brauc aiz muguras, ja dzemdētāja vedama no sādžas pie mums uz slimnīcu, — lai vedēji ceļā nepārdomā un neaizved sievieti atpakaļ veceņu ziņā. To, kā reiz dzemdētāja pakārta aiz kājām pie griestiem, lai mazulis iegrieztos, kā nākas, jo tam bijusi nepareiza guļa. To, kā Korobovā bērnu saņēmēja, saklausījusies, ka ārsti mēdz pārdurt augļa plēvi, ar galda nazi sagraizījusi bērnam visu galviņu, tā ka pat slavenais un izveicīgais ārsts Lipontijs nav varējis viņu glābt, labi vēl, ka izglābis vismaz māti. To, kā …
Krāsns durtiņas jau sen bija aizvērtas. Mani viesi aizgājuši uz savu māju. Annas Nikolajevnas logā vēl kādu brīdi redzēju degam nespodru gaismu, tad tā apdzisa. Viss pazuda. Putenis saplūda ar decembra vakara tumsu, un melns aizkars apslēpa manām acīm gan debesis, gan zemi.
Soļoju pa savu kabinetu, zem kājām reizēm iečīkstējās grīdas dēļi, no holandiešu krāsns plūda siltums, un varēja dzirdēt kaut kur skrubināmies rosīgu peli.
«Nu nē,» es prātoju, «ar Ēģiptes tumsību cīnīšos, cik ilgi vien liktenis būs lēmis man palikt šai nomales kaktā. Graudu cukurs … Ko tu neteiksi!. - .»
Sapņos, kas dzima zaļās lampas gaismā, redzēju milzīgu universitātes pilsētu un tajā klīniku, bet klīnikā plašu zāli, flīžu grīdu, spožus krānus, baltus, sterilus palagus un asistentu ar visai cienīgu, iesirmu ķījbārdiņu…
Klauvējiens tādos mirkļos arvien satrauc un biedē. Es sarāvos…
— Kas tur ir, Aksiņja? — jautāju, pārliecies pār iekšējo kāpņu margām (ārsta dzīvoklis bija divos stāvos: augšā kabinets un guļamistaba, lejā — ēdamistaba, vēl viena istaba nezināmām vajadzībām un virtuve, kur mitinājās virēja Aksiņja un viņas virs — slimnīcas pastāvīgais sargs).
Noklaudzēja smagā bulta, lejā šūpodamās sāka slīdēt lampiņas gaisma, uzvēdīja saltums. Tad Aksiņja paziņoja:
— Atbraucis slimnieks …
Atklāti sakot, tas mani iepriecināja. Gulēt vēl negribējās, bet no peļu skrubināšanās un atmiņām bija sameties mazliet skumīgi un vientuļi. Turklāt tas ir slimnieks, tātad ne sieviete, tātad ne visļaunākais — dzemdības.
— Vai viņš staigā?
— Staigā, — Aksiņja žāvādamās atteica.
— Nu, lai nāk kabinetā.
Ilgi čīkstēja kāpnes. Pa tām nāca kāds cienīgs, smagnējs vīrs. Es jau tikmēr biju apsēdies pie rakstāmgalda, pūlēdamies panākt, lai mans divdesmitčetrgadu dzīvīgums pēc iespējas mazāk laūztos laukā no eskulapa profesionālās čaulas. Mana labā roka gulēja uz stetoskopa kā uz revolvera.
Pa durvīm iespraucās stāvs aitādas kažokā un velteņos. Cepuri ienācējs turēja rokās.
— Ko tad jūs, tēvocīt, tik vēlu? — es izskata pēc cienīgi apjautājos.
— Atvainojiet, pilsoni dakter, — patīkamā, maigā basā atsaucās ienācējs, — tīrais posts ar to puteni. Tā nu novēlojāmies, ko lai dara, lūdzami, neņemiet jel ļaunā!
«Pieklājīgs cilvēks,» ar patiku nodomāju. Svešais man ļoti iepatikās, un pat biezā, rūsganā bārda atstāja labu iespaidu. Acīmredzot bārdai netrūka zināmas kopšanas, īpašnieks to ne tikai apcirpa, bet arī zieda ar kādu vielu — ārsts, kas padzīvojis sādžā kaut vai īsu laiciņu, bez pūlēm tajā pazītu saulespuķu eļļu.
— Kas vainas? Novelciet kažoku. No kurienes jūs esat?
Kažoks nogūla uz krēsla kā kalns.
— Drudzis moka nost, — slimnieks atbildēja un bēdīgi paskatījās mani.
— Drudzis? Aha! Jūs esat no Duļcevas?
— Tieši tā. Dzirnavnieks.
— Nu, kā tad drudzis jūs moka? Pastāstiet!
— Katru dienu, tiklīdz pulkstenis divpadsmit, sāk sāpēt galva, tad kā uznāk karstumi… Stundas divas krata drudzis un tad atlaiž.
«Diagnoze skaidra!» galvā paplaiksnīja lepna doma.
— Un citā laikā nekas?
— Kājas tādas nedrošas …
— Aliā … Atpogājiet kreklu! Hm … tā.