«Tas ir, kā .. . es, krustmāmiņ? Jūs varbūt jau domājat…»
«Nu, kas? Kas tur par brīnumu? Tas dieva prāts. Varbūt tev jau no laika gala nolemts dzīvot ar viņu pārītī?»
«Nesaprotu, krustmāmiņ, kā jūs varat to teikt. Tas pierāda, ka jūs pavisam nepazīstat mani…»
«Nu, lūk, jau apvainojies!» krustmāmiņa sacīja. «Kā jauns zēns!» viņa pie sevis nodomāja, «neko nesaprot! Jāsaved būs viņi kopā, lai iepazīstas!» Tad krustmāmiņa izgāja apskatīties virtuvē un atstāja Ivanu Fjodoroviču vienu. Bet no tā laikn viņa tikai par to vien domāja, kā drīzāk redzēt savu māsas dēlu apprecējušos un paauklēt mazbērnus. Viņas galvā krājās vienīgi tik domas par gatavošanos uz kāzām, un varēja novērot, ka viņa visos darbos bija kļuvusi daudz rosīgāka nekā agrāk; kaut gan šie darbi vairāk gāja uz slikto, nekā labo pusi. Bieži, gatavodama kādu saldu cepumu, kādus viņa vispār nekad neuzticēja virējai, viņa, aizmirsusies un iedomādamās, ka viņai blakus stāv mazais krustdēla dēliņš, kas lūdz cepumu, pastiepa viņam roku ar labāko gabalu, bet sētas suns, to izmantodams, pakampa gardo kumosu un, skaļi šņakstinādams, atmodināja viņu no dziļajām domām, par ko arī ikreizes saņēma pērienu ar biguli. Viņa pat atstāja savu iemīļoto nodarbošanos un nebrauca medībās, sevišķi pēc tam, kad irbes vietā bija nošāvusi vārnu, kas agrāk viņai nekad nebija gadījies.
Beidzot pēc kādām četrām dienām visi ieraudzīja no šķūņa izvilktu bričku. Kučieris Omeļko, reizē arī dārznieks un sargs, jau no paša agra rīta klauvēja ar āmuru un piesita ādu, nemitīgi trenkādams prom suņus, kas laizīja riteņus. Turu par savu pienākumu iepriekš pavēstīt lasītājiem, ka tā bija tieši tā pati brička, kurā vēl Ādams bija braucis, un tāpēc, ja kāds uzrādītu citu Ādama bričku, tad tie ir dzīvi meli un brička patiesi viltota. Pavisam nezināmi, kā tā izglābusies no ūdensplūdiem, jādomā, ka Noasa šķirstā tai bijis ierādīts īpašs šķūnis. Ļoti žēl, ka lasītājiem nevar dzīvi attēlot tās izskatu. Pietiek sacīt, ka Vasilisa Kašparovna bija ļoti mierā ar tās architekturu un vienmēr nožēloja, ka veclaiku ekipāžās izgājušas no modes. Pati bričkas uzbūve — mazliet sašķiebta uz sāniem, tas ir tā, ka labā puse bija daudz augstāka par kreiso, viņai ļoti patika, tāpēc ka no vienas puses var, kā viņa teica, iekāpt maza auguma cilvēks, bet no otras — liela. Bet bričkas iekšpusē varēja novietoties apmēram pieci maza auguma cilvēki un trīs tādi kā krustmāmiņa. Ap pusdienu Omeļko, ticis galā ar bričku, izveda no kūts trīs zirgus, drusku jaunākus nekā brička, un sāka piesaistīt viņus virvēm lieliskajai ekipažai. Ivans Fjodorovičs un krustmāmiņa, viens no kreisās, otra no labās puses iekāpa bričkā, un tā sāka braukt. Zemnieki, kas gadījās ceļā, redzot tādu greznu ekipāžu (krustmāmiņa visai reti izbrauca tajā), godbijīgi apstājās, noņēma cepures un klanījās līdz jostas vietai. Pēc apmēram divi stundām brička apstājās lieveņa priekšā, — domāju, nav jāsaka: Storčenko mājas lieveņa priekšā. Grigorija Grigorjeviča nebija mājās. Vecenīte ar jaunkundzēm iznāca saņemt viesus ēdamistabā. Krustmāmiņa pienāca cēliem soļiem, ar lielu veiklību paspēra vienu kāju uz priekšu un skaļi sacīja:
«Ļoti priecājos, mana kundze, ka man ir gods personīgi apliecināt jums savu cieņu; bet līdz ar rešpektu atļaujiet pateikties par viesmīlību, kādu parādījāt manam māsas dēlam Ivanam Fjodorovičam, kas daudz lepojas ar to. Jums varen jauki griķi, kundze, es tos redzēju šurp braukdama. Bet atļaujiet zināt, cik kopiņu jūs saņemat no desetinas?»
Pēc tam sākās vispārīga saskūpstīšanās. Kad bija nosēdušies viesistabā, tad vecā saimniece iesāka:
«Par griķiem nevaru jums pateikt: tā ir Grigorija Grigorjeviča lieta; es jau sen ar to nenodarbojos, un arī nevaru: esmu jau veca! Senos laikos mums mēdza būt, atceros, griķi līdz jostas vietai. Tagad diezin kas, lai gan saka, ka tagad viss labāk.» Te vecenīte nopūtās, un kaut kurš novērotājs būtu saklausījis šinī nopūtā senā astoņpadsmitā gadsimta nopūtu.
«Esmu dzirdējusi, mana kundze, ka jūsu pašu meitas prot izgatavot lieliskus tepiķus,» Vasilisa Kašparovna sacīja, un ar to aizskāra vecenītes visjūtīgākās dvēseles stīgas: pie šiem vārdiem viņa it kā atdzīvojās un valodas viņai raisījās par to, kā jākrāso dzija, kā dzija iepriekš jāsagatavo. No grīdsegām valodas ātri pārgāja uz gurķu sālīšanu un bumbieru kaltēšanu. Vārdu sakot, nepagāja ne stunda, ka abas dāmas tā bija iegrimušas sarunā, it kā jau visu mūžu būtu pazīstamas. Vasilisa Kašparovna daudz ko jau sāka stāstīt tik klusā balsī, ka Ivans Fjodorovičs neko nevarēja sadzirdēt.
«Vai nepatīk apskatīt?» pieceldamās sacīja vecā saimniece. Viņai līdzi piecēlās jaunkundzes un Vasilisa Kašparovna, un visas devās uz meiču istabu. Krustmāmiņa tomēr deva zīmi Ivanam Fjodorovičam palikt uz vietas un kaut ko klusi pateica vecenītei.
«Mašeņka!» vecenīte teica, griezdamās pie gaišmates meičas: «paliec pie viesa un parunājies ar viņu, lai viesim nebūtu garlaicīgi!»
Gaišmatainā jaunkundze palika un nosēdās uz divana. Ivans Fjodorovičs sēdēja savā krēslā kā uz adatām, sarka un nolaida acis, bet jaunkundze, likās, to nemaz neievēroja un vienaldzīgi sēdēja uz divana, apskatīdama cītīgi logus un sienas, vai sekodama acīm kaķim, kas bailīgi pabēga zem krēsliem.
Ivans Fjodorovičs mazliet uzmundrinājās un gribēja mēģināt uzsākt sarunu, bet, likās, ceļā bija pazaudējis visus vārdus. Ne mazākā doma viņam neienāca prātā.
Klusēšana turpinājās ap ceturtdaļ stundas. Jaunkundze sēdēja arvien vēl tāpat.
Beidzot Ivans Fjodorovičs saņēmās: «Vasaru ļoti daudz mušu, cienītā!» viņš izteica pa pusei drebošā balsī.
«Pārāk daudz!» jaunkundze atbildēja. «Brālītis priekš tām pagatavoja sitamo no vecas māmiņas kurpes, bet arvien vēl ir daudz.»
Saruna atkal aprāvās, un Ivans Fjodorovičs nekādā ziņā neatrada vārdus.
Beidzot saimniece ar krustmāmiņu un tumšmati jaunkundzi atgriezās. Vēl mazliet patērzējusi, Vasilisa Kašparovna atvadījās no vecenītes un jaunkundzēm, lai gan ļoti tika lūgta pārnakšņot. Vecenīte un jaunkundzes izgāja lievenī pavadīt viesus un ilgi vēl klanījās krustmāmiņai un krustdēlam, kas lūkojās atpakaļ no bričkas.
«Nu, Ivan Fjodorovič, par ko tad jūs runājāt divatā ar jaunkundzi?» krustmāmiņa ceļā prasīja.
«Ļoti kautrīga un tikumīga jaunava ir Marija Grigor- jevna,» Ivans Fjodorovičs sacīja.
«Klausies, Ivan Fjodorovič, es gribu nopietni parunāt ar tevi. Tev jau, paldies dievam, trīsdesmit astotais gads; dienesta pakāpe tev jau laba diezgan; laiks padomāt arī par bērniem! Tev katrā ziņā vajadzīga sieva…»
«Kā, krustmāmiņ!» Ivans Fjodorovičs izbijies iesaucās, «kā, sieva? Nē, krustmāmiņ, esiet tik laipna… Jūs mani tiešām ievedat kaunā… Es vēl nekad neesmu bijis precējies … Es pavisam nezinu, ko ar viņu iesākt!»
«Dabūsi zināt, Ivan Fjodorovič, dabūsi zināt,» krustmāmiņa smaidīdama noteica un nodomāja pie sevis: «Kur nu! viņš jau pavisam vēl jauns zēns: nekā nezina!» «Jā, Ivan Fjodorovič!» viņa dzirdami turpināja, «labāku sievu par Mariju Gri- gorjevnu tu neatradīsi. Bez tam tev jau viņa ļoti patika. Mēs jau par to daudz pārrunājām ar veco: viņa labprāt redzētu tevi par savu znotu. Vēl gan, tiesa, nav zināms, ko šis grēk- daris Grigorjevičs teiks, bet mēs neņemsim vērā viņu, un lai tikai viņš iedomājas neatdot pūru, mēs viņu ar tiesu…» Pa tam brička piebrauca pie mājas, un vecum vecie ādeņi atdzīvojās, sajuzdami tuvo atpūtu., «Klausies, Omeļko! zirgiem ļauj vispirms krietni atpūsties un izjūdzis neved tūlīt pie dzirdināšanas: tie ir karsti zirgi.» «Nu, Ivan Fjodorovič,» krustmāmiņa izkāpdama turpināja, «dodu tev padomu labi par to pārdomāt. Man vēl jāieskrien virtuvē: esmu aizmirsusi Solochai pasūtīt vakariņas, bet viņa, neliete, domāju, pati nebūs padomājusi par tām.»
Bet Ivans Fjodorovičs stāvēja kā pērkona spēriena apdullināts. Tiesa, Marija Grigorjevna ļoti jauka sieviete; bet precēties! Tas viņam likās tik savādi, tik brīnišķīgi, ka viņš par to nemaz nevarēja bez bailēm domāt. Dzīvot ar sievu!. Nesaprotami! Viņš nebūs viens savā istabā, bet viņiem būs jābūt vienmēr diviem! Sviedri viņam izspiedās uz sejas, jo vairāk viņš iegrima pārdomās.
Agrāk nekā parasts viņš nolikās gulēt, bet nevarēja aizmigt, lai kā arī necentās. Beidzot kārotais miegs, šis visu mierinātājs, ieradās pie viņa; bet kāds miegs! Vēl nesakarīgākus sapņus viņš nekad nebija redzējis. Te viņš sapņoja, ka viņam visapkārt viss rīb, griežas, bet viņš skrien, skrien, ko kājas nes .. . Jau sāk apgurt… Pēkšņi viņu kāds satver pie auss. «Ai! kas tas?» «Tā esmu es, tava sieva!» trokšņaini viņam saka kāda balss. Un viņš pēkšņi atmostas. Te viņam rādījās, ka viņš jau ir apprecējies, ka viss viņu mājiņā tik brīnišķs, tik savāds: viņa istabā vienas gultas vietā stāv divkārša; krēslā sēž sieva. Viņam neērti; viņš nezina, kā pieiet viņai, ko teikt viņai, un pamana, ka viņai ir zoss seja. Nejauši viņš pagriežas uz otru pusi un redz otru sievu, tāpat ar zoss seju. Pagriežas uz citu pusi — stāv trešā sieva; atpakaļ vēl viena sieva. Tad viņu pārņem skumjas: viņš metas bēgt dārzā; bet dārzā ir karsti; viņš noņem cepuri, redz: arī cepurē sēž sieva. Sviedri viņam izspiedās uz sejas. Bāza roku kabatā pēc mutautiņa — arī kabatā sieva; izņēma no auss vati — arī tur sēž sieva. Tad sāka viņš lēkāt uz vienas kājas, bet krustmāmiņa, skatīdamās viņā, runāja ar svarīgu sejas izteiksmi: «Jā, tev jālēkā, tāpēc ka tu tagad jau esi precējies cilvēks.»' Viņš iet tai klāt, bet krustmāmiņa jau nav vairs krustmāmiņa, bet zvanu tornis. Un jūt, ka viņu kāds ar virvi velk tornī augšā. «Kas mani velk?» Ivans Fjodorovičs žēli ierunājās. «Tā esmu es, tava sieva, kas tevi velk, tāpēc ka tu esi zvans!» «Nē, es neesmu zvans, bet Ivans Fjodorovičs!» viņš kliedz. «Jā, tu esi zvans,» saka garām iedams N kājnieku pulka pulkvedis. Te viņš pēkšņi redz, ka sieva nemaz inav cilvēks, bet kāda vilnas drēbe; ka viņš ir Mogiļevā iegājis veikalā pie tirgotāja. «Kādu drēbi vēlaties?» tirgotājs prasa, «ņemiet sievu, tā ir vismodernākā drēbe! ļoti izturīga! no tās visi sev tagad šuj svārkus.» Tirgotājs nomērī un griež sievu. Ivans Fjodorovičs paņem to padusē, iet pie žīda, drēbnieka. «Nē,» žīds saka, «tā ir slikta drēbe! no tās neviens sev nešuj svārkus …» Bailēs un nesamaņā Ivans Fjodorovičs atmodās; auksti sviedri plūda viņam aumaļām.
Tikko no rīta bija piecēlies, tūliņ ķēra pēc sapņu grāmatas, kuras beigās kāds labdarīgs grāmatu tirgotājs aiz savas retās labsirdības un nesavtības bija ievietojis sapņu tulku. Bet tur nebija gluži nekas pat kaut mazliet līdzīgs tādam nesakarīgam sapnim.
Pa tam krustmāmiņas galvā nobrieda pavisam jauns nodoms, par kuru jūs uzzināsiet nākamajā nodaļā. [1]
[1] Savu nodomu, — turpināt šo stāstu, Gogolis neizpildīja. — Red. 188