Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts ar brinum jauku pavasara laiku. Vecais Laķis bij jau no¬dzinis bārdu, nomazgājies un nospodrinājis zābakus pēc kara klausībā ierastas glītības un taisījās sākt jau ģērbties, lai var iet un aizvadīt Maju uz baznīcu, kad no saimnie¬ces dzīvokļa ieskrēja pie viņa Katrēns jau baznīcas ap¬ģērbā un lielā jautrībā sāka stāstīt:
— Maju jau ģērbj šuvēja Muriņa kundze ar saimnieci. Vaiņags arī jau gatavs, bet no puķēm vien. Muriņa kun dze ir gan atnesusi kādus mirtu zariņus arī, ko iepīt pa starpām, bet Maja pati to negribēja. Mācītājs esot devis padomu nesteigties šaī gaitā ar mirtēm pušķoties, tās pie¬derot tik līgavām vienreiz mūžā pie laulības, bet puķu zie¬dus varot pīt. kādus vien tik gribēdamas. Kad Maja re¬dzēja visu to skaisto sava apģērba kārtu, kas no tevis, ve¬cais krusttēv, sagādāta, tad viņa nevarēja asaru valdīt. Redzēsi gan. cik skaisti viss stāvēs. Kurpes ir spīdīgas un virsū sudraba vai apsudrabotas sprēdzītes, un cauri baltas zeķes.
— Labi Jau nu, labi Lai ģērbj vien, tad jau redzēsim gan ar laiku; bet padod man to dziesmu grāmatu, — vecais krusttēvs sacīja, uz grāmatu rādīdams.
Viņš uzlika brilli, saņēma no meitenes grāmatu, uzšķīra kādu dziesmu, deva to viņai lasīt, sacīdams:
— šito pantu dziedāsim, izvadīdami Maju uz iesvētīšanu, un tev būs jāizsaka pa diviem paņēmieniem reizē. Nu lūko to tā lasīt tagad, mācīdamās un apstājoties ik pēc diviem paņēmieniem, ka nesajūk. Tas tad būtu tev par kaunu. Kad izsacītie divi paņēmieni izdziedāti būs, tad iz¬saki atkal nākamos divus.
Katrēns lasīja, kā vēlēts, vairāk reizes to uzrādīto pantu, kur vecais krusttēvs vēl arvienu aizrādīja un pamācīja, kā kurš paņēmiens izrunājams. Un, kad bij pārliecinājies, ka nemisīsies, tad sacīja:
— Noliec nu grāmatu tāpat atvērtu, jo drīz jau va¬jadzēs.
Pēc tam viņš sāka apģērbties, bet Katrēns ieskrēja atkal iekšā skatīties, un nebij vairs ilgi, kad izskrēja atpakaļ un sacīja:
— Maja jau saģērbta un ar vainagu galvā. Tūliņ nāks tev rādīties un pateikties.
un, tikko vecais krusttēvs bij pabeidzis apģērbties, kad no saimnieces dzīvokļa puses durvs atvērās un Maja ienāca ar vainagu galvā un lēnīga, kā arvienu, sacīja vecam krusttēvam labrītu, piegāja pie viņa, nometās cejos. satvēra viņa roku, sāka to mutēt un slacīt asarām ar grūti izrunātiem pateicības vārdiem. Noskrēja arī večatn pašam no abām acīm strauji asaru strautiņi baltās ūsās. Bet drīz viņš atkal saņēmās un sacīja:
— Mīļais bērns, celies augšā! Man bail, ka aiz manis netiek aizmirsts tas kam īsteni pienākas gods un pateicība. Līdz šim viņš mums palīdzējis, un ticu, ka palidzēs turpmāk arī, ja turēsimies pie viņa. Iesim šodien dot godu un pateicību viņam par visu viņa žēlastību.
Rādījās, ka vecam krusttēvam, Maju piecēlušos drusku apskatot, bij pašam tāds kā brīnums par viņas tagadējo daiļo izskatu glīti piekļāvīgā apģērbā bez it nekā lieka. Viņš tad sacīja Katrēnam:
— Ej nu paaicini Muriņa kundzi un saimnieci, kā arī citus mājniekus, ja kas vēlētos klāt būt pie Majas izvadīšanas uz baznīcu.
Meitene izskrēja, un drīz pēc tam ienāca Muriņa kundze ar saimnieci, kurām vecais krusttēvs pateicās par audžu meitas apģērbšanu. Tad saradās ari citi mājnieki un mājnieces uz izvadīšanu. Vecais krusttēvs sacīja, ka laiks jau Iet, tad lika Katrēnam ņemt grāmatu un izsacīt dziedāšanai radīto dziesmas pantu. Meitene ņēma grāmatu un iz¬sacīja, kā mācīts, pa kārtai, ko sanākušie nodziedāja:
Jēzu, pavadi
Ceļā žēlīgi.
Mēs nekad negribam bīties,
Tevim visur pakaļ dzīties.
Mūs pie rokas ņem.
Ved uz tēva zem'.
Maja atkal apraudājās, un — laikam viņā skatoties — citām sievietēm arī uznāca raudas. Maja atvadījās no viņām visām, samutēdamās un viriešiem sniegdama roku pēc senu senās ierašas, kas nozīmē mieru un saderību. Muriņa kundze ar saimnieci noņēma viņai vainagu, uzlika to uz dziesmu grāmatas, kas abām meitām bij mantojums no mātes, apsedza viegli ar autiņu un ielika Majai rokās. Vecais krusttēvs aizkurināja vēl pīpīti. paņēma ceja spieķi līdz ar savu dziesmu grāmatu un sacīja:
— Iesim tad nu, bērni, un paliekat ar Dievu visi, kas mājā.
— Ar Dievu, ejat laimīgi savu ceļu! — mājnieki sauca pakaj šiem trim aizgājējiem, jo tiem kam ejams taisni tik uz baznīcu, esot iešanai vēl laika diezgan.
Pie nākamām ceļa jūtīm Maja satikās ar Ruķīšu Idu, kā bij norunājušas, būdamas abas kājnieces. Idai viņas vecāki bij aizgājuši iepriekš, lai vēl dabūtu iegriezties kapsētā un uzlikt uz dēla kapu puķu pušķīšus, ko Ida sūtījusi savam brāļam uz savu iesvētīšanas dienu un pati še palikusi, gaidīdama Majas. Maja ar Idu gāja iepriekš roku rokā un vecais krusttēvs arī ar Katrēnu iepakaļ. Katrēns saņēma viņa vaļējo kreiso roku, to labi savēcināja un sacīja:
— Lūk nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt, kur tu viņlaik tajās trijās dienās biji, man nestāstīdams, — tu esi bijis pilsētā sapirkt Majai šitās Iesvētīšanas dienas apģērbam drānas. Muriņa kundze stāstīja to te saimniecei, un es dzirdēju lūdza.
— Vai es sacīju, ka tu nekad nedabūsi zināt? — vecais krusttēvs ievaicājās.
— Nē, bet tik lai gaidot, — meitene atbildēja un savēcināja atkal viņa roku.
— Nu, tad jau tā vien ir noticis, kā es sacīju, ka ar laiku zināt dabūsi, tik jāpaciešas.
— Bet gaidīšana grūta, — meitene atteica.
— Ar grūtumiem pie iaika jāaprodas, jo vēlāk dzīvē viņu nāks nezin cik daudz, un visi jāpārvar, visi jāpa¬nes, — vecais krusttēvs pamācīja. — Vispirms jāsāk ziņkārību valdīt un tad visas citas kārības arī līdza.
— Kādas tad citas kārības ir? — Katrēns taujāja tālāk.
— To ir loti daudz, — vecais krusttēvs sāka skaidrot. — Vispirms tavos gados nāk melu kārība, citu mantas iekārošana un pat zādzība; mazāko bērnu apkrāpšana un ķircināšana, pašprātība un neklausīšana — un ar gadiem vienumēr ļaunākas un briesmīgākas.
— Kad kārībām klausa, kas tad notiek? — bērns pētīja.
— Tad cilvēks paliek ļauns, bezdievīgs, grēcīgs, bez godīga tikuma, noiet visādi nekrietnības ceļā, krīt sodā un tiek atmests no visiem godīgiem cilvēkiem, — vecais krusttēvs izskaidroja.
— Es nepadošos iekārošanām, — meitene noņēmās.
— Tas solījums nu gan ir labs, ja tik tiek izpildīts, bet pārdrošs arī, jo daudzkārt solītājies viņu pārkāpj. Labā, pavieglā brīdī apņemas, bet vēlāk piedzīvo, ka iekāroju¬miem briesmīgs spēks pie cilvēka, — vecais krusttēvs, galvu papurinādams, sacīja. — Pestītājs ari piekodina, sacīdams: «Kas šķietas stāvot, lai pielūko, ka nekrīt.»
— Es tik reiz pakritu skrienot un nodauzīju ceļgalu, — Katrēns stāstīja.
— Tas ir runāts līdzībā un nav vis zīmēts uz miesīgu krišanu, bet uz nekrišanu grēku kārībās, — vecais krust¬tēvs deva izskaidrojumu.
— Es sargāšos, vecais krusttēv, — meitene atkal apso¬lījās. — Un vai tad es ar uz iesvētīšanas dienu būšu tik skaisti apģērbta kā Maja?
— Ja jau zināsi ļaunumiem nepadoties un izaugsi par godīgu meitu, tad var būt, ka Dievs palīdzēs sagādāt tev ar. — vecais krusttēvs nopietni atteica un tad runāja vēl tā kā pats pie sevis: — Dievs vien jau zin, kas tevi apgā¬dās, kas tevi vadīs un par tevi rūpēsies, kas noturēs tevi godīgā ce|ā? Par tādiem bērnišķīgiem solījumiem nevar nenieka dot un uz tiem paļauties. Manas acis to dienu vairs neredzēs, bet kā ziņā tad paliksi? Sī nasta spiež mani mūža beigās vissmagāk.
— Vai tad Dievs tev palīdzēja Majas apģērbu gādāt? Muriņa kundze sacīja. jā tas maksājot daudz naudas. Vai tad Dievs tev naudu deva? Vai viņš bij arī pilsētā tev pretī? — bērns pētīja dzi|āk.
— Taisni naudas gan viņš nevienam nedod, bet dod veselību, darba spēkus, māca cilvēkus godīgi strādāt un peļņu rūpīgi taupīt derīgām vajadzībām. Viņš nav vis vienā vieta vien, bet visur un ikkatram godīgam cilvēkam vienumēr klāt. — vecais krusttēvs skaidroja.
— Tas gudri gan, — Katrēns apliecināja. — Bet vai tad viņš mūsu mājā arī Ir bijis?
— Tur viņš ne tikvien kādreiz bijis, bet paliek vienu¬mēr, — bii vecā krusttēva atbilde.
— Bet kā tad es neesmu viņa tur nekad redzējusi? — bērns centās spiesties dziļāk.
— Dievs ir gars un nav redzams, bet viņš gan redz un zina visu, ko cilvēki dara, — vecais krusttēvs lūkoja Jo¬projām skaidrot.
— Nu, kad viņa nevar redzēt, kā tad var zināt, ka viņš ir klāt? — Katrēns taujāja joprojām.
— To ikkurš dievbijīgs cilvēks sajūt savā sirdi, — tā atkal vecais krusttēvs.
— Un, kad gars pats neredzams, kā tad viņš var redzēt, ko dara cilvēki? Ar ko tad viņš var skatīties? — meitene spiedās ar jautājumiem dziļāk un dziļāk un savēcināja jo stipri vecā krusttēva roku.
Bet vecais krusttēvs noņurdēja pirms pie sevis:
— Kā pintiķis ar tādiem jautājumiem! Dziļāk vien velk kā tīklā, ka nesaproti beigās pat iztiņāties, — un tad atkal sacīja dikti: — Mums, grēcīgiem cilvēkiem, nav ļauts izzināt svētās un noslēptās Dieva īpašības un izskaidrot tās no mūsu cilvēcīgā uzskatu stāvokļa vai ari pat vēl cenšoties salīdzināt Dievu ar cilvēka veidu. Mums jāpaliek mierā tik ar ticību, ko māca svētie raksti, ka Dievs visuzinātājs un visur klātbūdams. Bet, ja kas grib vēl ko vairāk Izzināt, tam jāatduras pret mūžīgiem dievības sajēguma no slēpumiem kā ar pieri pret klints kalnu. Visi tāļākle jautājumi ir arī savā nozīmē tikai ziņkārība, kas atmetama un savaldāma.
— Mums skolā ir viens puika, kas pērn gājis Klumpenes skolā. Tas stāsta, ka tur runājot, ka Dieva un grēku pavisam neesot, ka nebūšot par neko nekāda soda un miroņi nekad augšā necelšoties, — Katrēns stāstīja pilnā drošibā.
— Jā, jā, redzu un saprotu gan, — galvu papurinādams, vecais krusttēvs piebilda. — Nu, un kā tad tev šitās Jau¬nās mācības patīk?
— Nekas vis nav, — meitene spirgti un droši atteica.
— Tā, tā, tas jau domājams! — vecais krusttēvs smagi nopūtās un sacīja tā]āk: — Tu tik pasacīsi: «Tas gudri gan,» — un sāksi dzīvot pēc tām mācībām. Bet nu apcerēdami parunāsimies par viņām. Tur tiekot sacīts, ka Dieva nav. Vai tev tas patiktu, kad Dieva nebūtu, kas dod mums visas labas dāvanas?
— Ja viņš milīgs, tad nekas, bet, Ja sirdigs, tad bail, — Katrēns sacīja.
— Mīlīgs viņš visiem un žēlīgs pat vēl ļauniem cilvēkiem, — vecais krusttēvs viņu drošināja.
— Tai mājā, kur es pērn gāju ganos, tur ir viena ļoti veca māte, -— Katrēns uzsāka stāstīt. — Kad pērkoņa padebess nāca un jau varēja dzirdēt rūkšanu, tad viņa nolika adīkli un sacīja: «Bērni, mierā, Dieviņš baras,» — un skaitīja pātarus. Tad man nāca lielas bailes.
— Tas tā ir pēc ļoti vecas ticības, kad agrākie cilvēki īstā Dieva vēl nepazina un turēja pērkoņa rūkšanu par Dieva valodu, — vecais krusttēvs skaidroja. — Bet nevar jau nemaz sacīt, ka tur iekšā nebūtu sava daļa taisnības, jo visus trokšņus, kas dabā dzirdami, var saukt savā ziņā par Dieva valodu, kā jūras viļņu rūkšanu, upes straujumu krākšanu, vēju gaudošanu un mežu šņākšanu, tikai ko bīties tur nav un tāpat ari no pērkoņa rūkšanas. Turpretī Dieva laipnība mums redzama visās lietās un visās vietās — gan saules siltumā, auglīga lietus svētibā, druvu kuplumā un pļavu un dārzu ziedu skaistumā, kā arī aug|u bagātībā.
— Tad labi gan, — meitene apstiprināja.
— Nu, un par grēku, — vecais krusttēvs turpināja pratināt. — Vai tu, paveidam, zādzibu varētu darīt ar mierīgu sirdi, vai tev bail nebūtu?
— Būtu gan bail, — bērns atteica.
— Nu tad zini. ka tās bailes ir grēka bailes, un, kur grēka bailes jūtamas, kas tur darāms? — vecais krusttēvs vaicāja.
— Tur nav darāms nekas, — meitene sacīja.
— Labi gan, bet, ar citiem vārdiem sakot, no tiem darbiem jāatraujas un jāsargās, pret kuriem sirdsapziņa cel bailes, un tie tad ir grēku darbi. Vai nu var sacīt, ka grēku nav?
— Nevar vis, — bērns atbildēja.
— Nu, un tad par soda lietu, ka nekāda soda nebūšot Sī mācība laikam tev vislabāk patiktu, ja viņa būtu patiesa, ka var darit, ko grib, dzīvot, kā patīk, bēda par it neko. Vai tā ir? — vecais krusttēvs prašņāja.
— Ir gan, — Katrēns pusnedroši sacīja.
— Nu labi! Tad ņemsim atkal vai to pašu zādzības lietu par piemēru, kas vieglāk saprotama, — tā vecais krusttēvs skaidrošanā gāja tāļāk. — Vai tad tas tiesa, ka zag|lem un citiem noziedzniekiem, un visādiem grēkdariem nav nekāda soda?
— Kad pieķer, tad ir gan, — bērns atbildēja.
— Agrāk vai vēlāk pieķer bezmaz visus ļaundarus un sodu uzliek ikkatram. Un, ja kāds retais patiesi kādā noziegumā paliek nepieķerts, tad tāds nes sodu vienumēr savā sirdī, dzīvodams pastāvīgā bailībā, ka taču ar laiku viņa noziegumam valdība var nākt uz pēdām, tāpēc tādiem bail no ikkatra sveša cilvēka, kas nāk mājā, nerunājot vēl nemaz par to. kas var nākt pēc nāves. Nu, vai tad ir grēk¬dariem drošība pret sodu? — vecais krusttēvs jautāja atkal.
— Nav vis, — nāca atbilde ar nolaistām acīm.
— Nu tad vēl pēdējo šās mācības jautājumu par miroņu augšāmcelšanos vai necelšanos, — vecais krusttēvs vēl uzsāka. — Vai tev patiks tāda nomiršana, kur nav cerības nekad nākt jaunā mūžīgā dzīvībā kā ticīgiem cilvēkiem, bet ka tu nedabūsi nekad redzēt ne tētiņa, ne mam- miņas? Vai tu gribi tādā ticībā dzīvot un mirt, ka cilvēkam nav nemirstamas dvēseles, kā to māca tā tava skolā dzirdētā mācība?
— Nē, — bij īsā atbilde.
— Tu apņemies gan, bet zini, ka tev nāks daudz kārdinājumu, kas gribēs tevi vest neticibā un bezdievībā, kur drošība maza par tavu dvēseles stiprumu. Bet, ja tu noklīdīsi grēku neceļos, tad atminies, ka par tevi raudās viņā saulē tētiņš, mammiņa un nabaga vecais krusttēvs.
Meitene saķēra savām abām rokām vecā krusttēva roku, piespieda savu seju pie tās un šņukstēdama sacīja:
— Mīļais, vecais krusttēv! Es turēšos godīgi, cik vien varēšu.
Šādās sarunās abi šie ]oti draudzīgie, bet arī pavisam nevienādie gājēji bij aizsnieguši jau baznīcas tuvumu. Ne¬vienādi, jā — pilnīgi nevienādi! Vienā pusē agrais dzīves rīts, otrā viņas vēlais vakara nogurums, še dzīves ieskatu tukšums, tur viņu liels bagātums, še piedzīvojumu trūkums, tur to liela pilnība, še raibo un kļūdaino dzīves rēķenu vājais iesākums, tur viņu skaidrais un drošais noslēgums. Un tomēr agrais jaunums ar vēlajo vecumu mfl draudzēties, spēj saprasties, stāvēdami viens vienā, otrs otrā dzives galā. Un, kad abus galus saliec kopā kā gredzenam, kur tie jāsalodē, tad vigi ir vistuvāk viens otram. Tāpat īsās vasaras naktīs pēdējai dziestošai gaismas krēslai stāv vistuvāk pirmās rīta blāzmas sārtums.
Maja ar Idu bij aizsteigušās jau labu gabalu priekšā, laikam rūpēdamās, ka nenokavētos. Sapulcēšanās un sataisīšanās viņām bij zināma zvaniķa mājā, no kurienes parās ejams baznicā, mācītājam vadot. Uz ce|a bij sara¬dies jau labi daudz baznīcēnu — kājnieku, bet arī brau¬cēji jau laida garām. Viss baznīcēnu daudzums sagaidīja dievvārdu sākuma laiku laukā, jaukā rīta gaisā. Vecais krusttēvs atrada vietu, kur piesēsties vēl uz kāda sola, jaunākiem sēdētājiem savirzoties ciešāk kopā, ko tie arī labprāt darīja. Pa brītiņu Katrēns čukstēja vecam krusttēvam ausī, ka gribot aiziet līdz zvaniķa mājai, redzēt, kā meitas taisoties.
— EJ, bet nāc pie laika atpakaļ, ka nenoklīsti. Es tepat būšu, — vecais krusttēvs sacīja, uztaisīdams pipīti.
Meitene ar savām pastaliņām kājās un pabālējušiem mātes lakatiņiem, vienu ap galvu, otru ap pleciem, alz- čāpāja ātri uz zvaniķa māju un pazuda tur iekšā. Bet pa kādu laiciņu nāca tikpat steidzīgi atpakaļ un stāstīja vecam krusttēvam»
— Meitām visām vainagi jau galvās — visi no puķēm vien; mācītājs ar jau Ir klāt. Drīz sāks nākt, redzēsi gan.
Un tiesa bij, ka ilgi nākšanas galdit nevajadzēja. Nāca ar dziedāšanu visa iesvētāmā jaunatne garā rindā ar mācītāju priekšgalā, pa pārām, vaiņagotās meitas pirmās, tad puiši.
— Skaties, skaties, vecais krusttēv, kur Maja iet ar Idu — viena, divas, trīs, četras, piecas — sestā pārā meitu rindai no beigām. — Katrēns skaitīja, ar pirkstu rādot. — Puišu rinda īsāka par meitu rindu.
Sagāja iesvētāmie un pēc tam ārā gaidījušie baznīcēni, to vidū ari vecais krusttēvs ar Katrēnu.
Kad mācītājs sacīja pašlaik no altāra iesvētīšanas runu par tiem Jāņa parādīšanas vārdiem: «Redzi, es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem.» — tad pilnā draudzes klusumā nāca Iekšā Jete visā savā rotu epnumā un ar vēdekli rokā, cēli kā viļņodamās: čir, čir — čir, čir. Pa Majas izvadīšanas laiku viņa vēl bij palikusi guļot. Pēc tam atkal pašā sprediķa vidū viņa izčirkstināja laukā gar altāra priekšu visas draudzes acis, vēdekli pavēcinādama, un tad staigāja gar baznīcas sāniem pīpodama.
Pēc dievvārdiem visa iesvētītā jaunatne, puiši, kā meitas, ar iesvētīšanas apliecībām rokās sapulcējās vieni, kā otri baznicas pagalmā uz atvadīšanos un izšķiršanos. Meitas lipa savstarpigi, it īpaši ap Maju, vairākas viņu lūgdamas pie sevis ciemā. Rādījās gandrīz, ka viņas nebij gaidījušas redzēt Maju apģērba ziņā sev iīdzigu un, tai riti viņu tomēr tādu ieraugot, tim bij drusku tāds kā brinums. un visas par viņu it kā draudzīgi priecājās. Bet Maja pirms šķiršanās sacija visām un ipaši tām, kuras viņu lūdza pie sevis ciemoties, sirsnīgas pateicības un vēl īpašu uzaicinājumu sekosi:
— Mīļās māsas! Nevaru diezgan jums pateikties par jūsu draudzību un laipnību, bet man jau tūliņ šovakar jāiet uz savu dienesta vietu — saimniece viena pati mājā, viņa manis gaida. Bet ticat, mīļās māsas, ka es laimīga līdz sirds dibenam jau no jūsu draudzības un mīlestības apziņas vien. kas man jauki vieglinās visas darbu grūtības. Un jūs jau ar neviena nebūsat nestrādātāja. Jaukās mācības laika atmiņas būs jums ari dārgas un dos darba prieku. Man būtu gan vēl vienas domas prātā ar jums visām reiz satikties pie drīzumā, ja tik jūs ari būtu tādās domās. Par trim nedējām mācītājs nosauca kapsētas svētkus, un man tad drusku vaļīgāka svētdiena. Sapulcēsimies tad pie kapsētas tāpat vaiņagos kā šodien un iesim tādā pašā sakārtojumā pie mācītāja runas vietas kā šodien, un noklausīsimies kapsētas svētku dievvārdos, un tad šķirsimies kā no iesvētīšanas dienas atsvētes. Es domāju, ka saimniece mani tad atlaidis.
Sim priekšlikumam visas meitas uz reizes ļoti piekrita, un daža sasita pat plaukstas. Ari puišu pulkai šis nodoms pirms izšķiršanās tika zināms, un arī viņi vienprātīgi apņēmās piedalīties. Tad tik šķīrās visi un visas cerībā vēl uz priecīgu saredzēšanos.
Ar to pašu dienu visiem trim šiem saviešiem, vecam krusttēvam. Majai un Katrēnam. bij jāizšķiras uz savu pusi kuram. Maja. kā jau sacījusi, aizgāja ap pusvakarn pie saviem saimniekiem, pārģērbusies ikdienišķās drēbes un savu iesvētīšanas apģērbu nesdama rūpīgi nastiņā kidza. Sava iesvētīšanas vainaga viņa negribēja vis nomest vai iznīcināt, bet pakāra to par atmiņu Plīņu klētī pie sienas. Atvadoties ar veco krusttēvu, tas viņai sacīja
— Nu, mīļais bērnsl Nu jau esi uzskatāma puslīdz par pieaugušu un patstāvīgu meitu, ka vari sākt pati būt noteicēja par saviem turpmākiem dzīves soļiem. Un es nešaubos, ka vieglprātīga, aplama un pārsteidzīga tu nebūsi,
— Mīļais, vecais krusttēvi — Maja, sirdi kustināta un viņa roku satvērusi, atsaucās. — Kamēr vien tavas acis
platas, es neuzsākšu dzīvē it nekā uz savu galvu un bez tava vārda; tik neatrauj joprojām man sava dārgā padoma, būdams vienīgais, kas man to joprojām var dot.
— Tici droši, meit, ka to darīšu, kamēr vien spēšu. — To sacījis, viņš paglaudīja klusām Majai galvu. Nomanot Maju pie šķiršanās apraudamies, viņam arī pāra asaras uz brīdi aptumšoja skatienu, bet drīz viņš uzsauca Katrēnam: — Ej pavadi māsu līdz mežam un tad nāc atpakaļ, ka pati arī vari iet savā darba gaitā.
Aizejošai Majai Laķis skatījās pakaļ, cik ilgi vien to varēja saredzēt. Un, kad beidzot viņa nozuda aiz eglēm un Katrēns vien nāca atpakaļ, tad nosēdās sērīgi pagalmā uz malkas bluķa un nogrima, kā rādījās, smagās domās.
Katrēnam ganu vieta bij norunāta labi attāļu uz citu pusi. Laķis negribēja meitenes vienas laist, bet pats viņu turp aizvadīt. Viņš lika viņai pārģērbties un salikt groziņā labāko kārtu drēbju ar jaunām pastaliņām un uzaut vecā-kās, kuras vakar bij salāpījis. Tad vēl lika ieturēt viņai launagu, vēlēja saņemt visu, kas ņemams, ka var staigāt projām. Ejot, protams, daudz vēl tika kodināts un mā¬cīts, kā jādzīvo, kā jāklausa, cik pacietīgi jāgana lopi un ka nav jāaizmirst skolas mācibas, uz ko vecais krusttēvs šad un tad dabūja dzirdēt par atbildi: «Nuka.»
Tikai pavēlu vakarā pārnācis un noguris būdams, Laķis varēja sākt domāt uz savu vajadzību sameklēšanu, lai rītā agri var iet arī pats uz savu darba vietu, kur bij no¬derējies par arāju. Gan nu no vienas puses viņš varēja jus¬ties drusku atvieglināts, pamazinoties ar šo dienu lieliem ādibas pienākumiem, bet tai vietā uz otru pusi sajuta lielas žēlabas un dzīvokļa vientulīgo tukšumu, projām esot abiem mīlamiem meitenīšiem. Lai ari agrāk šie viņa audžu bērni nebij vis vienumēr vairs bijuši mājā un viņš ar tiem pastāvīgi kopā, bet tomēr zināja, ka viņi nav atšķirti, kurpretī nu jāsāk atradināties vairāk un vairāk no tām do¬mām jel pa labai tiesai, lai arī paliek zināms, ka svešums vis tāpēc neiestāsies viņu vidū. Un tomēr garīgās un tikumīgās gādības par viņiem viņš nedomāja atlaist no sevis joprojām, bet paturēt savā ziņā, cik ilgi vien iespējams,
tāpat ari turpināt tiesisko gādību par Plīņu mājas atdabūšanu pilnīgā sastāvā vai pa daļai, ja vēl paliks vispāriga tiesība uz zemes dabūšanu un turēšanu par sevi.