Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu ari tagadējā viņas kalpošanas vietā drīz tika iemīlēta. Ikkatram, kas dzīvoja ar viņu kopā, tā vien izlikās, ka viņa kaut ko cieš un ka tāpēc jārāda viņai līdzjūtība. Pat viņas smaidiem likās spīdot cauri kaut kādas sēras un skumjas, tāpēc ikviens, kas viņu pazina, jutas it kā aicinats rādīt tai labprātību un pēc iespējas darīt prieku. Tie turēja viņu par tādu kā skaistu, bet vārīgu ziedu, kuru var Ievainot ari ikkatra nemīlīga vēja aizskārums, kālab viņa visādi jāsaudzē no sāpīgiem Iespaidiem.
Būdama turklāt čakla, labsirdīga un padevīga, Maja ari no tagadējā saimnieka un saimnieces drīz iemantoja mājas bērna nozīmi. Viņa dzivoja pastāvīgi tuvējās pagātnes nejauši iemantoto dārgo draudzību atmiņās un drīzās nākamās satikšanās cerībās ar visām draudzenēm, sajuzdamās uz vienu, kā uz otru pusi lielā talmlbā, ko jau pati bij paredzējusi, Šķirdamās no viņām baznīcas pagalmā.
Ar ikkatru dienu viņai pieauga jaukās gaidīšanas nemiers, un sevišķi liels tas kļuva, dzīvojot trešo nedēļu. Bet taču viņa vienumēr vēl tā kā baidīdamās un šaubīdamās neuzdrošinājās saimniecei lūgt un minēt par atvaļinājumu trešā svētdienā uz kapsētas svētkiem, nebūdama drošībā, vai tik atlaidis, lai gan pazina viņas laipnību uz sevi. Beidzot taču saņēmās un kādā trešās nedēļas dienvidā Izsacīja viņai savu lūgumu, izteikdama ari viskopigo mācībnieku sapulcēšanās nodomu uz kapsētas svētkiem. Un, kad dzirdēja no saimnieces labprātīgi Izsacīto atļauju, tad, protams, viņas cerību pilnais prieks kļuva drošs un pilnīgs, bez nekāda šaubibas nemiera.
Pēc vakariņām sestdienas vakarā, kad visi darbi padarīti, krēslas laikam tuvojoties. Maja aizgāja pirmo puķu lasīt rītdienas vaiņagam. Kādu dienu, tīrot kurmu cēlumus gar pļavmalām, viņa bij Ievērojusi atta|ākā pļavā cēlus purenus un nu steidzās vispirms pie tiem. Ievērojusi bij ari kāda veca grāvja vietā daudz nenizmirsteļu un šur tur elkšņiem spirgtas vijolītes, kā ari agrākā izcirtumā Īlelem skurmiem krejmenes. No visām viņa plūca savu samēra daļu.
Maja pārgājusi nosēdās klēts priekšā un vakara blāzmā sāka pīt vaiņagu. Salasīto puķu viņai pietika pēc rūpīgas izlasīšanas pāri pusei, tālab pabeigums bij jāizsteidz vēl rītā. Nopīto da|u viņa noglabāja pagrabā, lai nevist, un gāja pati uz dusu.
Svētdienas rītā, pasteigusies izslaukt govis un izvadīt ganus, cik agri vien var, Maja aiztecēja sameklēt vēl vajadzīgās puķes priekš vaiņaga pabeigšanas un tad atkal drīz uz māju atpaka|, lai nopinumu var pasteigt pirms brokastu laika. Brokastis sagatavojusi un galdu nokopusi, viņa steidzās saģērbties uz iešanu, bet kurpju kājās neāva, lai nesaslapinātu rasā; to darīja tik kapsētas tuvumā.
Priekšā Maja atrada jau krietnu skaitu draudzeņu sapulcējušos, lai gan līdz dievvārdu sākšanai bij vēl labi daudz laika. Ak, kas par priekiem, kas par smiekliem, kas par skauslišanos, kas par mutēšanosl Visas reizē stāsta, visas reizē smejas, un neviena nezina, kam, — jūt tikai to, ka jāsmejas, kas apzimē tā brīža laimibu. Ikkatra grib stāstīt, ko piedzīvojusi, kas gadījies, ko kura darījusi, bet daudzām uz reizes stāstot, neviena nedabūja nekā saklausīties un iegaumēt. Sāk ikkatra visgaligi saposties un sataisīties. Daža arī vēl tikko še aun kājas. Savstarpēji cita citai palīdz glīti un cēli uzstādīt vaiņagus un dažām, kur vajadzīgs, pieglaudīt ari matus. Nāca pa vienai arī vēl klāt, un tad atkal Jauni prieki, jauni smiekli, daudz jauna, ko stāstīt, daudz ko priekā aizrauties un ko palīdzēt pie sataisīšanās. Saradās labs pulciņš ari puišu, bet ne gluži visi. Bez dažiem citiem iztrūka arī Augura Antona. Arī no meitām dažu reto iztrūka, tāpēc tām, kas bij palikušas nepārās, vajadzēja sastādīties jaunās parās. Bet šie iztrūkumi tomēr bij tik mazi, ka palika nenomanāmi. Vienprātīgi visi nosprieda iet pie laika kapsētā iekšā, lai varot vieglāk vēl piek|ūt pie mācītāja runas stāvekļa, kamēr neesot saspiedies tik daudz |aužu apkārt. Sastājās visas pārās, cik spējams, pēc tās pašas kārtas, kā gājušas iesvētīšanas dienā, un sāka virzīties kapsētā iekšā, kur bij ejams labi tā|u līdz viņas vidum. Puiši gāja arī savā kārtā.
Bet ejot sāka nomanāms tikt kaut kas savāds. Parādījās šur tur starp kokiem, krūmiem un kapu pieminekļiem svešādi, derdzīgi cilvēki, kuri, kā skaidri rādījās, centās aizskart vārdiem un apsmiekliem iekšā ejošo jaunatni.
— Kā man no viņiem bail! — Maja sacija savai līdzgājējai. Ruķīšu Idai.
— Kas par tādiem neliešiem ko bēdāt— Ida atteica,
— lai viņi ākstās. Mēs būsim driz savā vietā — lielas laužu pulkas vidū.
Redzot nākam šo svētku bērnu rindu, ko pazina jau no iesvētīšanas dienas, sapulcējusies draudze pašķīrās un deva tai ceļu iziet līdz pašai appušķotai mācītāja runas vietai, kur sastājās ap to loka veidā un gaidīja mācītāju nākam. Arī citas meitas bij nomanījušas Tos savādos ņirgātājos un tagad par tiem sačukstējās. To pašu darīja, cik varēja noprast, arī puiši savā starpā. Pat gandriz visas draudzes vidū bij nomanāms tāds kā uztrauktibas gars.
Beidzot nāca no otras puses mācītājs ar dažiem baznī¬cas aizbildņiem un baznīcas priekšnieku, un iesākās dievvārdi. Rādījās taisni, ka mācītājs pirmā brīdī izbrīnījās par bijušo mācības bērnu ierašanos gandrīz pilnā sastāvi. Tad šis izbrīnojums pārgāja iepriecinājumā, pārliecinoties, ka tas nevar vis būt noticis netīši, nejauši, bet, protams, ar īpašu nodomu, ar vienprātīgu sarunāšanos, kura sajūta viņu kā runātāju sevišķi garā pacilāja, redzot savā priekšā šo skaisto jaunatnes pulku, kuru, kā citus visus priekšējos, bij dziļi un sirsnīgi pa mācības laiku iemīlējis. Viņš sacīja ar lielu sajūsminu dziji pārdomātu sprediķi par šiem vārdiem, miesai nīcība, dvēselei dzīvība.
Sprediķis bij patlaban pabeigts, un nāktos dzirdēt kādus ziņojumus draudzei, kad sāka atskanēt citā pusē svešāda dziesma un, paskatoties uz to pusi, ieraudzīja nākam savādu Jaužu rindu, vīriešu un sieviešu, ar karogu priekšgalā. Mācītājs, paredzēdams dievvārdu nobeigšanas traucējumu, noskaitīja tik svēto lūgumu un pasludināja draudzei labāk tūliņ izklīst nekā gaidīt svešos traucētājus pienākam, kas arī drīz notika. Pats viņš novilka savu amata apģērbu un gāja arī projām. Bet attālākā vietā norībēja kaut kur pāra šāvienu un atskanēja kliedzieni: — Zaldāti klāt, zaldāti priekšā! — Nācēju rinda no tiem kliedzieniem satrūkās un metās pilnā izjukumā bēgt, lecot pār kapsētas valni ar izbaiju kliedzieniem grāvī iekšā. Pārrauta tika vienīgi svētku dievvārdu nobeigšana, un traucētāji nepa¬nāca arī nekā cita kā izbailes un bēgšanu. Kapsēta pēc tam drīz palika tukša. Arī jaunās meitas izbēga juku jukām, tomēr ārpusē savā pirmajā vietā gan viņas atkal snstājās uz vaiņagu noņemšanu un savstarpēju atvadīša¬nos, lai gan iztrūkušās viņas bij ļoti. Daža izsaucās
— Cik man bail!
Cita atkal:
— Kaut jau varētu mājā būt
Dažas mēģināja savienoties vairākas kopā, lai arī vienai otrai jāņem drusku līkums. Tad Lūra Maja sacīja:
— Mīļās māsas! Es jau nu tā vaininiece biju, ka domas Izteicu par šās dienas nākšanu šurp.
Bet vairākas balsis atsaucās;
— Tas bij labi!
— Tas citādi bij jauki!
— Tur tavas vainas nekādas.
— Paldies, miļās māsas, ka manis nevainojat, — Maja runāja atkal. — Man prāts gan mierīgāks, kad jūs paturat uz mani labu prātu, bet mana sirds bai|u pilna nevis tik daudz par šās dienas mājā tikšanu, kā par nākamiem lai¬kiem šās Iesākušās cenšanās dēj pēc mantas vienlīdzības un zemes viskopibas, kas var atnest daudz nelaimes un briesmu. Sis pats šās dienas traucējums arī uz šo aizrāda, kas nav vis bez kādas lielākas nozīmes. Jūs, mijās māsas, esat visas laikam vairāk vai mazāk saviešu vidū, bet man jāstāv vienai pašai, lai gan pie labiem, tomēr pie svešiem cilvēkiem. Māsa man vēl maza un muļķīga, bet dzīvo ari tāļu tāpat pie liekiem, un par viņu arī man bēda. Saprātīgais un mīļi gādigais, vecais krusttēvs ari tālu, un man jāstāv vienai pašai paredzamo briesmu laiku varā. Man it īpaši par to vien ir bail, ka tās Pliņu mājas dabūšanas dē| (pēc kuras es nemaz nekāroju un gribētu va|ā tikt, bet nespēju pār mani var nākt kāds ļaunums. Ja nu jūs, mijās māsas, taī ziņā turpmāk iepriekš ko manitu un lūkotu mani glābt, vismaz man zināmu darīt, tad vārdos es nevaru izsacīt, cik pateicīga es jums par to visu mūžu būtu.
Visas balsis atsaucās, apsolīdamās to vērot, ja vien ko manīšot. — Mīļās māsas! — Maja iepriecināta atsaucās. — To no jums dzirdēdama, es vismaz tik tāļu ar apmierinātu sirdi šoreiz šķirties varu, ka draudzīgas, labsirdīgas un līdzjūtīgas jūs man paliekat, un tā ir priekš manis visai augsta manta.
Nu iesākās atvadīšanās ar skaustīšanos un mutēšanos, kas Majai sevišķi sirsnīgi notika ar jo tuvu stāvošām jaunām draudzenēm — Briņu Vilmu, Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu. Ar šo pēdējo no viņām arī Majai nebij vis vairs ejams jel pa pusei vienu ceļu kā agrāk, bet pa iesākumam iznāca gan vēl palikt kopā ar dažām citām draudzenēm, tik uz beigām — vienai pašai.
Tad nu vispēdigi izšķiršanās. Vēl pa gabaliņu atskan ardievu saucieni, vēl attāļāk noplivinājās baltie lakatiņi, un tad — kas vienviet — vienviet, kas pa sevi — par sevi.