Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons saņēma no soda tiesas, ko citi sauca par briesmu tiesu, šāda satura neizpaužamu vēstuli
«Biedram pavēlniekam A. Auguram.
Pret arestēto turienes mācītāju neatsaucas še apvainojoši liecinieki, bez kādiem būtu neveikli viņu notiesāt, bet no apgrozības tas dabūjams laukā ikkatrā ziņā kā kaitīgs subjekts progresam. Uz laikraksta aicinājumiem neviens tāds liecinieks nav pieteicies, tālab Tev ar iejūsminājumiem vai aplinkiem apsolījumiem jālūko drīzumā vismaz divus tādus atrast vietējībā un gādāt šurp.»
Augura Antonam bij par palīgiem daži pazīstami un daži arī pavisam sveši jaunekļi. Ar tiem nu viņš apspriedās, kādā ceļā lieciniekus, pret .mācītāju dabūt, diezgan labi noprazdams ka viegli vis nenāksies tādus atrast, jo nebij domājams ka draudzē pavisam atsauksies pret viņu kādi ļaunprātīgi liecinātāji, kas ietu bez pamata apvainot. Tāpēc domas, viņiem cēlās uz to pusi, ka. jālūko piedabūt kādus, kam jāiet, spiestiem no savlabuma cēloņa, un kuru dzīves labklājība stāv valdības iestāžu ziņā, kas var darīt, kā grib viņiem par labu vai par sliktu.
Apskatoties pēc tādiem visā pagastā, griezās domas uz abiem Steņģiem, kuriem kaut kādos nenoteiktos vārdos cik necik likt prast ko par cerību vismaz uz savas daļas paturēšanu no Ezermuižiņas. Steņģi, pats un pati, protams, liecinās ikkatrā ziņā, kas vajadzīgs, aiz bailēm vien par vietas zaudēšanu un, cenšanos jel šādā liecināšanas ceļā to paturēt.
Steidzamā kārtā tika pavēstīti abi Steņģi uz pavēlniecību, nesakot vis, kādā vajadzībā. Viņi, cilvēki, arī drīz bij klāt un pat nezināšanas bailēs izskrējuši gandrīz tādi paši, kā mājā būdami. Pati tikko bij paguvusi paķert savu rūtaino sedzeni kā kādu amata apģērbu. Pavēlniecībā jeb citreizējā, pagastnamā bij visur citāds izskats un valdīja tūliņ citāds gars nekā agrāk, kas īpaši Steņģim pašam izskatījās ļoti svešādi, jo no tā laika viņš tur nemaz nebij iegājis, kamēr iestājusies pavēlniecība. Virs sava laika pagastvaldes; un priekšējās izpildu komitejas priekšniecības durvīm stāvēja tagad uzraksts: «Pavēlniecība. Sodīts tiks ikkurš, kas še bez atļaujas ieies».
Pirmā istabā aiz laužu uzgaidāmās sēdēja daži rakstveži pie rakstu darbiem, un pavēlniecības durvis apsargāja pagasta ziņneša palīgs ar šauteni plecos. Visā mājā bij sajūtamas tādas kā baiļu pilnas šausmas un nedrošības klusums. Visi, kas nāca un gāja, sargājās savstarpēji sarunāties, kā gan agrāk bij paradis. Pat uzgaidāmā istabā neviens nesajuta uz to drošības.
Kad Steņģu ierašanās bij pieteikta, tad tiem, lai ari tik steidzīgi sauktiem, nācās taču līdz aicinājumam labi ilgi gaidīt, laikam gan tādā ziņā, lai dabūtu sajust, ka jāstāv augstas valdības priekšā. Beidzot taču iznāca durvju stāvētājs ar savu šauteni plecos un tādā kā baigu pilnā balsi aicināja Steņģi iekšā. ,
Atstājis cepuri uzgaidāmā istabā un matus vairākkārt saglaudījis, Steņģis beidzot ielīda baiļu pilns pie pavēlniecības. Tur viņš ieraudzīja sēžam pilnā augstības cienībā pavēlnieku Augura Antonu ar revolveri pie sāniem, sekretērieti Jeti iepretī un, dažus jaunekļus pavēlnieka palīgus. '
Steņģa ienākšanu tie neviens nelikās manot un šķirstīja tik kaut kādus papīrus. Mazliet pakavējies un iekāsējies, bet nebūdams vēl vaicāts, viņš uzdrošinājās iesākt:
— Es esmu aicināts un atnācis. Lūdzu tad, kas man tiks sacīts?
— Jums jāiet piesoda tiesas liecināt pa mācītāju, — bij pavēlnieka atbilde. ' ^ .
— nu, kad jāiet.— jāiet, ko tur cita, — tS Steņģis pretī.
- Bet ko jūs par viņu 1iecināsat? — pavēlnieks taujāja.
Kad dzirdēšu, ko tiesa vaicās, tad liecināšu, ko zināšu, — Steņģis mierīgi atteica. — Par to cilvēku liecināt viegli — ļauna viņš nav darījis, kā tikai labu.
— Tas nav jāvēro, bet jāliecina tik tā, kā vajaga, — tā atkal viņam cietīgi pavēlēja.
Bet kā tad vajaga? — tā Steņģis.
— Apvainot vajaga.
—Bet, kad vainu nekādu nav, kā tad var apvainot?
Tad vaina jāmeklē un jāatrod.
— Un kad nevar nekādu atrast?
— Tad — tad — jāizdomā, —, pavēlnieks stostīdamies pamācīja.
— Tad jau tiek gribēts, lai es eju par viltīgu liecinieku, kādi bij pie pestītāja notiesāšanas? — Steņģis prātoja, galvu noliecis.
— Vainu ir diezgan, kad grib vien atrast un saprast,
lai pestītājs bijis nebijis, — pavēlnieks atkal pa brītiņu-uzsāka. — Nav gājis par karoga nesēju pie kritušo varoņu kapiem un liedzies tiem sacīt slavas vārdu, izvairījies no baznīcas atvēlēšanas priekš tautas sapulces, mulsina jaunatni ar ticības lietām un vispār! nav draudzīgs valdībai — un tā vēl šis tas cits arī.
—- To viņš dara vai nedara visu tik tā, kā viņa amats pavēl vai aizliedz, — Steņģis vēl atteica. — Bet, ja jau tādus cilvēkus sāk notiesāt, vai tad jel viens no visiem varēs palikt nenotiesāts?
— Par to jums nekāda bēda, bet zināt tik to — kas nav valdības draugs, kā tas rādās arī pie jums, tas nevar cerēt uz nekādām dzīves vietām nākotnē, — bij pavēlnieka atbilde.
Steņģis, drusku padomājis un pāra reizes smagi nosēcies, sacīja vēl savu beigu vārdu:
— Klausīt valdībai gribu uz vārda un par liecinieku iet, ja aicināsi bet netaisnas un uz netaisnību pavēlētas liecības gan nedošu, lai nepaliek dzīvē vai ne egles, kur paiet apakša.
To sacījis, viņš smagiem soļiem virzījās uz durvju pusi, dzirdēdams nosakām pakaļ šos vārdus:
— Uz labu nekāda liecība nav vajadzīga, lai jūsu muļķīgā taisnība paliek kur būdama.
Aicinājums nāca no pavēlnieka Steņģa sievai, lai nāk iekšā, bet viņa iegāja tik par brīdi, kad laikam no vīra bij dabūjusi vispāri zināt, ko prasīs, un tad, negaidīdama nekādas sacīšanas no pavēlniecības puses, uzsāka tūliņ pati:
— Tētiņ Dieviņ, kā lai drīkstu netaisni liecināt par tādu cilvēku, kas pats visus uz taisnību vien vadījis? Vai tad tur nebūs grēka pret Dievu un viņa .baušļiem?
— Nav nedz Dieva, nedz grjēka, un par kaut kādiem baušļiem vairs nekāda bēda, bei ir tikai valdības griba ūn vajadzība, vairāk nekā, tāpēc jāliecina tik tā, kā viņa grib un kā viņai vajaga, pavēlnieks lepni atbildēja.
— Ne Dieva, ne grēka, ne par baušļiem vairs bēda — tādu izbaiļu! — Steņģene izsaucās patiesīgi briesmu pilna un rāva savu rūtaino sedzeni no pleciem atpakaļ uz galvu, tālāk iesaukdamās:
— Pag, kur te tās durvis? Ak, jā! Labi gan, tepat ir!
Saņēmusi durvju rokturi, viņa pagriezās vēl atpakaļ un
sacīja:
— Ar tādiem cilvēkiem, kam nav nedz Dieva, nedz grēka, nedz bēda par baušļiem, man bail būtu iet vienu
ceļu, ne vēl atrasties vienā pajumtā. Laimek ka nav pašlaik pērkoņa padebeša virs galvām!
—Kas jau muļķis ir, lai muļķis paliek, tur citiem nekā ko bēdāt, — bij nievātnīga atsauksme no pavēlniecības. — Bet lieta še tik tāda: ja jau negribi ievērot valdības uzaicinājuma, tad saprotams, ka esi apnikusi Ezermuižiņā dzīvot un savu daļu no viņas uz priekšu paturēt, vairāk nekā, — pavēlnieks nozīmīgi pasludināja.
— Ak Kungs un Dievs! Tad man ar netaisnu liecību jāgādā paturēt manu dzīves vietiņu! — Steņģene kā izmisumā iekliedzās.
, — Kur no valdības puses kas tiek gribēts, tur par netaisnību nav ko runāt, — tā atkal pavēlnieks.
— Nu tad lai noraksta pie tiesas pratkulē, ka manas liecības dēļ mācītājam ļauns nekas nenotiks un no Ezer-muižiņas vismaz puse paliks man, kā bijusi, lai tad arī liecinu, — Steņģene sāka kaulēties.
—- Jums ir runča gudrība lūkot zivis ķert tā, ka ķepa netiek slapja, — kāds no pavēlnieka palīgiem smiedamies aizrādīja, — tikai tas tad jāievēro, ka ar tādu gudrību viņš nevienas zivis nav noķēris un nenoķers.
Visi nosmējās, un pavēlnieks vaicāja Steņģenei:
— Kāds labums tad no tādas liecības būs?
— Un tad man vajaga liecināt uz mācītāja nogalināšanu, nezinot pat, kādas vainas dēļ? Steņģene vaimanu balsī izsaucās.
— Vainas tad diezgan, kad tik zinām to — kas «neir» ar mums, tie ir pret mums, un tādi jāņem laukā no apgrozības, vairāk nekā, — atskanēja cietīgs vārds no pavēlnieka. —r Kas šaī ziņā negrib liecināt, lai neliecina — gan jau pēc redzēs neliecināšanas panākumu,
—' Sis kārdinājums ir briesmīgs! — Steņģene ar sevi cīnījās. — Bet, lai Dievs dara ko darīdams, netaisni liecināt nedrīkstu. — un vēl uz nevainīga cilvēka pazudināšanu sava solīta labuma pēc.
— Bet zināms ir, ka tu kādreiz pat no tiesas galda esi gribējusi iet meklēt lieciniekus sava labuma pēc, — pavēlnieks aizrādīja.
— Tas tiesa gan, ka es gribēju iet, bet tik par taisnību, nevis par netaisnību, — Steņģene atbildēja.
— Nu tad ej vien ar savu Dievu, kurp gribi, bet redzēsi jau gan, vai viņš nāks tevi glābt, kad atradīsies varbūt pagalmā, — pavēlnieks atraidoši piezīmēja.
Steņģene, joprojām ar vienu roku valdīdama durvju
rokturi un otru pielikusi sev pie mutes, šaubīgas svārstības pilna, prātoja:
— Bet nezin kā būtu, kad manai liecībai pierakstītu klāt, ka pati es viņai neticu?
— Tad jau atkal tā pati runča gudrība vien iznāktu kā pirmāk, — bij dzirdama smieklu pavadīta piezīme no pavēlniecības.
— Bez tam, ka tāda liecība tāpat ne tikvien nekam nederētu, tevi varētu tiesāt par tādas liecības došanu, kurai pati netici un kura tāpēc nepatiesa, — tā viņai atkal kāds cits no pavēlnieka palīgiem paskaidrojam
— Jā, posts un bēdas vien uz visām pusēm, Steņģene, ārā iedama, vēl smagi nopūtās. — Bet jādomā, ka nabagu tarba nesama taču vieglāk kaklā nekā ļauna apziņa sirdi par netaisnas liecības došanu uz godīga un nevainīga cilvēka pazudināšanu.
Pavēlniecībai nu bij jāpaliek rokas nolaidušai un acis izplētušai brīnojoties par to grūtumu, kā šādas liecības sadabūjamas, kas nebij iedomāts. Nu vajadzēja sākt prātot, kas darams tāļāk nolūka sasniegšanā. Atzīts tika joprojām, ka pavisam veltīgi aicināt tādus cilvēkus, kuriem no valdības puses nav gaidāms nekāds labums, nedz palīdzība, bet jālūko atrast vēl īstenāk tādus kas jo pilnīgi atkarībā no valdības labprātības, un par tādiem varēja domāt vēl vienīgi visus trīs apsargus, par kuriem vismaz nebūtu jāšaubās, ka tie liegsies liecināt, ko viņiem liks, Lai arī būtu jāsaprot viņus par to drusku ievērot viņu vienmērīgās vajadzībās ar dažu pabalstu.. Lai nu gan viņiem kā lieciniekiem īstena cienības ieskata nebūtu, bet taču tie stāv valdības dienestā un vainoti nav, lai arī noklīdums pie viņiem nenodzēšami redzams.
Pirmo no miličiem aicināja Tuluku un izskaidroja viņam, ka jāiet par liecinieku pret mācītāju un jāliecina apvainojoši; bet pavēlniecība nebij ne iedomājusi to dzirdēt, ko dzirdēja, jo Tuluks atbildēja sekoši:
— Par kam lai es liecina ļaunu no tāda cilvēka, kurš man darījis tik vien labu un mācījis staigāt uz Dieva ceļim, lei?
— Nav jāmeklē ne nekādu Dieva ceļu, ne nekādu mācību labuma, bet diezgan, kad saka tik to, ka viņš apvērsuma un valdības pretinieks, — bij pavēlniecības atbilde.
— Bet es jau, kungi, nemaz nezinu, kur mācītāš būtu kā pretinieks parādījies valdībai, lei? Bez drošim pamatim nevar nekā liecināt, īpaši jau uz vainas pusi.
— Ir drošu pamatu diezgan, — pavēlnieks cēli atteica
— Viņš liedzās vasaras svētkos nest gājiena karogu, izvairījās no atļaujas došanas tautas sapulcei baznīcā, un daudz kas cita.
— Jā, bet karoga nešana nepieder pie viņa amata darbim, un baznīcas izvēlēšana, kā zināms, nestāv mācītāja varā, un atslēgas nav pie viņa, lei. Man bail, ka neizliecinu netaisnību. ,,
— Kur nu uz reizes cēlies tik liels taisnības prāts? pavēlnieks uzsauca. — Pērn turpretī tai viesīgā dejas vakarā, kur saskrējāt visi trīs no dejotājiem naudu plēst, tad čukstoši stāstījāt Stērģeniekam, ka esot abi .ar Rempi liecinādami izglābuši no soda kādu monopola pārdevēju tirgū, kad nebijis brīv pārdot. Un vai tad tā bij taisnības liecība?
— Ko nu, kungs, tādu liecību līdzināt ar šito! — Tuluks atteica. — Kāds nu tur nieka grēks, kad izliecina uz labu tādā mazā lietā, kur valdības kungi izdod liegšanas pavēli tik priekš citim, bet paši zina apgādāt priekš sevis, ko tik vēlas. Tāpat arī, kad mēs šad un tad, šā vai tā pamānām bagātus dzērājus kā pa jokim, lai mums arī kas tiek, lei, vai pabaidām lamātājus ar tiesu; bet bail no tādas liecības, kas dodama, kā var saprast, uz ļaunu un pat uz nāvi- par godīgu un labsirdīgu cilvēku bez vainas. Dzērāji jau gan mēs esam, bet ne tik dziļi krituši bezdievībā.
- Nu tad zināt to, ka tādi; kas negrib darīt valdībai pa prātam — tie viņai vajadzīgi arī nebūs, — pavēlnieks atraidoši izsacīja.
-— Vai tad atņemsit tūliņ manu amata ieroci pie šiem pašim vārdim, — Tuluks vaicāja.
— Tas nāks vēlāk, — pavēlnieks īsi un īgni atbildēja, noprazdams, ka ar šo velti ilgāk pūlēties, un parādīdams viņam durvi uz āru.
Nu sauca iekšā Rempi, Tas ienāca salīcis, kā kādu lielu nevarību radīdams; un, kad bij dzirdējis, kas būšot darāms, tad saka atlūgties, sacīdams:
— Mani gan atlaižat,no tās liecenāšanas. As nemācēšu kungiem, pa prātam izliecenāt, un tad sāks māni ķibelēt. Dodat man labāk, tai vietā kādu darbu tepat mājā, nekā kad jāiet uz turieņu. Daudz vis ās par liecenieku neešu gaš, ja tik nu, kad kāds paaicena par tām pašām, vādera zālēm un labi izmāca, kas jāliecina kurā lietā. Brīžam, eče vai, kad sāmisās, tad nākāži — sāk gandrīz smieties,
un ne paldies izpircējam maksātājam no labuma, kā tik daždie pie maksājuma.
— To vien zini un turi prātā, ka nav jāliecina nevienā lietā par labu, bet visās vienīgi par sliktu, — tāds bija pavēlniecības pamācījums.
— Vai nu ās vēl ik reizes varu zināt, ko valdnieki grib ātzlt par labu un ko par sliktu, — Remps, vaļā raisīdamies, stostījās. — Labāk jau, kad esi brīvs. No māns jau gaņ mazs panākums. Dur tukšmanos, vej, tā pati dūrēja sāpe, raug, šitā. — To sacījis, viņš raudzījās apkārt, vai tuvumā kāds būs, kam grūst ar īkšķi sānos, bet, kad neviena negadījās, tad grūda pats sev un iekliedzāss — Vai! — Tad runāja vēl tāļāk: — Braucot ikkatra ratu pagrāndīšanās sānos kā durtin iedur. Kāds, nu tad vairs esi liecenieks?
— Aizvestu un atvestu vai šūpuļa ratos, kad tik gribētu darīt, kas vajadzīgs, — pavēlnieks ar nepatiku izsaucās, — bet, kad jau nu nē, — nē. Zināms, ka visi neklausītāji ir valdības pretinieki. Ej,tad, ej, kad neklausi — neklausi
— Edz, edz — tā, tā — labi, lābii — Remps iziedams nostostījās.
Nu atlikās pavēlniecībai vairs tikai Stērģenieks. Vismaz šo viņa cerēja esam gluži droši savā lomā. Bet, kā par brīnumu, neveicās piedabūt arī viņu. Gan viņš jutās vilināts no aplinkiem labumu solījumiem, bet pakasīja vairāk reizēm pakausi un prātoja, ko labāk darīt.
— Vui tod mun Azarmuižeiņi tūliņ nūroksteisīt? — viņš vaicāja. Bet, kad droši nekas netika solīts, tad sāka atkal šaubīties, sacīdams: — Grāks vin bous. Viņš mun nakā ļauna navaid dārejs, a vēl šū tū īšķiņkūja.
— Un tad naudas arī tev laikam nevajaga? — nāca ' pats spēcīgākais vaicājums no pavēlniecības puses.
— Vojadzātu gan, troki vojadzātu, bat.., To sacīdams, Stērģenieks pakasīja atkal pakausi.
— Nu, un kas tad vēl tur par «bat»? — pavēlnieks viņam vaicāja.
— Bat bail vin iraid nū grāka, — viņš nedroši izsacīja.
— Ne tur baiļu, ne tur grēka, un grēka nav pavisam, kad jādara, ko vajadzīgs darīt, — pavēlniecība mierināja.
— Cik tod jus dūsit tīs noudas? — Stērģenieks, kā šau bībā svārstīdamies, ievaicājās. — Poģiras gon iraid trokas. Divi dīnas navaid dobeita na pileite.
Pavēlnieks ievīkstīja kaut ko papīriņā un pasniedza viņam. Stērģenieks drusku atlocīja to vīkstoliņu, lai redzētu
vismaz, kāda krāsa atrodas tur iekšā un vai cik, tad salocīja no jauna un rādījās apmierināts. Bet palika joprojām nenpņēmīgs, ko darīt, ko nē.
Neprāto nu vairāk nekā! — pavēlnieks viņam uzsauca. — Rītu jābrauc projām. Šķūtnieks būs no sabiedrības.
Stērģenieks virzījās gan uz durvju pusi, bet vēl vienmēr šaubu pilns, ko īsti darīt. Kārdinājuma pievilcība uz vienu pusi bezgala liela, grēka bailes un drusku laikam kaut kas no apziņas otrā pusē. Iziedams viņš vēl paturēja sev gala vārda tiesību uz vēlāku brīdi šiem vārdiem
— As vāl drusku apsadūmāšūs.
— Nekā ko domāt, ja negribi būt valdībai pretiniecīgs, — noskanēja viņam pakaļ sauciens no pavēlniecības galda.
Stērģenieks izgājis apsēdās pagastnama jeb — pa jaunam — pavēlniecības nama priekšā uz soliņa, iebēra pēdējās pabiras no tabakas maka pīpītē, uztaisīja dūmus, tad atlocīja saņemto vīkstoliņu pavisam, izcilāja viņa saturu, par kuru kādā citā reizē justos nezin cik priecīgs, bet palika joprojām drūm un tāds kā baiļu pilns Briesmīgi lielo reibuma gribu nu varēja apmierināt uz pēdām, iegādāt bez tam arī tabaku un sērkociņus. Nezin vai un kad tik liela laime pieredzēta. Nebij pat jāgaida lamāšanas, nebij jāsauc liecinieki, jādraud ar tiesu un ilgi jātielējas, līdz kaut ko var dabūt rokā. Un tik vien par visu vaadzētu pasacīt pie tiesas, ka ir gan vainīgs šādā vai tādā lietā. Un tomēr viņam izlikās, ka šis vīkstoliņš dedzin dega sarepējušās rokās biezai ādai cauri tā, ka gribētu sviest to vai zemē tādu pašu atlocītu.
Pašlaik pienāca pie viņa Tuluks un, ieraudzījis atlocītā papīriņā naudu, sacīja viņam:
— A re! Jūdasa alga tev jau rokā, lei, tik nu pielūko, ka atliekas no tiem pašiem asiņu grašiem tik daudz pāri, ar ko iegādāt stipru cilpu savam smagumam.
— Valns viņu! Mun viņa dzeļ jou sirdie kā čūska, — Stērģenieks rūgti atsaucās. — Napaturēšu vus, dūšu tūliņ otpokoļ.
— Labi, ja vēl to spēj, — Tuluks sacīja, — bet, kad jau grēcinieks atrodas tik dziļi iekš velna nagiem, lei, tad ļoti grūti ir viņam izrauties.
— Otdūšu gon, — Stērģenieks izsacīja un piecēlies gāja iekšā — atpakaļ pie valdonības atdot saņemto naudu un atteikties no liecināšanas. Iegājis viņš sacīja sekoši:
-— As gon asmu līls dzārajs un nūkleidis pī vusa, ka vui vīna skromba prrīkškā, ūtra pakaļā, bat par Jūdasu nagribīs īt. še jir jiusu nauda, ņemit, kungs, tū otpokoļ.
Nu kad tā, tad varēsat iet varbūt pavisam, — noskanēja sirdīgi pavēlniecības atbilde. — Valdībai tādu neklausītāju nevajadzēs.
— Lūdzu, vuj tiuliņ otņemsit šauteni? — Stērģenieks kā sagrauzts vaicāja.
To noteiks augstāka valdība, — bij aisauciens no pavēlniecības.
— Loi tad dzan muni uz kureini dzeidami, a todas līcei-bas dūt navaru, — bij Stērģenieka pēdējais vārds.
Pavēlniecībā brīdi valdīja smags klusums par tik lielu un pat neiedomātu neizdevību. Pēc tam tad pavēlnieks nosirdījās šiem vārdiem:
— Te nu skaidri redzams, kādu absurdu tautai ieaudzina tie reliģijas mācības murgi, ka no pieciem cilvēkiem neatrodas pat neviens pretīgs liecinātājs pēc vajadzības. Visiem Dievs, visiem grēks, dažam pat vēl apziņas muļķība, citem arī nezināšana, kā un ko liecināt.
Sekretēriete Jete, aizkūpinājusi pa to brīdi papirosu un pasniegusi arī pavēlniekam Antonam, sacīja:
— Lai pataisa visas baznīcas par tautas klubiem un, ieved tādu audzināšanas režīmu jaunatnei, kāds ir manā salonā Plīņos, tad liecinās pēc necik gadiem, kā vajadzēs un ko vien vēlēs. Tur nav ko kavēties.