Pa labu laiku nāca arī Linuma tiesāšana. Kavējusies viņa bija īpaši laikam tāpēc, lai sadabūtu pienācīgi stiprus iemeslus, ko rādīt atklātībai arī uz viņa izņemšanu no «apgrozības», zinot to, ka Linums bij pazīstams ari par ievērojamāku nekā daudzi citi nogalinātie. Bet viegli sadabūjami nebij vis liecinieki arī pret viņu, jo taisni kā valdības pretinieks viņš arī īsti nebij parādījies; tomēr vaļā laist nevarēja un tiesāt vajadzēja, rādot jel civilizētas valdības izskatu uz ārpusi. Lai gan Linums pats labprātīgi bij stādījies šās soda tiesas priekšā, tad pavisam nemeklēdams izvairīties no tās, bet vests no cietuma uz turieni viņš tika vēl vai ar stiprāku apsardzību nekā daži citi, lai apkārtne redzētu, ka mazs noziedznieks viņš vis nav.
Šoreiz turpat altārī ap tiesas galdu sēdēja vairāki dalībnieki, laikam rādīdamies kā tiesnešu nozīmē, bet īstenībā gan tik aiz ziņkārības attiecībā uz Linuma tiesāšanu, un nomaļus gar sienām vēl daži citi. Starp šiem pēdējiem Linums ieraudzīja arī Vernuli un Ņurci. Vernulis sēdēja, kā nogrimis nopietnās domās, acu nepaceldams, bet Nurcis rādījās sajūtot sevī lepnumu pret ievesto cietumnieku, it kā sacīt gribēdams: «Nedomā vis, ka brīvību — Jetes izčibējums var nozīmēt jau vispār! manu neveiksmi un netikšanu pie ievērībasl» Pie galda citi viņam nebij pazīstami kā vienīgi tas pats jauneklis, ko bij redzējis vasaras svētkos pie baznīcas savā draudzē kā vienu no toreizējiem trim ļaužu pulka karoga nesējiem, kuram še, kā zināms, bij tiesas priekšnieka loma un viņa uzvārds Siders,
Pēc ierastiem formāliem izvaicājumiem par vārdu un uzvārdu, par dzīves vietu un nodarbību, ko pildīja, kā rādījās, ārējā izskata labad, lai nešaubītos un nesacītu, ka tiesai trūkst tiesas īpašību, nāca no priekšnieka apsūdzības vārdsi
— Jūs esat tiesājams kā valdības pretinieks. .
— Lūdzu sacīt un rādīt, kur es būtu valdībai pretojies? — bij atbilde.
— Vispāri ir zināms, ka jūs valdības neatzīstat par labu un teicamu.
— Jūsu apvainošanas vārdos ietilpst trīs izšķirami jēdzieni, kurus, kā redzams, jūs gribat savienot par vienu pašu, — Linums, drusku padomājis, sāka skaidrot. — Tur jāizšķir, pirmkārt, pretošanās jēdziens valdības varai, otrkārt, nebūšana mierā ar valdošām personām un, treškārt, idejiskā nepiekrišana kaut kurai valdīšanas iekārtai jeb formai. Valdības spēkam un varai neesmu nekur pretojies, bet mierīgi visur paklausījis, esmu ikkatram arī sacījis darīt tāpat un pats vēl atnācis še pie soda tiesas labprātīgi, bez vešanas, kad dzirdēju, ka tieku aicināts. Otrā lietā — pret valdošām personām neesmu nekur un nekam ne vārda sacījis, nedz arī varējis sacīt, jo nevienam nav atklātībā zināms, kas tagad valda, bet visiem sajūtams tikai varas smagums, un treškārt —- esmu izsacījis, ka idejiski nepiekritu kopdarbu un kopmantas iekārtojuma domām; bet tas notika Kailā viclējības sapulcē jau tolaik, kad kopmantas un kopdarba iekārta še vēl nebij pasludināta. Pēc tam neesmu runājis nekur ari par šo lietu. Tāda mana atbilde pret jūsu izsacīto apvainojumu.
— Bet kādēļ jūs nepiekrītat kopdarba un kopmantas iekārtojumam? — priekšnieks jautāja.
— Tur atbilde jāsadala atkal vismaz divās daļās, — Linums padomādams sāka mierīgi un nesteidzīgi atbildēt. — Vispirms jāskatās uz kopdarbu un kopmantas jēdzienu vispāri un tad arī vēl uz to, kādi tie centieni un līdzekļi šā jēdziena un nolūka sasniegšanas ziņā. Kopdarba un kopmantas jēdziens nav jauns, bet drīzāk gan ļoti vecs; tik vien nekad nav varēts viņu pilnīgi sasniegt un par paliekamu uzturēt, ko arī nekad nevarēs, jo tādas domas ir pavisam pretējas cilvēka ieradītai dabai brīvības, patstāvības un savlabuma tieksmes ziņā. So īpašību cilvēkam neatņems un negrozīs nekādi ieskaidrojumi, nekādi pārliecinājumi par kopdarba un kopmantas labumiem, tālab tie, kas šādām murgu domām tic, ir lielākie muļķi un, kas, paši tām neticēdami, viņas tomēr sludina, ir lielākie viltnieki, gribēdami ar valdošās varas sagrābšanu dabūt zem savām kājām visas iedzīvotāju kārtas sev par labu un tādā ziņā pacelties par viskopīgu darba spēku izmantotājiem savlabuma dēļ. Tik daudz lai ir sacīts par pirmo jautājumu, kādēļ es idejiski nepiekrītu kopdarba un kopmantas tieksmei, neturēdamies pie muļķības prāta, nedz gribēdams būt par ļaužu krāpnieku. Par otro jautājumu — kā tiek censties sasniegt šo nepanākamo murdzības uguntiņu — jāsaka sekošais.
Valdību pārgrozības nav retas parādības tautu dzīvē, bet viņu mūža dienas ilguma ziņā nevienādas. Visilgāk pastāv tādas, kas tiek dibinātas ar visu iedzīvotāju kārtu piedalīšanos uz visu kārtu labklājības pamatiem, dodot visiem vienlīdzīgas tiesības pelnīties un, kas godīgi pelnīts, to ikkatram pašam paturēt. Bet visīsāks mūžs tādām, kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien kā varmācīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc, kāda it īpaši ir runā esošā tieksme pēc kopdarba un kopmantas iekārtas, kur netiek gribēts cilvēkam nekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības! bet rīkotāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpinātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr beidzot velēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu, vai arī viņas pavisam tad vairs nav, kad vara pilnīgi sagrābta; un vara vien tad paliek neaprobežota darītāja taisnā vai aplinkā ceļā.
Un saprotams, ka gaišāka prāta cilvēki nav apmuļķojami māņu meliem. Tos tad rauga iznīcināt asiņainiem, liekulīgas netaisnības pilniem briesmu līdzekļiem. Dažreiz gan var izdoties kādai briesmu valdībai uz laiku pastāvēt un visu labklājību izpostīt, bet tad izlieto asiņu viļņi sāk sisties atplūdā atpakaļ uz pašiem briesmoņiem, kur nedrīkst uzticēties vairs ne vien vairākkārtīgām aizsardzībām, bet arī pat mūru biezumam.
Pie tiesas galda un apkārt sacēlās tāds kā uztraukums un sačukstēšanās. Tad tiesas priekšnieks griezās pie Linuma ar jautājumu:
— Uz ko jūs zīmējat šos apvainojošos vārdus par asiņainiem liekulīgas netaisnības briesmu līdzekļiem? Laikam gan uz valdību?
— Cits valdības spēks man nav zināms kā tik šī un citas soda tiesas.
— Tad jūs to zīmējat uz soda tiesu?
— Papriekš uz vispārību un tad uz šo soda tiesu sevišķi.
— Kā jūs to pierādāt? — priekšnieks uzsauca.
— Jums pašiem tas labāk zināms bez nekādiem maniem pierādījumiem, — Linums sāka atbildēt, paturēdams mierīgu prātu. — Jums zināms, ka jūsu vīriešu dzimuma bendēm bij sirdis tik visai apšķebējušās, redzot nakšu naktīm plūstam nevainīgu cilvēku asinis, un ausis palikušas tik nepanesīgas, ka vairs nespēja klausīties viņu nāves vaimanās, tādēļ tie par bendēm vairs palikt nespēja, un jūs šaī ziņā atradāt vēl glābiņu briesmonīgu sieviešu pusē, kurām cilvēku dzīvības izdzēšana ir īsta prieka lieta un nenozīmē vairāk kā bērnam maza, iededzināta skaliņa nopūšana, padarāma ar jautriem smiekliem.
Iestājās klusums. Tad Linums atkal turpināja:
— Esmu ieminējies arī par liekulīgas netaisnības pil niem briesmu līdzekļiem, ko lietojat pie neapvainojami skaidrsirdīgu cilvēku, jo tādus vien jūs gūstat nogalināšanai par taisnības iemesliem, gribēdami rādīties pasaules priekšā, ka stāvat taisnīgas tiesas nozīmē, kas turas pie likumiem.
— Kas tie tādi par līdzekļiem un iemesliem? — priekšnieks lēni uzprasīja.
— Vai varat saukt pat visā pasaulē kādas citas tiesas, kur atraida tos lieciniekus, kuri liecina apsūdzētiem par labu jeb uz viņa attaisnošanu, un kas inekiē pat pa laikrakstiem lieciniekus uz apsūdzēto notiesāšanas pusi kā jūs?
Klusums. Linums turpināja:
— Tā, tā! Jūs nespējat sacīt. Un kas tad tādi tiesneši ir cits kā aiz taisnības iemesliem slapstošies slepkavas? Apgaismotu un cilvēcīgu valstu tiesas, kur valda taisnības prāts, skatās gan aizdomīgāki uz apvainojošām liecībām, et attaisnojošas liecības pielaiž un uzklausa labprāt, cik vien viņu ir. Jūs turpretī darāt otrādi, jo jūsu censība tiecas nevis uz taisniem spriedumiem, bet tik uz apsūdzēto jeb notverto ļaužu nogalināšanu ar rādīšanu, ka esat godājamas tiesas.
— Bet vai jūs varat pavisam iedomāt, kas jums pēc šādiem vārdiem sagaidāms? — tiesas priekšnieks vaicāja.
— Kādēļ lai es viens to nevarētu, ko zina ne vien visa mūsu tauta, bet arī citas — vēl daudz vairāk gaismotas tautas, ka jūs nespējat savam prātam citādi pārsvara dot kā tik ar domu pretinieku nogalināšanu, kas vispāri zināms? Un vēl nevis ar vienkāršu nogalināšanu vien, bet arī ar visnecilvēcīgāko mocīšanu līdza, kurai nav spējams dot nemaz piemērojama nosaukuma. Jūs, paveidam, varat salikt manas abas plaukstas man pašam galvvidū vienu uz otras un izdzīt abām cauri galvā iekšā astoņas collas garu naglu, kā jūsu bendes kalpi ir darījuši, protams, ka gan ne bez rīkojuma. Joprojām jūs varat ar dzeloņdrātīm savilkt mani un manus locekļus kā kamoli' un tad tādā veidā mani, vēl dzīvu būdamu, ar rīkiem ievelt bedrē un apmest zemēm, kas arī ir darīts. Jūs variet manu miesu sagānīt uz vislopiskāko, jūs varēt varat vēl -daudz vairāk — darīsat arī tik ilgi, cik jūsu varai būs laiks. Vispāri jāsaka vēl tā: ja tos darbus, ko jūs šaī ziņā darāt, gribētu nosaukt kaut vai visbriesmīgākā zvēra vārdā, tad tāds zvērs uzskatītu to sev par negodu un ņemtu ļaunā. Tā tagad rīkojaties tie, kuri priekš tam bijāt vislielākie nāves soda pretinieki un pārsaucēji.
— Apsargi, vedat šo ļauno noziedznieku atpakaļ un sakāt cietuma sargam, lai viņu cietina stipri, — tiesas priekšnieks deva rīkojumu.
Bet Linums pirms aiziešanas pabeidza:
— Neesmu nedz ļauns, nedz noziedzīgs un eju apmierināts atpakaļ uz mitro, nekurināmo un tumšo moku ciešanas pagrabu. Apmierināts jūtos tāpēc, ka man bij izdevība sacīt šai tiesai reiz kailu taisnību acīs, kuras viņa līdi šim no neviena nebij dzirdējusi un domāja, ka viņas briesmonības un viltības stāv nezināmas. Ceru, ka nu man būs vairāk iekšēja spēka panest gaidāmās slepenās un atklātās mocības.
Pēc Linuma aizvešanas vis3 tiesas sastāvs un kluso līdzdalībnieku aprinda sakustējās apvainojuma sajūtas ne- mierībā par tik nedzirdētu Linuma pārgalvību. Noprast varēja no izteikumiem, ka ikkuram jau nāca domas prātā, kā viņam to atmaksāt. Tik Vernulis sēdēja joprojām kluss un tā kā sērīgi domīgs.
Tiesneši savstarpēji drusku aprunājās, un tad tiesas priekšnieks aizrādīja, ka jādzird esot liecinieku izteikumi par to, kas dzirdēts no Linuma agrāk, uz ko daži dalībnieki jautāja, vai tad pārpārim neesot diezgan, kas dzirdēts nupat. Citi tam teica pretī — kad jo vairāk apvainojumu, tad jo drošāka notiesāšana aizbildināma. šām domām pievienojās arī tiesas sastāvs.
Priekšnieks paskaidroja, ka grūtības esot lielas sadabūt ārpusējus lieciniekus, kuru liecības tiektos uz apsūdzēto notiesāšanas pusi, kā tas esot arī šaī gadījumā par Linumu, līdzīgi daudziem citiem, kur jāiztiek ar pāra lieciniekiem no pašu vidus. Tādā ziņā šoreiz esot aicināti divi: Vernulis un Nurcis. Tad, griezdamies pret Vernuli, uzaicināja viņu:
— Vernul, liecini, ko zini par Linuma izteicieniem pret valdību tikpat taī sapulcē, kura tev tur vietējībā bij vadāma, kā arī vispāri.
Vernulis pacēlās, piegāja tuvāk pie tiesas galda un sāka liecināt:
— Ar Linumu bijām ganu biedri, skolas biedri un arī jaunības drauģi, bet vēlāk mūsu domas izšķīrās iekšēju politisku lietu un strāvu jautājumos, par kuriem esam vairāk reizēm strīdējušies, bet bez vienošanās panākuma. Es piegriezos kopdarba un kopmantas strāvai un bezmantiešu valdības varai, bet viņš viskopīgai demokrātiskai republikai, aizrādīdams uz kopdarba un kopmantas iekārtas neiespējamību, atsaukdamies uz pierādījumiem, kur tāda ierīcība vairākkārt mēģināta, bet vienmēr veltīgi. Taī zināmā vietējības sapulcē viņš runāja tāpat tik vispāri, ka vien- kopīga darba un vienkopīgas mantas iekārta nedz pilnīgi ievedama, nedz uzturama, nepretodamies nekā valdībai un viņas rīcībai, valdības pat nemaz nepieminēdams.
To izliecinājis, Vernulis atkal apsēdās, un dažas balsis atskanēja sekoši:
— Tad tomēr pretinieks jau viņš ir tā kā tā, jo, kas nav ar mums, tie ir pret mums, un nost ar tiem!
Nurcis izliecināja, ka tur vietējā pavēlniecībā Linums izteicies par pavēlniecību necienīgi, kad ticis gribēts aizvest viņa grāmatu skapis ar visām grāmatām uz baznīcu priekš tautas, uz ko Linums sacījis, ka viņa grāmatu nesapratīšot nedz turienes tauta, nedz pati pavēlniecība. Un, kad ticis atgādināts, ka neklājoties pavēlniecību saukt par nespējīgu, tad aizrādījis pat vēl uz to, ka viņa nespējusi dabūt jel pāra lieciniekus, kas būtu liecinājuši par turienes mācītāju pēc vajadzības jeb uz «izņemšanu no apgrozības».
Nu cēlās tūliņ jautājums, ko darīt ar Linumu pēc tādas tik nedzirdētas viņa nebēdības visās izteiksmēs pret tiesu, ja arī abas dzirdētās liecības daudz nekristu svarā.
Tur bez tālāka prātojuma pacēlās gandrīz visas balsis uz «ņemšanu laukā no apgrozības». Tik vien Vernulis ieteica nesteigties ar nāves soda spriešanu, jo Linums neesot vis nedz spiegs, nedz nodevējs. Viņš runājot tik to, ka kopdarba un kopmantas iekārta neiespējama un nevarot pastāvēt, kur bez tam vienlīdzības domas arī dzīvē neesot izvedamas. Viņš runājot tik to, ko domājot par vispārību, bet neviena nenīdēšot un nesūdzēšot.
Pa daļai, bet bez cietas noteiktības viņam piebalsoja arī kāds cits no dalībniekiem un puslīdz Nurcis arī, bet balsu pārsvars palika otrā pusē spēcīgs.
Vēl Vernulis pieminēja ir to, ka Linums neesot bez taisnības taī ziņā arī, ka liela nežēlība jau gan notiekot pie apcietinātiem pagrabos un pie notiesājamiem.
Bet tur sacēlās stipra pretestība, ka pret mantiešiem un tiem, kas viņu garā kā še Linums, neviena rīcība nevarot būt atzīstama par nežēlīgu, un ar to pašu tad Linums bij atzīts par «izņemamu no apgrozības».
Vernulis, redzēdams sevi pārliecīgi pārspētu, uzcēlās un sacīja:
— Es esmu sūtīts šurp no augstākas vietas redzēt, kā še rīkojas soda tiesa, un taī ziņā man tiesība kaut ko iebilst, tālab vēlos, lai vismaz steidzīgā kārtā Linums netiktu notiesāts.
To sacījis, viņš ar rūpju pilnu seju izgāja no baznīcas, bet palikušie sprieda, ka viņam pilnīgi uzticēties vis vairs nevarot un Linuma notiesāšanas daudz nevilcināt.