Pēc Jetes nozušanas pavēlniecībā pietrūka galvenās seKretērietes jeb kā vēlāk šo ierēdnieti sauca, darbvedes. Vilma, kura jau Jetes laikā. īsteni bij visu rakstu rakstītāja, Jetei tik parakstoties, tika tagad drīz vien viņas vietā, bet Vilmas pašas līdzšinējā vietā vajadzēja citas. Tur nu viņa saprata savā vietā iedabūt draudzeni Alvīnu, un tad patiesībā visa pavēlniecības vadība sagāja viņu abu ziņā, jo Augura Antons, pēc Vilmas vai ģībdams, atdeva visu rīcību viņas ziņā un varā, nespēdams tomēr viņu sev pietuvināt vairāk kā tik līdz draudzības nozīmei; bet pavisam atrauties viņa arī neatrāvās un tādā ziņā turēja aplinku Antonu vienmēr cerības valgos.
Pavēlnieka palīgi bij aizaicināti un izdalīti par citām pavēlniecībām, bet šim pavēlniekam nāca tiesība īpašu vajadzību gadījumos ņemt par palīgiem apsargus Ceru un Svikuli, kuri tika ieskatīti par jaunākiem apsargiem.
Pavēlniecības kalpone, kuru mēdza saukt arī par saimnieci, būdama vecāka sieviete, sasirga un nespēja ilgāk kalpotāja būt, tālab tur arī vajadzēja citas. Visi trīs apsargi ņēma šaī lietā līdza stāvokli, uzstādamies stipri uz to, ka vecās vietā jāņem gadu ziņā jauna. Par šo lietu jau viņi bij savstarpēji pārsprieduši, jo tad, kā likts, iznākšot sava līgava kuram zem rokas, ejot uz izrīkojumiem vai zaļumu svētkiem. Bēda tad būtu vēl tik par Antona attiecību uz Vilmu, kas visiem bij nomanāma un zināma. Bet viņi aprunādamies apmierinājās ar to, ka viņam taču paliekot Jete, jo aizbēgšanas dēļ jau vina pavisam pazudusi nebūšot.
Saprotams, ka jaunās saimnieces izraudzības jautājums Vilmai ar Alvīnu nevarēja ne tikvien paiet garām, bet ar Antona un apsargu līdzziņu tas tika taisni viņām uzdots ar piekodinājumu, ka jāmeklē ne vien jauna, bet tāpat arī skaista un gudra kā pašas, par ko viņas abas garši pasmējās, un Vilma apsolīja:
— Nu tad tur nav bēda, tik pagaidāt laika.
Vakarā abas jaunavas, vienatnē būdamas, pārsprieda un prātoja, ko ieteikt par nākamo saimnieci pavēlniecībā. Viņas saprata ļoti pareizi, ka pavēlniecībā liela nozīme, kāda gara bērns tur trešā sieviete: vai viņa draudzīga domu biedrene šām divām un uzticama mutes turētāja un vēl vai tāda, kādu vēlas apsargi — skaistu un gudru (par šiem pēdējiem vārdiem viņas abas joprojām smējās), vai turpretī politiski otrāda, no kuras ar bailēm jāsargās.
Domas viņām griezās drīz uz Ruķīšu Idu, kura par vasaru bijusi pie kāda saimnieka lauku darbos tāpat kā Lūru Maja, bet pašlaik tikšot brīva. Maju uzticības un neizpaušanas ziņā, kā arī citādi visādi butot varēts ieteikt, bet viņa aiz vajāšanas briesmām neesot rādāma gaismā; un vai viņas maigā daba būšot viņai ļāvusi slepenā ziņā izveicīgi un apķērīgi, bez drebuļiem darboties pie politiski vajājamo cilvēku glābšanas no briesmām. Bet Ruķīšu Ida esot diezgan stingru raksturu un varot būt tāpat izmanīga, kā arī mēles valdītāja. Viņas mazturīgie vecāki arī būšot ar šo uzaicinājumu pilnā mierā un pat priecīgi. Bez tam Ida jau gan vismaz pāra reizes esot labi šaī ziņā pakalpojusi, padodama laikā vēsti tiklab Laķim, kā arī Linumam, lai uzmanās, ka briesmas tuvu.
Kad Vilma ar Alvīnu aizgāja vakarā pie īdas un pasludināja tai šo uzaicinājumu, tad tikpat pati Ida, kā viņas trūkumīgie vecāki bij par to iepriecināti un viskopīgi pateicās viņām, ka rādījušas tādu laipnību un labprātību. Māte priecājās, ka viņas meitiņa kopā ar tādām ievērojamām, labsirdīgām draudzenēm celšoties pati arī cik necik ievērībā; tik vien bažījās, vai mācēšot izdarīt, kā vajadzīgs. Tēvam bij pa prātam, ka nu meita arī ziemas laikā nepalikšot bez peļņas, un Ida pati cerēja no savām nākamām tālāk skolotām līdzbiedrenēm joprojām vairāk mācīties.
Pavēlnieks Antons bij ar izraudzību mierā, un Ida savu groziņu rokā, tēva pavadībā ieradās tūliņ otrā dienā pa vēlniecībā. Tēvs, meitu pavēlniekam pievezdams, novēlēja likt vērā cītīgu darbu un godīgu dzīvi.
— Man nepatīk ne šā laika kārtu naidi, ne tagadējie grēku darbi, ne svešādās mācības, — viņš sacīja un tad, pret meitu pagriezies, tai cietīgi piekodināja, pirkstu kratīdams: — Tad nu zini, meit, tā dzīvot, ka man ar māti nav jādzird par tevi nekāda neslava un pašai nekāds negods kā šolaik dažai citai. Se jāliek tev vēl daudz vairāk šis tas vērā, nekā dzīvojot pie saimnieka.
Alvīna ņēma pietvīkušo īdu pie rokas un aizveda uz viņas nākamo istabiņu, un tēvs, labi vecs vīrs, pastalām kājās un spieķīti rokā iztipināja pakaļ šai savas otrās laulības meitai.
Visas trīs jaunavas, kuras bij tikušas savstarpēji pazīstamas jau no mācības laika pavasarī, tagad, še vien» viet būdamas, drīz sadraudzējās pavisam tuvu tādā ziņā, ka Vilmai ar Alvīnu draudzības nozīmē pienāca klāt Ida un tika no šām abām uzskatīta par trešo draudzeni. Pa dienas laiku viņām bij gan ikvienai darbi par sevi, bet vakaros mīlēja visas kopā būt un pavadīt jautri klusās stundas līdz miega laikam gan roku darbos, gan lasīšanā, kad Vilma ar Alvīnu negāja pa naktīm uz mājām.
Pamazītēm Vilma ar Alvīnu klusumā iepazīstināja īdu ar saviem slepeniem centieniem nevainīgo cilvēku glābšanas lietās no asinainās briesmu tiesas. Viņa sāka patiesīgi līdza just šiem līdzcietības darbiem, saprata slepenības un klusēšanas vajadzību un apņēmās būt no sirds par biedreni un palīdzētāju šai ziņā abām draudzenēm, kad viņas uz kaut ko rīkos.
Taču īsta miera vis viņas nebaudīja arī šajos klusos vakaru brīžos, jo visi trīs apsargi, kā jau agrāk nodomājuši, centās iekļūt pie viņām par ciemiņiem, bet netika pieņemti, atbildot, ka vakarā visiem jātaisās uz dusu.
— Bet dienu jūsu nevar dabūt savrup ne tik, — viņi aizrādīja.
— Nu tad jāiztiek tāpat, — nāca smieklu pilna atbilde no iekšas, par ko apsargi uzskaitās.
TālSk runājot, viņi gan domāja, ka pavēlnieks Augura Antons no Vilmas atkāpsies un paliks cerībā uz Jetes atnākšanu, bet tas tā nenotika vis, jo viņš lūkoja visādā ziņā Vilmu šķirt no citām, cenzdamies atrast kādu vajadzību, kur viņai ilgāk jāraksta, un gādādams ieteikt pat citu istabu vienai pašai. Bet Vilma prata vienmēr veicīgi izvairīties, gan sacīdama, ka vakaros, ilgi rakstot, žilbst acis, tālab pacelšoties rītos agrāk un — gulēšanas ziņā — ka vienai esot bail.
Apsargi sāka prātot, ka, tuvojoties visiem vienkop pie visām trim cerenēm reizē, nebūšot nekāda noteikta panākuma, bet vajagot izdalīt ikkatram savu, tad varēšot sarunāties, cik un kā vajadzīgs.
— Man, kā vecākam, lai paliek Vilma, — Ķimurs pasteidzās sacīt. — Jūs varat ņemt arī savu katrs.
— Un kura tad man? — Svikuls vaicāja.
— Manis labad ņem, kuru gribi, — Ķitnurs atteica.
— Nu tad es ņemšu Alvīnu, — Svikuls pasteidzās ari ķert, kamēr vēl ir izvēle.
— Jūs izņemat pēc patikas un laikam gribat man nolemt to, kura atliek? — Cers izteica pretestību.
— Bet vai Ida nav tikpat skaista un cēia kā šās divas? — Ķimurs Ceru mierināja,
— Jā, skaista gan Ida ari, tas tiesa, bet kādēļ tad tu neņēmi vis viņu, kad viena alga, bet steidzies izķert sev Vilmu no rindas? — Cers pretojās ar netaisnības sajūtu it kā pie kaut kādas ar pilnu īpašuma tiesību dalāmas lietišķas mantas. — Nav vis Idai nedz brilles, nedz platmales — tāpat vien lakatiņš ap galvu. Ida nemācēs vis rakstīt tik dedzīgu mīlestības vēstuļu kā šās abas; Idai ari nebūs vis svētdienās tādas vaļas kā šām divām. To jau tu gan labi saproti, tālab arī steidzies tvert sev pašu prāvāko no trim.
— Vai nu mums kuram viņas uz mūžu? — Ķimurs centās joprojām Ceru samierināt. — Kur dzīvosi, tur atradīsi to mantu visur, priekšā. Kad mani iecels kādā pilsētā par apsardzības priekšnieku, tad izmeklēšos tādu ar resnām, plikām rokām pat virspus padusēm un pleciem — un mati vienās skrudzelēs. Visas šās trīs šejienietes, lai nu gan divas no viņām tālāk paskolotas, tomēr laucenieces vien Ir un paliek un īstām, cēlām pilsētniecēm netiek tuvumā.
— Nu, tādas pilsētnieces, par kādām tu runā, nedos tev nekādas laimes, — Svikuls pīpodams teica pretī. — Tās tik gaidīs no tevis un prasīs bezgala daudz naudas, bet dot nedos nekā, kamēr šādas pelnītājas uzturēs droši ikkatra jel vienu vīrieti. Skaties vien paraugam, kā daži studenti un citi zaļotāji zina izmeklēties pagaidām uzturētājas gan no grāmatvedēm, telegrāfistēm, skolotājām, kasierenēm, pat no šuvējām, un tad pašiem īstena kungu dzīve pa traktieriem. Vēlāk, kad sasnieguši citādus stāvokļus, tad daudzi pamet viņas kā daždien vairs nevajadzīgas un meklējas pēc tādām, ko uzskata par piemērotām viņiem pēc tālākām dzīves kārtām.
— Nūja, tad es labi redzu gan, kādi draug! jūs man esat un kādas jūsu vienlīdzības domāsi — Cers kā aizkustināts iesāka sacīt. — Saprotams, ka jūs gribat apgādāties tādām pelnītājām, kā nupat, Svikul, tu skaidroji, un man atstāt maz mācītu kalponīti ar nieka aldziņu. Jūs abi dzenaties pēc tādām cerenēm, no kurām domājat dabūt priekš sevis viņu peļņu un lietot to tik paši, nelaižot nekādā vis- kopībā, bet mani gribat atstāt šaī ziņā bez nekā. Tad vēl tu, Ķimur, gribi dabūt priekš sevis pašu pirmāko no trim, tāpat kā esi viens pats priekš sevis aizrunājis Ezermuižiņas Steņģu pusi. Tad te nu ir viss vienkopības un vienlīdzības prāts! Nekas vairāk kā tīri māņi un liekulība. Ikkurš grib kalpot tik sevmīlībai, bet viskopības un vienlīdzības murgi ir tik māņu aizkars, ar ko citiem apstulbot acis. Es neesmu citādi mierā kā ar izlozēšanu.
— Ar izlozēšanu! — Ķimurs pasmējās. — Vai tad viņas ir kāda nedzīva manta, ko var paņemt, kurš grib?
— Izlozēšana lai nozīmē vismaz to, ka necenšamies divi vai pat visi trīs pēc vienas, — Cers atteica, — citādi paši savstarpēji sanāksim naidā.
— Dalāties jūs paši divi, kā gribat, bet Vilmas līdzi neskaitāt, viņa piederēs man, — Ķimurs lepni noteica.
— Un Alvīna tāpat man, — arī Svikuls atsaucās.
-— Nu tad, Ķimur, zini, ka es arī sacentīšos pēc Vilmas, lai tad notiek kas notikdams, — Cers uzceldamies atteica.
— Tu nekā nepanāksi, — Ķimurs nievātnīgi atraidīja.
— Man viņa ir rādījusi arvien savu laipnību.
— Un man tāpat, — Cers meta pretī.
— Nemuļķojaties jel abi viens pēc otra! — Svikuls pasmiedamies biedriem uzsauca. — Viņas visas trīs ir laipnīgas pret ikkatru, nevis Vilma viena pret jums diviem vien. Bet vai jel kaut kurš to var uzskatīt par mīlas parādību? Tā ir tik vispārīga dzīves pieklājība.
— Nu, un tu, Ķimur, esi pats lielākais sludinātājs, ka jāturas kopā ar pašu zemāko dzīves kārtu, tomēr pie īdas negribi vis apstāties, lai gan viņa arī krietna un daiļa meita, bet raugies, cik augstāk vien vari. Kur nu ir tavas zemuma mīlēšanas mācības? — tā Cers.
— Tu nu mani mācīsi! — Ķimurs kā atgrūzdams atrūca.
— Lai tad ejam vai šauties, bet neatteikšos pēc Vilmas tiekties, — bij noteicošs Cera beigu vārds.
— Nu, kad gribi, tad iesim vai šauties, bet zini, ka mans pretinieks neesi nedz mīlā, nedz šaušanā, — bij lepnie Ķimura vārdi.
— Viena alga, dzīvība vai nāve, bet tavā priekšā nezemošos un neatkāpšos, — Cers atsacīja arī ar lepnumu.
— Zinu gan, ka Ida man var būt ne mazāk mīļa par tām divām, bet kādēļ vienam ļaut tādu sevmīiību?
Pašlaik pavēlniecības ziņnesis pavēra durvi un uzsauca strīdniekiem:
— Nu, apsargi! Šķūtnieki ir klāt, taisāties braukt atkal uz labības meklēšanu. Tagad ir ziņots, ka atradējiem puse no visa, kas tiek atrasts, un slēpējiem nenovēršams nāves sods.
— Tas viss bij vajadzīgs jau agrāk, — Ķimurs, mēteli ņemdams, sacīja. — Bet vai garie iesmi ir līdza, ko durstīt pa gubeņiem un šķūņiem?
— Es ielikšu kaut kuram šķūtniekam ratos, — ziņnesis atbildēja un izgāja.
Visas trīs jaunavas vakara, nometušas mieru no dienas darbiem, bij atkal vienviet kā citiem vakariem. Vilma, pēdējā ienākusi, rādījās drusku kā uztraukta un nemierīga. Pavērusi uz ārpusi vienu, otru durvi .un, lai gan pārliecinājusies, ka tur nekādu dzirdētāju nav, runāja vel tomēr tikai apspiestā balsī uz abām biedrenēm:
— Ir atkal kādiem cilvēkiem pie durvīrn lielas bēdas, kur bez mūsu palīdzības glābšana nav domājama. Bet jajautā tik, vai mēs arī spēsim palīdzēt un kādā ceļā? Lieta ir tāda, ka šorīt ienāca augstāka pavēle izlikt steidzīgi Steņģus no Ezermuižiņas par neliecināšanu pēc vajadzības uz mācītāja nonāvēšanu. Pavēles rakstu es mazliet aizturēju un steidzos izrīkot aizsargus uz labības meklēšanu, uz ko viņi vismīļāk dzenas savas peļņas dēļ. Un, kad viņi bij projām, tad tik izrakstīju tiem rīkojumu izpildīt augstāku pavēli un liku to tūliņ Auguram priekšā parakstīt pēc viņu aizbraukšanas, lai nevarētu vainot par nokavēšanu. Bet, tā kā nu viņi projām, tad šodien Steņģi paliek vēl pasargāti. Mums abām ar Alvīnu ir. apziņas pienākums viņus no šām briesmām glābt, jo, visvairāk mūsu pamudināti, viņi atturējās tādu liecību dot, kādu valdība vēlējās, lai mācītāju var nogalināt, kas tev, Ida, līdz šim nav zināms. Bet nu nāk liels jautājums, ko lai darām, kā lai glābjam? Šonakt tie palaidņi visi būs mājā un rītu dosies turp. Bet, ja mēs glābšanas ziņā varam vispāri ko darīt, tad jādara šonakt.
Kad abas draudzenes klusēja, nezinādamas ātrumā nekāda derīga padoma sacīt, tad Vilma, kura, kā protams, bij to lietu jau pārdomājusi, runāja tālāk:
— Vīņlaik es Steņģenei dabūju gan iečukstēt, lai stāv ar kādu ieroci kūts durvīs, ja nāk lopu aizdzinēji, kā tas jau arī bij paredzams un nomanāms, kas viņai diezgan labi esot izdevies. Bet nu otrreiz uz to mudināt nevar, jo spēku viņiem būs diezgan, nevis tā vien kā toreiz, kad bij Stēr- ģenieks viens pats un kad man izdevās tos pārējos divus vecos dzērājus aizdabūt citur projām. Un tad vēl Ķimuram būs prieks dabūt Steņģu dzīvokli, cik drīzāk spēj, tukšu, lai pats var tur pie laika iemitināties, uz ko jau pasteidzies pieteikties. Bet man liekas, ka vienīgais ceļš Steņģu gtāb- šanai būs tas — noslēgt klēti un kūti, pēc tam likties pa- šai gultā par grūti neveselu. Tad neuzdrošināsies vis aiztikt. Par laimi, Ķiinurs ar Ceru nav vis savstarpēji draudzīgi. Cers ir Ķlmura pretinieks tikpat taī ziņā, ka Ķimurs viens pats priekš sevis cenšas pēc Steņģu daļa no Ezermuižiņas, kā arī mūsu dēļ, ka viņi gribētu mūs izdalīt priekš sevis kā kādus kopmantas jērus, bet nevar vienoties un tālab stāv naidā, īpaši šie divi.
Pie šiem pēdējiem Vilmas vārdiem visas trīs jaunavas jautri nosmējās. Pēc tam viņas sāka apspriest Vilmas priekšlikumu par Steņģu glābšanu un vienprātīgi pieņēma to kā derīgu un izpildāmu. Tik nu nāca jautājums, kādā ceļā piesūtīt Steņģiem ziņu un uzaicinājumu, kā sargāties no izpostīšanas. Pēc garākas spriešanas vienojās tādā ziņā, ka jālūdz īdas māte, lai viņa rītā ar gaismu aiziet pie Steņģiem kādas nebūt vajadzības nodomā un izstāsta Steņģenei, kas viņai darāms glābšanas ziņā, bet lai ne vārda galā neliek manīt, ka šī ziņa nākusi no pavēlniecības puses. Tā kā Idai vienai varētu būt bail iet pa tumsu, tad Alvīna gāja līdza, kā dažu citu reizi kopā gājušas, jo mājas abām bij puslīdz uz vienu pusi.
Apsargi ieradās šovakar pavēlniecībā ar trokšņiem un labi vēlu pēc tam, kad Alvīna ar īdu jau sen bij atpakaļ. Viņi jautri un dikti runāja, pa reizei pat iedziedādamies. Klaudzināja arī pie jaunavu durvīm, tērzēdami, ka nesot jaunas jaukas ziņas, tik lai laižot iekšā — sadziedāšoties vienkop, bet nenāca nekāda atbilde. Sis viņu jautrums bij pazīstama liecība, ka tiem šodien labi veicies atrast noslēptu labību un no slēpējiem iedabūt prāvas izpirkšanas maksas, lai nenodod soda tiesai.
Rītā viņi modās labi vēlu, kad jauni šķūtnieki gaidīja jau krietnu laiku. Vakarējā jautruma nebij vairs nevienam, tik vien rūgts īgnums un sašutums. Aizbrauca gan visi uz Ezermuižiņu, bet ieradās atpakaļ mājā jau laiku un tādi kā bez īpaša prieka. Pavisam Ķimurs rādījās saīdzis un nemiera pilns. Pie Idas virtuvē iegāja Cers pīpot un sarunāties.
— Vakarējā jautruma vis jums vairs nav, — Ida pasmīnēdama sacīja. — Nezin kālab tā?
— Ko nu par šodienu pavisam runāt! — Cers īgni atteica. — Pilnīgi tukša un īstena bada diena, vairāk nekā. Ne tur ir bijis labības, ko slēpt, ne naudas ir, ko dabūt. Tik bēdīga tukšība. Pati guļ kā mēsls nevesela, kunkstēdama pustukšā, lielā gultā gandrīz tik uz klajām cisām, apsegusies savu pazīstamo rūtaino sedzeni. Vecais pats arī kā nabags. Ķimurs gribēja gan māju tīrīt laukā, slimnieci arī iznest ar visu gultu, bet es tam pretojos, un tad vēl sanāca naids.
— Tad jums arī laimes māte ik dienas vis raušu necep, — Ida nosmējās.
Ceram bij par sevi tāds kā brīnums, ka še uz reizes Ida viņam tik labi iepatika kā neviena cita, un viņš bij drošs, ka' no biedriem neviens nesacentīsies viņam to atņemt.