Dodamies pēdējo reizi uz ostas pilsētu ar Katrēna atdabūšanas nolūku, Laķis bij trīskārt bēdu un pat nelaimes cilvēks — par Katrēna aizvešanu, par Majas nozušanu un par drauga Linuma likteni. Atpakaļ ejot ar atdabūto Katrēnu pie rokas, kuru meitene, kā agrāk ieradusi, iedama atkal vēcināja, sajutās laimīgs, bet arī gan tik par savas sirds trešo daļu. Aizejot viņa sirds bij līdzinājusies tumšam, tukšam mēnesim, bet, atpakaļ ejot, trešdaļu gaišam. Kad pašreiz neiedomāja sēroties par Maju un Linumu, tad sajūta bij pat laimīga; bet tādu brīžu nevarēja būt daudz, un, kad kādi bij, tad tie nepastāvēja necik ilgi.
Bet nu, pārnācis gan savā pusē, atdabūjis, un pārvedis savu Katrēnu, par kuru bij tik daudz bēdājies un žēlojies, Laķis nezināja patiesi, kur savu galvu likt. Katrēnu ar visu sadāvināto mantu bagātību pieņēma gan, vismaz līdz skolas laika sākumam, Augura māte savā arī necik lielā istabā, bet kur palikt pašam? Nekur citur viņš nezināja griezties kā vien uz savu pēdējo darba vietu, kur vēl nācās dabūt kaut ko no vasaras peļņas. Katrēna vietā līdz ganu laika beigām Stuģēnos bij pieņemta cita meitene, un citā līdzīgā vietā arī vairs nevarēja iestāties, tālab viņš lūdza Augura māti dot meitenei arvien kādu darbu, lai neielaižoties laiskumā un arī lai viņas pašas uzraudzībā sākot atkārtot skolas mācības.
Turēdams par pienākumu pavēlniecībai paziņot par meitenes atdabūšanu un par Jetes nozušanu nezināmā ceļā, Laķis nākamās dienās aizgāja turp, kur dabūja sarunāties ar Vilmu un Alvīnu par savu dzīves vietas trūkumu. Abas jaunavas solījās labprāt gādāt par viņa atgriešanās tiesību uz Plīņiem savā agrākā istabā, ja vien viņš gribot turp atpakaļ iet, vismaz uz kādu laiku un it īpaši par ziemu, jo tādi sarīkojumi, kādus tur vadījusi Jete, neatkārtošoties jel drīzumā un taī telpā varbūt nekad; un, ja vajadzība rādīšoties, tad atradīšot droši vien citu — derīgāku telpu, jo Jetes uzgriba vien bijusi tur ierīkoties, lai tādā ceļā arvien drošāk un drīzāk varētu uzskatīt un ierādīt Plīņus par savu māju.
Laķis bij par to solījumu iepriecināts, kad tik atļauja uz atjaunotu iemitināšanos nākot no pavēlniecības un kad tiekot viss, kas tur par jaunu iekšā sanests, tagad atkal izkravāts un novietots citur. Tas arī viss tā notika, jo pavēlnieks bij ar darbvedes Vilmas izteikto priekšlikumu mierā, ka viss tā būt var, un tad Laķis iespēja nekavēts pēc pāra nedēļām ievietoties savā ilggadīgā dzīves vietiņā, kas arī Plīņu saimniecei bij pa prātam, ka nu būs viņas ierastais, godīgais iemītnieks atpakaļ un atkal ļoti derīgs un nozīmīgs pakalpotājs no jauna par dzīvokli. Viņš pārveda savu nabadzību no Augura mātes klēts uz Plīņiem un ierīkojās kā agrāk. Ja bij darbs turpat, tad piemājoja pastāvīgi, bet, kad vajadzēja strādāt citur, tad tik pa svētdienām kā agrāk.
Tās bēdas, kā izvadīt Katrēnu nākamu ziemu pa skolu, bij Laķim, no vienas puses, mazinājušās, 110 otras — pieaugušas. Laipno kuģinieku dāvinājumi nāca lieliski par labu, bet vasaras kalpojuma alga netika caur nokavējumu pilnīga. Tomēr, skaitot caurcaurim, panākums bij pārāks par zaudējamu. Vispirms jau apģērba ziņā Katrēns pacēlās brīnum augstu un pat ar nomanāmu lepnumu biedru un biedreņu priekšā. Un tad arī skaisto lietu bagātums! Tik žēl bij, ka vecais krusttēvs nedeva nebūt visu līdza, bet tik pašas vajadzīgākās. Mājā paturētās parādīt nevarēja, tālab par tām varēja tik stāstīt. Un kur tad vēl lielā stāstu bezgalība par visu, kas redzēts, dzirdēts un piedzīvots!
Laķim, savu Katrēnu skolā novietojot, bij drusku tāds kā brīnums par skolnieku savādo garus visur tāda kā lepna lielīšanās, svešāds prieks, daudzinot brīvību, patstāvību, komiteju, neatkarību no skolotāja, kas viss, kā varēja nomanīt, bij jau mājās sadzirdēts un šurp pārnests. Viņš, kā ieradis, iegāja pie skolotāja, vienmēr rūpju pilns par savu «palaidnēnu», «negantēnu».
Skolotāju viņš pazina līdz šim kā jautra gara cilvēku, bet šoreiz atrada to drūmi sērīgu, kas arī modināja domas uz kaut kādu ārkārtēju savādību. Sarunu ievadīdams, Laķis viņam pārstāstīja visu, kas noticis un kas piedzīvots attiecībā uz Katrēnu, un tad tik lūdza turēt to «ne- bēdniecēnu» ciešās pavadās, ka nesākot slinkot un lepoties iedomīgi ar tagadējo labāko apģērbu, uzpūšoties pret citiem bērniem. Mācīties viņš varot labi, tik esot jāpietur pie darba.
Uz to skolotājs atbildēja tik pa brīdi un nesteidzīgi:
— Jums jau gan labi zināmi mani mācīšanas un audzināšanas ceļi, bet nezinu, vai un cik ilgi vairs tiks man ļauts skolas laukā darboties. Tagadējie laiki griež visu otrādi. Līdz šim rīkoja skolotājs skolniekus, bet turpmāk rīkos skolnieki skolotājus. Līdz šim skolotāji bij darbu un stundu iekārtotāji priekš skolniekiem, bet turpmāk to darīs skolnieki priekš skolotājiem. Līdz šim ikkatrai dienai bij darāmi savi noteikti darbi, turpmāk darīs darbus tik tad, kad skolnieki ar balsu vairākumu tos vēlēsies un noteiks, cik un kurus. Līdz šim skolotāji bij noteicēji, kādu mācības stāvokli sasniedzis kurš bērns, turpmāk to noteiks ar baisu vairākumu paši bērni cits par citu. Agrāk skolotājus iecēla vai arī dažu atlaida skolu valdes, tagad to darīs bērni paši: kuru gribēs, to atcels, kurš iepatiksies, to ievēlēs. Un vai šādā, tik pārgrozītā stāvoklī kaut kurš skolotājs iespēs ilgi vietā pastāvēt un, kā pienākas, darboties?
Laķis, papirosu ietiņādains, klausījās un brīnojās. Kad skolotājs runāšanā piestājās, tad viņš lūdza pastāstīt tuvāk, kur un kā tādi nedzirdēti likumi cēlušies un kas no viņiem esot gaidāms. Tur skolotājs stāstīja sekoši:
— Vai tagad jel pavisam izzināms, kas likumu devēji, kur tie ir un kas tos iecēlis? Un vai pavisam tur par likumiem var runāt īstenā likuma nozīmē? Viss nāk tik no nezināmām, tumsā tērptām vietām bīstamu pavēļu veidā, kur slepeni briesmu draudi visur klāt. Tā arī mums, skolotājiem, nezin no kāda vēja nāca ziņa ierasties tur un tur uz skolu pārveidojuma sapulci.
— Un ko tad jums tur sludināja? — Laķis vaicāja, vilkdams gardi pirmos dūmus.
— Nu visu to pašu, ko jau nupat stāstīju, ka skolotāji vairs nevarēs stāvēt pāri par bērniem, bet bērni pār skolotājiem, — skolotājs ar vienaldzību atbildēja. — Nedrīkstēs vairs turēt nedz mācības stundu rādītāja, nedz rīkojuma ar zvanu uz stundām, nedz kaut kādus darbus uzdot, nedz tos atprasīt, bet tik gaidīt, ko nolems pašu bērnu ieceltā komiteja; un arī tad skolotājs nevarēs būt nekāds pavēlētājs un pieturētājs pie darba, ja daži grib ir tad vēl atrauties no mācībām vai atstāties, kad kuram patīk, vai nebūt mierā ar skolotāja mācīšanu, vai pat stundu slēgt, jo taču cilvēka augstākais cēlums esot nevis no mācīšanās ar darbiem, bet brīvības baudīšana pēc savas labākās patikas pat no mazām dienām. Kad viņi sajutīšot vajadzību pēc mācībām, tad paši nākšot pieteikties, lai arī vai par sevi kurš, bet nesacīt nekā ar noteikumu rīkojamas pavēles veidā. Nekādu savu domu jeb ieskatu nedrīkst bērniem Ieteikt, ne vēl likt klausīt un pildīt, bet jāattīsta tikai viss tas, kas jau mīt kā dīglis ikkatram bērnam paša prāti, —- un tā vēl viss tas taī pašā gari.
— Un kas tad bij tie tādu ārprātības likumu devēji? — Laķis domādams vaicāja.
— Kas viņus paziņai Sveši, jauni cilvēki — bet visas viņu runas un ģīmju izteiksmes lika skaidri prast, ka vara viņu rokās un neklausītājiem briesmas.
— Bet nu kāda vajadzība tad vēl pēc tādām skolām, un kālab turami pavisam vairs skolotāji? — Laķis joprojām pētīja.
Skolotājs brīdi padomāja un tad mierīgi atbildējas
— Skolas vajadzīgas viņiem tādēļ, lai var audzināt savā vaļā un vislielākā palaidnībā prieka pilnākos bendes un zvēriskākos briesmoņus priekš soda tiesām, lai vēlāk tie nav vairs tik grūti meklējami kā tagad. Skolotāji ar skolotājām jāpatur tādēļ, lai būtu skolniekiem uz ko raidīt savus apsmieklus un tā ievingrināties visās negantībās jeb, runājot skolu valodā, lai būtu pie kuriem turēt mēģinājumu lekcijas nogānīšanā un ļaundarībās, ko, mājās dzīvojot, nedrīkstētu darīt pie vecākiem.
— Bet vai vecāki tādās skolās bērnus pavisam laidīs? — Laķis nopūzdamies vaicāja.
— Par to jau bij runa mums sapulcēs ari, bet tika atbildēts, ka pēc tagadējām tiesībām bērni nepiederot vairs vecākiem, bet valstij. Ja valdība manīšot tādu pretību, tad ņemšot visus bērnus savā ziņā, audzināšanā un mācībā,
— Un ko tad jūs kā skolotājs paši darīsat šādā gadījumā?
— Es vēl nogaidīšu kā redzēšanas labad, kas īsti notiks. Un, ja nebūs iespējams vairs palikt vietā, tad vajadzēs sākt skatīties, kurā vadzī pastalas.
— Un ko lai nu darām tie, kam bērni liekami skolās iekšā? Agrāk tos tik atvedām un ielaidām vien pulkā, paveidam, še, zinādami, ka tie paliek drošās audzināšanas rokās, bet ko nu turpmāk, kad taisās skolu pārvērst par posta iestādi? — Laķis runāja pa daļai pie sevis, pa daļai uz skolotāju, ik brīdi vairāk šaubīdamies.
— Paliekat vien, vismaz pagaidām, mierīgi, — skolotājs apdomīgi atbildēja. — Ir jau gan vēl vismaz viena cerībiņa taī lietā, ka liegts netiek vēlēt skolotājus arī komitejās un pat, ja grib, — par komiteju priekšniekiem, ja tik to dara.
— Sai skolai nu gan šī tiesība iznāktu par labu, ja viņa šādā nozīmē piepildītos, bet dažā citā var notikt arī otrādi — par lielāku postu, kur skolotāji paši atradīsies tāda samulsinoša gara valgos, — tā Laķis izteica savas domas.
— Bērni paši no sevis, vismaz drīzumā, nenoslīdētu vis neceļos, bet viņus musinās ārpusēji kūdītāji pa mājām, noteikdami, ko vēlēt, ko nevēlēt; un drīz tādi sāks staigāt droši arī pa skolām un uzstāties it kā par vēlēšanu vadītājiem. Un to jau paredzu, ka tādi ievēlēti netiks, kas nevarēs šķirties no kārtības. Un, ja arī pirmā galā kādu gan ievēlēs, tad drīz atkal izbalsos.
— Man smagas rūpes par savu nebēdniecīgo Kat- ruku, — Laķis, galvu pakratīdams, pieminēja. — Tik vieglu spāru, kāds tas, novedīs drīz no ceļa grāvī iekšā. Nemaz nesaprotu, ko darīt.
— Lai nu paliek vien, kad atveduši esat. Tik visai ātri jau gan sabrukums nenāks, jo nav vēl nekāda īsta pavēle uz tādām pārgrozībām saņemta, — skolotājs mierinādams piebilda.
— Jau par brīnumu, šorīt, skolā ienācis, es nomanīju savāda gara zīmes pie lielākiem sanākušiem bērniem, kas viss, kā tagad saproiu, aizrādīja uz šām pašām gaidāmām pārgrozībām, uz ko priecājas jau vairāki ar lepnumu, ka nu tikšot paši par valdiniekiem, — Laķis atcerējās.
— Tas jau viss droši aizrāda uz to, ka no mājām jeb no ārpuses nāks bērniem visa rīcība, ko un kā lai dara, — skolotājs šķiroties vēl pieminēja. — Gan jau vecāki arī kodinās savu tiesu, lai sargās no pārgalvībām; bet musinātāji mācīs otrādi un pašu bērnu prāts tieksies uz to pusi — uz patvaļības tiesībām un varas lepnumu. Tomēr visai daudz vēl nenoraizēsamies.
Izgājis atpakaļ bērnu vidū, Laķis nomanīja pie viņiem to pašu pirmāk novēroto garu pieaugam samērā ar pašu bērnu skaita pieaugšanu, pulcējoties kopā no mājam. Jau varēja dabūt dzirdēt par komitejas vēlēšanu, par bezman» tiešiem un viņu varas nodibināšanu, par spiegiem un nodevējiem, par tautas sapulcēm un runām.
Arī citi bērnu atvedēji sāka domīgi klausīties šajās savādās bērnu sarunās, kas atgādināja visu to, ko ikkurš apzinājās dzirdējis gan pa mājām, gan ļaužu baru sapulcēs un ko bērni bij mācījušies ķēmot pilnīgi lieliem pakaļ. Dažiem, tāpat kā Laķim, bij modušās bažas, vai pavisam šādā laika trakuma un bezprāta viesulī vēl bērni vedami uz skolu vai valdāmi mājā, lai jel pagalam neaizejot bojā ar šāda gara un šādu tiesību vēju. Viens otrs griezās ar jautājumiem arī pie Laķa, ko viņš domājot šaī nejēdzības lietā un vai kādu apmierinājumu dzirdējis no skolotāja. Uz to viņš atbildēja, ka rūpju nopietnums gan esot klāt, bet savu meiteni taču domājot atstāt, jo kur lai viņš to liekot, kad pašam jāejot diendienām no ciema ciemā pie darbiem, un skolotājs arī vēl domājot uz darbības Iespēju — vismaz uz mēģinājumu strādāt jaunā, ērmīgā iekārtojumā. Ar to tad visi, lai gan nopietnu domu pilni, palika vismaz šoreiz mierā.
Laķis pēdējā laikā bij atradinājies saukt, kā pats sacīja, «savu meiteņu» vienmēr ar mīlinājuma vārdu par Katrēnu, kā agrāk darīja, kad varēja būt ar viņu pilnā mierā; bet tagad pēc dažiem zināmiem piedzīvojumiem un novērojumiem, kas viņa neapmierināja, viņš, it kā likdams brīdi- nājurņu manīt, sauca to par «Katruku», kurpretī Katrēna vārds nāca dzirdams arvienu retāk. Tā arī šoreiz, ceļa dūmus uztaisīdams, viņš novēroja, ka viņa «meitens» atradās jau paša pūļa vidū starp dedzīgākiem pārgrozību apspriedējiem par lielu lielo teicēju, tālab uzsauca norājošas izskaņas balsī:
— K^truk, nāc šurp, man jāiet projāml
Kad bērns pabailīgi pienāca, tad viņš runāja tālāk:
— Zini tā dzīvot un mācīties, ka man nav jādzird nekādas aplamības un pārgalvības. Jums jāvēro visiem tik paklausība, darbs un godīga dzīve. Paši neesat par sevi nekādi gādātāji.
— Nuka.
— Zinu jau gan, cik vien uz tavu «nuka» var paļauties, — Laķis pabeidza tādā pašā norājošas skaņas balsī, bet taču nenocietās, nepaglaudījis «meitenam» vaidziņa.
Kad vecais krusttēvs bij projām, tad kāda draudzene sačukstējās ar Katrēnu:
— Vai vecais krusttēvs sirdīgs ar tevi?
— Kad paglauda, tad nav vis sirdīgs. Kad es biju projām, tad viņš nemaz nevarējis bez manis dzīvot — tik laba es viņam.