Nebij Ilgi, ko gaidīt, kad nāca pavēle visās skolās iekšējo vadību tā pārveidot uz audzēkņu brīvības un patstāvības pamatiem, kā skolotāji dzirdējuši savā sapulcē, lai skolu nevaldītu un nevadītu vairs skolotāji un skolotājas, bet bērnu pašu ievēlētas komitejas pēc sava ieskata un skolotāji ar skolotājām stāvētu apakš šām komitejām.
Lai gan skolnieku un skolnieču pulkam šī augstā brīvības laime bij iepriekš jau zināma un par to vien ticis dienu dienām daudz spriests, skolas darbus aizmirstot, tomēr, kad skolotājs to pilnā sapulcē pasludināja, izcēlās prieka pilnas gaviles taī augstā sajūtībā, ka nu uz reizes tā brucin nobrūk no pleciem visas darbu nastas, visi stundu iekārtojumi, visi brīvības ierobežojumi un visas pavēles, ko deva skolotājs vai skolotāja. Nu dzīvos visi, kā patiksies, mācīsies tik tad, kad gribēs, un to, ko vēlēsies, nevis kā līdz šim spaidu kārtā, un sekmes būs vēl lielākas, kārtība skaistāka.
No šā brīža skolas darbi nenāca nevienam vairs prātā, bet visas jūtas tiecās tik uz plašas savvaļas dzīvi, ievēlot vispirms komiteju. Pirmo vēlēšanu kā pienākuma ziņā izvadīja skolotājs un tika arī pats ievēlēts tikpat vispāri komitejā, kā arī par priekšnieku. Sā ievēlējuma smieklīgumu jeb ākstību viņš gan labi saprata, bet piespiedās to pieņemt tik taī cerībā, ka varbūt varēšot vēl iespēt cik necik uzturēt kārtību un darbības gaitu. Komitejā bez skolotāja bij divi puisēni un trīs meitenes — starp tām arī Katrēns jeb «Lūra jaunkundze», kā vispāri puikas, īpaši viņas cēlākā apģērba labad, sāka viņu godināt, ko viņa likās labprāt dzirdot.
Bet skolotājam drīz bij jāpiedzīvo, ka maz kas iespējams, jo visa kārtība strauji juka laukā, pāriedama pilnīgi savvaļības iegribā, darot vai ikkatram par sevi vai ar citiem kopā, ko iedomā. Komiteja gan nosprieda dažos vieglāk darāmos darbos iet, paveidam, rakstīšanā, lasīšanā, dziedāšanā, bet «tauta» šos spriedumus arī maz vien vēroja un beigās nelikās par tiem ne zinot. Ja ari daži vēl ko darīja, tad citi gāja par traucētājiem: lasītājiem viņi runāja starpā, rakstītājus tīši grandīja, lai smiekla labad iznāk sadrebināti raksti; kad vajadzēja dziedāt, tad bļaustījās, kā kurš iedomāja; tos, kas gribēja klusām mācīties, knaibīja un durstīja, lai kliedz. Tādā ziņā tad nevarēja būt runas ne vien par kārtīgas mācības, bet vispāri par kaut jel kādas mācīšanās iespējamību. Turklāt visa šī nekārtība ar ikkatru dienu, pat ar ikkatru stundu audzin auga lielumā. Naktīs pāri pusnaktīm miera nedabūja, un mazākiem bij jācieš no lielāko varmācībām, ko skolotājs gan zināja, pat arī redzēja, bet aizstāvēšanas un glābšanas ziņā maz ko spēja darīt. Sniega piķiem karodami, izdauzīja dažas rūtis, bet vainīgie palika nezināmi vai bez atbildības.
Sāka celties tālāk kaut kas nopietni bīstams. Nāca gaismā pie puikām liela nebēdība uguns lietošanā. Parādījās jau papirosu pīpošana — pirmāk gan vēl tik ārpus skolas ēkas, it kā aiz ierastas nedrošības piesargājoties, bet tad soli pa solim ari iekšā un pat klasēs. Sevišķi bail bij redzēt, kā uguns šķīda naktīs pa guļamo istabu un pa gultām, lai arī skolotājs stāvēja vai klāt.
Puikas pametās patstāvīgi par krāšņu kurinātājiem, lai māja stāvētu cauri karsta un lai malku dabūtu vest, cik vairāk var piespiest ar nodedzināšanu. No puikām ieskatījās to pašu arī meitenes, īpaši priekš savas guļamās istabas krāsns. Bet malka sāka nākt puszaļa un nedega.
Gadījies bij iegriezties skolā Stērģeniekam uzpīpošanas vajadzībā un redzēt krāsnī malku čūlājam. Viņš bij ieminējies, ka būtu vajadzējis palaistīt malku ar petroleju — tad degot, lai kāda būdama. Ar to padomu nu bij ielaista uguns pakulās: tik nest kannu pēc kannas, laistīt uz malkas un kurināt bez jēgas tik redzēšanas dēļ, cik traki malka deg, lai arī zaļa. Krāsnis jau bij tik pārkurinātas, ka nevarēja likt klāt ne pirksta, un sāka rādīties platas plaisas, bet kurināšana nemitējās. Skolotājs gan gāja, skaidrodams, kāds posts ceļas it īpaši krāsnīm no tik lielas un ilgas veltīgas kurināšanas un ka var izcelties pat ari ugunsgrēks, lai tālab atstājot nevajadzīgo malkas dedzināšanu. Meitenes gan klausītu, ja puikas pieļautos, bet kas to dos! «Skolotājs atpakaļrāpulis, skolotājs melnsimtnieks, skolotājs brīvības apspiedējs — varmāka. Nost ar to!» Lai gan šādu izteicienu viņi neizsacīja vismaz dzirdot, tad taču redzams bij un arī zināms, ka tādas domas un uzskati par skolotāju jau pastāv bērnu vidū.
Skolotājs, nomanīdams savas agrākās amata cienības iespaida zudumu, domāja saukt kopā komiteju, lai viņas vārdā varētu varbūt apturēt šo nejēdzīgo kurināšanu, bet apskatīdamies viņš ievēroja, ka paši komitejas locekļi ir gandrīz vai lielākie kurinātāji, tālab viņam šās domas bij jāatmet. Taču, lai nepaliktu šādi traki nedarbi jel pavisam bez liegšanas, tad skolotājs lūkoja atsaukties jel uz savu stāvokli kā komitejas priekšnieks, lai gan viņam pašam iekšēji nāca smiekli par tādu komiteju un viņas varu; bet maz vien līdzēja arī tas. Ja daži drusku uz brīdi piestājās, tad vēlāk totiesu ņēmās kurināt un petroleju nest jo vairāk, līdz kamēr krāšņu šķirbās varēja saredzēt spīdam jau uguni un par to ļoti priecāties. Viņi sāka bāzt šķirbās tievus skalgaliņus iededzināšanas labad, ar ko uzpīpot papirosus. Ja kādās šķirbās tas vēl neizdevās, tad viņi atzina, ka jākurina joprojām, līdz tiek spējams iededzināt tur arī. Īstenībā šie nedarbi, vismaz priekš pirmās tādas dienas, mitējās tik tad, kad pašiem tie sāka apnikt.
Māja bij piesmerdēta ar petroleju un viņa dūmiem vai līdz vemšanai un karstums ari nepanesams. Skolotāja un skolas saimniece cieta, jau galvas sāpes. Tad skolotājs sacīja skolotājai:
— Ejat kādu stundu pa lauku skaidrā gaisā, tad galvas sāpes pāries. Es vēlētos iziet pēc tam, kad jūs būsat atpakaļ mājā. Lai gan šavvaļība ir pārāk liela, taču uzraudzība vēl nevar atstāta tikt. Tagad ir izpalaidņojušies ar kurināšanu uz trakāko un to nedarbu, kā rādās, vismas priekš šās dienas paši ari jau atstājuši. Es raudzīšu tikmēr, vai nevarēšu griezt viņu prātus uz citām domām.
Skolotāja bij ar priekšlikumu mierā un izgāja, bet skolotājs sūtīja ziņas pa telpu telpām pulcēties lielākā klasē stāstu un pasaku klausīties tiem, kuri vēlas. Salasījās pār! par pusi, un skolotājs stāstīja gan dažu stāstu, gan pasakas. Nebij jau gan agrākā miera un kārtības, bet puslīdz taču varēja apmierināties, lai arī pa starpām daži, kas bij palikuši ārpusē, lūkoja klausītājus palaidnīgi traucēt.
Stāstīšanu beidzis, skolotājs lēnām pārgāja arī uz to, cik godīga dzīves kārtība ikkatram cilvēkam neciešami vajadzīga, kas vien tik grib būt krietns un sabiedrībā derīgs loceklis, bet to tūliņ likās saņemot ar tīšu un neslēpjamu pretestību. Sacēlās drīz nemiers un izjuka viss klausītāju bars pilnīgākā trokšņainā nekārtībā. Kad vēl pēc tam skolotājs bij redzēts aizejam un skolotāja vien palika mājā, tad iesākās pat vai mežānietīgs trakums. Tiesa jau gan, kad nebūt visi nebij negantnieki, bet mazākais pulks rāva lielāko līdza.
Skolotājs aizsteidzās pie skolas vecākā, izstāstīja tam visu, kas piedzīvots ar petroleju, un izsacīja stipras bažas par mājas drošību uguns ziņā, ja petroleja muca paliekot joprojām skolā un bērnu, skolnieku, varā, neskatoties ir uz zaudējumiem, kas celšoties pie palaidnīgas petroleja izlaistīšanas, pie krāšņu Izpostīšanas caur "pārliecīgu kurināšanu un pie malkas izdedzināšanas nevajadzīgi. Viņš tālab skolas vecākam ieteica atdot petroleju un krāšņu kurināšanu vienīgi skolas saimnieces rīcībā, kā jau patiesībā tas saprotams.
Skolas vecākais domāja un prātoja, vai šādā ārprāta laikā skola pavisam turama, uz ko skolotājs atbildēja, ka neesot tiesības to slēgt, ja tik varbūt vecāki paši ņemot bērnus laukā, bet viņu uz to mudināt nedrīkstot un valdība arī neļaušot, bet par saimnieciskās puses kārtību un drošību gan varot gādāt. Vecākais apsolījās rītu no rīta ierasties skolā un darīt, kas darāms, bet skolotājs steidzās atpakaļ uz skolu.
Pa skolotāja prombūtnes laiku bij ieradušies pie skolniekiem vairāki jaunekļi un pusaudži no agrākiem skolas audzēkņiem un ari sveši. Tie centās noslēpumaini sarunāties ar puikām un arī ar meitenēm, bet draudzēdamies visvairāk ar vecākām šķirām.
Rītā pēc brokastīm jau puikas taisījās uz krāšņu kurināšanu; lai gan no vakardienas trakiskā kurinājuma viņas bij vēl pavisam karstas. Jau sāka paši sacensties, kuriem pirmiem dabūt kannu rokā, kad ieradās malkas šķūni skolas vecākais, atņēma kannu, aiztaisīja šķūni un lika sazvanīt visus ēdamā istabā. Tā kā šis saaicinājums nenāca vis no skolotāja un tādā ziņā nevarēja būt saukums uz kādu darbu, tad vismaz aiz ziņkārības saradās drīz visi dzirdēt, ko tur stāstīs. Nu skolas vecākais iesāka droši un nopietni:
— Jums jāzina, ka skolas pārvaldība ir divējāda: viena gādā un zina par to, kas un kā skolā mācāms, otra pārzina par skolas ēku un par visu, kas vajadzīgs pie skolas uzturēšanas. Mācīšanas uzdevumi pieder skolotājiem un skolotājām augstāku pārlūku vadībā, bet par skolas ēku un skolas apgādību ar visu, kas vajadzīgs, jāzina vispirms skolas vecākam, lai var labot, kur kādi trūkumi, un pasargāt, kur kādas briesmas pie ēkas vai aplamības pie skolas dzīves mantām un vajadzībām. Līdz šim nav bijis vajadzīgs lielas rūpes turēt par ēku un mantām, kas piegādātas skolas uzturēšanai, jo skola tika ari šaī saimniecības ziņā kārtīgi vadīta skolotāju vērīgā un apdomīgā aizgādībā. Bet patlaban ir parādījies kāds cits piedzīvojums. Iecelta ir komiteja, kas rīkojas skolotāja vietā. Bet, šī komiteja vai negrib, vai nespēj kārtības uzturēt, tas man kā skolas vecākam nav zināms, tik zināms ir tas, ka vakar ticis aplam un nepareizi rīkoties ar krāšņu pārliecīgu kurināšanu un ar petroleja laistīšanu uz malkas, kas vēl tagad še stipri saožams. Petrolejs ir dots tik priekš lampām naktīs, bet ne priekš laistīšanas uz malkas. Ja malka kādreiz labi nedeg, tad viņa jau priekš rītdienas iebāžama krāsnīs, lai dabūtu pakalst, kad uguns vairs iekšā nav, un jālieto tik pēc kārtīgas vajadzības. Vakar abējāda ziņā ir no jums darīts pavisam palaidnīgi, laistot petroleju uz malkas un kurinot kā bez prāta, tāpēc man jāstājas pretī šādām saimnieciskām nekārtībām un palaidnīgām aplamībām. Par mācības lietām nav man tiesības runāt, kā jau sacīju, bet par skolas saimniecību gan, tālab es jums visiem pasludinu un piekodinu nerīkoties pavisam ar uguni, nedz ar dedzināmām vielām citādi kā skolas saimnieces rīcībā un vadībā, ja viņa atzīst par iespējamu jums kaut ko atļaut un ja jūs gribat godīgā prātā viņai kaut ko palīdzēt, bet ne ta, kā vakar esat iesākuši darīt nepieļaujama savvaļibā, kur ne vien manta tikusi nelietīgi izšķērdēta un krāsnis saplaisinātas, bet pat visa skolas ēka apdraudēta ar nodegšanu.
Platām acīm un nopietniem šejieni visi noklausījās šajos noteiktības pilnos skolas vecākā vārdos, it kā blēņodamies, kur tāda tik liela vara vēl atlikusies tādos tik lielos un jaukos brīvības laikos. Skolotājam to dienu izdevās ar komitejas piepalīdzību savienot «tautu» uz kādiem nekādiem kopdarbiem klasēs, lai gan ne ar ievērojamiem kārtības panākumiem.
Ap vakara laiku ieradās skolā atkal vairāki zināmie skolnieku ciemiņi, un ar tiem visur ilgi sarunājās gan dikti, gan klusām. Pēc viņu nozušanas atkal sacēlās trokšņains nemiera gars, kas neapklusa pat pāri pusnaktij.
Ritā atradās pie sienām uzaicinājumi pēc brokastīm uz tautas sapulci aiz malkas grēdām ar komitejas pārvēlēšanas un patstāvības varas nodibināšanas nolūku. Uzaicinātāji bij parakstījusies par pagaidu vaidi. Sī svarīgā zina sajūsmināja joti visu «tautu» tā, ka jau no paša rīta saka pulcēties aiz malkas grēdām daži pavisam vēl neēduši, jo kārtējās ēdienu laiku ievērošanas arī vairs nebij, bet ēda, kad un cik reizes kuram ietikās..
Priekš karoga laimīgā kārtā bij atgadījies dabūt vajadzīgās krāsas kabatas lakatiņu, ko piesaistīja pie tievas kārts un pacēla pat pāri malkas grēdām. «Tauta» bij sa pulcējusies līdz pēdējai dvēselei, un pagaidu valdes priekšnieks, pakāpies uz pusapbrukušas grēdas gala, pasludināja iekšējas satversmes ziņā apvērsumu, ka no pusatpakaļrā- pulīgās un pusmelnsimtnieciskās komitejas jāpāriet uz neatkarīgu un brīvu tautas pašvaldību bez atpakaļrāpuļiem un melnsimtniekiem, kāds esot skolotājs un viņa uzrīdītais skolas vecākais; tāpat, ja skolas saimniece gribēšot klausīt skolas vecākam, tad viņa arī atpakaļrāpuļa, melnsimt- niece.
Nu sauca priekšā vēlamos kandidātus, par kuriem lika balsot ar roku pacelšanu. Rokas cēla visi par visiem, ko tik sauca priekšā uz pieņemšanu. Ievēlēja trīs puisēnus un trīs meitenes. So pēdējo starpā arī «Lūra jaunkundzi», kas jau vispāri bij Katrēna nosaukums. Pašiem ievēlētiem nācās celt iz sava vidus valdes priekšnieku ar viņa biedreni, lai valdes priekšgalā nestāvētu vīriešu puse vien. Par tādiem iecēla to pašu pagaidu valdes priekšnieku ar «Lūra jaunkundzi». Atskanēja arī izsauciens, ka «tas gudri gan». Jaunceltais priekšnieks sacīja tūliņ runu, priecādamies par sasniegto brīvību un patstāvību, par ko visi saplaukšķināja. Nu tika gribēts, lai runātu arī kāda no valdē ievēlētām meitenēm. Tās divas no viņām izvairījās, aizbildinā- dāmās, ka nemākot; bet tad «Lūra jaunkundzi» puikas uzcēla celtin uz maikas, lai runātu. Meitens taisījās gan uz kaut ko stostīties, bet, kad nekā nevarēja izteikt, tad sāka smieties, nolēca no malkas, ieskrēja pulkā un aizklāja abām plaukstām seju. Bij pienākusi pašlaik ari skolas saimniece ar savu meitenīti klēpī, kura tikko sāka mācīties runāt. Kāda no lielākām meitenēm tūliņ pieskrēja viņai klāt un vaicāja meitenītei:
— Saki, Ieviņ, — kā es tevi mācīju vakar un šorīt?
Kad bērniņš nezināšanā klusēja, tad vaicātāja plijās
reizi pēc reizes virsū, lai sakot vien — labi jau mākot.
Beidzot maziņā, rociņu atvēcinādama, izsaucās raudulīgā balstiņāi
— Not al vetātiem!
Māte pasmējās un aiznesa viņu projām.
Jaunā valde, savstarpēji drusku aprunājusies, pasludināja šodienu par brīvdienu kā piemiņas svinību pilnīgam patstāvības nodibinājumam. «Tauta», to dzirdēdama, priecīgi uzgavilēja un saplaukšķināja. Tūliņ nāca arī otrs un ne mazāk iepriecinošs pasludinājums, ka rītu svinama pirmās nedējas jubileja no patstāvības celšanās iesākuma dienas ar viskopīgu gājienu līdz baznīcai un atpakaļ pa otru ceļu, nesot karogu gājienam priekšgalā. Sī vēl jaukākā prieka ziņa sacēla jo lielas gaviles.
Nu dārdēt dārdēja skola cauru dienu no dažādiem trokšņiem, ka grūt' nācās tur iekšā būt. Atskanēja no mazākiem arī daži sāpju kliedzieni un raudas. Skolotājs arvien apstaigāja skolas telpas, vērodams visvairāk pasargāt vājākos no spēcīgāko pārestībām. Tā staigādams, viņš uzgāja starp citiem pāra pirmziemnieciņus, vienu puisēnu, otru meiteni, kaut kur kaktos raudam. Aplūkojis vienu, otru, viņš atrada, ka meitenei asinis pil no deguna un puisēnam zils puns pierē. Viņš dabūja kādā traukā aukstu ūdeni un lika to ieraut meitenei no saujas vairāk reizes degunā, līdz asinis nostājās. Tad ņēma savu kabatas lakatiņu un noslaucīja viņai seju. Pēc tam ar metāla karoti apspaidīja puisēnam pierē zilo punu un sāka izvaicāt, kas šos ļaunumus viņiem darījis.
Pa to starpu ap šiem diviem un ap skolotāju salasījās lielāks skolas bērnu pūlis, bet gan bezmaz laikam tik no tādiem, kuri ļaundarību vaininieki pie nekatra no tiem cietušiem nebij. Asaras un šņukstieni viņiem abiem pamaz nostājās, uii tie sāka pacelt acis paļāvībā uz skolotāja aizsardzību. Pamaz izpratināti, viņi abi stāstīja, ka vairāki lielākie, īpaši puikas, esot viņus un ari dažus citus situši un grūduši, saukdami par bagātniekiem, kuriem atņemšot zemi un atdošot bezmantiešiem. Kad skolotājs vaicāja, lai sakot un rādot, kuri tā darījuši, tad viņi apskatījušies sacīja, ka še citu no tiem neredzot kā tik šo vienu meiteni — Lūra Katrīnu; bet viņa gan tik vainīga neesot bijusi kā citi, visvairāk no puikām. Skolotājs kā izbrīnodamies paskatījās uz Katrēnu, un viņa skatiens likās jautājot:
«Un tad tu arī esi tik negodīga, ka, lielāka būdama, darīji varmācības ļaunumu pie mazākiem bērniem?»
Meitene saprata šo mēmo jautājumu un droši atbildēja:
— Tie ciemiņi, kas vakaros šurp nāk un ar mums runā, tie sacīja, ka bagātnieki esot jābaikotē, tad viņu zeme un manta palikšot bezmantiešiem.
— Jābaikotē! — skolotājs izsaucās. — Un kas tā baiko- tēšana ir?
—"Nu, sišana, — Katrēns droši atbildēja. — Daži puikas arī sita vispāri saimnieku bērnus, ka tie esot bagātnieki. Jānodibina esot bezmantiešu vara. Es jau tik daudz vis nedarīju kā viņi.
— Un tad tu arī ar citu bērnu nosišanu gribēji tikt pie bagātības un varas? — skolotājs uzsāka. — Vai tavs godīgais, vecais krusttēvs tā ir darījis? Godīgi cilvēki pelna godīgā ceļā paši mantu un nedzenas pēc netaisnas, vienpusīgas varas. Un kādi bagātnieki tad ir šie līdz asinīm un ievainojumiem sasistie bērni? Viņu vecāki arī nav nekam darījuši netaisnības, bet tik, sūri grūti strādādami, pelna maizīti sev un viņiem. Ja arī kāds cilvēks ir bagāts, vai tas tādēļ jāaplaupa, lai laupītāji paši tiktu bagāti un būtu atkal aplaupāmi citiem? Pie tevis, Katrin, ir gan vēl tas labums, ka tu neslapsties un skaidri izstāsti, kas noticis. Tas liecina, ka tu esi Jaunumu darījusi, Jaunuma neapzinādamās un nesaprazdama, un tādā ziņā tad neesi vēl nelabojama kā varbūt tie citi, kas tagad slapstās un nedrīkst nākt gaismā. Sis labums tev nācis no tā, ka tev bijis tik prātīgs un sirdsskaidrs audzinātājs, kāds ir tavs vecais krusttēvs. Bet — bet kā un ar ko tu izlīdzināsi tās nevainīgās asinis, kas tecējušas šai jaunākai, lēnīgai skolas biedrenītei, un to tumšo punu pierē šim arī jaunam un tāpat klusam, mierīgam skolas biedram, grūžot viņu ar varu pret mūri, pie kuriem noziegumiem tev vismaz līdza dalība? Tie spiedīs tavu dvēseli kā smaga lāsta akmens ari vēl tad, ja tev pasludinātu pat vairākkārtīgu piedošanu.
šos nopietnos vārdus skolotājam runājot, bij vairāki bērni pienākuši klāt un klausījās visi ļoti vērīgi, bet Katrēnam seja strāvot strāvoja tumšākiem un tumšākiem mākoņiem, līdz lietus straumes gāzās vaļā un plūda nevaldāmas.
Bet skolotājs turpināja:
— Zināms gan, ka īstie vaininieki ir tie, kas tevi un citus kūdījuši uz šādām ļaundarībām un uz kuriem ir zīmēti tie šausmīgie vārdi, ka tādiem, kas mazākos apgrēcina, būtu labāk, ja viņiem piekārtu pie kakla dzirnu akmeni un viņus noslīcinātu jūrā visdziļākā vietā; bet jūs, tie paklausītāji, pilnīgi aizbildināti nevarat vis tikt arī ar to, jo vismaz tas jums ikkuram bij zināms, ka ļauna cits citam nedrīkst darīt.
— Cik es nelaimīga! — Katrēns izsaucās, asarām joprojām plūstot.
— Citās, mazākās, lietās tu gan nāci pie manis vai pie skolotājas apvaicāties pēc padoma, bet šaī tik svarīgā lietā neesi vis nākusi, protams, domādama sevi par pilnīgi drošu dzīves ceļa zinātāju, bet atrodies ieskrējusi dziļi maldu purvā, tādēļ tev tagad jālej šās rūgtās asaras. Ja tu nāktu pavaicāt vismaz to, kas ir boikots, tad dabūtu zināt, ka boikots nav pavisam sišana, nedz grūstīšana, kā tu esi sapratusi no kūdītājiem; bet tu nenāci vis. Tad nu vairs cits nekas nav darāms kā tik nožēlot notikušo un laboties uz priekšu.
— Visi viņi to vien jau daudzināja: skolotājs novecojis, pakaļ palicis laika gaitai, atpakaļrāpulis, melnsimtnieks, spiegs, nodevējs, brīvības naidnieks… — meitene raudādama noskaitīja kā pātarus.
Skolotājs, noklausījies visu to garo apvainojumu un pārsaukumu rindu, pasmējās un sacīja:
— Jūs citi, kas esat godīgi skolas bērni, palīdzat vērot, ka tādi ļaunumi uz priekšu vairs nenotiek; un jūs abi, kas esat cietuši uzbrukumus, jūs pārceļaties ar savām gultiņām — tu, puisēn, manā dzīvoklī un tu, meitiņ, pie skolotājas. Arī citi, kuri nejūtaties esot drošībā, varat pārvietoties šiem diviem līdza, cik vien atradīsies brīvu vietu vienā, kā otrā dzīvoklī, pie manis un pie skolotājas. Cits citarn palīdzat pārvietoties.
Uz to atsaucās tūliņ vairāk galvu no vieniem, kā no otriem, un negantie palaidnības trokšņi sāka pamaz mitē-
Beidzot skolotājs sacīja vēl to, ka viņš rīkojot tik kā kaut kurš lieks cilvēks, kam ejot pie sirds citu cilvēku, bet visvairāk bērnu ciešanas.
Pa to starpu arī vecāki māju no mājas bij tikuši uztraukti no vēstīm, ka skolā valdot pavisam lielas savvaļī- bas gars un daži bērni vairs neesot droši no citu bērnu ļaundarībām, tālab nākamā rītā saradās krietns skaits bērnu vecāku vai viņu piederīgo un gādnieku'pirms pie skolotāja iedabūt skaidras ziņas par visu, kas un kā ir, lai tad var redzēt, kas īsti būs darāms. Jau skolā ieejot vien, ikkatram rādījās kā brīnums tas, ka agrākās godīgās kārtības vietā plosījās vislielākā trokšņainā palaidnība bez darbiem un bez rīcības. Skolotājs izstāstīja visiem, kas pie viņa apvaicājās, ka viņam gaidāmi visi rīkojumi no skolnieku pašu ieceltās valdes, kur viņam nekas sakāms, bet gan jādara māčīšanas ziņā būšot tik tas, ko valde vēlēšot. Padoma viņš nedeva nevienam nekāda, kad daži vaicāja, kas būtu ar bērniem darāms, bet tik pastāstīja par savu cenšanos glābt no varmācībām pēc iespējas tos bērnus, kurus citi nezin kādēļ sākot vajāt.
Gandrīz visi no pakaļatnākušiem vecākiem — to starpā arī Katrēna vecais krusttēvs — nolēma vest bērnus mājās, lai paturētu viņus jel dzīvus, jo mācības tā kā tā arī še tagadējā nekārtībā vairs nedabūšot.
Tā tad to rītu aizvesta tika gandrīz trešā tiesa no visa skolas bērnu skaita. Pārējie palika tādi kā nošļukuši, kas sakāms bij īpaši par atlikušiem valdes locekļiem, kuri pa tieši nesaprata, ko iesākt. Ar lepnumu gaidītais jubilejas svinību gājiens aiz tik daudz dalībnieku aizvešanas arī izjuka, jo atlikušiem vien iet nebūtu nekāda izskata. Un ko tad nu tālāk?
Vecam krusttēvam, no skolotāja dzīvokļa izgājušam, viņa audzēkne nesteidzās vis tik droši pretī kā citām reizēm, un, kad kā vilcinādamās pienāca, tad viņš sauca tai drusku . nemīlīgā balsī:
— Katruk, ņem visas lietas kopā, lai varam iet projām!
Pats viņš izņēma gultas drēbes un salmu maisu, no kura izpurināja salmus kūtī, salika visu gultas segā, pievienojot Katrēna atnestās grāmatas un maizes kuiītl, sasēja visu tur vienviet, lika pār plecu, apskatīja meiteni, vai pareizi apģērbusies, un tad uzsauca tai sausā balsī:
— Iesim!
Citiem laikiem abi šie gājēji varēja būt savstarpēji ļoti draudzīgi un tuvi viens otram. Katrēns drīkstēja iet vecam
krusttēvam cieši līdzās un vēcināt viņa roku. Varēja par šo un to labprātīgi izrunāties, savstarpēji kaut ko izstāstot; varēja palecoties uzsēsties vecam krusttēvam uz rokas un sēdēt tur bez bēdas, īpaši, kad jātiek bij ūdeņiem pāri vai jābried pa dziļu sniegu, pasakot vēl: «Tas gudri gan,» — bet nu viņu starpā bij ieradies savāds vēsums un pat gandrīz svešums. Katrēns nu neiedrošinājās vairāk kā tik klusām iet vecam krusttēvam līdza un tad vēl it kā ar savādām šausmām, jo vecais krusttēvs nerunāja nekā ar viņu, bet brīžu brīžiem ierunājās pusbalsī viens pats, un Katrēnu tad pārņēma it kā kādas bailes. Tā vispirms viņš izsaucās:
— Jā, ko tu darīsi, kad traku cilvēku varā nāk svarīgas iestādes! Tie viņas padarīs tūliņ pat suņu kūtīm līdzīgas!
Tad atkal apklusa. Bet par labu brīdi uzsāka no jauna vienmēr ar garākiem pārtraukumiem:
— Kur nu lai lieku šito «valdes priekšnieka palīgu» ziemas laikā, kad pašam jāiet dienu dienām apkārt pie darbiem? Kā nu atbildēsi Laucēnam un Kroķiin par viņu bērnu sišanu? … Lai nu gan manējais nav vienīgais, nedz lielākais vaininieks, bet līdz pulkā tāpat ir bijis. Kā tad! Vecais Laķis pats vainīgs: satracinājis savu «neganto meiteņu» arī uz kaušanos skolā!… Ak, pēriena tādiem bezdarbīgiem palaidņiem, bērnu musinātājiem uz ļaunu!… Paši nezina, kas viņu boikoti un melnsimtniecības, ne vēl gribēt, lai šitādi muļķēni saprot tādas viņu blēņas un tām kalpo…
Atkal garāks klusums, bet pēc tam vēl:
— Maja, mans dārgais, apdomīgais bērns, kur tu esi, un kas ar tevi? Vai nebūs jau sen nogalinājuši, nomocījuši? … Par tevi bēdādamies, es nīkstu un vārgstu … Mani vecie spēki zudin zūd … Tevis dēļ šādu bēdu gan nekad nejutu, kādas mani māc par šito nejēgu … Tevis nedabūtu vis iecelt tādas «valdes priekšniekam par palīgu» … Tu neiejauktos vis nekādās aplamībās, nekādās bezprātībās… Bet vai tādēļ viņu lai atmetu?… Nē, jāglābj līdz pēdējai nopūtai…