Apsargam Ķimuram nebij gan izdevies ar pirmo gājienu Steņģus izdabūt laukā no viņu dzīvokļa un to norādīt jau pie laika par savu, lai ar tur līdz šim viņam nekādas tiesības nebij. Viņš neuzdrošinājās neveselo saimnieci ar gultu nest laukā, no kura darba atteicās ari viņa biedri Cers un Svikuls. Tomēr no šā nodoma Ķimurs tāpēc nebūt neatstājās, bet prātoja tikai, kādā ceļā un vieglāk sasniegt savu nodomu un vēlējumos.
Ar laiku Ķimurs bij izgudrojis citu ceļu. Viņš apņēmās sadabūt sev istablietas krietnā skaitā un sanest Steņģu dzīvoklī, nobīdot viņu čīkstonīgās grabažiņas līdz ar gultu, kur zirnāji vien dibenā, pie durvīm, bet savas sakārtot iekšpusē tālāk uz dibenu labākās vietās un nākt šad tad pa naktīm jau gulēt, lai tādā ziņā dabūtu sev pilntiesīga iemītnieka un pat īpašnieka nozīmi, lai pavasarī, kad Steņģiem visgalīgs izkravāšanās laiks, nevarētu nevienam citam vairs nākt prātā dabūt Ezermuižiņas brīvo daļu sev.
Bet, kā un kur nu tikt pie labām un skaistām istablietām, jo uz kaut kādām vien nevar nemaz domāt pēc Vilmas sniegties? Tomēr labu istablietu pašreiz grūt' pavisam dabūt, ja arī vēl nauda būtu; bet, kad tās nemaz nav, ko tad? Taču kas tur daudz ko gudrot un prātot šajos brīvos viskopīgas mantas laikos? Ņemt tikai, kur ko patīkamu atrod, vairāk nekā! Pa pagastu braukādams, viņš, lai ari vēl uz šo vajadzību nedomādams, diezgan bij novērojis dažādos dzīvokļos, kam šis, kam tas krietns: vienā vietā krēsli, otrā pāra galdu, trešā kumode ar spoguli virsū, ceturtā pat jau divas vienādas gultas, tālāk lampas, galda trauki un kas vien iepatīk.
Apsargu braukšanas darbi pa pagastu bij nu mazinājušies, bet rakstu darbi pavēlniecības kanclejā pavairojušies. Vismaz tā tika dzirdēts. Tālab pavēlnieks pieturēja pie sevis par palīgiem Ceru ar Svikuii, bet Ķimurs palika tāpat apsarga nozīmes darbos kā vecākais no apsargiem. Vismaz par tādu viņš ieskatīja pats sevi. Būdams pilnīgi viens pats un savā vaļā, Ķimurs atzina šo laiku par visizdevīgāko nodomātai istablietu iegūšanai. Ar dažādu vajadzību iemesliem viņš izdabūja sev ik dienas citu šķūtnieku un braukāja galvenā kārtā izmeklēt un salaupīt sev istablietas, ko viņš mēdza nosaukt ar pazīstamo lepno vārdu par «pārņemšanu», kas patiesībā bij samaskots laupīšanas jēdziena aizbildinājums, jo viss piederot viskopī- bai, kas jau visiem esot zināms.
Tā braukādams, Ķimurs ikkatru vakaru pārveda kaut ko no vērtīgām istablietām un novietoja pagastnama jeb pavēlniecības šķūnī. Un, tā kā šķūtnieki ik dienas mainījās un lietas tika ņemtas ikkatru dienu citā mājā, tad šī viņa rīcība nesacēla visai lielas vērības. Ja kaut kur kādi no ņemamo lietu īpašniekiem iepīkstējās ko nebūt pretī, tad tūliņ dabūja dzirdēt draudus ar nodošanu soda tiesai kā valdības pretiniekus, tāpēc visi arī drīz palika mierā, lai dara, ko grib. Sādā ceļā pa pāra nedēļām Ķimurs bij sagādājis istablietu pilnai ērtas dzīves ierīcībai, pat — kā jau pieminēts — ar divām atsperu matraču gultām, un jutās par visu to lepni apmierināts.
Kad Vilma kādu rītu, nākdama no mājas, kur bijusi par nakti, gāja gar pagasta šķūni uz kancleju pavēlniecībā, tad satikās tur nejauši ar Ķirnuru, un, viņš lūdza Vilmu ieskatīties šķūnī, kādas viņam esot nākamās dzīves istablietas. (Vēlāk varēja domāt, ka Ķimurs bij viņas gaidījis.) Vilma piegriezās arī un iegāja, bet pabrīnojās par visu, ko tur redzēja, un tad vaicāja Ķimuram, no kurienes tad viss viņam tik drīz saradies. Uz to Ķimurs, lepni pasmiedamies, atbildēja, ka tas nācis no sabiedrības puses kā atzinības dāvana par uzticīgu kalpojumu brīvības valdībai,
— Un kur tad jūs visu to bagātību tagad lik'sat? Priekš tāda daudzuma vajadzīgs krietni liels dzīvoklis.
— Man jau, jaunkundze, viss izdomāts un nodibināts, — Ķimurs atbildēja pilnā laimībā. — Vedīšu ritu jau pie laika Steņģu pusē, nodrošinādams tādā ziņā jau pie laika sev viņu daļu no Ezermuižiņas, jo nākamu pavasari viņiem tā kā tā visgalīgi jāaiziet, lai cits nedomā tur vairs kārstīties apkārt. Steņģiem viņu dzīvoklis ir gan mazs, bet es izgādāšu pielaist pāra istabu klāt no otra gala.
— Bet vai tad jums jau piespriesta Ezermuižiņa, kad tik droši taisāties kā uz gatavu? Tagad, kā zināt, nevienam vairs zemju neatstāj, bet jūs tik pošaties vēl dabūt.
— Tas tā tik priekš ļaužu prātu apmierināšanas, bet vēlāk būs viss tāpat, kad tagadējā vara galīgi nodibināsies un kad līdzšinējie īpašnieki būs nobīdīti pie malas bez- mantiešu vietā un stāvoklī.
Sos vārdus izrunājis, Ķimurs it kā drusku apmulsa un iztrūkās, apķerdamies, ka Vilma ir saimnieka meita, tāpēc lūkoja savu izteikumu pārlabot, sacīdams:
— Bet ne jau ar visiem valdība tā darīs. Saviem draugiem viņa neaiztiks nekā. Tie paturēs visu, kā bijis, un tiesības nodibināsies jo pilnīgas. Un, kurš vien būs ticis kādā vietā iekšā, tā kā man dcmas par Ezermuižiņu, tas arī paliks neizraidīts. Paši augstākie valdības vīri steidzas nodrošināt sev dzīves vietas, lai arī pirmām galam tik tā kl iemesla labad uz nomas — pagaidam, bet palikt paliks visi, kas nebūs valdības pretinieki.
— Nezin kas tai Ezermuižiņai par tik sevišķi lielu vērtību un pievilcību ir, ka daudz pēc viņas tīko un visi viņu daudzina? — Vilma piebilda kā jautādama un pārlaida vēl acis pār istablietu blāķiem.
— Nu, jauka, piesaulīga un auglīga vietiņa, lai tīrums, pļava vai mežs, bez tam ūdens mala un kuplas lakstīgalu birzes tuvumā. Vai jums, jaunkundze, arī nebūtu prieks dzīvot Ezermuižiņā un vēl ar šādām istablietām, kādas šās te? — To vaicādams, Ķimurs pamāja lepni ar roku uz istablietām, piebilzdams, ka varot dabūt klavieres arī.
— Kas nu man priekš sevis par prieku — svešam, liekam cilvēkam — domāt uz citu cilvēku dzīves skaistu- miem! — Vilma atteica un virzījās laukā.
— Kas sveši, tie var palikt drīz par labiem draugiem, kad tik grib vien, — Ķimurs sauca viņai pakaļ un tad vēl iedomāja sekošo: — Lūdzu, jaunkundze, pasūtīt man rītu divus braucējus ar platām limbu ježakām uz Ezermuižiņu, lai var viegli sakraut. Pats es arī iešu līdza.
Vilma apdomājās un sacīja:
— Rītu gan laikam nebūs iespējams, jo daudz braucēju jāsūta pēc malkas priekš skolām un citām pagasta ēkām; cauri brauks laikam dažu pavēlniecību apsargi uz kaut kur pamanītu pretestību apspiešanu, tur arī vajadzēs vairāk šķūtnieku. Bet parītu vai aizparītu jau gan. Jums taču laikam ļoti steidzams nav?
— Citādi nekas, tik gribēju dabūt drīz projām, kamēr kādam citam neienāk prātā pasteigties.
— Nu, Stērģenieks tik drīz tādu mantu nesadabūs, — Vilma nojokoja.
Abi pasmējās.
«Trakais cilvēks laupītājs!» Vilma aiziedama pie sevis domāja. «Viņš grib ar salaupītām mantām mani priecināt un pievilkt, pielabināt.»
Pusdienas stundā visas trīs draudzīgās jaunavas — domu biedrenes, kad bij saņēmušas ziņu no Vilmas par to, kas nabaga Steņģiem atkal gaidāms, apsprieda, kā viņus glābt no jaunās likstas, bet grūt' nācās viņām atrast padomu, ko varētu atzīt par derīgu. Ar saimnieces pašas neveselību vien, kā gan viņreiz izglābās, šoreiz vairs nevarēja cerēt glābties, jo, gultai iekšā paliekot, varētu piedzīt istabas stāvbāzām ar svešām istablietām, ka nevarētu paši pat vairs apgrozīties. Lai gan prātoja šurp un turp, bet ātrumā nevarēja nekā tad sadomāt, kas izrādītos par derīgu. Vilma, par laimi, bij apdomīgi apsolījusi Ķimuram braucējus tik uz parītu vai aizparītu, tāpēc atlika vēl laiks šo grūto jautājumu labāk un nesteidzīgāk pārdomāt vakara klusumā pēc dienas darbu nemiera.
Arī Alvīna vēlējās dabūt redzēt Ķimura savākto istablietu bagātību, par ko jau īda agrāk bij stāstījusi. Bet uzmaŠām tālab vien uz šķūni ejot, varētu celties vērība par ziņkārību vai par kādiem nodomiem, tāpēc viņa piebiedrojās Idai par palīdzētāju ienest pāra dienām malku virtuvei. Un, kad vakarā sanāca atkal visas trīs drošā vienatnes klusumā, tad Alvīna sacīja, ka nebūšot pavisam iespējams tādu daudzumu sakravāt niecīgā Steņģu dzīvoklī, ja vēl viņiem pašiem tur jāpaliekot iekšā. Pamazam griezās viņu domas uz to, kaut tikai Steņģiem pašiem būtot bijis vairāk mantu, tad nebūtot ticis svešām mantām tur pavisam vietas. No šito domu iekustinājuma attīstījās tālākas domas, ka Steņģi varot pierizgāt pilnu istabu visādām grabažām, ka neatlikšot, īsta soja kur spert. Varot sanest vecus, lielus traukus ar stīpu likšanas iemeslu, jo tādu gan Steņģiem netrūkšot; varot ievilkt un pa daļai izjaukt kādas ragavas lāpīšanas labad un daudz ko citu. Visi prāti savienojās pie šām domām, ka Steņģiem jāpiekravā sava istaba ar šo un to un saimniecei pašai jāguļ gan gultā tāpat kā viņreiz.
Viņām bij zināms arī tas, ka Steņģene vairs netīko pēc Augura mātes daļas un ir pie viņas pat atvainojusies, nožēlodama savu iekārojumu pēc tās, piedzīvodama grūtā brīdī viņas ļoti draudzīgo labprātību, tāpēc jaunavas atzina par ļoti ieteicamu, ja tādā Ķimura uzbāzības brīdī legadītos tur kā netīši arī Augura māte, pret kuru pat Ķimurs jutīšot cienību un bijāšanu.
Cēlās viņām arī jautājums par to, kas lai notiek ar Ķimura salaupītām mantām, ja viņš ar tām, kā domāts, neiekļūtu Steņģu dzīvoklī un citur nevarētu priekš sevis novietot. Tikpat Vilmai, kā Alvīnai bij dažas no tām lietām zīmējamas, kam tās piederējušas. Starp citām viņas turēja par droši pazīstamu īpaši kumodi ar cēlu spoguli virsū, ka tā esot kādas zināmas jaunas sievas pūra manta. Viņas labi nojauta, ka bez asarainām žēlabām tāda lieta nebūs tikusi atdota un tāpat ari cits viss, kā gultas, galdi, krēsli, skapis un šis tas, kas vēl līdza. Protams, ka ikkatram savu iemīlēto un vajadzīgo lietu žēl. Palīdzams būtu arī tiem aplaupītiem cilvēkiem, lai viņi atdabūtu savas mantas pat tad vēl, ja tās tiek ievietotas Steņģu dzīvokli, kas gan — ja izdosies, kā domāts, — nenotiks. Bet drīzāk ticams, ka atnāks viss krājums atpakaļ. Tā viņas visas sāka prātot.
Kaut aplaupītie paši sākuši meklēties. Bet viņi bez nekāda mājiena nedrīkst uz to ne domāt. Viņiem, protams, jātic, ka tas darīts valdības uzdevumā, ņemot lietas priekš kādām nebūt iestādēm, kas tiem laikam būs sacīts. Bet kā lai drīkst šādu bīstamu un vārīgu jautājumu kustināt un aplaupītos modināt? Kaut jel viens vienīgs dabūtu ierosinājumu uz meklēšanu un sāktu kustēties! Un, ja kādam izdotos ko neko atdabūt, gan tad tas citiem arī tiktu zināms un celtos visi kājās. Bet ikkatru aizrādītāju izkliegs tūliņ par spiegu, par nodevēju — un tad projām uz briesmu tiesu.
— Bet viens drošums gan še ir tas, ka Augurs ar Ķi- muru, Vilma, tevis dēļ ienaidā, — Alvīna sacīja.
Se visas trīs nosmējās, un Alvīna runāja tālāk.
— Tāpēc Ķimurs nedrīkstēs visai liels un drošs būt, zinādams, ka pavēlniecībā neatradīs atbalsta un tad visa blēdība tāpat vien izbeigsies.
— Bet taī ziņā gan Auguram būtu vairāk pa prātam, kad Ķimuru pārceltu citur, — Ida pasmiedamās piebilda.
— Jā gan, bet uz otru pusi atkal priekš Augura paša nav labi, ka varējis tīši vai aiz nevērības pielaist šādu patvaļību — vākt viskopības mantu vēl savā labā, — Alvīna aizrādīja. — Tātad domājams, ka viņiem abpusīgi jālūko lietu izbeigt šepat un noklusināt, lai zināmās sacensības naids turpinās.
Atkal visām smiekli.
— Bet kādā ceļā lai iekustinām meklēšanos? — Alvīna cēla jautājumu.
— Tam nu gan vēl laiks, — Vilma apdomājusies sacīja. — Papriekšu mums jānoskatās un jādzird, kas notiks Ķimuram pie Steņģiem. Ja nu tur neizdodas, tad jādomā, ka viņš savu kravažu vismaz uz reizes citur nekur nevarēs likt kā vest šurp atpakaļ. Un tad jau še ļaužu kustības vietā var nākt kāds nejaušs gadījums, kas aplaupītos ved uz viņu mantu pēdām.
Tad, uz Alvīnu pagriezusies, viņa vēl piekodināja!
— Iedomā, māsiņ, ritu no paša rīta izrakstīt uz parītdienu priekš Ķimura divus braucējus, kā viņš pats sacīja, «ar platām limbu ježakām», lai visu viņa laupījumu varot sakraut un aizvest uz Ezermuižiņu.
— Jāiesien autiņa stūrī mezgls, — Alvīna atbildēja pus pa jokam, pus nopietni. Vispēdīgi viņas izdomāja un nosprieda, kādā ceļā un visdrīzāk Steņģiem paziņojams šis jaunais negaiss.
Ar to tad visas trīs draudzenes, jaunavas, pabeidza savas slēpjamās sarunas un līdz gulēt iešanai patērzējās par vieglākām, ikdieniškām lietām, pastāstīdamas, ko kura jaunu dzirdējusi, ko stāstot nereti sacēlās lieli smiekli. Sās sarunas pabeidzās tik tad, kad jau viena pēc otras sāka apklust, kas bij iemigšanas zīme.
Kad zināmā rītā abi vezumi tika krauti pilni uz aizvešanu kā kalni, tad vairāki cilvēki, kuri bij aicināti pie pavēlniecības ar dažādiem maksājumiem un nodevām, par tiem brīnojās un gribēja dabūt zināt, bet nebij neviena, kas ko stāstītu. Apsargs Ķimurs, kurš visu sakraušanu personīgi vadīja, nebij tādiem jautājumiem pieejams, bet drīzāk gan vēl atraidīgs. Tad kādi, kas bij iegājuši virtuvē uzpīpot, vaicāja Idai, vai viņa zinot, kam tās mantas un uz kurieni vedamas. Ida aizbildinājās ar pilnīgu nezināšanu un aizrādīja uz kancleju, ja tad tur varbūt zināšot sacīt. Viens no viņiem teica, ka pazīstot sava brālēna sieviņas kumodi, ko tēvs viņai devis līdza, un viņa raudot par tās noņemšanu bez gala, kas laupīšana vien esot, lai arī Ķimurs noņemdams to darbu saucis gan par «pārņemšanu», gan par atsavināšanu.
Kanclejā no Vilmas, kā no vecākās jeb īstenās darbvedes, nedabūja arī patiesībā nekā vairāk zināt kā no īdas.
— Mēs divas še esam tik rakstītājas, un mums jādara tik tas, ko liek priekšā, bet nekāda ziņa mums nav par pavēlniecības un apsargu darbiem, — viņa sacīja. — Ja tad varbūt zina kaut ko šie divi apsargi, kas mums pa reizei palīdz rakstīt un ir arī pavēlniekam par palīgiem, tad vaicājat tiem.
To runādama, Vilma pamāja ar roku uz Svikuli un Ceru. Bet, kad tie arī nekā nezināja sacīt, tad Vilma vēl ieteica apvaicāties pie pavēlnieka, kurš katrā ziņā došot skaidrību.
Kādā starpbrīdī Vilma iegāja pie Idas virtuvē un savrup tai pačukstēja pavērot, ja vezumi atnākot atpakaļ ilni, lai tad iemesla dēļ ejot uz šķūni pēc malkas un tur ā nejauši ievaicājoties braucējiem, kādēļ viņi braukuši atpakaļ pilnā, tad dzirdēšot, ko stāsta.
Kā pēc pusdienas izrādījās, tad patiešām vezumi bij atnākuši pilni atpakaļ uz šķūni, un Ķimurs, cik viņu šim tam izdevās dabūt redzēt, bij pavisam saīdzis un nolaidies, bet īpaši no kanclejas sastāva neviens viņam nekā netaujāja, un mantas stāvēja no jauna šķūnī.
Vakarā Ida ar lieliem smiekliem stāstīja draudzenēm, ka šķūtnieki sirdīdamies kravājuši vezumus laukā atpakaļ šķūnī. Ķimurs pats nemaz nerādījies tuvumā. Kad viņa pavaicājusi, kādēļ vedot atpākaļ, tad spļaudīdami stāstījuši, ka cilvēkus veltīgi maldinot, kur jau nemitīgi esot jābrauc patiesās vajadzībās. Gribot tik daudz lietu salikt tādā istabā, kur viņiem pašiem neesot vairs soļa speršanai vietas. Tur pussabrukuši kubuli, tur dažādas lādes, visādas grabažas, pat vēl pusizjauktas, lāpāmas ragavas — un nezin kas vēl cits viss. Saimniece pati, gultā kunkstēdama, izsacījusi, ka, ja gribot še ar varu vēl bāzt iekšā svešas lietas, tad par vi-ņu nesapostīšanos netiekot solīta nekāda atbildība. Cita mantu glabāt un sargāt nepiespiedīšot viņai nekāda tiesa, lai ejot vai līdz pašai sinātai. Vecais Steņģis gan viņu pats mierinājis no aizkrāsnes: «Pamaz, Dārt, pamaz,» — bet pati atcirtusi pretī: «Man te jāzina gan vēl pamazums pret varas darbiem.»
Otrā rītā saradās pie pavēlnieka vairāk cilvēku no tiem, kuriem Ķimurs istablietas bij noņēmis. Visi tik vaicāja, kas vēlējis un kas rīkojis, bet pavēlniekam tā lieta bij pavisam sveša. Viņš aicināja Ķimuru pie sevis dzirdēt, kas tur esot, bet Ķimurs tik atbildēja, ka viņam paticies pajokot un viņa dēļ to lietu īpašnieki varot ņemt ikkurš savas iatpakaļ. Kad pavēlnieks sāka runāt par protokola sastādīšanu, tad Ķimurs lepni atbildēja, ka tādā gadījumā būšot viņam ari jāstāda daži protokoli par Nurča- un Jetes algām, kā arī par vispārīgu pagasta rēķenu revīziju, pēc kam pavēlnieks pielaidās un lika tik izdot kārtīgi mantas atpakaļ, kam tās tikušas noņemtas.
Tūliņ arī tika ļauts ikkatram šķūnī izmeklēt savas lietas un vest projām bez nekāda īsta izdevēja, tikai pagasta ziņnesim pielūkojot, jo Ķimurs visādā ziņā prata izvairīties un pavisam nebūt mājā, zinādams, ka dabūs dzirdēt daudz pārsaukumu, pārmetumu un atbildības prasījumu. Bet nebij arī nekāda visai vērtīga izdošana vajadzīga, jo ikkurš meklēja un ņēma tik savas lietas, bet gan ne bez sirdīšanās tikpat vispāri par šo palaidnību, kā viņi nosauca Ķimura nedarbu, kā arī par vainām, kas cēlušās pie lietām no viņu kravāšanas vezumos un vadāšanas šurp un turp. Taču beigās ikkurš jutās jel pa daļai laimīgs, ka savu atdabūjis, un šķūnis iztukšojās taī pašā dienā.
Pēc šiem notikumiem Ķimurs izvairījās kādu laiku ar Vilmu satikties un viņa prata izturēties tā, it kā kad nekā no visa nezinātu. Ari Alvīna ar Idu nelika nekā manīt, bet Ķimurs ari pret viņām bij drusku tāds kā kaunīgs, kā neveikls, saprazdams, ka tām arī viņa cerību smieklīgā klizma nezināma nav.
Bet pa vakariem, savrup būdamas, visas trīs jaunavas garšīgi smējās un jokoja par Ķimura mājas ierīcību precību nodomā un par gaidāmām klavierēm Ezermuižiņā. Jautrība par šiem piedzīvojumiem viņām mitējās tik tad, kad nāca atkal kāda turpmāka svarīga nopietnība dienas kārtībā.