Pavēlnieks Augura Antons negaidot kādu dienu lika ar ātru pavēli pasūtīt sev krietnu šķūtnieku un aizbrauca, kā rādījās, uz soda tiesas pusi. Citos braukšanas gadījumos viņš vismaz Vilmai mēdza izstāstīt visas savas gaitas, bet šoreiz nesacīja ne vārda, kas viņai izskatījās savādi un noslēpumaini. Viņai nāca atmiņā, ka dienu priekš tam kāds svešs cilvēks viņam pienesa un pasniedza taisni pašam rokā ar lakas zīmogu slēgtu vēstuli. Vilmas ziņā, kā vienmēr, ar Alvlnas palīdzību palika un turpinājās visi kanclejas darbi, un Ķimurs, pavēlnieka palīga nozīmē, parakstīja izsūtāmos rakstus. Vakarā visas trīs jaunavas prātoja šurp un turp par šo aizdomības jautājumu, bet izprātot nevarēja nekā; tomēr savas bažas viņām bij jūtamas, lai arī skaidri nezinot, kādēļ tā. Gan viņas pamēģināja aplinku iztaujāt kaut ko caur apsargiem, bet arī veltīgi, jo tie vai nu tāpat paši nezināja, vai liedzās stāstīt.
Pēc trim dienām pavēlnieks nakts laikā bij gan pārbraucis un ieradās kanclejā gandrīz vēl agrāk nekā citām dienām, lai arī īsti nekā nedarīdams, bet tik tā kā uztraukumā grābstīdamies. Vilmai nāca sajūtams itin skaidri, ka tam no viņas tagad kaut kas slēpjams. Citkārt viņš mēdza tai stāstīt nieku niekus vairāk, nekā viņai patika, un ilgāk, nekā viņa iespēja klausīties, kad vien bij kaut ko piedzīvojis, bet šoreiz nestāstīja nekā un bij tāds kā nolaidies, kā drūmīgs. Nekad Vilma nebij centusies no viņa kaut ko izzināt un ar vienaldzību gāja garām visam, ko viņš darīja vai ko gribēja tai kā ievērojamu rādīt. Bet šoreiz viņas prāts to vilciņ vilka dabūt zināt, kādā gaitā pavēlnieks bijis un ko nozīmē viņa citādā izturēšanās, nekā ierasts. Arī pie apsargiem bij nomanāms kāds savādums, kas zīmējās uz kaut ko slēpjamu. Viņi jau agri šautenēm plecos staigāja, kā kaut ko uzmanīdami un vērodami.
Pašlaik bij iebraukusi pagalmā liela rinda ar malkas vezumiem. Alvīna, kuras uzdevums bij stāvēt pie malkas izkraušanas, pierakstīt atvedējus, vērot pareizu kraušanu un atmērīt sakrautās grēdas, kā jau ieradusi, uzģērbās un gāja laukā, paņemdama pierakstāmo grāmatu. Bet pavēlnieks saskatījās ar turpat veitīgi slaistošos Svikuli, pamirkšķināja tam nozīmīgi acīm, un Svikuls, nesdams joprojām šauteni plecos, izgāja viņai līdza. Vilma to visu nomanīja, un viņas aizdomības nemierība pieņēmās. Pēc tam pavēlnieks lika Vilmai izrakstīt uz rītdienu trīs šķūtniekus, nesacīdams tomēr, kas būs tie šķūtējainie un uz kurieni, kā gan līdz šim bij allaž parasts dzirdēt.
Kancleja pašlaik atradās tukša, un Vilma nespēja vairs nociesties, nevaicājusi, kas būšot rītu tie trīs šķūtējamie un uz kurieni tie vedami, kad bij izrakstījusi šķūtnieku pasūtīšanas pavēli un lika to pavēlniekam priekšā parakstīt. Tomēr nedabūja no viņa nekādas gaišas atbildes, bet tik neskaidru stomīšanos un nomanāmu izvairību no skaidras izteiksmes. Taču Vilma ar to vien nepalika mierā, bet vēlējās ikkatrā ziņā dabūt skaidrību; Antons, drusku vēl padomājis, sacīja viņai:
— Kad lieta nav patīkama, tad nemīl par viņu ari runāt; bet ilgi un pilnīgi noklusēt ari nevar, jo ar laiku jau tomēr šim tam jel pa daļai jānāk gaismā, lai arī daudz kas vispārībai paliks nezināms. Un, kad man reiz jāsaka, ko savā sirdī dziļi nesu, tad jūs, jaunkundze, esat man vienīgā dvēsele, kurai es nevaru nekā apslēpt, lai arī pats eju tāpēc vai bojā. Lieta ir liela un svarīga, kuru man uzdots neizpaužot un slepenībā vadīt, bet jums vienvienī- gai to tagad uzticēšu, jo jūs jau arī zināt, ka man visā pasaulē nav nekā dārgāka par jums.
— Bet kur tad jums paliek Jetes jaunkundze? — Vilma ievaicājās starpā.
— Ko nu runāt par Jetes jaunkundzi! — Antons atsaucās. — Viņa pieder savu brīdi kuram, kā jau pasaules tauriņš, un nezin kur un ap kādiem dzīves ziediem tagad lido.
— Tad tik drīz jau jums viņa apnikusi, lai gan, kā domājams, būsat vēl nesen turējuši viņu arī un jau papriekš par savu lielāko dārgumu. Tāpat apniks kaut kura cita arī.
— Jūs gan, jaunkundze, man neapniktu ne savu mūžu.
— Kāda jums ar mani, nepīpotāju, varētu būt pastāvīga sadraudzība, kad viņa, lai arī tik laba pīpotāja, ir kritusi aizmirstībā, kur taču nezin cik reizēm mīlīgi kopā pīpoiuši.
— Man nemīl vairs ari viņas pīpošana un vispāri" nepatīk, kad jaunkundzes pīpo, — pavēlnieks īgni atteica.
- Tas rāda tikai to, cik ātri jūsu patikšana grozās, — Vilma vēl piebilda un tad uzsauca viņam: — Bet nu stāstāt!
— Es biju klusām un steidzīgi izsaukts augstāku, bet man nepazīstamu valdības vīru priekšā pie soda tiesas, — pavēlnieks iesāka stāstīt, — Aizdomās biju ņemts, ka esmu divkosis, kas kalpo valdībai atklātībā, bet slepeni palīdz ari valdības naidniekiem. Par cēloni šām aizdomām bij likts tas, ka še no mūsu pavēlniecības iecirkņa netiekot dabūts rokā neviens, kas ņemams cieti. Rādoties, ka vainīgiem esot ik reizes jau iepriekš zināms ticis. Tā nupat nedabūti ne skolotājs, ne skolas vecākais. Un agrākie daži, kuri gan no tiesas neesot izvairījušies, bet dabūjuši jau skaidri zināt, ka tiekot meklēti.
— Visu vainu šaī lietā bij sākuši likt uz mani, ka es viltnieks un nodevējs, tāpēc tūliņ apcietināms un tiesājams ar bargu sodu. Izglābšanās laime man nāca vienīgi caur soda tiesas priekšnieka un mana drauga Sidera apliecību, ka esmu neapšaubāmi uzticīgs valdībai, un ar to aizdomas no manis novirzījās. Sideri jūs, jaunkundze, varbūt atminat. Viņš bij vasaras svētkos tautas gājienā karoga nesējai Jetei līdz ar mani par goda palīgu. Pēc tam iesākās dziļa un sīka izprašņa par jums abām, manas kanclejas strādniecēm, ar Alvīnas jaunkundzi, kas jūs tādas esot un kādi jūsu politiskie uzskati attiecībā uz valdību. Es, zināms, centos liecināt par jums vislabu labāko, bet izklaušinātāji nepalika ar to mierā un sāka pārliecināties, ka vaina būšot pie jums par slepenu ziņošanu, lai gan pierādījumu uz to nebij nekādu. Tad man uzdeva un piekodināja pie paša personīgas atbildības, mājā pārnākušam, tūliņ apcietināt jūs abas un arī pavēlniecības saimnieci Ruķīšu Idu, kura varbūt atrodoties jūsu abu politiskās tieksmes iespaidā.
Stāstītājam drusku piestājoties, Vilmai pārlaidās pār seju izbaiļu bālums. Bet, drusku padomājusi, viņa rādījās atkal mierīga, un pavēlnieks stāstīja tālāk.
— Augstāko pavēli burtiski piepildot, man nāktos jūs visas tūliņ apcietināt līdz aizbraukšanai aiz restēm un atslēgām un tad rītu aizsūtīt viscietākā vadībā, protams, arī sasietas. Bet, jaunkundze, īpaši jūsu labad es patvaļīgi aprobežojos tik ar to, ka visas trīs tiekat turētas šodien brīvā uzraudzībā vien, un uzraudzību par jums personīgi es uzņēmos un paturu pats.
Vilma, piespiezdamās rādīties mierīga, lūkoja pasmieties un sacīja:
— Nu, tad mēs būtu gan jums visbriesmīgākās cietumnieces. Vai tik restes un atslēgu bultes spētu turēties?
Pasmējās Antons arī, un Vilma turpināja nopietnā ziņā:
— Kāda vajadzība mums bēgt, vainas nekādas neapzinoties, un uz kurieni iespējams aizbēgt? Tas saprotams ikvienam. Tā starp citu jāvaicā, kāda iespēja mums būtu bijusi paziņot apcietināšanas tuvumu tik tālā gabalā skolotājam un skolas vecākam, ka viņiem apcietināšana klāt, kur starp pavēles saņemšanu un izpildīšanu bij tik dažas stundas laika, turklāt vēl nakti, griežoties debesīm ar zemi vistrakākā vējputenī?
— Lai tad nu jums arī izdodas tos bargos kungus pārliecināt par jūsu bezvainību tāpat kā man par savu, — Antons novēlēja. — Pret jums viņi tik skarbi jau gan nebūs, kā pret mani bij.
— Ko nu veltīgi baidīties par mūsu braucienu? — Vilma bezrūpīgi atteica. — Tas būs tik atspirguma un izvizināšanās ceļš, vairāk nekas, pēc ilgas darbības istabās.
Tad viņa griezās pie Antona šiem vārdiem:
— Bet, pavēlnieka kungs! Man jūs esat gan laipni uzticējuši un atklājuši šo ziņu par mūsu visu triju izpriecas braucienu, kuru man esat uzlikuši par pienākumu slēpt, tāpēc tālāk stāstīt nav tiesības bez jūsu atļaujas. Bet vai tad patiesi jūs abām manām biedrenēm liksat uzbrukt piepeši apsargus uz aizvešanu kā dūjām vanagus no gaisa un raut viņas projām līdzīgi visbriesmīgākiem noziedzniekiem, nesataisījušās apģērbu ziņā un neapgādājušās cik necik ar iztiku, ko līdza paņemt, jo ir zināms, ka dabūt nekā nevar nedz uz ceļa, nedz viņā galā? Ida vakar iesāka mazgāt veļu, un šodien jābeidz. Viņai taču vajadzētu dabūt zināt, ka rītu agri būs vajadzība, lai viņa var jel visneciešamāko izžāvēt un izgludināt priekš mums visām trim. Alvīnai, cik redzu, nav ceļa apava pavisam, tādēļ tas pats niecīgais, kas kājās, ir tik novalkāts, ka jānes steidzīgi šepat pie tuvējā kurpnieka lāpināt. Mums abām ar Alvīnu jāsasteidz savest kārtībā visas kanclejas grāmatas, kur aiz nevaļas ir palicis šis tas pakaļ. Tas vajadzīgs, lai apsargiem, stājoties pagaidām mūsu vietā, nav jāprāto, kas kurā lietā darāms, un tā tālāk. Vai tālab jūs, pavēlnieka kungs, neatļausat man to viņām pačukstēt, jo apsardzības vērību jūs varat paturēt par mums tāpat un cik uzmanīgi vien gribat? Arī to es varu droši apsolīt, ka tālāk viņas par šo paziņojumu nekam nekā neteiks.
— Ja jūs, jaunkundze, uzņematies par viņām arī visu galvošanu un atbildību, lai tad vai tā būtu, — pavēlnieks domīgi atbildēja.
— Kāds tur, pavēlnieka kungs, vajadzīgs jums vairs galvojums un kāda atbildība no manis, kad visas trīs esam un paliekam šepat jūsu un apsargu acu priekšā? — bij Vilmas atbilde.
— Nu tad darāt arī, kā jūs vēlaties, tik noklusēšanai gan vajadzīgs būt, jo tā man pavēlēts un pašam jāatbild par pavēles pildījumu, — pavēlnieks it kā vilcinādamies izbrīvēja un piekodināja Vilmai par klusēšanu.
— Pateicos jums par atļauju un apsolu noklusējumu, bet nu rindojas klāt tūliņ cits svarīgs lūgums: par nokalpotās algas izmaksu visām trim, — Vilma turpināja ar noteiktību.
Pavēlnieks drusku iztrūkās par šo negaidīto lūgumu un tad garlaicīgi atteica, ka pagasta kase esot pavisam tukša.
— Sī atbilde dzirdēta no jums vienmēr, lai gan maksātāji, baiļu pilni, steidzas pildīt daudz vairāk nekā agrākos gados, kad ieņēmumi bij krietni lielāki nekā tagad; bet nu šodien ar tādu kases tukšuma atbildi nevar vairs palikt mierā, — Vilma uzstāja. — Vai tad jūs patiesi domātu laist mūs bada postā bez it nekāda padomiņa, nezinot pavisam, cik ilgi jāpaliek un kādos dzīves apstākļos? Bet tik daudz jau var paredzēt, ka vajadzību netrūks un ka viņu nebūs arī maz. Bez tam mēs visas, ja varēsim vien iespēt, vēlētos sarīkot šovakar mazu atvadīšanās brīdi no jums un no apsargiem. Tālab viskop cietīgi lūdzu nesacīt vairs, ka nav ko maksāt. Pieminu klāt, ka es no abām biedrenēm esmu pilnvarota algas dabūšanas lietā runāt un darīt arī viņu vārdā.
— Tiesa jums, jaunkundze, ir, bet kur lai es naudu ņemu?
— Ņemat kur ņemdami, bet izlīdzināties ar mums visām tūliņ priekš pusdienas vajadzīgs, lai varam jel drusku apgādāties un pašas izlīdzināties, kur jāmaksā. Man bodē ir vēl par rokdarbu vajadzībām parāds, un domājams, ka biedrenes nav bez. Ja pagasta kase, kā no jums pastāvīgi dzirdēts, arī šodien tukša, tad pagaidām izmaksājat ar savu paša naudu, ko vēlāk no saimnieku iemaksām varat atņemt.
— Nav man paša naudas arī, *— Antons kā nolaidies atteica.
— Bet vai jūs paši ari algas neesat dabūjuši tāpat kā mēs? — Vilma nemierīgi vaicāja. — Man liekas, ka pakaļ nebūsat, ja ne drīzāk uz priekšu.
So Jautājumu pavēlnieks atstāja neatbildētu un Vilmai par apmierinājumu pastāstīja, ka esot gan pie viņa no soda tiesas priekšnieka un drauga Sidera iedota zelta nauda un uzticēta šim še glabāšanā, jo viņam tur neesot nedz naudas skapja, nedz citas drošas vietas, kur glabāt.
— Nu, man viena alga, maksājat arī ar zeltu, jo pretī jau viņu vēl ņem.
— Jā, bet Siders lika paglabāt, jo zelta maz vairs varot dabūt, — pavēlnieks domīgi atteica. — Un pagaidām šī pati saņemtā nauda pa daļai izgāja ceļā, pa daļai ik dienas vajadzīga.
— Kam zelts vairs jāglabā, kad drīz vien viņam paliks tik skārda gabaliņu vērtība, kā dzird valdības vīrus nemitīgi stāstām, jo svarā palikšot tik tās zīmītes, ko tagad spiedin spiež ņemt.
— To dara tik priekš lētticīgo ļaužu prāta apmierinājuma, bet valdības vīri paši priekš sevis neņem labprāt cita nekā kā tik zelta ripiņas. Neviens no apcietinātiem nedabū citādi atpirkties, kā vien kad maksā vismaz lielāko tiesu zelta naudā un pārējo agrāka laika papīros; turpretī zīmīšu neņem pavisam, — Antons izstāstīja pilnā vientiesībā. „
— Bet gandrīz ikkatrā valdības laikraksta lapā zemnieki tiek nopulgoti par nejēdzīgiem, ka baidoties zīmītes ņemt, jo tās vien turpmāk būšot un zelts palikšot tik priekā spīdulīgām rotu lietiņām, — Vilma aizrādīja.
— Tas viss, kā jau sacīju, tiek darīts muļķīgu ļautiņu noklusināšanas labad, kad tie bāžas virsū pēc maksas par noņemtiem lopiem vai citām mantām, bet zelta kāro un to glabā vairāk nekā agrākos, grūtos nebrīvības gados.
— Gan jau drīzumā negribēs zelta neviens vairs ne redzēt, kad nodibināsies vien zīmīšu svars, kā droši solīts tiek, tāpēc maksājat vien šurp, kamēr vēl ir, kas viņu ņem, citādi noglabāsat, kamēr nederēs vairs nekam citam kā tik maziem bērniem, ko ripināties, — Vilma centās pavēlnieku pārliecināt.
— Nu tad, jaunkundze, sameklējat un saskaitāt, cik kurai un cik kopā vajadzīgs, tad redzēsim, vai varēs izpildīt, — bij pavēlnieka vārds.
— Jāvar, lai vai kādā ceļā! — Vilma, grāmatu ņemdama, atteica.
Sameklēdama, cik kurai par mēnesi nākas un cik ilgi kura kalpojusi, kā ari vai un cik kura dabūjusi, Vilma vaicāja turpat sēdošam un šoreiz īpaši smalku papirosu kūpinošam pavēlniekam, vai neesot no soda tiesas priekšnieka kaut ko dzirdējis par mācītāja likteni, kādēļ viņu turot tik ilgi apcietinātu. Tur pavēlnieks atbildēja sekoši:
— Dzirdēju gan. Viņš žēlojās, ka liecību uz viņa notiesāšanu nevarot un nevarot dabūt, lai meklēts ticis, cik un kā vien iespējams. Bez nekā viņu vaļā laist būtot bijis nepareizi un neizskatīgi. Kaut jel draudze, kura, kā dzirdēts ticis, turot viņu cienā, sametusi kādu summu atpirkšanas maksas, tad būtot atlaiduši vai lētāk nekā dažu citu. Viņš vēl lūdza, lai no vietējās pavēlniecības puses par to pie drīzumā rūpējoties, ka nenovārgstot pavisam.
Vilma pa to starpu bij tikusi drīz galā ar algas rēķenu izvilkumiem un lika tos priekšā pavēlniekam gan ikkatru sevišķi, gan visus trīs kopsummā. Pavēlnieks, it kā rādīdams, ka viņš vēro pienākumu, likās salīdzinot dažas summas ar protokoliem grāmatā, tad pārliecināšanās izskata labad pārbaudīja saskaitījuma pareizību un, atradis visu, kā pienākas, izvilka puslīdz krietnu, zīļainu maku no kabatas, saskaitīja zelta naudu, bīdīja to tuvāk Vilmai priekšā un lika viņai pilnvarnieces nozīmē arī parakstīties par visu. No maka viņš izņēma vēl papīrā ietītu vīkstoliņu, nolika to uz galda un maku ar mazu atlikumu noglabāja atkal kabatā. Bet Vilma atskaitīto naudas blāķīti sarausa veicīgi savā rokas somiņā. Pēc tam Antons viņai sacīja svarīgā nopietnībā sekoši:
— Cienījamā jaunkundze! Veikala lietas ir pabeigtas, bet man pirms jūsu aizbraukšanas jāatklāj vēl mana sirds lieta. Atļaujat man jums apliecināt vēlreiz, ka es mīlu jūs no visas sirds dziļuma, tālab lūdzu apsolīties man par dzīves biedreni uz mūžu.
To runādams, viņš no pieminētā vīkstoliņa bij iztiņājis un turēja tagad saujā zelta pulksteniņu ar zelta vazīšiem, laikam nodomā Vilmai to dāvināt, tiekdamies turklāt viņu vai jau tūliņ papirms apkampt, kālab viņa acumirklī atradās lielā neizpratnē, kā pašlaik izturēties, jo šādā tik svarīgā brīdī, kur pat dzīvības glābšanas jautājums stāvēja sakarā ar šo priekšlikumu, viņa nevarētu uzdrošināties uzrunātāju ar visu viņa dāvanu strupi atraidīt, kā gan būtu darījusi kaut kurā citā neatkarības gadījumā. Viņa tūliņ arī noprata, ka tai dāvanai vajaga būt nākušai turpat no briesmu tiesas un nezin kādā asinainā ceļā iegūtai. Bet, par laimi, pašreiz sitās durvs vaļā no publikas telpas un cēlā gaitā ātri ienāca kanclejā Ķimurs — ari ar revolveri pie sāniem spožā sprādzē.
— Sveiki, jaunkundze! — viņš lepni uzsauca Vilmai, kura sveicienu arī atņēma.
Bet Antons, dāvanu saujā sažņaudzis, tik norūca pie sevis:
— Kā vella pataisīts!
Turpretī Vilma bij priecīga, sajuzdamās vismaz to brīdi par paglābtu.
Pusdienas laikā visas trīs jiaunavas, kā ik dienas, saradās savā istabā: Vilma no kanclejas — ārēji priecīga, bet iekšēji ļoti uztraukta, Alvīna — pie malkas saņemšanas stipri nodrudzējusi, Ida — augstu atlocītām piedurknēm nākdama no vejas baļļas. Vilma atrada abas biedrenes jau priekšā. Viņa aizvēra rūpīgi durvi aiz sevis, saņēma Alvīnu sev vienā pusē, Idu otrā, aizgāja ar abām aiz krāsns, piespieda viņu abu galvas savai galvai abpusēs — vaigus cieti pie vaigiem. Biedrenes sajuta viņas vaigus viegli, bet ātri drebam. Tad viņa sāka čukstēt tām pie ausīm:
— Mīļās māsas! Man jums jāstāsta šausmīga ziņa. Dzīvības briesmu rinda mums ari pašlaik klāt. Pavēlniekam ir uzdots uz pēdām mūs visas arestēt un apbruņotā cietas uzraudzības pavadībā aizsūtīt pie soda tiesas. Tik caur pavēlnieka laipnību esam vēl šodien ārpus atslēgām puslīdz brīvā, bet tiekam turētas pie saviem ierastiem darbiem.
— Par to tad Cers blīn visu priekšpusdienu pie mazgātavas durvīm kā piesiets! — Ida izbrīnodamās atsaucās. — Es nemaz nesapratu, kādēļ tā.
— Un man pie malkas grēdām Svikuls visu laiku noslaistījās līdza ar savu šauteni plecos, — Alvīna atsaucās arī savu tiesu. — Es nezinādama vēl ievaicājos: «Ko tu te veltīgi flrebi?» Nevarot nekā darīt. Jāstāv esot klāt, kā pavēlēts. Es nesapratu pavisam, kas tā par pavēli.
— Bet mani uzlūko pavēlnieks pats, un laikam Ķimurs arī grib līdza būt, — Vilma pastāstīja pasmiedamās un turpināja atkal noņēmīgā nopietnībā, bet vienīgi čukstošā balsī:
— Glābt mūs var tik pašu izmanība, izveicība un apķērība. Man ir gan prātā glābšanās domas, un, ja tās izdosies, tad paliksim pie dzīvības — ja nē, tad visām neizbēgama, briesmīga un moku pilna nāve. Tuvāk izstāstīt es šobrīd nevaru nekā. Atļaujaties tik manai rīcībai, rādāties jautras un liekaties taisoties priecīgi uz ceļu. Alvīn, tu nes savus puszābaciņus steidzīgi pie tuvējā kurpnieka lāpīt, tā ka šovakar var dabūt atpakaļ, lai redz, ka labprāt taisāmies. Tu, Ida, steidzies gludināt veļu priekš mums visām trim un gādā, ka apmēram līdz pusnaktij visa ir sausa. Man jāiet līdz traktierniecei apgādāties ar to, kas vakaram vajadzīgs uz mūsu atvadīšanos. Liela laime man gadījās tai ziņā, ka izdabūju ne tikvien mūsu visu algu, bet vēl visu zeltā, jo ar papīriem vien vai pavisam būtu iespējams no tādām mantām ko dabūt, kas nupat vajadzīgas, Naudas vajadzēs daudz, bet cerības tagad rādās uz Izdošanos. Un par visām lietām neliekat ne vārda galā manīt nekam, ka jums mūsu aizvešana zināma. Rīkoties vajaga ar priecīgu prātu uz ceļu, bet nesakot uz to ne vārda. Tagad jāietur pusdiena un nav jāliekas nekā zinot, nedz nojaušot. Pret apsargiem rādāties vispāri laipnas un draudzīgas.
Jaunavas nu noprata droši, ka apsargiem zināms, kāds iiktens viņas grib tvert, jo pavēlnieks būs to viņiem teicis, lai zina, kādēļ viņu nopietna uzraudzība vajadzīga. Svikuls bij ļoti mierā uzlūkot Alvīnu un Cers tāpat īdu, bet ap Vilmu bij sacensība Ķimuram ar pavēlnieku, jo tie abi vēlējās būt par viņas uzraudzītājiem. Pavēlnieks gan lūkoja Ķimuru kaut kur aizsūtīt vai likt ārpus kanclejas viņam kaut ko darīt, bet tas no tādiem rīkojumiem prata gan pavisam izvairīties, gan arī ātri tikt atpakaļ, kad bij izgājis. Un tā viņi abi, Vilmas dēļ savstarpēji neieredzēdamies, sēdēja viens otram pretī par viņas uzraudzītājiem.
Kad pēc pusdienas Vilma lūdza no pavēlnieka atjauju aiziet līdz bodij un iegriezties arī pie traktiernieces apgādāties drusku ar ceļa vajadzībām, tad liegt, protams, nekādā ziņā neliedza, tikai pavadīšanas jeb uzraudzības jautājumā abiem pretiniekiem pašiem savstarpēji sanāca sadursme. Ķimurs rādīja, ka viņam kā apsargam pienākoties būt par uzraudzītāju, bet pavēlnieks pastāvēja uz to, ka viņam no augstākas puses esot uzlikta personīga atbildība par visu triju apcietināmo aizvešanu, tālab viņš iešot pats Vilmas jaunkundzei līdza par uzraudzītāju.
Kamēr viņi abi ar dedzību strīdējās, tikmēr Vilma, uzģērbusi mētelīti un paņēmusi prāva lieluma grozu, taisījās iet laukā. Pavēlnieks, redzēdams, ka ķilda pati no sevis vien neizraisīsies viņam par labu, un cerēdams, ka Vilma vēlēsies ikkatrā ziņā drīzāk viņu sev par pavadoni uzraudzības nozīmē nekā Ķimuru, uzaicināja Vilmu pašu izspriest, kuru viņa no abiem labāk vēlas sev līdza. Te viņa izteica tādu spriedumu, kādu viņi abi nebij gaidījuši un kuram arī nekatrs nevarēja pretoties. Viņa sacīja sekoši-
— Es neesmu devēja jums nekatram nekādas priekšrocības, un man jāpaliek mierā, lai nāk kāds uzraudzītājs nākdams. Bet, kad jūs vēlaties nākt viens, kā otrs, tad nākat arī abi, kas priekš jums pašiem drošāk, jo tikpat bodij, kā traktieram abās pusēs durvis, tāpēc abējas jāuzlūko, kas vienam nav tik labi iespējams vērot, ka es neizmūku pa otrām, kamēr viens uzraudzītājs spēj uzlūkot pareizi tik vienu izeju.
Un, kad Vilma taisījās vien iet laukā, tad abi, lai arī joprojām strīdēdamies un pat bārdamies, steidzās viņai līdza, abpušām iedami. Viens par otru tie centās dabūt nest viņas grozu, bet Vilma viņiem atteica, sacīdama:
— Jūs, kungi, neesat man nekādi laipnības vai goda pavadoņi, tālab es nevaru uzskatīt jūsu nekatra par labprātības rādītāju sev, kas jums pašiem varētu varbūt nākt par kaiti, ka esat cietumniecei stājušies par pakalpotājiem; lai tāpēc paliek vien man pašai mani smagumi vai vieg- lumi.
Abi uzlūki, nevarēdami pret šām domām nekā iebilst, atstāja grozu Vilmas pašas rokās un gāja viņai blakām, viens uz otru savstarpēji greiži skatīdamies Vilmai garām.
Papriekšu Vilma gāja uz traktieri un, tur nokļuvusi, sacīja abiem uzraudzītājiem:
— Stāvat drošības labad savā pusē mājai katrs, kamēr es būšu iekšā, — jo viņai nepatiktu, kad tie varbūt ieiet līdza un dabū redzēt, kas šai tur gādājams.
Viņi gan viens, kā otrs gribēja tikt arī iekšā, bet nekatrs nevēlējās, ka otrs arī ieiet. Tad, viens otru skauzdami un nīdēdami, palika arī labāk abi ārā, kā Vilma vēlējusi, savstarpējas sariebšanas dēļ. Un tad, lai nebūtu jāskatās vienam otra acīs, tad arī šaī lietā pieņēma Vilmas padomu stāvēt savā pusē katram, ko Vilma bij sacījusi īpaši tai ziņā, lai viņi tikmēr paliktu šķirti un nesāktu, kas zin, kauties. Antons nostājās traktiera priekšā un rīkoja Ķimuru, lai iet apkārt no sētas puses pie otrām durvīm, jo Vilma bij sacījusi:
— Ja es pa otrām durvīm izbēgu, kā tad jūs atbildēsat augstākai valdībai, kad būsat stāvējuši abi tik pie vienām pašām durvīm?
Bet par to nu izcēlās atkal sastrīde, kuram pie katrām durvīm stāvēt, jo Ķimurs negribēja vis iet uz sētas pusi. Beidzot viņi vilka salmiņus, un iznāca, ka pavēlniekam tika īsākais, tālab tafti nācās stāvēt sētas pusē.
Vilma, iegājusi pie traktiernieces, ar kuru bij labi pazīstama un stāvēja pat gandrīz draudzībā, pēc īsa apsvel- kutna un ierastās samutēšanās lika sevi ievest dziļāk, kur tad viņa sacīja tai sekošis
— Nāku pie jums es arī reiz vajadzībā. Bez kādām stiprākām zālēm jau nu gan jūs neesat, lai arī rādīt nerādāt. Man jābrauc ritu uz kādu lielu ciemu un vajaga kukuļam. Maksu došu, cik vajadzēs. •
— Nu jau gandrīz viss padoms ir izgājis, un pašu beigu izdot nevar, — traktierniece domīgi atteica. — Jātaupa priekš valdības kungiem. Tāpēc vien jau es še vēl turos, pasargāta no pilnīgas izlaupīšanas un izpostīšanas, ka pašiem vajaga. Citiem gan viņi liedz, bet pašiem klusām nedrīkst trūkt.
— Taisni valdības sastāva kungiem vien jau man arī ir vajadzīgs. Dodat vien droši un ar prieku! — Vilma pasmaidīdama viņai uzsauca. — Es maksāšu jums ar tādu naudu, ar kādu valdības kungi paši vis nebūs maksājuši.— To sacīdama, viņa pagrāba no rokas somiņas spīdīgos zelta gabaliņus, parādīja tos un iebēra somiņā_atpakaļ.
Traktierniecei iemirdzējās acis, un viņa sacīja:
— Par tādu atlīdzību aizliegties grūt', bet par nieka papīriem vien gan nedotu. Cik jums vajadzīgs un kādu?
— Pāra konjaku vai rumu un pāra monopolu, — Vilma atbildēja.
— Tik daudz jums vienai pašai! — traktierniece iesaucās. — Un tas viss maksās krietnu naudu.
— Ko tur darīt? Cik vajaga — vajaga. Un ar mazāk ari nevar iztikt, — Vilma atteica. — Cik apmēram būs kopsumma?
Traktierniece parēķināja un sacīja, pieminēdama klāt, ka vienīgi tādas samaksas dēļ vēl tik lēti dodot.
Vilma klusēdama parēķināja, kādā samērā ir summa ar viņas naudu, un tad sēdās skaitīt, sacīdama, lai tik nesot vien mantu.
Nauda bij noskaitīta, manta atnesta, arī noglabāta grozā dibenā un pārsegta ar līdzpaņemto galdautu. Vēl Vilma nopirka kādu duci olu un steidzīgi vīkšās iet, neielaizdamās stāstīšanā par savu ciemu, ko drīz gan dabūšot zināt, bet pašreiz neesot vaļas.
Kamēr Vilma bij iekšā un Ķimurs ar Antonu stāvēja traktieram savā pusē katrs ar izeju uzlūkošanas nozīmi, tikmēr traktjernieces dienestniecei, kas arī bij jauna meiča un, pa gabalu uzskatot, puslīdz vienāda ar Vilmu, gadījās pašreli Iet sētas pusē pēc malkas. Antons, kurš, papiro- lam kflpot, staigāja mājai no viena gala uz otru un savā prātā ļoti vēlējās, kaut Vilma bēgtu pa šās puses durvīm un viņam tad būtu tiesība to noķert un.labi cieši sakampt, ko šādā gadījumā viņa nevarētu tam liegt, — viņš tagad, izejošo dienestnieci ieraudzījis un, sniegam bieži birdinot, skaidri nesaredzēdams, bij noturējis to par patiesi bēgošo Vilmu, skrēja tai pakaļ un sakampa viņu visā spēkā, iesaukdamies:
— Bēgt nav brīvi
Viņa izbijusies neganti iekliedzās un rāvās ar visu sparu vaļā, bet netika laista. Viņa kliedza atkal, bet tika sakampta jo cieši.
Traktierniece, Vilmu ar viņas grozu rokā izlaizdama pa sētas durvīm, Izdzirda dienestnieces kliedzienus un ieraudzīja viņu laužamies laukā no Antona apkampieniem. Ari Ķimurs, otrā pusē būdams, tāpat izdzirdis kliedzam, bij nācis uz šo pusi skatīties, kas te notiek, un ieraudzīja to pašu ērmīgo cīņas skatu pilnā spēkā.
Traktierniece iekliedzās:
— Ko jūs tai jaunavai darāt?
— Viņa grib bēgt, — turētājs atsaucās. Bet, pagriezis acis uz mājas pusi un ieraudzījis Vilmu tur uz trepēm līdzās traktierniecei, atlaida sakampto dienestnieci piepeši vaļā un nomurmināja pie sevis.
— Ak velns, tāda misēkļal
Visi sasmējās, bet Antonam visriebīgākie bij Ķimura smiekli, jo viņš zināja, ka tas šā pārskatījuma neaizmirsīs. Bet traktierniecei un tāpat viņas dienestniecei, kas bij vēl izbaiļu pilna, vajadzēja palikt pilnā neziņā par šā savādā apmulsuma nozīmi.
Visi trīs kopgājēji soļoja nu no traktiera uz tirgotavu, bet citādā sajūtības sastāvā, nekā atnākot. Pirmāk abi uz- lūki bij viens pret otru lepni un sajutās esot stāvoklī vismaz vienādi. Tagad turpretī pavēlnieks bij iekšēji sašļucis, bet Ķimurs ielīksmots priekā par viņa miseklīgo ķibeli, ko nomanot Antona dusmas uz viņu augtin auga. Vilma mī- āk redzēja, kad uzraugi sajutās esot vienādā apziņā, kā >ijis pirmāk, nekā tagad, kur vienam iemesls un iedomāta iesība pacelties pār otru un šis tad varēšot iedomāties būt pilntiesīgs uz viņas labprātību, atstājot otru smiekla stāvoklī.
Nonākot pie tirgotavas, kuru arī valdības kungi glāba priekš sevis, Vilma sacīja viņiem:
— Stāvat nu atkal-savā uzlūku vietā katrs, tad nebūs naida. Ilgi vis es iekšā nebūšu.
To sacījusi, viņa nozuda tirgotavas durvīs un steidzīgi centās nopirkt, ko turēja par vajadzīgu gādāt, kā dažus konservus, siļķes, un dabūja arī kādu mazumiņu kviešu miltu, tāpat cukuru, gabaliņu siera un desas; bet arī še gandrīz vienīgi caur to, ka varēja maksāt ar zelta naudu. Aizmaksājusi un samērā drīz iznākusi, Vilma atrada abus uziūkus turpat tirgotavas priekšā naidīgi strīdējāmies un arī baramies, īpaši par to, kurā pusē šai mājai stāvēt pavēlniekam, kurā Ķimuram. Pavēlnieks sacīja, ka esot tiesība mainīties un viņam tāpēc rinda stāvēt priekšpusē, bet Ķimurs pastāvēja pie tā, ka jāpaliek, kā bijis. Pavēlnieks prasīja, ka vismaz salmiņi jāvelk no jauna, bēt Ķimurs rādīja, ka salmiņi vilkti jau priekš abām vietām, kamēr Antons to vilkšanu atzina nozīmīgu tik priekš pirmās vietas. Bet, ieraudzījuši iznākam jau Vilmu, kā rādījās, ar krietni smagu grozu rokā, viņi noprata, ka šaī lietā velti vairs tielēties. Bez tam Vilma uzsauca viņiem:
— Nu, turaties draudzīgi, un iesim atpakaļ.
Viņi viens par otru steidzās ķert nešanai tūliņ Vilmas grozu, bet viņa neatlaida, sacīdama noteicoši:
— Uzlūki nedrīkst rādīt cietumniekiem nekādas sevišķas lajpnības, kā jau pirmīt teicu, un cietumnieki nedrīkst no tiem nekādas laipnības pieņemt.
Ar to abiem laipnības pilniem pakalpotājiem bij jājūtas atbīdītiem pie malas, un viņi nemēģināja vairs piedāvāt Vilmai savas palīdzības.