Pavēlniecībā nonākot, Vilma sacīja abiem saviem uzlūkiem, ka tikpat viņa, kā arī Alvīna šodien atlūdzoties no kanclejas darbiem sataisīšanās labad uz ceļu, bet vakarā, kad visi darbi beigti, tad viņas gribot sarīkot pavēlniekam un visiem trim apsargiem atvadīšanās vakariņas diezgan plašajā kanclejas telpā, tālab viņa savā un savu biedreņu vārdā lūdzot nevienam neatrauties no tām šiem četriem līdzmājniekiem, bet nevienam liekam arī nekā nesacīt. Parasto ikdienišķo vakariņu lai tad šovakar negaidot.
Abi pretinieki saņēma šo uzaicinājumu ar nomanāmu prieku, aizmirstot, kā rādījās, jel uz brīdi arī savu rūgto, savstarpējo sacensības naidu. Pēc tam Vilma ar savu grozu nozuda viņas un tāpat abu pārējo jaunavu istabā.
Tur viņa atģērbās un atsēdās, neslēpdama vairs sava piekusuma, kas cēlies no smagā groza nešanas. Kad bij bridi atpūtusies, tad atkal sačukstējās vairākkārt ar abām biedrenēm, un tad viņas visas trīs uzsāka saimniecības darbus pa virtuvi vakariņu sagatavošanas nolūkā. Vilma ieskatījās arī sava naudas maciņa dibenā un ieraudzīja tur spīdam vēl gan dažus zeltnieciņus, tālab mierinājās, biedrenēm sacīdama;
— Labi, kad zeltam vēl nav beigas klāt, bet glābšanās cerības un izredzes gaišas.
Virtuvē iesākās un turpinājās brīnum moža darbība, rīkojoties visām trim ar izveicības pilnu lietpratību — gan šo to sagatavojot, gan cepot, gan vārot. Brīžu brīžiem atkārtojās arī nozīmīgā sačukstēšanās, kad nebij neviena lieka ne tikvien virtuvē, bet arī priekštelpā, kas ar lielu uzmanību tika turēts vērā.
Bieži ieradās virtuvē arī Svikuls un Cers, tāpat Ķimurs, tomēr ne vairs kā uzlūki, bet kā draudzīgi līdzmājnieki un īpaši kā jau zināmo tuvāko cerības sakaru meklētāji. Ķi- muram drīz nāca tādos gadījumos pakaļ pavēlnieks, aicinādams viņu un iemesla labad arī citus uz rakstu darbiem. Vienā tādā viskopības reizē Vilma sacīja viņiem visiem:
— Jūs, kungi, darītu vislabāk, kad jūs atstātu mūs savā vaļā pie darbiem tik ilgi, kamēr tiksat no mums aicināti. Vērību par mums jūs varat turēt, uzlūkojot mājas ārdurvis.
— Nebūs ilgi, kad mēs šovakar pat turēsim vērību par jums savukārt, — Alvīna piebilda pasmiedamās.
— Un tad vēl ko, — Vilma runāja tālāk, — kad dienas darbus kanclejā pabeidzat, tad atstājat kanclejas telpas šovakar mūsu ziņā līdz jūsu aicinājumam no mums. Taī mēs jūs lūgsim kluso vakara laiku pabūt kopā prieka labad par mūsu izpriecas braucienu rītdien. Jums citu istabu diezgan, kur pagaidām padzīvoties. Ja jums vēl bēda par mūsu bēgšanu, tad uzlūkot varat pat vai visus logus.
Saprotams, ka šādam uzaicinājumam nākamie jaunavu viesi nepretojās un izgāja, smiedamies par Vilmas pēdējiem vārdiem. Viens no izgājējiem vēl atteica, ka logi būšot aizslēģoti.
— Loga slēģu stiprums priekš cietumniekiem maz var nozīmēt, — Vilma sauca viņiem vēl pakaļ, bet no priekštelpas atskanēja vairs tik jautri smiekli par nesavaldāmām cietumniecēm. Svikuls vēl pagriezās atpakaļ un uzsauca virtuves durvīs:
— Uz redzēšanos, jaunkundzes!
— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, uz redzēšanos! — noskanēja pretī viskopīgs atsveiciens no virtuves un vēl abpusēji jautri, ilgi smiekli.
Kancleja bij slēgta agrāk, nekā ierasts. Ja vēl kādi atradās, kam jāgaida aicinājuma iet iekšā, tos tad atlaida uz turpmākām dienām. Pavēlnieks ienesa pats kanclejas atslēgas virtuvē un nolika cienīgi priekšā čakli strādājošai Vilmai, sacīdams:
— Tagad, jaunkundzes, tā telpa jūsu rīcībā.
Vilma saņēma atnesto atslēgu visu triju vārdā ar laipnu pateicību, atnesējam tūliņ atpakaļ aizejot, jo varēja nomanīt, ka priekštelpā rēgojās arī Ķimurs pat ar šauteni plecos, it kā uzlūkodams, ka pavēlnieks nepaliek virtuvē ilgāk, nekā viņam vajadzīgs tur būt.
Lai nu gan tie kungi, no virtuves izraidīti, visi bij izgājuši, tomēr viņi nenocietās vis, jaunavu netraucējuši. Vismaz tie iemeta tām pa mazliet atvērtu durvi vēstuli ar augstas laimes saucienu.
Kad beidzot pēc pulksten astoņiem vakarā Ida pie viņiem gāja lūgt, lai nu sapulcētos kanclejā, tad otrreiz nenācās šo lūgumu izsacīt, jo visi, sataisījušies uz iešanu, bij aicinājuma gaidījuši kā bērni, kad jāiet pie ziemas svētku eglītes. Pavēlnieks joprojām ar revolveri pie sāniem, apsargi cēli, šautenēm plecos, un Ķimuram revol- vers vēl piedevām, patronu somiņas visiem klāt — tādi sabruņojušies, viņi bij uz vārda kanclejā iekšā un, acis izplētuši, sāka brīnoties, cik šī telpa padarīta citāda un patīkama, tīra izslaucīta, spodrām pašu jaunavu lampām patīkami apgaismota, soli sanesti pa daļai kā pilnības labad ir no uzgaidāmās telpas un salikti visapkārt gar sienām. Tad, kas visvairāk ievērojams, — lielais rakstāmais galds izcelts pašā istabas vidū un bagātīgi apklāts dažādiem gardiem ēdieniem uz svaiga galdauta. Tur konservi, tur treknie šķiņķa rauši, tur olas, tur ceptas šķiņķa šķēles ar olu piemaisījumu, tur siļķu pudiņš ar kartupeļiem, un visam pāri vēl monopola pudele pašā galda vidū kā sevišķs tā brīža retums īpaši uz laukiem. Galds klāts priekš septiņiem cilvēkiem ļoti gaumīgā un skaistā izskatā, pat ar pāra istabas puķu pušķīšiem izrotāts. Visas trīs jaunavas svētku apģērbos, daiļi saspraudītiem matiem — nu, ja ne pilnīgi kāzu, tad droši vien plašāku precību godība! Ienācēji aiz brīnumiem neiedomāja pat savas šautenes noņemt no pleciem un atģidās tik tad, kad Ida viņiem uzsauca:
— Nu, vai tad tādi še stāvēsat kā Kauču sila vilku un lāču gāzēji, stebenēm plecos? Slienat jel tās pa kaktiem un karat somiņas ar cepurēm vadžos, lai varat sēsties pie galda kā mierīga izskata mājnieki.
Tagad nu savas lietas, kā aizrādīts, novietodami, apsargi atbildēja ar cēlu pašapziņu:
— Ieroči, jaunkundze, ir krietnu šāda stāvokļa amata viru gods un staltums, ko nedrīkst nekur nevērīgi atstāt un nepavisam pazaudēt, tālab nesam visu visur līdza,
— Šautenes jānoliek gan, bet revolvers jāpatur pastāvīgi pie sevis, — pavēlnieks piebilda. — No tā negribu šķirties tikpat nomodā, kā miegā.
— Es tāpat, — Ķimurs piebalsoja un piesita ar plaukstu sev sānos uz revolvera, un uztaisīja cēlāk spīdīgo sprādzi.
Vilma ar Alvīnu, kuras bij vēl veikli staigājušas, šo to pienesdamas un kārtodamas, bij nu pašreiz visu pabeigušas un varēja palīdzēt Idai rīkot mīļos viesus pie galda. Kungi, tīši vai netīši, sasēdās, atstādami pa spraugām tukšus krēslus, kurus nācās nu ieņemt jaunavām, un tā izcēlās raiba rinda: Idai iznāca vieta starp Ceru un Svikuli, Alvīnai starp Svikuli un Ķimuru, Vilmai starp Ķimuru un Antonu, bet starp Antonu un Ceru neiznāca nedz tukšas vietas, nedz sēdētājas. Cers ar Svikuli sajutās par savām galda biedrenēm tik laimīgi, cik vien var domāt. Ķimurs ar Antonu sajustos ja ne vairāk laimīgi, ja Vilma būtu domājama vienam, kā otram par sevi, bet nu bij jāsargā Vilma savstarpēji kā kāds vienkopīgs kauls.
Ap monopola pudeli stāvēja četras skaistas degvīna glāzītes. Iekam vēl iesākts bij ēst, Alvīna viņas visas pielēja un aizlika ikkatram viesām savu priekšā. Bez liela uzaicinājuma viņas drīz vien atradās visas tukšas, un tad tik iesākās ēšana. Iesākumā vispārīgas sarunas negribēja vēl veikties. Tik Ķimurs sāka stāstīt, ka dzirdējis jau par valdības pretinieku pulciņiem, kas nomanāmi esot pa mežiem un kurus nākšoties drīz no turienes izmedīt, tālab viņš arī jau pie laika esot apgādājies ar revolveri, ko — kā jau pirmīt runāts — viņš nēsājot pastāvīgi sev klāt. Un zobens viņam arī esot, tik tas stāvot vēl, kā vajadzības gaidīdams.
— Es dzirdēju kāddien priekšistabā ļaudis runājam, ka to divu ieroču dabūšanas dēļ esot ticis nogalināts viņlaik kāds agrākās valdības laika apsargs, — Ida sacīja.
Ķimurs pietvīka un kaut ko nomurmināja par tādu mēlnešu sūtīšanu uz soda tiesu, kur pamācīšot, kā jāvalda mēle; kaut tik spējams būtu bijis dabūt viņus rokā.
Sī saruna pārtrūka ar otrām tikpat viegli izmestām glāzītēm, pēc kurām jau sāka attīstīties ari dzīvākas sarunas, lai gan bez nekāda nozīmīga satura. Viņi visi steidzās jau priecāties uz nākamās vasaras vaļīgo izdzīvi, kad varēšot rīkot ik svētdienas zaļumu balles, uz kurām taisījās ielūgt jau šās savas, vairs pavisam neslēpjamās, cerenes.
Tuvojoties monopola pudeles dibenam, pieauga jau viesiem jautrība, piemīlība un uzļāvība uz viņu šā vakara laipnām, daiļām saimniecēm. Cers Idai, Svikuls Alvīnai uzdrīkstējās ar mīļiem smaidiem jau pieskarties pie pleciem vai rokām. Tik vien Ķimurs ar Augura Antonu saskatījās naida pilnām acīm Vilmai garām, nespēdami nekatrs viņai tuvoties ar lielāku laipnību aiz otra nenovēlības. Ķimurs taču raudzīja virzīt ar laiku savu krēslu tuvāk Vilmai, uz ko Antons raudzījās īgni un greizi. Kad vēlreiz Ķimura krēsls nočirkstēja un pavirzījās uz Vilmas pusi, tad Antons vairs nenocietās, nerādījis Ķimuram savas nepatikas.
— Ko tu bāzies jaunkundzei tik cieti klāt? — viņš tam uzsauca.
— Tu pats sēdi viņai vēl tuvāk nekā tagad es, — Ķimurs atbildēja un sniedzās ar roku Vilmai gar muguru uz viņas otriem sāniem — lūkot, cik plata sprauga ir starp Vilmu un Antonu, bet izlikās atradis to pēc sava ieskata par ļoti šauru, apķēra ar to pašu rokas sniedzienu Vilmai ap viduci un pavilka viņu pie sevis, sacīdams:
— Tā sprauga nav ne plaukstas platumā, un tu gribi pārmest man jaunkundzes tuvumu.
— Tas nav tiesa, — Antons skarbi atteica. — Liec jaunkundzei mieru, lai viņa sēd, kur sēdējusi. Nav brīv vilkt viņu uz tavu pusi.
To sacīdams, Antons aizķēra Vilmai tāpat ap viduci no savas puses, un nu vilka viņu abi pretinieki pie sevis katrs.
Vilma sāka smieties un cēlās augšā, sacīdama?
— Kungi, labāk laižat mani vaļā, citādi jūs nedabūsat pavisam paēst, ap mani staipīdamies.
Smējās citi visi, tik sacensoņi palika īgni un nemiera pilni, īpaši Antons. Viņš sacīja Vilmai»
— Jaunkundze, lūdzu, es izgādāšu citu vietu, kur jums liks.mieru.
— Es arī izgādāšu, kur tik Augura nebūs klāt, — Ķimurs itin spītīgi apsolīja to pašu.
Vilma sasmējās no jauna un atteicat
— Esat vien mierā, kungi, es tūliņ nākšu atpakaļ un sēdēšu taī pašā vietā, kad tik jūs nekatrs man neaiztiekat.
Viņa paņēma iztukšoto monopola pudeli no galda un izgāja otrā istabā, bet pa brīdi ienāca atpakaļ ar jaunu, pilnu pudeli rokā.
Viesi, to ieraudzīdami, saplaukšķināja un rādīja lielu goddevības jautrību.
Uzcēlās arī Alvīna ar Idu pārmainīt viesiem šķīvjus un arī šo to citu viņiem pakalpot, un uzturēt galdu kārtībā. Vilma iznesa, visiem par jo lielu prieku, arī papirosus un apsniedza tiem pie galda, pēq kam drīz sacēlās kupli dūmi.
Jaunavas sasēdās gan atkal pie galda, bet nebaudīja gandrīz nekā tāpat kā pirmāk. Viņas tur sēdēja vienīgi kā saimnieču pienākuma un jautrības uzturēšanas labad un kā pajnudinātājas viesiem nekautrēties no mielošanās.
Atnesto jauno pudeli attaisīja Ida un pildīja glāzītes. Dažs no viesiem, laikam pieklājības izskata labad, sāka aizbildināties un bažīties, kad tik netiekot pārāk par mēru.
— Nūja, tad no manas ieliešanas jums jau tūliņ pārākums celsies, un sāksat atteiktie®, — Ida skumīgi sacīja. — Ar to jau man tiek rādīts, ka mazākā un zemākā no visām esmu.
— Nekādas šķiršanas! — Svikuls izsaucās un saņēma pirmais savu glāzīti. Citi darīja tāpat, saskandināja un izmeta tukšas.
— Kā vilkam zemeņu oga, — Ķimurs nojokoja un nolika iztukšoto glāzīti.
— Mēs pašas arī neturam nekādas starpības, — Alvīna stāstīja. — Lai kāds darbs kurai, Viena alga, visas jūtamies vienādas.
— Kā tas saderētos ar tagadējiem vienlīdzības laikiem, ļa gribētum paturēt vēl šādas vai tādas stāvokļu starpības? — Vilma piemetināja, šķīvjus pakārtodama.
Sis viskop apliecinātais vienlīdzības jēdziens iekustināja ļoti viesiem sirdis, un viņi neliedzās godināt vēl pāra reizes Idas jaunkundzi ar viņas pildītām glāzītēm, tā ka pudelei dibens nepalika vairs tālu. Arī vakariņas turpinājās, Vilmai un Alvīnai pārmainot šķīvjus un uzmudinot viesus.
No tādas viesmīlības un vienlīdzības jūtām visu viesu sirdis bij iekustinātas līdz pašam augstākam sajūsmas pakāpnim, un pašā lielākā gara augstuma brīdī Augura
Antons cēlās izsaukt augstu laimi šā vakara laipnām, daiļām un viesmīlīgām saimniecēm, kuras bez tam mākot šiem slaveniem brīvības laikiem piemēroties, nostādamās savstarpēji uz vienlīdzības pamata. Vilma uzcēlās kaut ko pie galda pakārtot, Alvīna ar Idu palika sēdot, kad viesi visi četri uzcēlās dziedāt. Viņi iesāka vilkt savā balsī kurš, un Vilma, pa gadījumam atrazdamās, skatoties no Antona puses, aiz Ķimura, pieklājības labad palika tur stāvot pa uzsāktās dziesmas laiku. Ķimurs dziedādams pagriezās pret Vilmu tā, ka Antons palika viņam taisni aiz muguras. Tikko iesāka raut:
— Augsta laime tām, Aug… —
kad Antons, dziesmu, pārtraukdams, uzkliedza Ķimuram:
— Ko tu Vilmas jaunkundzē vienmēr spoguļojies, skatīdamies viņā kā knislis lietus pilienā?
Dziedāšana, protams, sajuka, un sacēlās pa daļai smiekli.
— Kad tu redzi mani skatāmies, tad protams, ka pats arī esi skatījies.
— Kā tad es varu skatīties, kad tu stāvi man priekšā?
— Ja tu nebūtu skatījies, tad tu nebūtu redzējis mani skatāmies.
— Vai es tev cauri varu izskatīties? Es dabūju redzēt tik tavu muguru.
— Priekš tevis vēl par daudz labi, kad redzi manu muguru.
Citi sasmējās, bet Antons iedusmots ķērās pie revolvera un izsaucās:
— Tas ir smags goda aizskārums! Es izaicinu tevi uz dueli. Svikul, tu mans sekundants.
— Nu labi, to tik es gaidu! — Ķimurs lepni atteica. — Izaicinājumu pieņemu. Tad tu nedabūsi vis vairs neviena izaicināt. — To teicis, viņš saķēra arī savu revolveri.
Te Vilma ātri iestājās starp abiem, saņēma Antona kreiso un Ķimura labo roku savās rokās, uzsaukdama viņiem:
— Nav brīv naidēties, īpaši šaī prieka brīdī, citādi es jums abiem šos nāves ieročus atņemšu. Jūs abi esat mani draugi un nedrīkstat viens otram darīt ļauna.
Tad viņa sastādīja abus naidniekus vienu otram līdzās, aizliedza atpakaļ rēgoties, pagrieza abiem sejus pret galdu, nostājās viņiem aiz mugurām un sacīja:
— Dziedat nu, tagad ies labi.
Dziesma nu izgāja gan līdz beigām, bet pie pašas pēdējās skaņas Ķimurs jau taču pagriezās atpakaļ uz Vilmu, un Antons, dziesmu citiem pabeidzot, uzkliedza Ķimuram:
— Vai atkal jau skaties?
— Es skatos tik, vai tu neskaties, — tā Ķimurs viņam pretī.
Smiekli noskanēja par jaunu.
Vilma nosēdināja abus naidniekus viņu vietās un nosēdās pati ari savā vietā apsniegt atkal papirosus. Alvīna nokopa dažus galda rīkus un traukus. Ida piepildīja vēlreiz visas četras glāzītes kā par pateicību nodziedātai augstai laimei. Svikuls ar Ceru rādījās cik iespējams jautri un pat priecīgi, bet Antons ar Ķimuru īgni un ar nomanāmu gurduma iesākumu, ko paveicināja laikam viņu savstarpējais ienaids. Tomēr savas glāzītes viņi izmeta līdza tiem ar visu savu sašutumu un negribēdami palikt šiem diviem pakaļ.
Antons, pagriezies pret Vilmu, stāstīja viņai:
— Ķimurs dusmīgs uz mani tādēļ arī, ka es būšot viņam par kavēkli dabūt no Ezermuižiņas manas tēvmātes daļu arī.
— Vai gribi par ausi? — Ķimurs uzkliedza.
— Dod, ja patīk, bet zini, ka parādā nepalikšu!
Abi sacēla dūres, bet Vilma atkal izjūdīja.
Vakariņas ar to bij uzskatāmas par pabeigtām. Alvīna
un Ida, galdu nokopušas, sanesa visus traukus otrā istabā, un Vilma piecēlusies sacīja, īpaši saviem abpušām sēdošiem galda biedriem un savstarpējiem naidniekiem:
— Kungi, man ari drusku jāiet tur otrā istabā un pa brīdi jāiznes kaui kas cits, kas šovakar vēl nav bijis. Bet. esat-draudzīgi, nenaidējaties. Un, lai ienaids bēgtu, tad lūdzu dziedāt visiem draudzībā, tāpat kā dziedājāt augstu laimi.
— Tas labi, tas jauki! Jā, dziedāsim! — viņi atsaucās cits par citu, un Cers Iesāka:
— Līgo laiva uz ūdeņa.,, —
kur tad citi tūliņ piedalījās.
Vilma, iegājusi pie biedrenēm, steidzības nemiera pilna, sacīja viņām;
— Jāmet bez pārtraukuma pagaiļi virsū — pirts nedrīkst atdzisināt. Es liku viņiem dziedāt, lai še drošāk varam sačukstēties.
Viņa lika Idai nest karstu ūdeni, ņēma baltu bļodu ar vāku virsū, ielēja tur nodomāto ūdens samēru, iemeta vajā dzīgo cukuru un salēja iekšā divi pudeles konjaka, ko Alvīna atkorķēja. Ida aplēja kannā tēju un nolika abus traukus siltā vietā. Pēc tam ar priekšliekarno karoti visas pa kārtai mazlt pielika pie mutes no bļodas satura zināšanas labad, kāds tas ir; bet ikkatra tūliņ nopurinājās un rūgti saviebās.
Tad Vilma vēl piekodināja biedrenēm vērot, ka pašām priekš sevis jālej tēja no kannas, bet kungiem jāsmeļ no bļodas, kur tad tas vārds «kungiem» izskanēja it kā mazs panievājums. Tālāk pieminēja to, ka viņi ar sadzīves jautrību, kā dziesmām un rotaļām, jāvalda vienkop līdz pilnīgam nogurumam, ka lai neviens neiedomātos dusas meklēt citur. Pēdīgi atgādināja arī to, ka izšķirības brīdī lai neviena neaizmirst nekā no tā, kas norunāts un kas ikkatrai jāzina, jo tad Visam būšot jānotiek ātri, izveicīgi un bez misēkļiem.
No kanclejas skanēja dziesma pēc dziesmas, lai arī pavisam bez saskaņas un bez nekādas takts, bet sparīgi gan. Pašlaik iesākās visā spēkā:
— Tur es dzēru, tur man tikās,
Tai mazajā krodziņā, —
kad Vilma lika Alvīnai pieliet četras tējglāzes no bļodas satura un nest viesiem kā par godu dziesmu garam. Tad Idai viņa vēlēja iznest šķīvi, piekrautu svaigi ceptām un ļoti garšīga izskata tējmaizītēm, pati pielēja sev un viņām abām tēju glāzēs un iznesa arī pakaļ, kad papirms bij pieminējusi abām vēl sekošo:
— Mīļās māsas! Mums ļoti jāsargājas rādīt viņiem kaut kādu nemiera uztrauktību, jo mūsu glābēja ir tik nepārsteidzīga un uzmanības pilna apdomība.
Kad viņas visas trīs ieradās atpakaļ kanclejā, ikkatra kaut ko nesdama, tad tur pašlaik gāja vaļā tas paņēmiens:
— Izdzer' alu, sasit' kannu,
Nomutēju nesējiņ. —
Viņas tika apsveiktas dažādiem gaviļu sveicieniem. Svikuls taisījās jau aptVert Alvīnu, Cers īdu, bet viņas viegli izvairījās. Nu nāca vlskopīga sasēšanās no jauna ar jaunavu jautriem jokiem, uzaicinot viesus baudīt, kas atnests. Viņi, domādami esam tēju, iebaudīja cits pēc cita, tad ikkurš iztrūkās no negaidītās patīkamās garšas un kļuva ļoti līksmi par tādu pārsteigumu, ka nekavējās iepazīties tuvāk ar jauno baudu dāvanu.
Jaunavas sāka izsacīt prieku uz savu rītdienas braucienu, ka šonakt Vairs nemaz miegs nenākšot aiz gaidīšanas." Viesi steidzās pieteikties, ka negribot viņas vienas laist, bet braukšot līdza kā piar apsargiem un goda pavadoņiem visu ceļu, protams, Alvīnai Svikuls, Idai Cers un Vilmai abi pārējie; bet visi runāja jau stostīdamies un sāka šļupstēt. Par Vilmas pavadīšanas tiesību, kā jau visos citos līdzīgos gadījumos, Ķimuram ar Antonu sanāca atkal asa vārdu izmaiņa ar savstarpēju nicināšanos. Ķimurs sacīja, ka viņam piederot apsardzība un pavadība, bet Antons atkal norādīja uz to pašu, ka jaunavu aizgādāšana uzticēta un pavēlēta viņam pavēlnieka nozīmē, tāpēc viņš Ķimura līdza neņemšot vis.
— Ķ-as tu pa-ar neņēma-āju? — Ķimurs nievātnīgi ievaicājās. Bet varēja nomanīt, ka viņam nācās grūt' izrunāt uz reizes pašskani «a».
— Et etmu pavēlnieks, un lītība piedel tit man, — bij Augura Antona atbilde, un līdzskaņu «s», «k», «r», «c» vietā viņš lūkoja bieži izpalīdzēties ar «t» un «l», arī ar cd».
— Rīkot tu va-ari, bet pa-aša-am vis na-av tiesība-as iet.
— Tu nevali vit man neļaut — pavēlnietam.
— Pa-avēlnieks šodien esi, bet nezini vis, ka-as būsi rītu.
— Pal to nekat, bet man tevit pavitam nevajaga.
— Ma-an tevis na-av neka-ad va-aja-adzējis.
— Un man tevit nevajadzēt mūžīgi un trīt dienat.
— Un ma-an tevis nebūs va-aja-adzējis pustrešu nedēļu viņpus pa-asta-ara-a diena-as.
Vilma, baidīdamās, ka naids neiet no jauna līdz draudiem ar ieročiem, sāka atkal abus naidniekus mierināt, sacīdama:
— Draugi, nesarūgtināt ar jūsu naidīgām strīdēm mums prieka cerību uz jautru izvizināšanos. Savienosimies
ie vienprātības labāk šitā: kuram šķūtniekam būs platā-as kamanas, tur sasēdīsimies visi trīs, es jums vidū. Man paplāns mētelītis — citādi varētu mesties aukst.
— N-nu, ko m-mes vēl labāku varam izdom-māt? —Cers atsaucās, stipri ar mēli sastomīdamies pie līdzskaņiem «n» un «m». — Tātad visiem-m m-mum-ms n-nāk laim-me no vien-nas vietas: šodien-n rn-mielasts, rītu ar jaun-nkun- ndzēm-m izvizin-nāties!
— Labi būtu tik tad, kad Ķimulu ieliktu tietumā.
— Visla-aba-āk vēl ta-ad, ka-ad A-auguru pa-akā-ārtu.
— Bet nu, draugi, metat naidu pie malas, izdzerat beigas, un iesim uz rotaļu: «Kas dārzā, kas dārzā?» — Vilma uzaicināja, uz ko visi atsaucās un pabeidza glāzes izdzert tukšas. Bet droši varēja nomanīt, ka visiem nevienam kājas nekalpo vairs vingri, tomēr rindā visi stājās. Un, tā kā puiši bij četri, bet meitas tik trīs, tad vienam no viņiem iznāca pastāvīgi būt vidū, kur tad tika dziedāts nevis «bitīt», bet «dundurs rožu dārziņā».
Drīz atkal Ķimurs ar Antonu sanāca ķildā par to, kurš papriekš Vilmu saķēris. Viņa pati arī nevarēja izdot liecības, un nekatrs viņas vaļā nelaida, taisīdamies kauties. Tad viņa darīja tāpat kā pirmāk jau reiz: iestājās starp abiem, saņēma Ķimura Labo roku savā kreisā un Antona kreiso savā labā, sacīdama atkal tāpat kā agrāk:
— Jūs abi mani draugi un nekatrs otram nedrīkstat darīt ļauna.
Bet Ķimurs, ļaunīgi smiedamies, sacīja:
— A-augura-am viņa-a Vilma-a ir tra-aktiera-a sētā-a, la-ai iet vien u-un ķer to.
Antons dusmās grasījās viņam pa pakausi sist, Ķimurs tāpat pretī, bet Vilma, abus jūdīdama, teica:
— Ja jums tik visai gribas kauties, tad sitat man.
— La-ai ma-an va-,ai dūre izjuktu, a-ar A-auguru ka- aujoties, bet-et jums ne-etiks ne-eviens sitiens. — Se jāpiemin, ka Ķimuram mēle stomījās pa kārtai jau arī pie nākamā pašskaņa — «e».
— Lai Ķimult idjūk vai gabalot no manat dūlet, jumt neklitit viltū ne puteklīt. — Redzams, ka Antons bērnībā bij šļupstējis.
Un abi, necenzdamies nemaz atsvabināt Vilmas valdāmo roku, sāka vaļējām rokām kauties, sizdami dūri pret dūri, bet gan Vilmai nemaz nepiemetoties, tā kā iekšēju dumpju laikos mēdz sargāt neitrālās sūtniecības un konsulātus, Tā kā Ķimuram brīva bij kreisā roka, bet Antonam labā, tad šim sišanā nāca pārsvars.
Vilma atkal drīz uzstājās ar savaldības spēku, sacīdama:
— Par saviem draugiem es turu tik tos, kas dzīvo saderīgi, bet, kas kauties grib, tādi man nemīl. Iesim sasēdīsimies pie galda atkal savās vietās. Un jūs, mīļās māsas, ņemat kungu glāzes, piepildāt un iznesat vēl, lai bauda uz saderību. Es draugus nevaru atstāt ienaida varā. Man viņi jāmierina.
Vilma nu veda abus naidniekus, tāpat pie rokām turēdama, uz vietām. Viņi tai sekoja mierīgi kā jēri, lai arī nomanāmi grīļodamies. Vilma, abus apsēdinājusi un redzēdama otrus divus arī gāzulīgi nosēžamies, apsniedza visiem papirosus un sāka viņus jautrināt visus atkal ar jaukām rītdienas vizināšanās cerībām, tik lai visi paliekot pie vārda, ko viņi svinīgi apsolīja.
Alvīna ar Idu iznesa divas pilnas glāzes katra un izdalīja viesiem, bet Vilma sacīja:
— Ņemat, draugi, visi un baudāt. Sis ir jums miera un saderības malciņš no mūsu puses.
Visi pacēla glāzes, un Svikuls gribēja sacīt laikam kādu atzinības vārdu, bet viņa valoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus retus vārdus. Arī Cers mēģināja ko sacīt, bet sastomījās pie burtiem «n» un «m» tik ļoti, ka garām tiem vairs netika un nostājās drīz.
— Ja miera draugi esat, kā mēs visas par jums ticam, tad ņemat dziļus malkus un tukšojat glāzes drīz, lai varam Iet uz citu rotaļu, kas izdosies labāk! — Vilma uzsauca. — Tagad dziedāsim:
Cik jauki, cik jauki Ir vasar's laiciņā, Kad veci un jauni Tad staigā pulciņā.
Tad par neveiklību būs ņemamas un dodamas ķīlas, tāpēc vajadzēs uzmanīties un nedot naidam vaļas.
Visi tad dzēra un rādīja prieku uz jaunu rotaļu cik vēl spēdami, bet viss tas izdevās ik brīdi grūtāk un neveiklāk.
Glāzes samērā bij diezgan drīz tukšas, un, Vilmas aicināti, sastājās gan visi raibā rindā, lai arī jau lingu lingām. Viņa paguva iečukstēt Alvīnai ausī;
— Pirmās ķīlas lai ņem no mums. Pačuksti to Idai arī.
Kad jau viesi, jaunavu atbalstāmi, streipuļu streipuļiem
bij apkārt gāzuļojušies, vadot dziedāšanu gandrīz tik viņām vien, un dažas ķīlas, īpaši no jaunavām, ņemtas un dotas, tad vidū stāvēt nāca sava reize Vilmai, un viņa dziedāja:
-— Tad govis slaukt, Tad govis slaukt Ar vajag mācīties. —
Notupstoties Antons nespēja taisni noturēties un pagāzās, govju slaukšanas neparādījis un tik ar smagu neveiklību piecēlies. Vilma noņēma par ķīlu viņam revolveri un uzkāra sev plecos.
Pa bridi viņai otrreiz nācās iet vidū, kad par ķīlu bij atdevusi savu galvas lakatiņu, kuru Ķimurs ar Antonu glabāšanas labad staipīja kā kucēni virves gabalu pie sava gala katrs. Alvīna ar Idu viegli nomanīja, ka Vilma tīšām palieķ neuzmanīga, lai var tikt vēl vidū par ķīlu ņēmēju. Šoreiz viņa vēl dziedāja:
— Tad zāli plūkt, Tad zāli plūkt Ar vajag mācīties. Tad vajag trīs reizes Uz riņķa apgriezties. —
Ķimuram, kurš līdz šim gan bij palicis vēl vingrāks par citiem, neizdevās vairs nekas, nedz zāles plūkšana, nedz uzcelšanās un trīskārtīga griešanās apkārt —- viss bez izveiksmes un atjēgas, tāpēc Vilma viņam arī noņēma par ķīlu revolveri un uzkāra sev uz otra pleca, pasludinādama, ka jāizsēstas gar sienām uz soliem, lai var izspriest sodus par ķīlām. Visiem viesiem acīmredzot jau bij pagalam un vēl zudin zuda vis3 spēks, visa pašapziņa un pat pieklājība, jo šim un tam sāka pasprukt kādi .aplami un nekrietni vārdi. Jaunavas sasēdināja viņus uz soliem, un Vilma Idai kaut ko pačukstēja, pēc kam viņa iegāja otrā istabā. Bet Vilma ar Alvīnu pa to starpu lika uz soliem gan ienākušo rakstu sašuvumus, gan kādas vēstuļu somas un dažas grāmatas ar tādu norādījumu, lai tiekot, kur elkus atspiest.
Ida pa brītiņu iznesa, kā Vilma teica, «ceļa kāju» rītdienas brauciena nozīmē, bet vairs pusglāzēm vien. Viesi kā kurš: dažs vēl ko atjēgdams, .cits gandrīz jau bez atmaņas, bet ņemt ņēma gan visi un izdzēra.
Jaunavas pēc tam izsēdās šur tur starp viesiem un sāka nesteidzīgi izspriest sodus par ķīlām. Dažai bij jāstāsta kāda pasaciņa, citai jāatmin gudras nozīmes mīklas, jāizrunā kāds jauks dzejolis vai jāuzsāk kāda dziesma. Tā viņas gan dabūja pamaz savu mantu atpakaļ, bet kungi nespēja pildīt vairs neviena sprieduma, un viņu mantas stāvēja blāķī. Un, ja ari dažam vēl izdevās kādu nieku Izpirkt, tad vismaz par revolveriem pēc doto un saņemto ķīlu kārtas nebij nemaz ko domāt.
Visiem galvas laidās vien zemāk, un paši metās jo ļa- geni. Cers, nevarēdams vairs nosēdēt, pievilkās pa sola virsu pie Idas un noguldamies ielika galvu viņai klēpī. Ida pavirzījās nost, un galva Ceram nokrita uz sola baūksl Idai sametās žēl, un viņa palika tam ienākušo rakstu vīkši pagalvī. Svikuls gribēja meimurot pie Alvī- nas, bet kājas neklausīja, tālab Alvīna piegāja pie viņa, padeva tam kaut ko pagalvī, lai drusku pasnaužoties, ar ko viņas pielūdzējs arī bij dabūts pie miera. Ilgāk vēl turējās gan Antons ar Ķimuru — abi vērodami Vilmu. Bet nāca rinda arī tiem galīgi noliekties uz sola, saliekot galvas no savas puses katrs virsū vairākkārt salocītai vēstuļu somai, kas atradās vidū starp viņiem abiem.
Vilmai ejot viņiem garām, bij vāji dzirdams tikai:
— Jaunkuntde, levolveli!
No otra tāpat:
— Ma-anu a-arī!
— Nekatrs jau neesat ķīlu soda izpildījuši.
— Ne-vall
— Pē-ēčā-āk.
Idai bij vēl jāizpērk viena ķīla par pašas izraudzītu un vienkop dziedamu dziesmu. Viņa domāja, ka kāda apdziedāšanās dziesma dziedama nevar būt vairs nevietā, tālab uzsāka:
— Dod, māmiņa, kam dodama, Nedod manis dzērājam. Dzērājiņa līgaviņa Ik vakarus gauži raud. —
SIs pantiņš, maigām jaunavu balsīm nodziedāts, noderēja gulētājiem par jaukām miega zālēm.
Nu Vilma paskatījās uz draudzenēm un pamāja viņām ar galvu uz otru istabu, ko viņas tūliņ saprata un Žigli Izgāja rīkoties.
Pati viņa, tāpat ar abiem revolveriem plecos, palika vēl turpat, nodzēsa ugunis, atstājot tik vienu vienīgu — visvājāko blāzmiņu. Tad izgāja caur ļaužu istabu ārā, apstaigāja visu māju un tad uz pirkstu galiem atpakaļ caur Kancleju pie draudzenēm, kuras atrada dedzīgā darbībā. Viņas visas nu bij drudžaini nemierīgas steidzības pilnas. Drebēja viņām pirksti un pat lūpas. Vilma nu arī ātri, bet ar labi apzināmu kārtību ķērās darīt savu pienākumu; un, kad rādījās visām viss pareizi sakārtots, tad izgāja vēl Kanclejā pārliecināties, vai visi patiesi aizmiguši, paklausīdamās, kā kurš elpo. Un, kad atrada visu, kā vajaga, Iekšā, čukstēja draudzenēm:
— Mīļās māsas! Laukā, par laimi, atkusnis — pēdu nepazīs gan. Bet jāvēro ar lielāko uzmanību, ka ceļā nekā nepametam no nesamām lietām, kas varētu būt par mūsu ceļa virziena norādītājām. Jāiegaumē cieši arī, kas kurai no kanclejas ņemams, cauri ejot. Tagad tuvojas pusnakts. Iekšā un ārā viss kluss, bet mums pats drausmīgākais brīdis klāt. Tālab drosmi un izveicību. Mums priekšā viens no diviem: dzīvība vai visbriesmīgākā nāve. Nu tad steigties — glābties!