Pasūtītie trīs šķūtnieki ieradās nākamā rītā noteiktā desmitā stundā pie pavēlniecības, bet, par brīnumu, atrada durvis un logus vēl pavisam cieti, kamēr citām dienām īpaši abas rakstvedes bij darbā arvien jau priekš pulksten astoņiem. Ieradās citi cilvēki ari, bet neviens par šo līdz šim nepiedzīvoto parādību nekā nevarēja saprast, un visi tik brīnojās. Neko darīt. Tik jāgaida un jāprāto, kas notiks. Tika atrasts gan arī pagasta ziņnesis, bet tam savas mazās durvis, kur staigāt, kamēr pavēlniecības gals ar lielām durvīm un ieeju uz kancleju jeb — lepnā valodā — uz «prezidiju» parasti slēdzams no iekšas, lai gan ārdurvīm bij arī caurslēdzamā atslēga, ka spējams slēgt no abām pusēm cieti vai vaļā. Ziņnesis apstaigāja reižu reizēm māju, brīnodamies brīnumu brīnumus par šito neredzēto gadījumu, ko tas varot nozīmēt. Viņš skatījās lielo ārdurvju atlēgas caurumā un neredzēja tur slēdzenes iekšā, kas bij zīme, ka durvis no iekšas slēgtas nav, jo tad slēdzeni mēdz atstāt atslēgā iekšā. Lūkoja vērt durvi vaļā, bet nekā, nepadodas. Tad raudzīja kustināt logu slēģus, lai arī zinādams, ka tie aizskrūvēti no iekšas, bet velti kā velti arī še — viss cieti.
Atkal šķūtniekiem garlaicīga gaidīšana un pīpošana, sasēstoties gan še, gan tur, bel sagaidāms nekas; tomēr jāgaida bij lai vai līdz vakaram.
Sniegs pa nakti, šad un tad lietum līstot, bij tik stipri kusis, ka šķūtniekiem jājūdz bijis ratos. Tecēja visas urgas, un parādījās kāpene. Ap pusdienas laiku viens no šķūtniekiem, dabūjis ziņneša virtuvē spaini, gāja uz dīķi ūdens smelt, ko padzirdīt zirgu. Dīķis bij pieplūdis pavisam pilns, lai gan ledus kārta stāvēja dibenā vēl bieza. Un ko viņš ieraudzīja dīķa vidū? Tur grozījās, apšutaina vēja ritināmas, trīs vienāda veida cepures. Viņš pasauca citus šķūtniekus:
— Ej! Nākat skatīties, kādi ērmi ūdenī.
Atnāca tie, atnāca arī citi un ziņnesis līdza. Visi smējās, skatīdamies, kur cepures griezās kā bāku lampas, parādīdamas cita pēc citas savas kokardes jokojošiem skatītājiem.
— Tās jau visu triju apsargu cepures! — ziņnesis izsaucās. — Un kā viņas tur tikušas? Sī lieta tā vairs nevar ilgāk stāvēt. Tur vajaga būt kaut kam savādam. Vai visas septiņas dzīvības tur uz reizes pagalam var būt, ka nejūt nekā kustamies?
Viņš gāja atkal uz pavēlniecības namu, sāka klausīties pie durvīm un dzirdēja iekšā gan smagi kunkstam, gan guldzāmies kā pie vemšanas, gan grūti vaidam kā briesmīgās paģirās. Ziņnesis klauvēja pie durvīm un sauca pa atslēgas caurumu;
— Kas tur ir? Ko jūs tur darāt, ka netaisāt durvi vaļā?
— Slē-e-edze-e-ne-es na-a-ava-a. Va-a-ai ka-ā grū-ut!
«Tāda kā Ķimura balss,» ziņnesis prātoja. «Bet kur viņam tik traka stomīšanās cēlusies?» Atkal vemšanas gul- dzieni.
— Taisāt jel logus vaļā! — ziņnesis sauca vēl.
— Ķimul, attaiti tu, gu-gu-gū, vai!
«Brīnums, kas viņiem noticis?» ziņnesis domāja. «Viens bezgala stomās, otrs šļupstē, un šis šļupstētājs taču ir pavēlnieks.» Tad raustītāja balss atbildēja šļupstētājam;
— Ne-eva-a-ar, ga-alva-a sma-a-aga kā-a ka-a-alē-eja-a la-ak-ta-a, gu-gu-gu.
Par Laimi, ziņnesis ieraudzīja ārpusē pie stenderes pakārtu slēdzeni un pazina to tūliņ par piederošu šām pašām durvīm, tik nevarēja saprast, kā tas noticis, ka slēgšana izdarīta no ārpuses, kas neizskaidrojams un nekad nav gadījies.
Iekšā iegājis un durvis atstājis vaļā, viņš redzēja bēdīgu skatu: pavēlnieks ar Ķimuru priekšiņā staipījās vemdami, Ķimurs nesacīja vis vairs «kā vilkam zemeņu oga». Viņi gan bij gribējuši tikt laukā, bet durvju nedabūjuši vaļā, tādēļ bijis jāplūdina viss turpat iekšā.
Ziņnesis sāka skrūvēt vaļā logu slēģus Jaužu istabā un tālāk kanclejā, bet postu vien ieraudzīja arī tur. Svikuls bij jau izvēmies un sāka jēgt, ka jāceļas augšā, bet Cers gulēja vēl, ļoti grūti kunkstēdams. Pusstreipuļodams Svikuls sāka meklēt cepures, laikam lai varētu iet ārā un rādīties, ka esot skaidrā galvā. Bet ziņnesis viņam sacījas
— Jūsu cepures visas trīs peldinās dīķa vidū, ka zvaig-. znes vien spīd pierēs. Ejat meklējat savas tur.
Svikuls, to dzirdējis, grūti izģenģeroja ārā un, ceļu kājām līku loču rakstīdams, centās nokļūt pie dīķa. Viņš ņēma kārti rokās un gāja pa laipu tuvāk dīķa vidum, gribēdams vilkt cepures malā, bet kājas sastreipuļojās un pats — pļunks — līdz padusām ūdenī, tik, par laimi, noturējās gan un palika kājās; un, lai ar grūtībām, taču izbrida sēkādams malā, no kurienes noskanēja jautri smiekli un sauciens: «Augsta laime tam!» Rādījās, ka šis piepešais izpeldinājums bij atņēmis lielā mērā piedzēruma nespēku un nesamaņu. Malā ticis, viņš nosēcās vēl vairāk reižu un nodrebēja no aukstuma un, salīdzinot ar atnākšanas neveiklību, aizkļuva diezgan labi līdz pavēlniecībai, kur steidzās iet iekšā.
Cers pa to starpu .arī bij izģenģerojis ārā un pie mājas stūra grūti vēma. Kāds no šķūtniekiem, līdz ar citiem uz sētas uzsēdies, bāza tabaku pīpē un, uz Ceru skatīdamies, runāja:
— Ko tu ar savu nieka vēderiņu domā darīt briesmīgam dabas spēkam! Tas lauzīsies no turienes ar varas negodu laukā, atrazdams to pašu ceļu, pa kuru tur iekļuvis. Viņš neies vis tevis lūgties.
Ziņnesis staigāja pa iekšu un brīnojās par visu, kas tur redzams, un vairāk nekā nevarēja izprast kā vien to, ka briesmīga piedzeršana ir bijusi.
Pavēlnieks, nogulies ar Ķimuru par jaunu agrākā vietā, galvu spaidīdams, sacīja garām ejošam ziņnesim:
— Ņem jaunkundtes tieti!
Ziņnesim arī tik tagad ienāca prātā dabūt zināt, kas Ir ar jaunkundzēm, kālab viņas arī tik ilgi nav rādījušās. Piegājis pie viņu istabas durvīm, ziņnesis sāka pieklauvēt, bet atbildes nekādas. Klauvēja vēl, tomēr tāpat nekā. Tad spieda rokturi, un durvs atvērās uz iekšu, bet parādījās tikai tukša un pa daļai iztukšota istaba, gan ar gultām, bet bez gultu drēbēm, ne vien bez jaunavām pašām, bet arī bez viņu- ceļa drēbēm.
Iedams atpakaļ kanclejai cauri, ziņnesis sacīja guļošam un grūti kunkstošam pavēlniekam:
— Nav ne tik pašu jaunkundžu, bet arī nekā no viņu mantām.
— Deniet pataļ un liet tietumā, vai!
— Kur lai es dzenos, kad ne pēdas gala, un kad lai to daru? Man pašam savas ziņnesības gaitas stundu pie stundas. Tur jāiet apsargiem.
— Apsaldi viti padalam.
Ziņnesis izgāja pie šķūtniekiem, kur smiedamies visi pārrunāja šo jocīgo stāvokli, bet skaidrības nekādas nevarēja izprātot, turēdami to visu tik par niecīgu piedzeršanās lietu un nosirdīdamies par to pašu netaisnību, ka citiem nedodot, bet paši vien dzerot. Tad kāds kluss, nopietns vīrs, kas līdz šim šaī lietā nekā nebij runājis, sacīja:
— Neturat vis tās lietas par tik niecīgu, kāda viņa izskatās. Tur vajaga būt kaut kam svarīgam apakšā, ko liecina īpaši visu triju jaunavu nozudums bez pēdām. Viņām būs draudējušas uzbrukt kaut kādas šā laika briesmas, no kurām glābdamās ir pratušas šos muļķus piedzirdīt un tad pašas pazust. Bet tādā gadījumā lai neviens nedomā viņu viegli dabūt rokā. Gan tas ar laiku nāks dzirdams. Un man vēl rādās, ka viņas pašas būs bijušas nodomātas mums par šķūtējamām.
— Nav brīnums, ka tev taisnība, — ziņnesis domīgi apliecināja, — jo vakar visu dienu pavēlnieks ar apsargiem neizlaida nekad jaunavu no acīm. Laikam kādu slepenu pavēli pret viņām pavēlnieks būs pārnesis no soda tiesas mājā un viņas to izmanījušas.
— Bet kur viņām varēja celties tik lielas piedzirdīšanas līdzekļi un materiāls, kas tagad nav nedz atrodams, nedz nopērkams? — kāds cits jautāja.
— Tas paliek, vismaz šobrīd, noslēpts — kā daudz kas cits šaī savādā laikā, kur nāves briesmas karājas ikkatram pār galvu kā astrā pakārts zobens, — priekšējais runātājs atbildēja un tad griezās pret ziņnesi šiem vārdiem:
— Bet jāzin, ko mēs lai tagad še darām? Ko še velti vairs gaidīt? Jāgādā, lai laiž mūs mājā.
Citi tām domām piebalsoja, un ziņnesis gāja iekšā vaicāt, kur ar mokām bij izdabūjis tik to: «Lai bļauts lītu!» — par ko visiem bij atkal spirgti smiekli.
Šķūtnieki pfrms aizbraukšanas piekodināja ziņnesim būt par liecinieku, ka savu dienu viņi līdz ar zirgiem nokalpojuši, stāvēdami pavēlniecības pagalmā, un lai tā diena tiekot pierakstīta viņiem par labu, kad darītāji atdabūšot sajēgu un spēku. Ziņnesis viņiem apsolīja par to gādāt.
Nākamā rītā visiem četriem vaidētājiem bij gan tādā mērā atjaunojies spēks un prāts, ka spēja vismaz atcerēties, kas bijis, un tādā ziņā tad apjaust savu stāvokli. Arī valodas neskaidrība bij bezmaz pazudusi.
Vispirms viņi cits pēc cita sāka atjēgties, ka neatrodas vairs nevienas šautenes, nevienas patronu somas, par abiem revolveriem ir nemaz nerunājot. Visi jutās sašutuši un dusmu pilni, ka esot blēdnieču apzagti un izmuļķoti, viņām ticēdami.
— Lai viņas tik pagaida, tās viltnieces! — Ķimurs sirdījās. — Dzīsim visas projām nevis vēl braukšus, bet kājām un pie kārts atmuguriski piesietas, lai tik dabūjam vien cieti. Jau man vakar no viņām viss tā savādi vien rādījās.
— Tās divas jūs varat, ja gribat, siet un dzīt, kad vai pie kārts piesietas, bet īdas jaunkundzi es aizvedīšu braukšus, kā apsolīts, — Cers uzstājās par sevi. — Viņa nemaz nav vainīga.
— Tad ar Alvīnas jaunkundzi es darīšu tāpat, — Svikuls pieteicās. — Vārds ir dots un tas jāpilda. Bet jūsu Vilmu, to vislielāko vaininieci, jūs abi, pavēlnieks ar Ķimuru, varat, kad gribat, siet pie kārts.
— Bet, ja viņa atraida Antonu, tad es viņu vedu, ja grib, ar divzirgu pajūgu, — Ķimurs lepni atteica.
— Un, ja Vilma nemaz neieredz Ķimura, tad es lūgtu, lai viņu atstāj pavisam mājā, — pavēlnieks lepojās savukārt.
— Un tad beidzot labas atkal visas, — ziņnesis iesaucās no otras istabas, kuru bij sācis drusku izkopt. — Papriekšu lūkojat dabūt viņas jel rokā.
— Salasīsim visas kā dzērveņu ogas purvmalā, — bij Svikuja vārds.
— Tad taisāties vien, šķūtnieki pašreiz sabrauc, — atskanēja vēl ziņneša mudinājums.
— Bet kur lai ņemam šautenes? — Cers taujāja. — Bez tām iet pavisam neizskatās.
— Šauteņu vietā slotu kātus, — ziņnesis pazoboja, un šie visi pasmējās.
— Bet cepuru ari neredzu, — Ķimurs, apkārt skatīdamies, sacīja.
— Lai stāsta Svikuls, viņš no vakardienas vēl atminēs, — skanēja atbilde no Iekšas.
Visu acis vaicājoši pagriezās uz pieminēto Svikuli, kurš to skatieniem vien izsacīto jautājumu saprata un tad atbildējas
— Cepures peldinājās pa dīķi.
— Bet kas viņas tur iemetis? — pavēlnieks prasīja.
— Redzējis neviens nav, bet liekas, ka tie paši spēki, kuri aiznesuši šautenes un daudz ko citu, — bij Svikuja izteiciens.
Ķimurs uzaicināja Svikuli, lai iet un cepures atnes, bet viņš atsacījās!
— Es esmu tikko izkaltējies no vakardienas peldējuma, un otrreiz, vismaz drīzā laikā, peldēties netīk, bet iesim visi trīs un lūkosim, kā vieglāk un drošāk viņām piekļūstams.
Kailām galvām viņi nostaigāja pie dīķa visi un atrada cepures vēja sadzītas vienā malā, kālab viņu dabūšana neprasīja vairs nekādas peldināšanās kā vakar Sviķulim. Cepures, ūdenim virsū stāvēdamas, bij palikušas puslīdz sausas. Ikkurš paņēma savu, nopurināja un lika galvā, lai arī ūdens spiedās visapkārt laukā. Pavēlnieka cepure bij patvērusies iekšā, un tādā ziņā viņš vienīgais dabūja uzlikt to sausu galvā.
Šķūtniekiem bij brīnums, redzot sēstamies ratos visus trīs apsargus līdz ar pavēlnieku bez nekādiem ieročiem, kamēr agrākos braucienos vai gājienos neviens nespēra pat ne soļa bez tiem. Laikam šā paša ieroču trūkuma dēļ un varbūt arī aiz paģiru beigām viņi visi bij tādi kā nolaidušies, bez spirgtuma un jautrības, būdami bēgļu meklēšanas ziņā arī laikam bez nekāda apdoma un nezinādami pat, uz kurieni vispirms braukt. Kad šķūtnieki tomēr prasīja, uz kuru pusi griezt zirgiem galvas, tad pavēlnieks kā šaubīdamies novēlēja braukt vispirms uz Alvīnas māju — uz Roķēniem, kas iznākot pa ceļam.
Liels uztraukums un pat izbailes sacēlās Roķēnos, sabraucot tur tādai apsardzības vīru rindai un ielencot tūliņ māju, kamēr iekšā ejams tik pavēlniekam. Tur mājā atradās tik Alvīnas māte ar savu vientiesīgo dēlu un Alvīnas brāli Jāni, ko vispāri sauca par Janku. Viņa neganti Iztrūkās par to briesmu ziņu, ka viņas meita tiek meklēta, jo visur tin ikkatram, bij zināms, ko tāda meklēšana nozīmē. Viņas uztraukums nezīmējās vis uz meklēšanas bailēm vien, bet ne mazāk uz to, ka Alvīna būs nozudusi, turama valdības aizdomās, jo citādi viņas nemeklētu un vēl ar tik lielu spēku. Izbailēs viņa gribēja dabūt tuvāku ziņu par meitu, bet dzirdēja tik to, ka aizbēgusi un esot cietīgi meklējama. Viņa iekrita gultā un palika gandrīz kā bez atmaņas.
Kad izmeklēti bij dzīvojamā mājā kaktu kakti un izlodātas visas paspārnes, tad pavēlnieks griezās pie gultā gulošās un sirdēstu pārņemtās saimnieces, lai ejot atrādīt citas ēkas un viņu telpas. Saimniece, galvas nemaz nepaceldama, sacīja dēlam:
— Jāni, ej rādi viņiem visu, ko viņi vēlas redzēt, lai nu gan mūsu mājā nevienas bēgles nav.
Janka uzvilka savu plāno mētelīti un sacīja pavēlniekam:
— Nāc nu, Anton, iesim.
Viņš pieveda pavēlnieku pie rijas un tad teica viņam, uz riju rādīdams:
— Vei še, Anton, šitā māja ir rija. Ej tad iekšā un lied vai rovē un speltē, pazudušo jaunkundžu meklēdams, es tur iekšā neiešu. — Viņš nosmējās un atmeta rijai ar roku.
Kamēr pavēlnieks ar Ceru, kuru viņš nu pieņēma klāt par palīgu pie meklēšanas, pārmekiēja visu, kas rijas pajumtā, kā tikpat pašu rijas telpu, tā- ari piedarbu, gubeņus un. augšu, tikmēr Jankam ar Ķimuru pa āru iznāca sekošā saruna. Ķimurs uzsauca Jankam:
— Janka, nu tava Ida pagalam.
— Pagalam — tāpat kā laikam tev tava Vilma.
— Bet tava Ida ir nu arī Cera tīklā, lai gan Cers agrāk necik karsts nebij uz viņu.
— Tava Vilma tāpat Augura Antona tīklā, kurš arī agrāk turējās pie citas. Redzi, Ķimur, kā mēs abi vienādi. -— Te Janka savādi pasmējās.
— Bet man uz Vilmu priekšroka.
— Man vēl vairāk uz Idu — viņa mana skolas biedrene.
— Skolā viņa iesitusi tev ar knipu pa degunu.
— Tur es viņu par to labi saburzīju. Sāpes man drīz arī pārgāja. Bet Vilma jums .abiem varbūt nupat ir iesitusi tādu knipu, kura nc: ; kad pārsāpēs, un paburzīt viņas nedabūsat nekatrs.
Ķimuram pavisam nepatika, piedzīvojot, ka par ļoti vientiesīgu pazīstamais Janka tā ar cirtienu uz cirtiena prata atbildēt, palikdams pie tam vēl pārsvarā un pie ikkatra teikuma savādi pasmiedamies, tāpēc viņš uzsāka Janku pierāt:
— Vai tu nezini, ka ar valdības amata vīriem nevar vis tik lepni runāt, kā tu runā tagad ar mani?
— Bet vai tu nezini, ka valdības amata vīriem nav nekas spriežams par jaunkundzēm un precībām, bet tik par saviem amata darbiem? Un es tevis pavisam nepazīstu par valdības amata vīru. Pie tevis nav redzama nekāda valdības zīme. Valdības amata vīriem ir kara šautenes plecos, bet tev nav ne krietna spiķa rokā.
— Vai zini, ka es varu likt tevi aizvest pie soda tiesas?
— Ved, kad gribi, tad es sacīšu tiem augstiem kungiem, lai pavaicā, kur tev valdības dotā šautene, kad tik nav nodzerta?
— Vai gribi pa ausi?
— Sit pirmais, kad tev patīk, bet zini, ka pakaļ es nepalikšu. — Janka pie šiem vārdiem sāka atbraucīt labās rokas piedurkni.
Ķimurs redzēja, ka Janka nav iebaidāms, un apklusa, bet palika īgns, īpaši par to vēl vairāk, ka Svikuls bij pienācis ar pāra šķūtniekiem, kas visi dzirdēja vismaz sarunas beigu, kur īpaši Svikuls vēl pasmējās, kas Ķimuram bij jo nepatīkami.
No rijas meklētājus Janka vadīja uz kūti un, kūts priekšā apstājies, sacīja atkali-
— Sitā māja ir kūts. Izlodājat četriski govīm pa apakšu, ka tur kāda jaunkundze nav paslēpusies.
Pavēlnieks, nomanīdams šajos vārdos pazobojumu, gribēja arī uzstāties pret Janku, sacīdams, ka valdības rīcība tiekot ar to izsmieta, uz ko Janka droši atbildēja, ka prātīgu padomu dot varot pašam ķeizaram.
— Kad prātīgs padoms būtu, lai tad arī sacītu, ka tādu var dot, bet kāds tad šaī padomā prāts?
— Tomēr prātīgāka neviens nevar dot par šo.
Kad pēc tam bij ejams klētī, tad Janka deva šo padomu:
— Tur klēts aizdurvi stāv veoa ķērne, ko sauc par skābuma ķērni. To arī labi izmeklējat. Tur arī droši vien var atrasties nobēgusi kāda no meklējamām jaunkundzēm.
Pavēlnieks, Jankā vairs neklausīdamies, gāja klētī iekšā un izkāpuļoja arī viņas augšu.
Un, kad beidzot bij ejams uz pirti, tad Janka sacīja Ceram:
— Apskatieg labi, vai īda neguļ pirtī uz lāvas.
Pēc veltīgās meklēšanas pavēlnieks iegāja vēl pie saimnieces un draudīgi viņai piekodināja dot tūliņ uz pavēlniecību ziņu, līdzko kāda no visām trim bēglēm tiekot kaut kur pamanīta, citādi saimnieki paši kritīšot lielā sodā par valsts nodevējiem ar mājas un mantas atņemšanu.
Kad pavēlnieks bij izgājis, tad Svikuls palika acumirkli vēl iekšā, mierinādams saimnieci viņas nākamā meitas vīra nozīmē, lai visai daudz vis nenobēdājoties.
No Roķēniem meklētāji devās uz Brrņiem — uz Vilmas dzimteni, saceldami tur tādas pašas izbailes un bēdas, bet arī nekā neatrazdami. Pēc tam tāpat pie Ruķīšu īdas vecākiem, kur īpaši viņas māte palika izmisuma nelaimē.
Sādu pašu veltīgu meklēšanu tad viņi turpināja diendie- nām, nokausēdami vai visa pagasta zirgus. Bet prātīgie cilvēki smējās un jokoja, ka šī esot tik vakarējās dienas meklēšana, jo tās, kas pratušas tos nejēgas tik izveicīgi piešmaukt, — tās nebūšot vis mācāmas noslēpšanās ziņā arī, nevis būt redzamas cilpas gaidītājas kaklā. Rādoties, ka viņiem trūkstot pat tās sajēgas par bēgleņu uzturēšanās vietu maiņas iespēju, pārejot no nepārmeklētām mājām uz tām, kas pārmeklētas, ja jel pavisam varot domāt, ka viņas slēpjoties šepat, nedrošības pilnā vietējībā.
Taču vienā lietā meklētāji sasniedza mazu panākumu — meklējot visās mājās līdz ar bēglenēm arī kaut kādu šauteņu, ko nēsāt jel izskata labad, lai kādas veclaicīgas būdamas. Un uz meklēšanas beigām jau viņiem visiem karājās plecos kaut kādas kazu kāju steberes. Tikai revolveru lepnums abiem naidniekiem, kā zaudēts, tā palika.
Bet nu aiz tādas pastāvīgas un pavisam tukšīgas brau- kalēšanas kanclejas darbi stāvēja pilnīgi mierā un sakrājās lielā daudzumā. Lielākais ienākušo rakstu skaits gan bij tāds, kā arvienu mēdz būt, kas samērā nav grūti atbildams, kad tik būtu, kas to prot un dara; bet pa starpām nereti atradās arī tādi raksti, pie kuru atbildēšanas vajadzīga laba un lietpratīga rakstvedības iestrādāšanās, ko iespēja vienīgi Vilma un jaunākā laikā jau arī Alvīna, kamēr pavēlnieks pats zināja sagatavotiem rakstiem tik parakstīties, un apsargi prata darīt bezmaz tik norakstu darbus un tos arī vēl tik tad, kad viņiem nebij iespējams aizbildināties ar nevaļu. Bet nu pavēlnieks bij ar visu tik ļoti apjucis, ka neapjauta pavisam, ko iesākt, ko atstāt un kā ko padarīt. Ienākušie raksti nebij it nemaz sarakstīti grāmatā pēc saņemšanas kārtas, bet sakravāti juku jukām, bez nekādas vērības par viņu kārtu, un daudziem bij jau atbildes termins tālu pāri. Dažu labu reizi pavēlnieks gribēja stāties pats pie darba, kura līdz šim patiesībā nebij pavisam darījis, bet tas ne reizes neizdevās un neveicās. Pirmkārt — trūka prašanas un cietas piespiešanās spēka, jo pie īsteniem neatlaidīgiem darbiem viņš nebij radinājies. Otrkārt — līdzko lūkoja šo darbu sākt, tad bailes par atklātību izbēgušo jaunavu lietā kā ņemt noņēma viņam pat darba mēģinājuma spēku.
So darbu dēļ gan pavēlnieks raudzīja dažas dienas atrauties no meklēšanas izbraucieniem, laizdams tajā gaitās tik apsargus, lai pats varētu strādāt kanclejā. Un, kad šie darbi viņam, kā jau sacīts, nebūt nevedās, tad — rūpēs un raizes gaisinādams — piebiedrojās atkal šad un tad pie meklētāju pulciņa. Izgrandīja viņi arī veco lielmāti pussagrautā Bungžu muižas pili, pārmeklēja abas saimniecības arī Ezermuižiņā, bet, visur viss veltīgs bijis, veltīgs palika bez zīmes gala, no kā varētu tad cik necik spriest jel, uz kuru pusi jāmeklē bēgleņu pēdas un viņu bēgšanas virziens.
Augura māte, saņemdama visus meklētājus,. dēla dēlti iīdz ar viņa biedriem, launagā, runāja uz viņiem:
— Cik es dzirdu un noprotu, tad jūs, dēli, esat ar gudrību pievilti. Tās meitas ir pratušas jūs visus piemānīt, glābdamās ļoti nopietnā lietā. Neņemat nu ļaunā; bet jūsu meklēšana man izskatās tīri kā kāds puiku darbs. — Te viņa tā gudri pasmējās, kā mēdz smieties par niecīgiem bērnu darbiņiem, un tad sacīja vēl:
— Tā kā jūs meklējat savu bēgleņu, tā var gan meklēt kādu no ganībām noklīdušo mājas lopu, kumeļu, teļu vai aitieša, bet ne izbēguša cilvēka. Un tad, Anton, man īpaši par tevi bēda — kā tu atbildēsi valdībai?
Antons sēdēja, acis nolaidis, un neatbildēja nekā. Bet pieprasījums jau bij nācis.
Visur un visi zobojās gan par to, kādā puiciskā kārtā apsardzība meklē savu bēgleņu, bet visiem arī bij liels brīnums par viņu visu triju pazušanu bez zīmēm un bez pēdām. Daži gan prātoja, ka viņas būšot devušās uz kādu pilsētu pie pazīstamiem. Bet tas rādījās atkal neticams tikpat viņu nastu smaguma, kā arī ceļa garuma pēc, jo no pusnakts līdz gaismai garāku ceļu nostaigāt nevarot un dienas laikā tik apkrāvušās uz ceļiem nedrīkstot rādīties, kur ziņa jau visur varot būt priekšā. Turpretī par dienu gulēt kādā mežā būtot bijis tikpat nedroši. Pēdīgi nodibinājās vispāri tas varbūtības uzskats, ka viņas būšot glābu šās tuvējos mežos pie valdības pretinieku pulkiem, kādus tad jau daudzināja visur esam. Pie šām domām beidzot sāka griezties arī paši apsargi, lai gan no meklēšanas nemitēdamies.
Tā visa līdzšinējā meklēšana pabeidzās bez it nekāda panākuma. Bet tad nāca necerētā gadījumā viņiem cits tāds nejaušs ķēriens, ar kura lielo lepnumu varēja jel uz īsu laiku piemirst šās garās meklēšanas nesekmību un gaidāmās sekas.