Kādu dienu pavēlniecībā ieradās svešs, apšaubāma izskata cilvēks un vēlējās sarunāties ar pavēlnieku vienatnē, jo esot nesamas svarīgas un steidzamas ziņas. Pavēlnieks arī pieņēma viņu savā «prezidija» istabā, kur neaicinātiem ieeja bij uz cietāko noliegta. Pa brīdi svešais iznāca atpakaļ ļoti uzjautrinātā pavēlnieka pavadībā, runādams vēl uz viņu:
— Nu es droši domāju, ka par šo tik lielo un grūto kel- pojumu valdība neaizmirsīs manis, bet piešķirs kādu labu vietu par dzimtu, vai nu tādu kā Plīņi, vai arī vēl pašu Ezermuižiņu, jo nopelnīts ir — to atzīs ikkurš.
— Protams gan, ka ievēros, lai nu arī tūliņ jau nevar cerēt taisni uz vienu no šām divām vietām, uz kurām daudz kas gaida, bet izraudzīs varbūt kādu citu, ne mazāk labu, — pavēlnieks jautri un labvēlīgi atbildēja.
— Nu, lielāku nopelnu par mani vis citam nevienam nebūs, — svešais viņam ar lepnumu atteica.
— Tiesa, tiesa, ka augstas godalgas cienīgi jūsu pūliņi ir un nevērībā nepaliks, tik vien jāgaida laika, — pavēlnieks apsolīja ar goddevīgu labprātību, pazvanīdams ziņnesim ienākt un pats spirgti uz kaut ko taisīdamies. Ienākušam ziņnesim viņš pavēlēja saaicināt tūliņ visus apsargus uz svarīgu gaitu ar šautenēm plecos.
— Uz kurieni ejams? — Ķimurs, cēli ienākdams, iesaucās.
— To stāstīšu, kad būsim ceļā, — pavēlnieks atbildēja, pilns jautras un neizprotamas steidzības. — Admirāļiem un kuģu kapteiņiem arī pavēļu vēstules taisāmas vaļā tik tad, kad izbraukts jau klajā jūrā, — viņš pasmiedamies vēl piemetināja.
Drīz lepnā sajūtībā izgāja pavēlnieks ar visiem trim apsargiem un svešais viņiem priekšgalā, bet no palikušiem neviens nezināja, uz kurieni. Ziņnesis līdz ar dažiem pagasta ļaudīm, kas bij iegadījušies pavēlniecībā, par aizgā jējiem sprieda, ka nu gan laikam nabaga jaunavas būšot cieti, jo tas svešais, kas tagad viņus aizvedot, mīlot labprāt dzīvot no kaut kādām nodevībām. Visiem bij liela ziņkārība sagaidīt atnākam aizgājējus atpakaļ un dabūt zināt vai pat redzēt, uz kādu gūstību viņi visi gājuši, tālab neviens negāja projām, bet daži ar gadījumu pienāca pat vēl klāt.
Un, vakaram nākot, viņi patiesi arī sagaidīja aizgājējus tāpat piecatā pārnākam, domādami pulciņa vidū ejam to pašu svešo vadītāju, kas aizejot staigāja viņu priekšgalā un ko daži pazina par vecu veco blēdi — noziedznieku Guduļu Krišu. Bet, cik .vairāk tuvojās pulclpš, tik varēja skaidrāk izšķirt, ka viņa vidū nestaigā vis Guduļu
Kriša, bet — bet — tāds kā skolotājs — jā, patiešām skolotājs. Tavu brīnumu! Kas to būtu varējis iedomāt? Guduļu Kriša būs viņu, nabagu, uzošņājis. Tā apmēram sprieda gaidītāju pulks.
Jau pa gabalu, gandrīz ārpus pavēlniecības pagalma, sāka skanēt no pulciņa lepni, izsaucieni: tumsons rokā, melnsimtnieks cieti, nodevējs klāt, spiegs mājā, verdzinātājs nagos — un tā vēl daudz un dažādi.
Skolotājs, lai gan aiz ilgām ciešanām pavārdzis, gāja toinēr vingri un mierīgi. Viņu ieveda pie ziņneša, kam tika uzdots ievietot to cietumā. Bet ziņneša sieva bij cietuma kambarītī ielikusi dažus traukus, kas iepriekš jāizkravā, un piegružotais kuls vismaz izslaukāms, tikmēr skolotājam nācās pasēdēties ziņneša istabā pie viņa. Sis ziņnesis ari bij viens no agrākiem šā paša skolotāja audzēkņiem, kurš, viņu cienīdams, solījās pagādāt tam cietumā jel cik iespējams labāku nakts guļu, par ko skolotājs gan pateicās, bet sacīja:
— Nakts guļas labākums man daudz prieka vairs nedara, jo neesmu un nebūšu vairs laimīga, maiga miega gulētājs. Bet glāzi ūdens gan lūdzu man pasniegt.
Kad ziņnesis ūdeni padeva, tad skolotājs it mierīgi iepurināja tur no papīra makstiņa baltu pulveri, ko ziņnesis turēja par kaut kādu spirdzinājuma līdzekli, bet iztrūkās, kad skolotājs, to izdzēris, sāka runāt sekoši:
— Esmu visu mūžu mācījis mīlēt dzīvību un kopt veselību, bet nu man pašam sava dzīvība jāpabeidz. Esmu centies, cik ilgi vien varējis, to uzturēt, bet nu vairs nevaru. Patiesībā, no apcietināšanas brīža skaitot, mana dzīvība nav vairs mana, jo tā jau tiks man varmācīgi ņemta un vel ar visbriesmīgākām mokām, tāpēc šis mans nāves malks nav nekas cits vairāk kā tik izbēgšana no viņām. Bet, mīļais draugs un audžu dēls! Man tu esi jālūdz' par mana pēdējā novēlējuma paziņotāju un izdarītāju. Lūk, te šaī maciņā ir vēl tik daudz naudas, cik pietiks vismaz vienkārša šķirsta un krusta iegādāšanai. Nones to kaut katram no maniem tuvākiem draugiem, Linumam vai vecam Laķim, un saki iedodams, ka gaismas es vairs nesagaidīšu, tālab lai viņi saņem manas draudzīgās ardievas un parūpējas laipni par manis apglabāšanu, kad nāk atļauja, lai netiek pie manis jāliek pirksti tādiem, kuri to darītu ar īgnumu. Līdza ar naudas maciņu pasniedz arī šo vēstuli, kurā ir mani pēdējie novēlējumi par manām grāmatām un šo to citu, ja vēl kas atrodas nenolaupīts. Šķirties varu mierīgi, apzinādamies, ka esmu darījis, ko vien varējis par skolas glābšanu; bet nu viņa ir arī jau pilnīgi pagalam — izjukusi un nostājusies vislielākā nekārtībā. Kas to ir gribējuši, tie to ir panākuši, un man tik atliekas sacīt ardievas visiem, kas mani sapratuši un atzinuši. Saī ziņā it īpaši skolas vecākam, ar kuru esam darbojušies vienprātīgi un kuram, kā ceru, izdosies izglābties. Es novēlu tev un visiem, lai nekam neuznāk tāds liktens kā man, kur jātiek caur Jaunu varu piespriestam pašam šķirties ar dzīvību, glābjoties no droši paredzamām visbriesmīgākām mokām. Pag — jā, šo glāzi labāk iznīcini un nopērc vietā jaunu, jo no viņas nekam nemīlēsies dzert, lai arī cik ļoti izmazgātu. Se, lūk, no maciņa ņem naudu jaunas glāzes nopirkšanai. Citām vajadzībām vēl diezgan atliks.
Naudas glāzes pirkšanai ziņnesis tomēr neņēma, bet solījās glāzi tik izskalot un par rūgtu atmiņu šad tad no viņas dzert, skolotāju pateicīgi, bet sērīgi pieminēdams.
Pašlaik atskanēja istabā pavēlnieka zvaniņš, ar kuru viņš aicināja ziņnesi pie sevis. No skolotāja sirsnīgi atvadījies un viņu ieslēdzis cietumā, pavēli pildīdams, ziņnesis steidzās kanclejā pie pavēlnieka, kurš lika steidzīgi iet un pasūtīt divus šķūtniekus uz rītdienu priekš drošas cietumnieka aizvešanas.
Pirmā brīdī ziņnesis gan gribēja pavēlniekam sacīt, kas noticis, kā arī kas notiks un ka tāpēc šķūtnieku sūtīšana veltīga, bet uz pēdām apķērās labāk par to klusēt aiz bailēm, ka neiepiņķētos kaut kādās atbildības un liecības došanas lietās. Bez tam, nesot ziņu izraudzītiem šķūtniekiem, puslīdz pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nēbūtu jāiet turp uzmašas, kas varētu sacelt kādas aizdomas š,aī drausmīgā gadījumā.
Iedams ziņnesis sāka domāt arī vēl to, ka būtot bijis ļoti aplam steigties stāstīt, ko skolotājs uzticējis viņam kā noslēpuma ziņā, un ka caur stāstīšanu viņa ciešanas tikai pavairotos, kad gūstītāji, kā protams, neliktu viņam miera nomirt, gribēdami atturēt no nāves, lai tiek, ko sūtīt projām. Ap pusnakti ziņnesis pavēra cietuma durvi un vaicāja, vai ko nevēloties. Tur viņš dzirdēja grūti kunkstam un lūdzam ar vāju balsi tik ūdeni, ko ziņnesis arī pasniedza.
Rītā diezgan laikus, kā ierasts, atbrauca pasūtītie šķūtnieki, un divi apsargi stāvēja sarīkojušies jau uz cietumnieka aizvešanu, kad, cietumu atslēdzot, atrada skolotāju tur bez dzīvības guļam uz kula un, kā varēja redzēt, mirušu ļoti grūtās ciešanās.
Izcēlās liels, negants uztraukums, savienots pat ar savādām izbailēm, kuras nezin kādēļ likās sajūtot visvairāk pavēlnieks un pa daļai apsargi līdza. Ieradās drīz pavēlniecībā ari Guduļu Kriša un savu lielo nopelnu apziņas sajūtībā gāja droši «prezidijā» pie pavēlnieka iekšā, pavisam nezinādams, kas noticis. Labrītu padevis, viņš sāka droši runāt ar itin tuva drauga uzļāvību:
— Atnācu es arī vēl redzēt, kā to tumsoni aizvedīs. Diezgan Ir brīvību spīdzinājis un slodzījis cietumā, lai tad nu pats arī jūt, kas ir nebrīvība, lai dabū atbildēt par saviem tumsības nedarbiem taisnības priekšā.
Bet uz šiem Krišas priekiem pavēlnieks neatbildēja nekā vairāk kā tik to, ka cietumnieks būšot gan kaut kur vedams, bet ne uz turieni, kur Kriša domājot. Kad Kriša nekā vēl nesaprata, tad pavēlnieks sacīja pavisam skaidris
— Ir jau pagalam — cietumā nozāļojies.
— Nu tad tik kā pie lielā meklējuma un gūstījuma, — Kriša Izsaucās ar mantas zaudējuma žēlabām. Bet, drusku apdomājies, turpināja! — Lai kā būdams, bet mans nopelns nevar palikt bez atlīdzības, tālab lūdzu gādāt par to, ka mani ievēro.
— Griežaties paši pie augstākas valdības ar lūgumu, — pavēlnieks atraidoši norādīja.
Pašlaik ienāca kanclejā vietējais ārsts, kas bij aicināts izdot liecību, kādā nāvē cietumnieks nomiris, tāpēc šo abu saruna pabeidzās, Jo pavēlniekam ārsts bij jāieved, kur vajadzīgs. Viņš atzina pie miroņa patvaļīgu nozāļojumos ar nāvekli, ko apliecināja arī viņa kabatā atrastais iztukšotais nāvekļa mak'stiņš ar pazīstamām zīmēm — krustu un cilvēka galvaskausu, kā arī krustiski saliktiem stilbu kauliem virsū. Ārsts izsacīja arī to, ka apcietinātāji neesot darījuši pareizi, atstājot kabatas neizmeklētas, par ko varot nonākt grūtā atbildībā. Tomēr tagad neatliekot.cits nekas, ko darīt, kā vien mironi apglabāt.
Sie ārsta piezīmes vārdi par atbildību cietumnieka kabatu neizmeklēšanas lietā sacēla pavēlniekam līdz ar apsargiem īstenas balles. Pavēlnieks grieza vainu uz viņiem, ka tiem bijis jāzina, kas darāms pirms cietumā likšanas, bet apsargi sacīja, ka šiem jādara tik tas, ko pavēlnieks liekot darīt. Tādā ziņā nekatra puse nebij droša par atbildību, kura varot gulties varbūt uz visiem vienkop. Tālab nu sāka prātot par miroņa steidzīgu apglabāšanu un visas šās šausmu lietas noklusināšanu. Bet kur aprakt? Kapsēta iznākot krietni tālu un plaši visiem acīs. Bez šķirsta ari uz turieni nevarot vest; un kur lai šķirstu dabūjot, ar kādu naudu lai maksājot? Vai tāpēc nevarot kaut kur tepat tuvumā un visā klusumā ātri aprakt.
— Ko tur daudz gudrot? Ieraksim tāpat purvmalā, un sūnu velēnas virsū — beigta lieta. Kāda kapsēta vēl tādam verdzinātājam vajadzīga? — Guduļu Kriša deva padomu, kuru laikam visi pieņemtu, bet, par postu, ieradās Linums ar Laķi un vēl daži citi no skolotāja draugiem un sava iaika skolniekiem.
Tie pavaicāja tik pavēlniekam, vai atļauts tiek mironi paglabāt, un, kad liegšanas nebij, tad sāka to apkopt un sataisīt uz likšanu šķirstā, ko drīz atveda. Pavēlnieks bij pat vēl priecīgs, ka nepatīkamā apglabāšanas lieta no viņa gādības atkrīt.
Pie cietuma durvīm pievirzījās arī Guduļu Kriša, sērodamies par skolotāja likteni:
— Kas to būtu varējis iedomāt, ka tik krietnam cilvēkam var nākt tādas bēdīgas mūža beigas! Cik ļoti žēS tāda mīļa un godīga drauga.
Neviens viņam nekā nepalīdzēja, nedz runāja pretī. Tik vien Laķis viņā tā savādi noskatījās, it kā izsaukdamies: «Tavu nedzirdētu liekuli un melkuli!»
Kad mironis bij šķirstā noguldīts un nesams laukā, tad arī Kriša taisījās par nesēju līdza, bet Linums viņam uzkliedza:
— Nost tavas negodīgi neķītrās rokas no godīga cilvēka miesām!
— Es jau tik aiz kristīgas mīlestības gribēju palīdzēt dārgam laika biedram aizkļūt uz dusas vietiņu, — Kriša atbildēja sērīgā balsī.
— Tavas kristīgās mīlestības dēļ vien jau viņš tāds še ir, kāds tagad redzams, — Linums atcirta, uz viņu ir nepaskatīdamies.
Ar nopūtām atkāpdamies, Kriša izsaucās:
— Ko nu darīsi! Tāda jau ir nepateicīgās pasaules alga par žēlastību un labu sirdis vainojumi un pārmetumi. Tu vari būt līdzīgs vai pašam pestītājam, tāpat tevi ienīdēs par taisnību gan pie Puncija, gan pie Pilāta.
Uz kapiem Kriša līdza negāja, bet palika pie pavēlnieka, kaulējoties pēc apliecības raksta par skolotāja uzmeklējumu, paziņojumu un pievedumu klāt pie viņa noslēptuves.
bet pavēlnieks, nebūdams vairs labā sajūtībā par notikušo šausmīgo gadījumu un saņēmis pašlaik vēl no augstākas vietas skarbu pieprasījumu pēc zināmām jaunavām, liedzās tādu rakstu dot, jo neesot izdevies, kā vajadzējis, — nedabūjuši aizvest līdz galam.
— Bet tur jau, kungs, nav mana vaina. Zēl, zināms, ir, kia soda tiesa nedabūja viņa mocīt, mērdēt, šaust un, beidzot, naglas dzīt galvā, bet jūs zināt, ka tur nav mana vaina. Jūs paši ar jūsu apsargiem esat viņam atstājuši nāvekli kabatā. Bet mans grūtais meklēšanas, atrašanas un uzrādīšanas darbs ir padarīts bez vainas. Par to, kas noticis tājāk, man nav jāatbild. Esmu bradājis nedēļām gan pa sniegiem, gan pa ūdeņiem, nebēdādams nekā par saviem grūtumiem, un nu beidzot vēl atzinības noraidījums būs jāsaņem man algas un pateicības vietā. Valdība pati ir solījusi bagātu algu par tādu bēgļu dabūšanu. Lai tik dod man par dzimtu labu māju ar auglīgu zemi, vairāk es neprasu nekā.
— Tādu apliecību jūs varēsat dabūt vēlāk, kad viss nokārtosies. Mums papriekš jāziņo valdībai par visu, kas noticis, un tad dzirdēsim, ko viņa sacīs, — bij pavēlnieka atbilde.
— Vēlāk tāda lieta paliek par vecu, tālab man vajaga tūliņ skaidrības, un es iešu ar šo pašu sākumu pie augstākas valdības, tādēļ lūdzu, kungs, uzrakstīt, kas vajadzīgs manu nopelnu apliecināšanā. Es negribu, lai manu nopelnu darbība tiek sajaukta kopā ar jūsu misēkļiem. Es esmu darījis, ko darījis, viens pats par sevi un lūdzu par sevi algu, nevienodamies ar nekādu atbildību, kas var tikt attiecināma uz jūsu atbildību arī par sevi. Bet, ja jūs liedzaties tādu apliecības zīmi man dot, tad iešu tāpat vārdiem vien un sacīšu, ka jūs apliecības nedevāt.
šie pēdējie Krišas runātie vārdi iebaidīja pavēlnieku īpaši stipri, apzinoties jo vairāk vēl priekšējo neizlaboto vainu izbēgušo jaunavu lietā, kuras dēļ nāca jau raksts pēc raksta arvien cietīgākā garā, aiz ko viņš neuzdrošinājās tik uzmācīga cilvēka atraidīt, kāds Guduļu Kriša, kurš apsūdzības ziņā var daudz ko iespēt viņam par ļaunu. Gan vēl viņš lūkoja iebilst, ka zemes neviens vairs par dzimtu nedabūjot, uz ko Kriša zināja atbildēt, ka valdības kungi paši tam vis neticot, ko stāstot, bet lūkojot klusām apdrošināties ar vislabākām vietām. Pavēlnieks nu ņēmās rakstīt apliecību par skolotāja ilgo meklēšanu, atrašanu un izmanīgu uzrādījumu. To paķēris, Kriša aizsteidzās tūliņ projām.
Guduļu Kriša bij gan nu pavēlniekam no kakla nost, vismaz pagaidām, bet neizskaidrojamais nemiers sirdī caur to viņam ne tikvien nemazinājās, bet likās pat vēl, ka tas pieaug. Viss pavairo nemieru, kurp vien tik pagriež acis vai prātu un domas: galdā valdības vēstules, pilnas nepacietības rakstu par izbēgušo jaunavu nesūtīšanu, kurp vēlēts. Prātā pašlaik apglabājamais skolotājs un viņa liktenis, cik tālu pavēlniecības rīcība pie tā vainīga. Tāpat domu viņš nevarēja tālu aizvirzīt arī no pilnīgā nekārtībā nolaistiem kanclejas darbiem. Tas viss gūlās smagi uz viņa sirds. Un, kad vēl tēvmātei nāks zināms, kas noticis ar skolotāju, kuru viņa augsti cienīja, ko tad?
Skolotāja draugi pa to starpu rīkojās kapsētā uz viņa apglabāšanu, pie kuras vajadzīgs bij garāks laiks, jo, kad viņi nokļuva ar šķirstu turp, tad kaps bij tikko iesākts rakt. Un, Lai gan racēji b'ij aizgājuši jau iepriekš, bet kapa vietas atrādītājs nebij dabūjams uz pēdām. Ziņa par cienītā audzinātāja grūto dzīves galu, par viņa bēdīgo nāvi un steidzīgo apglabāšanu bij ātri izplatījusies plašāk pa apkārtni, un drīzumā saradās kapsētā lielāks pavadītāju pulks, pastāvīgi vēl pieaugdams. Ķimurs atnāca kā apglabāšanas rīkotājs no valdības puses, lai netiek rādīti nekādi godinājumi apglabājamam, nedz izsacīti kādi pārmetumu vārdi valdībai viņa nāves pēc. Viņš raidīja visus nost, kas tuvojās rokamam kapam un viņa tuvākā tuvumā notiktam šķirstam. Bet ļaudis ar tādu noraidību nebij mierā, sacīdami, ka vēloties klāt būt še pie sava skolotāja apglabāšanas un pārmaiņus pabeigt kapa izrakšanu. Bet Ķimurs, visvairāk laikam rādīdams savu amata svaru, nelika viņiem joprojām miera, dzenādams vienu pulku šurp, otru turp. Tad atskanēja kāds sauciens aiz dažiem kokiem
— Ej nu labāk izguli pilnīgi savas jaunkundžu sagādātās paģiras, nedauzies še kā muļķis.
— Kurš tas bij, kas uzdrošinājās to sacīt? Tas lai nāk iurpl
Bet nenāca neviens. Ķimurs nu gāja tās puses puikam tuvāk un sāka uzsaukt lieciniekus, kas lai uzrādītu vainīgo, bet neatsaucās atkal neviens. Tad viņš sāka draudēt ar visas pulkas sūtīšanu uz soda tiesu. Bet Laķis, no kapa Izkāpdams un atdodams lāpstu citam, kurš tad ielēca viņa Vietā, pasmiedamies mierīgā balsī Ķimuram sacīja:
— Ko nu vairs mierīgus cilvēkus baidāt? Jums jau laiks vīt un vērt auklas jaunām zaķa pastalām. %
Siem vārdiem gan Ķimurs pretī nekā neteica, laikam drusku ievērodams Laķa cienību, bet strādātājus vienmēr gumdīja uz ātru kapa izrakšanu un steidzīgu apglabāšanu. Tad Linums viņam piezīmēja:
— Nu jau jums vairs nav ko bīties par viņa aizbēgšanu. Tik tad jums vajadzēja būt manīgākiem, kad viņš to spēja.
Vēl sīvāka sasliešanās iznāca pašās beigās Ķimuram ar pavadītājiem, kad šķirsts bij nolaists jau kapā. Ķimurs gribēja bez neviena vārda metam tūliņ smiltis virsū, bet pacēlās balsis pēc miroņa iesvētīšanas. Ķimurs uzstāja, ka iesvētīšanas nemaz nevajagot. Bet atbildes atskanēja (to starpā arī no Steņģenes), ka iesvētīšanas nevajagot varbūt tik tādam bezdievniekam un pagānam, kāds laikam viņš, bet ne tādam, kāds dzīvē bijis skolotājs. Ķimurs vē! sacīja, ka šaī pulkā neviena iesvētītāja neesot, kur atkal tika atbildēts, ka par iesvētītāju vajadzības brīdī varot stāties kaut kurš kristīgs goda cilvēks un šoreiz še krusttēvs Laķis.
Vēl vārdu karam turpinoties, Laķis piegāja tuvāk pie kapa, noņēma cepuri un sacīja mierīgā balsīs — Klusu! — Vārdi norima, un cepures noņēma citi visi bez Ķimura. Laķis nu meta trīs saujas smilšu uz šķirsta, sacīdams iesvētīšanas vārdus uz nemirstību, pabeigdams ar svēto lūgumu. Tad bira kapā vairāk klusām mestas smilšu saujas no draudzīgām rokām un paša agrājo pavasara puķīšu pušķi. Pēc kapa aizmešanas Laķis uzsprauda arī ātrumā izgatavotu krustu un kaps tika pienācīgi apkopts.
Pavēlniekam Augura Antonam ik pa brīdi metās grūtāka sirds, dažādo zināmo smagumu spiesta, kādus viņš juta pirmreiz savā īsajā mūžā. Viņam nebij vairs miera sirdī, nedz prāta pie kaut kura darba, nedz pat spējas vēl pavisam kaut ko kārtīgi darīt. Viņš staigāja pa istabām kā bez prāta un jēgas, nezinādams ne še, ne tur un pats nezinādams, kādēļ jāstaigā. Dažreiz apsēdās un taisījās kaut ko iesākt vai vismaz lasīt ienākušos rakstus, bet nevarēja sadabūt domu pie lietas un prāts atradās atkal aizmaldījies nezin kurp. Brīžam gribēja sākt rakstīt kādu vēstuli atbildes ziņā uz valdības pieprasījumiem, bet neizdevās sadabūt kārtā pat neviena pilna teikuma. Uzrakstīja tik attiecīgās valdības vārdu un palika stāvot. Tādu Iesāktu un neturpinātu vēstuļu viņam mētājās pa galda virsu lielāks skaits. Ieskatīdamies pavirši kādā ienākušā vēstulē, viņš atrada pieprasījumu pēc ieņemtām nomas naudām no agrākiem māju īpašniekiem, kuri nostādīti nomnieku kārtā, un atcerējās, ka nauda gan ienākusi, bet arī izgājusi jeb izdzīvota, un ko tur lai atbild? Atnāca gan ar grūtībām sagaidītais vakars, bet miegs neprata vis nākt. No baiļu sapņiem bij bieži jātrūkstas augšā, kur tad atkal ilgi nedabūja iemigt no jauna. Apsargi arī visi trīs kā nošļukuši slaistījās garlaicībā gan pa iekšu, gan pa āru. No pagasta puses visa kustība pavēlniecībā bij nostājusies. No ziņneša izskata varēja noprast, ka viņš neparedz nekā laba, bet gan kaut ko ļaunu un bīstamu.
Pagāja pirmā nakts pēc skolotāja apglabāšanas, un atnāca pavēlniekam ne mazāk, grūta diena par priekšējo, bet likās vēl, ka sajūtības smaguma svars pieņēmās.
Te drīz no rīta ieradās pie viņa tēvmātes ilggadīgā, uzticamā dienestniece Ede lielu lakatu ap pleciem un basām kājām, uzaicinādama viņu iet līdza tūliņ pie vecmam- miņas uz Ezermuižiņu. Pavēlnieks lūkoja drusku stomīties ar neiespējamību un aizbildināties .ar nevaļu, bet sieviete neatstājās, sacīdama:
— Jūs zināt, jaunskungs, cik ļoti vecmarnmiņai esat mīļš. Un, ja jūs nenākat, tad ar to darīsat viņai vēl grūtākus sirdēstus.
— Kas viņai par tādu tik lielu vajadzību ir pēc manis?
— Kad jau paši aiziesat, tad redzēsat un dzirdēsat. Es nezinu vairāk nekā kā tik to, kas man pavēlēts, — lai bez jums nenāku atpakaļ, kad arī jāgaida nezin cik ilgi. Viņa guļ nevesela, bieži raud un žēlojas, ka jūs pie viņas nenākot.
— Nu, ej vien atpakaļ uz māju, — pavēlnieks vilcinādamies atbildēja. — Kad man vaļa būs, tad aiziešu.
— Nekāda atrunāšanās, jaunskungs! Ja jums kauns ar mani kopā iet, tad ejat gabalu pa priekšu un tiekat pirmais pie Vecmarnmiņas, lai man nav viņai jāstāsta, ka jūs nenākat.
Antons, pazīdams Edes raksturīgo noteiktību jau no saviem bērnības gadiem, kad dažu labu reizi bij piespiests klausīt ari viņas vārdam, nojauta ir šoreiz, ka izvairības tiele būs veltīga, tālab nolēma pieļauties un gāja Edef līdza un nevis iepriekš, bet blakus; tomēr gan bez sarunas jautrības, ko mīļi atminējās no aizgājušās bērnības, kad gāja, paveidam, kādā svētdienas pēcpusdienā priecīgām meitām līdza uz mežu ogot.
«Ak dārgā, jaukā bērnības laime! Cik agri jau dzīves neceļi tevi man atrāvuši,» noskan smaga nopūta.
Vecmammiņu Antons atrada guļam bez miega. Viņš nomutēja tai pēc bērnībā ierasta pienākuma roku, sacīdams viņai labdienu. Viņa pie tam saturēja savām abām rokām Antona roku un sāka raudāt.
— Vecmammiņ, kas tev kait, kas sāp? — Antons skumīgi vaicāja.
— Man, mīļo dēliņ, sāp galva, bet jo vairāk vēl sirds, no kurienes izcēlās arī galvas sāpes. — Antona roku viņa atlaida un uzaicināja ņemt krēslu. Antons apsēdās un klusēja. Tad pa brītiņu Augura māte uzsāka vājā balsī:
— Kam tu, dēliņ, vairs nenāc pie manis?
— Nav, vecmammiņ, vaļas.
— Vai tik nevaļa vien tur būs vainīga?
Atkal drusku klusums, un Augura māte to pa brīdi pārtrauca, uzsākdama no jauna:
— Stāsti, dēliņ, pilnu skaidrību un patiesību par visu, ko es vēlēšos zināt un kas, bez šaubības, tev būs zināms. Stāsti man visu, kas noticis pēdējās dienās pavēlniecībā.
— Vai nu, vecmammiņ, man viss pa rindai prātā stāv ta, kā sarakstīts? — Antons atteica, vilcinādamies un kā izvairīties gribēdams.
— Stāsti vien, dēls, tos notikumus, kuri nav dabūjami no prāta pavisam laukā un nekad neaizmirstami un kuriem tāpēc nekāda saraksta nevajaga.
— Kā lai es, vecmammiņ, zinu, kuri par tādiem uzskatāmi?
— Zini gan, dēliņ, un stāsti vien. Nedomā izvairīties ar kaut kādiem aizbildinājumiem. Jums ir bijušas tur vismaz kāda ļoti ievērojama cilvēka bēres.
— Bēres? Bēru nav bijis nekādu, bet tik vien apglabāšana.
— Apglabāšana nozīmē to pašu, ko bēres, ja vēl ne vairāk, jo apglabāšana ir bēru virslieta. Nu tad stāsti vien, ko esat apglabajuši.
— Kad jau nu tev, vecmammiņ, zināms, ka apglabāšana bijusi, tad jau droši vien zināsi bez manas stāstīšanas, kas bijis apglabājamais.
— Redzu jau, redzu, ka tev negribas viņa pieminēt un par viņu stāstīt, kas tūliņ dod liecību par vainas apziņu. Nu labi, labi. Tad es, taļāk vaicādama, sacīšu pati viņa vārdu. Atbildi nu to — kā tad tas nāca, ka skolotājs apglabājams bij no pavēlniecības?
— Viņš — viņš turpat bij nomiris.
— Kādā telpā viņš nomira?
— Viņš? Cietumā.
— Kas tad vēlēja viņu cietumā likt?,
— Apsargiem tas jāzina pašiem.
— Vai bez vēlēšanas viņi lika?
— Laikam n-nē.
— Un kas tad vēlēja?
— Mīļo vecmammiņ, tik sīki es nevaru tev atbildēt.
— No neatbildēšanas jau atkal noprotu, ka_ vēlētājs esi bijis tu likt cietumā savu un sava tēva skolotāju. Un kadā nāvē tad skolotājs tur ir nomiris?
— Viņš pats nozāļojies.
— Un kas viņu pie tā piespieda?
— Nezinu. Viņš pats laikam tā ir gribējis.
— Vai viņš tad pats labprātīgi atnaca uz pavēlniecību nozāļoties?
— Tika atvests.
— Nu tad nevar vis sacīt, ka viņš pats gribējis nozāļoties, bet ka aplinku ticis piespiests no tās varas, kas viņu atveda, redzēdams, ka cita glābšanās nav no briesmīgām mokām un briesmīgas nāves. Kas tad bij viņa atvedēji uz pavēlniecību?
— Apsargi.
— Kas apsargus rīkoja?
— Kas rīkoja? Viņiem pašiem pienākums jāzina.
— Un vai tad viņiem neviena rīkotāja nebij?
— Ko tik dziļi tu, vecmammiņ, pratini?
— Saprotu jau gan. Kad atkal taisni neatbildi, tad pats esi bijis — pats sava un tēva skolotāja notvērējs un licējs cietumā.
— Kā lai man būtu spējams atrauties, kad ziņots tiek un kad solās pievest taisni klāt?
— Kas tad bij tev tas ziņotājs un solītājies pievest?
— Viņa vārds esot Guduļu Kriša. Es agrāk viņa nepazinu.
— Mīļais tētiņi Tad Guduļu Kriša! — Augura mate izsaucās. — Pats augstākais goda vīrs visā draudzē. Un kur tad viņš skolotāju uzrādīja?
— Tālu, kādā meža šķūnī.
— Un vai viņš tevi pazina?
— Pazina gan.
— Un ko sacīja, tevi ieraudzīdams? Pag, tas viens no apsargiem, laikam Cers, esot arī no viņa agrākiem skolniekiem?
— Viņš sacīja laikam tā: «Arī jūs, mani dēli, Aitgur un Cer!»
— Vai, vai jums, nožēlojamie jaunekļi! — Augura māte nopūtās dziļās sirdsssāpēs. — Man še nāk prātā kāds cits vecs līdzīgs gadījums. Kad noslepkavojuši bij slaveno ķeizaru — brīvlaidēju, tad kādā agra pavasara pirmdienas rītā pēc tam aizvedu tavu tēvu pie tā paša tagad apraudamā skolotāja uz pēdējām nedēļām pie viņa vēl skolā un iegāju iekšā atmainīt pāra grāmatas, ko viņš man laipni deva lasīšanai. Tur starp citām grāmatām redzēju uz galda kādu krievisku laikrakstu ar vairākām nebildēm attiecībā uz ta paša cilvēkmīļotāja valdnieka nāvi. Vienā no tām viņš bij redzams šķirstā guļam saliktām rokām. Apakšā stavēja paraksts divi rindās, kas man izlikās citādākā satura nekā citu nobilžu paraksti, tālab vēlējos to zināt un palūdzu skolotājam, kas tur rakstīts. Viņš palasīja un iztulkoja:
Jūs, mijās krievu zemes dēli,
Ko ļauna es jums darījis?
No tā laika šis līdzjūtīgais izsauciens nav man aizmirsies, un tagad pie šā gadījuma viņš atkārtojas un atjaunojas līdzīgi;
Jūs, manas skolas mīļie dēli,
Ko Jauna es jums darījis?
Vai, vai, mans nelaimīgais, nejēdzīgais puisēn, ko tu esi darījis! Sie žēlie pārsaukuma vārdi skanēs tev sirdī vienmēr no skolotāja kapa, lai tu iesi kur iedams, jo tu esi lielākais dalībnieks pie sava skolotāja nogalināšanas, kurš, savā darbā uzticīgs palikdams līdz pēdējai iespējai, gribēja skolu uzturēt un tad tik vēl lūkoja glābt savu kailajo dzīvību. Bet asinskārīgie vajātāji nebij mierā ar skolas Izpostīšanu vien. Tiem bij slāpes arī pēc viņa dzīvības. Tagad nu panākta visa pasakainā laimība .un labklājība, ko skaņi solījuši: pagalam skola, pagalam skolotāji. Es nezinu, kas tie citi un cik liela viņu dalība pie šā godīgā cilvēka nāves, bet tev — tev, tu nabaga tekuli un bēguli, nāks pati bagātākā tiesa no šās briesmīgās Jūdasa algas. Vai, vai tev, tu neizdzēšamās Kalna zīmes nesējs uz savas dvēseles! Tu viņas nenoslēpsi. Grēka lāsti tevi visur vajās, un sodība tevi pazīs pat veļu laika pusnaktī. Nekur visā pasaulē tev nav atrodams patvērums, kur glābties no šā nozieguma piemeklēšanas. To tu sajutīsi visur» visur sev līdza. Bet var jau būt, ka tev nenāksies ilgi tavu nelaimi nest un tu ar citu nelaimi tiksi atraisīts no šas nelaimes taī pašā maldu ceļā, pa kuru esi iesācis staigāt.— Pēc šiem vārdiem Augura māte saķēra abām rokām sev galvu un sāka dikti šņukstēt. Antons sēdēja, galvu noliecis un dziļi sagrauzts.
Pašlaik priekšistabā izcēlās savāds troksnis no diktas, jūklīgas sarunas. Dzirdama bij Edes balss un vismaz divas svešas.
— Ko jūs te sākat atkal dauzīties kā lietuvēni? Augura māte nevesala — es nelaidīšu tur viņu jums traucēt, — bij dzirdama Edes balss tuvu pie saimnieces istabas durvīm.
— Vui tis jounskungs iraid tur īkšā? Mems vajagas viņu dobeit.
— Kas jūs par viņa meklētājiem?
— Mems iraid bargs pavēls ņemt viņu tūliņ cīši.
— Viņš pats ir pavēlnieks; kas jūs par viņa meklētājiem?
— Navaid vus vairs pavēlnīks. Atsabrauca sveši, augsti kungi, īcāla citu pavēlnīku, bat jis joapcītina i jovad turp.
— Tur jau tagad ir īstie, jaunie apsargi, bet kas jūs tādi? Zināms ir tik tas, ka jūs tikāt nomesti.
— Mās tikām nūmesti, kod nadavām ļounu, nataisnu līcību par mācītāju, a togad meklei vacūs parjounu rūkā, kod jounī jir poloidņi un blēži. Svikuls ar Ceru jou cīši. Viņus sorgoi tī divi opsargi, ko otvada svešī kungi Ieidza, ka cītuma slēdzene nabei dobijama. Ķimurs, tis zaglis, izbāga bosām kojām i baz capures.
— Un ko tad tu, otrs, gribi darīt ar to netīro virvi, kas tev rokā? — atkal atskanēja Edes balss.
— Jāsien būs šitam rokas cieti un jāvalda kā kumeļš pavadā, ka neaizlaižas tāpat kā Ķimurs. Tādiem pagāniem kājas iet kā pa gaisu — tīc tu viņiem pakaļ! Man, eče vei, tukšmaņos dursta tā pate sāpe stipri kā ar īkšiem, vei, šitā.
— Ko tu man, trakais, grūd ar tādu sparu sānos! —- Ede iekliedzās.
— Kā tad tu citādi zināsi sāpu durstīšanu tukšmaņos, kad tev negrūdīs? Saki vāi labāk man pāldies, kad tev parādu, kā sāpe tukšmaņos dursta.
— Kas man jāzina par taviem posta tukšmaņiem vai par tavām sāpēm? Un man par tavu grūdumu jāsaka tev vēl paldies! Bet saki pats paldies, ka es neņemu kaut kāda koka rokā un nesadodu tāda «paldies», kāda neesi iedomājis.
— Ko nu, mās, darīt? Dažs vārds izskrien, kā nedo-' māts.
Tagad, pagriezdamās pret pirmo runātāju, Ede tam sacīja, kā rādījās, ar nodomu dikti, lai Antons dzirdētu un saprastu varbūt vākties pa logu laukā: — Bet eita labāk ar mieru projām. Netraucējat veca, nevesela cilvēka. Nezin kur tagad jaunskungs.
Tomēr atbilde skanēja šādi:
— Nabaus «vus jim nakā no bēgšanas. Trešais no mems iraid laukā.
Tiesa ari gan bij, ka Antons, to visu dzirdēdams un aiz bailēm bāiodams, taisījās vērt logu vaļā, bet ieraudzīja ārpusē vienu no pazīstamām bakinām un atrāvās atpakaļ izmisuma pilns, kamēr vecmammiņai, gultā guļot, viņas smagās un dziļās nopūtas pieauga pat par vaimanām.
Kad beidzot iabi meklētāji puslīdz ar spēku tika iekšā, tad pirmais no viņiem uzsauca izbaiļu pārņemtam Antonam:
— Nu, jaunskungs, dodiet vin savas rokas šurp. Jūsu rinda iraid klāt. Diezgan esat devuši citīm izbaiļu un moku.
— Pagriez vie', jaunskungs, muguru šurp, ās tā mikšī- nām vie apķeršu, lai daudz nežņaudz. Edz, edz, tā, tā, — otrs meklētājs runāja, siedams Antonam ar melno virvi rokas uz muguras.
— Ak Kungs Dievs! Vai nu viņam rokas tā jāsien kā kādam slepkavam? — Augura māte nokunkstēja gultā, acis plaukstam aizsegusi.
— Nākā, māt, jāsien vien. Edz, kad laiž tik ļekas vaļā tapat kā šorīt tas viens, ko tad darīsi, būdams bez labas šautenes? Paskriet navāri tā kā viņš. Man, vei, tukšmaņos tā kā ar īkšiem … — Runātājs taisījās virzīties drusku uz gultas pusi, bet Ede aizsteidzās viņam priekšā, sacīdama:
_— Vai nu kā traks, iesi grūst ar dūri Augura mātei arī sānos tāpat kā man? Par tukšmaņiem jau sāk muldēt.
— Pašam jau man jāzina, kam vāri, kam nevāri grūst. Ak, jā. lesam tad nu, jaunskungs.
Antonam izejot, Augura māte, pussēdu pacēlusies, sauca viņam pakaļ iz sirds dziļumiem:
— Mans nelaimīgais neceja gājējs puikai Sis ir tava gala iesākums. Mana sirds man liecina, ka es tevis vairs neredzēšu.
Rādījās, ka viņa paģībst, un Ede piesteidzās saķert viņas galvu.