Iestājās šausmīgs izbaiļu laikmets. Sāka izplatīties ziņa pēc ziņas, ka kopmantiešu varas laiks pagalam un viņu karaspēki tiekot spiesti atpakaļ uz rītiem, un tie tad visi bēgšot še cauri. Sās ziņas sāka apstiprināties dien' no dienas vairāk. Arvien biežāk ceļoja cauri visādi, kā rādījās, bēgļi, kuri valdības vārdā ņēma patvaļīgi šķūtniekus kaut kurā mājā. Dažus pajūgus, kas iedošanas dienā bij paši krietnākie, atdabūja pēc ilgāka laika nodzītus līdz bezvērtībai, gandrīz pavisam nederīgus tālākai lietošanai. Citiem turpretī labu zirgu vietā bij iejūgti kaut kādi ādeņi. Dau dziem paši labākie zirgi, kā ņemti un doti, tā arī palika pavisam neatdabūti. Ņēma nost, ko kurš gribēja, arī no iz tikās, ja viņa vēl pavisam kaut kam bij, tāpat drēbes un šādas tādas vieglas, vērtīgas lietas.
Sie priekšējie bēgļi laikam gan bij tādos nemieru laikos pazīstamie laupītāji uz savu roku, bet pēc viņiem tad patiesi nāca lielāki pulki gan ar šķūtniekiem, gan kājām, gan daži arī jāšus. Drošības nebij vairs par nevienu zirgu, ka kāds atliksies nenoņemts, tāpat arī par nekādu mantu, tālab saimnieki steidzās ar zirgiem mežos iekšā, paņemdami līdza, cik iespējams, arī no iztikas un no drēbēm. Briesmu ziņas nāca, ka kopmantieši aiziedami ņemot joprojām ķīleniekus no ievērojamākām ģimenēm, kas gadoties pa ceļam, tālab visi, kuri sajutās, ka varot tikt aizvesti, steidzās mitināties arī pa mežiem, atstādami mājās gandrīz tik vecajos un bērnus. Briesmu bailes bij tik lielas, kādu nejuta nebūt tādā mērā, ienākot pat svešiem karaspēkiem, lai gan ari par tiem iepriekš stāstīja tik šausmu pilnas ziņas. Mierīgs, maigs miegs bij aizbēdzis vai no visiem, ik brīdi gaidot tik jaunus iebrucējus visvisādās vajadzībās. Sevišķi šausmīgas ziņas nāca par agrāk ņemtiem un tagad vēl ņemamiem ķīleniekiem, kurus vedot garā virknē citu aiz cita virvē sasietus.
Pavisam lielas un neapremdējamas bēdas cieta šajās izbaiļu dienās visu četru zināmo nozudušo meitu piederīgie, kuriem nāca prātā visvairāk tādas raizes par viņām, ka, ja vēl pavisam kur esot dzīvas, tad tādā tagadējo briesmu laikā viņas viegli varot iekrist briesmoņu nagos vai arī varot tikt tiem nodotas jeb uzrādītas, kur mitinājās. Visu triju pēdēji nozudušo meitu mātes, to starpā visvairāk brīnum sirsnīgā Ruķīšu īdas māte, mira vai nost aiz neizsakāmām ciešanām. Turpretī par nabaga Maju pilnīgā ziņā pukstēja tik viena vienīga sirds, bet tā pati arī gan bezgala dziļi un sāpīgi. Ik dienas varēja redzēt šo nezināmo meitu tuviniekus bēdu pilniem sejiem staigājam, vērojam un taujājam, vai kur kas nebūs dzirdams, nomanāms vai jel kaut tik vien domājams. Bieži satikās šie smagu skumju nospiestie ciešanu biedri un biedrenes ar savstarpējiem apvaicājumiem, vai kur kas nav vismaz nomanāms, bet vienmēr viss velti kā velti. Taču mājās arī viņi nespēja ilgi rimt. Pa brīdi gāja atkal uz kādu citu pusi; bet tie, kam bij kāds vai kādi, ar ko pārmainīties, sūtīja citu savā vietā ar norādījumiem, kurp lai iet, ko lai vēro, bet vecam krusttēvam nebij neviena, ko parīkot šaī ziņā, nedz kam ko uzticēt. Pats viņš gāja arvien no jauna, būdams bēdu sagrauzts līdz sirds dibenam. Brīžam nesaprazdams, kurp griezties, kā remdēties, gāja aplūkot savu «palaidnēnu» Katrēnu uz Stuģēnīem, kur to atkal pērnajā vietā bij nodevis par ganu. Viņam bij pastāvīgi rūpes arī par pašu Katrēnu, ka neizdara atkal kādu aplamību vai muļķību, tālab ik reizes, kad vien tur rādījās, gāja apvaicāties arī pie saimnieces, vai šaī ziņā nav nomanāma kāda nebēdība, bet arvienu gan dzirdēja apmierinošas atbildes. Un, lai, vairākkārt meitenei veltīgi par māsu vaicādams, bij pārliecinājies, ka viņa nekad nekā šaī lietā nezinās, tomēr nenocietās nevaicājis. Bet, dabūjis atkal atbildi ar parasto «nē», gāja, kā ierasts, skumīgs projām.
Ar bēgošiem koprnantiešiem it ciešus un tuvus sakarus turēja Guduļu Kriša. Kā bij novērots, tad viņš gāja tiem
reti un gaidīja tādās vietās, kur labs ūdens tuvumā un ur tie tālab mīl apmesties, barot zirgus un ieturēt paši brokastis, pusdienu vai vakariņas vai arī palikt pilnīgi par nakti, nostādot plaši apkārt vērotājus. Bet tādām vietām nevajadzēja būt lielu, biezu mežu tuvumā, no kuriem naidnieki varot uzbrukt.
Tā rindu pēc rindas aizvadījis, spiega veidā dažādas vietējības ziņas izstāstījis un, protams, no ikkatras rindas kaut kādu aigu saņēmis, Kriša gaidīja atkal citas rindas. Tālab tad nereti gadījās, ka pat labi atstatu no ce|a un svešniekiem nezināmās vietās tika atrasti daži turīgāka stāvokJa cilvēki un vilkti par ķīleniekiem līdza, bet vēlāk gan par labu naudu atlaisti. Cietēji šo visu pieskaitīja droši Guduļu Krišas nopelniem.
Rādījās, ka Kriša saviem draugiem un domu biedriem neslēpa vis, ko bij dzirdējis no bēdzējiem kopmantiešiem, un tie savukārt stāstīja arī tālāk, lai gan to gribēja darīt klusām, bet beidzot gandrīz vispāri viss tika zināms. Tā starp citu jau dažas dienas iepriekš zināja, ka tad un tad nākšot liels gājiens ar ķīlenieku rindu līdza. Bet, tā kā neesot izredzes, kur viņus ilgāk apcietinātus turēt, tad laikam gan kādā mežā viņus visus apšaušot, jo pretinieki varot tos atsvabināt un tad tiekot visur viss zināms, kā ar viņiem darīts, kas nedrīkstot notikt, tāpēc neviens no tiem nevarot tikt laists vaļā un atstāts pie dzīvības.
Zināms bij ticis caur Guduļu Krišu arī tas, ka aizgājēji — kopmantieši sevišķi bārgi izturēšoties pret tiem, kuri līdz šim bijuši viņiem draudzīgi un stāvējuši pie šiem pat vēl kā ierēdņi vai citu kādu pienākumu pildītāji, dabūdami labus ienākumus, bet nu no viņiem atkrītot un slapstoties kopā' ar savmantiešiem. Tādiem nāves sods būšot nenovēršams, kad tik nākšot kādi rokā. Sī ziņa iztraucēja daudzus, jo tādu nebij mazums, kas vairs negribēja turēties pie kopmantiešiem, kad tik gaiši jau paredzamas viņu valdības beigas. Pie tādiem nu piederēja arī Augura Antons. Viņš slapstījās gan šad tad pa naktīm Ezermuiži- ņas ēkās, bīdamies no savmantiešiem, kur viņam arī Šaī ziņā nebij nekādas drošības. Bet nu viņam jātiek vajātam arī no otras puses — no kopmantiešiem, kuriem bij gan uzticīgi kalpojis, bet nu jau attālinājies un nevarēja pavisam uzļauties, vai nu tiks no viņiem vēl pieņemts un atzīts par savieti, tāpēc bij jāsajūtas par dzīvojošu taisni uz vilka pases, kur lode nekavēta var nākt no kaut kuras puses un patvēruma nekur. Un, ja ari domātu pie kopman- tiešiem vēl pielabināties, tad jābīstas gan kaut kuru bridi tikt no Sidera uz nāvi apsūdzētam. Un kāda vairs drošība, kāda nākotne bezmantiešiem vispāri? Viņš mocījās Izmisuma bailēs, nedrīkstēdams rādīties nekur gaismā arī starp labi pazīstamiem un, pēc domām, uzticamiem cilvēkiem.
Viņam, par laimi, tika zināms, ka kādā nomaļā meža mājā slēpjoties daži viņa paziņas. Viņš cerēja, ka tie, glābdamies paši no dzīvības briesmām, nedarīšot vismaz viņam nekā ļauna, tālab apņēmās to māju uzmeklēt un atrada arī. Bet tie tur būdamie negribēja viņam īsti uzticēties, lai arī vairāki bij tās pašas nokrāsas dalībnieki. Taču ar lielu lūgšanu un sirsnīgu dievošanos par neizpaudību beidzot gan pieņēma, domādami arī tā, ka labāk esot viņu paturēt tur pie sevis nekā laist projām, jo tad esot šī vieta jāatstāj tūliņ visiem, tāpēc ka tad drošības nepaliekot vairs nekādas.
Otrā dienā ieradās arī Siders ar Ceru un Svikuli. Pirmie pieci šās vietas ieņēmēji gribēja tūliņ viņu atstāt, bīdamies un domādami, ka viņa esot laikam plaši zināma un varot tikt izpausta arī līdz ienaidniekiem jeb šiem vai tiem vajātājiem; bet atnācēji viņus pārliecināja, ka tik ar vislie- lākiem neizpaušanas solījumiem esot dabūjuši no viņu piederīgiem šo vietu zināt, tālab lai nešauboties par noklusēšanu, jo tā esot jāvēro visiem kopā. Tad ar to pirmajie pēdīgi apmierinājās, vēl dzirdēdami domas, ka, pulkā būdami, varot labāk pretoties, ja uzbrukums nākot, nekā ikkurš par sevi vai itin mazā skaitā. Arī tas deva drusku drošību, ka pēdējiem atnācējiem bij līdza kaut kādas nebūt divas vecas šautenes, dabūtas pagastnamā laikam no ziņneša. Nebūtu savstarpēji arī gan nekā ko bīties, ja slē- pējies jel maz varētu nojaust, ka šī noslēptuve zināma arī Guduļu Krišam jau .agrāk nekā pēdējiem atnācējiem, jo viņam bij arī savi spiegi un nodevības ziņu pienesēji aiz muguras.
Ierodoties tur Sideram ar abiem biedriem, Augurs tīši nerādījās viņam pulkā, bet lūkoja novērot izdevību, kad varēs sastapt viņu vienatnē, kas arī pa brīdi izdevās ārpus mājas. Siders iztrūkās, ieraudzījis savu pēdējās reizes pretinieku, bet Augurs viņam sacīja, redzēdams ar nepatiku viņa sejā vēl sava saskrāpuma zīmes un rokā kodienu:
— Tu brīnies, mani še ieraudzīdams; un es brīnos arī, kad redzu še tevi. Vienkopīgas bailes ir sadzinušas mūs še kopā it nejauši, kur gribam glābties no nāves. Bet, ja tu gribēsi mani šai vietā arī nīdēt, tad nebūsam glābti nekatrs. Turpretī, ja tu liksi mani pilnīgi mierā, tad es ari nekustināšu tās asiņu jūras, ko tu esi pielējis pilnu.
Siders paskatījās vēl ar pētniecīgu skatienu Auguram acīs. Tad, nekā nesacīdams, aizgāja. Sis skatiens bij zīme un atbilde bez vārdiem, ka viņš, nekā nerunādams, solās darīt.
Pagāja mierīgi diena un nakts, un slēpējies sajutās it droši. Tik dažiem trūka jau uztura. Te, otrās dienas vakaram tuvojoties, kāds kopmantiešu kareivju pulciņš piepeši ielenca zināmo māju ar saucieniem:
— Visi ārā! Visi ārā! Rokas augšā,- rokas augšā!
Zināms viņiem laikam bij arī tas, ka nopietni bīstamu šaujamo ieroču tiem bēguļiem pavisam nav. Ielenkto uztraukums bij liels, un viņi, iekšā būdami un sargādamies logu tuvumā iet, sāka aprunāties, ko darīt. Tur jaunekļu starpā bij arī kāds vecāks virs, saimnieks, pie kura kalpoja šad un tad Guduļu Kriša, izsacīdamies nereti:
— Kādēļ man tādas mājas nav kā tam pagānam?
šis vecākais virs deva padomu labāk padoties, jo atturēties tikpat nevarēšot un aplencējus tik vairāk iekaitināšot. Bez tam zināmās vecās medību šautenes maz ko nozīmēja, būdamas jau visai veclaicīgas un vēl tikko nepavisam bez biszālēm un skrotīm. Nolēma padoties uz žēlastību. Papriekšu izmeta caur logu abas šautenes, tad, rokas sacēluši, gāja paši ārā pie ielencējiem, lūgdami, lai žēlo, jo nekam nekā ļauna neesot darījuši. Papirms daži no ielencējiem ar savām kara šautenēm rokās iegāja iekšā pārmeklēt visu māju, vai kāds kur vēl nav paslēpies, bet iznāca, nekā vairs neatraduši. Tad vairāki saslēja savas šautenes pie mājas sienas un sāka pārmeklēt gūstekņiem kabatas, turot rokas viņiem joprojām augstu. Vienīgi Cers vēl stāvēja aiz citiem nepārmeklējams. Piepeši viņam iesitās prātā pārdrošas domas: «Nāve šā vai tā. Mēģināt vēl laimi! Ir pēdējais acumirklis. Paķert vienu šauteni un doties ugunīgi uz tuvāko mežu!» Noņirb kājas, noblīkš daži šāvieni^ un nospiedz gar ausīm lodes, viņam mežmalā esot, un labās auss skremstelē sāpes kā dzeltin iedzeļ. Bet daži meža koki jau drīz aiz muguras un dzīvība laimīgi izglābts.. Gūstītāji nedrīkst viņam mežā pakaļ dzīties, zinādami esam pie viņa kara šauteni ar vairākiem šāvieniem. Tas viss maz acumirkļu notikums un izšķīrējs starp nāvi un dzīvību. Pēdējai šoreiz virsroka.
Pārējiem gūstekņiem šis Cera izbēdziens nāca stipri par ļaunu. Gūstītāji pret viņiem sāka izturēties cietīgi un bārgi. Sasēja visus stipri virvē un gari izstieptā rindā veda projām pēc tam, kad pa logu izmestās vecās šautenes pie mājas pakšiem bij sadauzījuši. Auguram ar Sideri bij jāiet cieti vienam aiz otra.
Lai gan šo gūstekņu saņemšana un aizvešana notika vakara laikā un pa nakti, bet viņu apcietinātāji neapmetās tuvumā, kur, kā viņiem bij zināms, grūt' būtu atgainīt taujātājus un apžēlojuma lūdzējus no gūstekņu piederīgo aprindām un klausīties īpaši sieviešu vaimanās. Viņi gāja cauru īso pavasara nakti, nelaizdami pie apcietinātiem tuvumā neviena lieka cilvēka, lai nedabūtu nemaz zināt, kas apcietinātie īsti ir, jo daudzu izbēgušo piederīgie nema.< nezināja, kur katrs no viņiem slēpjas, bet zināja droši tik to, ka krietni liela skaita mājās nav, tālab visur cēlās ba žas apkārtnē par to, kas aizvesti. Bet atbilde šim ar lie lāko nepacietību sakāmam jautājumam varēja nākt tikai labi vēlāk, kad tiks redzams, kuri pārnāks un kuru iztrūks Iztrūkušie tad būs tie aizvestie un, kā saprotams, — nogalinātie.
Izveduši gūstekņus cauri Bungžu muižas silam un no kļuvuši cita pagasta un citas draudzes robežās, kopman tieši sarīkoja nometni un sāka apspriesties, ko darīt ar gūstekņiem. Spriedums, kuru ieteica cietīgi arī šo pulku līdz šai vietai pavadošais Guduļu Kriša, iznāca tāds, ka šepat jāapšauj bez izņēmuma visi, lai nepaliekot neviena, kas vēlāk varot liecināt vai arī paši varot būt sūdzētāji.
Kamēr gūstītāji paši ēda brokastis, tikmēr lika briesmīgi mocītiem gūstekņiem rakt sev vienkopīgu kapa bedri, jo šim nolūkam viņi veda paši lāpstas līdza. Nelīdzēja nedz nogalināmo vaidi, nedz lūgumi, nedz izmisuma saucieni: visiem deviņiem cilvēkiem tik ātra nāve un vienko pīga bedre, vairāk nekā, lai arī neviens īsti nezināja, kādēļ. Visvairāk par citiem izmisumā bij Siders. Bedres rakšana, protams, neveicās, lai arī uzraugi ar bardzību spieda izbadējušos gūstekņus steidzīgi strādāt, ka paši drīzāk tiekot pie miera.
No izbēgušā Cera drīzumā bij dabūts plašāk zināt, kādi un kuri apcietināti un aizvesti, kas sacēla jau droši zināmas bēdas pa vairākām mājām. Apcietinātā un līdz atvestā saimnieka sieva arī bij dabūjusi jau zināt par sava vīra likteni un atsteigusies, domādama ar jo sirsnīgiem lūgumiem un asarām panākt viņa apžēlošanu, bet viss velti.
Viņas nepielaida ne tuvumā, tāpat ari dažas lūdzējas par citiem.
Pēc bedres Izrakšanas visus gūstekņus nostādīja viņai gar vienu malu un lika noliekties uz bedres pusi, lai paši sakrītot tur iekšā un varot tikt drīz aprakti. Bedres aizmetēji saņēma lāpstas savās rokās, un šāvēji nostājās šaujamiem muguras pusē. Viņi varēja dzirdēt šauteņu gaiļu vilkšanas knikšķienus un tad, kopšāvienietn noblīk- šot, cits pēc cita sāka gāzties bedrē iekšā, kur Augura Antons ievēlās laikam pats pēdējais. Drīz visas izraktās zemes bij samestas atpakaļ un pacēlās liels blāķis virsū.
Pēc tam viss kopmantiešu pulks rikojās tālāk uz ceju un Guduļu Kriša sniedza viņu vadoņiem savu kabatas grāmatiņu, Lai tur ieraksta, ka viņam par šo bēgļu uzrādīšanas nopelniem pienākoties dabūt tā saimnieka glīto māju, kurš nupat nošauts. Vadoņi liedzās to darīt, ka nevarot nekā nozīmēt, jo zemes neviens par sevi nespējot dabūt; bet Kriša nebij ar to mierā, rādīdams, ka par šādiem nopelniem pienākoties izņēmuma alga un ka citu aizgājušo pulku vadoņi ari viņam esot ierakstījuši dažādu atlīdzību dabūšanas tiesību. Beigās viņš piemeta vēl šos vārdus:
— Un tad jūs gribat mani atlaist vissvarīgāko nopelnu gadījumā bez nekā?
Vadoņi, bīdamies no pārspēcīga pretinieku uzbrukuma, ierakstīja Krišam, ko viņš vēlējās, viena alga, vai izdodas vai nē, un steidzās projām. Un patiesi — gan savmantiešu pulciņš bij vērīgi taisījies uzbrukt vai vismaz satraucēt, bet, sajuzdamies esot stipri mazākumā, neuzdrošinājās iesākt.
Sito bēdu uztraukums nebij vēl norimis, kad jau sāka tuvoties jaunas un vēl lielākas, jo nu nāca tas iepriekš daudzinātais lielais kopmantiešu pulks, vezdams līdza ķī- leniekus, kuru nogalināšana bij nolemta un izdarāma to pašu dienu Bungžu muižas silā, ko jau zināja paši ķīle- nieki arī. Līdza kareivju pulkam gāja liels pulks ķīlenieku tuvinieču, īpaši mātes, sievas un māsas. Lai gan kareivji viņas raidīja pastāvīgi atpakaļ, draudēdami pat ar šaušanu, tomēr viņas neatstājās, nebīdamās nekādu draudu, bet staigāja tik vaimanādamas, raudādamas un. veltīgi lūgdamās.
Parādoties šai lielāko briesmu rindai, visā apkārtnē sacēlās lielu šausmu un briesmu sajūta, īpaši zināmās un sagaidāmās ķīlenieku apšaušanas dēļ. Cilvēki nesaprata, ko darīt, kur palikt, vai stāvēt mājās vai doties laukā. Kad vīrieši, kas vēl nebij projām, taisījās pabēgt, tad sievietes vienas nepalika, bet atstāt mājas pavisam tukšas, it kā atvērtas izlaupīšanai, arī negribēja un nedrīkstēja. Visur bij redzami juku jukām cilvēki staigājam kā skudras steidzīgi, bet laikam bez noteikta nolūka. Bet, satikdami pazīstamus, bij priecīgi, ka varēja kādus vārdus izmainīt.
Vislielākā nemiera pilni bij visvairāk šodien visu to pašu 'četru meklējamo jaunavu savieši. Tiem rādījās, ka īpaši šī lielo briesmu diena arī priekš viņām var iznākt jo briesmīga, ja viņas kaut kādā ziņā varētu tikt līdza iejauktas gaidāmā šās dienas šausmīgā notikuma vidū. Viņi gāja vērodami, pētīdami un joprojām taujādami, bet, tāpat kā līdz šim, bez nekādiem panākumiem.
Bij sestdienas pēcpusdiena un ļoti jauks, lēns pavasara laiks. Visi trokšņi, skanēja tālu ar atbalsīm. Ruķīšu īdas vecāki izgāja jau drīz pēc pusdienas uz kapsētu. Tēvs, nomanīdams, ka mātes pārliecīgās bēdas par meitu var ķerties pat pie viņas prāta skaidrības, uzaicināja viņu, ka iešot apkopt dēla kapu, varbūt tad viņas domas grozīšoties un lielākās bēdas aprimšot. Bet panākums nerādījās arī šaī ziņā. Viņa visur un vienādi šķitās dzirdot īdas balsi un steidzās arvien uz priekšu, tā ka viņas paklibam vīram ar nūjiņu rokā bij grūt' līdza tikt.
Ceļā viņus satika Alvīnas brālis Janka ar savu ierasto vientiesīgo vaicājumu:
— Vai neesat kur redzējuši Ruķīšu īdu ar manu māsu Alvīnu?
— Labāk jau, dēls, pats mums pastāsti nekā vaicā, —- Idas tēvs atbildēja, nemaz neapstādamies. — Cik mēs īdas veltīgi meklējuši, tad taī vietā būtumu salasījuši tūkstošiem pa zāli un smiltīm izkaisītu adatu varbūt līdz pašai pēdīgai, bet īdas vien kā nav, tā nav. Vai mēs tad vairs tik bēdīgi staigātu, ja no viņas jel vismazākā jausma tiktu pamanīta?
— Es jau ari tad būtu krietnu tiesu priecīgāks, kad īdu zinātu, — Janka vēl apliecināja, noskatīdamies viņiem pakaļ.
Vakars jau bij klāt, un, ejot atpakaļ pa kāju teku caur mežu, bij viņiem dzirdams pa gabalu skaņā balsī runājam par dzīvības dārgumu, ko cilvēki cits citam pēc savas iegribas nedrīkstot atņemt vismaz bez lieliem slepkavības noziegumiem. Bet šie ķīlenieki neviens nekam nekāda ļaunuma neesot darījuši, kā vien tik saņemti un vesti līdza, tāpēc tiekot lūgts atlaist visus vaļā kā valdībai padevīgus un paklausīgus cilvēkus, kas nav rādījuši nekāda pretinieku prāta. Uz to kāda cita balss atbildēja skarbi:
— Ko nu plurkši, bagātnieks! Kas tevi laidīs dzīvu vaļā, kad reiz esi cieti? Stājaties labāk visi rindā un sakāt ardievas pasaulei un viņas labumiem, kuri jums piederējuši.
Vēlāk tika zināms, ka tas runātājs, kas .aizrādīja kopmantiešiem uz ķīlenieku dzīvības neaizskaramību un Jūdza viņus atlaist, piederēdams pats ari pie tiem, bijis pajauns advokāts, kas no tukšiniecīga puikas uzcīnījies līdz šim stāvoklim. Atskanēja ari kādas sievietes vaidu baLss.
— Klausies, kur vaimanā Idiņa! — Idas māte izsaucās un steidzās sāņus mežā uz otru pusi, gavilēdama;
— Ūū, meitiņ, Idiņ! Es esmu še, nāc šurp, es tevi glābšu. Oū, ūū! Klausies, klausies, tēv, kā viņa atgavilējas! Es pazīstu viņas balsi.
— Ann, Ann, vai tev prāts? Tā jau tava pašas gaviļu atbalss vien.
— Nav vis, nav vis nekāda atbalss. Tur atsaucas mana meitiņa. Idiņ, Idiņ, šurp, šurp pie manis. Es tevi sargāšu savā klēpī.
Baucs — baucs — bau, bau, baucs — noblīkš vairāki kopšāvieni, un sirds plīst, klausoties daudzu sašautu, mirstošu cilvēku vaidus. Starp tiem dzirdama kāda labi pazīstama mācītāja balss-
— Brāļi, esat žēlīgi, šaujat man caur galvu, lai es drīzāk pabeidzu briesmīgās mokas!
Baucs — bau, bau, baucs — baucs.
— Idiņ, meitiņ, bēdz šurp pie manis, ka tevis nenošauj!
— Ann, Ann, pagaidi jel, pagaidi, kurp tu skrien?
— Idiņ, Idiņ, manu dārgo bēr… bērniņ! Vai tu nedzirdi, kad es tevi saucu? Surp, šurp, meitiņi
— Ak Kungs Dievs, ko lai nu iesākul? Viņai laikam jūk prāts. Ann, Ann!
Oū, ūū, ū!