Pēc šiem lielo briesmu notikumiem, kas ar izbailēm dziļi nodrebināja plašu apkārtni, varas likteņa lapa apsviedās pēkšņi otrādi. Kas līdz šim bija vajātāji un pārspēcinieki, le palika par izbaiļu trenkājamiem bēguļiem, un, kas ag rāk bija vajāti, apspiesti varmācībām, baidīti draudiem un izsūkti patvarībām, tie ne vien sajutās esot atkal drošības laikos, bet daži no tiem stājās arī par līdzšinīgo varmāku vilcējiem pie atbildības.
Iestājās drīz arī īstenās valdības kara tiesas un rīkojās savukārt ar strauju atmaksas bārdzību pret kopmantie šiem, īpaši pret viņu rīkotājiem, kuri bijuši nikni un varmācīgi pret savmantiešiem, kad tik kādus no tādiem dabūja notvert un saklausīt apliecības par viņu ļaunumiem un noziedzībām.
Vietējai kara tiesai nāca ausīs īpaši Guduļu Krišas no devības, tālab viņa lika to atrast, apcietināt un vest priekšā.
Kareivji zināja, kur viņš uzturoties, gaidīdams aizejam vēl kādus kopmantiešu pulkus, un arī atrada viņu vienā no tādām vietām veltīgi gaidot turpmāko nācēju, jo tie, kas veda un apšāva gūstekņus, bij pēdējie no viņiem, Kara tiesas priekšā vests, Kriša sāka liekuļot savu līdzjūtību un žēlumu par nogalinātiem ķīleniekiem, kā arī par tiem de viņiem, kurus apšāva agrāk:
— Man vai sirds plīsa aiz žēlabām par tādiem zelta cilvēkiem, kurus bija nosprieduši apšaut, tomēr kā nekā, tā nekā, lai gan lūdzu par viņiem, cik vien varēju. Bet velti. Atbildēja tik, ka spriedums esot jāizpilda. Ja es nebūtu par aizstāvētāju un aizlūdzēju priekš daudziem, tad nezin cik pavisam dzīvu paliktu. Par kuriem vēl nekas nebija nospriests, tos izdevās gan izglābt. Dievs nedod, cik grūt* tādam, kam tik žēlīga sirds kā man! Nevari ciest un redzēt neviena notiesājam, bet visu izglābt arī nespēj, lai Dievs zin kā gribētu.
Bet, kad tiesa lasīja priekšā no viņa paša kabatas grāmatiņas tās nopelnu apliecības, ko vairāku kopmantiešu pulku vadoņi uz viņa paša lūgumu par nodevībām tur bij ierakstījuši, tad viņš pirmā galā gan satrūkās, apmulsa un sastomījās, tagad tik vēl atjēgdamies, kādu briesmīgu liecinieci bij droši turējis pie sevis, ko kareivji, pie apcietināšanas kabatas pārmeklēdami, atņēma un iesniedza tiesai. Pa brīdi viņš sāka atsaukties, ka, rakstu pratējs nebūdams, nezinot, ko kungi tur rakstījuši.
Bet turpat tuvumā gadījās daži, kas, tiesas vaicāti, apliecināja, ka skolā Kriša esot gan gājis. Krišas kabatas grāmatiņu tuvāk pārmeklējot, tiesa atrada tur kādā atsevišķā vietā noglabātu ari pavēlnieka Augura Antona izrakstīto apliecību par nopelniem skolotāja uzmeklēšanas un p( aziņošanas lietā, kas arī bija rakstīta tādā pašā izteiksmē, kādā rakstījuši kopmantiešu pulku vadoņi, ar ko jo vairāk apstiprinājās Krišas lielās nodevību vainas par pierādītām un patiesām. Un, kad vēl kāda labi pārzināma sieviete, kas bij nākusi līdza apšaujamiem ķīleniekiem lūgt par kāda savieša dzīvību, liecināja, ka taisni Šis Kriša bijis tas, kurš tam runātājam, kas no ķīlenieku vidus aizrādījis uz cilvēku dzīvības lielo un saudzējamo dārgumu un ķīlenieku bezvainību, kālab viņi atlaižami, saucis pretī zināmos ļaunīgos vārdus: «Ko nu, bagātnieks, pļurkši? Kurš gan tevi atstās dzīvu!» — tad tiesa vairs nešaubījās par Krišus nodevības patiesību un nosprieda viņam līdz ar kādu citu asinainu kopmantieti nāvi nošaujot.
Ieradusies bija pie tiesas noklausīties izmeklēšanu un spriedumu arī Krišas sieva savā bēdu pilnā sajūtībā. Protams, ka viņa bij cerējusi ar gaužu lūgšanu kaut ko panākt vīra apžēlošanas ziņā, bet nelīdzēja nedz viņas vaimanas, nedz roku lauzīšana, nedz vairākkārtīgi aizrādījumi uz sīkiem bērniem, kas palikšot postā, ja tēvu notiesāšot, uz ko no tiesas puses tika piezīmēts, ka par bērniem rūpēšoties valdība.
Kad kareivju pulciņš veda laukā uz nošaušanu Krišu ar viņa nāves biedru, tad sieva sauca tam pakaļ:
— Kriša, Kriša! Vai es neteicu tev reižu reizēm, ka tu trakus ceļus staigā? Un nu redzi, ka viss piepildās. Vai itianu, vali Kur nu lai eš palieku ar bērniem? — Bet Kriša viņai nikni Uzsauca:
— Vēl tu ar saviem pārmetumiem dauzies ap mani kā veca nauda!
— Kriša, Kriša! Jel atvadies no manis!
— Ej tu ellē!
— Nu tu mani dzen ellē, kad pats esi tur jau iekšā. Bet tad, kad pēc manis sacenties, tad solījies iet pat nāvē par mani. Vai tādi tavi svētie solījumi?
— Kad lai es eju par tevi nāvē, kad pašam nupat taisās pūst dzīvību laukā — un vēl pašam bezvainīgākam cilvēkam? Nu gan tu zini Krišas žēlot, bet citādi vispāri zināji viņu tik bārt un pārsaukt, — bija Krišas pēdējie vārdi.
— Es nevarēju paciest tik tavu neceļu. Ja tu būtu turējies pie godīga darba vien, tad šāda nelaime vis nenotiktu. Ak vai, ak vai!
Sieva tālāk vairs līdza negāja, nespēdama redzēt vīru nošaujam, bet pakrita sētmali pie zemes, aptina galvu lakatā un tad vēl aizspieda abām rokām ausis, lai nedzirdētu šāvienus. Viņa cēlās augšā tik tad, kad dzirdēja kareivjus pārnākam un pilnā vienaldzībā par kaut ko sarunājamies. Vajadzību paredzēdama, viņa bij atnesusi līdza jel spodra baltuma pasedzeni, ar ko mironi pārsegt, šķirstā ieguldot, un pagalvja spilvena pārvelkamo, ko piebāzt un likt viņam pagalvī. Līdz šim šās pēdējās gaitas vajadzības viņa bij glabājusi ļoti slepen azotē, lai vīrs iepriekš nenomanītu, uz ko viņa domājusi jau pirms nākšanas, bet tagad nu vilka raudādama laukā un gāja uzmeklēt mironi, lai līdz tapglabāšanai tas nepaliktu vismaz neapsargāts.
Ar radu un draugu palīdzību Guduļu Krišas sieva, kas nu jau bija atraitne, iespēja gan pati apglabāt savu nošauto vīru, bet vairāki citi kopmantiešu ļaunumos apvainotie gulēja šur tur apšauti un neaprakti, jo dažiem vietē- jībā nebija nekādu saviešu, kas par to rūpētos. Citiem savieši gan bija, bet tie neuzdrošinājās iet notiesātiem tuvumā, bīdamies, ka viņus arī varot sākt uzskatīt par vainīgiem. Tad kara tiesas priekšnieks sūtīja pavēli pagastvaldei, lai gādātu par nošauto nokopšanu. Bet izrādījās, ka pagastvaldes nemaz nav, jo Augura Antona vietā par pagastvaldes priekšnieku ieceltais sava laika brīvbufetes rīkotājs baznīcā un vēlāk savmantiešu apšaušanas kārtotājs pie soda tiesas Gusts Nurcis bij aizbēdzis, atstādams pagasta naudas skapi tukšu, lai gan pēc patika§ uzliktie nodokļi bija pēdējās dienāa strauji un ar bārdzībii piedzīti, neizmaksājot nekam nekā.
Kara valde iecēla atpakaļ agrāko kārtējo pagastvaldi, kāda tā bijusi pirms šā negantā briesmu laika, un tai tad bija nokopt apšautos un vēl apšaujamos kopmantiešu rīkotājus un briesmu darbu darītājus. Atjaunotā pagastvalde atrada pagastnamu vistrakākā izpostījuma nekārtībā. Pa visām telpām guiēja blāķu blāķiem saplosītas dažādas grāmatas no pagastvaldes sakrājuma. Krāsnis pilnas pus- sadegušām kanclejas grāmatām, īpaši no šā paša Kopmantiešu varas laika. Saprotams, ka aizbēdzēji ir bijušies viņas atstāt redzamas pēclaikiem. Izpurināti un izmētāti bija pa maltu malām veseliem klēpjiem visādi dokumenti un ienākušo rakstu sējumi. Galdi un soli saskaldīti malkai, durvis stipri sabojātas, un logu rūtis lielu tiesu izdauzītas, dažas gultas izzudušas, skapji atlauzti un izlaupīti. Ziņnesis aiz bailēm bija izkravājies un pārvietojies kaut kur attālāk pie kāda radinieka un tagad, no jauna aicināts, griezās atpakaļ. No mežiem nāca laukā saimnieki ar sa viem dēliem, kas tur bij glābuši savus zirgus un glābušies paši. Draugi un pazīstami sveicinājās, prieka pilni par laimīgu izglābšanos, un noslēptās vērtības cits par citu cēla droši gaismā. Saimnieces steidzās uz muižām raudzīt,-vai nedabūs atpakaļ vēl kādas no savām aizvestām gotiņām. Dažai tas arī gan izdevās, bet atdabūja no šārn «paraugu saimniecībām», kā govju aplasītāji lepni viņas slavēja, tikai izbadojušās, nekoptas un novārgušas pie nāves. Saimniekiem uz reizes atkrita nebeidzamās ikdienišķās šķūtes, un ikkurš varēja nekavēts stāties atkal pie pavasara zemes darbiem, kam vien bij atlicies pie spēka vēl kāds arkla un ecēšas vilcējs.
Kam vien nebij zuduši šaī briesmu valdības laikā kādi no mīļiem savējiem, tie pēc pārciestām šausmām sajutās gan visi laimīgi, lai arī mantas un dažādas apspaidības ziņā tik daudz ciests un zaudēts. Bet pavisam neapmierināmas bij tās sirdis, kuras palikušas vientuļas, vai arī veselas ģimenes, kurām nežēlīgā kārtā atrauti gādnieki. Un ne vien pilnīgi slepkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki, bet vispāri visi neizskaitāmie soda tiesu nogalinātie cilvēki bija tādi, kas piederēja nopietnāka un apdomīgāka dzīves laikmeta gadiem, un tādā ziņā tie tikko ne gluži visi bij tādi, kas saucami par savējo galvām. Tad nu saprotams, cik daudz starp iepriecinātām sirdīm, kuras sajutās laimīgas vismaz par paturēto dzīvību, atradās tādu, kas ar it neko nebija apmierināmas, tālab nav nemaz noteicams, vai bija vairāk apmierinātu vai dziļu bēdu pilnu māju,
Vispirms jau pie noslepkavoto ķīlenieku blāķa pastāvīgi skanēja sirdi satricinošas raudas, žēlabas un vaimanas gan no viņu mātēm, sievām, māsām un bērniem, kā ari no tēviem un brāļiem. Zināms, ka noslepkavotie nevarēja tikt aizvesti vienā vai divi dienās aiz piederīgo tāluma un ziņas nedabūšanas, tādēļ labsirdīgi kristīga tikuma cilvēki lūkoja uzturēt pie viņiem nomodību un apklāt tos līdz atnestām segām, tiekams citam pēc cita aizvedēji atbrauc pakaļ.
Līdzīga sērošana bija dzirdama arī ap to bedri, kurā tika aprakti tāpat slepkavīgā kārtā nogalinātie deviņi cilvēki, par kuru izrakšanu un apglabāšanu kapsētā sāka prātot tūliņ pēc kopmantiešu aiziešanas, bet visu viņu piederīgie nevarēja savienoties tik viegli kopā, jo citādi izrakšana nebija iesākama kā vien, kad ikkatram klāt savi saņēmēji; bet ko lai darītu tad, kad kādam to trūktu? Nedz ņemt laukā, nedz atstāt iekšā.
Ieradās tur vienā no pirmām atbrīvošanas dienām arī Augura māte uzticīgās kalpones Edes pavadībā jel izraudāties par savu neceļos nogājušo puiku Antoniņu. Tur, asaras slaucīdama, viņa Edei sacīja, kā jau dažreiz:
— Es jau gan zinu visus sliktumus un aplamos ieskatus, kādi viņam bij no dažādiem palaidņiem un prāta tukšiniekiem Ieaudzēti, bet taču nevaru valdīt sava žēluma pēc viņa, jo sirds viņam ļauna nebija un mani viņš turēja gan mīļu un klausīja ari.
Staigājot tāpat divatā atpakaļ uz māju, kā atnākts, Edei prāts gan kā dedzin dega uz viņas ikdienišķiem mājas darbiem, bet vecās saimnieces viņa nekādi vienas negribēja pamest, tālab turējās pacietīgi ar viņu kopā. Nostaigājamais ceļa gabals nebij gan visai garš, un Augura māte uzdrošinājās uzsākt to kājām, jo, izdevušai zemi uz nomas, viņai pašai sava zirga vairs nebija; bet nomnieka labāko zirgu paņēma jau laikus kopmantieši, un atlikušais otrs bij pa nebeidzamām šķūtēm tik nodzīts, ka viņa nevēlējās to ņemt, lai jel cik necik būtu vēl spējams darīt patlaban darāmos zemes darbus. Tālab tad viņas abas, lēniņām pārnākdamas, tāpat kā lēniņām bij aizgājušas, ieradās'mājā tikai īsi priekš saulrieta.
Tā mierīgā gaitā pārnākot, viņas varēja par daudz ko izrunāties, īpaši jau attiecībā uz tiem pašiem deviņiem no- slēpkavotiem un sevišķi par viņu izrakšanu, kad pie tās varēšot savienoties, par ko jau gan arvienu bij runāts, bet viņas prāts turpat vien griezās atpakaļ.
Pēc tam valoda pavirzījās gan arī uz ikdienišķiem dzīves jautājumiem, kur tad Augura māte izsacījās sekoši}
— Lai nu gan daudziem, tāpat kā man, un dažiem vēl vairāk bēdu par savēju noslepkavošanu, tomēr ikkuram, kas pats vēl dzīvs, ir it kā viņpus bēdām jel cik necik iepriecinājuma par savas dzīvības izglābšanu, mētājoties šajos lielu maiņu viļņos gandrīz visiem it tuvu starp dzīvību un nāvi. Bet nu laiks ir klāt sākt atjēgties arī par to, kā turpināsies kuram katram paglābtās dzīvības uzturēšana, palikušiem tikpat kā bez nekā. Ne vairs nevienam sēklas, ko nupat kaisīt zemē, ne kartupelīša, ko stādīt, ne maizes, ne pavalgas, ne kurmēr spēcīga vai arī pat nekāda zirga, ne lopa. Viss projām. Pat drēbes un daudz dzīves lietu — viss pagalam šās iepriekš tik augsti slavētās kopmantiešu valdības laikā. Ņēma vien visu nost, nezin kur likdami un stāstīdami, ka atvedīšot nezin no kurienes, cik vien vajadzēšot.
Gandrīz jau mājas pagalmā ieejot, Ede sacīja šaī lietā savu vārdu sekoši:
— Mīļā saimniece! Es zinu gan, ka esmu nenozīmīgs sievieša cilvēks bez rakstu gudrībām, tāpēc par šādām svarīgām lietām pulkā ne vārda nerunāju; bet jums vienai pašai saku to, ka tik kāda daļa vien ir ciesta no tās nelaimes, kāda viņas pilnībā nāktu tad, ja šī bezprāta valdība pastāvētu kurmēr otrtik ilgi kā līdz šim, jo tad nebūtu ne tikvien vairs pavisam zirgu, lopu, maizes druvu un apģērbu, bet arī pavisam necik darba spējīgu cilvēku, un beidzot tad viņi paši dalīdamies galinātu nost savstarpēji cits citu, tiekams visam beigas.