Tikko Augura māte ar Edi bija pārnākušas, kad pie viņām istabā iesteidzās Steņģene, gandrīz aizelsusies no stāstīšanas kāres un ātras iešanas. Bez nekādiem ievadu vārdiem viņa uzsāka ķerties pie pašas stāstāmās virslietas sekoši:
— Redzat nu, redzat, kāds trakums pasaulē! Atjaunotās savmantiešu valdības vīri šauj nost ne vien kopmantiešus, bet sāk ņemt cieti arī paši savus biedrus — citus savman- tiešus! Apcietināts ir Linums un, kā noprotams, tiks rītu nošauts tāpēc, ka iedevis Vernulim savu mēteli, kurpes un cepuri, kā arī vēl maizes apriku līdza. Es pati biju klāt, redzēju un dzirdēju tīru patiesību līdz pirmā izklaušinājuma beigām pie kara tiesas. Ko nu vairs, cilvēks, vari domāt, kad pat tādam tik gaišam un godīgam vīram jāstājas šauteņu galā? Zināms gan, ka Vernulis glābjams un žēlojams nebija, lai viņš skrien vien vai ellē tāds pats puspliks, kāds izbēdzis; bet, kad nu palīdzību devis, — devis, vai tādēļ tūliņ jātiesā uz nāvi? Ko nu citi lai saprotam darīt? Ienāks kāds badā izmiries svešnieks un lūgs jel kumosu maizes, bet tu nedrīkstēsi dot aiz bailēm, ka netieci tiesāts, tāpat kā Linums, par kopmantiešu pabalstītāju, ja arī vēl kāda garoziņa būtu pie rokas, jo pēc tiesu likumiem viena alga, vai sniedzi maizi vai drēbes, tur starpības nevar būt.
— Bet, šomāt, ja nu stāstīt gribi, tad stāsti no gala un pa kārtai, lai varam pareizi saprast, — Augura māte viņai uzsauca, iekrizdama strauju vārdu vidū, kad nevarēja sagaidīt viņu piestājamies.
— Jā, bet stāsti, šomāt, drīz, lai es arī vēl dzirdu, kaut gan patiesībā vaļas nebūtu klausīties tikpat kā nemaz, bet šitā lieta tik stipra, ka nelaiž projām, — Ede Steņģeni mudināja, pārģērbdamās savās darba drēbēs.
Tad Steņģene uzsāka:
— Man, kā jau zināms, nav vēl nekāda gala ar Krīcumu tīšas zirgu ielaišanas lietā pērnvasar iekš manas pļavas, tālab, kad nu atnākuši šai ziņā labāki taisnības laiki, nodomāju uzsākt prāvu no jauna, jo kopmantiešu spriešanā, kur viss pulks kliedza līdza, virsroka paliktu droši vien Krīcumam, lai taisnība bijusi vai nē. Es aizgāju uz pagastmāju, ko atkal sāk saukt agrākā vārdā, nevis vairs par pavēlniecību, kur man vajadzēja dabūt dažu apliecību, bet tur tīra postaža un darītāja neviena pa …
— Tu. šomāt, sāc vien jau stāstīt atkal par savām tiesas lietām, kas vienmēr dzirdamas, bet es aiz nevaļas stāvu kā uz adatām, gribēdama jel drusku dzirdēt, kā noticis ar Linumu, — Ede ātri Steņģeni apturēja.
— Tūliņ, tūliņ jau būs, — Steņģene apsolīja un steidzās stāstīt tālāk. — Kad pagastmājā nekas neizdevās, tad sāku domāt — uz kurieni labāk lai iemu? Ienāca prātā aiziet pie Linuma un dabūt no viņa varbūt kaut ko dzirdēt par zemes dalīšanas turpinājumu, vai drīz to uzsāks un vai man manu tiesu atstās no Ezermuižiņas, un vai tas zaglis Ķimurs jau nebūs priekšā.
— Nekā, tādi stāsti vien! — Ede iesaucās, taisīdamās iet laukā, bet, durvs rokturi saņēmusi, apstājās, kad Steņ- ģene, bez pārtraukuma un it kā Edē pavisam neklausīdamās, stāstīja tālāk.
— Tikko biju iegājusi pie Linuma un vēl gandrīz pavisam neiesākusi runāt par savu nodomu, kad ātri ienāca istabā svešs virsnieks un divi kareivji viņam līdza. Virsnieks vaicāja tūliņ, pagriezies pret Linumu, vai viņš Brencis Linums? Atbilde bij, ka — jā. Un tad nāca garāks iztaujājums un atbildes. — Vai te to rītu agri bijis kāds bēglis kreklā vien, basām kājām un bez cepures? — Bijis gan. — Vai pazīstams? — Jā. — Kas viņa vārds? — Pē- ters Vernulis. — Ko viņš še pie jums gribējis? — Apģērba un maizes. — Vai dabūjis arī un īpaši ko? — Mēteli, kurpes, cepuri un drusku maizes.— Bet vai devējs zinājis, ka viņš kopmantiets? — Zinājis gan, ka viņš turējies pie kopmantiešiem, bet nekāda jaunuma nekam neesot darījis, turpretī dažus gan izglābis no nāves. — Bet vai palīdzē tājam esot zināms, ka ienaidnieku pabalstīšana tiekot sodīta ar nāvi? — Esot gan, bet šis nebijis nekāds ienaidnieks. — Nu tad jums tūliņ jātaisās nākt līdza pie kara tiesas. — Uz to Linums mierīgi atbildēja, ka viņam vajadzīgs tik drusku laika sataisīties un nokārtoties — ne vien tā, kā ejot pie tiesas, bet tā, kā ejot nāvē, ko viņš skaidri paredzot. Virsnieks to atļāva un vairāk nekā nesacīja. Tik iziedams ārā, viņš lika kareivjiem pielūkot apcietināmo vīru. Linums, to dzirdējis, droši atteica, ka varot viņu uzlūkot, cik un kā patīkot, bet bēgt nekādi nepiespiedīšot.
Stāstītāja drusku apstājās, nokāsējās un tad turpināja:
— Bet lai nu vēl saka esam prātu tādam par gudru iedaudzinātam cilvēkam, kāds Linums! No liegšanās viņš nejēdz it nekā, lai,gan noliegties varēja uz visu. Te skaidri var redzēt, ka grāmatu gudrība vien nekā nelīdz tādam, kas nav mācījies pie tiesām saprast liegšanās gudrību. Tur būdams, redzi un dzirdi vislabākos liedzējos, kuriem nepadarīs nekā — tāpat kā tam pašam šās dienas nelaimes nesējam un bēglim Vernulim. Viņš noliedz, acīs skatīdamies, tev pusotras dienas, ko nogulējis kūts augšā, uri tev uzliek vēl tiesas izdevumus maksāt. Krīcums gan arī liegsies, bet tam nu gan šoreiz neizdosies, jo ir drošas liecības pretī. Ja arī nebūtu citu labumu no tiesāšanās, tad tā labuma dēļ vien der tiesāties, ka tur ir izdevība iegaumēt, kā izveicīgi Redzējies tiek no cilpām vaļā, kad nav vien visai skaidru pierādījumu.
— Atkal jau par to pašu tiesāšanos! — Ede Stepģenei skarbi atgādināja, un Steņģene uzsāka turpināt:
— Es jau gan, redzēdama, ka lieta uz postu iet, Linumam mirkšķināju acīm, pat arī iečukstējos, lai liedzas, jo dikti tādā reizē sacīt nevar, bet, kā jau nekā, tā nekā! Stāsta visu patiesību laukā kā mazs muļķa bērns un nemaz pavisam ķerties pie glābšanās gudrības, nedz arī vēro rādīto zīmju, nedz pačukstētā padoma.
— Gan jau nu viņš visu zināja un saprata, bet tik liegšanās neturēja par godu, — Augura māte nopūzdamās piebilda. — Tāpat atklāti un neslapstīdamies viņš ir runājis arī kopmantiešu briesmu tiesas priekšā, nāves nebīdamies. Bet nu saki, šomāt, — kas notika tālāk?
— Ja jau nu dzīvība būtu tāda manta, kas kaut kuru brīdi atkal viegli dabūjama, lai tad nebēdīgi pajokotos ar viņu, bet kas to dos! Dzīvība ir ikkatram tik viena, — Steņģene uzsāka turpināt. — Nu tad tālāk. Kad Linums bij 'nomazgājies un saģērbies savās labākās drēbēs, tad ieaicināja saimnieku un saimnieci un sacīja tiem, ka pārnākšanas vairs neparedzot, un iedeva viņiem naudas vīkstoliņu līdz ar zīmīti, ko lai tūliņ aiznesot krusttēvam Laķim. Virsnieks paņēma zīmīti no saimnieka rokām, izlasīja to un atdeva atpakaļ, drusku it kā sērīgi klusēdams. Linums tad atkal turpināja savus tālākos nokārtojumus. Viņš aizmaksāja vispirms saimniekam pusgada īri par dzīvokli un lūdza paturēt visas viņa mantas un visvairāk skapi ar grāmatām, tiekams nākšot kādi, kam tiesība šo vai to saņemt. Krusttēvs Laķis izdošot izlabotās lietas viņu īpašniekiem un saņemšot darba algu pēc tām zīmītēm, kas piesietas klāt izlabotiem priekšmetiem, bet neizlabotie jāizdodot atpakaļ bez nekādas maksas un tādi paši, kādi saņemti, jo tādi viņi esot. Vēl viņš norīkoja šo un to, kas man vairs nav prātā. Laikam atstāja piemiņas saimniekam ar saimnieci un viņu bērniem, ko es vērīgi vairs neieklausījos; man cēlās prātā citas domas. Es sāku vēlēties, kaut drīkstētu iet līdza un noklausīties galu pie kara tiesas; bet kā lai uzdrošinos to darīt? Un tomēr te pašā pēdējā brīdī priekš iziešanas virsnieks sācis bija laikam ievērot, ka es nepiederu pie tās mājas ļaudīm, un vaicāja man, no kurienes es un kādā vajadzībā nākusi, kas mans vārds un dzīves kārta. Es saku — no turienes un turienes, vārds tas un tas, bēdās un nabadzībā nospiesta saimniece. Puisis Vernulis noblēdīja pusotras dienas laika, kūts augšā gulēdams; Krīcums ielaidis tīši savus zirgus manas pļavas atālā; Krīcuma krustdēls līdz ar Stērģenieku gribēja mani pavisam izlaupīt, ja es neturētos pretī; tas zaglis, apsargs
Ķimurs, centās izskaut mani pat ziemas vidū ārpus mājas; no mana veča — vecā Steņģa — kā no aitas man atbalsta nekāda … Te virsnieks atkal, lai es nestāstot tik gari, bet lai sakot tik, kālab nākusi. Gan atnācu tik parunāties par dažiem darbiem. Vai nu svešam kungam tūliņ taisnību stāstīsi? Vēl virsnieks pavaicāja saimniekam, vai tas tiesa, ko še es par sevi stāstot. Un, kad saimnieks apliecināja par patiesību, tad vēl vaicāja viņiem abiem, vai torīt redzējuši to puskailo bēgli še ieskrienam. Saimnieks, uz saimnieci drusku nozīmīgi paskatījies, sacīja, ka nezinot nekā, un saimniece tāpat, jo viņiem esot savas durvis mājas otrā galā un pie Linuma, kā pie darbīga amatnieka, cilvēki bieži nākot un ejot — cits šāds, cits tāds, kas viņus vērojot. Es tūliņ noskārti ka tie ir cilvēki, kas prot aizliegties, noliegties un izliegties. Vai viņi tev ies sacīt taisnību? Vēl virsnieks griezās pie manis ar vaicājumu: es esot pieminējusi Vernuļa vārdu. Vai domājams, ka šis Vernulis, kas šorīt še no Linuma apģērbts, varot būt tas pats, kas bijis pie manis algā. Es sacīju, ka pēc vārda zinu tik Pēteri Vernuli, kas bij pie manis par puili un nokavēja pusotras dienas laika, kūts augšā gulēdams, ko vēl pie tiesas izgrozīja par nepatiesību, vairāk nekā. Ja es to Vernuli redzētu, kas tagad bēgļa kārtā, tad es pazītu gan, vai ir tas pats vai cits, bet tagad dzirdu tik to, ka arī šim ir bijis kristīts vārds Pēters tāpat kā tam. Nu, lai nākot līdza pie kara tiesas. Var būt, ka vajadzēšot kādas liecības. Man, ak tu Dieviņ, kad izdzirdu to! Prieks vien, kad jāiet…
— Nekā, beigu jau tikpat nesagaidīšu! Nāk vienādi cita5 ; garas lietas pa starpām. Jāsteidzas projām, — Ede runāja, vērdama durvi vaļā, bet Augura māte sacīja, viņai izejot:
— Tev jau, Ede, Linums vēl loti tāls radinieks, un, kad tu dzīvoji viņa tuvumā, tad bijāt itin tuvi paziņas, tālab arī tava sirds tevi saista vairāk pie viņa likteņa nekā mūs
— Jā gan, jā gan! Bet tas viss sen pagājis un vēl tagad līdz ar viņa nāvi nozudīs pavisu visam, — Ede atsaucās vēl no priekšiņas.
Steņģene arī cēlās, sacīdama:
— Jāiet man arī rūpēties par govju izslaukšanu. Jārauga, vai vecais būs atnācis no aršanas. Viņš jau gan atkal žēlosies par savu nogurumu. Bet kas tur ko nogurt, staigājot lēniem soliem arklam pakaļ? Cik man nav jānogurst, skraidot, kā šodien pat, šurp un turp? Rītu arī nebūs mazāk. Pavēle ir ierasties jau ap pulksten deviņiem
pie kara tiesas. Rītvakar stāstīšu tālāk. Tad varēs paklausīties Ede arī.
Atvadījusies no Augura mātes, iziedama viņa vēl runāja:
— Nezin ko vecais būs gādājis likt govīm silēs?
Otram vakaram tuvojoties, patiesi atkal visas trīs tās
sievietes bija kopā, un arī jau bez Steņģenes šās divas, Augura māte un Ede, zināja, ka Linums notiesāts, kāpēc visas bij sēru pilnas, un abas pieminētās tik gaidīja trešo stāstām, lai dabūtu zināt, uz ko dibināts un kā noticis jeb izpildīts bargais spriedums. Tad Steņģene iesāka stāstīt:
— Aizvakar, kad Linumu aizveda, tūliņ kara tiesa sāka viņu izklaušināt. Tur vispirms nāca taisni tie paši jautā- jieni, uz kuriem Linums atbildēja jau mājā un tāpat arī še, nekā negrozot, bet arī nekā neatzīstot par noziegumu no tā, ko darījis, Vernuli žēlodams. Apvainojuma svars tika likts taisni uz to, ka viņš, glābdams laikam draugu, esot sniedzis palīdzību valsts satversmes gāzējam un valdības pretiniekam, par kuru darbu likumos noteikts nāves sods. Tur Linums aizbildinājās garākos vārdos, lēnām un skaidri runādams. Vtrnuli viņš varot gan saukt par jaunības draugu, bet nevis par savu domu biedru. Tiesa esot, ka Vernulis turējies gan pie kopmantiešu ieskatiem, bet neesot darījis nekur nekam nekā ļauna un bijis pat vēl ļaunu darbu pretinieks un dažu novērsējs. Viņš neesot ielaidies dalībā pie briesmu tiesu asinainiem varas darbiem un biedru starpā pat cēlies pret tiem, lai arī viņu saniknoto prātu nav varējis daudz valdīt. Ieroču viņš arī neesot nesis, nedz kara rindās stāvējis. Un palīdzība viņam tikusi dota nevis ar kara vajadzību piederumiem, bet tik ar apģērbu gabaliem un mazliet ar uzturu, kas neesot uzskatāms par pabalstu ienaida ziņā pret valsti un valdību, bet tik par viņa paša dzīvības glābšanu. Protams gan, ka Vernulis tikšot strauji notiesāts uz nāvi, ja viņš nākšot vien kādas tagadējās kara tiesas rokās. Bet tāds spriedums tad būšot saucams vismaz par pārsteigtu, ja vēl ne par noziedzīgu. Kas dzīvošot, redzēšot, ka Vernulis, ja vien palikšot dzīvs, būšot derīgs loceklis valstī un sabiedrībā. So savu aizstāvēšanās runu Linums pabeidza taisni šiem vārdiem:
«Lai spriež kara tiesa, ko grib, bet neesmu nedz pret valsti, nedz pret valdību nekā noziedzies.»
Pēc tam tiesa atlaida Linumu pilnīgi savā vaļā un ierādīja pat istabu, kur dzīvot. Man garām iedams, viņš sniedza roku, sacīdams savā ierastā laipnībā, ka redzoties Laikam pēdējo reizi. Man pieskrēja acis pilnas asaru, tā ka nesaredzēju vairs nekā, tik dzirdēju viņu vēl sakām, lai aiznesot viņa pēdējās labdienas jums abām.
Augura māte pateikdamās dziļi noskuma, un Ede klusi aizsedza acis abām rokām, un varēja redzēt, ka aiz tām rit strauji klēpī asaras.
Pa brītiņu Steņģene uzsāka turpināt savu stāstu:
— Nu tad šorīt aizgāju jau labi laiku turp, agrāk, nekā vēlēts, cerēdama varbūt šo to dzirdēt no kareivjiem un tiesas apkalpotājiem, kas arī tā izdevās. Kamēr tiesāšana nebij vēl iesākta un daži no virsniekiem laikam vēl gulēja, tikmēr kareivji un kalpotāji apspriedās par Linuma notiesāšanas lietu. Viņi domājās zinot, ka kara tiesa jūtot lielas grūtības Linuma dēļ. Viņa notiesājam nebūtu gribējusi, bet izglābt nevarot. Kaut labāk viņš būtot vai izbēdzis. Bet citi turpretī aizrādīja, ka viņš neturot par godu īpaši tad bēgt, kad esot atstāts ar uzļāvību brīvībā. Dzirdēts tika ari tas, ka esot pieprasījuši augstākā vietā, vai nevarot nāves soda atlaist, bet ticis īsi atbildēts, ka nedrīkstot likuma pārkāpt. Spriedums uz likuma pamata jau vakar bijis sastādīts, tik neesot sludinājuši, pirmkārt, tāpēc, ka varot vēl kas grozīties, otrkārt, tāpēc, lai notiesājamam jel pēdējā nakts dodot vēl cik necik mierīgāku miegu. Esot par to jau arī ticis spriests, kuram virsniekam jārīko nošaušana, ko neviens īsti negribējis uzņemties. Tad esot laikam vilkuši lozes. Biju iekšā līdz ar daudz citiem, kad lasīja Linuma nāves spriedumu, ko viņš saņēma tikpat mierīgi, kā es saņēmu vai kaut kuru tiesas pavēsti. Pēc tam viņš runāja gandrīz vēl šitā:
«Es miršu mierīgā apziņā, ka esmu varbūt paglābis dzīvību, kas nāves nebija pelnījusi. Man gan nav īstas tiesības to še runāt, bet, tā kā lielākais sods jau pār mani ir likts, tad turpat Ietilps arī šie pēdējie vārdi. Ir zināmi gadījumi, kur kara tiesas pat piecpadsmit minūtu laikā notiesā cilvēkus uz nāvi par diezgan apšaubāmām un vāji pierādītām vainām. Dažam pietiek tik ar to, ka viņš apsūdzēts par kopmantieti un vēl tikai aiz patīgiem naida cēloņiem. Ar to tad tiek staigāts pa briesmu tiesu iemīdītām šausmīgi asinainām pēdām nožēlojamā virzienā, lai arī dažs nenoteiktīgs likuma pants runātu ko runādams. Pie pārsteidzības spriedumiem pieder arī mana nāve, jo par gadu, pat par pusgadu jau brīnosies, kā varēts tādus darbus sodīt ar nāvi?» Es pati brīnos, cik gaiši man palikuši atmiņā visi Linuma runātie vārdi. Neatminos dzirdējusi pat neviena sprediķa, kas būtu iespiedies sirdi tik dziļi un ar tik neizdzēšamiem atmiņas rakstiem. Kara tiesas priekšnieks negribēja gan Linumam ļaut šos pēdējos vārdus izir lāt, bet, iekam paspēja aizliegt un apturēt, tikmēr viņš bij tos jau pabeidzis, visiem skaidri dzirdot, kas vien atradās tobrīd tur iekšā.
Bet nu nāk vēl pats pēdējais un arī pats šausmīgākais brīdis no visiem. Pēc tam kad Linums savu grāmatu krājumu bija novēlējis valstij par īpašumu un citu mantību atstājis Laķim nokārtot, kareivju pulciņš viena virsnieka pavadībā izvadīja viņu laukā uz nāves vietu ārpus ēkām. Brīnums bij, redzot, cik mierīgi viņš gāja šo savu īso, pēdējo ceļu. Es tik noskatījos paslepen no kādas ēkas paspārnes, negribēdama vairs rādīties, it kā kad ar ziņkārību censtos redzēt viņu mirstam. Kareivjiem viņš lūdza, lai nešaujot galvā, bet krūtīs, jo viņš miršot arī tad tūliņ. Acu siet sev neļāva, bet nostājās tik ar muguru pret kādu koku. Tad kareivjiem, virsnieka rīkotiem, saceļot šautenes, Linums sauca stiprā balsī:
«Es mirstu bezvainīgs. Lai dzīvo augsti tēvija! Dievs svētī tēviju!»
Kareivjiem noslīdēja šautenes uz leju, bet, virsniekam otrreiz rīkojot, noblīkšēja kopšāviens — un Linums saļima. Drīz pienāca vecais Laķis, kurš arī laikam nebija gribējis vairs rādīties līdz ar citiem draugiem, lai nedarītu mirējam lielāku sirdssāpju šķiroties, vai arī nebija varējis ag rāk ierasties. Mironi viņi klusēdami noguldīja, kā pienā kas, salika rokas uz krūtīm, un Laķis aizspieda acis. Es arī pamaz pievirzījos ievaicāties vismaz to, kad glabās. Laķis atbildēja, ka rītu, jo šodien vēl rakšot kapu un mironi noguldīšot kapsētas kambarī. Nākdama uz māju, drīzumā satiku arī jau šķirsta atvedēju. Tā draugi nebija kavējušies gādāt par visu, kas vajadzīgs.
Steņģene piecēlās un tad runāja vēl abām noskumušām klausītājām, savas zināmās raibās sedzenes stūrus sev uz muguras cieti siedama:
— Gribētos gan rītu vēl tikt un redzēt apglabāšanu, bet, man par postu, vecais sāk rādīt sevi, ka neesot vesels. Kas nu lai taisnību zina? Bet ticēt es viņa neveselībai nevaru. Varbūt mani māna vien, lai es stāvu kā piesieta mājā un netieku ne tiesāties. Ilgi jau nu es viņa guloša nebarošu, bet pašreiz nevaru cita nekā iesākt kā darīt pati visus mājas darbus, vismaz kamēr vēl nav iesākti tiesu ceļi,
lai tad vēlāk šā vai tā. Un puisis, kam ari daudz gadu, paliek pilnīgi viens pats pie lauku darbiem. Bet Ede, ej tu rītu uz kapsētu, tad jel no tevis dabūsim kaut ko dzirdēt par Linuma apglabāšanu.
— Ja jau saimniece atjauj, tad gribētos gan aiziet, — Ede domīgi atbildēja. — Dažus darbus es pasteigtu agrāk iepriekš, citus padarītu vakarā.
— Ej vien, meit, gan jau iztiksim, ja arī šis vai tas paliktu nedarīts, — Augura māte, sēru pilna, deva atļauju.
— Redzi nu, kā lieta tika uz reizes skaidrībā, un kavēkļa ceļā vairs nekāda, — Steņģene sacīja Edei un izgāja.
Ede otrā dienā, ap launaga laiku pārnākusi, pārģērbās atkal savās darba drēbēs un iegāja pie saimnieces izstāstīt, ko redzējusi un dzirdējusi.
— Apglabāšana bija tik neievērojama kā varbūt nevienam citam šaī draudzē, — tā viņa pēc īsiem ievada vārdiem iesāka stāstīt. — Tikai pulciņš vistuvāko viņa draugu, gandrīz nedaudz vairāk par vajadzīgo nesēju skaitu. Dziesmas nevienas, tik aiznešana un ielaišana kapā, kur tad krusttēvs Laķis gan uzmeta smiltis uz šķirsta ar zināmiem iesvētīšanas vārdiem un svēto lūgumu. No sievietēm bijām tikai divas. Vai varat, saimniec, domāt un minēt, kas otra?
Augura māte padomājusi sacīja:
— Varbūt viņa dzīvokļa saimniece.
— Nevis, bet vecā Bungžu muižas lielmāte ar nūjiņu vienā un pavasara puķu pušķīti otrā rokā un ar krusttēva Laķa dāvināto apavi kājās. Pēc uzmestām iesvētīšanas smiltīm meta viņa arī savas trīs saujas. Tad, tā kā no viņas priekšzīmes pamudināta, metu es arī un pēc manis daži vīrieši. Kā par brīnumu, puķu pušķīši bij mums izdevušies abām vienādi. Es arī iedama palasīju gan vijolītes, gan krejmenes, gan dažas neaizmirstelītes, tāpat kā bija darījusi lielmāte. Kad pabeidza kapu aptaisīt, tad man likās, ka viņa gaidīja, lai es spraužu savu pušķīti pirmā, bet, kad nomanīja mani atturamies, tad sprauda pati savu krustam priekšā un es pēc tam krustam otrā pusē pret kapu. Tas tad bija viss Linuma kapa appuškojums.
— Vai lielmāte ar ko runāja arī? — Augura māte vaicāja.
— Ne vārdiņa. Aiziedama manī tik tā kā pētoši paskatījās un atvadīdamās pasniedza Laķim roku.
— Pēc, Ede, pastāsti viņļaužu mātei arī. Viņa jau ļoti vēlēsies dzirdēt.
— Pastāstīju jau. Vai viņa tik ilgi gaidīs?
Augura māte drusku pasmīnēja un tad sacīja:
— Man liekas, Ede, ka tavas cerības arī šodien apbira ar biezu smilšu kārtu.
— Mīļā saimniece! īstenu cerību man nekad nekādu nav bijis, bet tik varbūt dažas sēri maigas atmiņas, kas arī jau sen apraktas uz mūžu mūžību priekš pasaules.