Kādā siltā un jaukā pavasara pēcpusdienā nāca no Bungžu muižas puses uz mācītāja māju savāds, it nabadzīga izskata un novārguma pārņemts vīrs, bieži apstādamies atpūšanās vajadzībā, pa reizei arī ceļmalā smagi atsēzdamies un pēc laiciņa grūti uzceldamies. Daži pretimnācēji, pavirši paskatīdamies, nodomāja viņu esam kādu nebūt ikdieniškas parādības ubagu, kādus bij ierasts redzēt dienu dienām taī no kopmantiešiem līdz pilnīgam badam nodzītā un neganti iztukšotā zemē. Turpretī dažs cits, kas ieskatījās viņā vērīgāk, izsaucās gan kā aiz prieka, gan kā aiz līdzjūtības un aiz brīnumiem:
— Ak tad mācītājs? Vai, kāds novārdzināts! — Tomēr nesaprata cita nekā darīt kā aiziet secen.
Vakara tuvumā ar lielām grūtībām, gan aiz iztikas trūkuma, gan aiz vispārīga nespēka, mācītājs aizsniedza savu agrāko dzīves vietu un atrada to ne vien pavisam tukšu, bet, kā rādījās, tīši un neganti izpostītu: nedz vairs logu, nedz durvju, nerunājot nemaz par istablietām un par jelkādiem iemītniekiem, kā par atstāto nespējnieku pāru un It īpaši par viņa krustmāti, kura aiz bēdām par viņa aizvešanu palika, krampju sarauta, gultā vaidam. Pasēdējies atpūsties uz kāda atlikuša trepju pakāpņa, viņš nezināja jel pēc naktsmājas citur griezties kā pie baznīcas draudzei atvēlētās zemes nomnieka turpat tuvumā.
To cilvēku mācītājs atrada gan vēl pie dzīvības līdz ar viņa ģimeni, bet negantā kārtā izpostītu un iztukšotu, kā zināms, īpaši tāpēc, ka tas, lai arī aplinku, kalpojot tik ienīdētai iestādei, kāda esot baznīca. Tomēr tiem nabaga cilvēkiem bij iespējams viņu izmitināt ar prieku, lai arī visvienkāršākā, bet pietiekami tīrā guļu vietā, pamielojot iepriekš ar kaut ko, kas pašiem iegādāts no jauna. Var sacīt, ka izmocītais un novārdzinātais mācītājs še pirm- reiz pēc nepilna gada ilgām ciešanām gulēja atkal laimīgu un pēc iespējas maigu miegu.
Atri izplatījās draudzē ziņa par mācītāja pārnākšanu, kā arī par viņa atrašanos vistrūcīgākā stāvoklī. Viņa sirsnīgākie cienītāji tūliņ sarunājās par palīdzības gādāšanu ar veļas un citu drēbju gabaliem, kā arī uztura vielām, lai jelcik maz ikkuram tādu mantu bija atlicies. Mitekli apsolījās dot Vilmas vecāki Briņu mājā, uz kurieni pēc dienām divām mācītāju pārveda. Tur viņš tika apkopts, pārģērbts tīrās un pēc iespējas labās drēbēs, iemitināts savā sevišķā, lai arī vienkāršā, bet glītā, patīkamā istabā un uzturēts vismaz bez bada nozīmes.
Visu šo garo nejauka un ļoti necilvēcīga cietuma laiku mācītājs nebija redzējis sava seja un, tik tagad to ieraudzījis mazā spogulītī pie sienas, iztrūkās pats par savu izskatu: izkrities, grumbains un gandrīz dzeltainā krāsā, pat jau daži iesirmojuši mati, kas pēc viņa gadiem it īpaši vēl nebij gaidāms. Bet veselības taču par satriektu viņš nejuta, tikai gan nespēku, jo bērnībā un jaunībā bija nocietinājies pret grūtumiem, pret aukstumu, drēgnumu un visādiem citiem kaitīgiem dabas un dzīves iespaidiem. Nezuda viņam arī cerība uz atkopšanos tagad, jaukā gadalaikā un veselīgā gaisā pie godīgi cilvēcīga uztura, dabūdams ik dienas pa lāsītei svaiga piena, ko viņš mīlēja visvairāk. Pastaigāšanās un pasēdēšanās ik dienas jaukā laikā un svaigā, piemīlīgā gaisā, tāpat mierīgi maigs miegs spirdzināja un atjaunoja nomanāmā kārtā viņa vājināto veselību, kur savu tiesu darīja arī brīvības sajūta un drošības apziņa par dzīvību, pēc kuras tik ilgi, tik neatlaidīgi, kā ar kādu izsalkumu, bija dzinušies visbriesmīgākā ļaunuma spēki iespējami plašos apmēros.
Cietumā būdams, mācītājs arvien bij dabūjis zināt par svarīgākiem notikumiem viņa draudzē no vēlāk ievietotiem cietumniekiem, kuriem viņa draudze pārzināma, bet pēdējās nedēļās tādi nebija nākuši klāt, tāpēc arī nezināja nekā ar skolotāja nāvi un nekurā ziņā jau vēl par otra dom- iedra — Linuma bēdīgo galu. Abas šās smagās sēru ziņas nospieda viņa izmocīto sirdi vismaz uz dažām dienām pat grūtsirdībā.
Vienatnē par šiem abiem nelaimīgiem draugiem domādams, mācītājs prātoja un salīdzināja, kā viņi izturējušies viens, kā otrs attiecībā uz savu dzīvību. Skolotājs gājis patvaļīgi nāvē tik tad, kad neredzējis savā priekšā vairs vismaz neviena godīga glābšanās ceļa pēc tam, kad visi taī ziņā bijuši izmantoti, kas vien atgadījušies, nepalaižo; garām neviena derīga neizlietota. Un, kad nevarēts taī nozīmē spert tālāk vairs ne soja, tad bijis vēl iespējams Izsargāties no daudz briesmīgākas nāves caur vieglāku un drīzāku .nāvi. Vai to varot pavisam saukt par pašnāvību? Linums mierīgs savā godsirdības augstumā ir palicis stāvot vēss un nāvei neizbiedējams, lai gan, kāpdams kaut jel pāra pakāpņus zemāk, būtu viegli varējis glābties un vēlāk, kad pāriet straujie nāves spriedumu laiki, tikt no mērenāku likumu tiesām vai nu pavisam attaisnots, vai piemeklēts ar īsu un vieglu sodu vien. Vai tālab šāda vienaldzīga izturēšanās pret dzīvību nevarot būt skaitāma vismaz labi tuvu pie pašnāvības? Vai varot viens vai otrs vai abi vienlīdz tikt aizbildināti? Noteiktas atbildes uz šo pēdējo jautājienu viņš nespēja sev dot, bet tikai uzstādīt šādu salīdzinājumu: viens no viņiem turējis vairāk mīļu savu dzīvības dārgumu, otrs — viņas spožumu.
Zināms bij mācītājam gan Katrēna un Majas nozudums, lai gan ne isos sīkumos, tāpat Katrēna atdabūšana, bet nevis vēl pēdējo triju jaunavu iekrišana kā bezdibeņa dzelmē. Briņos dzīvodams, viņš arvien iedomāja, kāpēc neredzot Vilmas. To viņš zināja gan, ka viņa bijusi īstenā rakstvede pavēlniecībā, un nu bija dabūjis dzirdēt arī to, ka bijušais pavēlniecības sastāvs izjucis un tur iecelta agrākā laika pagastvalde atpakaļ, bet tālāk nekā nedz par Alvīnu, nedz par īdu. Jo, ka šās divas arī tur bijušas, to viņš atminējās gan dzirdējis. Viņam rādījās kā brīnums tas, ka nedzirdēja, Briņos dzīvodams, pieminam ne Vilmas vārda, tik māti redzēja gan arvien noskumušu un noraudājušos, Mācītājam sāka celties domas, ka tur vajaga būt apakšā kaut kādam svarīgam cēlonim, un viņš apņēmās to izzināt.
Kādu rītu, kad mājasmāte ienesa atkal mācītājam ierasto krūzīti piena un maizes šķēlīti, viņš pateikdamies ievaicājās:
— Briņu māt, es tevi gandrīz vienu vien redzu mājas darbus darām, bet saki — kur tad ir tava Vilma?
Dzirdot Vilmas vārdu, viņa ķēra rokā tūliņ priekšdrēbi, ar ko slaucīt acis:
— Ak tad jums, mācītāja kungs, mūsu lielās bēdas nav vis vēl zināmas, — viņa iesāka, priekšdrēbes neatlaizdama. — Gandrīz priekš pāra mēnešiem pašā pirmā šķī- doņas laikā no pavēlniecības nozuda mums Vilma līdz ar
Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu un nav atradušās līdz šim, lai gan meklēts un taujāts, cik vien cilvēku spēkā stāv.
Tālāk viņa pastāstīja īsumā, cik un ko zināja par visu, kas šaī ziņā noticis. Pieminēja arī to citu pazudušo jaunavu vecākus līdz ar tādām pašām viņu bēdām un veltīgām meklēšanām, sākot no Lūru Majas pazušanas un vecā Laķa sērošanos par viņu.
Saimniecei aiz nevaļas drīz izejot, mācītājs palika nogrimis dziļās domās par visu nupat dzirdēto triju jaunavu pazušanu, līdza skaitot arī ceturto no viņām — Maju.
Vispirms viņš atcerējās, ko bija piedzīvojis pats pēdējā vakarā priekš savas apcietināšanas. Viņš nebija varējis aizmirst tās sirsnības un tās izveicības, ar kādu bija sarīkoties uz viņa glābšanu. No dzirdēšanas par Majas neizprotamo aizvešanu viņam jau tūliņ rādījās, ka uz to ir ijis tāpat rīkoties kā uz viņa glābšanu, kālab skaidri domājams, ka šī aizvešana nevar būt nākusi no naidīgas, bet no ļoti draudzīgas puses.
Turpinoties šim pašam domu ceļam, mācītājs nonāca pie ās skaidrības, ka visu triju pēdējo jaunavu nozušanai va- agot būt vistuvāko sakaru ar Majas nozušanu. Pirms bi- usi Jāglābj draudzene Maja, un, kad nākušas līdzīgas )riesmas arī citiem godīgiem cilvēkiem, tad augstsirdīgi sabiedrojušās glābt visus, kas vajāti tādā pašā kārtā, kamēr beidzot, kad šī glābšanas rīcība nākusi aizdomās vai nojaušama asinainās varas vīriem un kad dzīvības briesmas būšot pašām bijušas tuvu klāt, tad vajadzējis glābt ar lielu izmanību savu pašu dzīvību. Ka viņām vajagot būt kaut kur dzīvām, par to mācītājs nešaubījās, bet brī- nbjās tik par to,'ar kādu gudrību viņas iespējušas glābties un kur varējušas palikt? So domu patiesība, kā mācītājs savā prātā uzskatīja, nodibinājās viņa pārliecībā ik brīdi skaidrāk. Viņš sāka pats tai droši ticēt un apņēmās uz šā paša pamata mierināt cerībā bēdu pilnās piederīgo sirdis.
Kādā citā gadījumā, kad mājasmāte mācītājam atkal kaut ko Ienesa no pārtikas, viņš lūdza to piesēsties un izstāstīja viņai tās domas, ka nevajagot piamest cerības pat u» visu četru nozudušo meitu atrašanos savā laikā.
— Man vismaz ir zināmas dažas zīmes, no kurām ceļas domas, ka viņas tik kādā neatrodamā vietā gudri slēpjas un var kaut kuru dienu atrasties, — mācītājs domīgi runāja. — Ja viņas būtu mirušas vai nogalinātas, tad viņu nāve vismaz pavisam apslēpta nevarētu palikt.
— Lai no jūsu mutes Dieva ausi, miļais mācitāja kungs! — Vilmas māte, priekā iekustināta, izsaucās, rokas sasizdama. — Jūs esat vai pats pirmais un vienīgais prātīgs cilvēks, kas sakāt šādus iepriecināšanas vārdus, kamēr citi visi stāsta un modina tik izmisuma domas un jūtas. Daži runā, ka viņas esot dabūtas un kādā soda tiesā apšautas, tik tas netiekot sludināts. Citi spriež, ka, lediem upē uz iziešanu čauganiem esot, būšot tur noslīkušas, ja gājušas pāri, un tikušas aiznestas uz jūru. Sur tur dzird runājam, ka mežā esot nosalušas vai badā apmirušas. Vēl no kādiem ir dzirdēts, ka kritušas kopmantiešu kareivju rokās un tikušas necilvēcīgi nomocītas. Ak, kas viss nav un netiek dzirdēts! Pēc tam šādi jaukas cerības vārdi ir kā īstenas veselības zāles dvēselei.
— Nedomājat vis, mīļo Briņu māt, ka es gribu jūs tik priekš šā brīža priecināt bez nekāda domu pamata, neņemos arī galvot, ka tā notiks, kā ceru, bet es runāju to, kā jau sacīju, no dažām zīmēm, kas man bijušas nojaušamas un no kurām var spriest, ka viņas ir dzīvas. Saprotams, ka viņām ir bijusi glābjama sava dzīvība ar slēpšanos, bet, kur un kā, tas iepriekš nevienam nav nedz zināms, nedz atminams.
— Bet viņas jel vismaz būtu varējušas dot kaut vai vismazāko zīmīti no sevis, zinādamas, ka par viņām visām tiek bezgala bēdāties. Tomēr nav manīta ne vēja nesta vēsts, — bija Briņu mātes iebildums.
— A, jā! šī lieta ir visuvārīgākā tiem, kam dzīvība jāglābj ar slēpšanos. Ziņu un vispirms drošu ziņu kaut kam padot no slēpjamās vietas jau vispāri grūt' iespējams, un pavisam neiespējams to dot bez briesmām priekš sevis paša, lai arī to darītu, cik gudri vien iespējams; jo kas var zināt, kādās rokās ziņa nāk vai kādām ausīm tā dzirdama? Cilvēkam tādā bīstami slepenā stāvoklī esot, ir īstenā un vienīgā drošība, cik tāļu viņa pavisam spēj sniegties, vienīgi tā — atteikties no jebkuras sazināšanās ar ārpusi, lai cik vajadzīga tā rādītos. Jo ikviena ziņa, kas dodama tādā stāvoklī uz laimes, var aizmaksājama būt ar dzīvību. Jātic, ka apdomīgās jaunavas ir gudras arī šaī ziņā.
— Paldies par cerību, mīļais mācītāja kungs! Kad šitā izskaidro, tad saprast var labi; bet ko nu no tādiem, kas paši nekā nespēj pareizi apdomāt, bet runā tik no galvas? — Vilmas māte sacīja pieceldamās. — Pastāstīšu jūsu iepriecinošās domas citām abām tādu pašu bēdu cietējām mātēm un ari vecam Laķim, kad tikšos.
— Bet man, mīļo Briņu māt, jāatkārto tas pats, ko jau reiz sacīju, Lai mani vārdi netiktu celti pārāk augstu pār viņu nozīmi, jo es nerunāju vis kā zinātājs, bet tik tā kā domātājs, tāpēc tik grūtā lietā manas domas var ari nepiepildīties, jo neiespējams nav bijis citādi arī notikt vai kā tagad vēl notiek. Varat gan pastāstīt šās manas cerību domas arī tiem citiem apbēdinātiem cilvēkiem, bet tik ar to pašu piezīmi, lai netur manis par tādu, kas runā zinā dams, bet tik vien domādams.
Neilgi pēc šās sarunas ieradās pie mācītāja Briņos Ruķīšu Idas māte un Roķēnu Alvīnas māte viena pēc otras arī dzirdēt jelkādus mierinājuma vārdus, kā Vilmas māte dzirdējusi, un aizgāja arī abas cik necik mierīgākas, sacīdamas, ka varbūt nākšot jel miegs drusku labāk. Sevišķi stipri sagrauztu mācītājs atrada Idas māti — izraudātām, pustumšām acīm un prātā pavisam nenogriezošu no savas īdiņas un viņas nezināmā likteņa. Daži viņas runātie vārdi izklausījās mācītājam tādi kā svešādā nozīmē. Viņas viena, kā otra aizgāja ar lielām pateicībām par cerības un mierinājumā vārdiem.
Atnāca pie mācītāja arī krusttēvs Laķis aprunāties un paprātot par savām grūtām bēdām, bet aizgāja mazāk apmierināts par visām trim mātēm, jo Maja esot daudz ilgāk projām par šam trim, tāpēc viņa prāts uz cerības pusi daudz negriezās.
Ieradās beidzot ari savādniecīgais Roķēnu Alvīnas brālis Janka vaicāt — kā vienmēr un visur, tā arī mācītājam:
— Vai'zināt Ruķīšu īdu?
— Man drīzāk jāvaicā jums, vai jūs zināt? Kā lai es viņu zinātu, kas pats biju cietumā, kamēr jūs dzīvojāt brīvībā un šepat, tāpēc varējāt labāk zināt par viņu.
— Mana māte teic, ka jūs mākot izgudrēt.
Mācītājs drusku pasmīnēja — kā tēvs par bērna vientiesību un atteica!
— Ja jūs būtu vien ņēmuši vērā, kur Ruķīšu Ida paliek, tad izgudrēšanas nemaz nevajadzētu.
— Viņa bij pazudusi nezinot.
— Kad būtu vien bijis kāds, kas par viņu zīna, tad nezinot vis nepazustu.
— Bet nezin vai viņa ir vien vēl dzīva?
—Ja nav vien nomirusi, tad dzīvai viņai vajaga būt.
— Bet nezin kad atnāks?
— Kad varēs vai gribēs.
Janka, laikam nomanīdams, ka no mācītāja tomēr nekādas izgudrēšanas neizdabūs, taisījās aiziet bez panākuma. 1 ad mācītājs viņam vēl vaicāja:
— Kādēļ jūs taujājat tik pēc Idas, bet savas māsas Mvīnas nepieminat pavisam?
Janka drusku apmulsa un pietvīka, tad kā aizbildinādamies atbildēja:
— Kur jau būs Ida, tur būs ari Alvīna.
— Bet vai no jūsu stāvokļa nevarētu labāk sacīt tā — kur būs Alvīna, tur būs arī Ida?
Vēl gan Janka gribēja kaut ko sacīt, bet viņam acīmredzot pietrūka vārda, viņš vēl, it kā ko domādams, acumirkli pastāvējās, tad atvadījās no mācītāja un izgāja.
Nozudušo jaunavu piederīgiem no šā laika prāti bij kļu- uši mierīgāki un pacietība lielāka, lai arī droši zināt nekā nezināja par bēdu pabeigšanos.
Mācītājam pa nedēļām divām veselība nomanāmi labojās un spēks pieauga, lai gan novārguma stāvoklim beigas palika vēl visai tālu.
Viņa mīļie mājas saimnieki, Briņu tēvs ar māti, sāka vēlēties dabūt zināt, kā viņam klājies pēdējā laikā un kā ticis vismaz dzīvs vaļā un atpakaļ. Agrākie piedzīvojumi viņiem bij tikuši zināmi jau gan labu tiesu no Linuma, bet par beigu laiku nekas. Kādā nākamās svētdienas rītā, sēdot visiem trim pie vienkāršām vienkopīgām brokastīm, Briņu tēvs atkārtoja šo vēlējumos; tad mācītājs neliedzās to pildīt un iesāka stāstīt:
— Kad pēc manas dzīvības iekarsušies manis tiesātāji bija veltīgi izpūlējušies dabūt pret mani uz nāvi apvainojošas liecības, tad sāka laist šurp draudzei ziņas, lai mani izpirkot, kā to mēdza labprāt gaidīt naudas labad, ko savstarpēji izdalīt.
— Tāda izpirkšana bijusi izdarāma tik ar zelta naudu un vēl ļoti lielā daudzumā, — Briņu tēvs ieminējās starpā, — bet mums spieda pat ar bardzību, kad kaut kam ko maksāja, lai ņemam pretī bezvērtīgas zīmītes, cenzdamies visā spēkā pārliecināt, ka zelts drīz vairs nekur nederēšot..
Pēc tam mācītājs turpināja:
— Kad uz manis izpirkšanu neatskanēja neviena balss, tad uzskatīja mani par pilnīgi bezvērtīgu un lieku priekšmetu, bet vaļā taču nelaida laikam aiz dusmām, ka nevar man nekā padarīt, nedz no manis kaut ko izdabūt, tālab lai ciešu vien. Par visu cietuma dzīvi caurvējainā pagrabā un par uzturu, kā jau jums ari laikam zināms, jāsaka tik tas, ka suņu liktens arī pie sliktiem saimniekiem nelabāks nevar būt. Pavasarim atnākot, mazliet nomanāms labums bija tik tas, ka dzīve arī pagrabā nebija vairs tik auksta, ar biezu sarmas kārtu pie sienām kā ziemā.
Kādu dienu negaidot atgadījās kaut kas savāds. Mūs, visus cietumniekus, izsauca ārā, kas nekad nebija piedzīvots, bet nezin kādā nolūkā, tik tiesas priekšā gan jau nē. Paši mūsu rīkotāji bij ļoti uztraukti un drebulīgu baiļu nemiera pilni. Viņi rīkoja mūs ātri steigties uz priekšu ārpus apdzīvotām vietām. Mūsu viskopīgās domas par šo dzīšanu nebija nepareizas, kad ikkurš par sevi sapratām, ka tiekam raidīti uz slepkavīgu nošaušanu, ko liecināja vairākas zīmes. Mūsu aizvedēju nebija visai daudz, bet ikkurš gan ar šauteni plecos vai revolveri rokā. Ceļa virzienu mums pagrieza uz meža pusi, kur, kā skaidri bija saprotams, gaidīja šāvēju pulks. Bet piepeši no aizkalnas pa šķērsceļu steigšus tuvojās cits pulks. Mūsu dzinēji, to ieraudzīdami, metās bēgt, bet vairāki tika apšauti no tiem, kas nāca pretī un kuri bij mūsu glābēji, īstenās valdības kareivji. Viņi aizveda mūs vēl atpakaļ uz mūsu mocības vietu paņemt, ja kas šim vai tam tur palicis, deva pa gabaliņam ikkuram maizes, samazinādami tādā kārtā paši savas jau bez tam trūcīgās uztura daļas, sadalīja mūs pulciņos pēc tās nozīmes, uz kuru pusi kuriem ejams; deva ikkatram pulciņam priekš kāda gabala dažus kareivjus par apsargiem, un mēs šķīrāmies, paši cietēji, ar sirsnību savstarpēji un ar vislielākām pateicībām no mūsu glābējiem, kas bija nākuši priekš mums pašā izšķirošākā brīdī starp dzīvību un nāvi. Beidzot, kad virzieni izšķīrās sīkāk un sīkāk, es savā virzienā paliku viens pats un vārguļoju trīs dienas, ubagodams gan pēc naktsmājas, gan pēc kumosiņa maizes, tiekams ar lielākām grūtībām aizsniedzu savu agrāko izpostīto un iztukšoto dzīves vietu. Sis ir viss mans pēdējo dienu stāsts īsumā.