Novārguma mazināšanos un spēku atjaunošanos nomanāmi sajuzdams, mācītājs sāka ilgoties, ka varētu aizkļūt uz kapsētu pie krustmātes kapa un to pēc iespējas apkopt, nolīdzinot un nogludinot zemes piķus, kas ziemā būs bijuši sasaluši, bet tagad izlaidušies. Gan atsauktos varbūt dažs cits, kas uzņemtos to^padarlt, bet viņš vēlējās pats savām rokānf glaudīt viņas smilšu kopiņu, apzinādamies, cik neizsakāmi dārga bijusi viņam krustmāte. No Briņu mātes viņš jau ar sirds pateicību bij dzirdējis, ka viņa pati un dažas citas saimnieces mīļi rūpējušās un gādājušas par krustmāti ar iztiku un apkopšanu pa visu viņas neveselības laiku līdz miršanai, pielikdamas klāt par apkopēju pat kādu zināmu godīgu sievieti — vaļenieci, tāpat itin kristīgā prātā apģērbušas un sagādājušas apglabāšanu no mācītāja draugu un cienītāju puses. Dzirdot par šādu sirsnīgu mīlestību pēc tik daudz piedzīvotiem bezdievības ļaunumiem, mācītājam pirmā brīdī bija tā kā svešādi ap sirdi, it kā kad gribētu jautāt: vai tad patiesi šādas sirdis arī vēl atrodas briesmu un ienaida pārpildītā pasaulē? Bet drīz sāka atcerēties un pārliecināties, ka šie ir tie paši viņam pazīstamie savas draudzes dvēseļu jaukumi un ka jel vismaz tādu dēļ vien mīl vēl taču pasaulē dzīvot, ja arī ļaunums būtu atrāvis tai visas citas pievilcības.
Kad kādā jaukā rītā pie brokastīm mācītājs saviem mīļiem gādniekiem, Briņu tēvam ar māti, sacīja šo nodomu un vēlējumos, ka taisni to dienu domājot iet uz kapsētu pakopt krustmātes kapu, tad par prieku dabūja dzirdēt, ka pagaidām kaps esot gan jau aplīdzināts, bet velēnas aplikšot vēlāk, kad viņas stiprāk sazaļošot. Un, ja mācītājs gribot tomēr iet, tad aizvedīšot braukšus. Viņš sirsnīgi pateicās par to, kas darīts kapa apkopšanas ziņā, un arī par laipno aizvešanas solījumu, bet atbildēja, ka spēcinādamies domājot iet lēnām kājām. Bez tam zirgi esot neciešami vajadzīgi pie zemes darbiem.
Laipni mājasmātes apgādāts pāra cietām, tumšām sviestmaizītēm pusdienas daļai, mācītājs aizceļoja uz kapsētu, nodomādams tur atspirdzenīgi padzīvoties vai līdz pašam vakaram, kā tas ari notika. Krustmātes kapu viņš atrada gan aplīdzinātu, bet ne pēc savas gaumes prasībām, tālab — dabūjis no kapsētas sarga lāpstu —- izveidoja un nogludināja to tik skaisti, kā vien iepatikās, un uzsprauda virsū pa ceļam salasīto puķu pušķīti.
Sajuzdamies drusku piekusis, mācītājs pēc tam apsēdās uz soliņa un sāka domās sērīgi atskatīties uz tāļajo pagātni, īpaši attiecībā uz krustmāti, cik vien spēdams un iesākdams no savām vispirmām atmiņas dienām. Reti viņš tās atmiņas gan kustināja, bet, kad iesāka, tad milēja izstaigāt eauri visai savai dzīves pagātnei un to darīja īpaši tagad, še klusā vienatnē, siltā piesaulē, vaļīgā brīdī un vēl sēdēdams savas sirds dārgākā vietā. Vecāki viņam bija apglabāti kādā citā tālā kapsētā, kas reti aizsniedzama. Tādos atceres brīžos mācītājs mēdza domāt tādā kārtā, it kā sev pašam visu stāstīdams.
Sava tēva viņš neatminējās pavisam redzējis, bet, pēc krustmātes vēlākiem nostāstiem, tas bijis laikam kādas mazākas vietas graudnieks un nomiris no kāda nelaimes gadījuma sekām. Bet to gan viņš atminēja, kad māte tikusi guldīta savādā melnā, šaurā un garā lādē ar vāku virsū kā jumtu. Svešas sievietes raudājušas, un viņš drusku kā aiz bailēm līdis cieti klāt krustmātei un tinies viņas drēbēs iekšā. Krustmāte tad bijusi jauna, sārtiem vaigiem un bez nevienas grumbas sejā. Kuplie, dzeltainie mati viņai stāvējuši sapīti divās pīnēs, kas brīžam bijušas satītas ap galvu, brīžam nolaistas vaļēji pār muguru un sniegušās līdz jostas vietai. Matu sukāšanas un pīņu pinīšanas reizēs viņš drīkstējis skaistos matus pa šķipsniņai palūkot. Vispāri pēc mātes nomiršanas viņš juties vienīgi krustmātei tuvs un uzļāvīgs. Brīžam uzdrīkstējies viņai ierāpties pat vēl klēpī.
Kad pagājusi bija ziema un sniegs nokusis, tad krustmāte taisījusies iet. citur dzīvot, un viņš dzirdējis runā- am, ka esot saderējusi kaut kur par meitu un ņemšot šo īdza pie sevis, kas arī tā notika. Tur svešumā pa iesākumam viņš nedrīkstējis pavisam šķirties no krustmātes.
Kādreiz atnākusi kāda vecāka viešņa un sākusi vienatnē krustmātei kaut ko ausī čukstēt, bet krustmāte atteikusi cietīgi: «Lai viņš nevildās uz mani! Man ir tik rūpes un gādība par puikiņu. Uz ko lai es eju tādā nebūšanā ar viņu saistīties — viņu ģērbt un barot? Vai tad man būs Iespējams par bērnu arī vēl gādāt?»
Vēlāk kādā svētdienā ātri sabraukuši pagalmā divi sa- puškotl aizjūgi ar zvārguļiem un zvaniem. Sievietes, tos ieraudzīdamas, iesaukušās: «Precinieki, precinieki!» — un aizsteigušās uzposties. Citām līdza arī krustmāte. Atbraucēji sanākuši istabā, jautri tērzēdami, ar pudelēm rokās un sākuši meklēt saimnieku ar saimnieci. Viņiem līdza bijusi arī kāda cienīga izskata sieviete ar kukuļa nastiņu padusē. To godinājuši par precinieku māti. Puisēns kā brīnodamies skatījies atbraucējos, tad precinieku māte pasniegusi viņam siera šķēlīti, sacīdama: «Bet ko tad, Jānīt, tu darīsi, kad krustmāti mēs drīz aizvedīsim?» To dzirdot, uz reizes viņš sajutis tik dziļas sirdssāpes, ka ne tik nemīlējies ēst siera gabaliņu, bet, kaktiņā ielīdis, sācis stipri šņukstēt. Kad ienākusi krustmāte, tad svešie apstājuši it īpaši viņu, savādi, it kā mīklu izteiksmēs runādami, smiedamies un sniegdami viņai puķes. Ļoti laipni sarunājusies ar viņu precinieku māte, un sevišķi kāds garš, jautrs vīrietis, cigāru pīpodams, centies izturēties pret viņu ļoti mīlīgi. Bet viņa palikusi klusa un nopietna. Nedzērusi arī nekā, kad snieguši viņai glāzi, un neņēmusi tās nemaz pretī, kaut kādi aizbildinādamās. Puisēnam skatoties nācis prātā, ka tas laikam gribot būt tas īstenais krustmātes aizvedējs, tāpēc uzlūkojis to ar dusmām. Tad ienākuši saimnieks ar saimnieci un precinieki sākuši griezties pie tiem, jautrībā jokodami, ka viņiem pazudusi kāda līgava un sadzinuši še pēdas. Saimnieks atjokojis pretī, sacīdams, ka tur vajadzēšot lielu pierādījumu, uz ko viens no viņiem sniedzis glāzi, sacīdams, ka labākas liecības par šito nevarot nemaz domāt. Saimnieks izdzēris sacījis, ka slikta neesot vis, bet vajadzēšot dabūt zināt, vai tik kāda atzīšoties par pazudušu. Saimniece, glāzes maliņu drusku pie lūpām pielikusi, izsacījusi, ka liecība esot laba, ja tik atradīšot, ko meklējot. Pa tam krustmāte bijusi laikam ievērojusi, ka puisēna neredz, vai arī pat dzirdējusi viņu šņukstam. Viņa apskatījusies ieraudzījusi to kaktiņā noraudājušos, ļoti iežēlojusies un vaicājusi, kas viņam kaitot. Tad tas raustīgā valoda pačukstējis viņai ausī: «Ciemiņi tevi drīz aizvedīšot, kur tad es palikšos?» Krustmātei pārskrējušas pār vaigiem straujas asaras. Viņa pievilkusi puisēnu pie sevis un pačukstējusi: «Nebīsties vis, -Jānīt. Manis neaizvedīs vis, un es tevis nekad neatstāšu.» Viņš tad priecīgi pieķēries tai ar vienu roku pie drēbēm, otrā turēdams siera šķēlīti. Tad krustmāte noslaucījusi viņam asarām nostrāvojušo seju. Nu viņš nešķīries no krustmātes vairs ne soļa un turējis viņu vienmēr cieti. Un, kad precinieku māte klusām izaicinājusi krustmāti kambarī savrup sarunāties, tad arī vairs istabā nepalicis un, tāpat turēdamies, gājis līdza. Tur tad arī dzirdējis, ko viņas runājušas. Precinieku māte kodinājusi krustmātei cietīgā balsī: «Bet nu, Dore, nedomā vairs lepoties! Tāda vieta, tāds cilvēks — ko tad vēl vairāk vari iedomāt?» Tad krustmāte pateikusies gan, kā viņa pati sacījusi, Gravnieku mātei par labvēlību un tad atbildējusi sekoši: «Ja es būtu viena pati, tad varbūt neatteiktos, lai gan tur priekšā tik liels jūklis saviešu, kur miera un saderības dzīve paredzama nav. Bet man, sevi aizmirstot, jādzīvo priekš puikiņas, ko esmu apsolījusies māsai pie viņas nāves gultas. Kā lai es tādā vietā, kas ņudzēt ņudz no dieveriem, māršām, vecām radiniecēm, neskaitot līdza paša precinieka vecāku un tēva tēva, varētu cerēt uz gādību par manu puikiņu? Tur viss mūžs jānodzīvo tik priekš mantas daju došanas, pūru gādāšanas un bēru rīkošanas veciem cilvēkiem. Tur mans puikiņa būs neieredzams un paliks visiem kā par kājminām.» — «Nu, paskolotu jau nu gan tāpat līdza to ari,» precinieku māte iebildusi, bet krustmāte sacījusi pretī: «Tas mazumiņš, ko viņi taī lietā varbūt darītu, būtu jāsaņem man ar zemošanos kā žēlastība. Vecenes piemestu ikkatra vārda galā: kādu mantu tu še ienesi? Un tādai tukšiniecei vēl savs lieks ēdājs arī līdza. Visur priekšā dieveri un māršas. Mana darba un manas gādības par viņiem necik neievēros.» Puisēnam sameties bail no dieveriem un māršām. Viņš domājis, ka tiem vajagot būt briesmīgi negantiem un sirdīgiem zvērēniem ar spīdošām acīm kā uguntiņām naktīs, tālab lūkojis krustmātei iečukstēt: «Neiesim vis tur, kur dieveri un māršas, man no viņiem bailes,» — par ko krustmāte pasmējusies. Precinieku māte sacījusi vēl krustmātei, ka viņai par pūra bagātību nebūtu bijis ko raizēties, jo tiekot meklēta un gribēta tik viņa pati, un ka viņai kā kalpotājai nenākšoties viegli vienai pašai izaudzināt un paskolot puisēnu, uz ko krustmāte atbildējusi? «Ticu gan, ka ta^ad tā tiek domāts, bet_vēlāk nāktos bieži dzirdēt manu tukšību. Bet puisēna apgādāšanas un uzaudzināšanas ziņā es gribu būt labāk viena pati par sevi savā brivībā un pēc savas iespējas. Ko varēšu, to darīšu, nepalikdama nekam nekā parādā un nedodama nevienam tiesības man kaut ko pavēlēt vai liegt. Caur zemākām skolām ceru izvadīt viņu pati vien, bet priekš tālākām viņam ir bāreņu tiesas ziņā uz augļu augļiem daži simti, kas ienāca no izpārdotām vecāku mantām, lai manas palīdzības arī vajadzēs. Un tad nu, mīļo Gravnieku māti Man ir ganu svētdiena, lopi jālaiž laukā, tālab saimnieka galā vairs neieiešu, bet, lūdzu, pasaki tu ciemiņiem manā vietā ardievas. Pašam precinieku īsteniekam saki, ka es viņu cienīju un pateicos par ievērojumu, bet nevaru viņa prāta pildīt.» Puisēnam, to dzirdot, bijis liels prieks, kad krustmātei varēs iet uz ganiem līdza un tur viņu drošāk glābt no aizvešanas.
Ar žo skaidri atminamo piedzīvojumu pabeigušās mācītājam viņa pirmās atmiņas no dzīves sākuma, un no šārn dienām iesācies cits laikmets viņa mūžā. Jau samērā agri, bet bez grūtībām krustmāte sākusi mācīt viņu grāmatā un pa vasarām nodarbināt pie kaut kādiem viegliem darbiņiem, lai arī bez lietiskas vajadzības. Ziemas laikā vērpdama, viņa iemudinājusi to tīt dzijas no pievērptām spolēm uz tītavām, turpretī aužot atkal no tītavām spolēt krustmātei spolītēs. Viņi abi uz maza galdiņa ēduši vienviet, kā daždien labākie draugi, bet vasarās, kad bijis jādzīvo saimnieku iztikā, viņš stāvējis krustmātei cieši klāt un saņēmis ar pateicību, ko krustmāte vai saimniece uzlikušas viņam priekšā.
Gadi gājuši, augums paņēmies, un vajadzējis sākt domāt uz ganu gaitu. Krustmāte saderējusies par vasaras meitu tādā mājā, kur kalpošana iznākot abiem vienuviet, lai pati varot paturēt viņu savu acu priekšā savā rūpībā un īpaši pa iesākumam rītos paguldīt, kamēr vēl neesot jāiet siena pļavā.
Kad jau mācējis pienācīgi lasīt un bijis arī jau pāra reizes mācītāja priekšā kā par labu atzīts atlasītājs, tad krustmāte sākusi jau laikus rūpēties par viņa sūtīšanu skolā — saderējusies joprojām par vasarnīcu tagad skolas tuvumā, lai gan nebijis iespējams, vismaz pirmā vasarā, dabūt tādas vietas, kur iestāties atkal darbā abiem pie viena saimnieka, un viņam vajadzējis iet ganos citā mājā, bet ziemu gan vieta bijusi kopā pie krustmātes. Savu vasaras peļņu viņš dabūjis it īpaši pārtikas vielās. Krustmāte izšūdinājusi pašas austu drēbju kārtu, iztaisinājusi gultiņu un pastaliņas, devusi pašas adītas zeķes un nopirkusi cepuri. Grāmatas un rakstāmas lietas gādājusi tad, kad viņš bijis pieņemts jau skolā. Kopēdināšanas taī skolā tad vēl nebijis, bet krustmāte nesusi bieži vien pusdienās viņam azaidu no mājas. Aukstā laikā gājusi sestdienās pretī pārvadīt viņu mājā bez apsaldēšanās briesmām.
Zemākās skolas pabeigušam, prāts sācis nesties uz augstākām, par kādām bijis dzirdējis stāstām, bet nevarējis cerēt viņās iekļūt aiz rocības trūkuma. Tomēr par šo vēlējumos viņš kādreiz ieminējies arī krustmātei, un šim tad rādījies, kā kad viņa būtu taisni to gaidījusi, jo atbilde tūliņ nākusi šāda: «Ja gribi, tad ej. Drēbes un skolas nauda būs no manis, bet citu, kā uzturu, dzīvokļa īri, grāmatas, lūko sagādāt pats.» To viņa gan sacījusi, gribēdama izmanīt šā tieksmes stiprumu censībā pēc mācībām, bet domājusi tomēr gādāt vismaz vēl dažos nākamos gados visu pati ar apbrīnojamu noņēmību un ar to piekodinājumu un izsakāmu solījumos, ka mācīsies par mācītāju un centīsies turpmāk tikpat godīgi un krietni kā līdz šim, kas viss ticis apsolīts ar prieku. Protams, ka viņa uz to jau bijusi domājusi agrāk, tik nesacījusi, gaidīdama, lai pats sakot mosties. Tad pat viņš dabūjis no krustmātes otrreiz dzirdēt, bet skaidrāk saprast par savu naudu, kas tam pie bāreņu tiesas. Ar to tad viņa dzīves virziens bijis atzīstams par nospraudītu.
Priekš vasaru brīvlaika dienām viņa zinājusi sagādat šim ik gadus kādu spirdzenīgas nodarbības un peļņas vietiņu, iesākumā tāpat vēl par ganu, bet vēlāk it kā par puspuisi un palīgu vieglākos darbos pie saimniekiem vai amatniekiem. Saī ziņā viņš sava paklausīgā, vērīgā prāta un čakluma labad ticis visur labprāt pieņemts un vienmer nopelnījis sev jel grāmatu naudu.
Augstskolas gados pa brīvlaikiem dabūjis jau peļņu ka mācību ziņā vājāku skolnieku sagatavotājs uz pēceksāmeniem, kā .arī vispāri uz iekļūšanu augstākās klasēs, visvairāk ģimnāzijās, vai arī atrazdams kādu nodarbību pie rakstiem, līdz beidzot gan ticis galā — vēl ar krājaizdevu sabiedrības palīdzību pēc daudz gadiem, sākot no pašas pirmās bērnības laika atceres par mātes nomiršanu un tūliņ arī par krustmātes mīļās gādības iesākumu. Visu to garo dzīves laiku bijis vai ikkatru gadu apģērbts jaunā, krustmātes austā drēbju kārtā, skolu biedriem kā par brīnumu, ka tādas tik glītas un smalkas drānas iespējams izgatavot ārpus fabrikām. Vēl pat pēc skolu laikiem valkājis tādas pašas drēbes.
Bet jau ap skolu pabeigšanas laiku pie krustmātes bijusi nomanāma stipra un liela pārvērtība izskatā: dzeltainie mati apspērušies gandrīz balti, sejs grumbains, slaikais augums drusku salīcis, bet uzņēmība un visa dedzība uz darbību vienmēr pa vecam. Patiesā ziņā krustmāte atdevusi visu savu mūžu viņa labā vien, iegādādama pat vēl pirmo govtiņu, viņam iestājoties vietā par mācītāju, un pēc tam vadīdama ar labāko prašanu un lielāko vērību viņa mazo saimniecību, neprasīdama priekš sevis gandrīz nekā. Veselība viņai samērā ar gadiem uzturējusies diezgan laba, tik gan daži nobīļu gadījumi bijuši sacēluši viņai krampju sāpes, kuras tad visstiprāk parādījušās, kad apsargi šo projām veduši, un pēc tam vairs nepārgājušas, atnesdamas tādā ziņā viņai negaidītu nāvi pēc ļoti grūtām un ilgām ciešanām.
Staigājot domās cauri šai garai gadu rindai un nonākot pie tagadnes, mācītājs sāka pārliecināties, ka gandrīz viss ir grozījies un nav palicis, kā bijis viņa dzīves iesākumā, tik- krustmātes mīlestība uz viņu pastāvējusi negrozīta un nesatricināta, lai arī viņas pašas izskats kļuvis citāds. Sī pašaizliedzīgā pastāvība kustināja dziļi viņa sirdi ar pateicības jūtām par tik daudz saņemtiem labumiem un ar žēlumu, ka laiku ļaunumi nolaupījuši viņai vismaz vecuma miera dienas un neļāvuši palikt klāt viņam vismaz par acu aizspiedēju pēc izciestām nāves mokām.
Tā mācītājam, dziļās sērās nogrimušam, sitās ausīs tāda kā tuvu soļu čaukstēšana. Viņš pacēla acis un ieraudzīja pazīstamo rūtaino sedzeni netālu no sevis un tūliņ saprata, kas atrodas zem viņas.
Ar sveicienu pienākusi, Steņģene sāka runāt, ka pirmreiz pēc pārnākšanas ieraudzījusi še mācītāju — sēdam uz krustmātes kapa un negribējusi bez labdienas garām iet, tālab pienākusi izsacīt jel prieku, ka mācītājs pārnācis un sagaidīti atpakaļ drošības laiki. Tad, ieraudzījusi drusku pacelto mācītāja seju, izsaucās:
— Vai, cik jūs novārguši no izskata! Redzams, redzams, ka bezgala daudz grūtību esat cietuši.
— Ar mokām jau tik vēl pārnesu mājā pēdējās zīmes no dzīvības; bet lielum lielam ciešanas biedru skaitam pabeidzās viņu mokas turpat briesmīgā nāvē. Tomēr man Briņu tēva un mātes laipnā gādībā iespējams bijis krietni atkopties, tā ka varēju atnākt bez grūtībām šurp un kaut ko padarīt kopšanas ziņā pie krustmātes kapa. Bet, Steņģa māt, ja gribi parunāties, tad piesēsties pretī tur uz otra sola.
Viņa piesēdās un sacīja:
— Krustmāte, jā, krustmāte! Jūsu vien viņa gaidīja pārnākam, bet nesagaidīja. Par jums runāja, gan nomodā būdama, kad lielākās sāpes pierima, gan sapņos, gan pat vēl nāves murgos, kad jau sarunājās it kā patiesi ar pārnākušu.
Mācītājs, to dzirdēdams, aizklāja seju abām delnām un sajuta pārskrienam karstas asaras pār vaigiem un palika tādā stāvoklī brītiņu kluss, bet Steņģene runāja vēl:
— Mēs, kā dažas no tuvākām pazīstamām, kārtojāmies, palikdamas klāt pa dienai un naktij kura līdz viņas ciešanu beigām, tad arī visu dzirdējām un tās mokas redzējām.
Tad mācītājs sacīja ar dziļu sajūtību:
— Es izsaku daudz sirsnīgu pateicību visām jums, kas tik mīļi esat rūpējušās par manu krustmāti viņas ciešanu laikā un gādājušas arī par viņas apglabāšanu. Bez tam pateicu jums abiem ar Steņģa tēvu, ka nebijāt nedz ar solījumiem aizvilināmi, nedz ar draudiem iebaidējami uz ļaunas liecības došanu par mani, jo caur to vien es vel dzīvs esmu palicis, ka trūka vispāri apvainojošu liecību. Zināms gan, ka es nevēlētos vis netaisnu liecību arī uz otru pusi, ja mani, vainīgu būdatnu, gribētu glābt ar taisnības sagrozījumiem, bet cienā turu tikai taisnas liecības, lai šaī vai taī ziņā. No jums ir gribēts dabūt netaisnas liecības, bet jūs kā godīgi, kristīgi cilvēki esat atteikušies tādas dot. Par to vēlreiz saņemat manas pateicības patiesīgā ziņā.
— Gan jau tas pats manas pušelnieces dēla dēls Augura Antons, kuru raks laukā rītu līdz ar astoņiem citiem noslepkavotiem, nopūlējās, cik vien spēka, mūs visus piedabūt pie netaisnas liecināšanas, bet neviens neklausījām. Un, redz, kā nu drīz bij jākrīt, nevis vēl no pretiniekiem, bet no paša draugu puses, no paša brāļu lodēm. Sak, tāds blēdībai tas gals.
— Ak tad rītu rakšot visus deviņus laukā? — mācītājs vēl ievaicājās.
— Jā, tādas ziņas jau nākušas Augura mātei, ka tad visiem būšot pretī savieši par saņēmējiem. Sēšanas darbi Ir pašlaik pie beigām, kur tad drīzāk visiem vaļa un visi saziņojušies. Tur jau nu atskanēs .atkal lielu lielā raudāšana un vaimanas. Jāaiziet jau nu gan būs redzēt un dzirdēt. Ziņkārības prāta jau nu man gan nav, bet varbūt vajadzēs Augura mātei arī drusku palīdzēt. Viņa jau, nabadzīte, viena nekā nespēj, būdama vēl novājināta no iesirguma iaiz nāves bēdām par to pašu dēla dēlu. Ede arī jau nu gan ar visu savu lielo nevaļu viņas vienas nelaidīs šādā sevišķi grūtā gaitā, kur šis tas slikts var gadīties. Bet ko lai viena pati sieviete iespēj zemēm apbiruša un jau tik ilgi gulējuša miroņa apkopšanas darbā, ja arī vīrieši būtu viņu izcēlēji no bedres? No vīriešiem līdz ar savas zemes nomnieku Augura māte ir lūgusi vienīgi viņas pazīstamo jaunības draugu, veco krusttēvu Laķi. Nākamu svētdien laikam visus izrokamos -glabāšot kapsētā. Mans vecais Ir jau gan atkal uz kājām, tad liela bēda man par mājas darbiem nav.
Stāstīšana īsu brīdi apstājās un tad turpinājās no jauna:
— Jādomā, ka nošauto atrakšanas un izcelšanas darbs būs liels un grūts, kas ļoti rūpīgi un uzmanīgi darāms. Kādi divi no izrokamo piederīgiem bija pirmīt pagastnamā lūgt no pagasta puses palīdzību pie nogalināto izcelšanas un arī apliecību, ka piederīgo izrakšanu cita pagasta tiesā drīkst uzsākt, ko pagastvalde apsolīja gan dot un par palīgiem gādāt. Ak jā! Pagastmāju pieminot, ienāk prātā kaut kas jauns. Pašlaik tur ir saņemta ziņa no augstākas vietas, ka zemes dalīšanas darbus uzsāks no jauna, izdalot muižu zemes bezzemniekiem un arī nepārdotās mājas vai nu viņu tagadējiem nomniekiem, vai agrāko nomnieku pēcnākamiem un tādiem, kam kādi augstāki nopelni pie valsts atsvabināšanas no kopmantiešiem, kālab jāiece- ]ot izdalītājus no jauna pa visu valsti. Un, kur atrodami agrākie dalīšanas sākuma rajcsti, tie jāņem par pamatu tālākiem darbiem. Un kā likts tūliņ arī, sakārtojot aizbēgušās kopmantiešu pavēlniecības izmētāto rakstu blāķus, ir atradies viss, pilnīgs šejienes sava laika komitejas darbu saraksts, cik tālu tas bija ticis ievadīts, bet no kopmantiešiem apturēts. Diezi', diezi' kā būs, kā nē! Ezermuižiņā gan manis laikam negribēs atstāt — tai tik daudz kārotāju, ka nezin ne gala. Bet, ja man taī vietā dotu Daukstu muižiņu, lai tad vai kā būdams. Man kā tas miera gars, tad es netiesātos. Kaut man nācis jel dēls no kara mājā, tad man tiktu pirmā kaķiegorija.
Par šiem miera gara un «kaķiegorijas» vārdiem mācītājs viegli pasmīnēja, bet nesacīja gan nekā, tik uzcēlās un izšķīrās ar Steņģeni.