Izplatījās ātri ziņa, ka mērnieki sakaļot jau mazākos gabalos Bungžu muižas zemi ar visām viņas pusmuižām. Visi zemes gribētāji sacēlās atkal kā spārnos pēc viņas, bet nebija vēl zināms, kur tiem jāmeklējas. Mērnieki atraidīja visas prasības no sevis, sacīdami, ka šie esot tik zemes sadalītāji, bet nevis viņas izdalītāji.
Tad nāca drīzumā arī pavēle iecelt zemes izdalīšanas valdi, ko izrunas īsuma labad tūliņ iesāka saukt par zem - daļvaldi. Sanāca liela, viskopīga sapulce, sastāvoša no slepeniem kopmantiešiem, atklātiem savmantiešiem, cerību pilniem bezmantiešiem, kas tolaik saucās vismīļāk par bezzemniekiem, cerēdami ar tādu nosaukumu visdrīzāk tikt pie zemes.
Sāda viskopīga vēlēšanas tiesība un brīvība bija gandrīz piemirsta, jo pa visu kopmantiešu valdības laiku viņas nemaz nebija, lai gan solīja dot plašāku pašstāvību. Bet, kad bija kaut kas vēlams, tad piesūtīja vēlēšanas zīmes tik tiem, par kuriem zināja, ka tie balsos tik priekš tiem, kurus sapulces sarīkotāji grib ievēlam, protams, vis- pirmā rindā tik viņus pašus. Tagad nu tiem kā par apkaunojumu un citiem, agrāk atraidītiem, par brīnumu pasludināta bija atkal viskopīga balsošanas tiesība. Savman- tieši gan gribēja uzstādīt vēlamos viskopīgi un samērīgi no visām šķirām, bet kopmantieši un bezmantieši, apzina- damies sava balsu skaita pārākumu, uz to neielaidās un vēlēja visus tik iz sava vidus, jo viņiem vajagot dabūt tik taisnus un patiesīgus cilvēkus, kas neskatoties uz savla- bumu, kādu neesot starp savmantiešiem. Tādā ziņā tad tika ievēlēti bezmantieši jeb bezzemnieki vien skaitā pieci: Maizurs, Dūksnis, Pelndiena, Grečs un Būdārs.
Maizurs gāja pa vasarām pie namdarību uzņēmējiem, īpaši par baļķu tēsēju, un tādā ziņā šādu darbu laikos stāvēja arī darbu devēju vai, retums, darbu uzņēmēju maizē, bet bija pie darbiem neveikls, tūļīgs un pat laisks, kāpēc lielas algas nepelnīja un, cik nostrādāja, tik arī taī pašā darba laikā nodzīvoja, labi ja iegādādams kaut jel ko no apģērba. Aiz to nu, kad pa ziemām bija jāpaliek savā maizē, tad neviens nevarēja tikt gudrs, no kā viņš īsti dzīvoja, jo iegādā viņam nevarēja redzēt nekāda, bet izticis tomēr bija, staigādams dienu dienām bezrūpīgi šur tur apkārt ar kaut kādām patiesām vai patiesu trūkuma gadījumos izdomātām jaunām ziņām. Svētdienās viņš pastāvīgi bija redzams kapsētā par padoma devēju bēriniekiem, kā laižami šķirsti kapos, kā uzspraužami krusti, kā nolīdzināmi kapi. Un, kad vēlāk bērinieki ārpusē pie savām kamanām vai ratiem kaut ko iebaudīja, tad, smagi krenceledams, gāja ļoti lēnām garām, kas visiem jau gaiši bija zināms kā zīme, ka jāpieaicina klāt. Viņš mīlēja iekulties godībās arī par kaut kādu darītāju, kā par gaļas kapātāju vai malkas sagatavotāju un pienesēju. Brauca labprāt arī talkos, kad dabūja no kāda saimnieka zirgu. Bet, kad nu kādreiz tomēr neizdevās citur nekā sadabūt, tad meklēja šur tur kaut ko aizņemties. Taču visur visi jau gan sen zināja, ka tāda aizņemšanās nozīmē drošu neatdošanu, tālab, ja kāds ko deva, tad atdošanas pavisam negaidīja.
Citada rakstura cilvēks bija Dūksnis — pēc amata audējs, liels patstāvības un savas brīvības cienītājs. Nekad viņš nesaistījās ar līgumiem par algādzi, bet raudzīja izmantot ikkatru gadījumu, kas dod lielāku peļņu par ikdienu darbiem, un prata izmanīgi tādus brīžus notvert, nebūdams atkarīgs no neviena. Par sevi un savas mantas stāvokli viņš nemēdza nekā runāt, bet atklātības domas bija taču tādas, ka viņam vajagot būt bagātam. Dūkšņa dzīve bija pa daļai noslēpumaina. īpaši vasaras svētdienās viņš maz un reti kur tika redzēts. Tomēr arī šaī lietā ļaužu izziņas bija tādas, ka viņš slepenās vietās spēlējot kārtis uz naudas pa siena šķūņiem, gubeņiem un kādiem atsevišķiem dzīvokļiem va[ s|ī pie laba laika nereti kaut kur kāda meža laukumiņā un, lietum līstot, zem kādas kuplas egles. Priekš garām ziemas naktīm izmantojot pirtis, rijas un atsevišķus klusus dzīvokļus. Dūkšņa pretspēlētāji arī bija klusumā zināmi, bet vienumēr tukši no naudas. Par viņiem bija dzirdams spriežam — ko tie par nedēļu nopelnot, to Dūksnim svētdienās atdodot, un Dūksnis par viņu pelnīto naudu_ paskolojot bērnus. Zinātāji tomēr prata gan stāstīt, ka Dūksnis dažreiz nositot arī pa krietnai summai, īpaši, kad gadoties viņam sveši pretspēlētāji, bet viņš neliekoties to ne manot un cenšoties tikai nostiprināties, nenododamies rrekad reibināšanās varā.
Pelndiena, citreizējais kādas laukmājas īpašnieks, tagad ne vien tukšinieks, bet arī šim un tam parādnieks, dzīvodams bez īstas nodarbības, tomēr ar lieliem dzīves nodomiem un nemitīgi nemierā būdams ar visu, kas pastāv. Samērā jauns gados, viņš saņēma labi iekoptu tēva māju līdz ar visu iedzīvi. Lai gan solījās darīt visu daudz labāk, nekā tēva laikā bijis, bet dzīve gāja gadu no gada atpakaļ un grima parādos, lai gan viņš pats nebija saucams nedz par palaidni un izšķērdētāju, bet varbūt tik par paviršāku dzīvotāju. Nodomājis, ka ar naudu varot pelnīties labāk un dzīvot ērtāk nekā ar zemkopību, viņš atrada mājai turīgu pircēju un pārdeva to patiesi par prāvu naudas summu. Tad uzņēma vispirms kādu krogu, vēlāk iedibināja tirgotavu. Bet kapitāls pastāvīgi mazinājās, līdz beidzot izdila pavisam un pats palika ar ģimeni bez nekā. Bet dzīves rēķeni uz papīra viņam iznāk joprojām vislabākie, tik vien dzīvē tie neizdodas. Arī plašās vispārības vainu izlabojumu aizrādījumi tāpat skan labu labie, tik gan lietā neiet neviens.
Grečs bija vientiesīgs graudnieka cilvēks, kluss savā dabā. Augstāk bez laika un maziem spēkiem celties viņš sargājās, bīdamies īpaši no parādiem kā 110 uguns, bet lūkoja iedzīvoties ar pacietību un saviem spēkiem, iekopjot, cik labāk var, savu mazo stāvoklīti, kuru bija dibinājis no savas iekrātās kalpa vīra algas. Viņš centās ieaudzēt lopus, sagādāt pamazām zemkopības jaunlaiku rīkus, kas pašam nebija pataisāmi, un pat dažu mašīnu. Būdams pats koka darba strādnieks, Grečs īpaši pa garajām ziemas naktīm pataisīja visas lietas un rīkus, ko vien pašam bija iespējams pagatavot. Tāpēc viņa saimniecībā viss, kas bija, tas bija glīts un labs. Bet tad tālāk ārpus saimniecības un zemkopības darbiem arī gan nekā. Zemdaļvaldē viņš arī negribēja tikt ievēlēts, bet viņa neatlaida.
Pēdīgi piektais no zemdaļvaldes sastāva, Būdārs, bija bijis pēc skolas gadiem vispirms kādu laiciņu pie pagasta rakstveža par jaunāko palīgu, vēlāk izmācījies par podnieku un pašlaik rīkojās iedibināt cepli trauku un krāšņu podiņu apdedzināšanai. Par viņu nav vairāk nekā, ko stāstīt, kā tik tas, ka viņš piederēja pie tiem retiem jaunekļiem, par kuriem mēlnesībai nākas klusēt, un tad vairāk arī nekā.
No šādiem raksturiem sastāvēja zemdaļvalde, un tai bija izdot tādu taisnību, par kuru lai netiek nevienam ko rūgoties.
Lai gan ievēlētā zemdaļvalde nebija vēl nodibinājusies un savu darbu uzsākusi, bet jau tūliņ nākamās dienās sāka pulcēties ap viņas atsevišķiem locekļiem zemes gribētāji, rādīdami savas vajadzības un, pēc viņu ieskata, dabūšanas tiesības, no kurām ikviens rādīja visvairāk savu tuk- šību, vecuma nespēku un visādas dzīves nedienas. Grečs un Būdārs raidīja tādus visus gan no sevis nost vismaz ar to aizrādījumu, ka vēl nekas neesot uzsākts un savā laikā lai nākot pie visas valdes, bet ne tā pārējie trīs. Maizurs lika jau vienam otram diezgan gaiši prast, ka šādu svarīgu darbu darītāji nevarēšot vis dzīvot kā no gaisa, bet zemes meklētājiem jāprotot zināt vispirms viņu vajadzības. Dūksnis pielaida lūdzējus pie sevis tik pa vienam un runāja ar ikkatru noslēpumaini par šādu darbu grūtumiem, par zemes dabūšanas vieglumu tiem, kam viņa tikšot piespriesta, un par saprašanos ar izgādātājiem vienatnē, kur citiem nekas neesot jāzina. Pelndiena klāstīja visiem priekšā zināmos savus pasaules izlabošanas ieskatus, kuri izbeigšot visiem visas grūtības, kad tik tautas tādus darītājus atzīšot un došot viņiem līdzekļus rokās.
Sāda iepriekšēja burza pastāvēja un turpinājās līdz zemdaļvaldes apstiprinājuma un iekārtojuma dabūšanai. Rādījās, ka no pieminētiem trim neviens vairs nebija palicis tukšā, jo pat Maizurs rādīja jautrāku seju un izskatījās esot labāk izticis nekā agrāk. Par Pelndienu bija sakāms tas pats, bet Dūksnis palika cieši noslēpts un maz izmanāms.
Nu vispirms zemdaļvaldei bija jāizdala savstarpēji valdes darbu pienākumi: jāievēlē valdes priekšnieks, viņa palīgs un rakstvedis. Priekšnieka vietu vēlējās dabūt sev ikkurš no tiem trim pirmāk pieminētiem dalībniekiem, tik Maizurs gan ne ar tādu nomanāmu sacensību kā abi pārējie — Dūksnis ar Pelndienu. Pēc ilgākas dažādas saspēkošanās ievēlējums uz priekšnieka stāvokli iznāca par labu Dūksnim un vietnieka lomā palika Pelndiena. Rakstveža vieta tika vienprātīgi Bū<ļāram.
Valdes sēdes gan iesākas un zemes gribētāji drūzmējās uz pieteikšanos, bet tie paši trīs zināmie valdes dalībnieki pavisam netika ārā jau no sava aploka vien, nevarēdami vienoties vēl tikai par to, kas vispirms dabūjams zemes ziņā ikkuram no viņiem pašiem, jo ikviens vēlējās sev pašu labāko no visa.
Valdības priekšraksts vēlēja dalīt zemes gribētājus un dabūjējus pēc viņu nopelniem un tiesībām trīs šķirās — pirmai šķirai jādabū zeme vispapriekš, otrai tik tad, kad pirmai atliek, un trešai tik tad, kad otrai atliktu. Nu šie trīs sacensoņi visi vēlējās tikt ieskaitāmi pirmā un tad nodrošināties paši vispirms un ar vislabākiem gabaliem. Gan lēnīgais rakstvedis Būdārs drusku lūkoja viņus pārliecināt, ka tā nevarēšot notikt, bet tas nelīdzējanekā.
Sādā nesapratnē un neizšķirībā viņiem pagaja vairak nekā viena sēde vien, kur, cīnoties tik ap šo pašu savlabuma jautājumu, nekas netika izšķirts. Vēlāk priekšnieks Dūksnis saprātoja no abiem biedriem šaī lietā atraisīties un celties augstāk par viņiem viens pats cerībā, ka vismaz jel viņam kā augstākam atļaus stāties pirmā šķirā un izraudzīt sev, kuru gabalu gribēs, īpaši Bungžu muižas viduci, kura dēļ pašu starpā bija visvairāk ķildas. Bet Pelndiena, pieturoties pie viņa Maizuram, draudēja tūliņ ar sūdzēšanu, ja Dūksnis tā gribēšot darīt, kālab arī šis nodoms palika neizvests, jo viegli noprotams bija arī priekšniekam, ka savstarpēja nesaderība nesīs vairāk sliktuma varbūt viņam nekā abiem biedriem.
Tā bez nekāda panākuma izšķīrās arī šī pēdējā sēde, un Grečs, kurš nemēdza ne vārda runāt līdza, iziedams sacīja tik to: ja šāda darbu nesekmība vēl turpināšoties, nopūlējoties tik ar savlabuma lietām, tad viņam nebūšot nekāda prieka turpmāk nākt uz šādām nenozīmīgām sēdēm. Būdārs gan nekā noteikti neizsacīja, bet rādījās, ka viņa domas arī gan tādas pašas bija, kādas Grečam.
Dūksnis sāka arī pats pārliecināties, ka šādā ceļā tālāk netiks, bet celsies tik jo dienas lielāks nemiers ļaužu pulkos, tālab viņš nodomāja ņemt citu virzienu sava nolūka sasniegšanai — lūkot piedabūt ar labprātīgu līgumu Mai- zuru un Pelndienu uz piekāpšanos varbūt par kādu nelielu naudas summu (jo tās viņiem abiem ļoti vajagot), lai tad tādā ziņā viņš viens pats no valdes paliktu par iekļuvēju pirmā šķirā un līdz ar to par Bungžu muižas viduča dabū- jēju bez pretsacensības, jo par Greču un Būdāru, pēc viņa domām, neesot ko bažīties, jo tie klusēšot.
Tūliņ pēc sēdes beigām viņš pavēstīja klusām pie sevis Pelndienu ar Maizuru, kā jau vienmēr ieradis, savā reizē katru un skaidroja viņiem vienam, kā otram, ka valdei savā starpā šķelties nederot, bet labāk salīgt vienprātībā. Visi tikpat netikšot pirmā šķirā, labi ja viens no valdes — un tādā ziņā šis kā priekšnieks, un Bungžu muižas viduci, protams, ari vienam vien piešķiršot, kālab neesot pareizi visiem dzīties tik uz vienu vien, savstarpēji apstrīdējoties.
Vai tādēj viņi nebūšot ar mieru saņemt kādu summiņu katrs naudā un atstāt šim Bungžu muižas viduci? Viņiem pašiem tad paliekot izdevība censties starp citu pēc Bungžu pusmuižu vidučiem, kas arī esot ļoti labi, un ar otrās šķiras tiesībām dabūšot savas daļas tāpat.
Pirmais bija aicināts Pelndiena, laikam kā tāds, kas turams par grūtāk pierunājamu, bet cerība bija, ka naudas , vajadzība viņu piespiedīs līgt. Un šās domas tūliņ arī piepildījās, jo nekas priekš Pelndienas nevarēja būt pievilcīgāks un mīļāks viņa vajadzību pilnos dzīves apstākļos kā naudas piedāvājums, tālab uzaicinājumu vispāri viņš pieņēma tūliņ, un par atkāpšanās maksas augstumu viņi savienojās arī pa brīdi, tik izmaksas termiņa noteikšanā cēlās lielāka prātu nevienādība, jo Dūksnis gribēja maksāt viņam tik tad, kad zināmais zemes gabals būšot šim piešķirts, bet Pelndiena uzstājās cietīgi, ka viņam jādabū tūliņ viss rokā, neatkāpjoties ne par soli, nedz arī apmierinoties ar kādu daļu vien.
Tādā ziņā Dūksnim cita ceļa nebija kā savu sīkstumu pārvarēt, lai cik grūt' tas iespējams, un tikt ar Pelndienu pilnīgi galā. Tik to viņš dabūja gan piekaulēt no Pelndienas, Lai stāsta Maizuram, ka salīdzis uz vēlāku izmaksu pēc zemes dabūšanas un arī krietni mazākā summā, nekā patiesībā bijis, jo pavisam neesot spējams izmaksāt reizē diviem un vēl tik lielas summas. To vēlējumos Pelndiena kā īstens goda vīrs apsolījās pildīt.
Maizurs nebija gan iarī liedzīgs salīgt uz atkāpšanos no zināmām sacensības prasībām, bet tāpat tik ar tūlītēju solījuma samaksu. Gan tad ar grūtām pierunāšanas pūlēm un atsaucoties bieži uz līgumu ar Pelndienu, ka ar viņu arī esot līgts u'z vēlāku izmaksu, taču Dūksnim izdevās gan piedabūt Maizuru uz atkāpšanās maksas dabūšanu vēlāk, kad būšot piešķirts viņam zināmais zemes gabals. Tikai kāds mazumiņš gan bija jādod viņām arī tūliņ pie līguma noslēgšanas un ārpus parāda zīmes, rakstot to daļu parāda zīmē mazāk, cik iedots, jo neesot ne graša pie dvēseles. Lai gan, darbu kavēdams, nostaigājis pa tukšam uz to pašu zemdaļvaldes sēdi, bet dabūjis neesot nekā.
Kamēr Dūksnis slēdza ar šiem saviem valdes locekļiem zināmos līgumus, tikmēr zemes gribētāju skaits audzin auga pie viņa durvīm, jo tie ntrvisi saprata meklēt tagad jau sevišķi valdes priekšnieku pēc tam, kad zināja Dūksni taī pienākumā esam ieceltu. Gan jau bija, kas gāja pie citiem ari un daži pat pie visiem, bet saprotams, ka pie priekšnieka samērā vairāk. Un varēja sākt nomanīt lūdzēju vidū ceļamies jau šaubību par valdes locekļu taisnības prātu, ka viņi grib meklēt vispirms savlabumu un tad solīt visiem labākos zemes gabalus. Ikkurš no lūdzējiem domājās esot viens pats tik gudrs, kas saprot piebāzlšanas vajadzību; bet drīz cits par citu sāka nomanīt, ka tikpat gudri visi. Tad otrs jautājums cēlās tas, kurš piebāzlšanas ziņā būs spēcīgāks par citiem, jo paši spēcīgākie vien, kā protams bija, varēja cerēt uz panākumiem.
Dūksnis nu tomēr domājās esot drošs uz pirmo šķiru un tādā ziņā uz Bungžu muižas viduča dabūšanu, bet šī cerība viņu pievīla, jo ļoti klusais Grečs, kas citādi neteica ne vārda un noturēts tika dažbrīd pat vai par vienaldzīgu neprašu, atteicās tādu protokolu parakstīt, kur varot nākt kas zin kāda atbildība, kad vispirms tiekot gādāts tik par valdes priekšnieku un dots viņam tūliņ pats labu labākais gabals. Būdārs arī baidījās tādu protokolu pavisam rakstīt.
Ar to nu izjuka un pabeidzās valdei gandrīz visi kārtīgas darbības uzsākšanas mēģinājumi. Dūksnis pats bija sašutis par neizdevību un apjucis ar saviem solījumiem, ko vienatnē sacījis zemes prasītājiem pret mīļiem rokas spiedieniem, bet ko nevienam nespēja pildīt, tāpēc nesaprata, ko tālāk iesākt un pavisam kā tikt galā ar viņiem, kuri nemitējās taujāt un vaicāt pēc panākumiem. Būdārs, iedziļinādamies valdības priekšrakstos, bija gan sācis saprast, kā zemes gribētāji šķiroj-ami. Bet pēc tāda iekārtojuma vajadzēja iznākt pavisam citādam šķiru sadalījumam, nekā Dūksnis. no domām vienatnē daudziem solījis, jo nu izrādījās nereti tā, ka dažiem, kam solīta pirmā šķira, netika pat ne trešās, kamēr citiem, kuri vēl pavisam nebija steigušies griezties ar rokas spiedienu pie priekšnieka pēc ieteiksmes, tika pirmā vai otrā šķira bez nekādas meklēšanās. Daži delnas spaidītāji sāka jau likt viņam nepārprotami nomanīt, ka labāk lai pie atvadīšanās iespiežot delnā atpakaļ tāpat klusām, kā saņēmis kaut ko, kad nekāds panākums neesot paredzams. Bet to dzirdēt un vēl pat saprast Dūksnis pavisam nespēja.
Uz otru pusi Dūksnim bija bēdas, kā dabūt savu naudu atpakaļ no Pelndienas un kā tikt galā ar Maizuram izrakstīto parāda zīmi, kā to atdabūt vai noteikt par nevērtīgu.
Kad viņš aizgāja tagad savukārt pie Pelndienas un lika viņam prast, ka nācis pār naudas atdabūšanu neizdevības dēļ nodoma ziņā, tad redzēja viņu tik pasmejamies un
dzirdēja droši sakām, ka par nodoma izdošanos vai neizdošanos viņam nekāda bēda, bet tik par atkāpšanos no prasības; un vai viņš neesot vārda turējis, uz ko Dūksnim trūka kaut jebkura pretiebilduma.
Kad viņš aizgāja runāt pie Maizura par zīmes atdabūšanu taī pašā neizdevības ziņā, tad saņēma pretī tik dusmu vārdus, jo viņam bija ticis zināms, ka esot pievilts skaidras naudas vietā ar zīmi, it kā kad Pelndiena arī būtu palicis mierā ar zīmi vien. Viņš tādas blēdības dēļ prasot tūliņ aizmaksu, citādi uzsākšot tiesas ceļu un klāšot daudz ko vaļā, kas citādā ziņā gan viss būtu palicis kā noklusēts.
Maksāt Dūksnis viņam, protams, nemaksāja, lai notiek kas notikdams, bet pats sajutās, ka atrodoties iestidzis vispusīgi klizmu apstākļos, un nesaprata pavisam, kā no tiem raisīties vaļā.