Vilma, pārnākusi Briņos līdza savai mātei, iepriecināja ar savu neparedzēto ierašanos ļoti ari tēvu un tāpat visus saimes ļaudis, kuri, viņu no bērnības mīlēdami, bija iesaukuši par mājas sauli. Prieki visiem bija lieli, un tos pavairoja vēl Vilma ar viņas pazīstamo jautro valodu, kas bija liecība, ka viņa nav noskumusi vai nobēdājusies, kā gan bija ierasts domāt par viņu un citām jaunavām, bet laimīga un līdza priecīga. Līdzīgi tas pats bija Roķēnos par Alvīnu un arī Plīņos par Maju, kur viņa iegāja kopā ar veco krusttēvu palikt vismaz par nakti. Pat Rūķīšos, kur Idas vecāki bija gan tik iebūvieši, sacēlās prieka sajūta pie visiem, ka nu īpaši Idas mātes asarām reiz beigas.
Prieki bija arī citās mājās pie radiem, draugiem, kaimiņiem un visiem labvēlīgiem pazīstamiem, kad izplatījās šī laimīgā ziņa par visu daudzkārt apraudāto jaunavu atrašanos. Nāca no apkārtējiem ciemiem arī draudzenes viņas apsveikt un izsacīt viņām savu prieku, ka pārnākušas sveikas veselas. Bet īpaši pirmajās dienās viņām visām bija. pastāvīgi ko atteikties no stāstīšanas prasībām par viņu nezināmo dzīvi, bez kuru iekustināšanas reti kas šķīrās, kam vien nestāstīšanas noņēmlba nebija vēl zināma.
Tūliņ pirmā vakarā pēc savas pārnākšanas Vilma iegāja mātei līdza pie mācītāja, palīdzēdama ienest viņam vakariņas, bet jo vairāk gan turēdama par pienākumu apsveikt še viņas vecāku mājā savu die^alda mācības un iesvētīšanas mācītāja. Protams, ka izbrīņa bija arī viņam, ieraugot kā nejauši Vilmu spirgtu un jautru savā priekšā. Sirsnīgi patiesīgos vārdos viņš izsacīja savu prieku ne vien par Vilmas, bet arī par citu visu nezināmā slepenībā bijušo jaunavu paglābšanos pie spirgtas veselības un laimīgu pārnākšanu, palikdams turklāt viens no tiem retiem sava iepriecinājuma izteicējiem, kas, to darīdami, tomēr netaujā, kur bijušas.
Pēc tam Vilma, laikam gan aiz labi saprotamas smalkjūtības, negāja vairs mātei līdza pie mācītāja nekādos gadījumos, lai gan līdzmājnieki, īpaši sievietes, domāja, ka nu viņa māti no tām gaitām pilnīgi atsvabināšot. Tomēr tā nenotika vis. Viņa atsvabināja māti gan no grūtākiem darbiem, bet šie vieglākie palika tai kā bijuši. Mācītājs dažreiz pa logu nolūkojās ar prieku uz pagalmu, kur Vilma — kailu galvu un augstu atbraucītām, spēcīgām rokām — grieza jautrā prātā sviesta mašīņu vai tālāk zālājā pļāva un nesa nastām sēku uz māju vai staigāja kā pa jokam ar smagiem ūdens nesieriiem no akas uz virtuvi, no virtuves uz laidari.
Kādu rītu pēc brokastīm mācītājs ar grāmatu rokā iegāja dārzā pasēdēties un palasīties svaigā gaisā. Tur nejauši aiz ceriņu krūmu kuplumiem piesaulīgā vietā viņš ieraudzīja Vilmu strādājam ar lāpstu pie puķu dobēm un turēja par pienākumu iet klāt apsveicināties — parunāties. Labrītu padevis, mācītājs uzsāka:
— Jums, kā rādās, nepietiek vis ar smagiem saimniecības darbiem vien, bet nebīstaties arī no dārzniecības grūtumiem.
Vilma no šā neiedomātā apciemojuma drusku tā kā iztrūkās, mazliet apmulsa un pietvīka, laikam it kā kautrēdamās par savu rakšanas darbu, kuru domāja varbūt sev nepiedienīgu. Bet tad tūliņ arī attapās un pasmiedamās atbildēja:
— Ko nu, mācītāja kungs, runāt še pavisam no dārzniecības viedokļa! Negribas tik atstāt dobīšu nezāļu varā, jo priekš šās vasaras jau viss gan nokavēts, tāpēc ka manas prombūtnes dienas iegadījās taisni taī laikā, kad šādi darbi bija darāmi. Tagad nu vēl atnesu gan «no dārznieka pēdējos puķu stādiņus, ko vakarā domājos sastādīt, lai tad vai visi vairs uzzied vai nē, bet vismaz būs zaļumiņš un dobītes nestāvēs pagalam nolaistā stāvoklī.
— Laimīga tā māja, kurā arī priekš jaukuma darbiem kustas tādi čakli pirksti kā še, kas nozīmē visā dzīvē un ari nākotnes ziņā daudz ko, — mācītājs nopietni runāja. — Bet mans dārzs gan, kā jūs sakāt, stāv viss nezāļu varā, pērno lapu un dažādu gružu pilns. Nekustas tur vairs krustmātes nenogurdināmie pirkstiņi un nestaigā viņas rūpīgi vadāmais grābeklis.
Drusku iesāņus pagriezdamies, mācītājs ievēroja krūmu aizgozē pazīstamo galdiņu ar soliņu klāt un uz galdiņa kādu pabiezu, glītu grāmatu un tūliņ saprata, ka tur ir Vilmas lasāmā vietiņa līdz ar lasāmo vielu klāt. Tad, uz Vilmu pagriezies, viņš sacīja:
— Varbūt atļausat man paskatīties, kādus rakstus jūs mīlat lasīt.
Vilma pasmējās un atbildēja:
— Lūdzu, lūdzu, mācītāja kungs! Tur jau kā goda dēļ grāmata vakar palika, kad bija drusku vaļa kādu gabaliņu palasīt, bet aizsteidzoties atstāju vēlākam brīdim. Tomēr atnākt vairs neizdevās, un tā piemirsu.
Pasmējās mācītājs arī un sacīja:
— Nu, goda dēļ jiau vis gan nebūs. — Tad, grāmatā paskatījies, it kā pabrīnodamies turpināja:
— Hm, Šekspīra drāmas VI sējums un vēl oriģinālvalodā. Teicama izvēle. Jums, kā noprotu, par lasāmo vielu ir tādas pašas domas kā man, ka tiem, kuri zina kādas citas kultūrvalodas, atveras tik plaša pirmā labuma rakstu bagātība, ka nepareizi būtu zaudēt savu — samērā ar vislabo rakstu daudzumu — īso un dārgo mūža laiku pie zemāku pakāpņu rakstiem, kad jau vislabāko kalniem vien nav spējams izlauzties cauri. Man ir zināms kāds mācītājs, kas vēl pēc saviem pusmūža gadiem mācījās un iemācījās šo valodu īpaši tik tādēļ, lai varētu jo pilnīgi iedibināties šā vispasaulīgā domātāja un rakstniecības milzeņa gudrības dziļumos, uz ko jums, kā noprotu, ir jau jaunības gados iespēja.
— Ko nu, mācītāja kungs, runāt par mani, kas šaī ziņā neesmu vairāk kā ābecniece jeb, ja daudz, tad pirmziemniece.
— Liela nozīme ir arī labi pavadāmai pirmai ziemai, kas iebruģē ceļu sekmīgai tālāku ziemu darbībai. Bez savas pirmziemu nozīmes nav bijuši arī vislielākie domātāji, tālab novēlu jums tik staigāt tālāk pa uzsākto kalnaino un dažādo prāta gaismas ceļu.
Pēc šiem vārdiem mācītājs, saņēmis Vilmas pateicību, ar vieglu galvas pamājienu no viņas atsveicinājās un, savu gramatu roka turēdams, aizgāja uz citu ierastu vietu dārzā.
No vecākiem Vilma bija dzirdējusi, ka mācītājs jūtoties jau tik tālu atspirdzinājies un iestiprinājies, ka domājot drīzumā griezties atpakaļ uz savu īsto dzīves vietu, kur baznīcas valde steigšus izlabojot papostīto dzīvokli un gribot gādāt par visu dzīves iespēju. Draudzes locekļi ari jau sākot meklēt viņu rokā pēc dažādām apliecībām un citām zīmēm. Sākot aicināt pat jau uz dievvārdu atjaunošanu baznīcā.
So pārdomājot, Vilmai ienāca prātā tas, ko mācītājs bijia sacījis nupat par sava dārza nekopto stāvokli, un viņai sametās it kā žēl, ka tam tādam jāpaliek. Viņai ienāca beidzot prātā domas, vai jaunatne nevarētu salasīties nākamu sestdien pēc pusdienas mācītāja dārzu izkopt un apstādīt, cik iespējams, arī vēl puķu dobes. So domu viņa no prāta vairs neizlaida un apņēmās izvest viņas galā. Ar šo apņēmumos Vilma aizsteidzās pie Idas, lika Idai iet pie Alvīnas un tā tālāk citai pie citas. Pati viņa apņēmās apziņot roku no rokas jauniešus savā apvidū un tādā ziņā turēja cerību uz labu izdošanos.
Sis nodoms tad arī izdevās un vēl brašāk, nekā iedomāts, nekā arī gaidīts, jo salasījās tik daudz meitu un puišu gan no pēdējā gada, gan no agrāko gadu dievgalda mācības jaunatnes, ka prātot vajadzēja, lai visi dabūja darba. Kam bija lāpstas, tie stājās pie sazāļojušām puķu dobēm, izcilāja, izirdināja un sataisīja zemi puķu stādīšanai, lai arī viņa vēla, — samēslojot zemi steidzībā līdza atnestiem mākslīgiem mēsliem, pēc kam jaunavas stājās sastādīt ar grūtībām vēl sameklētos stādiņus, uzdodamas ikdienišku rūpīgu aplaistīšanu zemes nomnieka sievai. Kam bija grābekļi līdza, kā uzaicinājumos ziņots, tie kasīja visur visus gružus un sausās lapas kopā. Kam nebija no rīkiem nekā, tie nesa no dārza laukā sakasītos blāķus un lasīja no zemes nolūzušos koku zarus un visādus vecus kraujus. Tādā ziņā dārzs dabūja drīz pavisam citādu — svaigu un apkoptu izskatu. Iztīrīti nu bija arī daži zāles pārņemtie celiņi un laukumiņš dārza puses durvju priekšā.
Pēc darbiem, vakaram tuvojoties pie patīkama laika, jaunatnes pulks vēl jauki sadziedājās un gāja dažās dziesmu rotaļās, kur Janka arvien meklēja ķircināties ar Idu, bet dabūja ik reizes no viņas atbildēm sajūtamas knipas.
Tuvojoties šo labprātības strādnieku un strādnieču šķiršanās "brīdim, kur bijusi nebijusi, parādījās rūtainā se- dzene jauniešu pulkai pašā vidū, un atskanēja aizelsusies Steņģenes balss:
— Labi — gan, labi gan! Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņi Labi, kad visi — vēl esat kopā. Tā — domādama, ka vēl — aiztveršu visus še — steidzos aiz — kusdama šurp, sak, kā lai — palaiž šādu iz — devību garām — kāda nav sagaidāma pat ne vienreiz gadā? Izziņošanas — gadījumi šolaik nāk vairs — reti. Agrāk, kad vien jaunas ziņas bija uz mēles, varēji aizskriet svētdien uz baznīcu — un, kad — baznīcēni nāk — laukā — pastāstīt jel — vienam otram pulciņam, kas labs jauns — zināms, bet ko nu tagad, kur baznīca cieti un satikšanās citur nekādas, pat ne — krogā pa godam? Un, lai tev vai zelta ziņas mutē — tu nevari iespēt — izziņot nekur — tālāk — un kā es — tikai savam muļķa večukam, kas no laba nekā nemož.
— Bet vai tad tev darāmi ziņneša darbi? — Janka ievaicājās.
— Ko nu, cilvēks, tu domā sagaidīt jaunu — labu no ziņneša? — Steņģene atsaucās. — Vai — ziņnesis nes jel vienu vērojamu ziņu? Viņš spaida tik ļaudis ar lielo — nodokļu maksāšanu, dzen uz dažādiem kalpojumiem un gaitām, bet nezina — vēstīt ne vārda par to, ko der jel zināt, kā par precību izdošanos vai neizdošanos — par sasaukto pāru izjukšanu — par pārenieku šķiršanos, par saimes bēgšanu no tām mājām, kur paši ēd savalnes, un daudz ko citu tādu, ko saukt — var par karstām ziņām. No kā tad cilvēki tādas spirgtas ziņas lai dabū dzirdēt, kad nebūs neviena, kas stāsta? Kamēr tad aizies muti no mutes, tikmēr šis-tas novecojies — cits izlabojies, un pagalam dzirdēšanas griba.
— Bet kas tad tev ir nu šoreiz tik karsts uz mēles, ka bija jāskrien šurp pat aizelšoties? — nāca jautājums no pulkas.
— Šoreiz — jā, šoreiz — nu ir vairāk nekā dažām trim četrām — citām reizēm — kopā. Nemaz nevar apjaust, no kuras vietas lai — iesāku stāstīt. Nudien, to es saku, ka ir vistrakākais trakums. — Vai nu es šorīt, savā tiesas vajadzībā uz pagastnamu iedama, to biju iedomājusi — ka dzirdēšu — tur tādas tik lielas ziņas, ka galva reibst, par viņām domājot vien. Saprotams jau bija, ka laba gala tādi darbi neņems, un noticis ir, kā bija paredzams. — Pag, pag, drusku jāatelšas. Apsēdīšos, vei, uz soliņa.-
Jā, jā, tas jau bija domājams, ka ilgi viņiem tā neies, bet
apstāvim jānāk.
— Bet tad sāc jel reiz to gaidāmo ziņu kārtīgi stāstīt, ja mums viņa pavisam jādzird, — atkal atskanēja kads uzsauciens.
— Zemdaļvaldes priekšnieks Dūksnis iebridis ar naudas ņemšanu no zemes gribētājiem tādā — staigumā, ka nezin vai un kad izbridīs malā. Pa labai tiesai — arī_ Maizurs ar — Pelndienu līdza. Atbraukuši ir augsti pārlūki un ņēma šodien visus priekšā. Tie cilvēki, kas uz apsolītu zemes dabūšanu devuši — viņiem naudu, nomanīdami, ka labuma tur nekāda viņiem nebūs, un tagad vēl pārlūku uzaicināti ierasties, sacēlās — visi uz savu devumu atdabūšanu kājās un klāj visu vaļā, ka valdes priekšnieks gribot gādāt tik par sevi un — ņemt sev vislabāko gabalu, bet naudas devēju neatminēt. Sarakstīja, cik kurš kam devis, un sanāca Dūksnim — lieli tūkstoši. Iesākot gan viņš lūkoja liegties, bet beidzot palika kluss. Un, kad pārlūki lika saņemto naudu atrādīt, tad atbildēja tik, ka — vairs neesot. Tad divi no pārlūkiem brauca līdz ar pašu Dūksni uz viņa māju pārmeklēt, ko tur atradīs. Tikmēr — trešais pārlūks pārklausīja Maizuru un Pelndienu, kur tad Maizurs rādīja Dūkšņa izrakstīto parāda zīmi — prasīdams, lai pārlūki to parādu liek aizmaksāt. Viņš sacīja, ka Pelndiena šaī — pašā ziņā par atteikšanos no Bungžu muižas viduča esot dabūjis jau skaidrā naudā vēl vairāk. — Sarakstīja tāpat, cik un kas devuši naudu uz zemes dabūšanu arī šiem vienam, kā otram. Daudz tur — vis nesanāca, bet — bija gan. — Tie pārlūki, kas aizbrauca pārmeklēt Dūkšņa dzīvokli, naudā gan tur necik nebija atraduši, bet parādu zīmes gan — par aizdevumiem uz augstām procentēm — to starpā vienu gluži jaunu zīmi no žīda, melnā Ješkas, par dažiem tūkstošiem uz vēl jo lielām procentēm. — Sī pēdēji aizdotā summa lieluma ziņā līdzinājās tai, kas viņam sadota no zemes gribētājiem. — Visās beigās pārlūki aizveda Dūksni sev līdza laikam uz cietumu, bet tos divus citus atstāja gan brīvā, tomēr to viņiem pasludinādami, ka pie tiesas aicināti tikšot. Naudas devēji pēc tam palika, rokas lauzot, kliedzot un sirdoties.
— Vai tad to divu valdes locekļu, Greča un Būdāra, tur nemaz nebija? — kāds no klausītājiem.ievaicājās.
— Bija gan, bet tik tā vien kā liecību labad. Vainas tiem nekatram nekādas. Pavisam skaidri cilvēki.
Stāstītāja it kā atpūzdamās brītiņu apklusa un tad uzsāka no jauna:
— Dzirdams bija beigās pēc pārlflka aizbraukšanas un Dūkšņa aizvešanas, ka sevišķas zemdaļvaldes vairs nebūšot, bet zemes izdalīšanu uzdošot pastāvošām pagastvaldēm, kur necelšoties šādas nekārtības kā tagad še, un pirmo kaķiegoriju došot zemes atbrīvotājiem.
Dzirdot «kaķiegoriju», izcēlās klausītāju vidū jautri smiekli, kas stāstītājai palika laikam nesaprotami vai neievērojami, jo — drusku padomājusi, viņa runāja tāpat tālāk:
— Kaut jel tas mans nebēdnieka dēls nācis mājā, tad man arī būtu pirmā kaķiegorija, bet nu nekā — sagaidīt nevar.
— Rakstāt, lai nāk mājā.
— Vai tad es viņu zinu?
— Kā tad jūs to zināt, ka viņa dēļ būtu jums pirmā «kaķiegorija»?
Noskanēja visapkārt smiekli, bet stāstītāja, kā nekā nenojauzdama, atbildēja:
— Viņš jau ir karā.
— Kā tad jūs to zināt, ka viņš vēl karā, kad sen kara vairs nav?
— Kur tad viņš citur var būt?
— Var citur būt šur un tur, — bija atbilde no klausītāju puses, un šī saruna ar to pabeidzās.
Stāstītāja pacēlās, laikam kā taisīdamās iet projām, bet, ieraudzījusi stāvam puslīdz vienviet zināmās četras pazudušās un atradušās meitas, vēl sacīja:
— Nu redzat, visi jaunie, kā es steidzos atnest jums visjaunākās ziņas, lai varat nest atkal tālāk; bet ko tad šās četras, vei, tur? Viņas nestāsta ne vārdiņa, kur bijušas, kā glābušās.
— Viņām viņu ziņas stāv Laikam kā aizkorķēts vīns un nevar novadīties, bet jūsu ziņas ir kā zelters, kas ieliets jau glāzē un tūliņ novadās, ja uz pēdām neizdzer, — Janka izteica līdzību.
Pulka nosmējās, un Steņģene it kā apvainojuma sajūtā teica pretī arī ar līdzību:
— Nekā, nekā, jo ilgāk slēps, jo sāks saskābt kā paš- darītais alus vasarā, lai arī vai aizkorķēts. Garšas tādam vairs nekādas. Tāpat tas būs arī ar tām slēpjamām ziņām. Ja jau dzīvojušas kaut kur godīgu dzīvi, kādēļ tad nedrīkstētu stāstīt? Bet, kad jau jāslēpj, tad tur labs un godīgs nekas nevar vis būt bijis. Man jau nu, zināms, viena alga, es pēc jaunām ziņām neslāpstu sevis pēc, bet izstāstu tik citu dēļ, lai tie ari zina; bet tāda nestāstīšana, kā tur šas sargājias, ceļ aizdomas tik par pašām, vairak nekā.
— Var jau būt, ka atnāks laiks, kur stāstīsim visu ar prieku, — viena no četrām atbildēja.
— Kam tad nu vairs būs prieks klausīties, kad patiesību varbūt sagrozīs.
— Nesagrozīs, nesagrozīs, tici vien droši.
— Jā, jā, tā vieni — Steņģene neticīgi pabeidza.