Šaī pārejas laikā no briesmīgās kopmantiešu valdības uz mierīgo savmantiešu valdību saradās daudz svešu, niķīgi gudreniecīgu laimes meklētāju, kas, pēc viņu vārdiem, ieteicās kā visādu labumu izgādātāji no valdības, lai spētu drīzāk un vieglāk atjaunot papostītās un iztukšotās saimniecības, bet it īpaši drīzumā dabūt labus zemes gabalus ar visām ēkām, pat ar sēklas labību, dažiem lopiem un citām vajadzībām, kam to nav, un visu par ļoti mazu maksu. Lai arī šaī ziņā nesen bija pierādījusies Dūkšņa un citu viltība, tomēr radās šiem balmutīgiem krāpniekiem arī savi ticētāji un arī maksātāji. Viņi staigāja pat pa māju mājām, stāstīdami savas iespējas šajās lietās, cik svarīgi viņu lūgumu raksti un kā viņi zinot īstenās vietas, kurp griezties ar lūgumiem, un cik liels tiem panākums. Viņi zināja nopelt arī bijušās un atceltās zem- daļvaldes darbus, ka naudu zinājuši gan ņemt, bet nenieka negādājuši, ne arī pratuši gādāt. Sie turpretī esot lietas zinātāji, kā arī apzinīgi darītāji.
Līdz ar tiem ieradās arī zīlnieces, kāršu licējas un visādas laimes pareģones par nolaupīto mantu atdabūšanu no kopmantiešiem un par zemes iemantošanu, bet visvairāk meitām par precinieku uzzīlēšanu, tālab tādām gudriniecēm bija diezgan bagāta pļauja. Viņas arī staigāja apkārt, ieslavēdamas savu mākslu iar pievilcīgu jautrību, un atrada še un tur dzirdīgas ausis. Visvairāk viena no tādām bija jo ievērojama ar savu izmanību un iestāstīšanas spēju, cik ļoti viņas zīlniecība piepildoties. Kur vien esot kārtis likusi, tur tūliņ izdodoties, un vēlāk tie, kam tāda izzīlēšana nākusi par labu, nezinot, kā viņai par to pateikties. Meitas viņa lūkoja dabūt savā lomā īsti pa svētdienām un, cik iespējams, vienatnē, zinādama, ka īpaši vīriešu klātbūtnē viņas kautrējas likt zīlēt.
No šitiem māžu darbiem kādu svētdien gadījās šāds uztraucošs notikums.
Pašā pusdienas laikā Maja, kura bija iestājusies savā pērnā darba vietā, gandrīz raudādama iesteidzās pie vecā krusttēva, kad viņš pašlaik bija nogājis iemigt dienvidū. Dabūjis dzirdēt no saimnieces, ka ieradusies Maja, un saprazdams, ka veltīgi viņa nebūšot nākusi, viņš neiemidzis uzcēlās un gāja tai pretī, kā jau vienmēr pret viņu, ar prieku un lielu laipnību. Viņi nosēdās mājas priekšā uz soliņa, un vecais krusttēvs, pīpītes meklēdams, uzsāka sarunu, laikam jau nomanīdams, ka Majai sirds bija smaga:
— Nu, meit, no tava izskata nomanu, ka bez kādas īpašas vajadzības nebūsi vis nākusi.
— Mījais, vecais krusttēv! — Maja pabailīgi atbildēja gandrīz raudulīgā balsī. — Tev mūsu abu dēļ ar Katrīnu gan jau ir bijis tik daudz ne vien rūpju, bet arī raižu, ka bail uzdrošināties tev vēl ko sliktu stāstīt, bet cita ceļa nezinu kā vien to pašu, ka jāgriežas ar ziņojumu pie tevis.
— Nu tad mans palaidnēns būs atkal kādu aplamību izdarījis?
— Tiesa gan, mīļais, vecais krusttēv. Ļāvusies līdza lielām meitām piekrāpties no viltnieces — kāršu licējas zīlnieces.
— Ak Kungs Dievs, kas vēl nav jādzird! Tad jau būs atdevusi kaut ko vai no drēbēm?
— Kā tad, kā tad! — Maja atsaucās un tad lēnām runāja tālāk. — Mīļais, vecais krusttēv! Es gan neesmu tev n kāda padoma devēja. Tu pats zini simtreiz labāk par mani, bet vāi tādai bezbēdniecei nevajadzētu cietākas pierāšanas? Palaidnības vien jādzird ik brīdi.
— Manu mīļo meit! — vecais krusttēvs, dūmus izlaizdams, domīgi atteica. — Tādas dabas bērni kā Katrēns audzināmi tik ar draudzīgu labsirdību, lai audzinātājiem nav jāzaudē viņu atklātība un uzļāvība, citādi tie noslēdzas un noslēpjas sevī un tu nedabūsi no viņiem zināt it nekā, nedz arī tad vairs piekļūsi ar pamācībām, nedz labosi tos iar sodiem, lai sakapā vai gabalos. Ko var panākt, tas jāpanāk tik ar labu. Jo, kad tādi, bārdzībā audzētie, tiek savā patstāvībā, tad klīst strauji neceļos. Jāizšķir skaidri tas, vai viņu aplamie dzīves soļi ir tīša neklausība un pretība vai tik vientiesības un neprašanas muļķība kā tavai māsai, kas izdeldējama tik ar izskaidrojumiem un pamācībām, kur tad tie otrreiz taī pašā ķibelē vairs gan nekrīt, ja tik atkal kādā citā, kamēr trūkst vispusīga apjēguma par visām dzīves nepareizībām. Kad tādiem tik gadās atrasties mīlīgu, saprātīgu audzinātāju rokās, tad ar laiku dzīves misēkļi tiem nobrūk no prāta kā zvīņas un viņi atpīaikšās par krietniem cilvēkiem. Cietāka audzina- šana var ieteicama būt tik pret tīšu stūrgalvību un pretestību, bet ari bez senlaiku lielām bārdzībārn. Attiecībā uz Katrēnu man jānožēlo tik tas, ka nevaru turēt šo bērnu zem savām acīm, jo tad daudz kas nenotiktu, ko tagad redzam notiekam. Bet nu, meit, stāsti — kā tad Katrēns atkal iespēja samuļķoties?
Maja sāka stāstīt:
— Zinādama, ka Katrīnai šodien atkal vaļas svētdiena, atnācu uz Stuģēniem viņu aplūkot. Tur redzēju aizejam pašreiz svešu sievieti ar vīkstolu padusē un Katrīnu pagalmā skatāmies viņai pakaļ. Dažas lielās meitas smiedamās izklīda pa ciematu. Katrīna no manis drusku tā kā sarāvās, un es vaicāju, kas tā aizgājēja ir? Tā esot gudra kāršu licēja un zīlniece, kurai viss izdodoties. Un kas viņai tas par vīkstolu padusē? Tur esot meitu sadotās mantas par kāršu likumu un zīlējumu. Kādas mantas tad meitas viņai deva? Daža cimdus, cita zeķes, vēl kāda dvieli vai pāru mutes autiņu. Bet tas vīkstols rādījās stipri liels, satīts tādā kā redzētā ziemas lakatā, un es vaicāju, kas to deva? Bet viņa man neatbild nekā, un es tūliņ sāku paredzēt kaut ko nelabu. Pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam, un beigās iznāk, ka atdevusi kuģa kapteiņa dāvināto vilnaino galvas lakatu. Un es vaicāju: kālab tu viņai to devi? — Par kāršu izlikšanu tāpat kā lielās meitas. Nu es vaicāju, ko tad kāršu licēja viņai izzīlējusi, bet tur man nestāsta un nestāsta ne vārda. Ko nu lai es tur saprotu darīt? Saimniece aizgājusi uz kādu ciemu, vecā kalpone ganos, saimnieks laikam pieguļā pie zirgiem, un Katrīna gandrīz kā mājnieces nozīmē palikusi viena pati un var darīties, ko grib. Sāku apvaicāties pa citām istabām un' dabūju tik to zināt, ka tā sieviete, kāršu licēja, ar savu vīru — kādu tur lūgumrakstu rakstītāju — mitinoties traktiera bēniņos.
— Ko gan tādā gadījumā, vecais krusttēv, lai es saprastu citu darīt kā meklēt tevi un lūgt vismaz tava padoma un varbūt arī palīga. Vai lai nevēro par tāda dārga drēbes gabala atdabūšanu? Un ko lai tad nākamu ziemu tai pašai nejēgai dot ap galvu līdza uz skolu? Tikpat jau nu vēl jāsūta būs. Kā lai šitādu atstāj — tik nejēdzībās un aplamībās saviļātu, bez nekādas prāta skaidrības?
— Labi jau gan, mīļo meit, ka nāci, — vecais krusttēvs domīgi teica. — Es jau arī esmu tādā pašā prātā kā tu, ka jāmeklē ir, tik vien jāzina, ka tas darbs prasa labas apdomības un izdarāms var būt lielām grūtībām. Tādi viltnieki ir ļoti izmanīgi šādu savu blēdīgo nedarbu slēpšanā. Un, pašam vien, bez apsardzības spēka pie viņiam ejot, nebūtu sagaidāms nekas cits kā vismaz izlamājumi, ja vēl ne kaušanās, bet panākuma nekāda. Tur meklēšanas uzbrukumam jānāk uz reizes pilnā spēkā un pavisam negaidītam. Ja tad ir — ir panākums. Man tad jāiet pēc apsardzības un tev pēc Katrēna. Meitene vajadzīga klāt kā viltīgās zīlnieces pazinēja, jo bez skaidras uzrādīšanas veltīgi iesākt, un liegšanās jau būs uz nebēdu, tas droši paredzams. Tu ar Katrēnu aiziesi, protams, gan agrāk, tālab gaidāt pie ceļa jūtīm mani nākam pa otru lielceļu varbūt kopā ar kādu apsardzības vīru, ja tik izdosies tūliņ dabūt, lai tad varam reizē ierasties traktierī. Man jāatprasās vēl no saimnieka un jālūdz, lai viņš pats uzņemas parūpēties par zirgiem pieguļā. Laime', ka nav šodien darba diena, citādi nezin vai būtu iespējams man tur doties. Ej vien tad nu, meit. Savu uzdevumu jau tu zini, un es steigšos arī.
Kā vecais krusttēvs paredzēja, tā arī bija. Viņa atvestais apsargs tikko ar grūtībām dabūja pārmeklēt' krāpniecei viņas pūšļēģus, pie kuriem viņa, līdz ar tāpat svešo pui- sieti, ko dēvēja par savu vīru, nekādi negribēja apsarga pielaist, gan bārdamās, gan lāstus izkliegdama. Meitenei izviltais lakats meklējot tika tur atrasts un pazīts pēc tām zīmēm, kas jau iepriekš apsargam stāstītas, bet zīlniece pastāvēja, ka pati to pirkusi. Vispēdīgi apsargs paturēja lakatu pie sevis, atprasīja šiem abiem svešniekiem pases un pavēlēja viņiem rītu pulksten desmitos ierasties apsardzībā pie atbildības un izskaidrošanās. Par lieciniecēm Laķis uzdeva tās pieaugušās Stuģēnu ciemata meitas, kuras, pēc meitenes vārdiem, bijušas klāt pie lakata izvilšanas. Apsargs tūliņ izrakstīja viņām pasūtījuma zīmi un iedeva to Laķim uz nonešanu lieciniecēm. Traktiera turētājam viņš pavēlēja būt atbildīgam, ka abi šie svešie cilvēki nenozūd. Bet aizejošam apsargam zīlniece steidzās pakaļ, sacīdama, ka viņa apdomājusies un gribot izbeigt tūliņ lietu ar labu, lai lakats paliekot, kā atņemts. Un, kad tādā gadījumā arī Laķis, kā pieviltās meitenes aizbildnis, attei
cās no tālākām prasībām, tad apsargs atdeva lakatu viņam un abas pases zīlniecei, pasludinādams lietu par izbeigtu. Staigājot vēl gabaliņu kopā, apsargs Laķim pastāstīja, ka pases neesot vis apliecinājušas viņus par laulātiem pāriniekiem.
Pie šķiršanās ar apsargu vecais krusttēvs lika abām meitām iet vien lēnām tālāk, bet, palicis ar apsargu vienatnē, viņš tam sacīja:
— šie cilvēki abi izskatās man pilnīgi tādi, kas turami stipri aizdomās.
— Man tāpat, — bija apsarga atbilde.
— Vai apsardzība par viņu uzticamību jau pārliecinājusies?
— Vēl gan nē, bet drīz tiks darīts. Pases es atdevu, lai viņi jūtas drošāki turpat dzīvot.
Neilgi pēc tam tika zināms, ka abi šie krāpniecīgie sveš- nieki bijuši neseno kopmantiešu briesmu tiesu dalībnieki — pats par nāves sodu spriedēju, pati par šāvēju_— un slapstīdamies še ieklīduši ar noziedzīgi piesavinātām viltus pasēm. Bet drīz vien sodība viņus panākusi.
Kad vecais krusttēvs ar abām aizbildniecības meitām nonāca pie šķiršanās vietas, tad, kā arvienu, viņš apsēdās ceļa grāvja malā uzpīpot un no viņām atvadīties. Maja pagriezās elksnīšos, lasīdama pušķīti vijolītes un naktsvijoles, bet Katrēns palika pie vecā krusttēva, kurš tad viņai vaicāja:
— Nu stāsti man, meitiņ, — ko labu tad tā kāršu licēja tev par tavu lakatu izzīlēja?
Meitene apskatījās, kur Maja, un tad atbildēja pusbalsī:
— Tik, vecais krusttēv, nestāsti vien Majai.
— Par ko tad Majai nestāstīt?
— Viņa bārdamās man apsmiesies.
— Maja jau par tām lietām man nekā nevaicā, un man jau viņas drīz aizmirstas. Bet stāsti vien diktāk. Es tik lēnas runāšanas vis vairs skaidri nesadzirdu.
Bija jādomā, ka šos pēdējos vārdus vecais krusttēvs sacīja taisni tai nodomā, lai Maja arī pati dzirdētu. Lai gan Katrēns stāstīja vēl diezgan lēnā, bet skaidrām ausīm tomēr labi sadzirdamā balsī tuvu vecam krusttēvam pie auss:
— Viņa izzīlēja, ka man, līdzko es Iziešot vien dievgalda mācību, nākšot drīz bagāti precinieki, sapirkšot man visvisādas dārgas mantas un ievedīšot mani skaistā, lielā —tādā kā kungu mājā. Viņa parādīja izlikto kāršu vidū, kur kāds zeltains kungs bija cieši līdzās kādai tumšmatainai kundzei, kura nozīmējot mani, ar puķīti rokā, un izjaucēja neviena vidū. Gaišmatainai viņļaužu Natālei arī jau bija gan zeltains kungs, bet vidū jaucējs — laikam pīķa kalps 8r garu cirvi rokā. To lai lūkojot izskaust no vidus. Ga- iiešu Jūlei iznāca tuvumā tik kārava kalps, arī ar garu cirvi rokā. Viņas precinieks būšot gan labs strādnieks, bet ne vēl bagāts. Neatminu, kā izkrita Vidiešu Valijai; bet arī īsti cēli laikam vis gan nē. Viņas pašas beidzot savā starpā sprieda, ka laikam viņu maksa netikusi atzīta par diezgan lielu, tādēļ tik labi neiznācis kā man, kurai par visām labāk.
— Nūja, tad tu jau esi devusi pašu pilnīgāko maksu, kā nu lai gan tev nebūtu labāk?
Pa tām starpām Maja, pušķīti saistīdama, bija pievirzījusies Katrēnam no muguras puses krietni tuvu un, protams, arī dzirdējusi to laimes stāstu. Katrēnam pavisam negaidot, viņ-a sāka arī runāt:
— Mūsu mātes māte, vecā krusttēva māsa, sacīja par šitādām nelaika līgavām, ka tām līgavaiņi līgojoties bērzu zaru galos.
Katrēns iztrūkās, atgriezās spēji atpakaļ un atcirta:
— Kam tu nāci klausīties? Ka nedabū vēl pati papriekšu par bēgšanu un nestāstīšanu.
— Diezgan jau citi taisās mani un manas biedrenes vajāt par bēgšanu un nestāstīšanu, un no tevis jau jādzird arī tas pats, gandrīz tāpat kā starp daudziem citiem no Steņģa mātes, — ,Maj:a nosērojās rūgtā sajūtībā.
Vecais krusttēvs, noklausījies abu māsu nelaipnā vārdu izmaiņā, pasmīnēja un sacīja viņām;
— Nākat nu, meitas, nosēstaties man savā pusē katra. Es jūs salīdzināšu.
Un, kad bija apsēdušās, tad piebilda vēl:
— Nu, tā, tā labi, — un tad iesāka:
— Es nomanu jūsu, abu māsu, starpā no jūsu pēdējiem vārdiem tādu kā mazu nesaderības zīmi, kādas nevajaga būt. Tagad es esmu gan jums vēl trešais, kas gribu un spēju par jums rūpēties; bet, kad manis pietrūkst, kas var gadīties kaut kuru bridi, tad paliksat divas vien, jo jūs zināt, ka bez manis jums neviena cita savieša nav, pie kā jūs varētu bēdu brīžos griezties. Un, ja tad jums savā starpā nebūs mīļas saderības, tad abas stāvēsat kā vien-
tūļas priedītes kādā kailā kalna galā visādu pasaules ļaunuma vēju varā bez nekādas aizsardzības, bez vismazākās aizvējlņas. Bet, abas kopā turēdamās, varēsat jel viena otru atbalstīt, viena otru aizstāvēt un sargāt.
Vecais krusttēvs drusku piestājās un novēroja, ka Katrēns sēdēja nopietnās domās, bet, uz Maju pagriezies, redzēja, ka viņa abām rokām bija aizklājusi sev seju un laikam apraudājusies. Pēc tam viņš turpināja:
— Ir jāuzskata par Dieva likumu tas, ka pēc tēva nāves vecākais dēls uzņemas viņa nozīmi un pēc mātes šķiršanās vecākā meita stājas viņas vietā. Kad nu jūs abas esat bārenes un Maja vecākā, tad tev, Katrīn, arī jāatzīst, ka viņa uzskatāma it kā par mātes vietnieci, tālab neatraujies viņai stāstīt visu tāpat, kā tu stāstītu mātei un kā tu stāsti man, — ne vien to, kas labs un teicams, bet arī to, kas bijis aplams un peļams. Un Maja no savas puses tevi pamācīs, kur vēl tev pašai trūkst apjēgšanas. Maja bija tā, kas pirmā gādāja par lakata atdabūšanu, un bez viņas rūpēm tas būtu kā dots, tā pagalam, jo es no sevis nedabūtu pat nemaz zināt, ka tas atdots zīlniecei, kamēr viņa vēl nav projām no šejienes. Bet nu saki tagad — vai lakata došana zīlniecei bija no tevis labs un prātīgs darbs vai nē?
— Es nezinu, vecais krusttēv.
— Tiesa gan būs, ka tu nezini, bet esi darījusi pakaļ tik dažām lielām meitām, kas darījušas šo pašu muļķību tev pa priekšu. Tev piemīt vēl tas vājums, ka tu visam viegli tici, ko tev citi saka vai ko tu redzi citus darām. Tad nu no šā lielā misēkļa atkal mācies saprast un atminēt to, ka visa zīlniecība ir tik viltība, ko dara tik peļņas dēļ, un ka Maja ir pareizi to sapratusi un steigusies gādāt par muļķīgi atdotās mantas atdabūšanu tev pašai par labu. Tad nu turpmāk izturies pret Maju it kā pret savas mātes vietnieci — ar labprātību un uzļāvību, zinādama, ka viņa spēj izšķirt ļaunu no laba, aplamu no pareiza. Nebija vis, meit, no tevis teicams tas, ka tu Majai piemeti bēgšanu un nestāstīšanu it kā kādu vainu, tāpat kā to dara daudzi citi. Man arī tur nav zināms nekas, un es nemaz nespiežu stāstīt, bet tik ticu, ka viss ir noticis un notiek, kā tas vajadzīgs un kā pienākas. Tas, ko Maja tev sacīja par mātes mātes vārdiem, nebija vis nevietā, ka, būdama vēl tik bērna gados un bērna prātā, esi dzinusies, padodamās muļķīgi viltnieces māņiem, lūkot izzināt jau savu nākamo likteni, kas izzināms nemaz nav, ko Maja ir sapratusi pareizi. Bet Stuģēnu ciemata lielās meitas apmuļķotas tāpat kā tu.
Atkal klusuma brītiņš. Tad vecais krusttēvs, pīpošanu pabeidzis, uzceldamies sacīja:
— Nu, mīļie bērni! Saņemat manu šā brīža pēdējo vārdu. Jūs es abas turētu par savām mantniecēm, ja tik būtu kāda manta, ko atstāt un atvēlēt. Tomēr, kad nav lietiskas mantas, tad gribētos atstāt jums jel prātā turamu mantu, kura nav dalāma, bet kura arī nav izbeidzama, ja vēl gan saaudzējama līdz mūža galam lielāka. Es vēlos, Lai jūs mantojat savstarpēji to mīlestību no manis, kāda man bijusi un kāda man viņa joprojām ir uz jums, un kāda paliks līdz dzīves galam. Un nu samutēdamās slēdzat to derību, ka mīlestība jūsu starpā nekad nemitēsies.
Asarām ritot, viņas abas cieti apkampās un samutējās. Pēc tam vienpakaļ otras nomutēja arī vecam krusttēvam roku.