Ne tikai nemitējās taujājumi un prātojumi par to, kur jaunavas pavadījušas savu slēpšanās laiku, bet pat vēl pieauga aiz dažādiem zīlniecīgiem nostāstiem un paredzējumiem.
To gan ar laiku visi zināja, ka joprojām viņām pašām par to vēl vaicāt un taujāt bfltu pavisam veltīgi, jo viņas visas palika nešķiramas pie vieniem un tiem pašiem vārdiem, Ka nevar un nevar stāstīt, ka nestāstīs un nestāstīs līdz nezināmam laikam, bet pēc tam tad stāstīs labprāt. Bet ļaužu ziņkārība nebija apmierināma ar to pavisam. Cēlās vien par šo pašu lietu jautājumi vienmēr no jauna, kur tik ļaudīm izdevība sarasties vairākiem kopā, kā pagastnamā, dzirnavās, daktera priekšistabā, traktierī un nedēļas tirgū, kā arī kopmoderniecībās. Tādās vietās tad pastāvīgi atkārtojās šī pati mīkla: kur un kā viņas varējušas patverties un palikt nezināmas. Uz to tad atskanēja gan jau dzirdētie, gan vēl pavisam jauni mēģinājumi atminēt, taču neviens nevarēja tikt atzīts par vispāri pieņemamu, bet visi palika beigās apšaubāmi no citiem.
Vēlākā laikā visstiprāk sāka izplatīties tādas domas, ka viņas, būdamas laikam bezgala lielas gudrenieces, esot paaicinājušas ar bezdrāts telegrāfu sev no ārzemēm gaisa kuģi un aizbraukušas bez bēdas. Kas bija vēl tumšāki spriedēji par šiem, tiem bija ticis iemelsts, ka esot atrasti tādi jaunlaiku vārdi, ar kuriem varot aizcelties pa gaisu, kurp vien patīkot. Tik tas jāpaturot cieti vērā, ka acīm jā- stāvot pa visu pārcelšanās laiku stipri aizmirkštām, jo, ja kaut uz mirkli atverot ari vienu pašu aci, tad esot jānokrīt uz reizes zemē un jānositas. Nelīdzot tas nekā, ja gribot paļauties uz acu aizsiešanu, jo esot viena alga, ja acis atverot vien arī apakš aizsējuma, jo jānokrīt tad esot tāpat kā ar vaļējām acīm. So briesmu dēļ tad daži no šiem vārdiem atraujoties.
Visnepatīkamākā un nospiestākā sajūtībā bija jādzīvo jaunavām pašām. Pirmā laikā pēc pārnākšanas viņas visas līdz nepanestībai tika tincinātas ar to pašu zināmo vienu jautājumu: kur bijušas jeb kā izglābušās? Sā jautājuma bezgalīgo atkārtojumu pastāvīgi no jauna dzirdot un atteicoties stāstīt, viņas sajutās tik visai apnikušas, ka beidzot sāka pavisam izvairīties no satikšanās tikpat ar pazīstamiem, kā ar nepazīstamiem cilvēkiem, īpaši ar visiem tiem, ar kuriem pēc pārnākšanas vēl neatminējās tikušās, jo to jau viņas no daudz piedzīvojumiem zināja, ka visi mūžīgi to pašu vien jautā un neviens turpmākais arī cita nekā nedarīs.
Bet šo izvairīšanos ļaudis iztulkoja atkal viņām par ļaunu, ka aiz nelabas apziņas nedrīkstot satikties ar godīgiem cilvēkiem un skatīties tiem droši acīs.
Kad vispāri jau bija zināms, ka veltīgi tīkot pēc stāstīšanas, tad taujājumi gan mitējās, bet jaunavām nāca sajūtams, ka ļaudis skatās uz viņātn pa daļai ar ziņkārību, pa daļai ar aizdomības bailēm, tālab viņas sāka, cik vien iespējams, turēties tikai pie māju dzīves un atrauties no visas atklatības, kuras tobrīd arī vēl īpaši daudz vis nebija. Bet tad atkal ne bez aizdomām no ļaužu puses, jo tad sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstot rādīties gaismā.
Bet nu nāca kāds neparedzēts un neiedomāts gadījums, kas saragžīja šo neatminamo ziņkārības mīklu vēl vairāk ar jo neatbildamiem jautājumiem.
Saī pagastā pastāvēja vecu vecais ieradums neturēt vis priekš pagastvaldes pastāvīgas saimnieces jeb meitas, kā to darīja gan kopmantieši savā īsajā varas laikā, bet ņēma kalpotājas pa kārtai no saimniekiem uz trim dienām no kura. Sī kalpošana bija iesaukta par «dienu stāvēšanu». Rinda pienāca Majas saimniekam, kuram viņa saimniecībā nebija vairāk sieviešu kā tik paša sieva saimniece un Maja — dienestniece, tālab gribot negribot Majai iznāca iešanas rinda dienu stāvēt.
Viņa ar savu maigo dabu vispirms sajuta bailes jau par to, vai varēšot izdarīt tur pa prātam, un, otrkārt, nepatiku par to, ka jāiet taisni dažādu ļaužu biezumā, kur miera atkal nebūšot aiz zināmā taujājuma vien, jo pagastnams līdz tam laikam vēl pēc kopmantiešu nozušanas bija visā pagastā lielākā vieta, kur visiem satikties. Bet Maja tomēr aiz sava paklausīgā prāta un pienākuma apziņas ar nevienu vārdu neliedzās iet, kur jāiet. Pagastnama darbos viņa taču iepratās drīz un sajutās labi apmierināta, redzēdama, ka pagastvalde ar viņas kalpošanu pilnā mierā, un no lieku cilvēku sarunām viņa prata veikli izvairīties, staigādama starp viņiem ātri, palikdama vienmēr klusa un pie darbiem vienatnīga.
Otrā Majas kalpošanas dienā ieveda pagastnamā svešu, kaut kur sastaptu jaunu bēgli, pēc valodas vācieti. Vāciski prata gan pagastvaldes priekšnieks, darbvedis un pa daļai viņa palīgs, vismaz tik daudz, cik vajadzētu, lai varētu saprasties, kad viņi runātu paši savā starpā, bet, runājot ar šo svešo cilvēku, nelīdzēja viņu vācu valodas prašana nenieka. To viņi izmanīja gan, ka vāciski viņš runājot, bet pavisam svešādi, citādā izskaņā un pa daļai citādiem vārdiem. Darbveža palīgs, kurš lielā kara beigās īsu laiku bija atradies Vācijā kā gūsteknis, izskaidroja, ka šim cilvēkam vajagot būt ārzemes vācietim, jo tur runājot visi tādu nesaprotamu vācu valodu; viņiem savukārt tikpat nesaprotama esot šejienes vācu valoda.
Kad visas pūles izrādījās par veltīgām tikt abpusēji pie saprašanās, tad pagastvalde nolēma paturēt svešnieku līdz rītdienai apcietinājumā un tad sūtīt tik tālāk. Priekšnieks pazvanīja, un drīz ienāca Maja. Viņš lika atnest svešnie- kam divi mārciņu maizes. Maja iziedama aplaida skatienu arī gar to istabas pusi, kur sēdēja svešais atvestais. Tas, viņai izejot, nomurmināja pie sevis: «Wunderbare, seelen- volle Augen!» Pa bridi viņa atgriezās ar maizes apriku uz šķīvja un rādījās šauboties, kur to likti vai priekšniekam priekšā vai dot taisni rokā svešniekam. Bet priekšnieks pamāja ar galvu uz svešnieku, ko Maja saprata par rīkojumu dot tūliņ viņam pašam. Viņš, maizi paņemdams, uzcēlās, pateicās un Majai vēl kaut ko sacīja. Viņa, taisīdamās iziet, tam kaut ko atbildēja, kā likās, skaidri taī pašā valodā, par ko viņš izskatījās iepriecināts. Priekšnieks paaicināja Maju atpakaļ un vaicāja, kas tur ticis runāts. Maja izstāstīja, ka svešnieks lūdzot aizdot nazi, ar ko sagriezt maizi, un līdza dot cietumā kādu nelielu trauku ar ūdeni. — Es viņam atbildēju: ja valde vēlēs, tad došu. — Tad priekšnieks runāja uz Maju sekoši:
— Redzams, ka jūs mākat to, ko mēs visi kopā \fls nemākam, lai gan domājamies, ka vācu valodas nepratēji neesam. Bet nu runājat vien tālāk, izvaicājat, kas viņš īsti par cilvēku ir, kādā ziņā še ieradies, un tā tālāk visu citu, ko būs vajadzīgs iztaujāt. Beigās jau gan tad varēsat pasniegt viņam nazi tik ilgi vien, kamēr sagriež maizi, un tad dzeramo ūdeni stopā.
Maja tā kā satrūkusies pietvīka un gribēja stāstīt, ka nevarēšot, jo tik daudz neprotot, cik tur vajadzīgs, bet nelīdzēja nekāda atrunāšanās un bija vien jāklausa.
Svešnieks, labi noprazdams sarunas saturu starp valdi un jaunavu, sāka pats no sevis viņai stāstīt visas savas attiecības — bijis Krievijā kā kara gūsteknis, bet neveselības dēļ palicis citiem gūstekņiem pakaļ un vēlāk neticis izlaists, tālab pārnācis pār robežu bēgļa nozīmē, cerēdams, ka no šejienes cilvēkiem nebūšot ko bīties. Viņš tik vēloties nokļūt atpakaļ dzimtenē, lai arī būdams bez ceļa līdzek ļiem. Atrādīja arī savas kara valdes apliecību, ka bijis armijā apakšvirsnieks. Visā šaī iztaujas sarunā Maja, visiem par brīnumu, rurfāja svešnieka izloksnē tekoši gandrīz tā pat kā viņš. Brīnījās par Majas prašanu tikpat pagastvalde, kā citi, kas pa to starpu ziņkārīgi bija saradušies kanclejā. To pulkā bija redzams Roķēnu Alvīnas brālis Janka, un vīriešu vidū spīdēja pa starpām cauri ari zināma rūtainā sedzene.
Kad Maja bija visu sarunas saturu kārtīgi iztulkojusi un atstāstījusi pagastvaldei, tad viņa izgāja atnest svešniekam nazi maizes griešanai un ūdeni dzeršanai. Virtuvē iegājusi, viņa sasita plaukstas un izsaucās:
— Ko es, nejēdzīgā, esmu izdarījusi!? Kam nu man pavisam bija jāliekas zinot, ka māku ar svešnieku sarunāties? To es darīju gan visvairāk, tik tā kā palīdzēdama tam svešam bēdu cilvēkam tikt pie skaidrības; bet kas nu būs atkal ar rnani pašu? Kas nu apklausīsies atkal dažādās aizdomu valodās par mani un manu pagājušo noslēpto
dzīvi?
Kamēr Maja bija laukā no kanclejas un aizgāja vēl uz labi attālo avotu pēc svaiga dzeramā ūdens, tikmēr kanclejā notika jau dedzīga gudrošana un spriešana par to brīnumu, kas nupat piedzīvots. Visiem zināms, ka Lūru Maja nav bijusi nevienā skolā vācu valodas mācīties un agrāk nav ne vārda zinājusi, bet nu pēc kāda laika, nezin kur pabijusi, prot ar svešnieku runāt, viņa valodā bez bēdas. Tur vajagot būt kādam burvīgam noslēpumam, lai sakot, ko gribot.
Tad īpaši Steņģene pacēla atkal savu baisi, sacīdama?
— Kas tad tagad neiespējams šādos blēžu gudrību laikos, kad jau grib vien tādos ceļos iet? Ar tiem pašiem raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšēdami augstu pār galvām, aizbrauc, kur grib, un samācās, ko vēlas.
Noskanēja pulkā smiekli par raganu gaisa vāģiem, bet Steņģene neapstādamās turpināja:
— Kāda drošība kuram vairs ir pret noburšanu? Vai mani sivēni beidzās gan paši no sevis, bez burvības spēka?
— Tad nu laikam tās godīgās meitas būs bijušas tavu
sivēnu nobūrējas? — darbveža palīgs iebilda.
— Uz viņām jau gan es vis nesaku, bet vai pasaule tagad nav pilna dažnedažādu tumsības skolu, un cik man nav skauģu? Par tiem pašiem sivēniem runājot, es, Visādus ļaunumus paredzēdama, zinu, ko daru. Es no tirgus vai no kāda ciema neviena sivēna citādi projām, kā vien kad lieku Rempam apvārdot pret lēkmēm. Viņam visstīprie vārdi šaī vidū. Bet izgadās, ka burvjiem tie vēl stiprāki, kas ar apburamiem lopiem vai sivēniem nav dzimuši vienā vējā.
— Bet par taviem-sivēniem tiek dzirdēts, ka tu pati neziņā viņus nolikusi, rītos iebērdama silītē jau sasutušus kāpostu lapu griezumus jeb grūdumus vai priekš visas dienas, ko sivēni vis nepanesot. Kur tad nu viņi tādā nekopšanā varējuši palikt veseli? — tā kāds vīrietis no pulkas paskaidroja.
— To jau saka gan viņļaužu Ede, Augura mātes die- nestniece. Bet ko tad, cilvēks, lai es daru aiz tik lielas nevaļas, kad daudz dienām vienīgi rītos dabūju ieķert putna kumosa prātā kādu kripatiņu maizes, kā tas vērojams īpaši pavasara nedēļās, lai neaizdzied tas pats blēža putns cīrulis, uz kura dziesmu pavisam nevar paļauties, ka jau pavasars klāt, vai neaizkūko dzeguze, neaizrūc rubenis vai neaizkurc dzērves, un dabūju tik vakarā pārnākt? Vai tad man izdodas tūliņ viss, kā gribu? Dažu rakstu jāgaida pat dienām ilgi.
Steņģeni pārtrauca Reķēnu Alvīnas brālis Janka, iesākdams stāstīt:
— Nav vis Majas jaunkundze viena pati vien tāda zinātāja, bet viņas visas četras ir tādas pašas noslēptas gudrenieces. Vilmas jiaunkundze ar manu māsu Alvīnu, kad viņas abas pirms nozušanas bija kopā, centās runāt vāciski, lai es nesaprastu, kas viņām runājams, bet es pa vārdam tāpat zinu, tālab nevarēja vis droši no manis noslēpties. Bet nu pēc pārnākšanas viņas satikdamās runā vai franciski, vai angliski, kad es esmu klāt. Skolās iedamas, viņas bija gan mācījušās no grāmatām franciski un angliski, bet runāt vis neprata, tik lasīt un rakstus saprast gan. Bet nu, kad ir abas kopā un es arī klāt, tad runā droši un lepni citu, man svešu, valodu, kas cita nevar būt kā franču vai angļu. Viņsvētdien pēc pusdienas es aizeju uz Rūķīšiem paraudzīt, ko dara Ida. Tur ieraugu viņai priekšā vācu ziņģu grāmatiņu. Es saku: kam tev vācu ziņģu grāmatiņas vajaga? Tu jau vāciski nemāki. Viņa noķer grāmatiņu no galda un kaut kur nogrūž, sacīdama: «Kas tev bēdas, lai es māku vai nemāku.» Daži nosmējās par Jankas vientiesīgo stāstu.
Pašlaik ienāca Maja, nesdama galda nazi un krūzē ūdeni, ko kopā pasniedza svešniekam. Viņš, atkal pieklājīgi pateikdamies, nolika krūzi sev līdzās uz sola un ar nazi sāka griezt maizi šķēlēs. Beidzis griezt, viņš nazi atdeva, tāpat ļoti laipni Majai pateicās un lūdza, lai pavaicājot, kur pagastvalde ierādīšot viņam vietu uzturēties līdz rītam, jo še kanclejā taču palikt nevarēšot. Pagastvalde, kuras ziņā vēl vismaz pagaidām atradās rīkošanas pienākums ar sūtāmiem cietumniekiem, apspriedās, ko darīt, kad Maja šo jautājumu tai sacīja, un nolēma cietumā nelikt tāpēc, ka svešais neesot še cietumnieka veidā iesūtīts, bet saņemts, gandrīz labprāt še viņam ierodoties, tālab vienojās ierādīt viņam kādu tukšu istabu, kur Majai vēlēja viņu ievest. Kamēr Maja bija kanclejā iekšā, tikmēr visa spriedelēšana par viņu un viņas biedrenēm aprima, bet viņai bija kā jutin sajūtams, ka visu acis viņu mēro un vēro ar dažādiem aizdomības mērogiem. Viņai sametās grūt' tos skatienus ilgāk uz sevi ciest. Svešniekam viņa sacīja, kas nolemts, un uzaicināja viņu iet līdza uz rādāmo istabu. Viņš saņēma maizes šķēles ar ūdens krūzi un gāja Majai pakaļ. Ierādīta tika neliela istaba ar stipriem loga slēģiem no ārpuses.
Neilgi pēc tam Maja pieteica pagastvaldei, ka pusdienas ēdiens salikts, pēc kam kancleju slēdza un sagāja pusdienā. Majai vēl tika vēlēts ienest bļodiņu azaida svešniekam arī, ko viņš saņēma ar vislielākām pateicībām, pavadīdams Maju vēl ar maigi sirsnīgu skatienu.
Pie pusdienas gaida pagastvalde līdz ar darbvedi un viņa palīgu sarunājās savukārt par tām pašām zināmām jaunavām un par visu, kas sakarā ar viņu neatminamo noslēpšanās jautājumu. Pagastvaldes priekšnieks uzsāka pirmais sarunu šādiem pārdomātiem vārdiem:
— Lai nu gan nāk smiekli par Steņģenes raganu gaisa vāģiem, par visiem viņas sivēnu vārdošanas un burvību ticības stāstiem, bet brīnums taču ir un paliek par šo Lūra Maju un par citām viņas labvēlīgām draudzenēm, kas iemantotas viņai jau dievgalda mācības laikā, jo tas, ko stāstīja vientiesīgais savādnieks Roķēnu Janka par tām trim citām, tas arī nebūs vis bez sava pamata, lai gan smieklīgi izklausās. Rādās skaidri, ka viņas visas ir dabūjušas krietnas mācības, sevišķi citās valodās, zināms, skaitot pēc laika ilguma, cik ilgi kuras atradušās noslēpumā. Sī Lūra Maja <r bijusi projām visilgāk, bezmaz visu gadu, tālab arī viņas panākums samērā lielāks par citām, jo viņa līdz viņas nozušanas laikam nav mācējusi it nekā no vācu valodas, bet tagad runā droši ne vien vēl kā iekš- zemniece, bet īpaši kā ārzemniece. Tās divas, kas agrāk beigušas ģimnāziju, tās, pēc Jankas piedzīvojumiem, māk nu franciski vai angliski, vai arī šajās :abās valodās ne vien lasīt un lasīto saprast kā gan agrāk, bet iemācījušās arī runāt, ko priekš tam nav pratušas. Un pat Jankas ce- renei, Ruķīšu Idai, vācu ziņģu grāmatiņa priekšā. Ko no visa šā lai domājam? Kur viņas to visu varēja smelties citur kā tik kādā lielākā pilsētā un vēl īpaši tik kādā Vācijas pilsētā, ņemot vērā šās Majas ārzemniecisko izloksni? Un kur tas viss varēja jau tā gatavs būt priekšā, ka slēpšanās laiks nav bijis jāpavada veltīgi, bet ar sevišķi lieliem panākumiem? Un, vēl tālāk domājot, — viņas visas būs bijušas vienviet tāpēc, ka reizē pārnākušas. Sām trim būs bijusi zināma Majas slēpšanās vieta, un beidzot viņām visām iznācis kopā ne vien drošs patvērums, bet arī ievērojama un brīnum lietderīga skola. Un, vispēdīgi, vēl tas, ka nestāsta un nedrīkst stāstīt, lai gan briesmas viņām caur to vairs nekādas celties nevar. Tā vienmēr brīnums brīnuma galā, un jāsāk pat vai Steņģenes ticībai piebiedroties par burvībām un raganu gaisa vāģiem. — Savus pēdējos vārdus valdes priekšnieks pabeidza ar smiekliem.
Pēc tam turpināja sarunu darbvedis:
— Viņu liegšanās stāstīt ir vislielākā ziņkārības barotāja un visādu pasaku audzinātāja. Apnīk klausīties, ko kurš nestāsta šepat vien, kad izdodas dzirdēt ļaužu stāstus, īpaši priekšistabā. Daži domājas zinot, ka viņas slepenībā turējušas barodamas mājas pūķi, kurš tad bijis viņu aiznesējs pa gaisu. Citiem turpretī esot zināms, ka viņas dzīvojušas šepat apburtas — neredzamas un par to parakstījušās pēc nāves piederēt velnam. Vēl kādi spriež, ka būšot kaut kur dzīvojušas vaļēji, bet tik pieņēmušas citādus izskatus, un kas vēl visiem spriedumiem zina galu. Cits nejēdzīgāks par citu.
Viņš pasmējās un tad vēl sacīja:
— Lai pagaida vien, cik un kas nebūs dzirdams jauns atkal no šās dienas gadījumiem un stāstiem! Ko'tur atkal neiztaisīs! Stāstīs, ka viņas nu māk visas pasaules valodas un bijušas skolā pie paša velna. Mazumā tās pasakas neies, bet platīsies arvien tālāk, pieaugot vienmēr jauniem nostāstiem. Tur nevalda vairs ierasta ziņkārība vien, bet īpaši jau niknas dusmas, ka nedabū šo noslēpumu zināt. Ka viņu slēpšanās lieta ir neizprotama, tas tiesa, bet šo neizprotamību ļaudis grib izskaidrot, domādami tā — jo brinumīgāki būs meli, jo gaišāka būs patiesība. Bet to arī var ticēt, ka tām meitām Ir savi svarīgi nestāstīšanas cēloņi.
— Bet vai nebūtu viņām pavēlams neslēpt un izstāstīt, ko sabiedrība vēlas zināt? Tad būtu ar reizi tūliņ miers, — pagastvaldes priekšnieka palīgs vaicāja.
— To varētu prasīt uz likuma pamata varbūt tik kādā noziedzības apvainojumā, bet tādu jau nav bijis; tāpēc sabiedrībai nav nekādas tiesības spiest viņas, lai stāsta, — darbvedis Izskaidroja. — Otrkārt — kā tad dabūs zināt, vai taisnību stāsta vai nē? Jo cik cilvēku nebija, kas glābās pa mežiem, pa siena šķūņiem un dažādās klusākās vietās, kas nomaļu no lielu virzienu ceļiem un biežāk apdzīvotām vietām? Bet lai sabiedrība gaida vien mierīgi un pacietīgi. Kad jau viņas varēs, tad, kā solās, stāstīs, jo āzina, ka parādā viņas nav nevienam ar savu stāstīšanu.
Pēc paēšanas Maja nokopa galdu, mazgāja un slaucīja virtuvē traukus, visu kārtīgi nokopa un domu pilna nostājās pie loga. Viņas sirdī viļņoja dažādas pretišķīgas jūtas — gan jau pazīstamas, smagas un nospaidīgas, gan pavisam svešas, maigas, saldas, nezin kādēļ mīļas — un pat nezin kas viņas tādai. Smagi viņu spieda tās pašas zināmās jūtas, ka daudz kas skatās uz viņu kā uz kādu ļaunos ceļos nogājušu, dziļi grimušu radījumu, kur pienāks klāt vēl šās dienas atklājums, ka viņa māk tādu vācu valodu, kāda še visiem sveša, par ko būs jādzird atkal nezin cik un kādas atbaidošas aizdomas par kopošanos ar burvībām. Uz otru pusi viņai bija mīļi ap sirdi, iedomājot svešnieka laipnību un viņa sirsnīgos skatienus, ar kādiem līdz šim neviens cits nebija viņas uzlūkojis. Tur jaucās kopā tāds kā nepazīstams prieks ar sērīgām skumjām, kas gandrīz vilināja laukā asaras no acīm, bet patiesībā atka! nezin kādēļ. Viņa nebūtu liedzīga pat parunāties vēl ar svešnieku, bet baidījās uz to domāt. Zināja viņa gan, ka pieklātos ieiet un iznest azaida bļodiņu arī nomazgāšanai un apslaucīšanai, bet negāja aiz bailēm, it kā kad viņa meklētu tīšām izdevības ar viņu satikties.
Vakariņas valdei nodevusi un pareizi apkopusies, Maja cerēja iemigt, bet miegs nenāca aiz vienām un otrām domām. Uz rīta pusi gan iemiga, bet šis īsais miegs nebija vis maigs, turpretī murgu pilns un traucēklīgs.
Rītā, kad svešnieks bija vedams projām, viņš atvadīdamies sniedza roku Majai un sacīja:
— Es jūs vairs nekad neredzēšu, bet nekad arī neaizmirsīšu.
Vienu mirkli viņš paturēja Majas roku savā rokā un tūliņ arī atlaida, kad vien viņa drusku to pavilka atpakaļ. Virtuvē iegājusi, Maja kā nejauši paskatījās pa logu svešniekam pakaļ. Tur viņai nemanot noritēja divas skaidras, skaistas pērlītes pār vaidziņiem. Par to viņa pati tūliņ satrūkās un runāja pie sevis:
«A.k Dievs, ko tas nozīmē? Tām jūtām vajaga būt grēcīgām, jo man viņas gluži svešas. Nezin kā būtu, kad es par tām stāstītu vecam krusttēvam, un ko viņš sacītu? Bet… bet labāk nestāstīšu. Viņu jau tik daudz skumdina Katrīna ar savām nejēdzīgām aplamībām, un tad viņam varbūt jāsāk bēdāties par mani arī. Bet šī tad lai ir tomēr vienīgā lieta, kura viņam paliek no manis nezināma, lai nav jel par mani arī jānoskumst.»
Steņģenes pastāvīgā lānošana pa pagastnamu nebija vis gan bez sava noteikta nolūka, jo viņa rīkojās meklēties, cik tālu vien iespējams, par savas puses paturēšanu no Ezermuižiņas. Uz to viņai bija vajadzīgs sadabūt dažādu apliecību, kas apstiprinātu viņas tiesības uz šās vietas paturēšanu jeb, kā viņa pati rnēdza sacīt, uz pirmo «kaķiegoriju». To apliecību jau gan dabūja drīz, cik ilgi šo vietu valdījis viņas vīrs, bet zināms viņai bija, ka ar to vien nepietiks, tālab viņa centās visā spēkā izdabūt no pagastvaldes arī tādu apliecību, ka viņas dēls ir karā kritis. Bet saprotams, ka pagastvalde nevarēja tādas apliecības dot bez nekādiem pierādījumiem, ka viņš karā kritis un pavisam kara klausībā bijis. 'Tomēr tiele pēc tādas apliecības turpinājās vai līdz apnikumam, jo kur tad viņš citur varot būt, ja ne karā, un, ja arī kara vairs neesot, tad viņam vajagot būt karā kritušam, ko saprast varot ikkurš viegli. Bet nu taču bija un bija jāpaliek bez tādas apliecības. Tomēr no meklēšanās atrauties viņa ne domāt nedomāja un cerēja diezgan droši, ka zemdaļvirsvaldes kungi būšot ticīgāki par šitiem zemniekiem. Tik vien mazturības apliecību arī gan pagastvalde izdeva.
Ar šādiem vājiem līdzekļiem, bet tomēr ar diezgan stipru cerību Steņģene beidzot devās uz virspilsētu izmēģināt savu laimi svarīgu rakstu vietā tik ar saviem mutes vārdiem, jo vai tad patiesi tur tie augstie kungi tik nepielūdzami un cietsirdīgi būs, ka viņas neievēros?
NokJuvusi kādu dienu no paša rīta lielā, maz pazīstamā pilsētā, Steņģene nemaz nezināja, kurp ejams un kas darāms. Viņa tik gāja pa dažām ielām vienīgi tā kā iešanas labad, bez nekāda pamatīga nodoma. Pilsēta vispāri nebija vēl nebūt pilnā ziņā pamodusies, jo redzēt dabūja Iesākot tik dažus strādniekus ejam uz darbu vietām un staigājam vispāri tik kalpotāju kārtu un slaukām ielas.
Tā iedama, Steņģene kādā ielas stūri sadūrās gandrīz pieri pie pieres ar Jeti, kura bija gan tādā kā izpūrušā izskatā un puslīdz nekārtīgā apģērbā.
— Redz, kāda laimei — Steņģene iesaucās. — Nu man būs jel ceļa pastāstītāja un pavadītāja. Ak tu Dieviņ!
Bet Jete kā izbiedēta stirna cirtās ātri apkārt un, seju aizsegusi, devās teciņus atpakaļ, kur nākusi. Steņģene lūkoja tuntuļot viņai pakaļ, saukdama:
— Jete, Jete, esi nu cilvēks, atkursti un pagaidi, jel parunājies! Man še nav cita neviena, kas dod kādu padomu.
Bet velti vien, jo Jete drīz nozuda ap otru stūri, un Steņģene ar savu maizes nastiņu padusē palika ielas malā stāvot. Daži cilvēki apstājās un kā brīnodamies noskatījās abās pavisam nevienādās skrējējās.
Pēc tam Steņģene uzsāka atkal staigāt bez noteiktības, kamēr viņu — laikam pie tās pašas rūtainās sedzenes — ievēroja kāds ielas krustā stāvētājs apsargs un varbūt tā kā palīdzības ziņā sāka izvaicāt, kas viņai par staigāšanu, vai kas meklējams vai gaidāms. Viņa skaidri atbildēja tā un tā — ka atbraukusi meklēties pie zemdaļvirsvaldes par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu, bet pati nekā nezinot, kur zemdaļvirsvalde atrodama. Nezinot ar vēl nemaz, kur varēšot piemesties.
— Vai jums nav kādu radu vai vismaz labu pazīstamu še pilsētā? — apsargs vaicāja.
— Ir gan kaut kur brāļa dēls, bet nezinu jau, cilvēks, viņa adreses. Ir arī tālāki radinieki, bet ar tiem jau nav vairs radoties. Pazīstamu gan varētu saskaitīt labi daudz, bet kā lai viņus sameklē? Nupat nejauši vienā ielas stūri sadūros ar Plīņu Jeti, bet viņa uz reizes apsviedās un aizskrēja atpakaļ, seju slēpdama, kā vēja nesta spilva. Gan vēl paskrējos pakaļ un saucu, lai jel pagaida, bet vai nu tā lepnā gaisaviete tevis gaidīs? Bet gluži tik izspilgusi vis vairs neizskatījās kā senāk.
šos pēdējos Steņģenes vārdus par Plīņu Jeti apsargs sāka uzklausīt ar lielāku vērību un sacīja pie sevis:
— Hm, Plīņu Jete!
Tad griezās atkal ar jautājumu pie Steņģenes:
— Jums viņa pazīstama?
— Kā tad, kā tad! No bērna kājas. Ar viņas māti augām kopā kaimiņos, bijām labas draudzenes, gājām reizē dievgalda mācībā un satikāmies bieži visādos dzīves gadījumos. Ilgu laiku nevarējām necik dienu nodzīvot netikušās. Jā, jā, tie mīļie, tālajie laiki! Viņu izprecēja no Ruduļiem, mani no Gumbām, vai, kas tur tālāk uz Vilkmeža pusi.
Apsargs, brītiņu padomājis un pulkstenā paskatījies, runāja:
— Ir vairāk stundu vēl jāgaida līdz tam laikam, kad sāks darboties še valdības iestādes, bet jums nav, kur palikt, vismaz kur piesēsties, tālab es jūs labprāt aizvestu uz apsardzības kancleju, kur atradīsat pagaidām laipnu pieņemšanu un gādību, tur dabūsat zināt ari brāļa dēla adresi, ja vien viņš še būs, un, kad atnāks laiks, tad tiksat pavadīti uz zemdaļvirsvaldes namu.
Steņģene, zinādama, ka īstās valdības apsargiem var uzticēties ar pilnu drošību, itin labprāt apņēmās iet viņam līdza, iegaumēdama arī to, ka bija apsolīti vēl ievērojami Labumi. Viņa gāja, runādama ar apsargu tādā garā, it kā kad viņš zinātu visus viņas dzīves sīkumus un attiecības pret citiem cilvēkiem tikpat labi kā viņa pati, kur tomēr līdzgājējam no visa tā nebija saprotams it nekas, un rādījās pat, ka viņš no tās stāstīšanas nenieka nevēro. Un, priekš viņa par laimi, gājiens nebija garš. Kanclejas priekšistabā apsargs nosēdināja ceļa biedreni un pats Iegāja dziļāk. Pa brīdi viņš iznāca, atvadījās no Steņģenes un aiziedams viņai sacīja:
— Paliekat vien droši še; jums nekaitēs nekas un tiks dota palīdzība atrast to, kas jums vajadzīgs.
Brīdi pasēdējušu, Steņģeni aicināja iekšā. Tur sēdēja daži kungi rakstīdami. Tie ieprasīja viņas pasi un citus rakstus, iz tiem savās grāmatās šo to atzīmēja, atdeva tad visus rakstus atpakaļ un sāka viņu plaši izvaicāt par Plīņu Jeti. Tur nāca atbildams vispirms jau nu gan tas pats, ko viņa stāstīja apsargam par nejaušu satikšanos ar Jeti šaī pilsētā un par viņas māti — Steņģenes draudzeni. Bet pēc tam vēlēja stāstīt mierīgā prātā visu, ko vien zinot par šo sievieti, sākot no viņas bērnības, un visvairāk par pēdējiem gadiem. Viņa tad pavisam nebaidīdamās stāstīja visu, ko zināja vai ko dzirdējusi.
Jete esot mazturīgu vecāku vienīgais bērns, no mātes rūpīgi audzināta un godīgos ceļos vadīta. Pirmā galā skolas darbos bijusi spirgta, vērīga un sekmīga, kamēr māte dzīvojusi. Bet, mātei agri nomirstot, palikusi ne vien bezbēdīga savā vaļā, bet Ieklīdusi slinkuma, melu un dažādu citu netikumu varā. Tēvs lūkojis gan nodot viņu šur tur par ganu, bet nepastāvējusi nevienā vietā ilgi — visur vainas. PŠc pāra gadiem tēvs pārnācis dzīvot šurp uz pilsētu līdz ar meiteni, un te viņa sākusi iet strauji uz aplamību pusi. Gan vēl tēvs pūlējies sūtīt viņu še dažās skolās, bet arī tur viss velti — dažā netikusi paturēta, citā nepalikusi p«ti, un tā nekur, nekur labi. Tēvs, kas jau lauku dzīvē bljīs pazīstams dzērājs, šaī ziņā še pilsētā, kā ticis dzirdēts, nogrimis pavisam dziļi un nogājis neglābjams galējā postā un arī agrā nāvē. Jete, tad jau pusaudzes gados, palikusi pilnīgi par sevi un tikusi pārvarēta savvaļībā no lielas brīvības gara. Neesot zināms, no kā viņa īsti dzīvojusi, bet apģērbā tikusi redzēta arvien cēla. Sad un tad nākusi pa laiciņam ari uz dzimtenes pusi ciemoties pie radiem vai pazīstamiem un stāstījusi, ka kalpojot pie bagātiem kungiem. It īpaši viņa mīlējusi tikt ieaicināta uz dažām kāzu godībām un bijusi ļoti jautra dejotāja. Dažām vieglprātīgām jaunavām viņa sareibinājusi tik tālu prātus, ka tās arī aizgājušas tikt caur viņu pie tādas pašas laimes. Pēdējo reizi viņa pirms pāra gadiem ieradusies dzimtenē, būdama Joti izspilgusi, un centusies dabūt viena pati pirmo «kaķiegoriju» uz Plīņu māju. Izdzirduši «ka- ķiegorijas» vārdu, visi ierēdņi pasmējās vai vismaz pasmīnēja, un stāstītāja turpināja netraucēti. Bet vecais Laķis, kā divu bāra meitu aizbildnis, to nepielaidis, turpretī bijis gan ar mieru, lai dalītu. Bet Jete uz to neielaidusies. Bet pēc tam uznācis briesmīgais kopmantiešu laiks un, kā zināms, zemes dalīšanas darbi nostājušies. Tomēr Jete, kā gandrīz vispāri visi, ticējusi, ka dalīšana apturēta tik uz laiku un atkal atjaunošoties. Tad pat viņa tikusi kopmantiešu pavēlniecībā par skrīverišu pie pavēlnieka Augura Antona, ar kuru, kā dzirdams bijis, brūtējusies tāpat kā ar brīvbufetes rīkotāju Gustu Ņurci. No turienes viņa uz reizes nozudusi, aizvilinādama ar sevi jaunāko no tām Plīņu mājas līdzmantniecēm, vecā Laķa aizbildnības meitām, šurp uz virspilsētu. Un taī pašā laikā, kamēr vecais Laķis steidzies dzīt bēglei pēdas līdz ar aizmānīto meiteni, tikmēr nozudusi arī vecākā māsa. Tad ticis bieži dzirdēts izsakām ļaužu domas, ka viņa laikam esot glābta no Jetes Jaunumiem, jo Jete centusies, lai nepaliekot nekatras Plīņu mājas līdzmantnieces kā vien viņa pati. Jaunāko Laķis ar grūtībām gan atdabūjis, un vecākā pārnākusi tik vēl nesen, bezmaz pēc gada laika, bet vēl nestāstot un nestāstot, kur bijusi līdz ar trim citām, kas pašas, glābdamās no nāves, piedzirdījušas tā laika kopmantiešu apsargus un izbēgušas. No sava izbēgšanas laika skaitot, Jete, kā nozudusi, tā slapstoties līdz šim. Ticis dzirdēts, ka kalpojusi kopmantiešu briesmu tiesām par viņu tiesājamo godīgo cilvēku šāvēju un tagad laikam aiz to pašu grēku soda bailēm nedrīkstot rādīties un bēgujojot kā mazs bērns; bet cik ilgi gan tā spēšot slapstīties? Šorīt pie viņas varējis novērot ari jau to, ka senā rotu greznuma vis vairs nebijis. Veco Laķi jau arī viņa esot gribējusi dabūt pie malas, iesūdzēdama turpat pie briesmu tiesas uz nogalināšanu, lai meitenēm nepaliekot aizstāvja. Bet viņš gan būšot bijis vai vienīgais, kurš ticis vajā bez Izpirkšanās un laikam īpaši tāpēc, ka bijis iesūdzēts tik savlabuma pēc un visu ievērojamo, garo mūžu dzīvojis cienīgi, bez nekādas vainas un kalpojis kara klausībā ilgi ar godu, palikdams vienmēr par īstenu bezmantieti.
Steņģenes stāstīšana negāja gan tādā kārtā, kā vajadzēja būt, bet ierēdņi paši zināja sarakstīt, kā prasīja skaidrība, un tad beidzot lasīja viņai priekšā, un viņa atzina, ka viss pareizi. Vēl viņai nāca jautājums, vai viņa zinot šaī pilsētā kādus Jetes radus vai pazīstamus, pie kuriem viņa varot uzturēties, uz ko Steņģene atbildēja, ka nezinot. Tad viņu uzaicināja sacīt sava brāļa dēla vārdu un uzvārdu, lai varot dabūt zināt viņa dzīves vietu, kur šai piemesties līdz prombraukšanai, un tad atlaida atkal atsēsties priekšistabā, kur viņa varot, ja gribot, ieturēt brokastis. Bet, kad sākšoties vispārējās valdības iestāžu darba stundas, tad viņa tikšot pavadīta, kur vajadzīgs.
Lēnām, ar pateicību laukā virzīdamās, Steņģene, durvs rokturi saņēmusi, dzirdēja ierēdņus savā starpā sarunājamies. Viena balss sacīja:
— Grūt' tai gudriniecei tikt uz pēdām. — Otra balss atbildēja:
— Vismaz tas tagad rādās droši zināms, ka šaī pašā pilsētā viņa atrodas un ka paskaidrota ir arī viņas jau diezgan tumšā pagātne.
Ar saviem pirmā brīža panākumiem virspilsētā Steņģene jutās pilnīgi apmierināta. Viņai sāka augt cerība uz visu ceļa nolūku piepildīšanos, īpaši taī ziņā, ka še kungi visi tik laipni un labprātīgi palīdzēt ar padomiem un aizrādījumiem, kur klāt cerams piedzīvot arī brāļa dēla atrašanās prieku. Vislabākā sajūtībā viņa atdarīja savu ceļa maizes aizsainīti un paēda brokastis vēl ar labāku garšu nekā mājā, netraucēdamās nenieka par to, ka arī daži citi cilvēki nāca un gāja. Gaidīt nācās gan vēl krietni ilgi, bet šis laiks neizlikās viņai pavisam garš, kavējoties visu labu panākumu cerībās, lai Jete bēg kurp bēgdama.
Pienāca beidzot iestāžu darba laika sākums, un Steņģenei piestājās pavadītājs uz viņas vajadzīgo gaitu. Tas pieveda viņu pie kāda liela nama un parādīja kāpt otrā stāvā, kur dabūšot zināt, ko vēloties. Viņa gāja un iekļuva kādā lielā istabā, kas bija pilna rakstītājiem, īpaši jaunkundzēm. Tur kāds vīrs nāca viņai pretī un vaicāja pēc viņas vajadzības. Viņa atbildēja, ka meklējot zemdaļvirsvaldi, lai varot iesniegt lūgumrakstu par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu. Tas aizrādīja kāpt vēl vienu stāvu augstāk un tad griezties uz kreiso pusi trešās durvis pa labo roku. Viņa kāpa atkal un turēja cieti prātā, kas sacīts:griezties uz kreiso pusi un tad trešās durvis pa labo roku. Tur arī bija daudz rakstītāju, un vienu no tiem viņa pazina tūliņ skaidri par Ķimuru, lai gan viņš kā slēpdamies lūkoja nogriezties sāņus, bet taču zināmā rēta palika nenoslēpta. Viņa tikko neiekliedzās, ka, raug, še blēdis, zaglis, laupītājs un nezin kas vēl bez tam iecelts par darītāju, bet ātri apķērās, ka jādara zināms turpat apsardzības kanclejā, tādēļ noklusēja.
No šā stāva viņu raidīja kāpt atpakaļ pašā lejā un iet pa koridoru līdz viņa otram galam, un tur pēdējā labās puses istabā iet iekšā. Viņa nu kāpa uz leju, labi paturēdama prātā aizrādīto istabu un to sev pastāvīgi atkārtodama: nokāpt pašā lejā un tad pa koridoru līdz pašam galam, tur tad pēdējā labās puses istabā. Tā aizrādīto istabu vērodama, viņa to atrada gan. Bet tur dabūja dzirdēt, ka tas kungs, kas šādus lūgumus pieņemot, nākot tik divreiz par nedēļu un rītu viņš būšot pēc pusdienas no pulksten trim līdz četriem še. Viņa atkal lika cieti aiz auss, kas nupat dzirdēts, un nodomāja iet tūliņ atpakaļ uz apsardzības kancleju un izstāstīt tur visu, ko zināja par Ķimuru, kas viņš un kur viņš tagad.
Paturējusi labi prātā ceļu uz apsardzības kanclejas namu, viņa to arī bez kavēkļiem atrada, gāja iekšā, tika arī labprātīgi pieņemta un sāka strauji stāstīt:
— Kas to būtu iedomājis, ka tādam blēdim, zaglim un laupītājam var izdoties iekļūt cienīgā valdības vietā un darbā? Es ieeju, sāku skatīties — pilna liela istaba atkal rakstītājiem tāpat kā pirmā, jaunkundzēm brilles vien laistās, rakstot brūtgāniem vēstules. (Es netiku rakstījusi nevienam nekā, sak, ja jau būsi pa prātam — paņems tāpat bez rakstīšanas, ja nebūsi, nelīdzēs arī vēstules nekā.) Skatos un Ieraugu — nudien, Ķimurs pašā vidū! Mani ieraudzījis, viņš uzceļas un pagriežas sāņus, it kā kaut ko meklēdams, bet lieta bija tik tāda, ka gribēja noslēpties, lai es viņa nepazīstu. Bet ko nu, trakais, noslēpsies, ka rēta vaigā paliek redzama taisni uz manu pusi? Es jau gribēju saukt vārdā, bet apķēros vēl pie laika, ka labāk jānāk un jāpastāsta še jums, jo citādi viņš var atkal pasteigties izbēgt tāpat kā no mūsu pavēlniecības, kad atnākuši bija gūstītāji pat jau no pašu kopmantiešu puses. Bet, mīļie kungi, tik nestāstāt, ka es biju viņa uzrādītāja, jo vaļā jau viņš tāpat ar blēdību tiks, kad nevarēs pierādīt, uņ tad man atkal negals klāt. Ja jau mani sauc par liecinieci, tad tur nevar nekā darīt — jāklausa un jāliecina patiesība.
Attālāk sēdošie ierēdņi sāka klusām savā starpā sarunāties. Viens sacīja:
— Tad jau viņš tas pats meklējamais Dunga ir, kā var noprast.
— Tas jau tiesa, ka viņš citur saucies par Ķimuru, — otrs atbildēja un tad, pret Steņģeni pagriezies, sacīja viņai dikti:
— Nu tad stāstāt, ko viņš pie jums ir darījis, tas Ķimurs.
— Viņš, būdams tur par apsargu kopā ar Svikuli un Ceru, vispirms braukāja pa pagastu, cilvēkus taisni aplaupīdams un apzagdams it kā ar zagtu mantu meklēšanas iemeslu un draudēdams sūtīt ikkatru uz briesmu tiesu, kas nekā nespēja vai negribēja maksāt. Un, ko meklējot atrada par dārgāko, viegli lldzņemamo vai noslēpjamo, to nolaupīja jeb nozaga īpaši viņš pats. Tā starp citu viņi darījušies pie šuvējas Lates Murinea Gumašku ciemā, postīdami visu viņas mantu īstenībā ar naudas atrašanas nodomu. Izglābis viņu tik vēl viens no agrākiem apsargiem, Tuluks, piespiezdams Ķimuru atdot Latei viņas pulksteniņu, ko jau bijis noslēpis savā kabatā. Tiesa, ka Tuluks pats arī ir dzērājs un dzeramnaudas izvilcējs līdz ar diviem viņa biedriem, Stērģenieku un Rempl, bet svarīgās lietās taču vēl apzinās un dara kā cilvēks. Tāpat Ķimurs līdz ar abiem saviem biedriem drusku vēlāk, kad šaī ceļā laupīšana vairs lāgā neizdevās, braukāja pa pagastu, ar briesmu tiesas draudiem citādā ceļā naudu Izspiezdams. Labība bija tad jāu visiem pārpārim noņemta un atstāti tik kādi nļecīgi mazumiņi, gandrīz tik tā kā redzēšanai, bet ne tā kā iztikšanai. Viņi nu sāka meklēt, vai kur neatradīs drusku noslēptas labības. Un, kur atrada, tur slēpējiem pasludināja tūliņ nāves sodu, no kura taču varēja izpirkties ar lielu maksu, dodot naudā vai kādās vērtības lietās. Par šādos ceļos izspiestām naudām viņi zināja gādāt «monopolu», lai vai cik dārgs, kad tik varēja atrast, tālab nāca ik vakarus mājā piedzēruši. Pēc tam Ķimurs, kurš ieskatīja un rādīja sevi par priekšnieku abiem saviem biedriem, Svikulim un Ceram, sāka braukāt pa pagastu viens pats uz savu rokiļ un laupīt labākās istablietas priekš sevis un reizes divas iūkoja tās sadabūt manā Ezermuižiņas dzīvoklītī, lai to varētu ierādīt par savu un mani ar manu muļķa ved izspiest laukā. (Ierēdņi pie šiem vārdiem pasmējās.) Bet tas viņam vis neizdevās, un jāļauj bija salaupītās mantas ņemt atpakaļ tiem, kam viņas piederēja.
Ar laiku Ķimuram parādījās pie sāniem revolnīca un bijis esot zobens arī. Bet tika dzirdēts, ka viņš šo lietu dabūšanas labad noslepkavojis kādu agrāku laiku apsargu un tad viņas nolaupījis. Kas vēl zina citus visus viņa noziegumus, ko viņš darījis, dzīvodams nezin kur un kā, bet, ka tiem vajaga lieliem būt, to liecina jau zināmā rēta vien kreisā vaigā, kas cēlusies kādā laupīšanu un slepkavību kautiņā. Izbēdzis viņš kreklā, basām kājām un bez cepures, bet drēbju kārtu salaupījis pēc tam. Tāds viņš ir.
— Bet kur viņa abi palīgi, Svikuls ar Ceru, kā jūs viņus saucat.
— Svikuli nošāva paši kopmantieši kā atkritēju līdz ar vairākiem citiem, kurus turējuši par saviem ienaidniekiem un ielenkuši kādā atsevišķā mežmalas mājā, tik Cers paguvis izbēgt. Jādomā, ka viņš kaut kur slapstās, bīdamies rādīties.
— Bet nu sakāt vēl, vai jūs to sievieti, ko saucāt par Plīņu Jeti, dabūjāt kādreiz kur redzēt arī pa kopmantiešu varas laiku?
— Jā, redzēju gan reiz šepat, kad ierados pēc īstenām zīmogmarkām, sak, tāpat jau viņu uz priekšu vajadzēs, bet nezināju, kur var dabūt. Te uz reizes redzu, jā, iet pa ielas otru pusi Jete līdz ar divām citām tādām pašam — šautenēs visām plecos, puisiešu cepures galvās, bet ģīmji gan vaļā. Es iesaucos, ka labi gan, Jete, kad tevi satieku, un steidzos iet ielai pāri pie viņas, bet kas nu tev viņa ackurtīs? Pagrieza tik ģīmi uz otru pusi, un visas trīs projām pa to plato Ielu, kas iet uz lieliem cietumiem ārpusē. Saucu gan vēl pakaļ, bet neatkurta un neatkurta tāpat kā šorīt, lai gan saprata, ka es viņu skaidri pazīstu.
Steņģene ar to tika atlaista un, nakti pārlaidusi brāļa dēla un viņa sievas dzīvoklī, kuru atrada pēc apsardzības kancīejā dabūtās adreses, gāja otrā dienā pēc pusdienas uz zināmo namu celt tur priekšā savu lūgumu, kā vakar viņai norādīts. Jau ejot viņa bija ieraudzīta un pazīta pa trešā stāva logiem no tās istabas, kur vakar domājās redzējusi esam Ķimuru. Tur kādas no rakstītājām, uz ielu skatīdamās, bija ieraudzījušas viņu nākam, un viena iesaucās:
— Nudien, nāk atkal tā pati vakarējā vecā vecene ar to rūtaino sedzeni! Nu atkal būs jāklausās par «kaķiegorl- jām» un sūdzībām.
Saskrēja pie logiem citas rakstītājas arī pārliecināties, vai tas tiesa, un apliecināja, ka pirmai viņas pazinējai pilna taisnība. Tad tas vīrietis, kuru Steņģene bija domājusi pazīstot par Ķimuru, piesteidzās pie durvs un to pieslēdza, sacīdams:
— Te viņai nekāda nākšana. »
Bet šās bailes, ka nācēja var iet atkal augšā, kur bijusi vakar, izrādījās par veltīgām, jo Steņģene bija paturējusi prātā itin labi, ka viņai jāiet apakšējā stāvā pa koridoru līdz otram galam. Viņu nu gāja bez nekāda misēkļa turp un atrada priekšā jau garu rindu dažāda izskata gaidītāju, protams, varbūt visi lūgumrakstiem rokās vai vēl kabatās, bet ikkatram arī kaut kas sakāms vārdiem līdza uz labākas izdošanās cerību.
Tur nu bija dzirdamas dažādas sarunas, bet sevišķi tik attiecībā uz tiem pašiem zemes dabūšanas vai viņas paturēšanas jautājumiem. Iesākot sarunājās tik pazīstami savā starpā cits aiz cita, bet, tā kā stāvēt nācās ilgi, tad vēlāk, kad bija izmainījušies savu vajadzību stāstiem un pietrūka sarunu vielas, tad sāka sarunāties ari svešniekl, drīz iepazīdamies. Steņģenei stāvams bija bezmaz rindas beigu galā, jo tik kādi divi vai trīs pienāca vēlāk klāt. Priekša viņai stāvēja kāds pusmūža vīrs, un tas, atpakaļ pagriezies, sāka apvaicāties par viņas vajadzību pie zem- daļvirsvaldes. Viņa tam labprāt pastāstīja, ka tā un tā — gribot lūgt par savas līdzšinīgās vietas paturēšanu, pēc kuras, kā varot nomanīt, ceļoties ļoti daudz tīkotāju, tālab viņa pie laika domājot iesniegt lūgumrakstu.
— Jā, bēt priekš tādas lietas izvešanas jūs rādāties jau pārāk veca, — svešais, Steņģeni tuvāk aplūkodams, piebilda.
— Vai tad veciem netiek vairs ļauts meklēties pēc savām vajadzībām? — Steņģene jautāja izbrīnodamās.
— Tas gan vis nē, bet viņi paši saka veciem iesniedzējiem, ka tie nevarēšot sagaidīt atbilžu aiz bezgala liela iesniedzamo lūgumu skaita. Jo cik viņiem iznākot laika par nedeļu ar tiem darboties, un turklāt viņi ņemami tik pēc iesniegšanas kārtas? Tādu iesniegto lūgumu blāķi nedabūjot ne tuvumā tik daudz paplakties, cik jaunu nākot pastāvīgi klāt. Tādēļ tad var notikt, ka jums ari jādzird tas pats aplinkus atraidījums, ko citi vecie jau dzirdējuši, ja vien lūguma saņēmējam ienāk prātā jums to sacīt.
— Ak Kungs un Dievs! Kā tad nu vecie lai tiekam pie savas taisnības, pie savām tiesībām? Es domāju, ka še ies viss vieglāk nekā mājā pie pagastvaldes, bet, ja tā ir, kā no jums dzirdu, tad vēl ne tik, — Steņģene sašutumā izsaucās.
— Noteicējs un īstenības pasacītājs gan es neesmu, bet tik stāstu, cik zinu jeb ko esmu dzirdējis. Jums turpretī vēlēt novēlu labu laimi uz drīzu izdošanos, — svešais piemetināja laikam tik tā kā mierināšanas nozīmē.
Pašlaik iznāca kanclejas apkalpotājs, pašprātīga un iedomīga izskata vecītis. Ejošu cēli garām stāvētāju rindai, viņu kāds no priekšējiem stāvētājiem uzbilda, vai gaidāmais kungs vēl neesot atnācis un vai drīz būšot. Viņš uz to lepni pār plecu atcirta:
— Vai jūs, laucinieku ļaudis, iebildējaties, ka pilsētas kungiem jādanco priekš jums, kā jūs spēlēsat? Vai viņiem tik vien šeptu kā še, kur no jums pašiem nedabū nekādas cālungas? Viņi ir ieštimmēti visādās komitejās, kur ikkatrā ņem pilnu gāžu, lai cik vaļas vienā otrā parādīt acis, bet cik tad še? Tik tas, kas no kroņa, un kurš par tādu nieku ies jūsu dēļ ķimerēties? Tad šodien viņiem vēl tur konstrukcija, kur koruma nedrīkst trūkt.
— Laikam gan «obstrukcija», nevis «konstrukcija» un «kvorums», nevis «korums». Ja jūs neprotat izrunāt «kvorums», tad sakāt labāk savā valodā «vairums», tad tas pats iznāks, — kāds jauns cilvēks no rindas paskaidroja.
— Tad tu nu, laucinieku piena puika, būsi ceļams man par skolmeisteri, kas esmu no pašas jaunības dienējis pie vecā barona fiksi un anštendīgi par dīneri un nu atkal pie šitiem kungiem tāpat bez fēlera, ko? Jūs dzīvojat tur bez nekādas pinteljences. Saejat savos pagastnamos kā buki, matu vien nevarat saglaudīt, ne vēl drīkstat kādu vārdu dikti runāt. Bet palūkojat, kā šite iet, kur reta reize, kad kāds neizšimpējas. Un, kad vēl ejams gājienos, tad vajaga manīt, kā svina pipkas žvingst ap ausīm.
— Lai nu pipkas kur pipkas! Mums jau būs jānāk pie jums mācīties viņas žvingzdināt. Bet sakāt vismaz labāk to — vai mēs šodien šite pavisam ko sagaidīsim, jo pieņemšanas laiks jau pāri? — nāca atkal vaicājums no kāda stāvētāja, kurš pašreiz skatījās pulkstenā.
— Kad termiņš pagalam, tad zināms, ka nekā vairs nebūs, un gaidīšana tad iet pa dārumu. Viņiem šodien gāžama valdīšana, tādēļ tik ilgi dūrē. — To atteicis, viņš aizgāja projām pa koriodru, un gaidītāju rinda izjuka gan ar smiekliem par «valdīšanas gāšanu», gan ar dusmām par neizdevību.
— Deviņas desmitdaļas laika viņiem paiet ar «valdīšanu gāšanu» un citām ķildām, bet priekš derīga darba atliek labi ja viena desmitdaļa, — kāds no aizgājējiem piezīmēja.
— Ak krusts, tāda postai Ko lai nu daru <ar savu lūgumu? Nu šonedēļ tā kunga vairs neredzēs, — Steņģene nopūtās. — Un līdz jaunnedējai gaidīt nevaru. Pirmdien tiesas termins.
— Ja jums še pilsētā kāds radinieks vai labs paziņa, tad atstājat lūgumu viņa rokā, jo ir jau viena alga, kas to iesniedz, un paša sniedzēja runāšana paliek neievērota, un tālab viņa nekā nelīdz, ja arī runātu. — To padomu viņai deva tas pats virs, ar ko bija runājusi pirmīt.
— Ir gan še man brāļa dēls, bet tas ap šām stundām atrodas vēl fabrikas darbā.
— Ja viņam Ir varbūt kādi brīvāki cilvēki no savējiem, tad iedodat vienam no tiem.
— Sieva viņam ir gan, kas fabrikā neiet.
— Nu tad dodat tai pašai.
— Cits ceļš arī gan laikam atrodams nebūs. Nu tad ar Dievu! Un paldies par padomu.