Bungžu muižas un viņas sešu pusmuižu plašos laukus, tāpat pļavas, mežus, ganības un visu kurmēr strādāšanai derīgo zemi mērnieki visu vasaru dalīja dažāda lieluma gabalos no sešdesmit līdz sešām pūrvietām. Zemes gaidītāji pilnā ]Šrātu nemierībā Ilgojās un cerēja uz viņas dabūšanu, lai arī daudziem daudzreiz bija sacīts, ka gaidīšana šiem un tiem veltīga. Bet izcēlās atkal arvien no jauna varbūt pašu sagudrotas valodas, ka likumus grozīšot, tā ka zemi dabūšot ikviens, kur katrs dzīvojis jel dažus gadus, un ka agrākie pirkumi nederēšot, bet viss īīdzšinīgais iekārtojums iešot juku jukām blāķī. Daudz kas atstājās~pa- visam no darba un dzīvoja tik zemes dabūšanas murgos, staigādami gan ap mērniekiem, gan ap visādām valdības iestādēm, arī ap tukšīgiem padomu devējiem un māņu iemelsējiem. Bet, ja kaut kur, lai vai cik mazā mērā, pacēlās vēl valodas par zemes viskopību un par viņas apstrā- dašanu pulkos, tad tur cēlā3 pretības vai rokām, kājām} turpretī savu sevišķu zemes gabalu dabūšanai bija piegriezti visu bezzemnieku prāti, tikai gan ar dažādu nozīmi. Viņu lielākais skaits domāja gan no patiesības palikt par zemkopjiem un dzīvot no šā darba, lai arī agrāk bija darījuši kādus citus darbus, turpretī daudzi domāja dabūt zemi tik priekš pārdošanas, lai kādu laiku varētu dzīvot bez darbu rūpēm, jo zināms bija, ka pārdot neliegšot.
Netrūka arī tādu, kas sāka gudrot par tirdzniecības vai kādu darbnīcu ierīkošanu, kas ienesīšot vairāk un bez lielām darba grūtībām nekā zemkopība. Tomēr reti bija kādam uz to jel cik necik skaidras naudas rokā. Un viss gaidītāju daudzums šūpojās taī augstā cerībā, ka, līdzko dabūs zemi, tad uz reizes atkritīs viss dzīves krusts, mitēsies visa nebūšana, nozudīs trūcība un iesāksies viegla, labklājības pilna dzīve, lai gan ļoti daudziem ar to bija tikko iesākties visām grūtībām un dažādiem piespaidiem. Daži to arī gan pareizi nojauta un saprata, bet nebaidījās no nekādām nastām aiz cerības uz savu pajumtiņu, uz savu vadziņu, kad tik tas vispāri sasniedzams cilvēcīgiem spēkiem.
Saprotams, ka par visiem laimīgi bija tie, kuriem jau pasludināta zemes dabūšana un norādīti ari attiecīgie gabali. Tie tad negribēja no tiem gandrīz nemaz vairs šķirties, lai arī daudziem nebija virsū pat nevienas krietnas egles, zem kuras pastāties. Ikkurš lūkoja tur jau kaut ko darīt izkopšanas un gādāšanas ziņā. Dažs, kam bija uz jaunā īpašuma kāds mazums meža, nolaida kādus kokus baļķu ziņā ēku celšanai, cits izvēla dažus akmeņus, uz kuriem uzgrozīt ēkai pirmo vainagu, vai arī sāka izcirst ar saknēm krūmus. Kam turpretī nebija ne šā, ne tā, kur tūliņ ar darbu ķerties klāt, tie vismaz sasprauda četrus mietiņus, apzīmēdami nākamās mājas vietu, un nomaidīja ceļu, iesprauzdami abpušām arī mietiņus taī nodomā, ka pie ikkatra mietiņa stādāms koks, lai iznāk jauka, kupla gatve.
Starp dažiem citiem tukšiniekiem patiesi arī Stērģeniekam, vispāri kā par brīnumu, izzināto viņa nopelnu dēļ, kas gadījušies kaujas laukā, piesprieda zemes gabalu, lai gan labi attālākā vietā un neiestrādātu, bet samērā diezgan labu un lielceļa malā. Viņš tad par citu ko vairs nedz domāja, nedz runāja un negribēja vai pavisam iet projām no sava īpašuma. Tik brīnum liels bija viņa pievilcības spēks. Ar skubu īpašnieks ņēmās rakt vispirms platu un dziju nosusināšanas grāvi pa krūmiem pieaugušu sūnēkļa purviņu, lai varētu to iztīrīt un pārvērst par pļavu. Viņš atteicās cietīgi arī no saviem zināmiem abiem draugiem, kad tie aicināja viņu uz traktieri izpirkt «magaričas». Viņš tik nosauca tos par pļēguriem un plenčiem — lai ejot «pī vaina».
Bet, stādamies nu reiz pie sava paša darba, Stērģenieks bija piemirsis iedomāt jeb, īstenāk sakot, līdz šim, strādādams tik pie saimniekiem, nebija nemaz turējis par vajadzīgu raudzīties uz to, ko nozīmē strādnieka uzturs. To viņš bija ieradis uzskatīt kā par sevi saprotamu lietu, ka uzturam vajaga būt visur priekšā, un vairāk nekā. Bet nu, rakdams pirmo cēlienu savā zemē, atdūrās tūliņ pie uztura jautājuma kā pie augstas, stipras sienas. Pirmā brīdī, brokastu laikam atnākot, viņš sajuta pret sevi it kā kādu netaisnību un pārestību, ka neviens nenāk .ar brokastīm; bet tik ar laiku sāka saprast šo lietu pareizi, ka uzturs nu jāgādā pašam. Bet kādā ceļā lai to iegādā, kad nav kā vienmēr ne graša pie dvēseles? Viņš, it kā pats uz sevi dusmodamies, strādāja pilnā sparā līdz pusdienas laikam un sajuta, ka aiz izsalkuma ilgāk nespēs rakt. Bet kur lai kaut ko dabū un vēl tik lielas tukšības un neiespējamas dārdzības laikā?
Prāts viņam griezās taču uz Virgu Joniņu, Antuļu Pauru un Bolēnu Vilni, pie kuriem ikkatra laiku laikiem dzīvojis, gājis gan nost, gan griezies atpakaļ, atzīdams gan, ka uzturs pie viņiem visiem labs, bet «brendiņa» nedodot neviens, lai «izlaižut vui dzeivību». Bet taču nezināja nekur citur griezties kā taisni pie tiem pašiem «brendiņa» nedevējiem un nedzērājiem.
Joniņš, palīdzības ziņā uzbildināts, atteica:
— Kur nu ir paša peļņa, ko zināji tikai laist laukā? Vai tev netika vienmēr kodināts to pietaupīt derīgām vajadzībām? Cik labi nu atrastu, kad būtu to vērojis.
— Vaineigs tik tis pats velna brendiņš.
— Brendiņš vis nevienam kaklā nekāps, kas paši viņa nemeklēs.
— Kod varētu nūvoldeitīs.
— Ar savu miesas spēku tu vēl mēdz palielīties, bet nieka «brendiņam» nevari darīt nekā. Un uz to jau cerības neturi, ka, īpaši tagadējā bada un tukšību laikā, varēsi no citu labprātības ietaisīties savā paša dzīvē.
— As vusu atpelneišu.
— Kādu atpelnīšanu tu vari vairs solīt, kad jāstrādā
dienu dienām priekš sevis?
— Pa starpām.
— Kas kalpo «brendiņam», tam neiznāk nekādu atpelnīšanas starpu, jo viss laiks tad pieder tik tam. Atstāt tu solies jau sen, bet atstāsi vienīgi tik ilgi, līdz_ieradies būs kāds mazumiņš timpu kabatā pa darba dienām, tālab uz atpelnīšanu tev nav dodams nekas. Ja ko dodam, tad jādod tikai uz neatdabūšanu, vairāk nekā.
Joniņš izgāja un pa brītiņu ienāca atpakaļ ar maizes doniņu' un kaut ko no pavalgas, pasniedza visu to Stērģeniekam, sacīdams:
— Se nu ir tas, ko es šaī ziņā uz neatdabūšanu varu dot, bet vairāk negaidi, jo paši ar saimi esam arī gandrīz tukšībā.
To dienu Stērģenieks iztika gan ar Joniņa dāvināto uzturu un strādāja kā milzis, gan siekstas lauzdams, gan saknes raudams un durdams, bet rītā zobi karami atkal vadzī. Puscēiiena nostrādājis un pustukšo pīpīti visgalīgi izsūkājis, viņš nodomāja iet pa kārtai pie Paura. Bet Paurs nespēja vairāk dot, kā vien turpat mājā paēst, jo pēdējais puskukulis maizes esot pašlaik galdā un nezinot, kur turpmāk maizi dabūt. Viņš deva Stērģeniekam tik to padomu iet pie kāda saimnieka, atstāties no dzeršanas palaidnības un iepelnīties, lai var uzsākt savā zemē darbus. Citādi lai nedomājot pats par saimnieku taisīties.
Trešā dienā Bolēnos Vilnis, pasniegdams gan Stērģeniekam maizes apriciņu, izsacīja tik tās domas, ka Stērģenieks labāk lai metot vien pie laika šauteni krūmos. Ne jau palikšot par nedzērāju, nedz izveidošoties par peļņas ietaupītāju, bez kurām īpašībām lai neviens lai nedomājot iedzīvi jaunsaimniecībā iedibināt — tik pasmīdīšot pasauli ar iesāktu, bet varbūt nepabeigtu grāvi. Tobrīd Stērģenieks negribēja vēl tiem vārdiem vērības piegriezt, bet jau tūliņ ceturtā dienā gan bija jāsāk ar visu negribu pārliecināties par viņu patiesību, it īpaši aiz uztura trūkuma, mācoties tik tagad saprast, ko nozīmē uzturs, kad tas gādājams pašam. Piektā dienā viņš jau šaī ziņā tik tālu bija pamācījies, ka nemēģināja vairs turpināt patstāvīgi uzsāktā rakšanas darba, bet gāja meklēt pa vecam kaut kur kādu algādža darbu, lai vai bezmaz tik par uzturu vien. Sprieda arī citi saprātīgi novērotāji, ka šis pats iesāktais, bet nepabeigtais darbs palikšot arī pēdējais pašam Stērģeniekam sava īpašuma kopšanā.
Plīņu mājas liktenim bija jāstāv joprojām neizšķirtam Jetes dēļ, kura, kā rādījās, centās slapstīties no valdības acīm savu daudzo un briesmīgo noziedzību pēc. Protams, ka viņai nebija nezināms arī tas, ka no valdības puses viņa tiek dedzīgi meklēta. Pagastvalde nebija drošībā, ko labāk darīt, vai Jeti pavisam izlaist no Plīņu mantnieku saraksta vai skaitīt līdza? Laķis necēla pret viņu nekādas ierunas, bet atsaucās ļoti daudz balsu pagastā pret Jetes līdzievē- rošanu mantnieces nozīmē, tālab pagastvalde pieprasīja augstākā vietā, ko šaī gadījumā darīt. Atbilde nāca izturēties nogaidoši, tālab Plīņu mājas lietai jāpaliek bija neizšķirtai uz nezināma ilguma laiku. Bet tik daudz gan varēja nojaust par nodibinātu, ka Lūru meitas Maja ar Katrīnu atzīstamas par neatraidāmām Plīņu mantniecēm un Graustiņš arī līdza.
Vecai lielmātei piesprieda gan zemes gabalu, bet nomaļā vietā un maz iekoptu. Virsū bija gan kāda veca ēciņa, bet ar cauru jumtu un bez logiem un durvīm. Saprotams, ka tur uz dzīvošanu viņa pavisam nevarēja domāt, tomēr palika klusa un mierīga pie tā, kas viņai nolemts. Atļauju viņai deva gan dzīvot pāra gadus vēl savā agrākā pussagrautā pilī.
Augura mātei pagastvalde solījās gan dot zemi un dzīves vietu kādā attālākā Bungžu pusmuižā, no kurienes izlikšot kādu līdzšinīgo iedzīvotāju, bet viņa no tādas vietas atteicās, sacīdama, lai vai kā savu mūžu nobeidzot, bet atzīstot par grēku iekārot tuvāka namu, lai citi darot kā darīdami, kuri iekārojot arī viņas līdzšinīgo vietiņu, kuru valdījis jau pat viņas vīra tēvs.
Steņģene turpretī joprojām cīnījās paturēt ar tiesību savu pusi no' Ezermuižiņas uz dažādiem pamatiem. Viņa, kā ieradusi, nerima mājā pat nevienas dienas, nebaidīdamās nemaz nedz par savu nesekmību, nedz par savu grimstošo saimniecību. It īpaši viņa nemitējās dien' no dienas veltīgi taujāt pagastvaldē pēc sava iesniegtā lūguma atbildes no zemdaļvirsvaldes, nelikdama vērā nekā par to, ka viņai jau daudzkārtīgi bija ticis sacīts, ka veltīgi gaidīt tik agri un vai pavisam sagaidīšot. Uz to neklausīdamās, viņa prātoja braukt atkal pie zemdaļvirsvaldes un izdabūt pati spriedumu, ka viņai paliekot drošināta līdzšinīgā dzīves vieta uz dzimtsīpašurna tiesībām, par ko daži labi šās lietas sapratēji tikai pasmējās.
Sāka nākt un pieteikties cits pēc cita arī daži kareivji kā brīvības kara dalībnieki ar pirmtiesībām uz zemes dabūšanu lielākos gabalos. Tiem, protams, piešķīra labākās daļas un, cik iespējams, arī ar ēkām virsu.
Tad, visiem par lielu brīnumu, šo jaunāko kareivju starpā ieradās arī Vernulis un atrādījās tāpat kā tie, ka godam cīnījies brīvības karā līdza, kālab viņš arī ieskaitāms pie tiem, kam uz zemes dabūšanu pirmā šķira. Pirmām galam Vernulis piemetās Roķēnos pie Alvīnas vecākiem, kur bija dzīvojis par puisi tad, kad Alvīna gāja tikko pirmskolās un Janka bija mājā vēl kā ābecnieks. Abpusīgi no tām dienām bija pastāvējušas labas atmiņas. Pavisam arī Alvīnas tēvs bija bijis ar Vernuli pilnā mierā, kas pie viņa diezgan reti atgadījās attiecībā uz puišiem un viņu darbu krietnumu.
Lai gan Vernulis nedarīja nekā, kas varētu celt kādas nemiera aizdomas par visu, bet turējās tālu no visas strāvas darbības pilnīgā klusumā, tomēr viņa ierašanās sacēla ļaudīs lielu nemieru, pat balles, it kā kad viņš būtu nācis uzsākt un turpināt kopmantiešu asinainos briesmu darbus no jauna. Jau dzirdams bija spriežam un prātojam, kā atgainīties, kā glābties no uzbrucējiem — varmākām. Izsacītas tika domas, ka jābiedrojas uz pretošanos aizsardzības ziņā.
Vislielāko troksni cēla Steņģene kur vien pagriezdamās. To darot, viņai bija arī gan savs samērā ar pagātni dibināts cēlonis, domājot, ka par zināmo tiesas lietu nu nāks nesaudzīga atriebība. Ar laiku nāca šādas tenkas ausīs arī Roķēnu tēvam ar māti, un viņi sāka to likt manīt arī pašam Vernulim. Bet viņš atbildēja, ka tās bailes esot pilnīgi veltīgas, jo viņš negribot iejaukties vairs nekādās politiskās strāvu lietās, bet ar laiku dabūt tik savu zemes gabalu un palikt par mierīgu zemkopi. Uz šejieni viņu velkot dažādas saites. Starp citām viena arī tāda, ka še atrodoties līdz nāvei uzticīgā drauga Linuma kaps, pie kura nosēroties. Linums gājis augstsirdīgi priekš viņa nāvē, lai glābtu viņu no nāves, un tas vislielākais upurs, ko cilvēki viens priekš otra varot nest, paliekot neaizmirstami dārgs un pildot viņa sirdi pastāvīgi ar sērīgu sa- jūtību.
— Bet, cik man zināms, tad no tevis Linuma dzīvības glābšana bijusi jau pirms aizkalpota, ko Linums arī vis neslēpa, lai gan to zināja tik no savām domām, — Roķēnu tēvs piebilda. — Un tad nu savukārt ir Linums darījis pretī to pašu.
— Jā, bet man, to darot, taču nebija sava dzīvība jādod līdza kā viņam par mani, — Vernulis skumji atbildēja.
— Kaut labāk būtum miruši abi kopā.
— Bet es tiku dzirdējis to, ka Linums varējis nakti izbēgt, vai ari pat vēl to, ka viņam aplinku tikusi ļauta izdevība uz bēgšanu, tik viņš pats nav gribējis bēgt.
— Tas tiesa gan, — Vernulis nopūzdamies apliecināja.
— Jo viņš turēja savu godu augstāk nekā dzīvību..
— Brīnuma cilvēks, — tā Roķēnu tēvs pabeidza sarunu.
— Man nepatīk, Roķēnu tēv, ka jums manis dēļ varbūt jādzird kādi pārmetumi taī ziņā, ka mani pieturat. Vienmēr jau man še paliekama vieta nav un nebūs. Citur man jāiet šā vai tā, tālab apskatīšos tūliņ pie laika pēc pastāvīgākas vietas. Vislabāk būtu, kad es varētu piestāties pagaidām kaut kur par algādzi nekā gaidīt zemes, šitā bez darba sēžot. Tad mitētos varbūt-drīzāk arī tās baiļu aizdomas, ko dzird še par mani.
Roķēnu tēvs gribēja gan labprāt būt Vernulim palīdzīgs atrast kādu darba vietu pie zemkopības, bet visur, kur vien viņu pieteica un vaicāja, bija jāatduras uz neizdevībām. Daudziem strādnieka nevajadzēja, jo aiz sēklas trūkuma lauki pavasarī palika lielu tiesu neapsēti. Bet, ja kam vajadzēja, tie zināja izvairīties no pieņemšanas gan ar maksāšanas nespēju, gan ar pārtikas trūkumu un citiem iemesliem, kur īstenībā bija gan tik bailes no Vernuļa agrākiem zināmo strāvu, it īpaši kopmantas, uzskatiem. Taču pa starpām atradās daži, kas patiesīgi nespēja strādnieku algot un uzturēt, būdami no kopmantiešiem pārāk dziļi iztukšoti. Kad tādā ziņā nekur nekas neizdevās, tad Vernulis nolēma iet pagaidām atpakaļ pie kara valdes un lūgt nodarbību kādā kanclejā, kur jau pēc kara beigām bija gribēts viņu paturēt.