Apsardzība un tiesu iestādes darbojās cītīgi, meklējot rokā itin visus un jo vairāk pašus lielākos kopmantiešu laiku noziedzniekus, jo sevišķi briesmu tiesu dalībniekus un vēl jo vairāk pašus notiesājamo šāvējus; bet tie, to labi zinādami, raudzīja visādi glābties, gan dodamies, kam tas bija iespējams, pāri robežām pie centienu biedriem, gan dzīvodami svešās vietās uz viltotām pasēm, gan ātri un izveicīgi mainīdami dzīves vietas taī cerībā, ka drīz visa kopmantiešu vara griezīsies atpakaļ un varēs dzīvot atkal bez bēdām.
Sai cerībai tomēr nepiepildoties, viņu liktens kļuva dien' no dienas spaidbnīgāks. Nāca par visām lietām virsu bads, jo neviens no tiem nebija mācījies uzturēties no godīga darba, bet meklēt tik šaī vai taī ceļā visu gatavu, sacīdami, ka darbs esot tik priekš vergiem, bet ne priekš brīv- cilvēkiem. Tie uzturēšanās ceļi tāda gara cilvēkiem bija agrāk un toreiz un ir joprojām it īpaši divējādi, bet ļoti tuvu stāvoši viens otram — zādzības un laupīšanas, pabalstoties, ja vajadzīgs, ar slepkavībām, tālab slepeni briesmu darbi nāca it īpaši daudz pie rindas un jo vairāk tāpēc, ka ļoti maz kur ko varēja atrast aiz pašu kopmantiešu bezgalīga iztukšojuma. Dažas ielaušanās un pat slepkavības palika pavisam bez panākumiem, un jāiet bija tai pašā ceļā tālāk, kamēr taču ko atrod bada noklusinājumam, lai vai viņpus vairākām cilvēku dzīvībām. Tā kā patlaban, ar kopmantiešu varas beigām, iesākās vasaras laiks, atnesdams siltas un īsas naktis, tad daudzi no tiem meklējamiem uzturējās, kā viņi paši domāja, pagaidām pa mežiem un tika saukti vispāri par meža brāļiem. Zināms gan, ka mežos nevarēja dzīvot no mežiem, tālab nācās laupīt uzturu un drēbes ar ielaušanos un dažādiem uzbrukumiem. Drošības nebija nevienam ne mājā, ne laukā, nedz par uzturu, nedz par drēbēm, naudu un arī šaujamiem rīkiem, kuru tāpat ar dedzību meklēja tie, kam viņu nebija. Ikkatra nepadevība šo laupītāju prasībām un pat aizdomas vien par nepadevību nesa līdza nāvi. Taču apsardzības cietīgā rīcība viņu skaitu mēreni mazināja, lai arī viņi cik izmanīgi prata slēpties un izvairīties.
Par dažu pazīstamo kopmantiešu darbinieku un viņu vadoņu likteni zināms bija sekošais. Nāves spriedumu izpildītājs pie tuvākās briesmu tiesas un citreizējais brīvbufetes rīkotājs baznīcā Gusts Nurcis, kā dzirdēts, bija ticis notverts, notiesāts uz nāvi un kareivju nošauts pēc kara tiesas sprieduma. Ķimurs, īstā vārdā Dunga, atradās vēl iz- mekles cietumā, un pār viņu sakrājās daudz un dažādu noziegumi! pierādījumu visādās blēdībās un laupīšanās. Dzirdams bija, ka tiesās priekšā nākšot ar laiku arī tas, ko viņš, būdams apsarga nozīmē, darījis pie Lates Murines un viņas mantas, kurā lietā Tuluks kā liecinieks jau iepriekš esot pārklausīts. Otrs tā laika apsargs Cers esot arī jau cieti un stāvot izmeklēšanā. Bet Fricis, kuru Katrēns daudzināja par ļoti gudru, kā no Stuģēniem pa logu izlēcis, tā slēpjoties joprojām un netiekot atrasts.
Bet par visiem vairāk apsardzības vērību nodarbināja
Plīņu Jetes meklēšana un neatrašana, lai gan daudzreiz šķita esam viņu gandrīz pie pašiem pirkstu galiem klātu. Kā rādījās, tad viņa ar apbrīnojamu izveicību mainīja savas dzīves vietas vai ik dienas, dzīvodama pat uz vairākām viltīgi piesavinātām svešām pasēm un tādā ziņā noslēpdama savu īsto vārdu, kā arī maldinādama apsardzību. Bet Plīņu Jetes vārds līdz ar viņas smagām noziedzībām bija vispāri plaši pazīstams, un visur gaidīt gaidīja viņas atrašanu, kas taču negribēja veikties, lai gan darīja, cik rūpīgi iespējams, un lai arī domāt donlāja un gandrīz pat zināja, ka virspilsētā viņa uzturas.
Bet tad nāca īpašs, nejaušs gadījums, kas meklētājus uzvadināja uz īstajām meklējamām pēdām.
Kādā vēlā vakarā divas ielu staigules satikdamās tīši saķildojās. Viena uzsauca otrai:
— Ko tu še vazājies kā vēdzele pa Mīli'ņu ielu? Tev šite nav nekā, ko meklēt, še mani kundes vien ir. Tu zini, ka tev jāiet uz rinkām.
Bet otra šai ne mazāk skarbi pretī:
— Tu, līdakas asaka! Pielūko, ka kāds tevī nenoduras! Ej vien pati uz rinkām, rinku laiks jau pašai sen klāt.
— Ak tu, slēpsna, man solīt rinkas?! Se tev, tu, klaidone, vai vēl pavisam pierakstīta esi vai nē! — Un — šmauks! — otrai ar lietussardziņu pa muguru. Otrā pretī šai tāpat, izsaukdamās:
— Vai es pirmā solīju tev rinkas? Tik to pašu, ko tu soli man, to saņem arī pati, tu, slampa, un šito arī līdza, jo aizdots nepel vis. — To sacīdama, viņa krāva pirmai savukārt ar lietussardziņu tāpat iesāņus pa muguru.
Te pieskrēja pie abām kāda trešā, bailīgi izsaukdamās:
— Ko jūs te plosāties un kaujaties kā trakas? Uzrausat vēl apsardzību uz kakla ir visām mums citām — godīgām. Kas jums ko lamāties, ko kauties? Ejat pa savu ielu katra.
— Kas tavu kazu ved tirgū? — pirmā atkliedza pretī. — Cik reižu pati, piedzērusi būdama, neesi sacēlusi skandālu kaudamās? Bet nu gribi uzmesties par rājēju.
— Ak tu, mele! Se tev, nekauņa! — Un pirmai atkal sitiens no trešās. Bet otrā atradās puslīdz starp abām, un trešā, gribēdama sist gan tik pirmai, netīši aizķēra otrās plato cepuri un norāva to zemē.
Otrā savukārt saskaitusies deva trešai pretī, kliegdama:
— Ko es tev, maita, daru, ka tu man arī sit un nosit cepuri?
Pa tām starpām bija piesteigušās ar dažas citas staigules, un ikviena ieraudzīja pulkā kādu no savām veikal- niecīgām sacensonēm, kuras turēja, protams, par vainīgām trokšņa sacelšanas lietā, tālab, daudz nekā tālāk nevaicādamas, deva tik viņām virsū; šās nekavēdamās slānīja tāpat pretī, un tādā ziņā viss bars kāvās krustām šķērsām, nezinot pavisam, kālab un kur vaina. Sitieni gadījās joprojām no vienas otras arī tām, kurām tie nebija domāti. Tās jo iekaitinātas gāza atkal pretī, vainīgām domādamas, bet pa starpām tāpat tām iesizdamas, kurām nedomāja, kas vēlāk jo bieži gadījās aiz lielas grūstīšanās, talab no lamāšanās kliedzieniem izšķirams nebija vairs nekas, bet tie sajuka visi vienā pašā milzu troksni.
šīs trakās kņadas troksnis sacēla drīz kājās apsardzību, kura laikam no piedzīvojumiem zināja, ka vajadzīgs sarīkoties plašākā ziņā' iar spēkiem, lai var ielenkt un vadīt projām uz iecirkņa kancleju visu šo saniknoto sieviešu pūli, kas arī tad izdevās vē tik ar lielām grūtībām. Jo, ja arī iespēja pa ceļam viņas savaldīt no kaušanās, tad no lamāšanās un bāršanās jau nepavisam. Viena mēģināja ar varu izlauzties cauri apsardzības ielenkumam, bet tika spēcīgi atturēta.
Kanclejas priekšistaba piepildījās, un rīkojumi skanēja uz klusumu, bet nerima vis vēl, jo neizskaidrojamais Ienaids centās turpināties vismaz lamu un lāstu vārdos, lai gan tie nevienai sen vairs jaunāki un negantāki nebija krājumos atrodami, kas nebūtu pat vairākkārt izsacīti gan ķildas iesākuma vietā, gan uz ceļa nākot.
Apsardzība vispirms sāka noskaidrot ķildenieču personības, ieprasot viņu pases un pierakstot vārdus. Lielākais skaits no viņām bija apsardzībai jau pazīstams ticis dažos citos gadījumos, tās atrādījās viegli un tika laistas projām pa vienai, iepriekš gan visām pasludinot, ka uz zināma likumu punkta pamata visas kritīs sodā pēc samēra par trokšņošanu un kaušanos. Pa vienai izlaistām lika ikkatrai iet tūliņ projām, ka nesaceļot traci no jauna, Saprotams, ka viņas to priecīgi darīja, kad tik tiek atpakaļ klaidonības brīvībā, lai arī nezināmā naida liesmas sirdīs vēl izdzisušas nebija. Bet aizturētas tika kādas trīs pavisam svešas un viena no tām ar ļoti apšaubāmas īstenība» pasi.
Rīgā apsardzība sāka nodarboties ar personību izziņā» šanu šām trim aizturētām. Ar divām viņa tika puslīdz drīt skaidrībā, bet trešā stomījās un sapiņķējās pie ikkatra jautājuma, nevarēdama neviena pareizi atbildēt saskaņā ar pasi. Kad bija jāatbild, cik viņa veca, tad atbilde nesaskanēja nemaz ar pasē rakstīto vecumu, kad vaicāja sacīt tēva vārdu, tad pēc ilgākas stomīšanās izsacīja pavisam citu, nekā rādīja pase. Kad vaicāja, kur viņas pase tikusi izdota un kas tā par vietu bijusi — pilsēta, miests vai lauku pagasts —, tad arī atbilde, pilnīgi uz laimes dota, nāca citāda, nekā rādīja pase. Tik to gan zināja sacīt, kāds viņas pašas vārds saskaņā ar pasi.
Tālāk apsardzība sāka iztaujāt par viņas nodarbību, par dzīves vietām un vai kāda manta arī viņai kaut kur ir. Tur dabūja ar grūtībām izzināt, ka mantas nav nekādas, ka dzīves vietas dažādas un ka nodarbība par jaunu vēl nav atkārtojusies. Bet ko darījusi agrāk? — Kalpojusi un dziedājusi tējnīcās un traktieros. — Bet kur uzturējusies pa kopmantiešu varas laiku? — Sur un tur kā daudz citi nemieru laikos. — Bet vai nebijusi kādā pagasta pavēlniecībā arī par rakstvedi un par jaunatnes pulciņa vadītāju kopmantiešu garā? So dzirdot, viņas padēdējušie vaigi drusku sāka tvīkt, un izlikās, ka viņas seja izskats brīnodamies jautātu, kā viņi to visu jau zinot. Tomēr viņa to visu noliedza. Nākošais jautājums gāja viņai jo tuvu klāt: vai nestāvējusi kādos darbos pie briesmu tiesām? Viņa pietvīka jo vairāk un klusēja jau, kā iztrūkusies, ka tas arī jau zināms. Un, kad šis pats jautājums atkārtojās, tad atbildēja gan vienaldzīgi, ka tādu tiesu nemaz nezinot. Turpretī pratinātāji, novērodami uzmanīgi pratināmās ģīmi, no šo divu pēdējo jautājumu iespaida bija stipri pārliecināti, ka viņa tā pati ir, kas tik ilgi meklēta. Apsargi apliecināja, ka šī pati esot, kas ļoti gribējusi no pulkas izsprukt un aizbēgt, lai netiktu atvesta šurp.
Beigās tika vaicāts, kā viņa, sveša būdama, iejukusi tāda naidīga bara vidū. Viņa izstāstīja, ka gājusi mierīgi pa ielu, bet kāda cita sieviete sākusi aizskart šo vārdiem, uz ko šī sacījusi tāpat pretī un tad dabūjusi sitienu pa muguru ar lietussardziņu. Izcēlusies skarbu vārdu izmaiņa, un šī situsi pretī. Tad pa trokšņam pienākušas citas un vēl citas, sākušas līdza bārties un kauties, aiz ko troksnis audzis lielāks un lielāks. Salasījies drīz plašs pūlis, saceldams lielu kņadu ar kaušanos un lamāšanos, līdz beidzot apsargi dzinuši visas šurp.
Ar to pirmais pratinājums pabeidzās, un apsardzība lika aizvest tiesājamo cietumnieci uz viņas cietuma kambari, bet pavēlēja pārmeklēt tos dzīvokļus, cik zināms bija, kur viņa mitinājusies. Jo varot būt, ka kādā atrodot kādu pierādījumu vai vismaz dabūjot kaut ko zināt. Tā, viet' no vietas taujājot un meklējot, dabūja zināt vispirms, ka gandrīz ikkatrā dzīvoklī viņai bijusi cita pase un cits vārds, protams, ar apsardzības maldināšanas nolūku.
Vienam dzīvoklim iekšā bija krāsns mute. Pārmeklētāji atvēra krāsns durvtiņu un ieraudzīja krāsnī daudz saplosītu papīru. Viņi pavilka kādu blāķi uz āru un atrada tur visvairāk itin sīkus un abās pusēs glīti aprakstītus dažādu rokrakstu papīru gabaliņus. Protams, ka tie tur bijuši samesti ar drīzas sadedzināšanas domām, bet acumirklī laikam nebijis pie rokas uguns rīku, un vēlāk dedzināšana piemirsta vai kaut kādā ziņā neiespēta. Apskatīdami šo atradumu tuvāk, pārmeklētāji atzina, ka tie sīkie, aprakstītie papīru gabaliņi cēlušies no saplosītām vēstulēm, tālab izvilka viņus visus, iesaiņoja, aizzīmogoja un ņēma līdza uz kancleju, uzrakstot arī protokolu par atradumu un kas ar to darīts.
Kanclejā šo aizsaini raisīja vaļā, un tur piesēdās klāt pāra ierēdņu izpētīt viņa saturu. Visus gabaliņus pirms izdalīja blāķīšos pēc rokrakstiem un tad lūkoja tos salikt, kā tie bijuši pirms saplēšanas. Ļoti kavēklīgs bija šis darbs, bet bez sekmēm tas nepalika. Atradās gan līdza daudz gabalu no ietiņāšanas papīriem, kas palika bez nozīmes, bet no pārējiem maziem saauga lēnām veselas vēstules, ikkatrā ziņā rakstītas meklējamai Plīņu Jetei. Paraugam viena no tām šitāda:
«Manu mīļo Skaistgalvīt!
Pēc Tavas aiziešanas uz Īlavas soda tiesu mūsu soda tiesa Klukšos ir palikusi kā nogurumā, kā neveiksmē. Tavā vietā ir gan divas citas šāvējas, bet tās abas kopā nenozīmē tik, cik Tu viena pati. No Tavām lodēm savmantieši mirst uz rāviena. No viņu lodēm tie arī krīt gan, tomēr ilgi kunkst un vārtās. Pelnījuši viņi būtu gan ari ilgu moku tādēļ, ka mantu grib turēt tik sev, nevis atdot viskopībā, bet viņu vārgšana saīsina aprakšanas laiku, kas bez tam nav necik garš. Un, ja nu tādus pusdzīvus savmantiešus sāktu kraut ratos vai ragavās, tad protams, ka viņi kūļinātos laukā un kliegtu. Dažus no tādiem aizšautiem mēs esam gan mēģinājuši paši pilnīgi nogalināt, bet arī tas neveicās vis viegli un nav nekāds prieka darbs kā, paveidam, Tev šaušana. So ievērojot, pie mums ir cēlušās domas dabūt Tevi, Skaistgalvīt, šurp pie mums atpakaļ, kur pašlaik lielāka vajadzība nekā Ilavā un citās soda tiesās. Alga arī tagad še nebūs mazāka, ja ne lielāka kā pašreiz tur Ilavā. Dzīvotum tad atkal jauki vienkop tāpat kā viņlaik. Es apdzīvoju vēl to pašu istabu, kur vietas abiem diezgan.
Bez tam man jāpiemin vēl viena lieta. Tev ir dots gan goda nosaukums «Skaistgalvīte» par Tavieni fcināmiem nopelniem. Solaik gan visi Tevi ar slavu pie šā vārda pazīst, bet nākotnei taču nebūs zināms Tavs īstais nosaukums, no kurienes Tu cēlusies, jo saprotams, ka tiks rakstīti par Tevi plaši apraksti, kur visai skaidrībai jānāk ar godu gaismā. Tālab mēs, šejienieši, kas sēdam Klukšos pie soda tiesas, spriežam, ka Tavs nosaukums droši nu jau jāpaplašina ar īstu vārdu, kuru slēpt vairs veltīgi, jo redzams, ka bezmantiešu valdības iekārta paliks mūžīgi spēkā. Beigās tad pēc īstā vārda jāpieliek arī tagadējais goda rotas labad dotais nosaukums sekošu Plīņu Jete — Skaistgalvīte. Jādabū būtu zināt, ko Tu pati sacīsi par to.
Tevi drīzumā atkal uz ilgāku laiku pie sevis gaidīdams,
Tavs pastāvīgais
Fricis»
Apsardzībā tika tūliņ saprasts, ka tas ir tas pats Fricis bijis, kas Stuģēnos izlēcis pa logu, un šī aizturētā sieviete, bez šaubības, tā pati meklētā Plīņu Jete. Bet, kad viņai to visu stāstīja un no gabaliņiem sastādītās vēstules lasīja priekšā, tad viņa joprojām neatzina nekā, kas zīmētos uz viņu, nedz ka viņa pavisam Plīņu Jete.
Lai gan apsardzība caur šiem atradumiem bija pilnīgi pārliecināta par lietas patiesību, tomēr vēl pilnīgāku pierādījumu labad nolēma aicināt no Jetes dzimtenes pagasta pāra lieciniekus, par kuriem droši domājams, ka tie pazīst Jeti vaigā. Par tādiem izraudzīja turienes pagastvaldes priekšnieku un Steņģeni, nemaz iepriekš viņiem nesakot, kādēļ tie aicināmi.
Papriekš iesauca pagastvaldes priekšnieku, bet attiecīgā, izmeklēšanā ņemtā sieviete, tagad jau cietumnieces apģērbā būdama, viņu ieraudzījusi, aizklāja ātri sev ģīmi abām plaukstām, ko tikai divi vīri ar spēku dabūja atcelt, lai skaidri redzētu visu viņas ģīmi. Pēc tam Steņģene, tikko ienākusi un vēl pavisam nevaicāta, iekliedzās:
— Vai Dieviņ, kāda nu lepnā Plīņu Jete! Kas to būtu iedomājis, ka viņa būs jāpazīst šitāda? Redz, redz, smalkā jaunkundze! Vai tev nebija zināms, ka pēc lepnības nāk krišana? Bet tu dzīvoji, tik vairāk un vairāk izspilgdarna uz nebēdu. Nu redzi gan, kur tādi ceļi cilvēku aizved!
— Ej tu ellē, ko tu par mani melo! Nedz es esmu Plīņu Jete, nedz tu man izspilguma un neceļu piemetēja.
— Tad laikam daudzo cilvēku apšaušanas arī tev nedrīkstēs atgādināt?
— Kur tu redzēji mani cilvēkus šaujam?
— Vai nu vēl domā liegties, ko runā visi ļaudis?
— Visi ļaudis runā, ka tu esi tieselniecīga palaidne.
— Var jau būt, ka jums abām sava taisnība katrai, — kāds apsardzības ierēdnis smiedamies piezīmēja, un apsardzība pabeidza savu izmeklēšanas darbu, nolemdama lietu ievirzīt kara tiesas gaitā, aizvedot uz cietumu atpakaļ Jeti, nešauboties vairs par viņas personas īstenības noskaidrojumu.