-kur tad nu tās jaunkundzes kavējas, ka nenāk iekšā? kāds no viesīgā,vakara dalībniekiem — jaunekļiem vaicāja citiem.
Otrā galā pie saimnieces viņu ir laikam krietns pulciņš, bet varbūt vēl kas gaidāms, —. kāds cits atbildēja.
— Var arī būt, ka gaida no mums ejam un ieaicinām šurp? — vēl kāds piezīmēja. ;
— Pag, iesim visi un ievedīsim ikkurš vienu, tas būs tā sevišķi pieklājīgi! — kāds, attāļāk būdams, atsaucās.
Visi to priekšlikumu,pieņēma uņ izsteidzās uz apdzīvoto mājas galu. 1
Drīz sāka arī nākt atpakaļ jautru pāru rinda ar smiekliem un jokiem.
Vienam, puisim bij pietrūcis jaunavas — tas ieveda līdza mājas saimnieci, pavecīgu, cienīga izskata māti. Viņa sarunādamās apgāja ar savu ievedēju izstaigu gājienā reizi apkārt, tad apstājās un sacīja visai aprindai: — Nu, mani mīļie, jaunie kaimiņi! Izpriecājaties godīgi un pieklājīgi šaī mūsu mājas tukšā galā un, kad laiks, tad ejat atkal visi Uz mājām ar jautru un labu prātu. To novēlu jums visiem no sirds. Bet tevis, mans ievedēj, ir gan man žēl, ka esi jāatstāj nepārā. Nu, var jau gan būt, ka priekš tevis arī vēl kāda jautra kaimiņiene ierodas.
— Vai nu es viens vanskarē palikšu, vai kā trīspadsmitais sivēns nonīkšu? — Noskanēja jautri smiekli, un bezpārnieks runāja tāļāk. — Gan jau mēs zināsim atkal pamainīties, ja arī neviena vairs klāt nepienāktu. Labāk jau ir, kad kāds no mums paliek bešā, nekā kāda no viņām pāri.
— Tiesa jau tev, tiesa, — saimniece apstiprināja arī pasmiedamās un gāja laukā, pavadīta np dažu jaunekļu pateicībām.
Lai nu no pašiem rīkotājiem apgādātā, mūzika bij kāda būdama, bet takti jel varēja sadzirdēt, un dejas veicās jautri. Iestājās starpbrīdis. '
— Lūk, lūk! Vēl viena pāra nāk! — iesaucās kāds no pulkas, skatīdamies pa logu.
Citi piesteidzās ar redzēt
— Nākamā Plīņu mājas īpašniece Jetes jaunkundze ar savu Augura Antonu — kāds cits sacīja.
— Vēl jau nav vis zināms, kam Plīņi tiks. Vecais Laķis arī cīnās priekš savām māsas meitas meitenēm vēl viens no viņiem piebilda.
— Jūrnieks Graustiņš arī, — atskanēja papildinājums,
- — Bet nu Jetes jaunkundzei jau nu gan paliks virsroka. Tas nabaga Laķis maz ko iespēs, un tas jūrnieks daudz par Plīņiem nesēros. Tam stāvoklis labāks nekā zemkopim, — tika prātots tāļak. — Un, kas tādu Jeti dabūs notvert, tam dzīve bez bēdas. Tas sliņķis Augura Antons jau nu gan dabūjējs nav.
— Vai tu domā, ka viņa pati nepratīs Plīņu mājas izdzīvot, ja arī to dabūs? — tā vēl bij dzirdams. — Tai vajadzību bez gala jau par rotām vien.
— Kad jau tiks par īpašniecĻ tad nāks arī taupības un apdomības prāts, — bij piebildums. -
Nekā vis! Daža paliek vēl šķērdīgāka, kamēr nāk viss pagalam, tika joprojām prātots,
— Var notikt arī, ka lielo Plīņu māju sadala vairāk gabalos un tad tā lieta tik liela vis neiznāk, kā vienkopībā izskatās, — tā izteicās vēl kāds.
— Lai nu tā plīņu mājas dabūšanas lieta izraisās šā vai tā, bet daiļa manta jau nu gan tā Jetes jaunkundze ir un paliek arī bez mājas kad tik viņu dabū rokā. Ar to nelietīgo Antonu jau nu gan viņa nopietni nedomā saistīties, — tā noskanēja šās sarunas beigu vārds, un tam neviens nepretojās.
Puišiem tā sarunājoties un no Jetes daiļuma aizraujoties, šī apspriežamā pāra ienāca iekšā un sāka apsveicināties. Antons gāja tikpat ap jaunavām, kā ap jaunekļiem, bet Jete, lai arī ar dažām jaunavām sarocījās, tomēr uzturēja pret viņām lepnuma izskatu un apdalīja savu cimdaino rociņu ar daiļu kustību visiem puišiem, bet gan arī ne bez lepnuma, it kā sacīdama: «Es jau nu gan pazemojos, jūsu vidū ienākot, bet tālab nedomājat vis, ka es esmu priekš jums jeb jūs man piemērojami.»
Iesākās aicinājumu rinda Jetei uz nākamām dejām, uz ko viņa apsolījās gan šim un tam, bet ne bez īpašas izvēles un sarakstīdama ar smalciņu zīmiķīti pieteikuma kārtu mazā, apzeltītā grāmatiņā, ko aizbāza beidzot aiz zeltainās jostas. Ja vēl kādi tuvojās, lūgdami rindas, tad viņa veikalveidīgi atbildēja:- — Pieteikumi noslēgti, nožēloju, bet rinda pilna.
Nākamās pāra dejās daži jaunekļi pavisam nepiedalījās, gaidīdami no Jetes apsolītās rindas, kāpēc dažas jaunavas palika arvien garlaicīgi sēdot, kamēr Jete, laižama no rokām rokās, vai kūpēt kūpēja. Bet viņas izturēšanās dejā bij viscauri piedauzīga un citām jaunavām riebīga.
Te ieskrien Stērģelieks pašā dejas karstumā un sāk lēkāt Iīdza, rokām plātīdamies un kliegdams. Pāras izjūk, jaunavas iekliegdamās bēg.
— Netraucējat dejas kārtības! — kāds no ievērojamākiem puišiem viņam uzsauca.
— Netraucejīt jūs lobāk muni. As jums nakā nadaru, tikai doncuju viņ, — Stērģenieks cieti atteica, nemaz neapstādamies.
— Jā, bet jūs saceļat tik nekārtību un jukas, — runātājs uzstāja.
— Kodas nakārteibas tod as doru? Viņas jau bāgdamas pošas vusu izaputina, — Stērģenieks atbildēja, drusku aprimis.
— Bet jūs jau dejot pavisam nemākat, — viņam tika sacīts.
— Por kū as namoku? Vui mun navaid koju topat kā jums? — Stērģelnieks atcirta.
— Tā tik ir tāda mežonīga trakošana — vienam pašam, — tā pienācējs.
— Nu, tod dūdīt vin mun ari kodu jonkundzi, koč vui pošu brengokū, as viņu izamātāšu tāpot kā spolvu uz vusom pusem, — tā Stērģlenieks.
— Par visām lietām jūs neesat mūsu puikā, un jūsu izturēšanās ir mums traucēkliga un piedauzīga, — rīkotājs ar noteiktību uzstājās.
— Mun tāpat jūsu izaturēšanās kā jums mima, — Stērģenieks atteica vienaldzīgi un devās atkal lēkāt.
— Bet šis taču ir mūsu izrīkojums, kur nevienam nav tiesības ielauzties patvarīgi iekšā, — kāds cits no jaunekļiem aizrādīja jo noteikti.
— Ar kodu otļauju tod jūs reikūjit — un tod vai tik prīkšk sevis vin? — Stērģenieks vaicāja, drusku atkal aprimdams.
— Ar šās mājas īpašniecības atjauju, — bij atbilde.
— Nu tod loi runai riiojas eipošneiceiba, na jūs, tod as zinašku, kū atbildāt. — To teicis, Stērģenieks sāka no jauna vēl stiprāk lēkāt un klaigāt.
— Bet, ja jūs neiesat ar labu projām tad zināt, ka mēs izraidīsim jūs ar varu, — tā tika nu Stērģenieks droši brīdināts.
— Tod, pīnapuikas, opsaskotatīs, vui iraid krītna līluma grezels, kur kouius sasalaseit,— Stērģenieks lepni atteica, runātājā nemaz neskatīdamies.
Pienāca ātri un lepni Jete, uzsaukdama Stērģeniekam:
— Ja jūs neiesat laukā ar labu, tad uz mana vārda visi šitie zaļokšņi jūs grābs un izsviedīs laukā kā kacēnu!
Stērgenieks pagrieza visnicenīgāk acis uz Jeti un sacīja, iesāņus uz viņu skatīdamies:
— Jitodus dzaltoinus toureiņus mās sosabožam tukšajās spieķu dūzeitēs, kū reitā colus pobarūt.
— Vai tad jūs domājaties tik stiprs būt, ka visam pulkam varēsat viens pats atturēties pretī? — Jete vaicāja.
— Kas vilcis milzu lelgobolus uz skanstēm, tis naīs vus beitīs nū jūsu meikstčouļu puišeļīm, nūbraukškēs vin kouliņi zam munas dūrās kā kanapu steibri meisteiklēs. Bat ļouna as ari nakā nagribu, jounkundze, un, ja jums toda vora por tīm puišīm, tod līcit, lai viņi sasamat mun pa rubļam, pa pāra rublim kā vacam zoldātam, tod as aizīšku ar pilnu meiru un nūvēlēšku vai lobu loimi jums, viņu skoistojām cerenēm.
Jete pieiet pie jaunekļiem, aprunājas un ieteic labāk pieņemt Stērģenieka priekšlikumu nekā ar viņu tielēties un tikt joprojām traucētiem. Jaunekļi ir ar mieru, un Stērģeniekam sanāk krietna saujiņa naudas. Viņš pateikdamies grib pašlaik aiziet, kad ieskrien Tuluks ar Rempi un dodas taisni pie Slērģenieka.
—Jān, brāl, kā tu viens pats? — Remps tam tūliņ uzsauca. — Mās jau ar taī pašā lietā steidzāmies.
— Labini drukim jau nenākas šķirties, nedz steigties priekšā citim, lei, — tuluks piebilda.
— Na mun ko šķirtīs, na ko naškirtīs! — Slērģenieks atsaucās. — Vui lai as jūsu povadas golā korājūs?
— Tā, Jān, brāl, nav labi, — Remps, tuvu pieliecies, Stērģeniekam pamācošā balsī lika pie sirds. —- Visiem brāļiem jādzīvo brālīgi kopā, Jān.
— Tā gan, tā gan, Jān, kā Andžs saka! —- Tuluks Rempam palīdzēja ar cienības pilnu izrunu. — īstenim goda vīrim citādi neklājās, lei.
— Un kū tod jūs» valna pleikas, eisti nū muns gribit? — Stērģenieks uzkliedza.
— — Izdalīt, izdāiīt, Jan, brāl, to iemantojumu, — tā Remps, atkal tuvu pieliekdamies, Stērģeniekarn paskaidroja.
— Dalīt gan, Jān, dalīt, — Tuluks atkal piepalīdzēja. — Uz to pašu jau abi ar Andžu nācām, lei.
— Kas valns te par daleišanūs?! - tā Stērģenieks deva pretī. — Meklējit vin poši kod jums vojoga.
t— Kur tad mēs vairs meklēsim, kad ezers jau izzvejots, lei? — Tuhiks atsaucās.
— Vui i viņu nouda jau tādēļ pogolam? — tā Stērģenieks pretī.
— Divreiz, brāl, Jān, vienā vakarā nevar prāsit, — Remps atbildēja.
Daži jaunekļi bij pienākuši tuvāk, un viens no viņiem teica: — Ja jūs gribat no mums vēl ko plēst, tad mēs iziesim visi, un jūs tad varat palikt ķildojoties vieni paši.
— Pakfausies, Jān, ko saka, — Tuluks aizrādīja. — Ar tādim ļaudim vis nedomā kaut kā, lei.
— Nu ejat pi valna, kleņģi, kū jūs uz muni plijatīs — Stērģenieks kliedza. — Mun nakā navaid, jums kū dūtl
Ka nu nē, kā nu nē! — Remps atsaucās. — Kā nē, Jān, iebāzi, palūko vie — nāgrāko, neliedzies!
— Palūk šite, kāds ačka! — Tuluks uzsauca. — Negrib ar drukim dalīties, lei!
— Kod jūs, valni, asat dalejušīs ar muni? — Stērģenieks atkal kliedza.
— Esam gan, esam gan, Jāni! — Remps, tuvu pieliecies, mīlīgi uzsāka. — Nāgrēko vis! — Tad viņš pusčukstošā balsī stāstīja tāļāk: Ekur, vai tu nāātmini, kad mās ar Mārci palaidēm-klusam Saušņa zirgu pie kroga vāļā un skrējām paši pakaļ ķert vai verstis pusotras? Tur tad iznāce vasala butele monopola, un to trijatā nokopēm. — Tad, balsi paceldams, viņš uzsauca atkal dikti: — Vaj tā, Jān, brāl, nebij godīga dalīšanās?
— Tā klājas darīt visim īstenim goda vTrim, lei, — Tuluks papildināja svinīgā balsī.
— Ko valnu as nū tī nīka vusīm reikļīm loi izadūdu!? — Stērģenieks bļaustījās diktāk un diktāk. — Lobi, ja tur traktīrie vins kūrtēlīts izanoks.
Labi, lābi, Jān, brāl! Lai ar mazumīts, bāt pa glāzitei tāpat visiem tiks, — Remps mīlinājās, vienumēr tuvāk liekdamies, virzīdamies un sākdams g!audīt jau Stērģenieka kabatu.
— Valns, Ondž, kū tu tur grābsteist? — Stērģenieks uzkliedza un ķēra ar roku kabatu glābt.
— As, Jān, brāl, paglabāšu, ka tu neaizbēdz ar visu,— Remps labinājās.
— Kāds valns tod tevi voktās nu oizabāgšanas? bij atkal Stērģenieka kliedziens.
— As, Jān, brāl, nēešu nākad bēdzs kā tu, — Remps sacīja joprojām mierīgi un labprātīgi.
— Valna ļurba, kod tod as bāgu? — Stērģenieks niknojās.
— Bēgi gan Jān, brāl. Ekur, lai izstāsta brāls Mārcs Tuluks, — tā atkal Remps.
žēl gan ir, kad starp goda vīrim tā noticis, bet darīt, lei, tur nekā nevar, taisnība jāce| goda gaismā, — Tuluks uzsāka. Pēc tām viņš pusčukstoši Stērģeniekam stāstīja pie auss: — Tas bij taī laikā, kad monopola neļāva pārdot tirgu, lei. Klabers bij apsūdzēts par pārdošanu, bet mēs ar Rempi, kā goda vīrim klājas, izliecinājām, ka Klabers nav pārdevis. Par to nu no Klabera dabūjām arī priekš veselas monopola pudules naudu, lei. Tu kā pagaidām to paķēri un solījies turpat būt, bet biji aizskrējis pāri kalnim uz Puču krogur lei. Tad, galvu paceldams, vaicāja diktā balsī tālāk: — Vaj tu pats, Jān, neatmini?
— Valns vusus todus nīkus loi atmini — Stērģenieks, ar roku atmezdams, atteica. ?
— Nāgrāko, Jān; bral! Tu atmini gan lābi, — Remps piekodināja.
Te puišu pulkā drusku attālāk kāds iesaucās: — Kā elles pļēguri, nevar vien izvilkties!
— Ak tā! Tī ir lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi atsaucās un gāja jaunekļiem tuvāk. — Sakiet mun,— kurš tis lamotojs bej, kod nūsouca māms par pļēgurīm? Mārci un Ondž — jūs līcinīki! As ta naškinkūšu, loi voj valns par stenderi palīk. Izdūdīt tū voineigū, loi vor pīzaroksteit vordu!
Kad neviens nekā neatbildēja, tad Stērģenieks sirdīdamies uzkliedza: — Sūdzēšu vusu pulku un sagrūdeišu cītumā vusus kā klurģus.
— Pats jau nu lamājies bez gala, ko nu vēl gribi sirdīties par mums, — kāds no puišiem atbildēja, pīpodams papirosu.
— Nu, kos tī par nīka lamošanūs, — Stērģenieks atteica. — Bat, kod as gribātu laist voļā, tod tik jūs dzirdātu.
— Vēl jau nu gan maz ir dzirdēts, — kāds no puišiem atsaucās.
— Cik nu bejis —bejis, pītīcīt ar tū pošu mozumeiņu, — Stērģenieks sacīja. — Bat dūdīt, jouni kungi, jal pāra dūmu kū īraut.
Kāds no puišiem pasniedza vaļēju papirosu kastīti viņam, lai ņem. — As, jounskungs, ņemšu divus, — Stērģenieks ņemdams sacīja un pēc tam, uz Tuluku un Rempi rādīdams, piebilda: — Pasnīdzīt nu tīra munīm kvekšku kleņģim or, viņi jou ir muni rējuši pēc noudas, ka loi vui zūbi izbirst.
Abi pēdējie pietika gan katrs ar vienu papirosu vien, un Stērģenieks sāka virzīties uz durvju pusi, bet abi biedri katrs pie saviem sāniem klāt kā zobeni. Ejot viņš vēl rūca — Izsitu jal šūs nīka dūmeiņus prikšķ vusīm, bat, ja boūtu zināms lamotajs, tod baz duvdesmit pīcīm vus voļā naloistu. Jūs, valna pleikas, tik zinīt gotova goideit
— Gan mēs zinām raut uz citim stiķim, — Tuluks atbildēja, —Tādi muļķi vis neesam, kā tu domā, lei.
- Jān, brāl, tu gān esi mielojies vairāk vēl pie mūsu peļņām nekā mās ar Mārci pie tavām, — Remps paskaidroja, un visi izgāja, bet aiz vaļējām durvīm bij vēl labu brīdi dzirdams par «valna klurģīm>, par «īstenim goda vīrim» un par «brāli Jāni»
Nu tad taču reiz tie nelaimes lietuvēni ir projām,— kāds no puišiem izsaucās. — Sāksim nu atkal turpināt deju.
Jete izvilka grāmatiņu un pārdzēsa jau nodejotos numurus, tad aizbāza atpakaļ aiz jostas, un tūliņ tika iesākts laist viņu no rokām rokās un griezt kā spoli.
Pēc šās deju rindas nāca rotaļas, un Jete joprojām tika grozīta un taustīta bez gala, bet citas jaunavas tikko nepavisam aizmirstas. Tad viņas pēc rotaļas beigām sačukstējās un tūliņ klusām aizgāja visas otrā galā pie saimnieces. Dejas telpā no sievietēm palika tik Jete un kādas vecākas sieviņas, kas laikam bij nākušas dažām jaunavām Iīdza kā pavadītājas vai arī ieradušās tik tā kā skatītājas.
Puiši satrūkās un sāka vaicāt cits citam: — Ko tas nozīmē? Kas tā par aiziešanu viņām? — Un kādi trīs izsteidzās jaunavām pakaļ otrā galā. Tur tie viņas atrada ģērbjamies uz aiziešanu.
— Vai jūs gribat aiziet? — viņi vaicāja. — Tad jau izjūk visa sadzīve.
— Nejuks tādēļ nemaz. Jums jau vienas vien vajaga, un tā arī paliks, — tika atbildēts.
— Bet mēs, šitie, un vēl citi arī neesam tādi vienas cienītāji vien,— kāds no puišiem atbildēja.
— Nu, kad neesat, tad pieradināties, — jaunavu pusē rūgti atteica.
— Mēs tā negribam, bet vēlamies, lai mūsu sadzīves jautrība neizputētu pavisam. Priekš šās reizes gan viņa ir izjukusi tikpat caur tiem trim diedelniekiem, kā arī caur to aplinkus aizrādīto vienpusību, — tā izsacījās jaunekļi,
— bet neatteicaties nākt citās reizēs. Mēs varbūt paši izšķirsimies divos pulkos.
— Par mums nedomājat un nespriežat it nekā, — meitas atteica. — Ne mēs nekā solām, ne apņemamies, bet vēlamies tikai to, lai mūsu vārdi netiktu nekur un īpaši nekādās strīdēs Iīdza minēti. Mēs esam nākušas vairāk tik tā kā apciemot še mīļo mājas māti, bet pie jums iegājām, būdamas tik tā kā liekas, un ar to viss beigts. Tiesa gan, ka par visiem mēs tā nedomājam, bet apstākļi paši piespiež nepiedalīties. Un, ja jūs gribat pieņemt no mums kādu padoma vārdu, tad mēs sacītum, lai netiktu it nekas kustināts par šā vakara piedzīvojumiem, bet viss noklusēts un apturēts, nedodot ļaužu valodām barības.
Jā, mīļie puiši! Man gan žēl ka jūsu jautrā sadzīve izjūk bet man jāsaka un jāatzīst tomēr, ka meitu goda sajūtība spiež Viņas iet mājās. Viņu dārgais gods to prasa tā mājas māte runāja. — Nedomājat, ka šitās
gribēs iet Vienkop ar tādām kāju mētātājām pa gaisu ar pīpotājam un citu nekārtību darītājām, un arī ar vēl jātiek pašām kā atmestām un neievērotām. Šī māja nebūs liegta turpmāk arī mīļai jaunatnei, ja var savienoties pienācīgā kārtībā.
Bet, jaunkundzes, no mūsu puses nebij nemaz tā pāra ieaicināta, kuras dēļ sadzīves jaukums izjūk, — viens no jaunekļiem paskaidroja.
-— Lai nu tad arī būtu šā vai tā, bet metat visu mierā; tas ir vienīgais, ko jums varam un gribam sacīt, —tāda bij jaunavu galīgā noteiktība.
- Drīz viņas visas bij saģērbušās saimnieces guļamā istabā un taisījās no viņas atvadīties. Viena no pulkas iesacījās, ka ejot bail būšot no tiem trim dauzoņām, bet mājasmāte viņas apmierināja, sacīdama: — Par tiem, meitenes nebīstaties, viņi ir tik dzērāji un nav nekam aiztikuši, un rauga tik ar viltībām, izmanību un dažādiem draudiem izdabūt naudu dzeršanai Bet par visām lietām uz ceļa nav nekam gājuši pretī. Bez tam viņi tagad traktierē.
— Bet jūs, jaunkundzes, atļaujat jel mums jūs pavadīt?— kāds no jaunekļiem sacīja.
Paldies nav vajadzīgs. Mēs pašas savstarpēji cita citu pavadīsim. Bez tam jau jums joprojām atliks, ko vadīt, arī bez mums— jaunavas atbildējā.
Priekš vienas -atlikušās vien tur vadītāju pārāk daudz viens no jaunekļiem piezīmēja.
— Ejat vien visa pulka apkārt kā bišu mātei, jau¬navu puse atteica ar nomanāmu zobgalību.
— Jūs, jaunkundzes, mūs apvainojat, — no jaunekļu vidus tika atbildēts. — Mēs neesam uz to pusi nekādi dalībnieki.
—- Nu tad dzēsīsim to, ko jūs sajūtat par apvainojumu, un tad šķiramies ar labu prātu, — viena ņo Jaunavām sacīja, sniegdama visiem trim laikam par zīmi, ka ar šiem viss izlīdzināts. To pašu tad darīja arī citas jaunavas un atvadījušās no mājas mātes visas jautri aizgāja.