«JAUNOS MĒRNIEKU LAIKUS» LASOT
1923. gadā Kaudzītes Matīsam apritēja mūža septiņdesmit piektā gadskārta un tās atzīmēšana notika vietējībā — Vecpiebalgas Labdarības biedrībā, bet jo īpaši plaši — Rīgā. Rakstnieku šīs godināšanas dziļi aizkustināja. Draugam Kārlim Eglēm viņš par to 1923. gada 24. oktobrī rakstīja:
«Caur visiem ārkārtīgi sirsnīgiem cildinājumiem esmu tā kā iztraucēts no vienaldzības miega. Ieraugu, ka, dzīves saulei rietot, vēl daudz steidzamu darbu.» (K. Eg'ie. «Atmiņas». R., 1972, 55. Ipp.) Un vēl vēstulē pēc apmēram nedēļas (3. XI 1923. g.): «Rīgā piedzīvotie mīlestības pilnie godinājumi dzīvo joprojām nemitīgi pa atmiņu.» (Turpat, 56. Ipp.)
īsteni gan, ja ciešāk paskatāmies, miera dzīvei pēc lielajiem kara un juku gadiem pamazām atgriežoties, Matīss ne brīdi nebija spalvu no rokām izlaidis. Viņš bija turpinājis un pabeidzis jau pirms kara aizsākto atmiņu grāmatu par tautisko laikmetu un tā ievērojamākajiem darbiniekiem, viņš bija uzrakstījis grāmatu par savu dzimto novadu, viņa sirdij tik dārgo Vecpiebalgu, kārtoja agrāk uzrakstītu darbu jaunus izdevumus, rakstīja rakstus par jaunības gados līdzi dzīvoto tautas atmodu, bet rakstniekam tomēr laikam šķita, ka viņš ir, lauku klusumā dzīvodams, kā puslīdz aizmirsts, kā sūnām apaudzis celms meža biezokņā. Jubilejas godinājumi Rīgā tāpēc laikam patiesi sirmo rakstnieku itin kā ieveda jauno laiku literārajā dzīvē, viņjī zuda atstā- tības, pamestības sajūta, radās jauna darbošanās griba.
Lielajā jubilejas vakarā Rīgā viņam bija piesūtīts šāds apsveikums:
«1. X 1923.
Kaudzītes Matīsam Nacionālā teātrī, Rīgā
Sirmajam «Mērnieku laiku» tēvam tagadējos mērnieku laikus aprakstīt novēl izbijis mērnieks, tagad skolotājs.» («Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja». R„ 1924, 77. Ipp.)
Aprakstīt «jaunos mērnieku laikus» Kaudzītes Matīsu jau bija mudinājis savā apsveikuma vēstulē no Jaunauces Kārlis Sillings, Vecpie-
baigas kādreizējā mācītāja Ferdinanda Sillinga radinieks: «Kādi laiki nu ir! Nu ir atkal mērnieku laiki — vai aprakstīsiet? Būtu priecājies — tad dzirdētu, kā ir.» (Turpat, 91. lpp.)
Pēc rakstnieka liecības, uz jaunu mērnieku laiku aprakstīšanu viņu reizēm sastopoties rosinājuši arī plebaldzēni.
Nav droši nosakāms, uz kādu laikmetu īsti šais mudinājumos tēmēts: vai uz 1919. gadu, tātad padomju varas laiku, vai varbūt uz Latvijas Republikas zemes reformu divdesmito gadu sākumā, kad notika muižu zemes sadalīšana, jaunsaimniecību zemes piešķiršana. Bet rosināts rakstnieks tika, droši vien tas tika darīts ari galda runās jubilejas sarīkojumos.
Kā savās atmiņās liecina Kārlis Egle, Kaudzītes Matīss viņam jau 1922. gada vasarā kādreiz ieminējies: «Tiek jau šis tas domāts un darīts arī stāstu darbu ziņā, kas būtu tāds kā lielāks apveidos, bet tas viss vēl tikai tā padomā, un dzīves rūpes un gadu nasta neļauj vairs tik strauji darboties pie rakstīšanas kā jaunās dienās, tad nevar vis krietni zināt, kas no tā pēdīgi iznāks.» (Kaudzītes Matīss. «Jaunie «Mērnieku laiki»». Cēsis—Rīga, 1927, 4. daļa, III—IV lpp.) Nākamajā gadā, vēl pirms jubilejas sarīkojumiem, K- Egle par šo jauno darbu uzzina ko konkrētāku: «..sāka noskaidroties, ka lieta grozās ap pēdējo gadu notikumu attēlošanu plašākā darbā un ka šis darbs taisni tā arī sauksies — «Jaunie Mērnieku laiki», par kādu tas drīz vien kļuva atklātībā pazīstams.» (Turpat, IV lpp.)
Jo drīz pēc jubilejas — 1924. gada 28. janvāri — rakstīdams vēstulē Kārlim Eglēm par dažādiem darbiem, pie kā patlaban tiek strādāts, Kaudzītes Matīss skopi piezīmē: «Bez tam esmu iesācis kaut ko citu lielāku ari.» Un turpina: «Gribētu steigt, vai abām rokām rakstīdams, bet kad tik aiz steidzības darbi nesaragžās un nepaliek uz vietas! Bet gribu cerēt, ka tā nebūs.» (K. Egle. «Atmiņas», 67. lpp.)
Rakstnieks intensīvi nododas jaunajam darbam. Viņš iecerējis to četrās daļās, respektīvi, četrās grāmatās, un pirmā daļa šajā ziemā jāpabeidz, jo, kad nāca pavasaris un vasara, pie rakstāmpults pieiet Iespējams tikai vēlās vakara stundās vai agri no rīta. Bija noticis tā, ka mūža vakarā viņš no rakstnieka un aktīva sabiedriska darbinieka kļuvis par Kalna Kaibēnu kopēju, aprūpētāju, visu mājas darbu darītāju, kur vien vajadzīga vīrieša roka. Par to viņš atkārtoti ieminas vēstulēs Kārlim Eglēm, atceras, ka agrāk viņam bijis Iespējams dzīvot citādi:
«Ir sava laime, kad darbu netrūkst un ka var spēt tos darīt, bet sava laime ir arī, kad var izraudzīties no vairākiem darbiem tos, uz ko nestos prāts. Ienāk prātā atkal neviļu tās bezrūpīgās laimes dienas, kad apmēram tika sacerēti «Mērnieku laiki». Lai nu galvenais darbs skolā nebij viegls, bet sīkās dzīves raizes un gādību tad viegli varēja padalīt starp citiem.»
Par veselību Matiss nevar žēloties, kaut kas ari paaug tīrumā un dārzā, tāpēc: «Un tomēr labi, labi arī tā kā tagad. Nav pret likteni arī tagad ko kurnēt, bet drīzāk gan daudzkārt pateikties, ka šajās laiku grūtībās jel pavisam šādā vecumā iespējams dzīvību vilkt. «Ir labi, ka tā gājis. Ir labi, ka tā iet.»» (K. Egle. «Atmiņas», 41. ipp.)
Un tā — no saimniecības darbiem pavaļīgs, Kaudzītes Matīss 1924. gada ziemā uzraksta «Jauno mērnieku laiku» pirmo daļu un 2. maijā var rakstīt vēstulē Kārlim Eglēm, ka nosūta tam solīto manuskriptu.
Te varbūt ir vietā daži vārdi par Kārļa Egles, rakstnieka, tulkotāja, bibliogrāfa, bibliotekāra, lomu Kaudzītes Matīsa dzīves pēdējos gados. Viņi iepazinās vaigs vaigā 1920. gada beigās un tūlīt jutās viens otram tuvi, kaut vienam bija jau 72 gadi un otram 33 gadi. Kārlis Egle sāka strādāt pie grāmatu izdevēja O. Jēpes, un acīmredzot ar viņa gādību un ieteikumu O. Jēpe kļuva par cītīgāko Kaudzītes Matīsa pēdējo mūža gadu grāmatu izdevēju. Vēl vairāk. Kaudzītes Matīss uz Rīgu aizkļūt iespēja reti, tāpēc viņam bija vairāk nekā parocīgi, ka Kārlis Egle rūpējās gan par manuskriptu nodošanu izdevējam, gan par korektūru sūtīšanu uz Kaibēniem, gan par papildinājumiem jau nosūtītajos manuskriptos. Reizēm Kārlis Egle lasīja arī korektūras loksnes. Par šo sadarbību liecina daudzās vēstules, kas ir saglabājušās. Kārlis Egle bija arī viens no pirmajiem — ja ne pats pirmais — Kaudzītes Matīsa to gadu jauno darbu lasītājiem. Rakstnieks labprāt gribēja dzirdēt Kārļa Egles domas par tiem. Nosūtot «Jauno mērnieku laiku» manuskriptu, Kaudzītes Matīss raksta:
«Jums, kas esat darbiem apkrauti, pirms iespiešanas gan varbūt neiznāks laika to palasīt, lai gan vēlams tas būtu. Bet nu draugs Misiņš gan, kā ceru, iespēs to jel pa daļai darīt. Viņam arī šepat rakstu, un, ja viņš vēlēsies, tad pie Jums pieies un uz lasīšanu paņems, bet, kad vajadzēs, tad atkal atdos. Būtu man visai patīkami, ja no Jums diviem un varbūt arī pa daļai no Zeiferta kunga iepriekš kaut ko dzirdētu, kas Jums būtu par šo iesākumu sakāms, ko ir apņēmies turpināt 4 daļās, uz ko vajaga daudz laika, veselības un gara spēku — ja tik tas viss man būs vēl novēlēts, bet jācerē ir.» (Turpat, 76. Ipp.)
Jo drīzi Kārlis Egle ir manuskriptu iepazinis un dara autoram zināmas savas piezīmes. Kaudzītes Matīss par tām pateicas un raksta, ka nobrauks uz Rīgu, lai raudzītu visu pārrunāt gan ar Egli, gaiļ Misiņu un varbūt arī ar Zeifertu. Matīss vēstulē izsaka ari dažas domas par savu jauno darbu:
«Virsraksta ziņā negribēju noteikt nekāda atribūta (nenorādīt, vai tas ir stāsts vai romāns, — /. Ķ.), lai liek ikkurš lasītājs pats, kādu grib. Stāsta nozīme «Jauno Mērnieku laiku» lietā jau nu gan tam savārstījumam būs, bet negribēju aizrādīt nekāda šabloniska šauruma, aprobežojuma sakārtojuma ziņā, jo tad mēdz daudz ko spriedelēt, vai pilda to nozīmi vai ne, u. c.» (Te acīmredzot Kaudzītes Matīss atceras, ka «Mērnieku laiku» pirmie vērtētāji atkārtoti noņēmās ar skaidrošanu, vai tas ir stāsts vai romāns, it kā no tā būtu atkarīga darba vērtība.)
«Jaunajos mērnieku laikos» ir ļoti daudz dialogu, un Matīss skaidro, kāpēc: «Tai dialoģiskā lietā man bij tas centiens .. nereprezentēties publikas priekšā tik daudz rakstītājam, bet ļaut darīt stāsta personībām, cik iespējams.» Viņš raksta arī par darba kompozīciju: «Esmu gribējis, lai ikkatra nodaļa dabūtu tādu kā sevišķa stāsta īpašību, bet visas beidzot saistītos kopā.» (Turpat, 79. lpp.)
Vēsts, ka top jauni «Mērnieku laiki», ir acim redzami ieintriģējusi literāro pasauli. Laikrakstu ļaudis interesējas, vai nevar jau pirms romāna iznākšanas kādu fragmentu nodrukāt, savukārt 0. Jēpe paziņo, ka ar šo romānu viņš sāk izdot sēriju «Latvju daiļdarbi».
Romānu paredzēts publicēt pa daļām, bet, cik daļu īsti būs un kāds būs to saturs, to droši nezina ne izdevējs, ne pats autors. Bet — tāda prakse tolaik bija parasta. Visu izšķīra savstarpēja uzticēšanās.
Kārlis Egle sūta uz Kāibēniem romāna korektūras, Matīss izsaka savus vēlējumies par grāmatas tehnisko iekārtojumu. «Jaunie mērnieku laiki» salikti cieši saspiestām rindām, tāpēc Matīss raksta, ka tas katrā ziņā novēršams: «.. daiļliteratūru visas tautas mēdz dot It īpaši ērti iespiestu un viegli lasāmu. īpaši vecāki cilvēki saspiestu rakstu neņem ne rokā. Apgādātājs nekā nezaudēs, jo maksu apskaita pēc loksnēm un publika mīļāk pirks vieglāk lasāmas grāmatas nekā biežāk saspiestiem rakstiem. Pīpiņa kgam arī esmu par to rakstījis, ka retinājumam jānāk.» (Turpat, 85. lpp.)
Kaudzītes Matīsa prasība tiek ievērota, drukātais teksts acij grūtības nesagādā.
Romāna pirmā daļa iznāk 1924. gada vasarā, un drīz par to parādās recenzijas. Arī tas atbilst tālaika praksei — darbu vērtēt, pirms tas izlasāms pabeigtā veidā. Cik tālu nopublicēts, tik tālu novērtēts. Žurnālā «Domas» raksta Andrejs Upīts, «Ritumā» — Kārlis Zariņš, «Latvju Grāmatā» — Pēteris Ermanis. Viņi visi ir pazīstami rakstnieki. Atzinīgu vārdu maz, izteikti pat ļoti asi, kritiski vērtējumi. Visbargākais — Andrejs Upīts, viņš savu recenziju sāk nesaudzīgiem vārdiem:
«Vislielākā dzīves gudrība rakstniekam ir — laikā apklust. Ar varu nelauzties pāri savas literāriskās gaitas samanāmai robežai. Nemēģināt pagarināt savu dabisko, zināma laika un paša individuālas īpatnības nosprausto mūžu. Bet tā ir ari visgrūtāk izpildāmā prasība. Nav viegli apguldīt rakstnieku uz lauriem. Vecā slava neļauj norimties mierā. Provocē ari apkārtnes seklā, liekulīgā lišķība. It sevišķi tādā vecumā, kad nav vairs pietiekošas vingrības sabiedriskos vērtējumos, ne estētiskā paškritikā. Tā, liekas, radušies ari Kaudzītes Matīsa «Jaunie mērnieku laiki».» (A. U. «Kaudzītes Matīsa «Jaunie mērnieku laiki»». — Domas, 1924, Ns 8.)
Tie ir nežēlīgi vārdi, un tāpēc šeit varbūt ir vietā piebilst, ka paradoksālā kārtā līdzīgi spriedumi Andreja Upiša mūža beigās tika attiecināti ari uz viņu pašu. Tā, piemēram, kādā sanāksmē Rakstnieku Savienībā Anna Sakse lūdza savus kolēģus, lai tie, ja viņa nonākusi Andreja Upīša spriešanas spējā, viņai pasaka tieši acīs, ka laiks apklust.
Par īstu piedauzības akmeni jaunā romāna novērtēšanā bija kļuvuši «Mērnieku laiki». Recenzenti tos izvirza savā ziņā par jaunā romāna mērauklu un sašutuši konstatē, ka jaunais romāns veco neaizsniedz. Kārlis Zariņš raksta: «..jāatzīstas, ka grāmata, kas atrodas mūsu priekšā, ir tikai bāls atspīdums, tāla atbalss no klasiskajiem «Mērnieku laikiem». Te ļoti maz kas palicis pāri no tā dzīvā gara, kas valda pirmā, lielākā Kaudzīšu Reiņa un Matīsa darbā.» (K. Zariņš. «Jaunie mērnieku laiki». — Ritums, 1924, N« 6.)
Andrejs Upīts arī jau recenzijas sākuma daļā nojautā: «Vai daudz no vecajām vērtībām palicis vēl «Jaunajiem mērnieku laikiem»?»
Savu recenziju viņš beidz ar vārdiem:
«Bet vienu gan mēs vēlētos: lai turpmākie Piebalgas apceļotāji un vecā rakstnieka godinātāji mēģinātu viņu atrunāt — neturpināt «Jauno mērnieku laiku» rakstīšanu un neaptumšot veco «Mērnieku laiku» slavu ar nevarīgiem un absolūti nevērtīgiem ražojumiem.» (Domas, 1924, Ne 8.)
Kārlis Zariņš gan atzīst, ka nav ko pārmest, ka «Jaunie mērnieku laiki» neaizsniedz vecos: «Vecie «Mērnieku laiki» paši par sevi ir darbs, kuru grūti pārspēt un ar kuru pilnīgi pietiek, lai ieietu nemirstībā.» (Ritums, 1924, Ka 6.)
Recenzenti pārmeta autoram attēlotā laikmeta nepazīšanu. K. Zariņš: «. .jaunkis temats — sarežģītie pēckara apstākļi un revolūcija — liekas Kaudzītes Matīsam pilnīgi svešs. Viscaur jūtama zināma nevarība un apstākļu nepazīšana.» A. Upīts: «Par sevi saprotams, ka itin nekādas laikmeta noskaņas nav un nevar būt visiem šiem sapļā- pājumiem un niekiem. [..] Dzīves virmas straujumā, dažādu šķiru interešu sadursmē un tipu bagātībā radikālās agrārās reformas laiki nesalīdzināmi raibāki par vecajiem mērnieku laikiem. Kaudzītes Matīss viņus dzird kā vēju garām šalcam un nesaprot, no kurienes tas nāk, kurp iet.» Recenzenti kritizē romāna dialogu stieptību, naivu reliģiozitātes slavināšanu. P. Ermanis: «Vietām liekas, it kā lasītu piecdesmitos gados pag. gadusimtenī sarakstītu grāmatiņu «tiem mīļiem latviešiem».» (Latvju Grāmata, 1924, Ws 5.)
Kaudzītes Matīsu vērtētāju spriedumi satrauca un saniknoja, viņam tie šķita netaisni, bez pārliecinoša pamatojuma, un viņš gatavoja pretrakstu. Viņš taču nāca no 19. gadsimta literārās dzīves, kad autoru spēkošanās ar viņu darbu vērtētājiem bija diezgan parasta parādība. Art pats Kaudzītes Matīss tolaik bija šai ziņā īpaši aktīvs, vārdi viņam tādās reizēs kabatā nebija jāmeklē. Viņš un Auseklis ar preses starpniecību apmainījās ne sevišķi glaimojošiem vārdiem, bet polemika vairāku gadu garumā Matīsam bija ar Pārstrautu Jāni par Lauten- baha-Jūsmiņa «Zalkšu līgavu». Sī polemika notika, strīdniekiem ua; sava rēķina izdodot pat atsevišķas brošūras (atcerēsimies: arī Kron- valda Atis savus «Tautiskos centienus», kas bija polemika pret vācu avīzē «Zeitung fūr Stadt und Lanā» ievietotu rakstu, izdeva īpašā brošūrā). Tā arī tagad iebildes pret «Jauno mērnieku laiku» kritizētājiem Kaudzītes Matīss gribēja izdot brošūrā, pie tam tādā pašā salikumā, kādā bija izdots romāns, lai šīs iebildes varētu pievienot romāna otrajai daļai.
Sai lietā Matīss sazinājās ar Kārli Egli. Kārlim Eglēm nodoms nepatika, bet Matīss nelikās mierā. Kārlis Egle par to atminas;
«Nelīdzēja aizrādījumi, ka šādām polemikām būtu maza nozīme, pirms darbs pats vēl nav pabeigts, K. M. palika pie sava. Aizrādīdams, ka viņam ne tikai morāliska, bet ari juridiska tiesība prasīt atspēkojuma uzņemšanu, atbildi Ermanim «Latvju Grāmatā» viņš nodeva, un tā tika arī 1924. gada 6. burtnīcā iespiesta. Neiespiestas palika atbildes Upītim un Zariņam, kuras viņš pats beidzot atlika.» (K. Egle. «Atmiņas», 91. lpp.)
Kaudzītes Matīsa atbildē Pēterim Ermanim iezīmējas virkne apstākļu, kas rakstnieku un viņu darbu vērtētāju attieksmēs šķiet aktuāli vēl joprojām. Un pirmām kārtām — rakstniekiem visbiežāk liekas, ka viņi ir pārprasti, ka kritiķis nekā nejēdz, ka viņa spriedumi ir kulturāla cilvēka necienīgi, utt. Kaut — kā tas ir arī šai gadījumā — vērtējumus izteikuši cilvēki, kas pirmām kārtām ir rakstnieki un nevis kritiķi. Tāpat polemika liecina, cik grūti, pat neiespējami, literāru darbu vērtējot, pārliecinoši pierādīt savu spriedumu patiesīgumu un cik viegli ir izsacīt neloģiskus, greizus spriedumus.
Kaudzītes Matīss par P. Ermaņa izsacītiem vērtējumiem raksta:
«Redzu, ka ar Jums dažu domu un ieskatu noskaidrošanas ziņā ir Iespējams parunāties vismaz kā ar godīgu pārspriedēju, kas nestājas pie darba jau ar aizspriedumīgām nopelšanas domām, kā to, rādās, darījuši Andr. Upīts un K. Zariņš, tālabad še dodu īsumā sekošās vajadzīgās pretpiezīmes.»
Kā jau minēts, recenzenti, arī P. Ermanis, izsacīja kritiskus spriedumus par romānā pārlieku uzsvērto reliģiozitāti, un Kaudzītes Matīss asi iebilst, ka P. Ermanis piedēvē romāna tēlu reliģisko pārliecību paša autora reliģiskajai pārliecībai (P. Ermanis: Kaudzītes Matīss «vecuma dienās iestidzis diezgan nesimpātiskā pietismā»).
Te jāatceras, ka brāji Kaudzītes, jo īpaši Reinis, uzskatīja: sava reliģiskā pārliecība nevienam nav nedz jādara zināma, nedz jāapliecina, tā ir sfēra, kurā nevienam nav tiesības ielauzties. Tāpēc Matīss raksta par recenzenta spriedumiem asā noteiktībā:
«Bez tam Jūsu izteikumi rāda, ka Jūs ar to pašu nevienādības mēru mērojat arī mani pašu manas reliģiskās pārliecības ziņā, ka agrāk es bijis pareizos ieskatos, bet nu vecumā iestidzis svētulībā. Se man Jums jāaizrāda, ka mani reliģiskie ieskati zināmi tik man pašam un viņu neizteic nedz. (vecie), nedz «Jaunie Mērnieku laiki»; tikai tie izraudzītie abu vietu darītāji dzīvo savos ieskatos un ieaudzinātā pārliecībā, stāvot man viņiem gandrīz nemanāmiem aiz muguras.»
Kad Kaudzītes Matīss pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados polemizēja ar Pārstrautu Jāni, pēdējais Kaudzītes Matīsu dažādi centās apkaunināt kā aprobežotu spriedēju, kas no dzejas mākslas smalkumiem nekā nesaprot. Kaudzītes Matīss savukārt aprādīja, ka tāds spriedējs ir pats Pārstrautu Jānis, un vienai no savām polemiskajām brošūrām lika moto: «Ārste, dziedini pats sevi!» Tagad bija sagadījies tā, ka Pēteris Ērmanis, vērtēdams «Jaunos mērnieku laikus», rakstīja: «Ja «Mērnieku laikus» (pirmo romānu) salīdzina ar «Mirušo dvēseļu» pirmo daļu, tad Kaudzītes Matīsa jaunais romāns pilnā mērā pielīdzināms Gogoļa ģeniālā sacerējuma otrai daļai.»
Kaudzītes Matīss zināja, ka «Mirušo dvēseļu» otro daļu rakstīja garīgi slims cilvēks. Vai šai gadījumā Pēteris Ermanis aplinkus aprāda, ka tāds tagad ir viņš, Kaudzītes Matīss? Un Matīss savā pretrakstā turpina ar neslēptu žulti:
«Bet Jūs sperat vēl kādu soli dziļāk, meklēdami atrast mani nogrimušu garīgos murgos, līdzīgi Gogoļam viņa mūža galā, kas aizrāda kā uz domām par mana prāta neskaidrību vai pat uz jukumu. Nu, paturat vien savu prātu gaišu paši (vēlēt laikam nedrīkstēs, lai Dievs to uztur?), bet par manu prāta gaismu Jūsu šaubas nevietā.»
Pēteris Ermanis bija skāris ari jautājumu, kas jau krietni agrāk, _ «Mērnieku laikus» apcerot, atkārtoti nodarbinājis vērtētāju prātus: kāda loma Reinim un kāda Matīsam romāna tapšanā? Abi brāļi bija devuši atklātībā paskaidrojumu, ka tas ir viņu abu kopdarbs, kur nekas nav šķirams vai dalāms — to nevar izdarīt viņi paši un neizdarīs arī neviens cits. Bet nu, lūk, atkal šis dalīšanas mēģinājums! Pēteris Ermanis raksta:
«Kaudzītes Matīss pie šā jaunā darba stājies viens pats, jo veco «Mērnieku laiku» otrs līdzautors miris. Tomēr jaunajā sacerējumā jūtams dziļā un asā domātāja Reiņa padoma trūkums.» Arī Andrejs Upīts bija piebildis mazliet divdomīgi: «Kur palicis Kaudzītes Matīsa mākslinieka talants? Vai aizgāji» tas līdz ar brāli Reini?» Matīss aizsvilstas:
«Kad «Jaunos Mērnieku laikos» nav tas, kas vecos, tad Jūs uzņematies tūliņ izšķirt, kam no (veco) «Mērnieku laiku» sarakstītājiem dziļāku domu nopelns, un to piešķirat droši manam brālim. Aiz mīlestības, pateicības un atzinības es viņam atvēlu sirsnīgi ikkatru goddevības ziediņu, ko laiks birdina gandrīz pēc pussimts gadiem arvienu jo devīgāk uz (veciem) «Mērnieku laikiem»; bet kaut kam trešam tur nav vairāk" neko iespējams izdarīt un izspriest, kā vien kas no manis rakstīts jau mana brāļa dzīvības laikā «Par «Mērnieku laiku» izcelšanos».»
Matīsam nav pieņemami ari aizrādījumi uz romāna valodu:
«Pēdīgi valodas notiesājums arī viens no smagākiem: «valoda vecmodīga un grūta».»
Matīss atbild pašpārliecināti:
«Es rakstu tā, kā runā svešvārdiski nesamāksloti un cittautiski nesaviltoti latvieši — vienkāršos, ikkatram viegli saprotamos izteikumos, bez nodeldētiem Un no svešuma Ievazātiem «modes» iedaudzinājumiem (izsmeļoša runa, stāsta apjoms, uzdevuma augstumi, istaba ož pēc tabakas, momentu lozungi etc.). Tādi īsteni latviski latvieši neviens nekad neatrod manas valodas nedz par vecu, nedz par grūtu, bet viegli saprotamu, un šī liecība ir priekš manis pati īstenākā, zinot, ka valoda nav nekāda dāmu platmale, kas grozāma pēc sezonu «modēm». Bet kā tad nu būs ar tautasdziesmu valodas jautājumu vai vecumu modes ziņā?»
Ar to Matīss savus pretlebildumus beidz:
«Sie ir no manas puses lielākie iebildumi pret Jūsu pārsprieduma domām. Mazākiem eju garām. Bet atrodu ari dažus ievērības cienīgus aizrādījumus, kuri pārdomājami.»
Viņš nenociešas un piebilst, ka ir ari citādas domas par jauno romānu:
«Lai Jūs dabūtu redzēt, kā spriež citi lasītāji par «Jauniem Mērnieku laikiem», tad pievienoju še dažas rindiņas no vēstules, ko man raksta pavisam svešs cilvēks no tālas vietas:
«Šodien izlasīju Jūsu dziļi pārdomāto jauno darbu «Jaunie Mērnieku laiki», kur Jūs tik pareizi esat zīmējuši tukšās un briedušās vārpas, sirdsšķīstos un garā nabagos. Lasījām to abi ar savu sieviņu un vietām līdz asarām bijām aizkustināti par tur aprakstīto Majas un Laķa dvēseles dziļumu. Mūsu rupjā materiālisma, pašmīlības un ateisma laikmetā šādi raksti ir kā kvēlošas zvaigznes tumšā naktī.»»
Seko paraksts: «Kaudzītes Matīss». Pašpārliecināti vārdi, cieša pārliecība par sava sprieduma pareizumu. Te gribētu piebilst: tas raksturīgs gan Matīsam, gan Reinim. Viņi nav pārsteidzīgi, viņu atzinumi skaidri, no tīras sirds izauguši, bet it kā nepieļauj ari, ka viņiem nevarētu būt taisnība. Sai ziņā viņu raksturā ir kāda sīksta cietība, ko reizēm var saukt ari par neiecietību. Tā viņiem palīdzēja dzivot un strādāt, iet uz izraudzīto mērķi. Iznākt no dzimtnlecības laiku tumsas un k|ūt par izciliem savas tautas kultūras kopējiem. Laikam tieši tāpēc negatīvā kritika ne mirkli, šķiet, neradīja Matīsā šaubas par aizsāktā romāna vērtīgumu, varbūt notika pat gluži otrādi: tā pamudināja vēl noteiktāk turpināt darbu — ik gadu uzrakstīt vienu no ieplānotajām romāna četrām daļām. Iespējams, ka Matīss šai laikā atcerējās arī sākotnējos «Mērnieku laiku» vērtējumus: recenzentiem nepieņemamas šķita tieši tās romāna lappuses, kas, gadiem ritot, ieguva arvien lielāku slavu, — nodaļas, kurās darbojās Ķencis, Švauksts, Pietūka Krustiņš, Drekberģis. Tolaik rakstīja, ka epizodes ar viņiem vajadzējis vismaz īsināt, ka tie visi ir pārspīlēti, sadomāti tēli. Bet tai pašā laikā piebaldzēni jau meklēt meklēja (un dara to vēl tagad), kurš viņu starpā ir «īstais» Svaukstsj Pietūka Krustiņš, Ķencis… Piebaldzēniem šie tēli sadomāti nelikās.
Kaudzītes Matīss ik gadu, kā bija iecerējis un acīmredzot izdevējam O. Jēpem apsolījis, uzrakstīja pa romāna dajai. Rakstīja joprojām lielāko tiesu ziemās, lauku darbu pavaļas laikā, un tā 1925. gadā atklātībā parādījās romāna otrā daļa, 1926. gadā — trešā daļa.
Par 1925./1926. mācības gadu Kaudzītes Matīss raksta: «Sai ziemā sarakstīju «Jauniem mērnieku laikiem» IV daļu un dažus mazākus rakstu darbus.» (Kaudzītes Matīss. «Vecpiebalgas Kaibēn-, vēlāk Og- rēnskolas hronika». R„ 1939, 157. Ipp.) Vēstulē Kārlim Eglēm 3. jūlijā Matīss gan raksta mazliet citādāk: «Strādājams man ir, kā jau zināt, galvenā kārtā pie mana lielākā darba turpinājuma, bet vasaras laikā maz pie viņa nekļūstu. Taču IV ir jau tuvu pie beigām.»
Tā ir pēdējā Eglēm (un reizē arī Jānim Misiņam) rakstītā Matisa vēstule. Kā liecina Ķ. Egle, viņš nokļuvis Kaibēnos augusta pirmajās dienās. Kaudzītes Matīsu viņš atradis spirgtu un rosīgu. Matīss stāstījis, ka romāna ceturtā daļa «lielāko tiesu sarakstīta Kaibēnu dārzā pie primitīva, paša Kaudzītes Matīsa improvizēta un pagatavota pultveidīga galdiņa, puķu dobes tuvumā .., kā to viņš, pēdējoreiz tiekoties, liecināja, ar sevišķu prieku un humoru rādīdams šo vietu. [..] Ceturtās daļas manuskripts bija tolaik jau galīgi pabeigts un sagatavots nodošanai drukā.» Matīss sākumā gribējis to dot tūdaļ Eglēm līdzi, bet īsi pirms šķiršanās savu nodomu mainījis. Tā kā tai pašā gadā izdevējam nebūšot iespēju ceturto daļu laist klajā, tad nav ko steigt, viņš mēģināšot uzrakstīto vēlreiz pārlasīt, lai visu precizētu. Viņš gada beigās cerot nokļūt Rīgā un tad manuskriptu Eglēm aizvedīšot.
Pēc rakstnieka sievas Līzes liecības, Matīss romāna ceturtās daļas manuskriptu aizspējis pārlūkot gandrīz līdz beigām, bet šo darbu pārtrauca pēkšņa nāve 8. novembri, pēcpusdienā, Kaibēnu dārzā. Manuskriptu vēlāk Kārlim Eglēm nodevusi Līze, un romāna ceturtā daļa nāk klajā 1927. gada otrā pusē. Grāmatā ievietotas Kārļa Egles levadpie- zīmes un beigās piektās daļas aizsākuma pirmuzmetums, kā arī iss piektās un sestās daļas plānojums, kas uzņemti ari šajā romāna izdevumā.
Kritika itiri kā pagura izvērtēt «Jaunos mērnieku laikus» pa atsevišķām daļām. Liela jēga tādai nodarbībai patiesi nebija, jo par romānu taču īsti varētu spriest, kad tas atklātībā nonācis viss. Andrejs Upīts «Domās» (1925, 5) vēl novērtēja romāna otro daļu, konstatēdams, ka tikai «viena vienīgā vērā liekama doma tajā atrodama: «Ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai ari neviens nav redzams, kas būs liekams iekšā.»» Upīts no jauna atkārtoja, ka Kaudzītes Matīss metas cīņā pret parādībām, «kuras viņam tikpat svešas kā kāda etruskiešu gramatika». Pēc tam «Domas» «Jaunos mērnieku laikus» pamet un neraksta par tiem ari tad, kad ir iznākusi romāna ceturtā daļa un ir zināms, ka turpinājuma vairs nebūs.
Par romāna pirmo un otro daļu raksta A. Goba «Ilustrētā Žurnālā», par pirmajām trim daļām A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», par trešo daļu — Līgotņu Jēkabs «Jaunības Tekās», par ceturto daļu — A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», viņš devis ari itin kā romāna kopvērtējumu. Tas ir ari vienīgais, jo visi iepriekšējie recenzenti sprieda tikai par romāna kādu daļu. Minētie kritiķi atšķirībā no pirmās daļas vērtētājiem (A. Upīša, K. Zariņa, P. Ermaņa), gan arī norādot uz dažādiem trūkumiem, romānu kopumā novērtē pozitīvi. A. Goba, piemēram, raksta:
««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa ievērojamā personība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir: rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina realizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necilvēcīgi ļaudis. Sludinātās laimes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stiprākie, un tas ir viņam gandarījums. [..] Lai arī mākslinieciskā un psiholoģiskā patiesība bieži vien cieš, tomēr netrūkst pievilcīgu vietu. «Jaunie mērnieku laiki» savu parādīšanos atklātībā pilnīgi attaisno: viņa ir interesanta grāmata.» (Ilustrēts Žurnāls, 1925, Ns 7/8.)
Tagad «Jaunie mērnieku laiki» iznāk no jauna. Ar visām stiprajām un vājajām lappusēm, bet šķiet — lasītājs varbūt dos romānam citādu novērtējumu nekā tad, kad tas parādījās pirmo reizi. Gadi ir gājuši, viņējo dienu notikumi, kas guvuši atspoguļojumu romānā, sīkāk mūsdienu lasītājiem, katrā' ziņā to lielākajai daļai, nav zināmi, mēs veramies romāna notikumos no laiku tāles. Un vēl — un varbūt tas ir vissvarīgākais — mūsdienu lasītājs ir bijis spiests piedalīties tai dialogā, tai polemikā, kas mūsu dzimtenē sākās pirms septiņiem gadu desmitiem un bija visdzīvākā aktualitāte pēdējos piecos gadu desmitos, pusgadsimtu. Jo «Jaunie mērnieku laiki» ir uzrakstīti gan par cilvēcību, gan necilvēcību nepārprotami politiskā aspektā.
Kā tad tā? Kaudzītes Matīss un politisks romāns. Ir taču zināms, ka Kaudzītes Matīss nekad nav tiecies uz politiskiem ķīviņiem. Vismaz viņš pats ir to apliecinājis. Viņa brālis Reinis — jā, Reinis gan dažkārt jaucies ar saviem rakstiem dažādās politikās, latviešu zemnieka un reizēm vispār latviešu tautas tiesības dažādu laikmetu centienos un grozībās aizstāvēdams. Bet ir noticies tā, ka politisku romānu uzrakstījis tieši «miermīlīgais» Matīssl Tiesa gan, reizēm viņš nemaz tik miermīlīgs savā literārajā darbībā nav bijis. Laikam taču tieši viņš (un nevis brālis Reinis) «Mērnieku laikos» uzrakstīja kodīgo «Augsta dziesma, skani, skani Zilā zvaigžņu haosā», viņš uzrakstīja arī cenzūras aizliegto kupleju «Nekur tā neiet kā pasaulē», viņš pārtulkojis dažu labu satīrisku Heinriha Heines rindu. Un tomēr kopumā pēc asumiem viņš nekāroja, tas nebija viņa dabā. Bet varbūt vēl būtiski nozīmīgāk bija tas, ka viņš visu mūžu bija skolotājs un gribēja tāds būt. Lai viņu nepatriektu no skolotāja darba, viņam vajadzēja daudz pacietības, vajadzēja spēt neatdarīt muti, kad gribējās kliegt. Vajadzēja strādāt savai tautai laikmetos, kad latviešu skolotājam kā augstākais ideāls bija izvirzīts iznīcināt to tautu, kuras bērniem skolotājs mācīja "latviski rakstīt un lasīt.
Divdesmitajos gados, Latvijas Republikai nodibinoties, šis svešzemnieku uzspiestais jūgs bija atkritis. Ilgi cieti slēgto muti bija iespējams atdarīt. Varēja iejaukties politiskos pārspriedumos, nebaidoties nokļūt vajāšanas virpulī un mānijā! Un Kaudzītes Matīss raksta par politiskajiem notikumiem, kas Latvijā norisinājās, muižniecības varai sabrūkot un tālāk, padomju varai īsajā valdīšanas laikā realizējot laukos savus centienus. Nesenie notikumi bija Kaudzītes Matīsu skarbi aizskāruši, varbūt dziļāk nekā jebkurš no laikmetiem, kuriem cauri bija dzīvots un strādāts. Bija raudzīts iznīcināt pamatu pamatu, uz kura celta viņa un lielas latviešu daļas dzīve: bija aizskarta zeme, kas ir laiļku iedzīvotāju eksistences drošākais balsts, bija apdraudēta un pat atņemta tā mantība, ko latviešu zemnieks iekrājis, sūri strādājot, dzīvojot stingrā pieticībā. Matīss nāca no laikmeta, kad zemes iegūšana par dzimtu bija katra lauku cilvēka sapnis. Tam tika krāta nauda, lai zemi iepirktu, celtu ēkas, iegādātu iedzīvi. Tā darījuši ari Reinis un Matīss, un tā viņi tika pie Kalna Kaibēniem. Un tagad viss jāiznīcina? Viss mūža darbs! Un tas notiek drakoniska, asiņaina terora apstākļos! Un bieži vien to liek darīt cilvēki, kam kārtīgs dienas darbs visu mūžu bijis svešs.
Romānā attēlotais laikmets ir lielā mērā abstrahēts, Darboja-s dažādi sociāli spēki, bet neviens no tiem netiek saukts Latvijas vēsturiskajai īstenībai atbilstošos vārdos. Nav ne lielinieku, ne komunistu, ne sociālistu, ne nacionālistu. Nav ari ne latviešu, ne krievu, ne vāciešu. Ne Latvijas, ne Krievijas. Sastopam dažādus bruņotus spēkus, un ari tie atbilstoši Latvijas vēsturei nav nodēvēti. Tāpēc dibināts ir Kaudzi- tes Matīsa iebildums P. Ermanim, kas bija rakstījis, ka romāna darbība (pirmajā daļā) norisinās, cik noskārstams, 1917. gada pavasarī, bet ka tā tomēr īsti nesaskan ar šo laiku:
«..neesmu nekur un nekam solījies rakstīt kaut ko noteikti vēsturisku ar datiem un skaitļiem, bet sastādu tik vispārīgu ainu pēc [sava] ieskata.»
Sī «vispārīgā aina» ir divu dzīvošanas principu sadursme. Vienā pusē stāv cilvēki, ko Kaudzītes Matīss nodēvējis par savmantiešiem, otrā pusē — kopmantieši. Savmantieši dzīvojuši pēc principa, ka cilvēkam tiesība uz savu mantu, savu īpašurņu, kas iegūts cītīgā, nerimstošā darbā, pašaizliedzīgi strādājot. Kopmantieši šādu privātīpašumu neatzīst. Zīmīgs ir jaundibinātās izpildu komitejas priekšnieka Vernuļa un Brenča Linuma dialogs tautas sapulcē. Vernulis sapulcētajiem stāsta par jauno varu un šīs varas nākotnes plāniem:
«Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ceļa jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnības, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Līdz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas daļa, dzīvojot uz kopmantas.»
Vernulis stāsta par jaunās iekārtas labumiem, un lasītājam tās šķiet frāzes, kas gadiem ilgi dzirdētas, bet palikušas tikai skaļu vārdu līmenī. Sai ziņā daudzas «Jauno mērnieku laiku» lappuses ir itin kā šodien vai vakar, aizvakar rakstītas. Skaisti vārdi, vārdi, vārdi… Cilvēkiem būs daudz brīva laika, tie varēs to izmantot sevis izglītošanai, atkritīs bērnu audzināšanas grūtumi, būs ikvienam bagātīgi iespējams iegādāties pārtiku, apģērbu. «Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopības.. .» «Zeltam un sudrabam tādā prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem.» Cilvēki būs laimīgi tikuši vaļā ari no zemes: «Zeme nepiederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop, tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu.»
Vernulis savu runu nobeidz, uzsaukdams:
«Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopībal Lai nāve aprij līdzšinīgo kapitālistisko verdzībul»
Brencis Linums Vernulim iebilst:
«Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tās nievā.»
No daudzajiem Linuma iebildumiem šeit gribas atzīmēt vienu: jauno «līdztiesības», «vienlīdzības» sistēmu veidojot un izveidojot, radīsies «bezgalīgi liekēžu bari uzraudzības ziņā» un. «tiem it īpaši vispirmiem l.ejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu r6- ķena».
Varu savās rokās sagrābuši, kopmantleši savmantiešlem piederošo ar dažādiem paņēmieniem lūko atņemt, pie tam sodīdami katru pat ar nāves sodu, ja saskata pretošanos viņu varai, viņu rīcībai, viņu vārdiem un darbiem. Darbojas tiesas, asinstiesas, kurās nekas netiek noskaidrots, bet tikai raudzīts notiesāt. Tiek daudzināta vārda brīvība, bet drīkst runāt tikai to, kas kopmantiešiem pa prātam. Kas bilst kaut puszilblti citādi, ir sodāms. Lasītājs, kam zināmi notikumi, kādi norisinājās 1919. gadā, kad Latvijā tika nodibināta padomju vara, nepārprotami saskata kopmantiešu darbos šīs varas izrīkošanos, ar nežēlīgu teroru raugot izveidot jaunu kārtību. Sīkāku, detalizētu vēsturisko norisi no romāna veltīgi prasīt, tāpat kā veltīgi Dž. Orvela «Dzīvnieku fermā» vai romānā «1984» meklēt vēsturiski konkrētu kādas valsts varas īstenības detalizētu notēlojumu. Sai ziņā «Jaunie mērnieku laiki» ir pirmreizēja parādība latviešu literatūrā, un, šķiet, nav pamata Kaudzītēm Matīsam piedēvēt, kā tas izskanēja dažās kritikās, laikmeta neizpratni, atpalicību utt. Ne velti romāns ilgus gadus atradās tā saucamajā specfondā, lasītājiem bez īpašām atjaujam nepieejams, neizlasāms. Šobrīd romānu pārlasot, kopmantiešu izrīcībā sastopam bezgala daudz no tā, ko esam pieredzējuši kopš pēckara gadiem. Briesmīgo vārdu un darbu nesaskaņu, netaisnas, bezjēdzīgas tiesas. Alkatību pēc mantas, pēc varas. Liekulīgi par cilvēcību runājot, bez kautrēšanās strādāt netaisnības un necilvēcības darbus. Kaudzītes Matīss romānā ar mācītāja muti novērtē kopmantiešu valdīšanas laikmetu šādiem vārdiem:
«Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprieduma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas — vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietumiem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, nogalināja un paturēja visu sev, kas kuram piederēja. [..]
Viņi solīja rakstu brīvību, bet nejāva izdot vairāk neviena laikraksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pavisam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.
Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet ari bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu ta! ziņā ko sacīt.
Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost visus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai arī tik vien viesošanās ziņā.
Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet Ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā…
Viņi soiijās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestādes un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdējās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu.. .» (IV daļa, 530., 531. lpp.)
Sie vārdi rakstīti 1926. gadā, bet vai tie neskan, itin kā tajos būtu apkopots nevis pusgada laikā pieredzētais, bet vairāk nekā pusgadsimta posmā piedzīvotais?
Tolaik nesen notikušo varbūt vēl varēja skaidrot ar juku, lielu pārvērtību laiku gaisotni, kādai parasti iet līdzi gadijuma cietsirdība, nežēlība un bieži vien arī muļķība, bet mūsdienu lasītājs zina, ka apmēram līdzīgi viss notika garus gadu desmitus, miera laikos, nevienam pat nopietni neapdraudot šo «kopmantiešu» varu. Sādā aspektā Kaudzītes Matīsa romāns mūsu dienās iegūst jaunu aktualitāti, un nešķiet, ka to uzrakstījis vecs cilvēks, kas vairs savu laiku neizprot. Viņš sprieda par to, ko pieredzēja tiešamībā, un acis viņam neaizmigloja godīgi vai negodīgi domātas idejas, pēc kurām jāpārveido dzīve.
Viena no romāna īpatnībām ir tā, ka tajā, satīriski paspilgtinot krāsas, figurē vai vienīgi «mazie ļaudis», vietējība, jo īpaši kopman- tiešus attēlojot. To lielais vairums ir apbružāti, nejauši pie varas tikuši cilvēki. Mantas kundzību viņi sakās iznīcinām, bet paši pēc tās kārot kāro, zemi atņem, bet klusībā prāto, kā labākos zemes gabalus nākotnē paturēt sev. Kopmantiešu valstību ceļ tumsonība, cietsirdība, neapvaldīta varas kāre.
Kaut nedaudz, romānā ienākuši arī daži notikumi, kas risinājušies Matīsa dzimtajā novadā Vecpiebalgā. Kaibēnu-Ogrēnu skolas hronikā par 1918./1919. gadu Matīss ierakstījis:
Izpildu komiteja «..uzlika visus maksājumus, visus kalpojumus, bet pati un visi tās kārtas cilvēki nenesa nekādu sabiedrības nastu, turpretī vēlējās būt vēl uzturami un iemitināmi brīvdzlvokļos pie saimniekiem. Tirgotavas, kas iepatika, gan slēdza, gan iztukšoja, tāpat noņēma, ko gribēja, kā Labdarības biedrībai viņas namu ar visu, kas iekšā, pārdēvējot to par «strādnieku klubu». Māju īpašniekus sāka dēvēt tikai par bijušajiem saimniekiem un atstāja tiem viņu mājas nomā vēl tik uz vienu gadu. Ļoti viņi centās izplatīt bezvērtīgas krievu naudas papīriņus., [sauktus] par «kerenkām». [..] Tirgotavas tādā ziņā ar tām blēņu zīmītēm tika vai pavisam izpostītas, jo pret tām ņēma, ko kurš gribēja, līdz iztukšojumam; tāpat dziļā postā iedzina arī krājaizdevu sabiedrību, visos atmaksājumos bezmaz tik «kerenkas» vien dabūjot.» (144.—145. lpp.)
Romānā attēlotajam skolotājam, kas apcietinājumā izdara pašnāvību, par prototipu ņemts bijušais Vecpiebalgas Upītes skolas skolotājs Reinis Resnais, kas «bija slēpies visu ziemas laiku dažādās vietās un aprīļa mēnesi nejauši izzināts viņa paša siena šķūni un tūliņ apcietināts, lai gan būtu varējis vēl izbēgt. Paredzēdams briesmīgās tribunāla mocības un pēc tam šausmīgo nogalinājumu, bija ieņēmis labāk — laikam jau ilgāk pie sevis glabājamu — nāvekli nekā ļāvies tik visai sevi gānīt un vārdzināt, kur glābiņš nekam nebija paredzams, kas krita tajos briesmu varas nagos.» (Turpat, 145. Ipp.)
No Vecpiebalgā pieredzētā radusies arī epizode, kurā kopmantieši atkāpdamies nogalina pulciņu cilvēku, ko uzskata par saviem atkritējiem. «Tos bija ielenkuši Alauksta ezera sarga mājā vakara laikā, aizveduši sev līdza, skaitā deviņus, visvairāk jaunekļus, un tad ceļā briesmīgi nogalinājuši. Vēlāk piederīgie viņus izraka un tad ar godu apglabāja draudzes kapsētā.»
«Jaunos mērnieku laikus» no «Mērnieku laikiem» šķir četrdesmit piecu gadu ilgs laika posms. Sais gados radās virkne dzejoļu un tulkojumu, bet prozu Kaudzītes Matīss nerakstīja. Sai jomā viņam darbs bija jāsāk itin kā pilnīgi no jauna, un var pat vērot, ka viņa spalva rit gludāk tieši romāna tālākajās daļās, kad viņš bija vairāk ierakstījies.
Romāns uzrakstīts neizlidzināti, itin kā steigā, labas epizodes mijas ar bāli veidotām, atkal un atkal nākas sastapties ar stieptību. Daļa trūkumu radušies acīmredzot tāpēc, ka romāns lielāko tiesu uzrakstīts dialogu formā, tie nav tik koncentrēti, spilgti, ka spētu aizstāt autora veidotu tēlojumu. Atkārtojas dažādās dauzoņu un dzērāju izdarības.
Romāna tēliem lielā mērā piemīt tas pasausais abstraktums, kāds daiļdarbos parasti vērojams, kad autoriem tēli kļūst par viņu ideju tiešiem paudējiem. Kur tas nenotiek, tēlu dzīvīguma, krāsainības pakāpe lielāka (Steņģene, Katrēns, Vernulis u. c.). Romāna valodai ir zināms vecmodības zīmogs, bet tas nenozīmē, ka tai trūkst saturīguma. Matīss bija dzīvē daudz pieredzējis, un to romānā nevar nepamanīt. Piemēram, Ansis Linums spriež: «Visīsāks mūžs tādām [valdībām], kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien, kā varmācīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc.. , kur netiek gribēts cilvēkam hekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības, bet rīkotāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpinātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr beidzot vēlēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu.» (III daļa, 271. Ipp.)
Kopumā didaktiski naiva ir reliģiskā līnija, bet uzmanību var izpelnīties «Jauno mērnieku laiku» autora domas par cilvēka un Dieva attieksmēm. Vispirms — kā ir saprotams pats Dievs, kā viņš atklājas? Mācītājs skaidro iesvētāmajiem jauniešiem:
«Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvinātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet joprojām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams.»
Cilvēka prātam mūžam paliks neaptverami tris jautājumi: «kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbību, bet nevis pašu darītāju arī, .. viņa esamību saņemam ar ticību».
Kā redzams, Kaudzītes Matīss šeit ir daudz «modernāks», nekā viņu laikam mēs iedomājamies.
Kādu va|u Dievs devis cilvēkam? Dzīvniekiem, «Jaunajos mērnieku laikos» spriež mācītājs, staigājams tikai tāds ceļš, kāds tiem no radītāja norādīts, turpretī cilvēks ir brīvs radījums — «viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzīvību vai nāvi, uz labdarī- bām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības». (I daļa, 116. lpp.)
Jāpiezīmē, ka šīs domas cieši sasaucas ar jau «Mērnieku laikos» izteikto atziņu: kas pie cilvēcības noziedzies, tos būs tiesāt pašiem cilvēkiem un negaidīt uz īpašu Dieva sodu. Ne Reinim, ne Matīsam īsti nebija pieņemama atziņa par grēku piedošanu, tos nožēlojot. Viņiem šķita, ka neviens cilvēks, arī mācītājs ne, nedrīkstētu būt tik augstprātīgs, ka varētu uzņemties Dieva vietā piedot vai nepiedot grēkus. Brāļiem Kaudzītēm šķita, ka tāda «sistēma» cilvēku pat itin kā pamudina uz grēkošanu: ko nedēļā sagrēko, to svētdienā ar Dievu izlīdzina, un var grēkot atkal no jauna …
Kad kopmantiešu laiki ir pāri, cilvēki pastiprināti alkst pēc mācītāja vārdiem. Itin kā tādā ceļā atgriežama cilvēcība savās tiesībās, atjaunojama laba un ļauna, godīguma un negodīguma izpratne. Kad parādījās «Jaunie mērnieku laiki», kritika to uzskatīja par Kaudzītes Matīsa vecmodību, iegrimšanu pātarniecībā. Bet tagad mūsu dzīvē pārsteidzošā kārtā ari vērojama garīguma atjaunošana ar reliģijas palīdzību un tāda rīcība nešķiet kā vecmodība. Ak laiki, ak likteņi!
Romānu kopumā uztveram kā rakstnieka vēršanos pret kopmantiešiem, un tiešām šai ziņā Matīsa spalvai pieder krietni daudz spilgtu lappušu, zīmīgu vērojumu, jūtam rakstnieka sirdsasiņu klātbūtni. Bet uzmanīgus mūs dara romāna aizstiepšanās garumā. Pašreizējā veidā tā centrā ir kopmantieši, viņu laikmets. īsteni šis laikmets izbeidzas romāna trešajā daļā, savukārt ar mācītāja muti izsacītu kopmantiešu darbības novērtējumu beidzas romāna ceturtā daļa, bet autors romānu vēl turpina. Vajadzīga piektā, varbūt pat sestā daļa… Sižeta pavedienus it viegli autors varēja pabeigt jau ceturtajā daļā, jo vienīgais, kas lasītājam palicis neuzzināts, ir četru jaunavu noslēpumainā pazušana kopmantiešu varas beigu dienās.
Ceturtajā daļā īsteni jau ir atkal jauna zemes dalīšana, atkal jauni mērnieku laiki: notiek agrārreforma. Sādu reformu realizēja Latvijas Republika (kaut arī šī republika vārdā saukta netiek). Arī jaunā vara nav brīva no neattaisnojamām varmācībām. Tāda ir nevainīgā Linuma notiesāšana un nošaušana, un šī epizode ari ņemta no Vecpiebalgā pieredzētā. Tiecoties pēc zemes, notiek jaunas neiietibas, zeļ kukuļošana, līdzīgi, kā bija «Mērnieku laiku» gados. Laikam šo līniju autors bija paredzējis plašāk izvērst romānu turpmākajās daļās, rādot, ka lielu pārvērtību laikmeti allaž saceļ daudz duļķu. Līdz ar to «Jaunie mērnieku laiki» no politiskas ievirzes romāna, kāds tas ir nepabeigtajā formā, izvērstos par morāles romānu, kādi ir «Mērnieku laiki». Tiesas spriešana par cilvēkiem, viņu dabu, kas ar lielu spilgtumu atklājas šādu pārgrozījumu gados. Te nāk prātā Reinis Kaudzīte, kas savos domu izteikumos taujāt taujā: kad no pasaules pazudīs ļaunums, nelietība? Reinis nonāk pie drūma secinājuma: kamēr pasaulē būs cilvēks, būs arī ļaunums, būs nelietība. Iznīcini cilvēku, un būs zudis arī ļaunums. Matīsam šī Reiņa drūmā atziņa bija zināma, bet viņa skats uz pasauli bija gaišāks: vienmēr pasaulē ir mitis ari godīgums, kaut nīsts un vajāts, un to neiznīcinās nekādas pretvaras. Cilvēku pašu varā ir veidot savu dzīvi: godīgumā vai negodīgumā, taisnīgumā vai netaisnīgumā. Ari tiesāt un sodīt tos, kas ir pret cilvēcību noziegušies.