Aiz miglas gulošā zemes strīpa izauga arvien biezāka un sāka arvien vairāk noskaidroties. Un es ieraudzīju uz viņas rindā saliktus namiņus, tik vienādus kā tirgotāja pagalmā sakrautas tabakas kastes: visi viņi bija vienādā augstumā, vienādā lielumā. Katram bija durvis taisni pašā vidū un sarkans skurstenītis uz jumta taisni pašā vidū.
No tālienes skatoties, nemaz nevarēja domāt, ka tās ir mājas: nelielas spraugas saplūda kopā, un izlikās, it kā uz lēzena krasta gulētu tumši pelēka siena. Neviens tornītis, neviens augstāks, savādāks mājas čukurs nepacēlās pār šo vienmulīgo valni…
Krastam tuvojoties, es manīju kaut ko savādu… Pirmajā brīdī pats nezināju, kas šis savādais ir, to sapratu tikai tad, kad netālu no krasta mana laiva uzgūlās uz smiltīm un es, atstājis viņu, bridu basām kājām pa seklo, sasilušo plančku, ar kuru še beidzās varenā jūra: līdz šim debess mala bij palikusi no manis vienmēr vienādā attālumā. Cik strauji ar nebiju centies viņu sasniegt, — tā mūžam palika tāla, un tas bija viņas skaistums. Tagad es nomanīju, ka ar katru soli tieku viņai tuvāk, un, uz smilts izgājis, redzēju, ka tā nolaidās aiz mājām zemē kā pelēki balta siena un skursteņi bija iekvēpinājuši viņā melnas strāvas…
Man bij sveši kārtīgie, četrkantainie namiņi, svešas zemās, nokvēpušās debesis… kājas liedzās mani tālāk nest, un es pakritu uz pelēka akmeņa smiltīs.
Sēdēju un domāju — pats nezinu, ko… Spalgs kvicciens, pilns & nāves šausmu un izmisuma, iegriezās manā nomocītā, samulsušā sirdī. Un tuvākās mājas priekšā es ieraudzīju galdu. Uz tā galda gulēja kāds
dzīvnieks izstieptām kājām. Viens bij pārmeties šķērsu pāri un, galvu pacēlis, klausījās viņa kliegšanā. Uztraukumā viņam bija nokritušas tupeles, bet viņš tā, likās, pavisam nemanīja: tik, galvu pacēlis, klausījās cūku kviekšanā. Otrs, baltā skotelē, atlocītām rokām, turēja kaut ko kustoņa kaklā. Pie viņa kājām saliecies, mazs puisēns krekliņā turēja bļodu, un melns asiņu loks lija bļodā.
Kviekšana dila vien, dila vien tievāka kā urgstoša lāsteku urdziņa, un viņā atskanēja nespēcīgas asaras. Kaujamais brītiņu gulēja pilnīgi mierā, tik viņa kliedziens dila tievāks vien, tievāks, un no kakla uz bļodas bij melns asiņu loks…
Tad kaujamā kājas sarāvās un izstiepās atkal uz galda: asiņu loks izjuka, un tumša šalts nokrita uz puisēna rociņas. Spiedziens stiepās arvienu sīkāks un drebēdams izdzisa.
Tad cilvēks nolaidās no cūkas un meklēja ar kājām tupeļu; puisēns devās istabā, priecīgi skatīdamies paceltā rociņā. Vīri ielika pīpes zobos un sāka barokli šķērst. Un viņu tuklajos vaibstos spīdēja silts dzīvnieku prieks.
Netālu no viņiem pāris suņu, mierīgi nogūlušies, grauza kaulus, un vārna uz mēslu kaudzes kaut ko staipīja.
Es aizvēru acis …
Tad izdzirdu ap sevi balsis, un, galvu pacēlis, redzēju, ka ap mani lasās sārti, nobarojušies cilvēki mīkstos mētelīšos. Viņi sāka mani līdzcietīgi izjautāt, un es kā pa sapņiem tiem atstāstīju savus piedzīvojumus, pats gandrīz nezinādams, ko runāju. Tie klausījās manā stāstā, it kā tas viss viņiem jau būtu zināms, it kā viņi noklausītos to tikai tādēļ, ka tas apstiprināja viņu domas, it kā viss tas citādi nemaz nevarētu būt, un priecājās par mana ceļojuma gala iznākumu. Viņi manā nelaimē meklēja attaisnojuma savai dzīvei, atrada to un priecājās… Viņi esot izbraukuši tāpat un nonākuši tāpat šai Miera un Pieticības Malā, kur valdot pilnīga laime un miers. «Jaunības ideālisms!… karstas asinis… Neprātīgi sapņi!…» viņi viens caur otru runāja, un es noskumis sēdēju uz akmeņa.
«Labsirdīgais, Labsirdīgais!» aiz manis sačukstējās, kāds man sāka labvēlīgi plikšķināt uz pleca, un es ieraudzīju pavecu, apaļu sejiņu, apaļu vēderiņu un apaļu, mīkstu rociņu uz sava pleca.
«Nebēdā neko!» apaļais vīriņš runāja. «Dzīve te būs laba. Skaties, kādi te visi apvēlušies (viņš jautri pamirkšķināja ar acīm un parādīja uz apkārtstāvošiem). Es viņiem visiem esmu palīdzējis. Es mīlu jaunus cilvēkus, man patīk, ka viņi tiek uz priekšu. Nebēdā neko! Ja tev trūkst ko iesākt dzīvot, es došu šķiņķi gaļas, un kāpostu ņem no mana kubula, cik gribi. Mana meita Vabulītc tev izvārīs…
Tu esi atnācis taisni mūsu goda dienā: šodien mums lielās cūku bēres. Nāc līdz un esi mūsu viesis!»
Viņi pacēla mani no akmeņa un bīdīja sev pa priekšu uz māju pusi…
Istabu priekšā bij izlikti gari galdi. Pa atvērtām durvīm vēlās garai- ņas. No ķēķa pagalmā, no pagalma ķēķī staigāja sārtas meitas briestošām krūtīm un lika uz galda starp dažādām bļodiņām un vācelēm kūpošas kāpostu bļodas.
«Mielasts ir gatavs,» Labsirdīgais, rokas omulīgi berzēdams, teica. «Sēdīsimies pie galda!»
Visi apsēdās. Es ar nosēdos.
Cik zemas, cik zemas bij viņu debesis! Lūk, tur pie viņām bija žāvēšanai izkārta teļādiņa un izpūsts cūkas pūslis; pret katru ēdēju bija debesīs iesprausta viņa karote, un taisni pār manu galvu karājās bez- mens…
Ļaudis cits aiz cita piecēlās, paņēma no debesīm savas karotes un sāka ēst. Es arī pasniedzos, paņēmu vienu karoti un iemērcu to kāpostos, bet man tie izlikās riebīgi, un es klusu nobāzu karoti aiz bļodas.
Bet Labsirdīgais to bija pamanījis. «Aha,» viņš teica. «Tu neesi pieradis pie mūsu iemīļotā ēdiena! Vabulīt, pasniedz ciemiņam medu!»
No galda piecēlās apaļa skuķe melnām acīm, melniem matiem un nolika man priekšā prāvu medus podu un lielu, baltu krūzi ar pienu.
«Uzdzeries pienu, tad var vairāk ieēst,» viņa mani mīlīgi pamācīja, un viņas lūpu kaktiņos bij maizes drusciņas, un medus pilīte spīdēja viņas zoda bedrītē. «Es vienmēr uzdzeros, tad pakrūti nespiež,» viņa nobeidza, ar roku mīksti gar pakrūti novilkdama…
Kad ēdāju virkšķināšana un šņa- kāšana sāka apklust un viens otrs jau pacēla galvu no savas bļodas, atstiepās krēslā un, noskatīdamies treknajos gaļas gabalos, pārdomāja, vai vēl ēst vai ne, — viņā galda galā piecēlās kāds vīrs un uzlika vēderu uz galda.
Tad tas izslēja bārdu un piesita ar apgrauztu cūkas kauliņu pie savas bļodas. Visi kļuva uzmanīgi.
Labsirdīgais pieliecās man pie auss un bijīgi čukstēja: «Pravietis Ruņģis!…»
«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja, «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama, vai karote noliekama, — izstiep tikai roku. Kad kaut kas
vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piceelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās …» »
Visi piecēlās un dziedāja:
«Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju …»
Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pārspēt patriotisku jūtu izrādīšanā …
Bet es stāvēju un skatījos pie mājām augošos kokos. Tic visi bija bez galotnēm; zari izplētās gareniski kā polipu rokas, mīksti un eļļaini, kā dadžu kāti platām, villotām lapām, un viņu mizā kustējās balta miļļa.
«Kādēļ jūsu koki tik īsi, kādēļ viņiem nav galotņu?» man paspruka.
«Kur t' šiem jāstiepjas,» kāds vienaldzīgi atņurdēja.
Jā, te jau nebija saules…
Neviena putniņa spārnu nedzirdēja aiz lapām šmīkstam. Vējš šai pamalē ilgi nebija redzēts (pat visvecākie cilvēki nevarēja viņa atminēties), un lapas stāvēja, slinki nokārušās kā nolutušas ausis …
Ļaudis piecēlās no galdiem, izklīda un izlaidās uz mauriņā paklātām segām istabu priekšā.
Divi sarunājās.
Viens teica: «Cik jauki šodien mūsu pravietis runāja! Uz mata tāpat kā pērn un aizpērn,»
«Jā, un cik saprotami!» otrs atteica. «Es pazīstu katru vārdu viņa runā.»
«Kāds miers!» pirmais žāvājās. «Acis pašas veras cieti.»
«Jā,» otrs, laikam jau iesnaudies, pa miegam atbildēja.
(Tik īsas palaikam bij viņu sarunas: viens kaut ko teica, citi piekrita, beigās visi iesnaudās.)
Gar visu garo pamali nedzirdēja neviena putniņa dziedam.
Visi putni grozījās starp galdiem, uzlasīdami nobirušās druskas. Viņi bija aptūkuši un, kā likās, pavisam aizmirsuši lidot. Neredzēju neviena spārnus cilājam. Daži gulēja, zem spārniem galvas pabāzuši.
Te jau nebija saules …
Labsirdīgam uzlēca uz ceļiem liels, brangs putns un sāka lasīt druskas no viņa klēpja.
«Lakstīgala,» viņš teica, man ar acīm pamirkšķinādams. «Palūko, kas par spalviņu! Karaliene!» viņš slavēja, putna mierīgo muguru glaudīdams.