«Vai neviens putns jums te nedzied?» es jautāju.
«Nē, tur mums jāsaka paldies dievam! No tā mums ir miers. Tā kā neviens gan ne… Ko nu no dziedāšanas, lai dievs nedod! Reiz viens, nez no kurienes iemaldījies, te sāka dziedāt tā, ka ne gulēt nevarēja dabūt. Nokārām gan. Tāds draņķis jau tev izposta pašu gardāko pēcpusdienas miegu. No tā laika ar neviens vairs i neiepīkstas — guli kaut kurā vietā…»
Es sāku dzīvot «Miera un Pieticības Malā» jeb «Trekno Cūku zemē», kā viņu ar citu vārdu sauca.
Man bij mīksts mētelītis kā visiem, silta gultiņa, balta istabiņa kā visiem.
Mīlīgā Vabulīte man vārīja mīlīgus kāpostus, un Labsirdīgais labsirdīgi plikšķināja uz pleca.
Viss man bija tāpat kā visiem. Ļaudis tikai brīnījās, — par ko es nebarojoties?
Labsirdīgais runāja: «Par ko tu esi tik vājš? Pa Šo laiku tev vajadzēja jau krietni taukos iedzīvoties. Visi Še ātri noapaļojas, tikai tu paliec tāds pats stūrains un neaptēsts. Skaties, kā citi apvēlušies!…»
Bet es paliku tāds pats stūrains un neaptēsts.
Ikkatrs sev taisīja mazu laimīti kā cisas kaktā, dusēja un barojās; bet mani žņaudza nepanesamas skumjas. Kamēr saule un zvaigznes bij noslīkušas, man negribējās ne dzīvot, ne mirt.
Trīs reizes dienā es izgāju ārā, paņēmu no debesīm savu karoti un kausu, ēdu, dzēru un noliku atkal pie debesīm. Pie debesīm!… Tad es nolīdu savā istabiņā un gulēju. Man negribējās neko redzēt, neko dzirdēt. Mana dvēsele bēga no šās dzīves, viņa apsedzās ar acu plakstiņiem un kunkstēja kā ievainota, bet tik klusi, ka neviens to nedzirdēja. Mani turēja par mierīgu un laimīgu cilvēku, jo neviens nezināja, kādēļ es dzīvoju aizvērtām acīm …
Aiz miglas bij palikuši tie rīti, kad aiz mana loga stāvēja rīta zvaigzne un viņai garām skrēja sārti mākoņi. Kā tad gribējās celties un dzīvot! Tagad man rītos negribējās atvērt acu: es zināju, ka aiz loga stāv bālā miglas siena, kuru viņi te sauca par dienu.
Pret vakaru siena palika pelēka, un tā bija nakts. Aiz miglas bija patikusi tā karaliskā zeme, kura pa nakti ietinās zvaigžņotā samtā …
Dažreiz man uznāca ārprātīgas domas: «Tā nemaz nav migla, tas ir zirnekļa tīkls. Es skaidri redzu kustošus pavedienus — visu šo malu ir ietinis briesmīgs zirneklis. Viņš izzīž visiem asinis un atstāj tikai taukus. Kas ilgāk dzīvo viņa tīklā, tas paliek par bezjūtīgu tauku piku. Un tas nav miers, ko viņi slavē, tie ir ģiftīgi tvaiki, ar kuriem zirneklis tos apreibina, lai varētu izzīst viņu smadzenes …
Viņš ir saistījis mani šai istabā, viņš ir piediedzis mani pie šā mētelīša, viņš pievelkas pie manis, kad es aizmiegu, un lok manas asinis. Naktīs man reizēm pa miegam izliekas, ka ūdens pil kaut kur otrā istabā: tās manas asinis krīt zirnekļa rīklē. Kā es sakustos un gribu pamosties, zirneklis aizbēg un paslēpjas savos tīklos …»
Es gulēju nespēcīgs un saistīts, un man pašam no sevis kauns. Man gribējās sevi aizmirst, es skatījos no sevis prom un redzēju uzartu pakalni. Saule gāja pār kalnu, un jauns puika bez cepures, basām kājām kūleņoja viņai līdz pa kukuržņiem un velēnām, pats nezinādams, kur kājas liek. Spēcīga zemes smarža nāca man atmiņā: zemē ir dzīvība un spēks …
Un izmisis es runāju tumsā, pats nezinādams, uz kā: «Aprociet mani zemē un uzsējiet zāli virsū! Es gribu atdzimt zem viņas velēnām …»
Pie manis nāca Vabuiīte. Ienākusi tā katrreiz nolika uz mana galda medus podiņu un piena krūzi.
«Celies nu! Es tev atnesu medu … pienu ar. Uzdzēri es, tad var vairāk ieēst,» viņa teica, un viss viņas vientiesīgais vaidziņš spīdēja no labsirdības un sirsnības, un medus piiīte spīdēja viņas zoda bedrītē.
Skatījos viņā, un man bija viņas žēl.
Viņa bija tik laba un mī]a un tomēr tik tālu no manis, no visa, ko nesu savās krūtīs.
«Kādēļ viņi tevi sauc par Vabulīti?» es noskumis un noskaities jautāju. «Tu tak esi c i l v ē k s. Kā cilvēku var saukt par Vabulīti!»
«Vai tev mans vārds nepatīk?» viņa brīnīdamās ieplēta acis. «Manam papiņam viņš ļoti patīk. Viņš saka, ka es esot tāda gluda, apaļa, kā vabu- līte (te viņa apgriezās uz papēža riņķī). Reiz visa zeme būšot līdzena un cilvēki velšotics pa zemes virsu kā bumbiņas. Tevi jau viņš vienmēr bar un saka, ka no tevis nekas neiznākšot, ja tu nelabošoties… i hi, hi!… tu jau esot kantēts, kā dēlis… Un, kad es saimniecībā rīkojos — man traki patīk saimniecībā rīkoties, — tad viņš saka: es lodājot kā vabulīte. Un tā viņi iesaukuši mani par Vabulīti.»
Tad viņa lēnāk teica: «Visi gan saka, ka tikai apaļi cilvēki esot skaisti un ka tad nākšot tādi laiki, kur varēšot gulēdams iet: nebūšot ne jāceļas, ne soļi jāsper — aizvel šoties vien, kur gribēšot… bet man gan tu patīci par visiem labāk… Kā man stāv šis lakats?» viņa spēji pār
rāva runu un izstājās istabas vidū, melnos matus no pieres atglaudīdama un baltā zīdaiņa stūrus zem zodiņa pa vilkdama.
«Nekas.»
«Nāc, iesim dancot!» viņa stiepa man pretim savas rokas un, manis nenogaidīdama, sāka jau griezties. «Lailā, lallā, rallallā.»
«Lailā… Nu, par ko tu nenāc!» viņa apstādamās sapīkusi iesaucās.
«Es nemāku.»
«Nemāki! Kas tur nu ko mācēt. Es iemācīšu. Tas tak ļoti viegli; redzi, šitā: lallā, rallā, rallallā…» viņa sāka atkal griezties. «Kas tur nu ko nemācēt?»
«Nu tad rotaļāsimies! Ķer mani!» Un viņa nostājās uz bēgšanu un skatījās pār plecu uz mani, gatava skriet, plosīties, smieties.
«Es esmu aizmirsis rotaļāties un smieties, mani moka nepanesamas skumjas. Kad tu zinātu…» es gribēju viņai stāstīt; bet skumjas un izmisums bij viņai tik svešas, ka tā nevarēja tam ticēt un mani pārtrauca: «Skumjas, kas šim nu par skumjām! Tu tik esi iedomīgs un lepns. Šis jau cilvēks — man nesmuks vārds. Kā nu dancos ar tādu, kam tik nesmuks vārds?»
Viņa sapūtās, paņēma traukus un aizgāja…
Reiz viņa ienāca pie manis sarkanā zīda blūzē. Krūtis tai bij dziļi izgrieztas un lēzenajā dobultiņā starp viņām glaudās ugunīga roze, glaudās, kā ar vienu actiņu kārdinoši skatīdamās manī, it kā teiktu: «Cik man te labi, kas tev to dos!»
Arī Vabulītes pietvīkušajā vaigā bij kaut kas slepens, kārdinošs, kā salds noslēpums, kuru tā man gribēja atklāt.
Viņa saņēma man aiz rokas un kaisli dvesa: «Nāc, es tev kaut ko parādīšu!»
Mani vilināja viņas liesmojošais skaistums, es atstāju savu roku viņas karstajā rokā un gāju viņai līdz.
Viņa ieveda mani kādā namā, izveda caur divām trim glīti ierīkotām istabām un apstājās pie kādām durvīm.
Te viņa palaida manu roku, klausījās un, elpu ievilkusi, klusi atvēra durvis.
«Paradize!» viņa čukstēja un rādīja ar galvu atvērtajā istabā.
Bet es skatījos un neka nesapratu.
Neliela istaba, kuras vienīgais logs bija aizklāts, gulēja sārtā krēslā. Istabas vidū pacēlās divas ērtas riekstu koka gultas, augstiem, zimzotiem kājgaļiem. Viņās apkampušies gulēja vīrietis un sieviete, ietinusies baltās zīda špicēs, — divas viena otrai pieglaustas galvas: viena liela, tumša, otra balta un sārta kā ābeles zieds. Pie griestiem šūpojās sarkana nakts lampiņa, un sārti gaismas vilnīši ložņāja pa špicēm kā biezs, sārts līmis…
«Tā jau ir guļamistaba!» es teicu.
«Guļamistaba?…» viņa atkārtoja, brīnīdamās par viņas svētnīcai doto nosaukumu. «Nu, paradizē jau guļ!…»
«Vai nav skaista, ko? Bet mans papiņš var ierīkot man vēl skaistāku,» tā nočukstēja un notvīkuši nolaida acis, un viņas krūtis drebēja kā divas dūjiņas, kad vanags garām laižas, un roze, starp viņām glauzdamās, drebēja un smējās…
Viņas notvīkušajā vaigā bija atzīšanās un jautājums, bet es nogriezos, it kā nesaprastu ne viena, ne otra.
Mans izmisums auga kā lietuvēns un smacēja mani vai nost. Es ienīdu pats sevi, situ pats sevi un kādā dienā, zobus griezdams, apliku sev manšetes, uzvilku mētelīti un, izgājis ārā, raudādams vārtījos dub|os…
Tur velētājas nolika vālītes pie debesīm. Tās sasita rokas un kliedza: «Skatieties, skatieties, kā tas trako! Skatieties, kā viņš no- vārtījis savu mētelīti! Un kādas manšetes! Ak tu nešķīsts, ak nešķīsts. Vai die', vai die'!»
Ap velētājām salasījās ļaudis. Tie lamāja un lādēja mani, un, uz māju ejot, man Šņāca pakaļ akmeņu krusa. Bet es gāju nesteigdamies, un akmeņi man krita priekšā un sānos, atsitās man mugurā, plecos un kājās, un katrs sitiens padarīja mani nespēcīgāku un mazināja manas sāpes. Lietuvēns bij man apķēries tik cieši, ka tikai ar akmeņiem viņu varēja aizdzīt, un ar prieku es gāju zem viņiem kā rudenī zem vētras purinātām ābelēm.
Noguris un atsvabināts es pārnācu mājā un gandrīz bez samaņas pakritu savā gultā.