— Tāpēc, ka esam slimi, mums atņem brīvību. Mēs pakļāvāmies likumam. Mēs neesam nodarījuši nekā ļauna. Bet mūs grib ieslodzīt cietumā. Molokai ir cietums. To jūs zināt. Lūk, Niuli, — jau septiņi gadi, kopš viņa māsa aizsūtīta uz Molokai. Pēc tam viņš to vairs nav redzējis. Un nekad neredzēs. Viņa paliks Molokai līdz mūža galam. Tā nav viņas griba. Arī Niuli to negrib. Tā grib baltie cilvēki, kas valda mūsu zemē. Bet kas viņi ir, šie baltie cilvēki?
Mēs to zinām. Mums par viņiem ir stāstījuši mūsu tēvi un vectēvi. Viņi ieradās mierīgi kā jēri, runādami laipnus vārdus. Tas arī saprotams, jo mūsu taču bija daudz, mēs bijām stipri un visas salas piederēja mums. Jā, viņi atnāca ar laipniem vārdiem. Viņi bija divu sugu. Vieni mūs lūdza viņiem atļaut, žēlīgi atļaut sludināt mums dievvārdu. Otri lūdza viņiem atļaut, žēlīgi atļaut tirgoties ar mums. Bet tas bija tikai sākums. Tagad viņi visu paņēmuši sev — visas salas, visu zemi un visus lopus. Tie, kuri cildināja dievu, un tie, kuri cildināja rumu, rīkojās uz vienu roku un kļuva par lieliem virsaišiem. Nu viņi dzīvo kā valdnieki mājās ar daudzām istabām — un viņiem ir bariem kalpu. Viņiem nebija nekā, bet tagad viņi valda pār visu, un, ja jūs, es vai citi kanaki mirst badā, viņi tikai ņirdz un saka: «Kāpēc tad tu nestrādā? Vari iet uz plantācijām.»
Kūlaus apklusa. Viņš pacēla roku un ar sakropļotajiem, savilktajiem pirkstiem noņēma krāšņo hibisku vainagu, kas rotāja viņa melnos matus. Mēnesnīca sidraboja visu apkārtni. Tā bija mierīga nakts, bet tie, kas te sēdēja un klausījās Kūlaua vārdos, izskatījās pēc sīvās kaujās cietušiem karavīriem. Viņu sejas atgādināja lauvu purnus. Vienam deguna vietā rēgojās caurums, otram no pleca nokarājās stumbenis — satrūdējušas rokas palieka. Viņu bija trīsdesmit — vīrieši un sievietes —, trīsdesmit atstumtie, jo uz viņiem gulēja zvēra zīmogs.
Viņi sēdēja, izrotājušies ziediem, smaržu pilnā gaišā naktī, ar neskaidrām, gārdzošām skaņām pauzdami savu piekrišanu tam, ko saka Kūlaus. Kādreiz viņi bija bijuši vīrieši un sievietes, tagad — tikai briesmoņi — grotes- kas cilvēku karikatūras. Viņi bija tik riebīgi izkropļoti un izķēmoti, it kā tūkstošiem gadu būtu spīdzināti ellē. Viņu rokas, kam tās vēl bija saglabājušās, atgādināja harpiju ķetnas. Sejas bija kā neizdevušies un nemākulīgi lipinā- jumi, kurus kāds ārprātīgs dievs rotaļādamies sadauzījis un saspiedis dzīves mašīnā. Vienam otram šis ārprātīgais dievs bija noslaucījis pusi sejas, bet kādai sievietei karstas asaras ritēja no melniem dobumiem, kuros kādreiz bija mirdzējušas acis. Daži mocījās un skaļi vaidēja aiz sāpēm. Citi kāsēja tā, ka šķita — kaut kur plīst audekls. Divi bija plānprātiņi un izskatījās pēc milzīgiem pērtiķiem, kas radīti tik neveiksmīgi, ka pērtiķi salīdzinājumā ar viņiem šķita tīrie eņģeļi. Ar smagiem zeltainu ziedu vainagiem galvā viņi vaikstījās un kaut ko murmināja mēnesnīcā. Viens no viņiem, kam uztūkusī auss ļipiņa kā vēdeklis nokarājās līdz plecam, norāva krāšņu oranžsārtu ziedu un izrotāja ar to savu briesmīgo ausi, kas šūpojās līdzi katrai viņa kustībai.
Un Kūlaus bija šo radījumu valdnieks. Un šī ziedu pārpilna aiza starp robainajām klintīm, no kurām atskanēja kalnu kazu blējieni, bija viņa valstība. Trijās pusēs pacēlās drūmas klinšu sienas, pār kurām nokarājās brīnišķīgi tropu augu aizkari un kur melnoja alas — viņa pavalstnieku kalnu midzeņi. Ceturtajā pusē zeme iegāzās drausmīgā bezdibenī, un tālumā bija redzamas zemāku kalnu virsotnes un klintis, kuru pakājē putoja un bangoja Klusā okeāna viļņi. Rāmā laikā pie Kalalauas ielejas akmeņainā krasta varēja piestāt ar laivu, bet tikai ļoti rāmā laikā. Un drosmīgs kalnu kāpējs varēja uzrāpties no piekrastes līdz ielejas augšgalam, klinšu iežogotajai aizai, kur valdīja Kūlaus, bet tādam cilvēkam vajadzēja būt ļoti drosmīgam un arī labi pazīt kalnu kazu takas. Taisni neticami, kā Kūlaua ļaudis — šie nožēlojamie un nevarīgie kropļi — varējuši uzrāpties gar bezdibeņa malu tik nepieejamā vietā.
— Brāļi, — Kūlaus iesāka.
Pēkšņi viens no pērtiķiem līdzīgajiem radījumiem, kas visu laiku bija snaikstījies, dzīvnieciski iekliedzās — un Kūlaus apklusa, nogaidīdams, līdz šā neprātīgā, spalgā kliedziena atbalss, veldamās starp klinšu sienām, izgaisīs tālumā, nekustīgajā nakts gaisā.
— Brāļi, vai tas nav savādi? Sī zeme piederēja mums, bet tagad tā vairs nav mūsu. Ko mums ir devuši par mūsu zemi tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu? Vai kāds no jums par to ir dabūjis kaut dolāru, kaut vienu dolāru? Tagad tā pieder viņiem un viņi mums saka, ka mēs varam apstrādāt zemi, viņu zemi un ka mūsu darba augļi arī piederēs viņiem. Agrāk mums nevajadzēja strādāt. Un tagad, kad mūs pārņēmusi sērga, viņi laupa mums brīvību.
— Bet kas atnesa mums šo slimību, Kūlau? — jautāja kalsnais un vājais Kiloliana, kura seja tik ļoti izskatījās pēc smejoša fauna sejas, ka likās — pēdu vietā viņam jābūt āža nagiem. Tās patiešām bija šķeltas kā āzim, bet šķēlumus radīja lieli augoņi un zilgani pūstošas miesas plankumi. Taču kādreiz Kiloliana drošsirdīgāk par visiem bija rāpies kalnos, pazina visas kazu takas un bija atvedis Kūlauu un viņa nelaimīgos sekotājus šai nomaļajā vietā, kur tie varēja justies drošībā.
— Tas ir pareizs jautājums, — Kūlaus atbildēja. — Tā kā mēs negribējām strādāt viņu cukurniedru plantācijās, kur agrāk ganījās mūsu zirgi, viņi atveda no aizjūras vergus — ķīniešus. Bet tiem līdzi atnāca ķīniešu slimība, tā pati, ar kuru slimojam mēs un kuras dēļ mūs grib ieslodzīt Molokai. Mēs esam Kauaijā. Esam bijuši arī citās salās — Oahu, Maui, Havajā un Honolulu. Bet vienmēr mēs atgriezāmies Kauaijā. Kāpēc mēs atgriezāmies? Kā jūs domājat? Tāpēc, ka mēs mīlam Kauaiju. Te mēs esam piedzimuši. Te mēs dzīvojam. Un te mēs nomirsim, ja … ja vien mūsu vidū nav gļēvuļu. Tādu mums nevajag! Tādiem vieta Molokai! Un, ja tādi ir mūsu vidū, lai tie aiziet! Rīt piekrastē ieradīsies kareivji. Lai gļēvās dvēseles dodas lejā pie tiem! Viņus tūlīt aizvedīs uz Molokai. Bet mēs paliksim un cīnīsimies. Un nebaidieties, mēs neaiziesim bojā. Mums ir šautenes. Jūs taču zināt, cik takas ir šauras, divi nevar paiet viens otram garām. Es, Kūlaus, reiz esmu gūstījis meža vēršus Niihauā un viens pats varu aizstāvēt šādu taku pret tūkstoš ienaidniekiem. Lūk, Kapahejs, agrāk viņš bija tiesnesis, godāts cilvēks, bet tagad ir vajāta žurka, tāpat kā mēs visi. Uzklausiet viņu! Viņš ir gudrs.
Kapahejs piecēlās. Kādreiz viņš bija bijis tiesnesis.
Viņš bija mācījies Punahouas koledžā. Viņš bija sēdējis pie viena galda ar kungiem un priekšniekiem, un ievērojamiem svešu valstu pārstāvjiem, kas sargāja tirgotāju un misionāru intereses. Lūk, kāds vīrs agrāk bija bijis Kapahejs! Bet tagad, kā jau Kūlaus teica, viņš bija vajāta žurka, cilvēks ārpus likuma, tik dziļi iegrimis cilvēcisko šausmu dubļos, ka atradās zemāk par likumu un arī augstāk par to. Deguna un vaigu vietā viņam bija tikai melni dobumi, acīm nebija uzacu un plakstiņu, tās kvēloja zem kailajiem pieres kauliem.
— Mēs negribam sacelties, — viņš iesāka. — Mēs lūdzam, lai mūs atstāj mierā. Bet, ja viņi neliks mūs mierā, tad lai paši atbild par šo sacelšanos un saņem pelnīto sodu. Jūs redzat, man nav pirkstu. — Viņš pacēla savus roku stumbeņus, lai visi varētu redzēt. — Bet man vēl palicis šis īkšķa posms, un es varu ar to nospiest šautenes gaili tikpat stingri kā agrāk ar rādītāja pirkstu. Mēs mīlam Kauaiju. Tad dzīvosim vai arī nomirsim šeit, bet nedosimies cietumā uz Molokai! Sī slimība nav mūsu. Mums nav grēka. Tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu, atveda šeit slimību līdz ar ķīniešu kū- lijiem, kas apstrādā mums nozagtās zemes. Es biju tiesnesis. Es zinu likumus un kārtību, un es jums saku: nav taisnīgi, ja cilvēkam nozog zemi, aplipina šo cilvēku ar ķīniešu slimību un pēc tam uz visu mūžu iesloga cietumā.
— Dzīve ir īsa, un mūsu dienas pilnas moku, — sacīja Kūlaus. — Dzīvosim un dejosim, un būsim laimīgi kā varēdami!
No klinšu alas iznesa kalabašus un laida apkārt. Tie bija pildīti ar ārkārtīgi stipru ti augu sakņu uzlējumu, un, kad šķidrā uguns iesitās šiem radījumiem galvā un izplūda pa visu ķermeni, viņi aizmirsa visu un atkal kļuva cilvēki. Sievietei, kas no tukšajiem acu dobumiem lēja karstas asaras, pamodās agrākās jūtas, un viņa, strinkšķinādama ukuleles stīgas, sāka dziedāt mežones mīlas dziesmu, kas bija radusies pirmatnējās pasaules tumšajos mežu biezokņos. Gaisu tricināja viņas valdonīgā un vilinošā balss. Uz kāda paklāja dziesmas ritmā dejoja Kiloliana. Katra viņa kustība nepārprotami pauda mīlu, un viņam līdzās uz paklāja dejoja sieviete, kuras pilnīgās gūžas un augstās krūtis dīvaini kontrastēja ar slimības saēsto seju. Tā bija dzīvu miroņu deja, jo viņu pūstošajos ķermeņos vēl slēpās kā mīla, tā alkas. Sieviete, kuras aklās acis lēja karstas asaras, vēl arvien dziedāja savu mīlas dziesmu, dejotāji turpināja mīlas deju siltajā naktī, un kalabaši gāja apkārt no rokas rokā, līdz visu smadzenēs atkal gruzdēja atmiņas un vēlmes. Līdzās sievietei uz paklāja dejoja trausla meitenīte; seja viņai bija skaista un tīra, bet uz savilktajām rokām, kas pacēlās un nolaidās dejā, slimība jau bija atstājusi postošas pēdas. Nomaļus, kaut ko murminādami un sēkdami, dejoja abi plānprātiņi — briesmīgi un pretīgi radījumi —, viņi izķēmoja mīlas deju tāpat, kā dzīve bija izķēmojusi viņus pašus.
Piepeši sievietes mīlas dziesma aprāvās pusvārdā, kalabaši tika nolikti — un deja beidzās. Visu skatieni vērsās pāri aizai uz jūru, virs kuras mēnesnīcā uzliesmoja spokaini blāva raķete.
— Tie ir kareivji, — Kūlaus teica. — Rit būs kauja. Mums jāizguļas un jāsagatavojas.
Spitālīgie paklausīja un ielīda klintis, savās migās, un Kūlaus drīz vien palika viens. Viņš nekustīgi sēdēja mēness gaismā, turēdams šauteni sev klēpī un raudzīdamies lejā uz tālo krastu, pie kura piestāja laivas.
Kalalauas ielejas augšdaļa bija drošs patvērums. Izņemot Kilolianu, kas pazina visas apkārtējās takas aizas stāvajās sienās, neviens te nevarēja nokļūt citādi kā pa smailo kalna skaustu. Šis kalna skausts bija simt jardu garš, bet ne platāks par divpadsmit collām. Abās pusēs tam rēgojās bezdibeņi. Ja tikai paslīdēja kāja, gan pa labi, gan pa kreisi cilvēku gaidīja droša nāve. Bet ceļa galā viņam atklājās paradīze zemes virsū. Te bija viena vienīga zaļumu jūra, zaļi viļņi plūda no vienas klintssie- nas līdz otrai, vīteņaugi pilēja no klinšu galiem, papardes šķieda putas neskaitāmajās plaisās. Kūlaus un viņa pavalstnieki jau vairākus mēnešus bija cīnījušies ar šo augu jūru. Viņiem bija izdevies atspiest mežonīgos, pārmērīgi ziedošos augus, tā ka banānu, apelsīnu un mango kokiem tagad bija vairāk vietas. Nelielos izcirtumiņos auga arorūti, uz akmens terasēm, ko sedza plāna zemes kārtiņa, viņi bija ieaudzējuši taro un melones. Visās brīvajās vietās, kur vien iespiedās saule, auga zeltītiem augļiem bagātie papaija koki.
Šai patvēruma vietā Kūlaus bija uznācis no ielejas le- jasgala, no jūrmalas. Ja vajadzētu aiziet arī no šejienes, viņam bija padomā citas aizas starp kalnu virsotnēm salas vidienē, uz kurieni viņš varētu aizvest savus pavalstniekus un apmesties uz dzīvi. Un tagad viņš gulēja, nolicis šauteni sev līdzās, un raudzījās caur lapotnes aizkaru uz kareivjiem tālajā piekrastē. Viņš redzēja, ka tie bija atveduši sev līdzi smagos lielgabalus, kas it kā spogulī atplaiksnīja sauli. Taisni viņa priekšā atradās smailais kalna skausts. Pa taciņu, kas veda uz to, rāpās augšup sīki punktiņi — cilvēki. Viņš zināja, ka tie ir policisti, nevis kareivji. Ja policistiem nekas neizdosies, tad iejauksies kareivji.
Ar sakropļoto roku viņš maigi noglāstīja šautenes stobru un pārbaudīja mērķēkli. Šaut viņš bija iemācījies jau sen, kad gaja medībās Niihauas salā, un tur vēl tagad nebija aizmirsta viņa šaušanas māksla. Kustīgajiem punktiem tuvojoties un palielinoties, Kūlaus noteica atstatumu un iespējamo lodes novirzi, jo vējš pūta no labās puses un mērķis atradās ļoti zemu. Bet viņš vēl nešāva. Viņš ļāva tiem uzrāpties līdz tai vietai, kur sākās smailā kalnu mugura, un tikai tad atklāja savu klātbūtni. Viņš neatstāja biezokni, tikai uzsauca:
— Ko jums vajag?
— Mums vajadzīgs Kūlaus-spitālīgais, — vietējās policijas nodaļas priekšnieks zilacains amerikānis atbildēja.
— Ejiet atpakaļ, — sacīja Kūlaus.
Viņš pazina šo cilvēku — tas bija šerifs, tas pats, kas neļāva viņam dzīvot Niihausā un vajāja viņu pa visu Kauaiju līdz Kalalauas ielejai, bet no turienes vēl uz augšu līdz pat šai aizai.
— Kas tu esi? — šerifs jautāja.
— Esmu Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.
— Tad nāc laukā! Tu mums esi vajadzīgs dzīvs vai miris. Par tavu galvu izsolīts tūkstoš dolāru. Tu neizbēgsi!
Kūlaus biezoknī skaļi iesmējās.
— Nac laukā! — šerifs pavēlēja, bet par atbildi bija tikai klusums.
Viņš apspriedās ar policistiem, un Kūlaus saprata, ka tie nolēmuši viņam uzbrukt.
— Kūlau! — šerifs iesaucās. — Kūlau, es eju pie tevis.
— Tad vispirms paskaties uz sauli, debesīm un jūru, jo tu nekad vairs tos neredzēsi.
— Labi, labi, Kūlau, — šerifs mierinādams sacīja.
— Es zinu, ka tu esi krietns šāvējs. Bet man taču tu nešausi. Neesmu nodarījis tev nekā ļauna.
Kūlaus biezoknī kaut ko norūca.
— Vai nav taisnība? — šerifs atkārtoja. — Es taču neesmu nodarījis tev nekā ļauna.
— Tu dari man ļaunu ar to, ka gribi ieslodzīt mani cietumā, — skanēja atbilde. — Un tu dari ļaunu ar to, ka gribi dabūt par manu galvu tūkstoš dolāru. Ja tev ir dārga tava dzīvība, paliec uz vietas.
— Man jānokļūst pie tevis un jāsaņem tevi ciet. Ko lai dara, tas ir mans pienākums!
— Tu mirsi, bet netiksi te pāri!
Šerifs nebija gļēvulis, tomēr pēkšņi sāka šaubīties. Viņš paraudzījās pa labi un kreisi bezdibenī, pārlaida skatienu kalna šaurajam skaustam un izšķīrās.
— Kūlau! — viņš iesaucās.
Biezoknis klusēja.
— Kūlau, nešauj! Es eju.
Šerifs pagriezās pret policistiem, pateica tiem dažus rīkojumus un devās savā bīstamajā ceļā. Viņš gāja lēnām. Likās, ka viņš ietu pa izstieptu virvi. Viņam nebija cita atbalsta kā tikai gaiss. Akmeņi drupa viņam zem kājām un strauji ripoja bezdibenī. Saule tveicēja, un seju viņam pārklāja sviedri. Bet viņš gāja tikai uz priekšu un bija nokļuvis jau līdz pusceļam.
— Stāt! — Kūlaus no biezokņa pavēlēja. — Vēl soli, un es šaušu.
Šerifs apstājās, sagrīļodamies pār bezdibeni, lai noturētu līdzsvaru. Viņš nobālēja, bet acīs viņam bija apņēmība. Viņš aplaizīja sausās lūpas un ierunājās:
— Kūlau, tu nenogalināsi mani! Es zinu, ka nenogalināsi.
Viņš atkal devās uz priekšu. Lode lika viņam sagriezties kā vilciņam. Šerifam krītot, viņa sejā pavīdēja nikns samulsums. Viņš vēl lūkoja izglābties, nokrītot šķērsām pār kalna šķautni, bet tai pašā brīdī viņu pārsteidza nāve. Mirklis, un kalna skausts bija tukšs. Pieci policisti cits pēc cita drosmīgi sāka skriet pa smailo kalna skaustu, bet pārējie tūliņ atklāja uguni uz biezokni. Tas bija neprāts. Kūlaus piecas reizes nospieda gaili tik ātri, ka šāvieni norībēja gandrīz kā nepārtraukta kārta. Pie- placis pie pašas zemes, vairīdamies no lodēm, kas svilpdamas urbās biezoknī, viņš palūkojās laukā. Četri policisti bija nozuduši tāpat kā viņu priekšnieks. Piektais, vēl dzīvs, gulēja šķērsām pārkritis pār kalna šķautni. Viņā galā drūzmējās pārējie policisti, kas jau bija mitējušies šaut. Viņu stāvoklis uz šās kailās klints bija bezcerīgs. Kūlaus varēja apšaut viņus visus līdz pēdējam vīram un neļaut atgriezties ielejā. Bet viņš nešāva, un pēc īsas apspriedes viens policists novilka savu balto kreklu un pamāja kā ar karogu. Pēc tam viņš un aiz viņa vēl otrs devās pa kalna muguru pēc ievainotā biedra. Nenododams sevi ne ar vienu kustību, Kūlaus noskatījās, kā viņi lēnām atkāpās un atkal pārvērtās melnos punktos, kas nogrima ielejā.