— Nē, tur nav ceļa, — Kiloliana sacija.
— Bet kazas? — Kūlaus jautāja.
— Kazas atnākušas no blakus ielejas, bet te tās nevar nokļūt. Te nav ceļa. Šie cilvēki nav gudrāki par kazām. Varbūt viņi nogāzīsies lejā un nositīsies. Paskatīsimies.
— Tie ir drošsirdīgi vīri, — Kūlaus sacīja. — Labi, paskatīsimies.
Gulēdami viens otram līdzās rīta saules spožajos staros zem dzeltenajiem hau ziediem, kas slīga pār viņiem, abi draugi vēroja, kā sīkie cilvēciņi rāpjas augšup, — un tas, ko viņi gaidīja, notika: trīs policisti paslīdēja, veldamies un šļūkdami pārlidoja pāri klinšu izcilnim un nogāzās piecsimt pēdu lielā dziļumā.
Kiloliana iesmējās.
— Nu mūs vairs netraucēs, — viņš noteica.
— Viņiem ir lielgabali, — Kūlaus iebilda. — Kareivji vēl nav teikuši savu vārdu.
Tveicīgajā pēcpusdienā lielākā daļa spitālīgo gulēja savās alās. Arī Kūlaus snauduļoja pie alas, turēdams klēpī iztīrīto un pielādēto šauteni. Meitene ar sakropļotajām rokām gulēja lejā biezoknī un uzmanīja šauro kalna skaustu. Piepeši Kūlauu uzmodināja sprādziens, kas atskanēja piekrastē. Nākamajā mirklī gaisu it kā sarāva gabalos. Briesmīgais troksnis viņu izbiedēja. Šķita, ka dievi satvēruši debesu segu un plēš to tāpat, kā sievietes mēdz plēst katūnu. Milzīgā dārdoņa strauji tuvojās.
Kūlaus bailīgi paskatījās uz augšu, šāviņš sprāga augstu kalnos, un pār aizu izauga melnu dūmu stabs. Klints pārsprāga, un akmeņi nobira tās pakājē.
Kūlaus pārlaida roku nosvīdušajai pierei. Viņš bija satriekts. Lielgabalu šāvienu troksni viņš vēl nekad nebija dzirdējis un nebija varējis pat iedomāties, cik tas ir briesmīgs.
— Viens, — noteica Kapahejs, kas nezin kāpēc bija nolēmis skaitīt šāvienus.
Otrs un trešais šāviņš kaukdami pārlidoja pāri aizai un sprāga kaut kur tālāk. Kapahejs skaitīja. Spitālīgie drūzmējās klajumiņā alu priekšā. Apšaude sākumā viņus biedēja, bet šāviņi lidoja pāri aizai, un viņi drīz vien nomierinājās un sāka apbrīnot neparasto skatu. Abi plānprātiņi spiedza sajūsmā un sāka vaikstīties un lēkāt ik reizi, kad gaisu šķēla šāviņš. Kūlaus atguva pašpaļāvību. Lielgabali nenodarīja nekā ļauna. Droši vien ar tik lieliem metamiem un tādā attālumā nav iespējams tik noteikti trāpīt kā no šautenes.
Bet tad situācija mainījās. Šāviņi sāka krist tuvāk. Viens sprāga biezoknī pie kalna skausta. Kūlaus atcerējās meiteni, kas tur gulēja sardzē, un aizskrēja apskatīties. Krūmi vēl kūpēja, kad viņš tur ielīda. Kūlaus izbijās. Zari bija salauzti un sašķaidīti. Tai vietā, kur bija gulējusi meitene, zemē melnoja bedre. Pati viņa bija saraustīta gabalos, šāviņš bija tieši trāpījis viņai.
Izbāzis galvu no krūmiem un pārliecinājies, ka uz kalna šķautnes vēl nav kareivju, Kūlaus skriešus devās atpakaļ uz alām. Šāviņi kaukdami, svilpdami un vaidēdami lidoja viņam pār galvu, un visa ieleja dārdēja un drebēja no sprādzieniem. Alu priekšā lēkāja abi plānprātiņi, ar pussapuvušajiem pirkstiem ieķērušies viens otrā. Un piepeši Kūlaus ieraudzīja, ka viņiem līdzās no zemes paceļas melns dūmu stabs. Sprādziens aizsvieda viņus katru uz savu pusi. Viens palika guļam nekustēdamies, otrs uz rokām sāka rāpties uz alas pusi. Kājas viņam nevarīgi vilkās pa zemi, no brūcēm plūda asinis. Viņš noasiņoja un kauca kā kucēns. Visi pārējie noslēpās alās, palika tikai Kapahejs.
— Septiņpadsmit, — teica Kapahejs un tūliņ piebilda: — Astoņpadsmit.
Astoņpadsmitais šāviņš nokrita pie pašas ieejas kādā alā. Pēc šā sprādziena visi pameta savas alas, bet no apšaudītās nerādījās neviens. Kūlaus ielīda tajā, sīvi smirdošie dūmi aizrāva viņam elpu. Zemē gulēja četri sakropjoti līķi. Starp tiem bija sieviete ar aklajām acīm, kurās tikai tagad bija izžuvušas asaras.
Kūlaua pavalstniekus bija pārņēmusi panika, un viņi jau sāka kāpt pa kazu taku, kas veda no aizas augšup, kalnu virsotņu un krauju jūklī. Ievainotais plānprātiņš, klusu smilkstēdams, rāpās pa zemi, cenzdamies panākt pārējos. Bet jau pie pirmā klints izciļņa viņam pietrūka spēka — un viņš palika iepakaļ.
— Labāk būtu viņu nonāvēt, — Kūlaus sacīja Kapa- hejam, kas sēdēja turpat, kur iepriekš.
— Divdesmit divi, — Kapahejs atbildēja. — Jā, tas būtu gudri darīts, ja mēs viņu nošautu. Divdesmit trīs… Divdesmit četri…
Ieraudzījis pret sevi vērsto stobru, plānprātiņš skaļi iekaucās. Kūlaus sāka šaubīties un nolaida šauteni.
— Tas nav viegli, — viņš noteica.
— Tu esi muļķis. Divdesmit seši, divdesmit septiņi, — Kapahejs atbildēja. — Ļauj, es tevi pamācīšu!
Viņš piecēlās un, paņēmis no zemes smagu akmeni, devās pie ievainotā. Mirklī, kad viņš atvēzējās, jauns šāviņš trāpīja taisni viņu, atbrīvodams no nepieciešamības rīkoties un pavilkdams svītru viņa rēķinam.
Kūlaus palika aizā viens. Viņš noskatījās pakaļ saviem pavalstniekiem, līdz pēdējais salīkušais stāvs nozuda aiz kraujas malas. Tad viņš apgriezās un devās lejā uz biezokni, kur bija nonāvēta meitene. Apšaude turpinājās, bet viņš negāja projām, jo pamanīja, ka no tālās piekrastes lejā kareivji jau rāpās uz augšu. Kāds šāviņš sprāga desmit soļu no viņa. Pieplacis pie zemes, Kūlaus dzirdēja, ka šķembas lido viņam pāri. Hau ziedi nobira pār viņu kā lietus. Viņš pacēla galvu, paskatījās uz taciņu un nopūtās. Viņam bija ļoti baigi. Lodes viņu neapmulsinātu, bet lielgabalu uguns radīja šausmas. Pie katra šāviena viņš drebēdams spiedās klāt zemei, bet katru reizi atkal pacēla galvu un vēroja taciņu.
Beidzot apšaudi pārtrauca. Droši vien tāpēc, viņš nodomāja, ka kareivji jau bija tuvu. Tie rāpās pa taciņu cits aiz cita, un viņš sāka tos skaitīt, bet sajuka. Droši vien to bija vairāk nekā simts — un visi atnākuši pēc Kūlaua — spitālīgā. Mirkli viņā iedegās lepnums. Viņu vajā ar šautenēm un lielgabaliem, policiju un kareivjiem, bet viņš ir viens pats, pie tam vēl slims kroplis. Par viņu, dzīvu vai mirušu, apsolīts tūkstoš dolāru. Visā mūžā viņam nav bijis tik daudz naudas. Tā bija rūgta doma. Kapahejs bija teicis taisnību. Viņš, Kūlaus, nevienam nebija darījis ļaunu. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja dar- baroku, kas apstrādātu zagto zemi, un viņi atveda ķīniešu kūlijus, bet tiem līdzi atnāca slimība. Un tagad, tāpēc ka viņš saslimis ar šo slimību, par viņu sola tūkstoš dolāru, bet viņam pašam tos nedabūt! Par viņa līķi, kas būs sapuvis aiz slimības vai šāviņa saplosīts, — par to samaksās šo milzu naudu.
Kad kareivji sasniedza kalna šķautni, Kūlaus gribēja viņus brīdināt. Bet viņa skatiens krita uz nonāvēto meiteni, un viņš klusēja. Kad taciņā parādījās sestais kareivis, viņš atklāja uguni un šāva, līdz taciņa bija atkal tukša. Kūlaus izšāva visas lodes, atkal pielādēja šauteni un atkal šāva bez pārtraukuma. Visi vecie aizvainojumi dega viņa smadzenēs kā uguns, un viņu bija pārņēmušas atriebības slāpes. Izklīduši pa visu taciņu, arī kareivji šāva, un, lai gan viņi nogulās zemē, cenzdamies paslēpties nelielos iedobumos, uz viņiem tēmēt nebija grūti. Lodes svilpoja un krita Kūlauam visapkārt, skaļi atsizdamās pret akmeņiem. Viena lode ieskrambāja viņam galvas ādu, otra apsvilināja plecu, tomēr neievainoja.
Tā bija slepkavošana, un to izdarīja viens cilvēks. Kareivji sāka atkāpties, nesdami līdzi ievainotos. Nolaizdams kareivjus citu pēc cita no kājas, Kūlaus piepeši saoda degošas gaļas smaku. Viņš apskatījās visapkārt, bet tad saprata, ka pie nokaitētās šautenes aizdegušies viņa paša pirksti. Slimība bija saārdījusi rokas nervus. Miesa dega, viņš saoda smaku, bet sāpju sajūtas nebija.
Viņš gulēja biezoknī un smaidīja, tad piepeši atcerējās lielgabalus. Katrā ziņā tiks atkal atklāta uguns un šoreiz uz biezokni, no kura viņš bija nodarījis tik lielu postu. Tikko viņš paguva paslēpties aiz kāda neliela klintāja, kur pēc viņa novērojumiem šāviņi neķēra, apšaude atkal atjaunojās. Viņš skaitīja. Lielgabali raidīja uz aizu vēl sešdesmit šāviņu un tad apklusa. Nelielais laukumiņš bija sprādzienu saārdīts vienās bedrēs, šķita neiespējami, ka tur būtu palicis vēl kāds dzīvs radījums. Kareivji tā arī nolēma un pēcpusdienas saules tveicē sāka atkal rāpties augšup pa kazu taku. Bet atkal viņiem nebija lemts pāriet kalna skaustu, un atkal viņi atkāpās uz piekrasti.
Kūlaus vēl divas dienas aizstāvēja taku, lai gan kareivji turpināja apšaudīt viņa slēptuvi tikai ar lielgabaliem. Tad aizas galā uz klinšu kraujas parādījās spitālīgais zēns Pahaus un klaigādams pavēstīja, ka Kiloliana, medīdams kazas, lai viņi visi nenomirtu badā, nokritis un nosities un ka sievietes ir izbijušās un nezina, ko iesākt. Kūlaus paaicināja zēnu lejā un, iedevis rezerves šauteni, atstāja viņu sargāt taku. Kūlaus atrada savus ļaudis pagalam izmisušus. Lielākā tiesa bija tik nespēcīgi, ka nevarēja sagādāt sev pārtiku tik grūtos apstākļos, tāpēc visi badojās. Kūlaus izraudzīja divas sievietes un vīrieti, kurus slimība vēl nebija visai pārņēmusi, un aizsūtīja viņus atpakaļ uz aizu pēc ēdiena un paklājiem. Pārējos viņš centās uzmundrināt un nomierināt, tā ka pat visvārgākie sāka darboties, lai ierīkotu sev kādu patvērumu.
Bet pēc ēdiena aizsūtītie neatgriezās, un Kūlaus devās atpakaļ uz aizu. Kad viņš parādījās uz kraujas malas, vienlaikus noklaudzēja piecu sešu šauteņu aizslēgi. Viena lode izurbās cauri viņa pleca mīkstumam, otra atsitās pret klinti, un atlēkusi šķemba ievainoja viņam vaigu. Kūlaus atsprāga atpakaļ, bet pamanīja, ka aiza pilna ar kareivjiem. Viņa paša ļaudis bija vinu nodevuši. Lielga- bal u uguns bija bijusi parak briesmīga, un viņi bija izvēlējušies Molokai cietumu.
Kūlaus atkāpās un atraisīja vienu no savām smagajām patronu jostām. Apgūlies starp klintīm, viņš ļāva pirmā kareivja galvai un plecam parādīties virs kraujas malas un tikai tad nospieda gaili. Tas atkārtojās divas reizes, bet tad, pēc brīža, uz kraujas galvas un plecu vietā parādījās balts karogs.
— Ko jums vajag? — Kūlaus jautāja.
— Man vajag tevi, ja tu esi Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.
Kūlaus aizmirsa it visu, viņš gulēja un brīnījās par šo haole — balto cilvēku dīvaino neatlaidību. Kaut vai debesis sagrūst pāri, bet viņi panāk savu. Jā, viņi pakļauj sev citus cilvēkus un itin visu, pat ja tas maksā viņiem dzīvību. Viņam neviļus bija jāapbrīno baltie vīri tieši šās gribas dēļ, kas bija stiprāka par dzīvības instinktu un pakļāva sev it visu pasaulē. Viņš saprata, ka viņa cīņa ir bezcerīga. Nebija nozīmes pretoties balto cilvēku briesmīgajai gribai. Ja viņš arī nogalinātu tūkstoti, viņi tomēr celtos kā smiltis jūrmalā un uzbruktu viņam arvien lielākā un lielākā skaitā. Viņi nekad neatzīst sevi par uzvarētiem. Tā ir viņu kļūda, un tur slēpjas viņu spēks. Viņa paša ļaudīm tas nepiemīt. Tagad viņam kļuva skaidrs, kā niecīga saujiņa dieva kalpu un ruma kalpu iekarojusi viņa zemi. Tas notika tāpēc, ka …
— Nu, ko tu sacīsi? Vai nāksi man līdzi?
Tā bija neredzama cilvēka balss, un viņš stāvēja zem baltā karoga. Nūja, īsts haole un dodas tieši uz nosprausto mērķi.
— Parunāsimies, — Kūlaus sacīja.
Virs kraujas malas pacēlās galva un pleci, un tad viss cilvēka augums. Tas bija jauniņš — gadus divdesmit piecus vecs kapteinis ar gludu seju un zilām acīm, stalts un glīts savā formas tērpā. Viņš nāca uz priekšu, bet tad pēc Kūlaua zīmes apstājās un apsēdas apmēram piecus soļus no viņa.
— Tu esi drošsirdīgs, — Kūlaus, viņu apbrīnodams, sacīja. — Es varu tevi nosist kā mušu.
— Nē, nevari, — kapteinis atbildēja.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu esi cilvēks, Kūlau, kaut arī ļauns cilvēks. Es zinu visu par tevi. Tu nonāvē tikai godīgi.
Kūlaus kaut ko norūca, bet sirdī viņš jutās glaimots.
— Ko tu izdarīji ar maniem ļaudīm? — viņš jautāja. — Kur zēns, abas sievietes un vīrietis?
— Viņi mums padevās. Un tagad ir tava kārta, es atnācu pēc tevis.
Kūlaus neticīgi iesmējās.
— Es esmu brīvs cilvēks, — viņš paziņoja. — Es nevienam neesmu darījis ļauna. Lūdzu tikai vienu, lai mani atstāj mierā. Esmu dzīvojis kā brīvs vīrs un nomiršu brīvs. Es nekad nepadošos.
— Tad tavi ļaudis ir gudrāki par tevi, — teica jaunais kapteinis. — Paskaties, kur tie nāk!