— Tagad tu vari iet, — Kūlaus teica kapteinim. — Es nekad nepadošos. Tas ir mans pēdējais vārds. Sveiks!
Kapteinis nošļūca lejā pa klinti pie saviem kareivjiem. Nākamajā brīdī viņš pamiera karoga vietā pacēla uz zobena uzmauktu savu ķiveri, un tūliņ to izurba Kūlaua lode. Līdz vakaram viņi apšaudīja Kūlauu ar lielgabaliem no piekrastes, un, kad viņš uzkāpa augstāk, nepieejamās klintīs, kareivji viņam sekoja.
Sešas nedējas viņi vajāja Kūlauu pa kalnu alām, virsotnēm un kazu takām. Kad viņš noslēpās lantanu biezoknī, viņi izveidoja dzinēju ķēdi un medīja viņu kā trusi caur lantanu džungjiem un guavas krūmiem. Bet viņš ik reizes sajauca pēdas un aizbēga. Nebija iespējams viņu notvert. Ja vajātāji pienāca pavisam tuvu, Kūlaus laida darbā šauteni — un viņi aiznesa savus ievainotos pa kalnu takām uz piekrasti. Gadījās, ka kareivji šāva, pamanījuši biezoknī pavīdam viņa brūno stāvu. Reiz pieci kareivji panāca viņu uz klajas kazu takas un izšāva uz viņu visas savas lodes. Viņš klibodams aizbēga, rāpdamies gar bezdibeņa malu. Vēlāk viņi ieraudzīja zemē asiņainas pēdas un saprata, ka viņš ir ievainots. Pēc sešām nedējām viņam atmeta ar roku. Kareivji un policisti atgriezās Honolulu, atstādami Kalalauas ieleju viņam brīvā lietošanā, lai gan atsevišķi galvu mednieki šad tad mēģināja viņu notvert — paši sev par postu.
Pēc diviem gadiem Kūlaus pēdējo reizi ielīda biezoknī un apgūlās starp ti lapām un meža ingvera ziediem. Viņš bija dzīvojis kā brīvs vīrs un arī nomira brīvs. Sāka smidzināt lietus, un viņš apsedza savas sakropļotās kājas ar apdriskātu segu. Augumu aizsargāja vaskadrānas apmetnis. Mauzeri viņš nolika sev uz krūtīm, rūpīgi noslaucīdams no stobra lietus lāses. Rokai, kas slaucīja šauteni, jau vairs nebija pirkstu — viņš tagad nespētu nospiest gaili.
Viņš aizvēra acis; ķermeni pārņēma gurdums, smadzenes — miegainība, un viņš saprata, ka gals ir tuvu. Kā meža zvērs viņš bija ielīdis biezoknī nomirt. Pusnemaņā, murgos viņš domās atgriezās savās jaunības dienās Ni- ihauā. Dzīvība dzisa, lietus arvien klusāk šalca lapās, bet viņam šķita, ka viņš atkal vajā meža zirgus, ka stūrgalvīgs kumeļš dejo zem viņa un slejas pakaļkājās un kāpšļus viņš cieši iespiedis tam sānos. Vai arī viņš mežonīgi joņo pa aploku, un viņa palīgi metas sāņus, lēkdami pār žogu. Mirkli vēlāk, nemaz nebrīnīdamies par pēkšņo pārmaiņu, viņš jau vajāja meža vēršus pa kalnu ganībām un, uzmetis kādam laso, veda lejup ielejā. Aplokā, kur notika apzīmogošana, no sviedriem un putekļiem viņam sūrstēja acis un kutēja nāsis.
Viņš sapņoja par savu brīvo un veselīgo jaunību, līdz nāves agonijas asās sāpes atgrieza viņu īstenībā. Viņš pacēla savas sagandētās rokas un pārsteigumā raudzījās uz tām. Kāpēc? Kā? Kāpēc viņam, brīvam, jaunam un veselam, vajadzēja tik briesmīgi pārvērsties? Tad viņš atcerējās visu un mirklī atkal kļuva Kūlaus-spitālīgais. Viņa plaksti gurdi nolaidās, un viņš vairs nesadzirdēja lāsojam lietu. Augums vēl brīdi trīsēja. Tad izbeidzās arī trīsas. Viņš pacēla galvu, bet tūliņ atkal nolaida zālē. Viņa acis atdarījās un jau vairs ncaizvērās. Viņa pēdējā doma bija par šauteni, un, aptvēris bezpirkstu rokām, viņš to cieši piespieda pie krūtīm.