Pēc manas sapratnes raksturus var radīt tikai pēc ilgas pazīšanās ar cilvēkiem un viņu pētīšanas, tāpat kā svešā valodā var runāt, šo valodu nopietni iemācoties.
Es vēl neesmu pietiekami vecs, lai izdomātu romānu galvā, tādē] ierobežošos ar šo patieso notikumu atstāstīšanu un lasītāju lūdzu tiem ticēt, jo visas, ar šiem notikumiem saistītās personas, izņemot galveno, vēl dzīvo.
Bez tam, I'arīzē atradīsies vesels bars še aprakstīto notikumu aculiecinieku, kas visu to varēs apliecināt, ja mana vārda vien nepietiktu.
Sevišķi gadījumi dod vienīgi man iespēju visu to aprakstīt, jo man vienam zināmi daudzie sīkumi, bez kuriem stāsts būtu nepilnīgs un neinteresants.
Lūk, kā es iepazinos ar šiem sīkumiem: — 1847. gadā 12. martā Lafita ielā es izlasīju lielu dzeltenu sludinājumu par mēbeļu un vecu, retu lietu ūtrupi. Pēdējā bija izsludināta sakarā ar kādas personas nāvi. Šīs personas vārds gan nebija minēts, bet toties bija aprādīta adrese un laiks: Antenes ielā 9 no divpadsmitiem līdz pieciem, šī mēneša 16. dienā.
Bez tam vēl sludinājumā bija teikts, ka 13. un 14. martā ieinteresētie var izdarīt dzīvokļa un mēbeļu iepriekšēju apskati.
Es vienmēr esmu bijis šādu vecu, retu lietu cienītājs un tāpēc arī šoreiz nolēmu nepalaist šo gadījumu un aiziet vismaz apskatīt šīs lietas, ja arī tās nebūtu vērts pirkt.
Nākošajā dienā es ierados Antenes ielā 9.
Lai gan bija diezgan agra rīta stunda, dzīvoklī jau bija ieradies vesels bars apmeklētāju un pat apmeklētājas, aizplīvurotas dāmas, atbraukušas lepnās ekipāžās, zīda tērpos, ar lielu ziņkāri un apbrīnu apskatīja šī dzīvokļa tiešām lielisko, grezno iekārtu.
Vēlāk es sapratu šo dāmu izsalkušo ziņkāri un izbrīnu. Aplūkojis visu sīkāk, es viegli nojautu, ka atrodos kāda bagātnieka mīļākās dzīvoklī. Te bija augstāko aprindu dāmas, kuļ-ām visvairāk pasaulē interesēja to sieviešu mājas iekārta un dzīve, kuru ekipāžas dienu no dienas apšļaksta dubļiem viņu ekipāžas, kūpas tāpat kā viņas un blakus viņām abonē ložas Lielā un Itāļu Operā, un kuras visas Parīzes priekšā lepojas ar sava skaistuma uzbāzīgo greznumu, ar savām dārglietām un dēkām.
Tā, kuļ-as dzīvoklī es nupat atrados, bija mirusi, — un nu pat nevainojamām dāmām bija izdevība iekļūt viņas guļamistabā. Nāve bija izvēdinājusi šīs greznās mītnes neseno savdabīgo gaisu, un bez tam viņām bija izdevība aizbildināties, ja vispār tāda aizbildināšanās vajadzīga, ka viņas ir atnākušas tīri vienkārši uz ūtrupi, nekā nezinādamas par šo lietu īpašnieci. Viņas lasījušas sludinājumu un nu ir atnākušas apskatīt pārdodamās lietas, lai priekšlaikus kādas izvēlētos. Kas varēja būt dabiskāk un nevainīgāk? Bet viss tas tomēr viņām neliedza starp šīm skaistajām lietām pētīt un meklēt pēc kurtizānes dzīves pēdām, jo par viņas dzīvi tās, droši vien, bija dzirdējušas brīnišķīgus nostāstus.
Bet, diemžēl, mistiskie noslēpumi bija miruši līdz ar dievieti, un, neskatoties uz visu lielo ziņkāri, šīm dāmām atklājās tikai tas, ko pārdeva pēc šo dārgo lietu īpašnieces nāves, bet ne tas, kas tika pārdots, viņai dzīvai esot.
Tomēr pirkšanas izvēle bija plaša. Atstātais mantojums bija ārkārtīgi vērtīgs: bija rožu koka mēbeles, bija Sevras un ķīniešu vāzes, Saksijas statujas, zīds, samts, iašūvumi, — viss pārpilnībā.
Es klīdu pa istabām un vēroju augstās apmeklētājas, kūpas bija atnākušas agrāk par mani. Viņas iegāja kādā istabā, kūpas sienas bija noklātas ar zīdu, un kūjā arī es gribēju iegriezties, kad viņas nāca ārā, smaidīdamas un it kā savas ziņkāres kaunēdamās. Tas mani ieziņ- kāroja, un es nekavējoties iegāju istabā. Tā bija nelaiķes ģērbistaba; neskaitāmos sīkumos te runāja nomirējas izšķērdība.
Uz liela galda vizuļoja un laistījās visādas bagātības. Tā bija lieliska sudraba un zelta lietiņu kollekcija, ko nebi.ja iespējams iegūt uzreiz, tā bija krāta ilgāku laiku, un to nebija sākusi un beigusi viena un tā pati roka.
Mani nemulsināja šīs sievietes ģērbistaba, un ar labpatiku es aplūkoju visus sīkumus; uz visām šīm zelta uu sudraba daiļajām lietiņām es pamanīju iegravētus dažādus iniciāļus un vapeņus.
Es apskatīju visas šīs lietas, un katra no tām man stāstīja par atsevišķu kauna darbu, kas pastrādāts pie šīs nabaga meitenes, un man bija jāatzīst, ka Dievs, aizsaukdams viņu no šīs pasaules un neatļaudams viņai te nodzīvot līdz parastajam kurtizānes nelaika vecumam, ir labi darījis.
Un, patiesi, kas gan ir skumjāks šai pasaulē kā noraudzīties pāragrā vītumā, sevišķi sievietes! Tajā nav nekāda lepnuma un tas neizraisa līdzjūtības. Daudz patīkamāk ir klausīties vaidos par nelietderīgi nodzīvotu mūžu nekā par vieglprātīgi izšķiestu naudu. Es pazinu kādu vecu, elegantu sievieti, kuj-a reiz bija bijusi „jautra" un kurai no viņas pagātnes tik vien bija palicis kā tikai viņas meita, tikpat daiļa kā kādreiz māte, kā mēdza teikt viņas laika biedri. Šo nabaga meiteni, uz kuru māte nekad nebija sacījusi: „Tu esi mans bērns," sauca par Luīzi. Vienīgais, ko māte viņai mūžīgi atgādināja, bija rūpēties par viņu vecumdienās, tāpat kā māte rūpējusies par viņu bērnībā; un, juzdama pienākumu pret savu māti, šis nabaga radījums pārdevās bez kaisles, bez prieka un baudas, it kā tā būtu strādājusi kaut kuru darbu, ko tai būtu iemācījuši.
Izlaidīga dzīve, izvirtība, kas viņu pavadīja jau no mazotnes, ar savu pastāvīgi ncizzūdošo slimīguma sajūtu, šai meitenē izdzēsa izpratni par labu un ļaunu, kas viņai bija gan varbūt Dieva dota, bet ko attīstīt un stiprināt nevienam neienāca prātā.
Es nekad neaizmirsīšu šo meiteni, kas pastaigājās pa ■bulvāri gandrīz katru dienu vienā un tai pašā laikā, savas mātes pavadīta tikpat noteikti un pastāvīgi, kā to darītu katra cita īsta māte ar savu meitu. Es biju toreiz vēl ļoti jauns, un gandrīz nekā man nebija ko iebilst pret šo mūsu dienu vieglo morāli. Bet atminos arī ļoti labi to, ka šīs nejēdzīgās rūpes modināja manī pretīgumu un nicināšanu.
Un nevienai no gadīgajām jaunavām nebija tik nevainīga un sāpju pilna seja kā šai meitenei. Viņa bija kā pats skumju izpaudums.
Kādu dienu tomēr šīs meitenes seju apgaismoja prieka stars. Šai izlaidības gaisotnē, kufā māte viņu turēja un uzraudzīja, likās, ka Dievs tai atstājis vienu aplai- mojumu. Un kādēļ gan lai Dievs, kas viņu bija radījis bez pretestības spēka, būtu liedzis viņai mierinājuma veldzi, nesot savas dzīves mokpilno nastu? Reiz viņa sajuta, ka ir kļuvusi grūta, un viss, kas vēl viņā bija uzglabājies nesamaitāts, saviļņojās priekā. Dvēselē mājo dīvainas pretrunas. Šo savu prieku Luīze steidzās izstāstīt mātei. Uzticēšanās apkauno, bet mēs neizklāstām patīkamus grēkus, mēs stāstām patiesus notikumus, kuņis, bez šaubām, būtu labāk pārlaist klusībā, ja mēs nedomātu, ka ir nepieciešami laiku pa laikam parādīt mocekļu ceļu, ko iet tie, kas nolādēti bez uzklausīšanas, kas notiesāti bez sprieduma! Tas apkauno, bet šī māte atbildēja, ka viņām divām jau tik tikko pietiek maizes, ka šādi bērni vispār lieki, bet grūtniecība — pazaudēts laiks.
Nākošā dienā pie Luīzes ieradās vecmāte. Luīze nogulēja gultā dažas dienas un kļuva vēl bālāka un vārgāka nekā agrāk.
Pēc trim mēnešiem kāds kungs apžēlojies par viņu un gribējis morāliski un fiziski viņu atgriezt uz godīga dzīves ceļa; bet pēdējais trieciens bija pārāk smagi gūlies uz viņas veselību, un viņa ar to pašu nomira.
Māte vēl dzīvo. Kā? To tikai Dievs zina. Šis dzīves stāsts man iešāvās prātā tai brīdī, kad aplūkoju dažādos sudraba tualetes piederumus, un, kā redzams, biju ļoti nogrimis domās. Laiks bija aizskrējis, istabā biju palicis vairs tikai es viens un sargs, kas, stāvēdams pie durvīm, mani nopietni novēroja.
Es piegāju pie šī sarga, kas laikam apšaubija manu godīgumu.
— Vai jūs man nevarat pateikt, — es tam jautāju, — kas te dzīvoja?
— Margerita Gotjē.
Es pazinu šo meiteni pēc vārda un izskata.
— Kā! — es izsaucos. — Margerita Gotjē mirusi?
— Jā, kungs.
— Kad?
— Būs jau nedējas trīs pagājušas.
— Bet kāpēc atļauts apskatīt viņas dzīvokli?
— Kreditori domā, ka tā vairāk ienesīs ūtrupe
— Viņai tātad bija parādi?
— Ļoti lieli, kungs.
— Vai ūtrupē ieņemtās summas tos segs?
— Bagātīgi! Vēl paliks pāri.
— Kam paliks pārpalikums?
— Ģimenei.
— Vai viņai bija ģimene?
— Laikam gan.
— Pateicos kungs!
Sargs, pārliecinājies par maniem nevainojamiem nodomiem, paklanījās, un es aizgāju.
— Nabaga meitene, — es nodomāju, iedams mājup — viņas nāves stunda ir bijusi skumja, jo viņas pasaulē draugi ir tikai tad, kad viss ir labi. — Un mani sagrāba skumjas par Margeritas Gotjē likteni.
Daudziem varbūt liksies smieklīgi, bet es sajūtu zināmu cienību pret šī tipa sievietēm, un es nedomāju, ka man jāmeklē kāds attaisnojums šīm savām jūtām.
Kādu dienu, kad es devos uz iecirkni pēc pases, es redzēju, ka divi policisti veda pa ielu kādu meiteni. Es nezināju, ko bija noziegusies šī meitene, zinu tikai te, ka viņa raudāja karstas asaras, skūpstot mazu bērnu, kuru tai policisti atņēma. Kopš tās dienas es vairs neuzdrīkstos nopaļāt sievieti pēc pirmā acu uzmetiena.
Ūtrupe bija nolikta sešpadsmitajā. Viena diena bija iestarpināta vidū starp apskati un izpārdošanu, tā bija paredzēta priekškaru, portjeru un citu lietu noņemšanai.
Es nesen biju atgriezies no ārzemju ceļojuma. Gluži dabiski, ka es vēl nebiju dzirdējis par Margeritas nāvi, starp daudziem citiem jaunumiem, ko draugi parasti izpļāpā, atgriežoties pēc ilgākas prombūtes. Margerita bija skaista, tas tiesa, bet cik sensāciju pilna ir šādu sieviešu dzīve, tik nenozīmīga viņu nāve. Tās ir saules, kas lec un noriet bez sevišķa spožuma. Kad šādas sievietes mirst jaunas, par viņu nāvi mīļākie uzzin visi vienā reizē, tāpēc ka Parīzē visi kādas pazīstamas sievietes mīļākie ir draugi. Viņi dalās par aizgājušo dažādās atmiņās, un tad viņu dzīve uzņem to pašu gaitu ko senāk, it kā nekas nebūtu noticis, pat ne tik daudz kā pūles nobirdināt kaut asaru.
Mūsu dienās jaunie cilvēki ap divdesmit piecu gadu vecumu reti kad raud un sēro, tā kā nevar prasīt, lai viņi to darītu par pirmo garāmgājēju. Raud un sēro tikai par vecākiem, kuji maksā par asarām, un arī tikai samērā ar summu, ko tie maksā.
Kas attiecas uz mani, tad es instinktīva maiguma, dabiskas iežēlas sagrābts, par ko jau es atzinos, tomēr domāju par Margeritas nāvi vairāk, nekā tā varbūt pelnīja, jo uz viņas dažādajiem tualetes piederumiem nebija neviena mana iniciāļa.
Es atcerējos, ka bieži bijn sastapis Margeritu Elizijas laukos, kur viņa katru dienu mēdza vizināties mazā zilā karietē, ko vilka divi lieliski skaisti sirmi zirgi. Margerita jau toreiz es saskatīju kaut ko tādu, kas nepiemīt viņas šķiras sievietēm, kaut ko tādu, kas liecināja par skaistumu, kas piemita viņai vienīgai.
Šos nelaimīgos radījumus, izejot ļaudīs, vienmēr kāds pavada.
Tā kā vīrietis nebaidās iekļūt valodās, redzēts viņu sabiedrībā, bet viņas baidās vientulības, tad viņas pastaigājoties ņem līdz vai nu savas mazāk laimīgās draudzenes vai arī vecas dāmas, kas neatlaidīgi rūpējas par savu eleganto ārieni un pie kuļ*ām vienmēr var griezties pēc informācijas par viņas ceļa biedri.
Margerita tā nemēdza darīt. Elizijas laukos viņa bija redzama savā karietē viena bez pavadoņiem, un ar savu izturēšanos viņa negrieza uz sevi nekādas sevišķas vērības. Atlaidusies savā karietē pēc iespējas dziļi, ziemu ietinusies kažokā, vasaru ģērbusies vienkāršos tērpos, viņa, kaut gan ceļā sastapa daudz pazīstamu, uzsmaidīja vienīgi nedaudziem, un tā smaidīt kā viņa varēja tikai karaliene.
Viņa nebraukāja šurp un turp pa Elizijas lauku ceļu kā citas. Viņa izbrauca cauri mežam, atstāja karieti, kādu stundu pastaigājās un, atgriezusies pie savas karietes, steidzīgi devās mājup.
Es atcerējos visus šos sīkumus, kuju aculiecinieks tik bieži biju bijis, un apraudāju šīs meitenes nāvi, kā apraud skaista mākslas darba bojāeju.
Neticu, vai varētu sastapt valdzinošāku skaistumu par to, ar kādu bija apveltīta Margerita.
Viņa bija slaida auguma un diezgan sausa, bet šo nepilnību viņa prata mākslinieciski apslēpt ar sava apģērba krokām. Viņas brīnišķīgā galva bija rets dārgums.
Iedomājieties daiļā sejas ovālā melnas acis, bet virs tām — asu uzaču loku, it kā iezīmētu; gājās acu skropstas met ēnu uz viegli sārtiem vaigiem; taisns, plāns deguns, ar mazliet ieplēstām jūtīgām nāsīm; daiļi veidota mute, kūpas kairās lūpas aizsedz baltos zobus; āda — samtaini maiga; tāda bija šī burvīgā galviņa.
Mati bija ogļu melnumā un kupli, ar tiem nebija apsegti tikai ausu galiņi, kur mirdzēja divi briljanti, katrs četri vai pieci tūkstoši franku vērtībā.
Kā tas varēja būt, ka kaislā dzīve nebija laupījusi Margeritas sejai jaunavīguma un pat vēl bērnišķīguma izteiksmi?
Margeritai piederēja brīnišķīga, Vidāla zīmēta, ģīmetne. Pēc viņas nāves dažas dienas šī ģīmetne atradās manā rīcībā, šis zīmējums bija tik apbrīnojami līdzīgs dzīvajai Margeritai, ka tajā atdzīvojās visi viņas smalkie vaibsti, kuļ-us es biju jau piemirsis.
Dažus sīkumus, par kubiem es runāju šinī nodaļā, es izzināju tikai krietni vēlāk, 'bet es rakstu par viņiem tūlīt, lai vēlāk, kad iesāksies šīs sievietes dzīves stāsts, vairs nebūtu jāatgriežas pie tiem.
Margeritu varēja sastapt visos lepnākajos izrīkojumos, vakarus viņa pavadīja vai nu teātros vai ballēs. Katrā pirmizrādē viņa bija redzama savā ložā ar trim lietām, no kupām tā nekad nešķīrās: lorneti, konfekšu kārbiņu un kamēliju pušķīti.
Divdesmit piecas dienas mēnesī šīs kamēlijas bija baltā, bet pārējās piecas dienas sarkanā krāsā; neviens nezināja, kāpēc šīs krāsas mainījās, un es pieminu to, necenzdamies šos iemeslus atminēt; arī citi šī teātpa pastāvīgie apmeklētāji un viņas draugi to tāpat bija ievērojuši kā €St
Margerita nekad nebija redzama ar citām puķēm. Baržona kundzes puķu veikalā, kur viņa mēdza pirkt šīs puķes, to iesauca par „dāmu ar kamēlijām", un šī iesauka viņai palika.
Es, protams, zināju tāpat kā citi, kas bija sastopami zināmās Parīzes aprindās, ka Margerita ir visizmeklētāko un izsmalcinātāko jaunu cilvēku mīļākā, par ko atklāti runāja viņa pati un tās mīļākie, kas apliecināja savu savstarpējo apmierinātību.
Pēdējos trīs gados pēc atgriešanās no ceļojuma dzirdēju runājam, ka viņa sagājusies vienīgi aT kādu hercogu, ļoti bagātu vecu ārzemnieku, kas mēģinājis to pilnīgi atraut no viņas bijušās dzīves, un, kā licies, tā bijusi viņas pašas vēlēšanās.
Par to man stāstīja sekošo:
1842. gada pavasarī Margerita tā savārgusi, ka ārsti tai ieteikuši izbraukt uz Banjēras peldu vietām. Tur starp slimniekiem bijusi arī hercoga meita, kas slimojusi ne tikai ar tādu pašu kaiti kā Margerita, bet arī bijusi pēc izskata tik līdzīga tai, ka tās abas būtu varēts uzskatīt par māsām. Tikai jaunā hercogiene bijusi tuberkulozes pēdējā stadijā un nomirusi drīz pēc Margeritas ierašanās.
Kādā rītā hercogs, kas palicis Banjērā, lai būtu tuvumā vietai, kur paglabāta daļa no viņa sirds, saticis kādā alejā Margeritu. Viņam licies, ka viņš redz savas meitas ēnu; viņš piegājis tuvāk, saņēmis tās rokas, apkampis to un, neprasīdams, kas tā tāda, raudādams lūdzis atļauju mīlēt viņā savas mirušās meitas dzīvo tēlu.
Margerita Banjērā bijusi viena ar savu kalponi, un, nebīdamās sevi kompromitēt, atļāvusi hercogam visu, ko tas lūdzis.
Banjērā tomēr atradušies ļaudis, kas zinājuši dažus sīkumus un oficiāli brīdinājuši hercogu par Margeritas Gotjē sociālo stāvokli. Tas nācis kā trieciens vecajam vīram, jo te nu beidzās Margeritas līdzība ar viņa meitu, bet bija jau par vēlu. Jaunā sieviete bija viņa vienīgais mērķis un visas dzīves saturs.
Viņš nepārmetis tai nekā, un nebija jau arī viņam tiesības to darīt. Viņš tikai lūdzis to aizmirst līdzšinējo dzīvi, piedāvādams kā atlīdzību viņai visu, ko viņa vien vēlētos. Viņa apsolījās.
Jāpiezīmē, ka šai laikā Margerita, kas tik ļoti iekvēlojās par visu, bija ļoti slima. Pagātne viņai likās visa ļaunuma cēlonis, sevišķi viņas slimības; viņa sāka ticēt un cerēt, ka Dievs pasargās ir viņas dzīvību, ir daiļumu, ja viņa aizmirsīs pagātni un sāks godīgu dzīvi.
Un patiešām: peldēšanās, pastaigāšanās un netraucētais miegs vasaras beigās stipri bija uzlabojis viņas veselību.
Hercogs aizbrauca uz Parīzi Margeritai līdz un apmeklēja to tur tāpat kā Banjērā.
Šīs attieksmes, par kurām neviens īstās patiesības nezināja, sacēla lielu troksni, jo hercogs, kas bija pazīstams ar savu lielo bagātību, tagad kļuva sevišķi pazīstams ar savu izšķērdību.
Šo vecā hercoga sakaru ar jauno sievieti iztulkoja dažādi. Citi tur saskatīja sevišķu izvirtības pazīmi, kas raksturīga bagātiem večiem. Citi izminējās vienādi un otrādi, bet neviens nenoticēja patiesībai.
Hercoga tēvišķīgās jūtas pret Margeritu patiesībā bija nevainojamas, un viņš ne reizi nebija viņai teicis tāda vārda, ko nebūtu varējusi dzirdēt viņa paša meita.
Es negribu piedēvēt Margeritai kādas sevišķas, izcilās īpašības, kādas viņai nebūtu bijušas. Varu teikt tikai to, ka viņa, Banjērā dzīvojot, turēja hercogam doto solījumu, bet atgriežoties Parīzē, šī meitene, kas bija pieradusi pie jautrības, dejām, pat orģijām, garlaikojās līdz nāvei, jo viņa nespēja nodzīvot vientulībā, kuļ-u izklaidēja tikai hercoga apciemojumi; un pagātnes dzīves karstā elpa atkal sāka reibināt viņas prātu un asinis.
Jāpiebilst, ka, atgriezusies no ceļojuma, Margerita bija kļuvusi vēl skaistāka nekā agrāk. Viņa bija tikai divdesmit gadu veca, slimība, kas bija uz brīdi nomākta, bet ne gluži iznīcināta, no jauna viņā atmodināja tās drudžaini alkatīgās tieksmes pēc dzīves, ko allaž izraisa šī plaušu slimība.
Hercogs jutās dziļi sagrauzts, kad viņa draugi, kas slepenībā izsekoja katru Margeritas soli, tam atstāstīja, ka Margerita, tiklīdz ir pārliecināta, ka hercogs to neapciemos, pieņem citus viesus, kūpi vizītes bieži ieilgst līdz rīta gaismai.
Hercoga jautāta, Margerita nekā nenoliedza. Viņa lūdza to vairāk nerūpēties par viņu, jo viņa vairs nespējot turēt doto solījumu un viņa nevēloties pieņemt tā cilvēka labumu, kuru tā pieviļot.
Hercogs neieradās veselu nedēļu, un tas bija viss, ko viņš spēja darīt, atstotajā dienā viņš atnāca pie Margeritas un lūdza viņai atļaut to apciemot, apsolīdamies nekad vairs viņai nekā nepārmest un pieņemt viņu tādu, kāda tā ir, lai tikai viņa atļaujot tam būt viņas tuvumā un redzēt to.
Tāds bija lietas stāvoklis pēc Margeritas atgriešanās no Banjēras novembra mēneša beigās vai decembra sākumā, 1842. gadā.
Sešpadsmitajā martā, pulksten vienos dienā es aizgāju uz Antenes ielu.
Jau pie ieejas durvīm bija dzirdama aukcionāra balss.
Visas telpas bija ziņkārīgo pārpildītas.
Tur bija vesels bars dižciltīgo dāmu, kurām bija izdevība sevi apslēpt zem ūtrupes maskas, lai tā tuvāk ieskatītos sievietes dzīvē, ar kuru tām citādi nekad nebūtu izdevības saskarties un kuras vieglo prieku noslēpumus tās slepenībā varbūt apskauda.
Hercogiene F… stāvēja blakus m-llei A …, nožēlojamākajai mūsu dienu kurtizānei; marķīze T… nevarēja izšķirties vai pirkt vai nepirkt kādu no mēbelēm, ko vienmēr pārsolīja, madam 1) …, vislepnākā un populārākā koķete.
Visi jutās bezgalīgi jautri, un starp apmeklētājiem bija daudzi, kas diezgan labi pazina nomirēju, bet neviens vairs viņu neatcerējās. Visi skali smējās; ūtrup- nieki klaigāja pilnā kaklā. Nekur nebija redzēta tik raiba un trokšņaina sabiedrība.
Es klusi kustējos starp šiem trokšņotājiem nevietā, neaizmirsdams, ka blakus istabā nomira šī nelaimīgā sieviete, kūpas mēbeles tagad izūtrupē tās kreditori.
Manai nākšanai šurp galvenais mērķis nebija kaut ko nopirkt, bet gan novērot, un tāpēc es pētīju ūtrupnieku sejas, kas staroja priekā, kad viena vai otra lieta tika pārdota dārgāk, nekā bija vērts.
Pēkšņi es izdzirdu saucam:
— Grāmata sarkani zeltītā sējumā ar virsrakstu: 2 Kamēliju dāma 17
Manona Lesko. rirmajā lappusē ieraksts. Desmit franku!
— Divpadsmit, — sacīja kāds pēc brīža.
— Piecpadsmit, — sacīju es, un nezinu pats, kāpēc īsti. Laikam ieraksta dē).
— Piecpadsmit, — atkārtoja akcionārs.
— Trīsdesmit, — sacīja pirmais solītājs un tādā balsī, it kā viņš nepielaistu vairs cenas paaugstināšanu.
Lieta kļuva nopietna.
— Trīsdesmit pieci! — saucu es tāpat.
— Četrdesmit!
— Piecdesmit!
— Sešdesmit!
— Simts!
Atzīstos, mans sauciens bija atstājis iespaidu. Visapkārt iestājās klusums, un visi lūkojās manī, gribēdami izpētīt, kas īsti tā neatlaižas no šīs grāmatas.
Kā redzams, balss, kādā es biju izrunājis pēdējo vārdu, bija ietekmējusi manu pretinieku. Viņš beidza solīšanu, un es beigās biju spiests pārmaksāt šo grāmatu desmitkārtīgi.
Lai mana patmīlība no jauna nesagādātu man nevajadzīgus zaudējumus, es pierakstīju savu vārdu un aizgāju. Jādomā, šī notikuma aculieciniekiem es biju devis iemeslu dažādi prātot par to, kāpēc es samaksāju simts franku par grāmatu, kuru es varēju pirkt par desmit, lielākais, piecpadsmit frankiem.
Pārnācis mājās, es tūlīt aizsūtīju pēc grāmatas. Pirmā lappusē ar tinti un glītu rokrakstu bija ierakstījis dažus vārdus grāmatas dāvinātājs. Ieraksts bija īss:
Manona — Margeritai
Pazemīgā.
Bet apkašā bija paraksts: Armands Divāls.
Ko gribēja izteikt šis vārds: pazemīgā? Vai pēc Armanda Divāla domām Margeritā bija saskatāma Manona, viņas pārākums alkatībā vai dvēseles cēlumā?
Pēdējais atzinums, liekas būt pieņemams; pirmais būtu pārāk raupjš un to nepieņemtu Margerita, lai kādas tai pašai būtu domas par sevi.
Es izgāju pastaigāties un nedomāju vairāk par šo grāmatu, tikai vakarā pirms gulēt iešanas es to atkal paņēmu rokās.
Es pazīstu ļoti labi šo aizkustinājuma pilno stāstu par Manonu Lesko, bet ikreiz, cik nokļūst manās rokās šī grāmata, mani tā valdzina; es atvepi to un simto reizi dzīvoju līdz šai abata Prevo varones dzīvei. Viņa ir tik patiesa, un man liekas, ka es viņu pazīstu. Salīdzinot ar Margeritu, kurai ir tik liela līdzība ar Manonu, šīs grāmatas lasīšana kļuva sevišķi pievilcīga. Manona nomira tuksnesī, tas tiesa, bet uz tāda cilvēka rokām, kas to mīlēja ar visu savas sirds spēku, un, kud viņa nomira, viņš pats izraka viņai kapu, slacinot to savām asarām un aprokot tajā arī savu sirdi; bet Margerita, tāda pati grēciniece kā Manona, un varbūt savus grēkus nožēlojusi tāpat kā viņa, mira greznībā, savas pagātnes gultā, bet ap viņu bija sirds tuksnesis, neauglīgāks, tukšāks un skumjāks tuksnesis par to, kur mira un tika apbedīta Manona.
Un patiesi, kā es uzzināju no saviem draugiem, pie Margeritas gultas nebija stāvējis neviens patiess draugs to pēdējo divu mēnešu laikā, kad viņa izmisusi cīnījās ar nāvi.
No Manonas un Margeritas manas domas aizklīda pie tām citām, kuras es redzēju, dziedot ejam to pašu ceļu pretī tai pašai nāvei.
Nabaga radījumi! Ja nav gudri tos mīlēt, tad vismaz ir pareizi tos nožēlot. Kāpēc mēs iežēlojamies par aklu, kas nekad nav redzējis dienas gaismas, par kurlu, kas nekad nav dzirdējis dabas balsi, par mēmu, kas nekad nav atradis vārdus savai dvēselei, taču mēs, aiz melīga kauna slēpdamies, par tiem iežēlojamies, bet mēs negribam just iežēlu pret sirds aklumu, pret dvēseles mēmumu, pret sirdsapziņas kurlumu, kas šos nabaga radījumus piemeklējis un padalījis tos nespējīgus redzēt labo un sadzirdēt Dievu un patiesas mīlestības un ticības tīro balsi.
Es esmu pārliecināts par vienu dzīves nolikumu: sievietei, kupai nav mācīts labais, Dievs atveļ- divus ceļus, pa kuriem tā var noiet pie Viņa, un tie ir: ciešanu un mīlestības ceļš. Tie ir grūti: kas pa viņiem iet, tie iet asiņainām kājām, saplosītām rokām, bet tai pašā reizē viņi pamet uz pasaules krustceļiem sātanisko greznumu un nonāk pie mērķa tādā kailumā, no kupa nav jākaunas, stāvot Radītāja priekšā.
Pēc divām dienām ūtrupe bija pabeigta, ieņemot 110 tās simts piecdesmit tūkstoš franku.
Divas trešdaļas no šīs summas kreditori izdalīja savā starpā, bet trešo daļu mantoja Margeritas māsa un brālēns.
Māsa ieplēta acis, saņemot no notāra paziņojumu par piecdesmit tūkstoš franku lielo mantojumu.
Gadus sešus vai septiņus viņa nebija redzējusi savu māsu, kas reiz bija aizgājusi no mājas un no tā laika pazudusi.
Viņa nekavējoties ieradās Parīzē, un liels bija Margeritas paziņu izbrīns, redzot jauku, apaļvaidzi lauku meiteni, kas nekad vēl nebija pārkāpusi sava ciema robežas. Viņas nākotne bija nodrošināta, nezinot, kādā ceļā visa šī bagātība nākusi.
Kā dzirdēju, viņa atkal bija aizbraukusi atpakaļ uz laukiem un bija ļoti nobēdājusies par māsas nāvi, bet šīs bēdas kliedēja lielais mantojums, ko .tā noguldīja bankā, iegūdama pieci un pus procentus.
Par visiem šādiem sīkumiem kādu laiku dzīvi interesējās Parīzē, šai pilsētā, kas uzskatāma par visu skandalu māti, kamēr tie sāka pamazām piemirsties. Arī man sāka piemirsties, ka zināmā mērā arī es esmu šo notikumu aculiecinieks. Bet tad kāds jauns gadījums atklāja man visu Margeritas dzīves gājumu, kas mani tā aizkustināja, ka manī pamodās vēlēšanās uzrakstīt šo stāstu, ko es pašlaik rakstu.
Kādu rītu, dažas dienas pēc notikušās ūtrupes, sulainis man ziņoja, ka kāds kungs vēloties ar mani runāt un pasniedza man vizītkarti, un kūpas izlasīju:
Armands Divāls.
Man likās, ka es būtu jau šo vārdu kaut kur redzējis un lasījis. Jā, es to biju lasījis Manonas Lesko pirmajā lappusē.
Ko gan vēlējās no manis cilvēks, kas Margeritai dāvājis šo grāmatu? Es nekavējoties lūdzu to ienākt.
Es ieraudzīju bālu, blondu, gapa auguma jaunekli. Viņš bija ģērbies ccļa uzvalkā, kupu,kā man likās, tas nebija novilcis dažas dienas, jo tas bija stipri apputējis.
Divāla kungs bija ļoti uztraukts, un šo uztraukumu viņš nemaz necentās apslēpt. Drebošā balsī, asarām acīs viņš uzrunāja mani:
— Piedodiet, lūdzu, ka es uzdrošinājos šādā stundā un šādā apģērbā jūs traucēt! Bet jauni cilvēki jau neizturas vairs viens pret otru ar liekām ceremonijām, un es tik ļoti šodien jūs gribēju satikt, ka neiegriežos pa ceļam viesnīcā, kur aizveda manu bagāžu, nomazgāties un apģērbties, bet braucu no stacijas tieši pie jums, baidīdamies, ka vēlāk nesatikšu jūs mājās.
Es lūdzu viņu atsēsties pie kamīna, ko viņš arī darīja un, izvilcis kabatas lakatiņu, viņš uz brīdi paslēpa tajā savu seju.
— Jums grūti saprast, — smagi nopūzdamies, viņš turpināja, — ko vēlas no jums svešs cilvēks tik agrā rīta stundā tādā apģērbā un asarām acīs. Es gribu no jums ko lūgt.
— Runājiet, kungs, es centīšos pakalpot.
— Jūs bijāt Margeritas Gotjē mantu ūtrupē?
Šos vārdus izrunājot, jaunais cilvēks atkal uzbudinājās un bija spiests savu seju paslēpt rokās.
— Es jums izliekos smieklīgs, — viņš piemetināja, — bet es vēlreiz lūdzu piedošanu, un ticiet man, ka es nekad neaizmirsīšu tās pacietības, ar kādu jūs uzklau- sīsat mani.
— Ja pakalpojums, — es sacīju, — ko gribat lūgt no manis, spētu kaut daļu atņemt no jūsu bēdām, sakait man drīzāk, ko es varu darīt jūsu labā, un es priecāšos, spēdams jums palīdzēt.
Divāla kunga bēdas mani aizkustināja, un es vēlējos viņam parādīt kādu laipnību.
— Jūs nopirkāt kaut ko Margeritas mantu ūtrupē?
— Jā, grāmatu.
—- Manonu Lesko?
— Jā.
— Vai šī grāmata ir pie jums?
— Jā, manā guļamistabā.
Armands Divāls, to dzirdot, likās kā atbrīvots no liela smaguma un pateicās man, it kā es būtu tam izdarījis lielu pakalpojumu, uzglabājot šo grāmatu.
Es piecēlos, iegāju guļamistabā, paņēmu grāmatu un, iznesis to, pasniedzu viņam.
— Jā, tā ir tā pati, — sacīja viņš, skatīdamies pirmās lappuses ierakstā, — jā, tā pati.
Un divas lielas asaras nokrita uz grāmatas lapām.
— Sakait, lūdzu, — sacīja viņš, paceldams acis uz mani un necenzdamies slēpt, ka viņš raudājis un vēl tagad nevar atturēt asaras, — vai jums šī grāmata ļoti nozīmīga?
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Tāpēc, ka es atnācu jums lūgt atteikties no tās manā labā.
— Piedodiet manu ziņkārību, — es sacīju, — bet atļaujiet man jautāt, vai šo grāmatu jūs dāvinājāt Margeritai?
— Jā, tas biju es.
— Šī grāmata pieder jums, ņemiet to! Es esmu laimīgs, ka varu to jums atdot.
— Bet es jums, — kautrīgi iebilda Divāla kungs, — vismaz atdošu to summu, kuļu jūs samaksājāt par viņu.
— Atļaujiet man šo grāmatu jums uzdāvināt. Šādas grāmatiņas cena tādās ūtrupēs ir parasti ļoti niecīga, un es, patiesību sakot, nemaz neatminos, cik par tn īsti samaksāju.
— Jūs samaksājāt par to simts franku.
— Jā, pareizi, — es apmulsis sacīju, — bet kā jūs to zināt?
— Tas ir ļoti vienkārši; es braucu šurp, lai piedalītos Margeritas mantu ūtrupē, bet, kā redzat, iebraucu Parīzē tikai šorīt. Gribēdams katrā ziņā iegūt atmiņai kaut ko no Margeritas, es aizsteidzos pie ūtrupnieka un lūdzu to parādīt man pārdoto mantu un pircēju sarakstu. Es ieraudzīju, ka šo grāmatiņu esat jūs nopircis, un nolēmu lūgt jūs atvēlēt man to, kaut gan summa, ko jūs par to esat samaksājuši, sacēla manī stipras šaubas par mana nodoma izdošanos, jo man likās, ka arī jums saistās kādas atmiņas ar šo grāmatu.
Šais Armanda vārdos bija manāmas bailes no tā, vai tik es arī Margeritu nepazīstu tikpat tuvu cik viņš.
Es steidzos viņa aizdomas izklīdināt.
— Es viņu pazinu tikai pēc izskata, — es teicu, — un viņas nāve atstāja uz mani to iespaidu, ko atstāj kura katra jaunas, skaistas sievietes nāve uz jaunu vīrieti, kam bijusi izdevība un prieks to dažreiz satikt. Es gri- i»ēju kaut ko nopirkt viņas mantu ūtrupē, un pats nezinu, kāpēc šo grāmatu es tik ļoti pārsolīju; varbūt tikai tāpēc, lai pakaitinātu kādu kungu, kas arī gribēja to iegūt. Es atkārtoju: grāmata ir jūsu, tikai ne ar tādiem noteikumiem , kādiem es to ieguvu ūtrupē. Šī grāmata lai ir mūsu iepazīšanās un turpmākās draudzības ķīla.
— Labi, — teica Armands, izstiepdams savu roku un cieši saspiezdams manējo, — es pieņemu un būšu jums pateicīgs visu mūžu.
Es karsti vēlējos no Armanda izzināt šo to par Margeritu, jo viņa paraksts grāmatā, viņa steigas pilnais ceļojums, viņa neatlaidīgā vēlēšanās iegūt šo grāmatu asināja manu ziņkāri. Bet es baidījos ar tamlīdzīgiem jautājumiem viņā sacelt aizdomas, it kā es būtu atteicies no naudas tikai tāpēc, lai iegūtu tiesības iejaukties viņa personīgajā dzīvē.
Likās, viņš noprata manas domas un sacīja:
— Vai jūs esat lasījis šo grāmatu?
— Jā, visu.
— Un ko jūs domājat par manu ierakstu?
— Es nospriedu, ka sievietei, kupai jūs esat dāvinājis šo grāmtu, vajadzēja pacelties pāri parastajam līmenim, jo es nespēju šais rindās saskatīt tikai tukšu komplimentu.
— Jūs spriežat pareizi. Šī sieviete bija eņģelis. Ņemiet, izlasait šo vēstuli!
Viņš pasniedza man papīra loksnītes, kūpas, kā redzams, viņš daudzreiz bija turējis savās rokās.
Es atlocīju tās un lasīju:
Mīļais Armand, es saņēmu Jūsu "vēstuli. Jums, kā parasts klājas labi, un es pateicos Dievam par to. Jā, mans draugs, esmu slima un ar slimību, kas neatkāpjas, bet jūsu līdzjūtība atvieglo manas ciešanas. Es nenodzīvošu vairs tik ilgi, lai izbaudītu laimi, spiežot to roku, kas rakstījusi man tik mīļu vēstuli, kūpas vārdi vien mani izārstētu, ja es vispār būtu vēl ārstējama. Es Jūs vairs neredzēšu, jo nāve jau ir tik tuvu, un Jūs esat simtām jūdžu tālumā no manis. Nabaga draugs! Jūsu agrākā Margerita ir stipri pārvērtusies. Varbūt ir labāk, ka Jūs viņu vairs neredzat, nekā redzat to tādu, kāda tā tagad ir. Jūs jautājat man, vai es jums piedodu. Ak, draugs, no visas sirds, jo tās sāpes, ko jūs man nodarījāt, bija tikai Jūsu mīlestības apliecinājums. Jau mēnesis, kamēr guļu slima, bet es domāju tik daudz par Jums, ka, sākot ar mūsu šķiršanās dienu, es rakstu dienas grāmatu un turpināšu to, kamēr vien spēšu.
Ja Jūsu interese, ko Jūs man parādāt, ir patiesa, Armand, tad, tiklīdz esat atgriezies, aizejiet pie Jūlijas Diprē. Viņa Jums nodos manu dienas grāmatu, kupā atradīsit atbildi un attaisnojumu visam tam, kas starp mums noticis. Jūlija ir ļoti laipna pret mani, un mēs bieži runājām par Jums. Viņa bija pie manis, kad saņēmu Jūsu vēstuli, un mēs abas lasījām to un raudājām.
Ja Jūs arī nebūtu man atsūtījis ne vārda, es būtu lūgusi viņai nodot Jums, atgriežoties Francijā, šos manus papīrus. Nesakait paldies man par to! Šī dienu pa dienai atskatīšanās atpakaļ manas dzīves vienīgajos laimes brīžos, dara man labu, un, ja Jūs, to lasot, atradīsit kādu attaisnojumu tajā, kas bijis, tad es, no savas puses, atrodu sev nebeidzamu mierinājumu.
Es vēlētos Jums atstāt kādu piemiņu, kas Jums vienmēr atgādinātu mani, bet visas manas mantas ir aprakstītas, un man vairs nav nekā.
Vai Jūs varat saprast, mans draugs? Es mirstu un no savas nāves gultas es blakus istabā varu dzirdēt šurp un turp staigājam sargu, kuju atsūtījuši mani kreditori, lai nekas netiktu aiznests prom, un lai man pašai nekas nepaliktu, gadījumā, ja es nenomirtu. Es ceru, ka viņi gaidīs līdz galam, un tikai tad izsludinās ūtrupi.
Ak, cilvēkiem nav žēluma! Jeb vai varbūt es maldos, tas ir Dievs — taisns un nelokāms.
Un tad, dārgais draugs, Jūs ieradīsities manā ūtrupē un nopirksit kaut ko, jo, ja arī es noslēptu Jums kaut mazāko nieciņu, viņi to uzzinātu un liktu Jums atbildēt par svešas mantas piesavināšanos.
Cik skumja ir dzīve, no kuras es šķiros!
Cik labs būtu Dievs, ja viņš novēlētu man pirms miršanas vēlreiz jūs redzēt! Bet, kā redzams, man atliek tik sacīt: „Ardievu, mans draugs!" Piedodiet, ka nerakstu garāku šo vēstuli, bet manas veselības kopēji ir padarījuši mani tik vārgu, ka mana roka pagurst.
Margerita Gotjē.
Un tiešām, beidzamie vārdi bija grūti salasāmi.
Es atdevu vēstuli Armandam, kas, jādomā, atkārtoja pie sevis tās saturu, kamēr es to lasīju. Paņēmis vēstuli, viņš sacīja:
— Kas varētu iedomāties, ka to rakstījusi kāda bagātnieka mīļākā!
Un, atmiņu saviļņots, viņš pārliecās pār vēstuli un spieda to pie savām lūpām.
— Kad es iedomājos, — viņš atkal atsāka, — ka viņa nomira, pirms es paguvu to redzēt, un ka es viņu neredzēšu vairs nekad, kad es domāju par to, ka viņa man darījusi laba vairāk nekā māsa to spētu, — es nevaru sev piedot, ka atļāvu viņai tā nomirt. Nomirt! Nomirt, domājot par mani, rakstot man, piesaucot manu vārdu, mīļā nabaga Margerita!
Un Armands, ļaudams vaļu savām domām un asarām, izstiepis roku pret mani, sacīja: — Ļaudis saskatītu manī bērnišķīgumu, redzot mani krītam Izmisumā par tādu mirušu sievieti kā viņu, bet neviens nezina, kā es esmu viņai licis ciest, cik nežēlīgs es esmu bijis, un cik laba ir bijusi viņa. Es domāju, ka es esmu tas, kam jā* piedod, bet šodien es jūtos apkaunots, saņēmis viņas piedošanu. Es atdotu desmit gadu savas dzīves, ja man dotu vienu stundu nožēlas pie viņas kājām.
Grūti ir mierināt nelaimē cilvēku, kufu tuvāk nepazīsti, bet es tik dziļi jūtu līdz šī jaunā cilvēka ciešanām; viņš ar tādu vaļsirdību stāstīja man par savām bēdām, ka es ticēju, ka daži manis teiktie vārdi viņam nebūs vienaldzīgi.
— Vai jums nav vecāku, draugu? — es teicu. — Uzmeklējiet tos, varbūt viņi spēs jūs mierināt jūsu bēdās. Es jums varu tikai just līdz.
— Jā, tas tiesa, — viņš sacīja, piecēlies un staigādams šurp un turp pa istabu, — esmu jums jau apnicis. Piedodiet, es nedomāju, ka manas bēdas jūs tik maz saistīs.
— Jūs mani pārpratāt, es labprāt jums pakalpotu, bet, diemžēl, es jūtos nevarīgs klusināt jūsu bēdas. Ja es un manu draugu sabiedrība var izkliedēt jūsu skumjas, ja es kaut kādā ziņā varu jums noderēt, labprāt visu darīšu, un nešaubieties par manu prieku darīt kaut ko jūsu labā.
— Piedodiet man, — sacīja viņš, — bēdas paasina pārdzīvo jumu. Atļaujiet man uzkavēties pie jums vēl dažas minūtes, lai izslaucītu acis, lai ielas puikas nerādītu ar pirkstiem uz vīrieti, kas noraudājies. Jūs mani darījāt laimīgu, uzdāvinot šo grāmatu; es nekad nespēšu jums pienācīgi pateikties par to.
— Dāvājiet man drusku savas draudzības, — sacīju es Armandam, — un uzticiet man savu bēdu stāstu! Izstāstot dažreiz iegūstam atvieglinājumu ciešanās.
— Jums taisnība, bet šodien man gribas raudāt, un es nespēšu tagad visu sakarīgi izstāstīt. Citreiz, pēc dažām dienām es jums izstāstīšu šo stāstu visos sīkumos, un tad jūs redzēsit, vai es varēju neraudāt par šo nabaga meiteni. Bet tagad, — viņš piemetināja, acis pēdējo reizi slaucīdams un spogulī vērdamies, — sakait, ka neuzskatāt mani par galīgu nelgu, un atļaujiet man jūs vēlreiz apciemot!
Viņš pameta uz mani maigu un mīļuma apstarotu skatu, un es ar pūlēm atturējos, lai viņu neapkamptu.
Bet Armanda acīs atkal saskrēja asaras un, gribēdams tās apslēpt, viņš aizgriezās.
— Esiet vīrs! — es sacīju.
— Ardievu, — viņš izdvesa un izskrēja no istabas.
Es atbīdīju loga priekškarus un redzēju viņu iekāpjam karietē, kas pie durvīm gaidīja, bet, tikko atsēdies, viņš atkal izplūda asarās, paslēpdams savu seju rokās.
Pagāja labs laiks, un nekas nebija dzirdams par Armandu, toties es daudz dzirdēju runājam par Margeritu.
Es nezinu, vai jūs esat ievērojuši, ka dažreiz pietiek viena vārda par personu, kūja jums agrāk bija tikpat kā nezināma, kupa jums daudz neinteresēja, bet, vairākkārt pieminēta, viņa iznirst jūsu priekšā visos sīkumos. Jūs pēkšņi atklājat, ka esat par šo personu interesējies, jūs atminaties, ka vairākreiz tā ienākusi jūsu dzīvē,tikai jūs neesat tam pievērsuši īstās vērības.
Kas attiecas uz Margeritu, tad gluži to par viņu sacīt nevar: es viņu tiku redzējis jau agrāk un pazinu viņa; bet pēc ūtrupes es tik bieži dzirdēju pieminam viņas vārdu, kas bija apausts dzijām sāpēm, ka mana ziņkāre pieauga līdz ar apbrīnu.
Beidzot es griezos pie saviem draugiem, kuriem es agrāk par Margeritu nebiju bildis ne vārda, un jautāju tiem:
— Vai jūs pazināt Margeritu Gotjē?
— Dāmu ar kamēlijām?
— Jā.
— Ļoti labi.
Šis „]oti labi" bieži tika Izrunāts, aizdomīgi smīnot.
— Bet kas viņa īsti bija?
— Laba meitene.
— Un tas ir viss?
— Nu, varbūt, mazliet atjautīgāku un jūtīgāku sirdi nekā citām.
— Vai tiešām nezināt nekā sevišķa par viņu?
— Viņa izputināja barona G…
— Tas viss?
— Viņa bija arī kāda veca hercoga mīļākā…
— Vai viņa tiešām bija tā mīļākā?
— Tā runā; vismaz viņš tai devis daudz naudas.
Un tā, galvenos vilcienos, vienmēr vienas un tās pašas atbildes. Bet man gribējās uzzināt kaut ko par Margeritas attieksmēm ar Armandu.
Reiz es satiku cilvēku, kam bija plaša pazīšanās ar šādām sievietēm, un es tam jautāju:
— Vai jūs pazināt Margeritu Gotjē?
Viņš atbildēja smīnēdams tāpat kā citi:
— Ļoti labi.
— Kas par meiteni viņa īsti bija?
— Skaista un laba meitene. Viņas nāve man sagādāja lielas bēdas.
— Vai viņai nebija mīļākais kāds Armands Divāls?
— Slaida auguma gaišmatis?
— Jā.
— Bija.
— Kas bija šis Armands?
— Kāds jauns cilvēks, kas izšķiedis ar viņu savu nelielo kapitālu un bijis spiests to atstāt. Runā, ka viņš to neprātīgi mīlējis.
— Bet viņa?
— Viņa, kā stāsta, arī to mīlējusi, bet tikai pēc savas saprašanas. No šādām sievietēm jau nevar prasīt to, ko viņas nespēj dot.
— Bet kas notika ar Armandu?
— Nezinu. Mēs viņu ļoti maz pazinām. Viņš dzīvoja ar Margeritu mēnešus sešus uz laukiem. Kad viņa atgriezās, viņš bija aizbraucis.
— Un jūs viņu kopš tā laika neesat redzējuši?
— Nē.
Arī es vairs Armandu neesmu redzējis. Es nodomāju, ka viņš, pie nianis būdams, pārspīlējis savas mīlestības jūtas pret Margeritu, tāpat savas ciešanas, sakarā ar viņas nāvi, un varbūt ir jau aizmirsis nomirušo Margeritu un savu solījumu vēlreiz mani apciemot.
Taču šādas domas gan varēja attiecināt uz dažu labu, bet Armanda izmisumā bija daudz neliekuļotas nopietnības, un, svaidīdamies ar domām no vienas galējības otrā, es beidzot iztēlojos viņu bēdu nomāktu, saslimušu, varbūt viņš pat bija nomiris.
Es sāku interesēties par šo jauno cilvēku, bet, tā kā viņš nenāca pie manis, es nolēmu uzmeklēt viņu.
Es aizgāju uz Antenes ielu. Varbūt Margeritas durvju slēdzējs zina, kur dzīvo Armands. Bet tur nebija vairs vecā durvju slēdzēja, un jaunais nezināja nekā tāpat kā es. Es uzzināju beigās tikai to, ka Margerita apbedīta Monmatras kapsētā.
Bija aprīļa mēneša saulaina un silta diena. Kapi vairs neizskatījās tik kaili un drūmi kā ziemu. īsi sakot, bija pietiekami silts, lai dzīvie atminētos mirušos un apmeklētu tos. Es aizgāju uz kapsētu, sev teikdams: „Pir- mais acu uzmetiens Margeritas kapam mani pārliecinās, vai Armanda sāpes vēl ir dzīvas, un varbūt es uzzināšu, kas noticis ar viņu pašu."
Es uzmeklēju sargu un jautāju tam, vai 22. februārī te nav paglabāta kāda sieviete vārdā Margerita Gotjē.
Sargs sāka šķirstīt lielu grāmatu, kurā bija reģistrēti visi, kas ieradušies šai pēdējā ostā, un atbildēja man, ka tiešām 22. februārī ap pusdienas laiku te viņa apglabāta.
Es lūdzu sargu pavadīt mani līdz kapam, jo ir pārāk
grūti bez pavadoņa orientēties šai nomirušo pilsētā, kur tāpat ir ielas kā dzīvo pilsētās. Sargs pasauca dārznieku un deva tam nepieciešamos aizrādījumus, bet dārznieks to pārtrauca:
— Zinu, zinu… šo kapu ļoti viegli atrast, — dārznieks turpināja, pagriezies pret mani.
— Kāpēc? — es jautāju.
— Tāpēc, ka uz tā ir pavisam citādas puķes nekā uz pārējiem kapiem.
— Vai jūs par tām gādājat?
— Jā, kungs, un es ļoti vēlētos, ka visi tuvinieki tā rūpētos par saviem aizgājušiem, kā par šo kapu rūpējas tas jaunais cilvēks, kas manā ziņā atstāja šo kapu.
Aiz nedaudziem pagriezieniem dārznieks apstājās un sacīja:
— Lūk, te mēs esam.
Un, tiešām, manā priekšā bija ziedošu puķu dobe, kas nemaz neatgādinātu kapu, ja tuvumā tai nebūtu baltā marmora plāksne ar mirušās vārdu. Visapkārt kapam vijās baltas kamēlijas.
— Kā jums tas patīk? — jautāja dārznieks.
— Tas ir ļoti skaisti.
— Un man ir pavēlēts novītušās kamēlijas neatlaidīgi apmainīt pret jaunām.
— Kas tad jums tā pavēlēja?
— Kāds jauns cilvēks, kas ļoti raudāja, kad viņš te pirmoreiz bija atnācis; jādomā, kāds viņas bijušais pielūdzējs, jo, kā runā, viņa bijusi sieviete no platā ceļa. Viņa bijusi arī ļoti skaista. Tam es ticu. Vai jūs viņu pazināt?
33
— Jā.
3 Kamēliju dāma
— Tāpat kā tas jaunais cilvēks, — piebilda dārznieks, nozīmīgi smīnēdams.
— Nē, es netiku ar viņu nekad sarunājies.
— Un tomēr atnācāt viņu apciemot; tas ļoti mīļi no jusu puses, jo viņu neviens te neapmeklē.
— Neviens?
— Neviens, izņemot to jauno cilvēku, kas te reiz bija atnācis.
— Tikai vienu reizi?
— Jā, kungs.
— Un no tā laika viņš vairāk nav nācis?
— Nē, bet viņš nāks atkal, kad atgriezīsies.
— Viņš aizbraucis?
— Jā.
— Vai jūs zināt, uz kurieni viņš aizbrauca?
— Viņš aizbrauca laikam pie nomirējas māsas.
— Ar kādu nolūku?
— Viņš aizbrauca pēc atļaujas izrakt nomirēju un paglabāt citā vietā.
— Kāpēc viņš negrib, ka viņa tepat guļ?
— Zināt, kungs, ar mirušiem arī notiek dīvainas iedomas. To mēs redzam katru dienu, išīs kapu vietas pārdod tik uz pieciem gadiem, bet tas jaunais cilvēks grib tai nodrošināt mūžīgu dusu un plašāku kapa vietu, tāpēc labāk pārvietoties uz jauno kapsētu.
— Ko jūs saucat par jauno kapsētu?
— Jaunās kapu vietas, kūpas pārdod tagad kreisajā pusē. Pār cilvēkiem valda dažreiz savādas iegribas.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Gribēju teikt, ka savādības mums jāredz arī te. Tā kā tagad, šī m-lle Gotjē, kā liekas, dzīvojusi vieglprātīgi, atvainojiet par izteicienu. Nabadzīte, tagad tā
nomirusi, no viņas ir palicies tikpat daudz pāri, cik no tām, par kupām nezinām teikt neviena slikta vārda, un kuru kapus mēs aplaistām tāpat kā šo katru dienu. Labi, bet, kad nu šai blakus gulošo dāmu piederīgie uzzināja, kas tā tāda, ko jūs domājat viņi teica? Viņi uztraucās, draudēja, ka dabūs viņu prom no šejienes, pieprasīja, lai šādām personām ierādītu citur kapsētu tāpat kā nabagiem. Vai tas ir dzirdēts? Es viņus labi pazīstu, šos taukos kapitālistus, kas četras reizes gadā atnāk uz kapsētu, paši atnes puķes un kādas puķes! Skopojas ar tiem, kurus apraudot, raksta uz pieminekļiem par savām asarām, kūpas tie nekad nav raudājuši, un sagādā saviem kaimiņiem dažādas nepatiksmes. Ticiet vai neticiet: es nepazinu šo jauno dāmu, es nezinu, ko viņa ir darījusi, bet tomēr es mīlu šo nabadzīti un rūpējos par viņu, apgādājot viņas kapam kamēlijas par vis- mērenākām cenām. Šis ir mans visiemīļotākais kaps. Jūs redzat, kungs, mums jāiemīl mirušie, jo mēs esam tik aizņemti, ka mums tikko atliek laika mīlēt vēl ko citu.
Es lūkojos šai cilvēkā, un daži mani lasītāji sapratīs bez paskaidrojuma, kāds uzbudinājums man bija jāiztur, klausoties viņā.
To laikam ievēroja arī viņš un turpināja:
— Runā, daudzi esot izputinājuši visu savu bagātību viņas dēļ, esot bijuši tai arī tādi, kas to dievinājuši, bet redzot, ka neviens vairs viņu neatmin un nenopērk viņai pat viena ziediņa, kļūst tā ērmoti, kungs, tā skumji. Viņai gan vēl daudz nav ko žēloties, viņai ir savs kaps pašai par sevi un kaut viens cilvēks, kas par viņu rūpējas visu vietā. Bet mums te guļ nabadzīgas Jaunavas tādas pašas kā viņa un tikpat vecas kā viņa, bet viņas sa
met kopējā bedrē, un sirds man sažņaudzas tad sāpēs, dzirdot viņu ķermeņus smagi nokrītam bedres krēslā. Un neviena dvēsele par viņām vairs netur bēdu, reiz viņas ir mirušas. Nav patīkams mūsu amats, sevišķi tad vēl, ja drusku kas palicis pāri no sirds. Bet ko darīsi? Palīdzēt nevari Man pašam ir divdesmit gadu veca braša mazmeita, un cik atved šurp kādu mirušu jaunavu tanī vecumā, man jādomā par viņu, un sirds sāk viļņoties, vienalga, vai tā bijusi klaidone vai augsti teie- nījama dāma. Bet mans stāsts būs jums jau apnicis, un jūs jau nenācāt šurp, lai tajā klausītos. Mans uzdevums bija parādīt jums šo kapu. Te tas ir. Vai es varu jums vēl kā pakalpot?
— Vai jūs nezināt Divāla kunga adresi? — es jautāju šim vīram.
— Zinu, viņš dzīvo X ielā. Vismaz tur es eju saņemt naudu par šīm puķēm, ko jūs redzat uz kapa.
— Paldies, mans draugs.
Es uzlūkoju pēdējo reizi šo ziedošo kapu, kūpam mani skati gribēja izurbties cauri, lai redzētu, ko zeme izdarījusi ar šo skaisto radījumu, tad es skumju prātu devos projām.
— Jūs gribat apmeklēt Divāla kungu? — jautāja dārznieks, man blakus iedams.
— Jā.
— Es esmu pārliecināts, ka viņš vēl nav atgriezies Parīzē, citādi viņš, droši vien, būtu atnācis jau Surp.
— Jūs domājat, ka viņš vēl nav aizmirsis Margeritu?
— Ne tikai domāju, bet esmu pārliecināts un ar mieru derēt, ka viņš vēlas to guldināt jaunā kapā tikai tāpēc, lai to vēlreiz redzētu.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Pirmais viņa jautājums, ierodoties šais kapos, bija: „Kādā ceļā es viņu kaut reiz vēl varētu redzēt?" Nu, saprotams, pārmainot kapa vietu. Uu es viņam paskaidroju visas formālitātes, kādas jāievēro šādu nodomu reālizējot. Vispirms, nepieciešama piederīgo atļauja. Pēc šādas atļaujas tad arī aizbrauca Divāla kungs pie nomirējas māsas.
Mēs bijām jau pienākuši pie kapsētas vārtiem; es vēlreiz pateicos dārzniekam, iespiezdams tam rokā pāris sudraba naudas gabalu un devos uz ielu, kur Armands pēc dārznieka sniegtajām ziņām dzīvoja. Viņš vēl nebija pārradies.
Es uzrakstīju viņam pāris vārdu un lūdzu to, atgriežoties Parīzē, apciemot mani vai vismaz paziņot, kur un kad es viņu varētu satikt.
Nākošas dienas rītā es saņēmu no Armanda vēstuli, kūjā viņš rakstīja par savu ierašanos Parīzē un lūdza to apmeklēt, jo esot tik saguris no garā ceļojuma, ka nespēšot iziet no mājas.
Es atradu Armandu gultā.
Viņš sniedza man savu karsto roku.
— Jums ir karsonis, — es sacīju.
— Nieki, vienkārši nogurums no garā un steigas pilnā ceļojuma.
— Jūs bijāt pie Margeritas māsas?
— Biju, bet kas jums to teica?
— Kāds cilvēks; vai jūs ieguvāt, pēc kā braucāt?
— Saprotams, bet kas jums stāstīja par šo manu ceļojumu un tā nolūku?
— Kapsētas dārznieks.
— Jūs redzējāt viņas kapu?
— Jā.
— Vai dārznieks pienācīgi rūpējas par to? — jautāja Armands, un asaras noritēja pār šī slimā vira seju. Es izlikos, ka neredzu to, un sāku runāt par kaut ko citu.
— Jau trīs nedēļas pagājušas kopš jūs aizbraucāt, — es sacīju.
— Viņš pārvilka ar roku pār seju un atbildēja:
— Jā, tieši trīs nedēļas.
— Jūs ilgi bijāt ceļā?
— Nē, es neatrados visu laiku ceļā. Nobraucis turp, es saslimu, un karsonis mani noturēja gultā veselas divas nedēļas.
— Un jūs uzsākat ceļojumu atpakaļ vēl pilnīgi neiz-
veseļojies?
— Ja es tur paliktu vēl kādu nedēļu, es, droši vien, tur būtu nomiris.
— Labi, tagad jūs esat atpakaļ, bet nu jums jārūpējas par sevi vairāk; jūsu draugi jūs uzraudzīs, un es pirmais, ja atļausit.
— Pēc divām stundām es jau celšos.
— Tas būtu neprātīgi.
— Man jāceļas.
— Kas jums tik neatliekami darāms?
— Man jāiet pie policijas priekšnieka.
— Jūs to varat taču uzticēt kādam savam draugam. Tagad jums jānomierinās, citādi jūs varat bīstami saslimt.
— Tas var mani tikai izdziedināt. Man vēlreiz viņa jāredz. Es nevaru gulēt kopš tās dienas, kad saņēmu ziņu par viņas nāvi, un sevišķi pēc tam, kad redzēju viņas kapu. Es nevaru pieņemt, ka šī jaunā un skaistā sieviete, kādu es viņu atstāju, ir tiešām mirusi. Es gribu pats par to pārliecināties. Es gribu pats redzēt, ko Dievs ir nodarījis šim radījumam, ko es tik ļoti mīlēju, un tad, varbūt, šī skata šausmas izdzēsīs manu izmisumu. Jūs taču nāksit man līdz, ja tas nesagādā jums pārāk lielas nepatiksmes?
— Ko jums teica viņas māsa?
— Nekā. Viņa bija ļoti izbrīnējusies par to, ka kāds svešs cilvēks grib pirkt jaunu zemi, kur apglabāt Margeritu, un bez kavēšanās viņa izrakstīja man atļauju.
— Bet ticiet man, būs labāk, ja jūs atliksit šo darbu līdz tai dienai, kad jūs būsit galīgi izveseļojies.
— Neraizējieties, maoi spēka pietiks! Bet es zaudēšu prātu, ja ar šo savu nodomu vilcināšanos. Man nebūs miera agrāk, iekāms nebūšu Margeritu redzējis.
— Es saprotu jūs, — sacīju, — un esmu ar mieru jūs pavadīt, bet vai Jūliju Diprē jūs esat redzējis?
— Jā. Es viņu redzēju pirmajā diena pēc manas ierašanās Parīzē.
— Vai viņa jums nodeva papīrus, ko Margerita viņai atstāja, lai nodotu jums?
— Te viņi ir.
Armands izvilka no spilvena apakšas nelielu papīra vīstokli un atkal to atlika atpakaļ.
— Es zinu no galvas visu, kas tur uzrakstīts, — sacīja viņš. — Reizes desmit dienā es to esmu lasījis visas šīs trīs nedēļas no vietas. Jūs ari to izlasīsit, tikai drusciņ vēlāk, kad es būšu mazliet nomierinājies un atlabojies un spēšu ar jums dalīties šai atzīšanās stāstā, kas slēpj tik daudz mīlestības un sirds kvēles. Bet tagad es jūs lūgšu man pakalpot.
— Ar ko?
— Jūs gaida uz ielas važonis?
— Jā.
— Lūdzu paņemiet manu pasi un aizbrauciet uz pastu, tur man jāsaņem pēc pieprasījuma divas vēstules. Kad jūs atgriezīsities, tad mēs kopā aizbrauksim pie policijas priekšnieka, lai izkārtotu rītdienas ceremoniju.
Armands man iedeva savu pasi, un es aizbraucu uz Žana Žaka Ruso ielu. Tur izsniedza man divas vēstules.
Atgriežoties es Armandu atradu priekšā jau apģērbušos.
— Pateicos, — viņš sacīja, saņemdams vēstules. — No mana tēva un māsas. Viņiem vajadzēja būt izbrīnētiem par manu klusēšanu.
Viņš atplēsa vēstules un steigā pārskrēja ar acīm tām pāri, vairāk uzminēdams nekā lasīdams, kas šais ap četri lappušu gajrajās vēstulēs bija teikts.
— Brauksim, — viņš sacīja, — uz vēstulēm atbildēšu rīt.
Mēs nonācām policijas iecirknī, kur Armands pasniedza ierēdnim Margeritas māsas atļauju, pret kuļ*u tam ierēdnis izsniedza vajadzīgos papīrus kapsētas uzraugam.
Tika norunāts, ka pārvietošanu uz jauno kapa vietu izdarīs rīt no rīta ap pulksten desmitiem.
Man jāatzīstas, ka es biju ļoti vēlējies būt šīs norises aculiecinieks, un es nevarēju visu nakti aizmigt. Un, spriežot pēc tām domām, kas nodarbināja manas smadzenes, Armandam šī nakts būs bijusi daudzreiz gajāka un grūtāka.
Kad es nākošās dienas rītā ap deviņiem ierados pie viņa, viņš bija stipri bāls, bet citādi diezgan mierīgs.
Viņš man uzsmaidīja un sniedza roku.
Sveces bija izdegušas, un izejot viņš paņēma līdz biezu vēstuli, adresētu tēvam. Jādomā, tajā bija uzticēts viņa šīs nakts pārdzīvojums.
Pēc pusstundas mēs bijām jau Monmatras kapsētā.
Ierēdnis mūs jau gaidīja.
Mēs lēni tuvojāmies Margeritas kapam. Policijas inspektors gāja pirmais, es un Armands tam klusēdami sekojām. Laiku pa laikam es jutu sava ceļa biedra roku konvulsīvi saraujamies. Viņš nodrebēja vispār augumam. Es paskatījos viņā. Viņš saprata šo skatu un uzsmaidīja man. Mēs nebijām pārmainījuši ne vārda, kopš atstājām māju.
Netālu no kapa Armands apstājās, lai noslaucītu smagām sviedru lāsēm norasojušo seju.
Kad mēs piegājām pie kapa, puķes jau bija noņemtas no tā, un divi cilvēki raka zemi.
Armands piespiedās pie koka un vēroja viņus.
Likās, gar acīm viņam lēni slīdēja visa viņa dzīve.
Te viena no lāpstām atsitās pret akmeni.
No šī trokšņa Armands sarāvās kā elektriskas strāvas dzelts un tik stipri saspieda manu roku, ka es sajutu
sāpes.
Kad kaps bija atrakts, ierēdnis sacīja:
— Atveriet šķirstu!
Kaprači paklausīja it kā tā būtu visvienkāršākā lieta pasaulē.
Šķirsts bija no ozola koka. Drēgnumā skrūves bija ierūsējušas un diezgan grūti nācās vāku noņemt. Pretīga smaka kāpa uz augšu, neskatoties uz smaržīgajiem augiem, ar kuriem kaps bija bagātīgi piebārstīts.
— Ak Dievs! Ak Dievs! — čukstēja Armands un nobālēja.
Pat kaprači novērsās uz brīdi.
— Jā [>asteidzas, — sacīja ierēdnis.
Viens no kapračiem izstiepa roku un pacēla balto šķidrautu no Margeritas sejas.
Tas bija šausmīgs skats. Acu vietā bija divas tukšas bedres, lūpas bija zudušas, tikai balti zobi, cieši sakosti, vīdēja pretī. Melnie mati gaj-i un sausi bija cieši aplipuši ap pieri un mazliet aizsedza pelēki zaļganos vaigu dobumus. Bet, neskatoties uz to, es tomēr saredzēju šai atbaidīgajā sejā to balto, viegli iesārto jautro seju, kuru es tik bieži biju redzējis.
Armands nenovērsa acis no šīs sejas; viņš pielika lakatiņu pie mutes un koda to savos zobos.
— Vai jūs pazīstat viņu? — jautāja ierēdnis Divāla kungam.
— Pazīstu, — atbildēja Armands aizsmakušā balsī.
— Tad aiztaisiet šķirstu un nesiet to projām! — sacīja ierēdnis.
Kaprači uzklāja atkal balto šķidrautu Margeritas sejai, aiztaisīja šķirstu un aiznesa to uz norādīto vietu.
Bet Armands nepakustējās. Kā sastindzis viņš skatījās, acis neatraudams tukšajai bedrei, bāls kā nupat atrakts līķis, kā akmenī pārvērsts.
Es piegāju pie ierēdņa.
— Šī kunga klātiene laikam vairs nav vajadzīga, — es jautāju tam, norādīdams uz Armandu.
— Nav vajadzīga, — viņš sacīja. — Un es dodu jums padomu aizvest viņu labāk projām, jo viņš, kā redzams, ir slims.
— Iesim! — es uzrunāju Armandu, saņemdams viņa roku.
— Ko jūs teicāt? — jautāja Armands, nesaprašanā mani uzlūkodams, it kā mani nepazīdams.
— Viss jau ir pāri, — es piebildu, — iesim, mans draugs! Jums auksti, jūs esat tik bāls; šie uztraukuma pilnie pārdzīvojumi jums ir par smagiem.
— Jums taisnība, iesim! — viņš atbildēja, bet nepakustējās ne soļa.
Es viņu saņēmu aiz rokas un vilku sev līdz.
Viņš ļāva sevi vest kā mazs bērns, tikai reižu parei- zei murminādams:
— Vai jūs redzējāt viņas acis?
Un viņš skatījās atpakaļ, it kā šīs acis tur spokotos.
Viņa soļi kļuva nervozi, zobi klabēja, rokas bija aukstas, nervozas trīsas skrēja pār visu viņa augumu.
Es viņam kaut ko teicu, bet viņš neatbildēja, tikai padevīgi sekoja man.
Pie kapsētas vārtiem gaidīja važonis. Viņš bija tur tieši laikā.
iesēžoties važonī, drebuļi sāka kratīt vēl stiprāk, bet, gribēdams slēpt savu uztraukumu un ciešanas, viņš spieda manas rokas un čukstēja:
— Tas nekas, nekas, gribu tikai raudāt.
Es redzēju, cik stipri cilājās viņa krūtis, viņa acis kļuva sarkanas, bet tās bija sausas.
Nokļuvis viņa mājās, es ar viņa apkalpotāja palīdzību to noguldīju gultā, izkurināju krāsni un aizsteidzos pie sava ārsta, kūpam izstāstīju visu, kas noticis.
Ārsts atsteidzās kopā ar mani.
Armands gulēja lielā karsonī un murgoja nesaprotamus vārdus, kupu starpā bija dzirdams arī Margeritas vārds.
— Kas ir? — es jantāju ārstam, kad tas bija slimnieku izmeklējis.
— Ne vairāk, ne mazāk kā smadzeņu karsonis, bet tā ir viņa laime. Dievs lai man piedod, bet citādi viņš sajuktu prātā. Fiziskās sāpes iznīcinās morāliskās, un pēc mēneša viņš būs glābts no vienām un, cerams, arī no otrām.
Slimībai, kas piemeklēja Armandu, ir viens labums: tā vai nu nokauj cilvēku tūlīt, vai arī tai ātri tiek pāri.
Pēc divām nedēļām Armanda veselība sāka strauji laboties, pa šo laiku mūsu starpā nodibinājās sirsnīga draudzība. Gandrīz visu slimības laiku es nodzīvoju pie viņa.
Pavasaris atvērās ar saviem ziediem, savām lapām,putniem un putnu dziesmām. Mana drauga istabas logs stāvēja priecīgi atvērts,UN no dārza priecīgi istabā šķita plūstam veselības pilna elpa.
Ārsts atļāva viņam jau celties, un, kad saule pacēlās visaugstāk, un bija vissiltāks, mēs sēdējām pie loga un runājām.
Es pūlējos sarunas tematus izraudzīties tādus, kas nesaistās ar atmiņām par Margeritu, bet Armands mīlēja runāt par viņu, un, likās, šais runās atlaba. Viņš nekavējās vairs atmiņās ar asarām acīs kā agrāk, bet ar maigu smaidu lūpās.
Kādu vakaru mēs nosēdējām pie loga ilgāk nekā parasts; laiks bija sevišķi jauks, un saule norietēja zeltaini sārtā spožumā.
Kaut gan mēs bijām Parīzē, zaļā lapotne, kas ap mums kļāvās, likās izslēdza mūs no šīs pasaules, un mūsu sarunu traucēja tikai šad un tad gapām aizslīdošu ratu troksnis.
— Apmēram tādā pašā novakarē kā šis, es pirmoreiz satikos ar Margeritu, — sacīja Armands, it kā klausīdamies pats savās domās, bet ne manā runā.
Es klusēju.
Tad viņš pagriezās pret mani un teica:
— Man jums jāizstāsta viss, jūs uzrakstīsit grāmatu, kurai neviens neticēs, bet kupu jums varbūt būs patika un interese rakstīt.
— To jūs man izstāstīsit vēlāk, mans draugs, — es sacīju, — tagad jūs vēl neesat pietiekami stiprs.
— Vakars ir silts, un es apēdu veselu cāļa spārniņu, — viņš smaidīdams sacīja, — drudža man vairs nav, un tā kā mums nav nekā ko darīt, es jums izstāstīšu visu tagad.
— Ja jūs tiešām tā vēlaties, es klausīšos.
— Tas ir ļoti vienkāršs stāsts, — viņš piebilda, — un es to izstāstīšu jums no viena gala līdz otram.
Lūk, te ir tas, ko viņš man stāstīja, un es neesmu pārgrozījis gandrīz ne vārda šai aizkustinājuma pilnajā stāstā.
— Jā, — iesāka viņš, atliecis galvu uz sava krēsla balsta, — jā, tas bija tāds pats vakars kā šis. No rīta es biju izbraucis aiz pilsētas kopā ar savu draugu Gastonu 11… Vakarā atgriezāmies pilsētā un aiz gapa laika iegriezāmies Varietē teātrī.
Starpbrīdī mēs izgājām foajē, kur mans draugs paklanījās kādai slaidai dāmai.
— Kas tā bija, kupai jūs paklanījāties? — es viņam jautāju.
— Margerita Gotjē, — viņš atbildēja.
— Kā viņa pārvērtusies, es gandrīz vairs viņu nepazinu, — es sacīju ar satraukumu, kupu jūs tūlīt sapratīsit.
— Viņa bija slima; šī nabaga meitene, liekas, ilgi nedzīvos.
Man atmiņā uzglabājušies tik dzīvi šie drauga vārdi, it kā tie būtu tikai vakardien teikti.
Man jāsaka jums, mans draugs, ka šī meitene jau kopš diviem gadiem, ikreiz, kad es to satiku, atstāja uz mani dziļu iespaidu. Nezinu pats, kādēļ, bet, viņu satiekot, es bālēju, un mana sirds pukstēja ātrāk un stiprāk, un es sāku ticēt tam, ka liktenis viņu sūtījis pasaulē, lai es viņu iemīlētu. Mani draugi ievēroja manu saviļņojumu un uzjautrinājās par mani, kupu bija tik stipri ietekmējusi šāda sieviete.
Pirmoreiz es viņu redzēju uz Biržas laukuma pie kāda veikala durvīm, kur apturēja viņas kariete. Ģērbusies baltā, viņa iegāja veikalā, kuru pāršalca apbrīnošanas klusie čuksti. Kas attiecas uz mani, tad es stāvēju kā sastindzis. Caur logu es redzēju viņu izvēlamies meklēto preci. Arī es varēju ieiet veikalā, bet neuzdrošinājos. Es neuzdrošinājos, jo nezināju, kas viņa ir. Manas ierašanās iemeslu veikalā viņa varētu nojaust un apvainoties. Es nedomāju, ka viņu vēl sastapšu.
Viņa bija eleganti ģērbusies: kuplo muslīna tērpu apņēma Indijas šalle, izšūta zelta un zīda puķēm, galvā itāliešu salmu cepure, roku apskāva masīva zelta ķēde, kādas nupat nāca modē.
Viņa iesēdās karietē un aizbrauca.
Viens no komijiem iznāca veikala durvīs un ilgi raudzījās aizripojošā karietē. Es piegāju pie viņa un jautāju, kā sauc šo dāmu.
— Margerita Gotjē, — viņš atbildēja.
Prasīt pēc viņas adreses es tomēr neuzdrošinājos un devos projām.
Viņas parādība kā vīzija neatkāpās no manis, un es visur lūkojos pēc šīs karaliski skaistās sievietes baltā.
Dažas dienas pēc šī notikuma es aizgāju uz Komisko Operu, kur es atkal viņu ieraudzīju sēžam parketa ložā.
Mans draugs arī viņu bija pamanījis un sacīja man:
— Paskaties, kur brīnišķīga sieviete!
Šai brīdī Margerita paskatījās uz mūsu pusi un, ieraudzījusi manu draugu, uzsmaidīja tam un pamāja ar galvu, aicinādama viņu aiziet pie viņas.
— Es aiziešu sasveicināties, — viņš sacīja, — un tūlīt nākšu atpakaļ.
Es nenocietos un sacīju:
— Laimīgais cilvēks.
— Kāpēc?
— Jūs iesit un redzēsit viņu.
— Vai jūs esat iemīlējies viņā?
— Nē, — es atbildēju nosarcis, jo pats nezināju apzīmējuma savām jūtām, — bet es ļoti vēlētos ar viņu iepazīties.
— Nāciet līdz, es iepazīstināšu.
— Palūdziet viņai atļauju!
— Ko jūs runājat! Ar viņu ir liekas šādas ceremonijas; iesim!
Es tomēr tūlīt neaizgāju draugam līdz, viņa vārdi mani satrauca, un es baidījos, ka varbūt tiešām Margerita nebija cienīga manu jūtu. Staigādams viens pa foajē, es pārdomāju, kā man izturēties un ko runāt viņas klātienē. Mīlestība jau padara mūs smieklīgus.
Mans draugs drīz atgriezās.
— Viņa gaida jūs, — viņš sacīja.
— Vai viņa ir viena? — es jautāju.
— Viņa ir ar vēl vienu sievieti.
— Vīriešu nav?
— Nav.
— Iesim!
Mans draugs tuvojās teātfa izejas durvīm.
— Tur taču nav jāiet, — es iebildu.
— Jānopērk saldumi; viņa lūdza man.
Mēs iegājām operas bufetes telpās.
Es vēlējos nopirkt vai visu, kas tur bija, un sāku apskatīties pēc saldumiem, ko labāk izvēlēties, bet mans draugs sacīja:
— Mārciņu cukuroto vīnogu.
— Vai viņai tās garšo? — es jautāju.
— Viņa neēd citus saldumus, katrs to zina, — draugs sacīja un turpināja. — Vai jūs zināt, ar ko es jūs iepazīstināšu? Neiedomājieties ka tā ir kāda hercogiene, viņa vienkārši ir bagātnieku mīļākā, tāpēc nekautrējieties un runājiet visu, kas ieskrien prātā.
— Labi, labi, — es nomurmināju, sekodams viņam un klusībā pats sevi brīdinādams no kaislības, ķujā biju iekvēlojies.
Kad mēs iegājām ložā, Margerita par kaut ko skaļi smējās.
Man labāk būtu paticis, ja viņa būtu bēdīga.
Mans draugs mūs iepazīstināja. Margerita viegli palocīja galvu un jautāja:
— Bet mani saldumi?
— Te būs.
Saņemot saldumu kārbu, viņa skatījās manī. Es nolaidu acis un nosarku.
Viņa noliecās un iečukstēja kaut ko savai kaimiņienei ausī, un abas smējās.
Kā redzams, es biju šīs jautrības cēlonis, un mana neveiklības sajūta auga.
Man bija tai laikā mīļākā, maiga un sentimentāla
būte, es nevarēju vien beigt uzjautrināties par viņas sentimentalitāti un skumjajām vēstulēm. Bet nu es sapratu, cik daudz es tai biju nodarījis pāri, un piecas minūtes es viņu tā mīlēju, kā nekad nav mīlējis neviens vīrietis nevienu sievieti.
Margerita ēda savas vīnogas un nepievērsa man nekādas uzmanības.
Mans draugs gribēja mani glābt no šīs smieklīgās situācijas.
— Margerita, — viņš sacīja, — nebrīnieties, ka Divāla kungs nesaka ne vārda; jūs viņu esat tā apbūrusi, ka viņš neatrod vārdus sarunai.
— Bet man liekas, ka jūsu draugs nācis jums līdz tāpēc, ka jums vienam bija garlaicīgi šurp nākt.
— Ja tas būtu tā, — es pārtraucu, — tad es nebūtu lūdzis savam draugam atļauju, lai varētu ar jums iepazīties.
— Varbūt tas ir bijis tikai iemesls šī liktenīgā brīža atbīdīšanai uz vēlāku laiku.
Katrs zina pēc piedzīvojumiem, ka šādas meitenes kā Margerita mīl izsmiet un niekāt cilvēkus, kurus tās redz pirmo reizi. Tā laikam ir atmaksa par pazemojumiem, kurus tām sagādā tie, ko tās redz katru dienu.
Lai viņām atbildētu, vajadzīga zināma valodas atjauta, kādas man nebija. Es piecēlos un drebošā balsī, kuru es nespēju pietiekami apvaldīt, sacīju:
— Ja jūs, cienījamā, tā domājat par mani, tad man atliek tik atvainoties par savu uzmācību un aiziet, lai neatgrieztos.
Es paklanījos un izgāju. Ložas durvis aizverot, es atkal izdzirdu Margeritas bezbēdīgos smieklus.
Es uzmeklēju savu vietu un, trešam zvanam atskanot, atgriezās arī mans draugs Ernests.
— Kā jūs uzvedaties! — sacīja viņš, nosēzdamies man blakus. — Viņas noturēs jūs par prātā jukušu.
— Ko sacīja Margerita, kad es aizgāju?
— Viņa smējās un apgalvoja, ka nekad vēl savā mūžā neesot sastapusi tāda savādnieka. Bet neņemiet šo notikumu pārāk nopietni un turpmāk vairs neparādait šīm sievietēm tik daudz pieklājības un nerunājat ar tām par nopietnām lietām. Tas būtu tikpat kā suņus apliet ar smaržūdeni: viņiem tas liekas neciešami, un viņi sāk viļāties ūdens peļķēs, lai izskalotu šo smaržu.
— Lai viņas dzīvo laimīgi! — es sacīju māksloti vienaldzīgā balsī. — Es nekad vairs netikšos ar šo sievieti, un, ja arī agrāk viņa man patika, tad tagad, kad ar to iepazinos, manas domas par viņu ir pavisam citādas.
— Es gan nešaubos par to, ka kādu dienu redzēšu jūs viņas ložā un dzirdēšu, ka ar viņu jūs esat notriecis visu savu bagātību. Zināms, viņa gan ir ļoti slikti audzināta, bet tomēr viņa ir un paliek apskaužama mīļākā.
Par laimi pacēlās priekškars, un mans draugs apklusa. Es neredzēju un nedzirdēju neko, ko spēlēja. Atminos tikai, ka es laiku pa laikam pametu acis uz ložu, no kūpas tik pēkšņi biju aizgājis, un kurā bieži bija redzamas jaunu apmeklētāju sejas.
Tomēr par Margeritu es nespēju nedomāt. Jaunas un spēcīgas jūtas atkal sagrāba mani.
Margerita un viņas draudzene atstāja ložu pirms izrādes beigām.
Arī es piecēlos.
— Jūs jau aizejat? — jautāja Ernests.
— Jā.
— Kāpēc?
Šai brīdī viņš pamanīja, ka arī Margeritas loža bija tukša.
— Ejiet, ejiet, — viņš teica, — vēlu jums sekmes, labāk sakot, bagātīgas sekmes!
Es izgāju ārā.
Uz trepēm es dzirdēju drēbju čaukstēšanu un dažas balsis. Es nogāju mālā un redzēju abas sievietes divu jaunu cilvēku pavadībā.
Pie teātpa durvīm viņas satika šveicaru: — Sakait važonim, lai viņš gaida pie Cafē Anglais, — sacīja Margerita. — Mēs turpu aizstaigāsim.
Dažas minūtes vēlāk, klejojot pa bulvāri, es ieraudzīju Margeritu šī restorānā kabineta logā. Viņa bija atspiedusies pie loga un saplūkāja kamēliju ziedus vienu pēc otra. Viens no jaunajiem cilvēkiem bija pārliecies viņas plecam un kaut ko čukstēja viņas ausī.
Pulksten vienā pēc pusnakts Margeritas karietē iesēdās viņi visi četri nn aizbrauca.
Es iesēdos važonī un braucu pa to pašu ce]u.
Kariete apstājās pie Antenes ielas 9. nama.
Margerita izkāpa un viena pazuda aiz nama durvīm.
Tas bija, jādomā, tikai tāds gadījums, bet šis gadījums mani ielīksmoja.
Pēc tam es Margeritu satiku ļoti bieži gan teātri, gan Elizijas laukos. Viņa bija vienmēr jautra, bet es — vienmēr savādi uztraukts.
Bet tad pagāja divas nedēļas, kad es viņu nekur vairs nesatiku. Es satiku savu draugu un apjautājos par viņu.
— Viņa ļoti slima, — viņš atbildēja.
— Kas viņai kaiš?
— Viņa slimo ar diloni, tas dzīves veids, kādu viņa vada, nav īstais veselības saudzētājs. Viņa ir tagad ui gultas un tuvu savām beigām.
Mūsu sirds ir dīvaina; es it kā priecājos par Margeritas saslimšanu. Katru dienu es gāju apjautāties par viņas veselības stāvokli, neminēdams sava vārda, nedi atstādams savu vizītkarti. Es zināju arī par viņas atveseļošanos un aizbraukšanu uz Banjēru.
Laiks pagāja, un pirmās pazīšanās iespaidi pamazām zaudēja savu asumu. Es ceļoju. Mīlas dēkas, paradumi, darbs paņēma savu tiesu, un, kad es iegādājos šī piedzīvojuma, es atskatījos uz to kā uz jaunekļa neprātu, par kupu pēc kāda laika pasmejas. Es pilnīgi biju zaudējis Margeritu no sava redzes loka, un, kā es jau teicu, Varietē teātra gaitenī es viņu nepazinu. Viņa bija aizplīvurojusies, tas tiesa, bet priekš divi gadiem arī tā aizplīvurojušos es viņu būtu pazinis tīri intuitīvi. Bet tagad, kad pēo diviem gadiem es viņu atkal redzēju, mana sirds sāka atkal strauji pukstēt, un atšķirtības svešums izgaisa kā dūmi, viņas drēbju kroku izgaisināts.
— Es apzinājos, ka viņu mīlu tāpat kā agrāk, — turpināja Armands pēc nelielas pauzes, — bet es arī jutu, ka manī ir vairāk pašpaļāvības, ka esmu kļuvis stiprāks, un es vēlējos satikt Margeritu, lai viņai to parādītu.
Cik dažādus ceļus iet sirds, cik dažādus iemeslus viņa izidomā, lai piepildītu, pēc kā viņa tiecas.
Es vairs neuzkavējos gaitenī, bet uzmeklēju savu vietu parterā un aplaidu skatus visapkārt, meklēdams ložu, kurā būtu Margerita.
Viņa sēdēja partera ložā un bija viena pati. Viņa, kā jau teicu, bija stipri pārvērtusies, un viņas lūpu kaktiņos vairs uerotaļājās bezrūpīgais smaids. Viņa bija cietusi un, kā redzams, cieta joprojām. Bija aprīlis, bet viņa bija tērpusies ziemas kostīmā ar ādas apmalojumu.
Es viņā lūkojos tik neatlaidīgi, ka manas acis ietekmēja viņējās, ka viņa nevarēja manis neievērot. Viņa paskatījās manī un pasmaidīja, bet es neatbildēju uz šo smaidu, it kā es būtu aizmirsis viņu, kurpretim viņa atcerējās mani.
Izlikdamās, ka ir pārskatījusies, viņa aizgriezās.
Pacēlās priekškars.
Es daudzreiz biju redzējis Margeritu teātrī, bet nekad nebiju redzējis, ka viņu interesētu izrāde. Es novēroju, ka viņa saskatās ar kādu sievieti, kuras loža atradās pretī viņas ložai. Es arī paskatījos tur un ieraudzīju kādu man labi pazīstamu sievieti. Ar viņas starpniecību es cerēju šovakar sastapt Margeritu. Un tiešām, nebija ilgi jāgaida; pazīstamā dāma mani aicināja uz savu ložu.
Aizgājis pie viņas un nogaidījis brīdi, kad tā atkal saskatījās ar Margeritu, es jautāju:
— Ar ko jūs tā saskatāties?
— Ar Margeritu Gotjē, — atbildēja Pridanse, kā šo dāmu sauca.
— Vai jūs viņu pazīstat?
— Jā, es pagatavoju viņai cepures; mēs dzīvojam kaimiņos.
— Jūs dzīvojat Antenes ielā?
— Jā, septītā numurā. Viņas ģērbistabas logs ir pretim manējam.
— Runā, viņa esot burvīga meitene?
— Vai jūs viņu nepazīstat?
— Nē, bet es ļoti vēlētos ar viņu iepazīties.
— Vai lai es ieaicinu viņu savā ložā?
— Nē, man labāk patiktos, ka jūs mani iepazīstinātu ar viņu…
— Viņas pašas mājā?
— Jā.
— Tas ļoti grūti.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņa dzīvo veca, ļoti greizsirdīga hercoga uzraudzībā.
— Uzraudzībā? Tas skan mīļi.
— Jā, uzraudzībā, — piebilda Pridanse. — Nabaga vecais vīrs, liekas, nespētu viņai sniegt nekā cita.
Pridanse izstāstīja man, kā Margerita Banjērā iepazinusies ar šo hercogu.
— Un tāpēc viņa šeit viena? — es jautāju.
— Protams.
— Kas viņu pavada mājās?
— Viņš.
— Viņš nāks tai paka]?
— Jā, drīz.
— Bet kas jūs pavadīs?
— Neviens.
— Tādā gadījumā piedāvājos es.
— Bet jūs jau esat ar savu draugu?
— Pieņemiet mūs abus!
— Kas ir jūsu draugs?
— Mīļš un sapratīgs jauneklis; viņš būs priecīgs iepazīties ar jums.
— Labi, esmu mierā, pēc izrādes beigām brauksim visi.
— Lieliski, es aiziešu savam draugam to pateikt.
— Ejiet, un apskataities hercogu, viņš pašreiz ieiet Margeritas ložā.
Es paskatījos un tiešām ieraudzīju aiz jaunās sievietes atsēžamies gadus septiņdesmit vecu vīru, kas pasniedza viņai saldumu kārbu, kuņi viņa tūlīt smaidot atvēra.
Es aizgāju pie sava drauga Gastona un izstāstīju viņam par iespējamo iepazīšanos.
Viņš bija mierā, un mēs abi aizgājām uz Pridanses ložu un pēc izrādes beigām iesēdāmies važonī un aizbraucām uz viņas dzīvokli Antenes ielā.
— Vecais hercogs laikam ir pie Margeritas? — pēc brīža es jautāju.
— Nē, viņa, man liekas, ir viena mājās.
— Viņa, jādomā, ļoti garlaikojas, — sacīja Gastons.
— Mēs gandrīz vienmēr vakarus pavadām kopā, — piebilda Pridanse, — Tiklīdz viņa pārnāk, viņa tūliņ aicina mani pie sevis. Viņa nekad neaiziet gulēt priekš pusnakts. Viņa agrāk nevar iemigt.
— Kāpēc?
— Viņai ir slimas plaušas, un gandrīz vienmēr paaugstināta temperatūra.
— Vai viņai ir kāds pielūdzējs? — es jautāju.
— Pie viņas neviens nepaliek pēc manas aiziešanas, neviens, bet galvot jau nevar. Bieži es pie viņas redzu kādu grāfu N… Viņš ir ļoti bagāts, bet Margerita viņu neieredz. Es gan viņas vietā būtu jau sen padzinuši to veco hercogu, kas to uzrauga uz katra soļa, un es esmu pārliecināta, ka arī šavakar kāds <no viņa izlūkiem stāv uz ielas un novēro, kas iznāk no Margeritas dzīvokļa un, sevišķi, kas tajā ieiet.
— Ak, nabaga Margerita, — sacīja Gastons, piesēzdamies pie klavierēm, — es to nezināju.
— Klusu! — sacīja Pridanse. — Man likās, viņa mani sauca.
Mēs klausījāmies. Patiesi, kāda balss sauca Pridansl.
— Nu, kungi, tagad laiks jums iet, — sacīja uz mums Pridanse.
— Ak, tā jūs saprotat viesmīlību, — sacīja Gastons smiedamies, — mēs iesim, kad mēs paši gribēsim.
— Kāpēc mums jāiet projām?
— Es eju pie Margeritas.
— Mēs pagaidīsim jūs tepat.
— Nevar.
— Tad mēs iesim jums līdz.
— Nevar.
— Margerita mani pazīst, — sacīja Gastons, — es varu viņu apciemot.
— Bet Armands tai svešs.
— Es iepazīstināšu.
— To nevar.
Mēs atkal izdzirdām Margeritas balsi, kas sauca Pri- dansi.
Pridanse ieskrēja savā ģērbistabā. Mēs tai sekojām. Viņa atvēra logu. Mēs paslēpāmies, lai nebūtu redzami.
— Es saucu jūs jau veselas desmit minūtes, — sacīja Margerita nepacietīgā balsī no sava loga.
— Ko jūs vēlaties?
— Atnāciet tūlīt pie manis!
— Kas tad tik steidzams?
— Grāfs N. ir pie manis, un viņš man apnicis līdz nāvei.
— Es nevaru tūlīt iet.
— Kāpēc?
— Pie manis sēž divi jauni cilvēki.
— Sakait tiem, ka jums jāaiziet.
— Es jau sacīju.
— Nu, tad pametiet viņus, kad jūs aiziesit, tad arī viņi pazudīs.
— Viņi apgriezīs visu māju otrādi.
— Kas tad viņiem vajadzīgs.
— Viņi vēlas jūs redzēt.
— Kas tie tādi ir?
— Vienu jūs pazīstat. Gastons R…
— Jā, to es pazīstu, bet otrs?
— Armands Divāds. Jūs viņa nepazīstat?
— Nē, nu ņemiet viņus abus līdz, taču būs labāk nekā šis grāfs. Es gaidu jūs, pasteidzieties!
Margerita aizvēra logu. Pridanse arī.
— Es zināju, — sacīja Gastons, — ka viņa mūs labprāt pieņems.
— Labprāt nav īstais vārds, — atbildēja Pridanse, cepuri uzlikdama, — viņa jūs pieņem tikai tāpēc, lai atbrīvotos no grāl'a. Centieties būt patīkamāki par viņu, citādi viņa dusmosies uz mani, es pazīstu Margeritu.
Es drebēju, jo man likās, ka šis vakars būs izšķirīgs visai manai dzīvei.
Es biju vairāk uztraukts nekā tai vakarā, kad mani ar viņu iepazīstināja pirmoreiz operetē.
Kad es tuvojos viņas dzīvokļa durvīm, mana sirds sita tik stipri, ka man domas apmiglojās.
Izdzirdām klavieru skaņas.
Pridanse piezvanīja.
Klavieru skaņas apklusa.
Durvis atvēra sieviete, kas vairāk līdzinājās kompanjonei nekā apkalpotājai.
Mēs iegājām viesistabā, bet pēc tam buduārā. Kāds jauns cilvēks stāvēja atspiedies pret kamīnu.
Margerita sēdēja pie klavierēm un spēlēja kādu gabalu, kuju nevarēja pabeigt.
Visai šai ainai bija stipra garlaicības nokrāsa; jauno cilvēku nospieda viņa niecīgums šīs sievietes priekšā; bet šo sievieti nospieda — šis drūmā cilvēka tuvums.
Izdzirdusi Pridanses balsi, Margerita piecēlās un steidzās mūs saņemt, uzmezdama Pridansei pateicības pilnu skatu.
— Lūdzu, nāciet iekšā! Esiet sveicināti!
— Sveiks, Gaston, — teica Margerita manam draugam, — ļoti priecājos jūs redzēt. Kāpēc jūs nepienācāt šovakar pie manis ložā?
— Baidījos jūs traucēt.
— Draugi, — sacīja Margerita, šo vārdu sevišķi uzsvērdama, lai liktu visiem klātesošiem ar to manīt, ka, neskatoties uz viņas familiāro izturēšanos pret Gastonu, tas tomēr vienmēr ir bijis tikai viņas draugs, — drauga apciemojums nekad nevar traucēt.
— Atļaujiet tādā gadījumā jūs iepazīstināt ar manu draugu Armandu Divālu.
— To atļauju jau es devu Pridansei.
— Es jau kādreiz tiku ar jums, kundze, iepazīstināts, — piebildu es, viegli paklanīdamies.
Margeritas skaistās acis likās skatāmies atpakaļ pagātnē, bet viņa nevarēja vai izlikās nevaram mani atcerēties.
— Cienījamā, — es turpināju, — esmu ļoti pateicīgs jums, ka esat aizmirsusi mūsu pirmo iepazīšanos, jo es tad biju tiešām smieklīgs un, droši vien, izlikos jums ļoti garlaicīgs. Tas notika kopš diviem gadiem operetē, kur es biju nogājis kopā ar Ernestu.
— Jā, nu es atceros! — sacīja Margerita smaidot. — Nē, jūs nebijāt smieklīgs; es tāda biju, tāda esmu ari tagad, tikai drusku savādāka nekā toreiz. Vai jūs man to esat piedevis?
Viņa sniedza man savu roku, un es to noskūpstīju.
— Zināt, — turpināja viņa, — man ir nelabs para- dūms aizkart cilvēkus, kapus pirmoreiz redzu. Tas, saprotams, ir loti muļķīgi. Mans ārsts saka, ka tas esot tāpēc, ka es esmu nervoza un slima. Jūs varat ticēt manam ārstam.
— Bet jūs izskatāties tik ziedoša.
— Ak, es biju tik ļoti slima.
— Es zinu.
— Kas jums to teica?
— Visi to zināja. Es bieži nācu apjautāties par jūsu veselības stāvokli un priecājos, kad jūs sākāt atveseļoties.
— Man nekad netika pasniegta jūsu vizītkarte.
— Es nekad to neatstāju.
— Ak, tad jūs tas bijāt, kas nācāt katru dienu apjautāties par manas veselības stāvokli un ne reizes negribējāt nosaukt savu vārdu?
— Ja, es.
— Tātad, jūs esat ne tikai pazemīgs, bet arī cēls. Jūs, grāf, nekad to nespētu, — piebilda viņa, pagriezdamās pret grāfu N., un uzmeta man vienu no tiem skatiem, ar kādiem sieviete izsaka savus uzskatus par vīrieti.
— Es jūs pazīstu tikai pāris mēnešu.
— Bet šis kungs mani pazīst tikai piecas minūtes. Jūsu iebildumi, grāf, vienmēr ir tik lēti.
Sievietes ir nežēlīgas pret cilvēkiem, kuri viņām Ir vienaldzīgi.
Grāfs nosarka un koda savās lūpās.
Man kļuva viņa žēl, jo viņš, kā redzams, bija iemīlējies tāpat kā es, un Margeritas rūgtā vaļsirdība, sevišķi divu svešu cilvēku klātienē darīja viņu ļoti nelaimīgu.
— Jūs spēlējāt klavieres, kad mēs ienācām, — es sacīju, lai sarunu novirzītu uz citu pusi, — vai jūs nevarētu būt tik laipna un uzskatīt mani par vecu paziņu un turpināt spēlēt.
Margerita atsēdās uz dīvāna un lūdza arī mūs sēdēt.
— Ak, — viņa sacīja, — Gastons jau pazīst manu spēlēšanas māku. To var paciest tikai grāfs, bet jūs es negribu apgrūtināt ar šīm mocībām.
— Tur jūs atzīstat manu pārākumu? — jautāja grāfs ar smaidu, kurā viņš centās ielikt delikātu ironiju.
— Velti jūs pārmetat man šo savu vienīgo pārākumu.
Kā redzams, nabaga jaunajam cilvēkam nebija vairāk nekā ko teikt. Viņš uzmeta Margeritai lūdzošu skatu.
— Pridanse, — sacīja Margerita — vai jūs izdarījāt to, ko es jums lūdzu?
— Jā.
— Teicami, jūs vēlāk man par to izstāstīsit. Man ar jums jāparunājas, neaizejiet, iekāms es neesmu ar jums izrunājusies.
— Varbūt mēs traucējam, — sacīju es, — tagad, kad notikusi otra iepazīšanās un pirmā ir aizmirsta, mēs varam iet.
— Kāpēc? Mani vārdi nezīmējas uz jums. Es pat vēlos, lai jūs paliktu.
Grāfs paskatījās savā dārgajā zelta pulkstenī un sacīja:
— Man laiks doties uz savu klubu.
Margerita neatbildēja.
Grāfs piegāja pie viņas.
— Uz redzēšanos, kundze!
Margerita piecēlās.
— Uz redzēšanos, mīļais grāf, vai jūs jau aizejat?
— Jā, es baidos, ka garlaikoju jūs.
— Jūs negarlaikojat mani šodien vairāk kā kupu katru citu dienu. Kad es jūs atkal redzēšu?
— Kad jūs atļausit.
— Tagad ardievu!
Tas bija nežēlīgi, vai ne?
Grāfs, par laimi, bija loti labi audzināts un miermīlīgas dabas. Viņš noskūpstīja Margeritas vēsi izstiepto roku un, mums paklanījies, aizgāja.
Pie durvīm viņš atskatījās uz Pridansi. Tā paraustīja tikai plecus, it kā teikdama: „Es darīju visu, kas manos spēkos"
— Nanina, — sauca Margerita, — parādait grāfam uguni!
Mēs dzirdējām, kā atvērās un aizvērās durvis.
— Beidzot viņš ir aizgājis! — izsaucās Margerita, atgriezdamās buduārā. — Šis kungs man briesmīgi krīt uz nerviem.
— Mans dārgais bērns, — sacīja Pridanse, — jūs esat par daudz nežēlīga pret viņu, un viņš tik labs un uzmanīgs pret jums. Paskatieties, uz kamīna atrodas viņa dāvātais pulkstenis, kas, droši vien, maksā vismaz trīs tūkstoši franku, es pat esmu pārliecināta.
— Mīļā, — atbildēja Margerita piesēzdamās pie klavierēm, — ja uz viena svaru kausa liktu to, ko viņš man dod, bet uz otra, ko viņš man saka, tad man liekas, ka viņa vizītes es aplēšu par daudz lēti.
— Šis nabaga zēns taču jūs mīl!
— Ja es gribētu uzklausīt visus, kas manī iemīlējušies, man nebūtu laika pusdienas paēst.
Un viņas pirksti sāka slīdēt pa klavieru kauliņiem; bet drīz vien viņa atkal pagriezās uz mūsu pusi un sacīja:
— Vai jūs nevēlaties kaut ko uzkost? Es ļoti vēlos punšu.
— Bet es ar garšu apēdīšu gabaliņu cāļa gaļas, — sacīja Pridanse.
— Tā ir laba iedoma, — sacīja Gastons, — brauksim kaut kur vakariņās!
— Nē, mēs ieturēsim vakariņas tepat, — sacīja Margerita un pazvanīja.
Ienāca Nanina.
— Pagādā mums vakariņas!
— Ko atnest?
— Vienalga ko, tikai drīz, drīz!
Nanina aizgāja.
— Ak, cik patīkami, — sacīja Margerita, lēkadama kā bērns, — mēs vakariņosiem tepat. Bet cik neciešams tiešām ir šis grāfs!
Jo ilgāk es skatījos šai sievietē, jo vairāk viņa mani valdzināja un apbūra. Viņa bija brīnišķīga. Viņas slaidais augums bija tik vijīgs. Es redzēju tikai viņu, pārņemts saudzīgu jūtu pret viņas dzīvi un kaisdams apbrīnošanas priekā pret viņas daiļumu.
Cauri viņas aptumšotajai dzīvei es saredzēju viņā kādu iekšēju gaismu. Dzīves lāsts, kas bija pār viņu gūlies, nebija spējis viņu nomākt. Viņas acīs dažreiz pazibēja savādas ilgu ugunis, kas solīja debess laimi tam, kuļu tā iemīlētu. Bet tiem, kas Margeritu mīlēja, nebija gala, bet tiem, kurus Margerita mīlētu vēl nebija sākuma.
— Tātad jūs, — viņa uzrunāja mani, — nācāt apjautāties par manu veselības stāvokli, kamēr es slimoju?
— Jā.
— Zināt, jūsu rīcība ir bijusi skaista. Kā lai jums
pateicos?
— Atļaujiet jūs dažreiz apciemot.
— Cik vien jums tīkas, no pieciem līdz sešiem un no vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem. Klausieties, Gas- ton, uzspēlējiet Aicinājumu uz deju!
— Kādēļ tagad?
— Lai sagādātu man prieku; bez tam, es pati to nevaru nospēlēt.
— Kura daļa liekas grūta?
— Trešā daļa.
Gastons nosēdās pie klavierēm un sāka spēlēt šo brīnišķīgo Vēbera gabalu.
Margerita sekoja notīm un pusbalsī klusi dziedāja līdz, bet, kad Gastons nonāca līdz taktij, kas viņai nepadevās, viņa sita ar pirkstu uz klavieru vāka:
— Re, mi, re, do, re, fa, ml, re, — lūk, to es nevaru un nevaru izspēlēt. Sāciet vēlreiz!
Gastons iesāka atkal no gala, pēc tam Margerita sacīja:
— Atļaujiet tagad man pamēģināt!
Viņa apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt, bet viņas nepaklausīgie pirksti atkal kļūdījās vecajā vietā.
— Tas ir briesmīgi, — sacīja Margerita bērnišķīgi dusmīgā balsī, — es nevaru un nevaru apgūt šo vietu. Jūs neticēsit, dažreiz es sēžu līdz diviem nakti un mokos ar to. Bet kad es iedomājos, ka šis neciešamais grāfs to spēlē no galvas, un tik izjusti un skaisti, tad es noskai- šos, un man nudien liekas, ka tieši tādēļ es neciešu viņu.
Viņa pietvīka un sāka klepot.
— Nu, nu, — sacīja Pridanse, — nesāciet dusmoties, jūs tikai nodarāt sev pašai pāri. Iesim labāk vakariņās! Esmu tik ļoti izsalkusi.
Margerita pazvanīja, tad atkal piesēdās pie klavierēm un sāka dziedāt kādu kupleju, pati sevi pavadīdama.
Gastons arī prata šo kupleju, an viņi dziedāja duetā.
— Nedziediet šos nejaukos grāvējus, — es sacīju Margeritai lūdzošā balsī.
— Ak, cik jūs nevainīgs! — sacīja viņa, smaidīdama un dodama man roku.
— Es nelūdzu savā, bet jūsu labā.
Šai brīdī ienāca Nanina.
— Vai vakariņas gatavas? — jautāja Margerita.
— Tūlīt būs.
— Jūs neesat redzējis dzīvokli, — uzrunāja mani Pridanse, — iesim, es jums izrādīšu.
Margerita mūs mazliet pavadīja, bet tad pasauca Gastonu, un viņi abi iegāja ēdamistabā palūkot, vai vakariņas jau gatavas.
Pridanse ieveda mani Margeritas ģērbistabā un, rādot divas vienādas miniātūras, kas karājās pie sienas viena otrai blakus, sacīja:
— Tas ir grāfs G.., viņš bija ļoti iemīlējies Margerita: viņš to arī izveda ļaudīs. Jūs pazīstat viņu?
— Nē. Bet tas? — jautāju es, norādīdams uz otru miniatūru.
— Mazais vikonts L .. Viņš bija spiests aizbraukt.
— Kādēļ?
— Tāpēc, ka viņš bija gandrīz kļuvis nabags. Kā viņš mīlēja Margeritu!
— Viņa, bez šaubām, arī to ļoti mīlēja?
— Viņa ir ļoti savāda meitene, nekad viņu nevar pietiekami saprast, šķiršanās brīdī viņa raudāja, bet vakarā jau bija teātrī.
Šai brīdī ienāca Nanina un lūdza vakariņās.
Ieejot ēdamistabā, es redzēju, ka Margerita stāv pie
sienas, bet Gastons tur viņas roku savējās un kaut ko klusu viņai saka:
— Jūs esat bez prāta, — atbildēja Margerita, — jūs Joti labi zināt, ka es negribu jūs. Nav labi pēc divu gadu pazīšanās atklāt mīlestību tādai sievietei kā man. Ar mani ir tā: tūlīt vai nekad… Nu, kungi, lūdzu pie galda!
Izslīdējusi no Gastona rokām, Margerita nosēdināja Gastonu sev pa labi, mani pa kreisi, un tad sacīja Nani- nai pirms sēšanās pie galda:
— Bet ej pasaki virējai, lai nelaiž nevienu iekšā, ja kāds zvana.
Šis brīdinājums tika dots pulksten vienā pēc pusnakts.
Mēs bijām skali un negausīgi. Mūsu joki un asprātības bija parasti, bet Margerita par tiem nevaldāmi smējās.
Mēs daudz smējāmies, dzērām un ēdām. Pēc katras šampanieša glāzes viņas vaigi slimīgi sārtojās, un klepus, kas iesākumā bija viegls un īss, vakariņu beigās kļuva ilgs un ass.
Man bija sāpīgi domāt par to, kādas ciešanas sagādā šai daiļajai divdesmit gadu vecajai būtei viņas dzīve un pārmērības.
Beidzot, uznākot stipram, ilgam klepum, Margerita bija spiesta aizbēgt uz guļamistabu.
— Kas viņai notika? — jautāja Gastons.
— Viņa pārāk daudz smējusies, — atbildēja Pridanse, — tāpēc atkal parādījušās asinis. Bet tas ir nieki, tas notiek ar viņu katru dienu, gan jau tūlīt viņa atgriezīsies, nevajag viņu traucēt.
Es nevarēju to paciest un, neskatoties uz Pridanses un Naninas protestiem, es tomēr iegāju pie Margeritas.
Istabu, kufā Margerita iebēga, apgaismoja tikai viena svece. Viņa gulēja uz liela dīvāna, viņas tērps bija atpogāts. Vienu roku viņa bija uzlikusi nz krūtīm, bet otra bija noslīdējusi pār dīvāna malu. Uz galda stāvēja sudraba b]oda līdz pusei pielieta ar ūdeni; ūdens bija viekli iesārts no asinīm.
Margerita gulēja bāla, pusatvērtu muti un cīnījās pēc elpas.
Es viņai tuvojos, bet viņa nepakustējās; es atsēdos uz dīvāna malas un saņēmu viņas roku.
— Ak, tas esat jūs? — sacīja viņa smaidīdama.
Jādomā, es tai brīdī izskatījos stipri sagrauzts, jo viņa man jautāja:
— Vai jūs arī nejūtaties labi?
— Nē, bet kā jūs jūtaties?
— Nekas, — viņa sacīja, asaras slaucīdama, — esmu pie tā jau pieradusi.
— Jūs nogalināt pati sevi, kundze, — es viņai sacīju uztrauktā balsī; — es vēlētos būt jūsu draugs, jūsu tuvinieks, atturēt jūs no šādas dzīves.
— Nav nozīmes par mani uztraukties, — viņa ar rūgtu noskaņu balsī atbildēja; — jūs taču redzat, ka neviens par mani neinteresējās un nerūpējas; visi viņi ļoti labi zina, ka manam postam nevar līdzēt.
Viņa piecēlās, paņēma sveci, uzlika to uz kamīna un paskatījās spogulī.
— Cik bāla es esmu! — sacīja viņa, sakārtodama tērpu un savus atrisušos matus. — Iesim pie saviem draugiem ēdamistabā. Vai jūs nenāksit?
Es sēdēju un nekustējos.
Viņa saprata, cik stipri es biju satraukts no šī skata, pienāca pie manis, izstiepa roku un sacīja:
— Nu, iesim!
Es saņēmu viņas roku, pieliku pie savām lūpām, un divas ilgi atturētas asaras nokrita uz tās.
— Kāpēc? Kāds jūs esat bērns! — sacīja viņa, man blakus piesēzdamās. — Jūs raudat. Kas noticis?
— Tas, laikam, izskatās muļķīgi, bet man bija tik sāpīgi visu to redzēt.
— Cik jūs labs! Bet ko lai es daru? Es nevaru iemigt, un man jāuzjautrina sevi. Un beigās ir taču vienalga, vai pasaulē ir viena tāda sieviete kā es vairāk, vai mazāk.
— Klausaities, Margerita, — sacīju es, nespēdams ilgāk klusēt, — es nezinu, kas tas ir par spēku, ar kādu jūs valdāt pār manu dzīvi, bet vienu es zinu skaidri: šai brīdī neviens man nav tik tuvs kā jūs, pat mana māsa ne. šīs jūtas pret jums manī pamodās, sākot ar to brīdi, kad es jūs pirmoreiz ieraudzīju. Lūdzu, Dieva dēļ, rūpējieties par sevi un nedzīvojiet vairs tā kā līdz šim!
— Ja es rūpēšos par sevi, man drīz būs jāmirst. Manī uztur dzīvību tikai šī sakarsētā, drudžainā dzīve, kūjā es elpoju. Bez tam, labi ir rūpēties par sevi sievietēm, kuļām ir ģimene un draugi; bet mēs, tiklīdz mēs nespējam kalpot mūsu mīlētāju priekam un uzpūtībai, mūs pamet. Un garas naktis seko gājām dienām. Es pazīstu tās. Divi mēneši es nogulēju slimnīcā; pēc trim nedēļām neviens vairs mani neapmeklēja.
— Es zinu, es jums nekā nenozīmēju, — iebildu es,
— bet ja jūs tikai atļautu, es rūpētos par jums kā brālis, es nepametīšu jūs un izārstēšu jūs. Kad jūs atgūsit spēkus, jūs varēsit atgriezties savā agrākā dzīvē, ja vēlēsities; bet es esmu pārliecināts, ka jūs izvēlēsities labāk mierīgu dzīvi, kas dos jums vairāk laimes un ilgāk saglabās jūsu skaistumu.
— Tā jūs domājat tikai šovakar, vīna skurbumā, bet jums zudīs pacietība paveikt to, ko jūs tagad man apsolāt.
— Atļaujiet jums atgādināt, Margerita, kad jūs gulējāt slima divus mēnešus, es nācu apjautāties par jūsu veselību katru dienu.
— Tas tiesa, bet kāpēc jūs neienācāt pie manis?
— Es jūs nepazinu tik tuvu vēl toreiz.
— Vai tad kāds kautrējas no tādām sievietēm kā es?
— Ar sievieti vienmēr jāapietas kautrīgi, tāda ir vismaz mana pārliecība.
— Tātad jūs gribat rūpēties par mani?
— Jā.
— Jūs būsit pie manis vienmēr?
— Jā.
— Arī naktīs?
— Vienmēr, ja tik jums neapnikšu.
— Par ko jūs to nosaucat?
— Par pielūgsmi.
— Kas ir izraisījis jūsos šo pielūgsmi?
— Neatvairāma simpātijā, ko es jūtu pret jums.
— Tātad, jūs mani mīlat? Sakait to tieši, tā ir vienkāršāk.
— Varbūt, bet šodien es to jums nevaru sacīt, bet gan kādu citu reizi.
— Būs labāk, ja jūs to man nekad neteiksit.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ja es jūs atraidīšu, jūs uz mani dusmosities; ja es jūsu mīlestību pieņemšu, jums būs bēdīga mīļākā: nervoza, slima, skumja, bet ja viņa būs jautra, tad viņas jautrība būs bēdīgāka par viņas skumjām. Sieviete, kas izdod simts tūkstoš franku gadā, ir laba tikai tādiem bagātiem večiem kā grāfs, bet ļoti traģiska jaunam cilvēkam kā jūs, to apliecinājuši visi jaunie cilvēki, mani pielūdzēji, kas tik ātri mani pametuši.
Es neatbildēju nekā, tikai klausījos. Viņas vaļsirdība, kas šķita kā atzīšanās, tik stipri mani aizkustināja, ka es nespēju izteikt ne vārda. Skumjā dzīve, no kūpas uztvēru niecīgu spožumu cauri zelta šķidrautam, ar ko tā bija klāta, un no kūpas īstenības nabaga meitene domājās aizbēgam, aizmirsdamās dzeršanā un bezmiegā, mani dziļi ievainoja.
— Iesim! Mēs runājam muļķības, — Margerita turpināja, — dodiet man roku un iesim ēdamistabā, un neviens lai nezina šīs mūsu ilgās prombūtes iemeslu.
— Ejiet, ja vēlaties, bet atļaujiet man palikt tepat!
— Kāpēc?
— Tāpēc ka man ir sāpīgi klausīties un skatīties jū- Sfi līksmošanā.
— Labi. Es būšu bēdīga.
— Margerita, atļaujiet man sacīt jums to, ko, jādomā, bieži arī citi jau būs jums teikuši, tik bieži, ka paradums, to dzirdēt, varbūt atņems ticību maniem vārdiem; bet tā ir patiesība, un nekad es to vairs neatkārtošu.
— Un tas ir? — viņa sacīja ar jaunas mātes smaidu, kas klausās sava bērna muļķībā.
— No tā brīža, kad es jūs ieraudzīju, jūs esat ienākusi manā dzīvē neizdzēšami, un es pats nezinu, kāpēc: īsti šodien, kad es jūs atkal satiku pirmoreiz pēc diviem grādiem, es jūtu vēl lielāku tieksmi pēc jums, un tagad, kad jūs esat mani pieņēmusi, kad esmu iepazinies ar jūsu savādo dabu, jūs esat kļuvusi manai dzīvei galīgi nepieciešama, un es zaudēšu prātu ne tikai tad, ja jūs mani nemīlēsit, bet arī tad, ja neatļausit man jūs mīlēt.
— Neprātīgs radījums, tas jūs esat. Bet jūs taču zināt, ka es izdodu seši, septiņi tūkstoši franku mēnesī un citādi nevaru eksistēt; jūs nevarat iedomāties to, mans nabaga draugs, ka es jūs ļoti ātri izputināšu, un jūsu ģimene jūs atstums, uzzinājusi par jūsu attieksmēm ar šādu sievieti. Būsim draugi, tikai draugi. Nāciet pie manis, smiesimies, pļāpāsim, bet nevērtējiet mani pārāk augstu, es neesmu graša vērts. Jums ir laba sirds, jūs alkstat mīlas, bet jūs esat par jaunu un jūtīgu, lai dzīvotu manā pasaulē. Meklējiet sev mīļāko starp precētām sievietēm. Redzat, es runāju ar jums pilnīgi vaļsirdīgi, kā ar draugu.
— Kur jūs, velns lai parauj, esat pazuduši? — iesaucās pēkšņi Pridanse, kas bija nemanot ienākusi un stāvēja durvīs, izpūrušiem matiem un puspogātā apģērbā.
Šai nekārtībā es redzēju Gastona palaistos pirkstus.
— Mēs apspriežam svarīgas lietas, — sacīja Margerita, — netraucējiet, lūdzu, mūs, mēs tūlīt iesim!
— Labi, labi, apspriedieties vien, mani mīļie bērni, — sacīja Pridanse un izgāja, aizvejot aiz sevis durvis.
— Tātad, nolemts, — turpināja Margerita, kad mēs bijām atkal palikuši divi vien, — jūs mani nemīlēsit.
— Es aizbraukšu.
— Vai patiešām tas tik nopietni?
Es biju gājis par tālu, lai grieztos atpakaļ, kāds vilnis mani nesa uz priekšu. Šī sieviete mani neizsakāmi valdzināja. Viņas līksmība un skumjas, kautrība un izlaldī- ba kas viņā bija atraisījuši jūtīgumu pārdzīvojumā un nervu satraukumu, viss tas man iedvesa pārliecību, ka, ja es šai pirmajā reizē nespēšu būt uzvarētājs, tad es viņu neiegūšu vairs nekad.
— Vai tiešām jūs runājat nopietni? — viņa jautāja.
— Nopietni.
— Bet kāpēc jūs to neteicāt man agrāk?
— Kad es to varēju jums pateikt?
— Tūlīt, nākošajā dienā pēc mūsu iepazīšanās Komiskajā operā.
— Es domāju, jūs mani būtu nožēlojamā kārtā toreiz noraidījusi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es ļoti muļķīgi toreiz izturējos.
— Tas tiesa, bet jūs taču mani jau toreiz mīlējāt?
— Mīlēju.
— Un tomēr jūs varējāt pēc izrādes aiziet mājās un mierīgi gulēt. Tādas mūestības vērtība ir zināma.
— Jūs ļoti maldāties, tā domādama. Vai jūs zināt, ko es darīju tai vakarā pēc Komiskās operas?
— Nē.
— Es gaidīju jūs pie Cafē Anglais durvīm. Es sekoju jūsu ekipāžai, kurā braucāt jūs un jūsu draugi, un, redzot, ka jūs viena no tās izkāpjat un ieejat savā dzīvoklī, es biju ļoti laimīgs.
Margerita iesmējās.
— Kāpēc jūs smejaties?
— Tāpat.
— Sakait, lūdzu, kāpēc jūs smējāties, citādi es domāšu, ka jūs atkal par mani zobojaties.
— Jūs nedusmosities?
— Man nav tiesību dusmoties.
— Nu, tad zināt, ka man bija zināmi iemesli, kāpēc es viena atgriezos savā dzīvoklī.
— Kādi iemesli?
— Kāds tur jau gaidīja.
Ja viņa man būtu iedūrusi sirdī nazi, man tas nebūtu sāpīgāki ievainojis, kā dzirdot šos vārdus. Es piecēlos un sniedzu roku:
— Ardievu!
— Es jau zināju, ka jūs dusmosities, — sacīja viņa. — Vīrieši vienmēr grib zināt to, kas tiem sagādā sāpes.
— Ticiet man, — es sacīju vēsi, it kā gribēdams pārbaudīt, ka esmu izārstējies no savas kaislības, — ticiet man, es nedusmojos, ir ļoti dabiski, ka jūs kāds gaidīja, tāpat kā ir dabiski, ka es šķiros no jums pulksten trijos naktī.
— Varbūt arī jūs kāds gaida mājās?
— Nē, bet man jāiet.
— Ja tā, tad ardievu!
— Jūs mani dzenat projām?
— Nekādā ziņā.
— Kāpēc jūs mani sāpināt?
— Kā tad?
— Jūs sacījāt, ka jūs toreiz kāds gaidīja.
— Kā lai nesmejas, ja jūs bijāt tik laimīgs par to, ka es viena pārgāju mājās, kad man bija savi iemesli tā rīkoties.
— Mēs bieži priecājamies par kādu bērnišķīgu nieku, un ir ļauni šo prieku iznīcināt, ja ir tik vienkārši to atstāt un ar to darīt kādu laimīgu.
— Bet par ko tad jūs mani uzskatāt? Es neesmu ne jaunava, ne hercogiene. Es pazīstu jās tikai vienu dienu, un man nav jājāt atbildība pret jums par savu rīcību.
Pieņemsim, es kādreiz kļūšu jūsu mīļākā, bet tad jums jāzina, ka pirms jums man ir bijuši citi mīlētāji. Un ja jūs jau tagad esat tik greizsirdīgs, ko tad jūs darīsit vēlāk, ja šis „vēlāk" kādreiz eksistētu. Es pirmo reizi redzu tādu cilvēku kā jūs.
— Tas tādēļ, ka nekad un neviens nav jūs tā mīlējis, kā es jūs mīlu.
— Esiet atklāts un sakait, vai jūs patiešām mani mīlat?
— Man liekas, ka stiprāk vairs mīlēt nevar.
— Un tas jau ilga, kopš tās…
— Kopš tās dienas, kad es jūs pirmoreiz redzēju izkāpjam no karietes pie Sisa veikala; tas bija priekš trim gadiem.
— Vai jūs zināt, tas ir apbrīnojami jauki! Bet kas man jādara, lai atalgotu šo jūsu lielo mīlestību?
— Mīliet mani kaut drusciņ, — es sacīju, un sirds mana sita tik stipri, ka es tikko spēju parunāt. Neskatoties uz Margeritas ironisko smaidu, ar kādu viņa pavadīja šo sarunu, man tomēr likās, ka viņa sāk piegriezt man vairāk vērības, un ka stunda, pēc kūpas es tā ilgojos, tuvojās.
— Bet hercogs?
— Kāds hercogs?
— Mans vecais, greizsirdīgais hercogs.
— Viņš nekā nezinās.
— Bet ja uzzinās?
— Viņš jums piedos…
— Nepiedos; viņš mani pametīs, un ko tad es iesākšu?
— Jūs jau ar to esat riskējusi.
— Pēc kā jūs tā spriežat?
— Pēc jūsu rīkojuma šonakt nevienu nepieņemt.
— Ir tiesa, bet tas ir nopietns draugs.
— Kas jums ir vienaldzīgs un kuj-a priekšā jūs aizslēdzat savas durvis.
— Tas nebijāt jūs, kuram tās tika atvērtas.
Es tomēr biju ticis Margeritai tuvāk.
Es piegāju pie Margeritas, apkampu to un sajutu viņas slaido augumu savās rokās.
— Kaut jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu! — sacīju es klusā balsī.
— Patiešām?
— Zvēru!
— Labi, ja jūs apsolāties ievērot visas manas vēlēs bez iebildumiem, varbūt es sākšu jūs drusciņ mīlēt.
— Es apsolu, apsolu visu, ko vien jūs vēlaties!
— Bet neaizmirstiet, ka es gribu būt brīva, ka es varu darīt, kas man tīk, nedodot ne mazakā izskaidrojuma par to, ko es daru. Es sen jau meklēju pēc mīlētāja: jauna, padevīga, kas bezgalīgi iemīlējies, pēc tāda, kas, neprasa nekā vairāk kā tikai manu mīlu. Līdz šim es tāda neesmu atradusi. Vīrieši, saņemdami ilgāku laiku to, ko viņi tikko cērēja saņemt reiz, nekad nav apmierināti, viņi prasa no savas mīļās ne tikai tagadni un pagātni, bet pat nākotni. Jo ilgāk viņi ar sievieti aprod, jo vairāk viņiem atļauj, jo vairāk viņi prasa. Es esmu nolēmusi sev izvēlēties jaunu mīļo, bet tikai tādu, kujram ir trīs retas īpašības: uzticība, padevība un kautrība.
— Es būšu tāds, kādu jūs vēlaties.
— Redzēsim.
— Bet kad tad?
— Vēlāk.
— Kāpēc vēlāk?
— Tāpēc, — sacīja Margerita, izslīdēdama no maniem apkampieniem, — tāpēc ka ne ikreiz var pildīt līgumu tai pašā dienā, kad tas parakstīts.
Viņa paņēma no lielas, sarkann kamēliju buķetes vienu ziedu un iesprauda manu svārku pogcaurumā.
— Bet kad mēs atkal redzēsimies? — es jautāju, no jauna viņu apkamdams.
— Kad kamēlija būs mainījusi krāsu.
— Un kad tas būs?
— Rīt, no vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem.
— Vai esat apmierināts?
— Jūs vēl jautājat?
— Bet ne viena vārda par to ne savam draugam, ne Pridansei, ne arī citam kādam.
— Es apsolu.
— Tagad noskūpstiet mani, un tad iesim!
Viņa sniedza man savas lūpas, sakārtoja matus, un mēs iegājām viesistabā.
— Jums varbūt izliksies savādi, — sacīja Margerita, saņemdama manu roku un pielikdama to pie savām krūtīm, kur es sajutu viņas sirds ātros un stipros pukstie- nus, — ka es tik ātri padevos. Zināt, es nedzīvošu tik ilgi kā citi, tāpēc es apsolīju sev dzīvot ātrāk.
— Lūdzu, nerunājiet tā!
— Apmierinieties, — turpināja viņa smiedamās. — Lai arī cik īss laiks atlicis man ko dzīvot, tomēr es dzīvošu ilgāk, nekā jūs mani mīlēsit.
Un dziedādama viņa iesteidzās ēdamistabā.
— Kur Nanina? — jautāja viņa, ieraugot Gastonu un Pridansi vienus.
— Viņa guļ jūsu istabā un gaida jūs, — atbildēja Pridanse.
— Nabadzīte! Es viņu tā moku! Nu, kungi, laiks šķirties!
Pēc desmit minūtēm Gastons un es aizgājām. Atvadoties Margerita man paspieda roku, bet Pridanse vēl palika pie viņas.
— Nu, — jautāja Gastons, kad mēs bijām izgājuši uz ielas, — ko jūs varat teikt par Margeritu?
— Viņa ir eņģelis, un es aiz mīlas pret viņu zaudēju prātu.
— Es tā jau domāju. Vai jūs to viņai sacījāt?
— Jā.
— Un viņa noticēja jums?
— Nē.
— Viņa nav tāda kā Pridanse.
— Vai tā jums ko apsolīja?
— Kļūsiet, labāk, mans draugs, jūs neticēsit, bet šī nabaga vecā Pridanse Divernoja tomēr nebūt nav tik slikta.
Šai vietā Armands savu stāstu pārtrauca.
— Lūdzu aizveriet logu! — sacīja viņš. Es salstu, labāk drusciņ atlaidīšos.
Es aizvēru logu. Armands izģērbās un atlaidās gultā. Viņš izskatījās ļoti bāls un noguris, kā cilvēks pēc tāla ceļa vai sāpīgām atmiņām.
— Jūs varbūt esat par daudz ilgi runājis, — es sacīju, — un tāpēc būs labāk, ja jūs pagulēsities. Es tagad iešu. Savu stāstu jūs pabeigsit citu dienu.
— Vai jums jau apnicis klausīties?
— Tieši pretēji.
— Tad es turpināšu, jo, viens palicis, es tomēr nevarēšu iemigt.
— Pārgājis mājās, — viņš dzīvi turpināja, — es gulēt tomēr neaizgāju, bet sāku pārdomāt šīs dienas piedzīvojumu. Satikšanās, iepazīšanās, Margeritas solījums, viss tas noticis tik ātri, tik īsā laikā un tik negaidot, ka dažbrīd viss tas man izlikās tikai sapnis, lai gan tādas meitenes kā Margerita mēdza tūlīt atsaukties vīrieša aicinājumam. Bet tas mani nepārliecināja, es viņā tomēr saskatīju kaut ko cēlāku un skaistāku, nespēdams viņu salīdzināt ar citām sievietēm. Dzirdēju runājam, ka Margeritas mīlestība esot tikai prece, dārgāka vai lētāka, skatoties pēc sezonas, bet kā lai saprot tad viņas nesalaužamo pretošanos jaunajam grāfam, kūpi mēs pie viņas satikām? Jūs sacīsit, ka tas viņu nevaldzināja, ka viņu tik bagātīgi apgādā vecais hercogs, un ka viņa sev, saprotams, izvēlēsies vīrieti, kam cits pievilcības spēks.
Ja tas būtu tā, kāpēc tad viņa neizvēlējās Gastonu, mīlu, gudru un bagātu jaunekli?Kāpēc viņa izjuta patiku pret mani, ko viņa ar pirmo tikšanos uzskatīja par diezgan smieklīgu zēnu?
Ir tiesa, dažreiz atsevišķs moments vai apstāklis atstāj lielāku iespaidu nekā veselu gadu parādīta uzmanība.
No tiem, kas sēdēja pie vakariņu galda, es vienīgais uztraucos par viņas prombūti. Es sekoju viņai un biju tik satraukts, ka nespēju savas jūtas apslēpt; skūpstīdams viņas rokas, es nevarēju valdīt asaras. Šis apstāklis, kā arī tas, ka es ikdienas, divi mēneši no vietas, gāju apjautāties par viņas veselību, kad viņa gulēja slima, varbūt viņu pamudināja uz mani skatīties citādāk nekā uz tiem, kurus līdz šim pazina. Bet lai kā, viena lieta tomēr ir skaidra: viņa mani nenoraidīja.
Visu nakti es neaizvēru acis. Es pats vairs sevi nepazinu, es biju kā neprātīgs. Brīžiem man likās, ka es neesmu pietiekami skaists, bagāts un elegants, lai man piederētu tāda sieviete, brīžiem es stipri lepojos ar to, ka viņa man piederēs. Tad man uzmācās šaubas un bailes, man likās, ka Margeritas ātrā piekāpšanās ir tikai kaprise, kas ilgs pāris dienu, un pēc tam mēs atkal būsim svešinieki. Es sāku domāt jau par to, vai nebūtu labāk nemaz neiet pie viņas vakarā, bet aizrakstīt viņai par savām šaubām un atstāt viņu. Bet drīz vien manī atkal atplauka bezgalīgas cerības un neaprobežota uzticība.
Es izsapņojos visneticamākos sapņus par nākotni. Es prātoju, ka nodzīvošu visu mūžu kopā ar šo meiteni, kas morāliski un fiziski atdzims, un viņas mīlestība ma
ni darīs laimīgāku, nekā to spētu kūpas katras citas
jaunavīgas meitenes mīla pasaulē.
Tomēr es nespēju jums atstāstīt visas tās tūkstoš domas, kas tai naktī izauga manā sirdī un kāpa manā galvā. Aizmigu tikai uz rīta pusi.
Pamodos tikai pulksten divos dienā. Laiks bija jauks. Neatminos, ka dzīve man kādreiz būtu izlikusies tik skaista un iespēju bagāta kā tai dienā.
Es ātri apģērbos un biju apmierināts ar sevi un Czivl. Pagājušās nakts atmiņas atgriezās pie manis bez ēnu un kavēkļu, prieka cerību pavadītas par nākošo nakti, tās ielīksmoja sirdi, kas trīcēja laimē un priekā. Tās bija saldas trīsas, kas šausmināja mani, bet es vairs nemocījos šaubās un bailēs, es domāju vienīgi par to stundu, kad atkal redzēšu Margeritu. Es nespēju tverties mājās. Mana istaba šķita pārāk maza, lai ietvertu manu laimi. Man bija vajadzīga visa plašā daba, lai izteiktu sevi. Es devos laukā. Es mīlēju visus cilvēkus, kurus satiku. Mīlestība atraisa labestību. Kad biju kādu stundu šurp un turp klīdis, es pa gabalu ieraudzīju Margeritas karieti, es vairāk nojautu nekā pazinu viņu. Pagriezusies ap stūri no Elizijas Laukiem, tā apstājās, un kāds jauns, slaids vīrietis, atstājis mazu pulciņu ļaužu, ar kupu viņš bija sarunājies, tuvojās viņai. Viņi īsu brīdi sarunājās. Jaunais cilvēks atgriezās pie saviem draugiem, un zirgi sāka atkal rikšot. Pietuvojies grupiņai, es jaunajā vīrietī pazinu grāfu G., kupa ģīmetni es biju redzējis un par kupu Pridanse teica, ka Margeritas dēļ viņš esot izputinājis savu mantu. Tas droši bija viņš, kūpam pagājušo nakti tika aizslēgtas durvis, un es iedomājos, ka viņa apturēja savu karieti, lai viņam par to dotu kādu paskaidrojumu, un es cerēju, ka tai pašā
laikā viņa atrada kādu jaunu ieganstu, lai viņu nepieņemtu šonakt
Kā es pavadīja pārējo dienas daļu, es vairs neatminos. Es staigāju, smēķēju, runāju, bet ko es teicu, es vairs neatceros. Viss, ko es atceros, ir tas, ka, pārnācis mājās, es veltīju trīs stundas laika, lai sapostos, un es tūkstoškārt skatījos ir sienas, ir rokas pulkstenī, bet tie abi nelaimīgā kārtā rādīja vienu un to pašu stundu.
Kad nosita pus vienpadsmit, es sev teicu, ka ir laiks iet.
Toreiz es dzīvoju Provansas ielā. Es devos pa Mon- blana ielu, šķērsoju bulvāri, iegriezos Ludviķa Lielā ielā, vēl kādā un biju Antenes ielā. Es pacēlu acis uz Margeritas logiem. Tie bija gaiši.
Piezvanīju un durvju sargam jautāju, vai Gotjē kundze mājās. Viņš atbildēja, ka viņa nekad nepārnāk pirms vienpadsmitiem vai pusdivpadsmitiem.
Es paskatījos savā pulkstenī.
Man likās, ka gāju ļoti lēni, bet patiesībā no Provansas līdz Antenes ielai biju nogājis piecās minūtēs.
Es pastaigājos pa tukšo un kluso ielu, kur nav neviena veikala un šai stundā ir vientulīga.
Pēc pusstundas piebrauca Margerita, izkāpa no karietes un skatījās apkārt, it kā ko meklēdama.
Kad Margerita grasījās piezvanīt, es tuvojos viņai un sacīju:
— Labvakar!
— Ak, jūs tas esat? — sacīja viņa ne visai apmierinātā tonī.
— Jūs taču atļāvāt man atnākt pie jums pulksten vienpadsmitos?
— Jā, pareizi. Es piemirsu.
Šie vārdi izgaisināja visu manu šīrita iztēli un jaukās cerības, ko es loloju visu gajo dienu. Tomēr es neaizgāju prom, kā to būtu darījis agTāk, kad vēl nebiju iepazinis Margeritas dabu.
Mēs iegājām.
Nanina mūs sagaidīja jau atvērtās durvīs.
— Vai Pridanse pārnāca? — jautāja Margerita.
— Vēl ne, kundze.
— Pasaki, lai viņa ierodas tūlīt pie manis, tiklīdz pārnāk. Bet vispirms izdzēs lampu viesistabā un, ja kāds prasa pēc manis, saki, ka neesmu vēl pārnākusi un nepārnākšu.
Bija redzams, ka viņu nospiež kādas rūpes, varbūt rūpes par kādu nepatīkamu viesi, kas varētu ierasties. Es nezināju ko darīt, nedz arī ko runāt. Margerita devās uz guļamistabas pusi; es nespēju pat pakustēties.
— Iesim! — sacīja viņa.
Viņa noņēma cepuri, novilka savu samta mēteli un iemeta tos gultā; atsēdusies lielā krēslā kamīna priekšā viņa, rotaļādamās ar pulksteņa ķēdīti, jautāja man:
— Nu, ko jūs man jaunu pastāstīsit?
— Nekā, varbūt, tikai to, ka man nevajadzēja šovakar nākt.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka jūs, liekas, esat uzbudināta un es, bez šaubām, traucēju jūs.
— Jūs netraucējat mani, bet es esmu slima, jūtos slikti visu dienu; naktī nemaz ncaizmigu, un tagad neganti sāp galva.
— Vai lai es aizeju, jūs tad varēsit iet pie miera.
— Ak, nē! Jūs varat palikt: ja es gribēšu gulēt, to es varēšu darīt arī, ja jūs te esat.
Šinī brīdī kāds zvanīja.
— Kas tad tur? — sacīja viņa nepacietīgi.
Pēc pāris minūtēm atkal zvanīja.
— Vai tiešām nav neviena, kas atvērtu durvis? Jāiet man pašai.
Viņa piecēlās.
— Jūs pagaidait tepat, — sacīja viņa un izgāja gaitenī.
Es dzirdēju, kā atvērās durvis, un ar pirmo vārdu es pazinu jaunā grāfa N. balsi.
— Kā jūs jūtaties šodien? — vaicāja viņš.
— Slikti, — atbildēja Margerita sausi.
— Vai es jūs traucēju?
— Varbūt.
— Mīļā Margerita, kā jūs saņemat mani, ko gan esmu jums nodarījis?
— Mans draugs, neko jūs neesat man nodarījis. Esmu slima, man vajadzīgs miers, jūs būsit tik labs un iesit. Mani tas pārāk nogurdina, neesmu vēl pārnākusi, kad jūs jau pēc piecām minūtēm ierodaties. Ko jūs vēlaties? Jūs gribat lai es kļūstu jūsu mīļākā? Simtām reižu esmu jums sacījusi: nē. Es nevēlos, ka jūs mani uztraucat, tikpat labi jūs varat iet arī citur. Šodien es jums to atgādinu pēdējo reiz. Nanina jums parādīs gaismu. Ardievu!
Un neklausīdamās jaunajā cilvēkā, viņa iegāja savā istabā, aizcirzdama aiz sevis durvis, pa kūjām pēc tam ātri iesteidzās Nanina.
— Klausies, — sacīja viņai Margerita, — šim neciešamajam cilvēkam tu vienmēr saki, ka manis nav mājā. Es negribu tikties ar cilvēkiem, kufi prasa no manis par daudz: viņi samaksā un domā, ka viņi ir visu nokārtojuši. Ja tās, kuras no(k]ūst mūsu ienīstamā stāvoklī, zinātu, kas viņas sagaida, tās labāk paliktu par kalponēm. Bet, nē, iekāre pēc tērpiem, karietēm, dimantiem mūs sagrābj savā varā, mēs ticam tam, ko mums sola, jo arī te, kā visur citur, ir tāda lieta kā ticība, un mēs atdodam savu sirdi, savu miesu, savu skaistumu pilienu pa pilienam, un tā pamazām izgaist mūsu dvēseles un miesas skaistums. No mums baidās kā no laupītāju putniem, no mums novēršas kā no izstumta- jiem, ap mums ir ļaudis, kas prasa no mums vienmēr daudz vairāk, nekā viņi mums dod, un galu galā mēs nomirstam kā suņi ceļa malā, izpostījuši sevi un citus.
— Apmierinieties kundze, — sacīja Nanina, — jūs šodien esat par daudz uztraukusies.
— Man grūti šai tērpā, — sacīja Margerita atpogādamas, — padod manu apmetni! Bet kur ir Pridanse?
— Viņa vēl nav atnākusi; tiklīdz viņa pārnāks, es sūtīšu pie jums.
— Arī viņa ir neizprotams cilvēks, — turpināja Margerita, novelkot tērpu un uzvelkot baltu kapotu, — kad es viņai esmu vajadzīga, viņa vienmēr mani atrod, bet man viņa nevar izdarīt neviena pakalpojuma. Viņa zina, ka es nepacietīgi gaidu atbildi; man liekas, viņa būs pavisam aizmirsusi savu solījumu.
— Varbūt viņu kaut kas aizkavē.
— Saki, lai mums pasniedz punšu.
— Tas jums nedarīs nekā laba, kundze, — sacīja Nanina.
— Jo labāk. Atnes augļus, pīrāgus vai vistas spārniņu, bet ātri, esmu izsalkusi.
Domāju, man nebūs jāātstāsta, kādu iespaidu uz mani atstāja notikušais.
— Jūs ēdisit vakariņas ar mani, — sacīja viņa man, — bet tagad, lūdzu, palasait šo grāmatn, es uz mirkli jūs atstāšu vienu.
Viņa iededza sveces un pazuda aiz blakus durvīm.
Es pārdomāju šīs nabaga meitenes dzīvi, un mana mīlestība pret viņu sakusa ar lielu iežēlu. Domīgs, lieliem soļiem staigāju pa viņas istabu, kad piepeši pa durvīm iesteidzās Pridanse.
— Ā, jūs še? — iesaucās viņa, — kur Margerita?
— Viņa izgāja blakus istabā.
— Es viņu pagaidīšu. Starp citu, viņa domā, ka jūs esat patīkams. Vai jūs to zinājāt?
— Nē.
— Vai viņa nav nekā jums stāstījusi?
— Itin nekā.
— Bet kā jūs še gadījāties?
— Es atnācu paciemoties…
— Naktī?
— Kādēļ tad ne?
— Melis!
— Viņa manu apciemojumu uzņēma pavisam nelaipni.
— Gan jau būs labi.
— Jūs domājat?
— Es atnesu viņai labas ziņas.
— Tas jauki. Kad viņa jums stāstīja par mani?
— Vakar vakarā vai, labāk sakot, pagājušo nakti, kad jūs aizgājāt ar savu draugu, bet kas ir šis jūsu draugs? Gastons R… tā taču viņu sauc, vai ne?
—— Ja, — es atbildēju, nevarēdams apslēpt smaidu, atceroties, ko Gastons man uzticēja par Pridansi, un ka viņa tikko zina viņa vārdu.
— Viņš ļoti patīkams. Ar ko viņš nodarbojas?
— Viņam divdesmit pieci tūkstoši skaidra ienāknma gadā.
— Vai tiešām? Bet, zināt, Margerita man vakar par jums apjautājās; viņa prasīja, vai bijušas kādas drau- gaļas, ar vārdu sakot, apjautājās par visu, ko var jautāt par vīrieti jūsu gados. Es viņai stāstīju visu, ko vien par jums zināju, piemetinādama, ka jūs esat patīkams jauns cilvēks. Tas ir viss.
— Ļoti pateicos, bet sakait, lūdzu, kas tas bija par uzdevumu, kas jums vakar bija jāveic?
— Nekas liels, šodien es atnesu viņai atbildi.
Pie pēdējiem vārdiem Margerita ienāca istabā; galvā viņai bija koķeta, maza nakts cepurīte ar dzelteniem pušķiem. Viņa izskatījās sevišķi pievilcīga. Kailās kājās bija uzvilktas atlasa kurpes, viņa nāca spodrinādama nagus.
— Nu, — vaicāja viņa, paskatīdamās uz Pridansi,
— vai satikāt hercogu?
— Saprotams!
— Ko viņš sacīja?
— Viņš iedeva — —
— Cik?
— Seši tūkstoši.
— Vai tie ir pie jums?
— Jā.
— Vai viņš bija apmierināts?
— Nē.
— Nelaimīgais cilvēks!
Margerita paņēma minēto summu.
— Pridanse, jums vajag naudas?
— Jūs taču zināt, mans bērns, ka piecpadsmitais ir pēc
divām dienām, būtu lieliski, Ja jūs varēta man aizdot trīs vai četri simti franku.
— Bet man nav sīkas naudas, atsūtiet rīt paka].
— Jūs neaizmirsīsit?
— Esiet bez rūpju. Jūs ēdīsit vakariņas ar mums?
— Nē, Čarlis mani gaida.
— Jūs vēl arvien padevīga viņam.
— Neprātīgi, mana mīļā. Uz redzēšanos līdz rītam! Sveiki, Armand!
Divernoja kundze aizgāja.
Margerita ielika naudu skapīša atvilktnē.
— Jūs atļausit man atgulties? — sacīja viņa ar smaidu uz lūpām un tuvojās gultai.
— Es netik vien atļauju, bet lūdzu. Viņa atgūlās gultā.
— Tagad atsēdieties man blakām un papļāpāsim. Laikam gan Pridansei bija taisnība, jo atbilde, ko
viņa atnesa Margeritai, atnesa arī labu omu.
— Piedodiet manu šīvakara nelabo garastāvokli, — viņa sacīja, saņemdama manu roku.
— Vienmēr esmu gatavs jums piedot, cik bieži vien jūs to vēlēsities.
— Un jūs mīlat mani?
— Neprātīgi.
— Nevērojot manu nelāgo raksturu?
— Nevērojot neko.
— Jūs varat zvērēt?
— Jā, — sacīju es pavisam klusu.
Ienāca Nanina, rokās viņa nesa divus šķīvjus, aukstu cepeti un pudeli sarkanvīna un zemenes.
— Es jums punša vietā atnesu vīnu, — sacīja Nanina, — tas jums labāks. Vai ne tā, cienītais kungs?
— Protams, — atbildēju es, vēl atrazdamies Margeritas nupat teikto vārdu saviļņojumā. Un manas acis cēlās pret viņu kvēlā pielūgsmē.
— Labi, — sacīja viņa, — noliec visu uz mazā galdiņa un pacel to tuvāk pie gultas. Tagad tu vari iet pie miera, mēs iztiksim. Jau trešā nakts, ko tu pavadi nomodā, tev nepieciešams miegs. Liecies gultā! Man nekā vairs nevajag.
— Vai aizslēgt durvis?
— Jā, un, galvenokārt, pasaki, lai rīt līdz pusdienas laikam nevienu pie manis nepieņem.
Rītā, pulksten piecos, kad gaisma sāka spiesties cauri priekškariem, Margerita sacīja:
— Piedod, bet nu tev jāiet! Hercogs nāk katru rītu pie manis, šorīt viņam gan teiks, ka es guļu, bet viņš, domājams, gaidīs, kamēr atmostos.
Es iekļāvu Margeritas galvu savās rokās un devu viņai atvadu skūpstu, jautādams:
— Kad mēs tiksimies?
— Klausies, — pārtrauca viņa mani, — paņem to mazo zelta atslēdziņu no kamīna un atslēdz tur tās durvis; atslēdziņu vari nolikt atpakaļ turpat uz kamīna. Vēlāk es nosūtīšu tev vēstuli ar turpmākām pavēlēm. Atceries, tu solīji akli padoties manai gribai.
— Atceros, bet vai drīkstu kaut ko lūst.
— Ko?
— Atļauju man paturēt šo atslēdziņu.
— Es nevienam to neesmu atļāvusi.
— Dari to manis dēļ, jo es zvēru, ka es tevi mīlu, kā neviens tevi nav mīlējis.
— Labi, lai paliek pie tevis, bet zini, es viņu varu padarīt pilnīgi nederīgu.
— Kā tā?
— Durvis ir taču arī aizbultējamas.
— Ļaunā.
— Es pateikšu, lai noņem bultu.
— Tātad tu mani mazliet mīli?
— Nezinu, bet liekas gan, bet tagad ej, manas acis vepas ciet.
Es turēju viņu brīdi savās rokās, tad es gāju. Ielas bija tukšas, lielā pilsēta gulēja,salds svaigums viļņoja pa šīm ielām, kuras pēc dažām stundām piepildīs cilvēku troksnis. Man likās, ka šī dusošā pilsēta piederētu man; klejodams es pūlējos atminēties to vārdus, kurus es agrāk apskaudu viņu laimes dēļ, bet nevarēju atcerēties neviena, kas būtu bijis laimīgāks par mani pašu.
Saņemt nevainīgas meitenes mīlestību, būt pirmajam, kas viņai atklāj mīlestības mistēriju, protams, ir liela laime, bet tā ir visvienkāršākā lieta pasaulē. Iegūt sirdi bez cīņas ir tas pats, kas ieņemt pilsētu, kurā nav nocietinājumu.
Jo vairāk jauna meitene tic labam, jo vieglāk vīrietim to iegūt, būdama bez neuzticēšanās, viņa ir bez aizsardzības spēka. Jaunās meitenes gan tiek uzmanītas un sargātas, bet klosteriem nav tik augstu sienu, mātēm — tik stipru atslēgu, reliģijai — tik stingru priekšrakstu, lai šos skaistos putniņus ieslēgtu sprostā, kas nav pat ar ziediem izfklāts. Viņas sapņo par viņām noslēpto pasauli, viņas tic kārdinājumam, viņas uzklausa pirmo balsi, ko tās caur sprosta spraišļiem sadzird un kas viņām stāsta par noslēpumaino dzīvi, viņas slavē roku, kura pirmā paceļ noslēpumainā aizkara maliņu.
Bet iegūt kurtizānes neliekuļotu mīlestību — ir uzvara pēc nebeidzamām un lielām grūtībām. Viņu miesa ir izsūkusi dvēseli, kaislība sadedzinājusi sirdi, un alkatība nokāvusi jūtas. Viņas sen jau zina tos vārdus, kurus mēs viņām sakām katru vakaru, viņas ir pārdevušas mīlestību, kas viņas iedvesmotu.
Bet, domājot par Margeritu, man tomēr likās, ka viņa mani mīl. Viņai nebija nekāda iemesla man liekuļot.
Ar tādām domām es aizmigu. Rītā es saņēmu no viņas vēstuli… «šovakar Vodeviļā. Ienāciet trešā cēliena laikā." M. G.
Es ielku vēstuli galda atvilktnē, lai šaubu brīžos man būtu sasniedzams viņas mīlas apliecinājums, jo es par šo īstenību laiku pa laikam šaubījos. Pulksten septiņos es biju jau teātrī.
Ložas pildījās viena pēc otras. Palika tukša tikai viena loža. Trešā cēliena sākumā es izdzirdu, ka atvērās šīs ložas durvis, un tajā iegāja Margerita.
Šovakar viņa bija sevišķi skaista.
— Labvakar! — sacīja viņa un izstiepa roku, kad, es iegāju ložā.
— Labvakar! — es atbildēju un sasveicinājos ar Margeritu un Pridansi.
— Sēdieties!
— Bet es ieņemšu cita vietu. Vai grāfs G. neatgriezīsies?
— Jā, viņš drīz vien nāks, es aizsūtīju pēc saldumiem, lai mēs varētu parunāt vienatnē. Pridanse Du- vernojas kundze zina mūsu noslēpumu.
— Esiet bez bēdām, es neko neizpaudīšu.
— Kādēļ jūs šodien tik drūms? — sacīja Margerita, pieceldamās, tuvodamās man un noskūpstīdama mani uz pieres.
— Jūtos drusku nevesels.
— Jums jāliekas gultā, — sacīja viņa ar ironisku smaidu, kas lieliski piederējās viņas smalkajai un inteliģentajai sejai.
— Kur?
— Mājās.
— Bet jūs taču zināt, ka es tur neesmu spējīgs iemigt.
— Bet, labais draugs, nevar taču rādīt skābu seju tikai tādēļ, ka pie manis ložā ir bijis kāds cits kungs.
— Tas nav īstais iemesls.
— Tas ir. Es zinu. Un tas ir netaisni; bet labi, nerunāsim vairs par to, jūs pēc izrādes aizejiet pie Pridan- ses un uzgaidiet tur, kamēr es jūs saukšu, vai saprotat?
— Jā. Kā gan es jūs varētu nepaklausīt.
— Vai jūs mani vēl vienmēr mīlat?
— Jūs vēl jautājat?
— Vai jūs domājat par mani?
— Visu garo dienu.
— Zināt, es baidos jūs iemīlēt, prasiet Pridansei!
— Ak, — iesaucās Pridanse, — tas ir tik brīnišķīgi!
— Tagad ejiet atpakaļ savā vietā, grāfs var nākt, un es negribu, ka viņš jūs te satiek.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka viņš jums nepatīk.
— Nebūt ne, bet ja jūs man būtu sacījusi, ka gribat šovakar apmeklēt Vodeviļu, tad es tāpat kā viņš varēju pasūtināt jums šo ložu.
— Diemžēl, viņš man biļeti atnesa bez kaut kādas prasīšanas, lūgdams man ar viņu kopā iziet. Un, es domāju, jūs sapratīsit, es nevarēju atteikt. Es varēju vienīgi jums paziņot, kur atrodos, lai jūs varētu mani sastapt. Es pati arī gribēju vēl šovakar jūs satikt; bet, ja jūsu pateicība ir tāda, tad man ir jāmācās pēc šī parauga.
— Piedodiet!
— Tagad nesāpiniet vairs sevi un ejiet uz savu vietu, un par visu — bez greizsirdības.
Viņa noskūpstīja mani, un es atstāju ložu.
Gaitenī es satiku grāfu. Nosēdies es pārdomāju nupat notikušo.
Galu galā taču grāfa klātiene bija gluži vienkārši saprotama; viņš viņas cienītājs, pasūtināja viņai ložu un pavadīja uz izrādi. Tas bija tik dabiski, un, ja es vēlējos sev tādu mīļāko kā Margeritu, tad man vajadzēja arī pieņemt viņas dzīves veidu.
Un tomēr es visu vakaru jutos ļoti nelaimīgs. Es atstāju izrādi sadrūmis, redzēdams grāfu, Margeritu un Pridansi aizbraucam; viņu pajūgam sekoju es uz Pri- danses dzīvokli.
Pēc ceturtdaļstundas es tomēr biju noteiktā vietā; Pridanse bija tikko pārnākusi.
— Mēs gandrīz visi reizē, — sacīja Pridanse.
— Jā, — es mechaniski atbildēju. — Kur Margerita?
— Savā mājā.
— Vai viena?
— Nē, arī grāfs pie viņas.
Es staigāju šurp un turp pa zāli lieliem soļiem.
— Kas ar jums noticis?
— Jums liekas, ka man še ļoti patīkami gaidīt, kamēr grāfs aizies.
— Cik negausīgs jūs esat! Ievērojiet, ka Margerita taču nevar grāfu izsviest pa durvīm, tas nav iespējams, viņa ir ilgu laiku bijusi ar to kopā. Viņš vienmēr devis viņai daudz naudas, un vēl vienmēr dod. Viņš dod tai visu, ko tā vēlas, Margerita izdod vairāk nekā simts tūkstoš franku gadā; viņai ir kaudzēm parādu, un grāfs ir vismaz desmit tūkstoš franku vērts. Viņa nedrīkst naidoties ar grāfu. Margerita, mans draugs, jūs ļoti mīl. Nejautājiet un neprasait neiespējamo! Ņemiet viņu, kāda viņa ir: gudra, laba un skaista meitene. Jūs zināt, ka jums ir visskaistākā mīļākā Parīzē. Viņa dzīvo skaistā dzīvoklī, viņa mirdz vienos briljantos, viņa neizmaksā jums ne penija, ja jūs tā vēlaties, bet jūs vēl neesat apmierināts. Mans dārgais, jūs prasāt par daudz.
— Jums taisnība, bet es nespēju savaldīt sevi, man briesmīgi jācieš, iedomājoties, ka grāfs ir Margeritas mīļākais.
— Vispirms jājautā, vai viņš Ir viņas mīļākais? Viņš tīri vienkārši ir viņai vajadzīgs cilvēks, un tas ir viss; jau divas dienas, kopš grāfs netiek pieņemts; viņš atnāca šorīt, Margerita bija spiesta pieņemt no viņa ložu un atļaut sevi pavadīt. Tagad viņš pie viņas iegājis tikai garāmejot, un katrā ziņā viņš Ilgi tur nepaliks, jo jūs gaidāt še.
— Ticu un esmu pārliecināts, ka Margerita viņu tikai cieš, jo hercogs ir taču pavisam vccs. Bet lai nu kā, tas tomēr ir veikals.
— Ak, mans draugs, cik vecmodīgs jūs esat! Cik daudzi bagāti, redzami labāko ģimeņu vīri ir vēlīgi pieņēmuši manus dotos padomus bez prasībām, bez kauna, bez sirdsapziņas ēdām. Kā gan citādi lai Parīzes skaistules izkopj to grezno dzīves veidu, ja viņām nav trīs vai četri pielūdzēji? Pieņemsim, ka grāfs vai hercogs uz- zin par jūsu attieksmēm un prasa no Margeritas paskaidrojumu, un, ja nu Margerita jūs tik stipri mīl un atsakās no viņiem, no viņu naudas un briljantiem, tad zināt, viņa nes vislielāko upuri. Kādu līdzīgu upuri jūs spētu dot pretī no savas puses? Un kad jūs būtu apnicis viņu, ar ko jūs spētu atlīdzināt viņai par to, ko viņa jums dāvājusi? Ar neko. Jūs viņu izrausit no tās pasaules, kas nodrošina tai nākotnes labklājību, jūs paņemsit viņas dzīves labākos gadus un beigās pametī- sit viņu. Ja jūs būsit parastais ikdienas cilvēks, jūs iesviedīsit tai sejā viņas pagātni un sacīsit, ka rīkojaties tikai tāpat kā viņas iepriekšējie mīļākie, un pametīsit to postam un nabadzībai; ja jūs būsit godīgs cilvēks un turēsit par pienākumu viņu nepamest, tad jūs pats neizbēgami kļūsit nelaimīgs, tāpēc ka šādus sakarus var piedot zēnam, bet ne pieaugušam cilvēkam. Tas kļūs par šķērsli visam. Šie sakari jums neatļaus nedz apprecēties, nedz apmierināt jūsu godkāri, vīrieša otru un pēdējo mīlestību. Ticiet man, mans draugs, nepārvērtējiet lietas, nepārvērtējiet sievietes un nedodiet savai mīļākai iemeslu uzskatīt jūs par savu parādnieku, vienalga, kādu.
Tas bija pareizs spriedums, un es brīnījos, ka Pridanse ir spējīga tik loģiski domāt. Man nebija nekā viņai ko iebilst, un atzinu, ka viņai bija taisnība; es sniedzu viņai roku un pateicos viņai par padomu.
— Atmetiet ātrāk, — sacīja viņa, — šīs savas neprātīgās iedomas un esiet jautrs; dzīve ir apbrīnojama rotaļa, mans draugs, viss atkarīgs no tā, caur kādas krāsas stikliem uz to skatās. Aprunājieties ar savu draugu Gastonu, man liekas, viņš saprot mīlu tāpat kā es. Jūs nedrīkstat aizmirst, ka tur, blakus, atrodas daiļa meitene, kas nepacietīgi gaida uz grāfa aiziešanu, kas domā par jums, mīl jūs un glabā šo savu nakti jums. Es esmu par to pārliecināta. Tagad piecelieties un nāciet man blakus pie loga, no kurienes mēs redzēsim, kā grāfs aiziet.
Pridanse atvēra logu, atspiedās uz palodzes un skatījās garāmgājējos. Es stāvēju viņai blakus un sapņoju.
Viss, ko viņa man nupat stāstīja, nodarbināja manas domas, un man bija jāatzīst, ka viņai taisnība; bet mana mīla, ar kādu es mīlēju Margeritu, neatrada apmierinājuma šai patiesībā.
Jo bieži es dziļi nopūtos, bet Pridanse par manām nopūtām tikai brīnījās un raustīja plecus kā ārsti par neārstējamu slimnieku.
97
«Dzīves īsumu mēs apjaužam, — sacīju pats sev, — pēc mūsu pārdzīvojumu straujuma." Es pazinu Margeritu tikai kopš divi dienām, un mīļākā viņa man ir tikai kopš vakardienas, bet manu sirdi, manas domas un
7 Kamēliju dāma
manu dzīvi viņa ir tā sagūstījusi, ka grāfa G. apciemojums man šķiet liela laime."
Beidzot grāfs aizgāja, iesēdās karietē un pazuda nakts tumsā. Pridanse aizvēra logu.
Tūlīt arī Margerita sauca mūs.
— Nāciet drīzāk, galdu jau klāj, — sacīja viņa, — ieturēsim vakariņas!
Atvedot durvis, Margerita steidzās man pretim, apķērās man ap kaklu un dedzīgi skūpstīja.
— Vai jūs vēl arvien īgns? — sacīja viņa.
— Nē, viņš ir labojies, — atbildēja Pridanse, — es viņam noskaitīju pāris baušļu, un viņš apsolījās būt mīļš.
— īstā laikā.
Negribot es pametu acis uz gultu, tā 'nebija atklāta, bet Margerita jau bija paguvusi pārģērbties nakts tērpā.
Mēs apsēdāmies pie galda.
Pievilcība, maigums, dzīvīgums, viss tas piemita Margeritai, man bija atkal un atkal jāatzīst, ka man nav nekādu tiesību prasīt no viņas kaut ko vairāk; manā vietā daudzi justos ļoti laimīgi; un man vajadzēja vienīgi kā Vergilija ganam, baudīt līksmību, ko kāds dievs, patiesībā dieve man atvēlēja.
Visu laiku es mēģināju likt lietā Pridanses padomus un centos būt tikpat priecīgs kā manas biedres; bet smiekli, kas viņām atraisījās dabiski, man iznāca māksloti un bija tuvāki asarām nekā smaidiem.
Vakariņas beidzot bija galā, un es paliku viens ar Margeritu. Viņa, ka parasti, atsēdās uz paklāja kamīna priekšā un skumji blenza liesmās.
Par ko viņa domāja? Es nezināju. Mīlestības un iz
baiļu pilns es skatījos viņā un domāju par to, ka es būtu gatavs viņas dēļ visu ko paciest.
— Vai tu zini, par ko es domāju?
— Nē.
— Par kādu plānu, kas man iešāvās prātā.
— Nu kas tas ir par plānu?
— Es tev nevaru tagad to atklāt, bet varu pateikt, kāds būs iznākums. Pēc mēneša es būšu brīva, man nebūs vairs parādu, un mēs dzīvosim vasaru kopā uz laukiem.
— Un jūs nevarat man to pateikt, kā to sasniegsit?
— Nē, mīli mani tāpat kā es tevi, tad viss būs iespējams.
— Jūs viena atradāt šo iespēju?
— Jā.
— Un jūs viena to varēsit reālizēt?
— Es viena veikšu šī uzdevuma nepatīkamos darbus, — sacīja Margerita ar smaidu, ko es nekad neaizmirsīšu, — bet augļus izlietosim abi.
Es negribot nosarku un atminējos Manonu Lesko, kas kopā ar de Grijē notērēja B. kunga naudu.
Es pieceļos un atbildēju mazliet cietā tonī:
— Atļaujiet man, dārgā Margerita, izlietot tikai tāda darba augļus, ko es pats esmu ieguvis.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka man ir stipras aizdomas, ka grāfs G. ir šī jūsu jaukā plāna līdzdalībnieks, un es nespēju pieņemt ne tā upurus, ne augļus.
— Jūs esat kā bērns. Es domāju, ka jūs mani mīlat, bet tagad redzu, ka esmu vīlusies. Labi.
Viņa arī piecēlās, atvēra klavieres un sāka spēlēt
L'invitation a la valsē līdz tai nelaimīgai vietai, kurai pāri viņa nespēja tikt.
Nezinu, vai viņa spēlēja ieraduma pēc, vai ar nodomu atgādināt man mūsu pirmo tikšanos. Zinu tikai vienu: šī melodija atgādināja man visu iepriekš bijušo, nn es piegāju pie Margeritas, ieskāvu viņas galvu savās rokās un skūpstīja viņu.
— Vai jūs piedodat man? — es jautāju.
— Jūs redzat, ka es to daru, — viņa atbildēja, — bet neaizmirstiet: mēs pazīstamies tikai divas dienas, bet man jau jums kaut kas jāpiedod. Vai tā jūs turat savu aklās paļāvības solījumu?
— Ko lai es daru, Margerita, es jūs tik ļoti mīlu, ka esmu greizsirdīgs pat uz jūsu domām. Tas, ko nupat jūs man paziņojāt, pamodināja manī neprātīgu prieku, bet noslēpums, kas visu to aizsedz, liek manai sirdij sāpēs sažņaugties.
— Nu, esiet taču prātīgs, — sacīja viņa, saņemdama manas rokas un tik burvīgi uzsmaidot, ka es nespēju pretoties. — Jūs taču mani mīlat, vai ne? Un mēs patīkami nodzīvosim trīs četrus mēnešus kaut kur klusumā, kas man nepieciešams veselības uzlabošanai. Es nevaru aizbraukt no Parīzes uz tik ilgu laiku, nenokārtodama savas darīšanas, kas vienmēr ir tik ļoti komplicētas; un nu es atradu iespēju nokārtot savas naudas lietas un mīlēt jūs, nesmejieties, jā, mīlēt jūs! Esmu pietiekami neprātīga, lai mīlētu jūs. Bet jūs rādāt augstprātīgu seju un lietojat augstus vārdus. Kāds jūs esat bērns, mazs, neprātīgs bērns; neaizmirstiet, ka es jūs mīlu un par citu nedomājiet! Vai esat ar mieru?
— Es pievienojos visam, ko jūs vēlaties, jūs jau to zināt.
— Tātad, jau pēc mēneša mēs būsim kaut kur uz laukiem, pastaigāsimies pa upes krastiem un dzersim pienu. Jūs brīnāties, ka tā runāju es, Margerita Gotjē. Patiesībā, mans draugs, šī dzīve Parīzē, kas šķiet dara mani laimīgu, ja viņa mani nesadedzina, tad viņa mani garlaiko, un es sāku ilgoties pēc mierīgākas vides, kas atgādina man manu bērnību, jo bērnība ir katram cilvēkam, neskatoties uz to, lai kāds viņš vēlāk pārvēršas. Esiet mierīgi, es nemēģināšu jums iestāstīt, ka esmu palkavnieka meita, kas uzaugusi klosterī. Es esmu nabadzīga lauku meitene, un pirms sešiem gadiem es vēl nemācēju uzrakstīt savu vārdu. Jūs apmierinājāties jau, vai ne? Kāpēc es jūs pirmo izvēlējos, kam stāstīt savas dzīves burvīgumu. Tagad es paļaujos uz jums un ceru, ka jūs man neliegsit šo vieglo laimi. Esiet labs un mīļš un nekavējiet man šo laimi saņemt! Sakait pats sev: viņa nedzīvos vairs ilgi, un man būs kādreiz jākaunas, ja es neievēroju šo viņas vēlēšanos, kas nenācās nemaz tik grūti.
Ko es varēju iebilst pret šiem viņas vārdiem, sevišķi vēl atminoties pirmo mīlas nakti un gaidot otru?
Pēc stundas Margerita jau bija manos apkampienos un, ja viņa vēlētos, lai es izdarītu noziegumu, es paklausītu.
Pulksten sešos no rīta mēs šķīrāmies. — Līdz vakaram? — es sacīju.
Viņa mani noskūpstīja dedzīgāk kā jebkad, bet neatbildēja nekā.
Dienā es saņēmu no viņas šādu vēstuli:
„Mīļais bērns, esmu mazJiet savārgusi, un ārsts man ieteica mieru. Man šodien agri jāliekas gultā, un es nedrīkstu jūs redzēt. Bet toties es gaidīšu jūs rīt dienā. Mīlu jūs."
Manas pirmās domas bija: viņa mani māna.
Vēsi sviedri pārklāja manu pieri, jo es pārāk mīlēju šo sievieti, lai šādas aizdomas mani nesatracinātu.
Man iešāvās prātā aiziet pie viņas parastā laikā caur slepenām durvīm, no kurām atslēga atradās pie manis. Tā es uzzināšu patiesību, un, ja kādu atradīšu priekšā, es tam vienkārši iecirtīšu pļauku.
Lai kaut kā nosistu laiku, es aizgāju pastaigāties uz Elizijas dārzu. Veselas četras stundas es tur pavadīju, bet viņas neredzēju. Vakarā es iegriezos visos teātfos, kuros viņa mēdza iet, bet arī tur viņas nebija.
Pulksten vienpadsmitos aizgāju uz Antenes ielu.
Margeritas logi bija tumši. Es tomēr piezvanīju.
Durvju slēdzējs prasīja, pie kā es vēloties.
— Pie Gotjē kundzes, — es atbildēju.
— Viņa vēl nav pārnākusi.
— Es pagaidīšu.
— Bet nav taču neviena mājās.
Šo šķērsli es varēju novērst, jo man bija slepena atslēga, bet baidījos sacelt brēku un aizgāju.
Mājās tomēr negāju, bet paliku Margeritas nama tuvumā, nenovērsdams acis no viņas logiem. Man likās, ka te kaut kas man bija uzzināms, vismaz savām aizdomām atradīšu kādu attaisnojumu.
Ap pusnakti man pazīstamā kariete apstājās pie 9. nama.
No karietes izkāpa grāfs G. un pazuda nama durvīs, aizsūtīdams projām karieti.
Pirmā brīdī man likās, ka arī viņš saņems tādu pašu atbildi kā es un ātri aizies, bet velti es viņu nogaidīju atgriežamies līdz pulksten četriem rītā.
Ko es biju izcietis pēdējās trīs nedēļās, bija nieks, salīdzinot ar to, ko es izcietu tai naktī.
Pārnācis mājās, es raudāju kā bērus. Nav tāda cilvēka, kas nebūtu pievilts kaut reizi mūžā un nezinātu, kā tad jācieš.
Es nolēmu pārtraukt savus sakarus ar Margeritu un ar rīta vilcienu aizbraukt pie sava tēva un māsas, par kuļ*u mīlestību es nešaubījos.
Bet pienāca rīts, un es neaizbraucu, es negribēju tā aizbraukt, nepaziņodams Margeritai par savas pēkšņās aizbraukšanas cēloni. Tikai tas vīrietis, kas vairs nemīl savu mīļo, atstāj viņu, neko neteicis par savu aiziešanu.
Galvā es jau sacerēju kādas divdesmit vēstules. Man bija jārunā ar viņu kā ar visām tāda veida sievietēm. Es viņu par daudz biju ideālizējis. Viņa pret mani bija izturējusies kā pret skolas zēnu, izlietodama pārāk vienkāršu pazemojuma triku, mani pievildama.
Mana patmīlība uzvarēja. Vajadzēja pamest šo sievieti, nedodot viņai ne mazākā gandarījuma par savām ciešanām. Un es viņai aizrakstīju šādu vēstuli, kas gan bija tapusi ar asarām acīs:
Mīļā Margerita!
Ceru, ka jūsu vakardienas neveselība laimīgi uzlabojusies. Pulksten vienpadsmitos es nogāju pie jums, bet man atbildēja, ka jūs vēl neesot pārnākusi. G. kungs tomēr bija laimīgāks; pēc atteikšanas man jūs viņu pieņēmāt, un pulksten četros no rīta viņš vēl bija pie jums.
Piedodiet, ja jums ar mani bijis jāpavada dažas garlaicīgas stundas, kūjas, ticiet man, sagādāja man laimīgus brīžos, kurus es nekad neaizmirsīšu un par kuriem esmu jums pateicību parādā.
Es būtu arī šodien aizgājis apjautāties par jūsu veselības stāvokli, ja nebūtu nodomājis aizbraukt pie sava tēva.
Ardievu, mana mīļā Margerita! Es neesmu tik bagāts, lai varētu jūs mīlēt tā, kā es vēlētos, un neesmu arī tik nabags, lai mīlētu jūs tā, kā jūs vēlaties. Tātad, aizmirsīsim: jūs — vārdu, kas ir bijis pietiekami nenozīmīgs jums, es — laimi, kas palika man nesasniedzama.
Nosūtu jums atpakaļ jūsu atslēgu, kuru netiku ne reizes izlietojis, tā jums var noderēt, ja jums uzkrīt tāda slimība kā vakar.
— Jūs redzat, es nespēju nobeigt šo vēstuli bez ļaunas ironijas, un tas tikai pierāda, ka es vēl viņu mīlēju.
Es vairākas reizes lasīju un pārlasīju šo vēstuli, un mani mazliet nomierināja doma, ka šī vēstule Margeritu sāpinās. Pulksten astoņos es iedevu šo vēstuli savam apkalpotājam, lai tas to nonestu viņai:
— Vai atbilde būs jāgaida? — jautāja Jozefs.
— Ja jums jautā, vai atbilde vajadzīga, tad sakait, ka nezināt, bet atbildi pagaidait!
Es cerēju, ka viņa man atbildēs.
Cik nožēlojami un vāji radījumi mēs esam!
Visu laiku, kamēr mans apkalpotājs bija projām, es biju saspringtā stāvoklī. Es atcerējos, kā Margerita man bija sevi dāvājusi, un jautāju sev, kādas man tiesības bija rakstīt viņai tādu rupju vēstuli. Viņa varēja man atbildēt, ka ne G. kungs mani nepieviļ, bet gan es pieviļu G. kungu, jo tā mēdz atbildēt visas sievietes, kurām daudz mīļāko. Reizēm es domāju, ka mana vēstule ir bijusi pārāk saudzīga, ka man vajadzēja daudz stingrāk sodīt sievieti, kas varēja apsmiet tādu mīlestību kā manējo. Dažbrīd man likās, ka labāk nevajadzēja nemaz rakstīt, bet pašam aiziet pie viņas un labi krietni to izraudināt. Beidzot es minstinājos gar to, kā viņa man atbildēs.
Jozefs pārnāca.
— Nu? — es jautāju.
— Jaunkundze vēl guļ, — viņš atbildēja, — bet, tiklīdz viņa piecelsies, tai nodos vēstuli un, ja būs atbilde, to solījās atsūtīt.
Viņa vēl gulēja!
Desmitām reižu es grasījos sūtīt apkalpotāju, lai nes vēstuli atpakaļ, bet apdomājos, jo, ja viņai vēstule jau būtu nodota, viņa nodomātu, ka es nožēloju savu soli.
Jo vairāk tuvojās stunda, kad es varēju saņemt atbildi, jo vairāk es nožēloju, ka šo vēstuli biju rakstījis.
Nosita desmit, vienpadsmit, divpadsmit.
Pulksten divpadsmitos es gribēju iet uz satikšanos, it kā nekas nebūtu noticis. Es neredzēju izejas no degošā apļa, kas mani ieslēdza.
Tad es kļuvu māņticīgs kā visi gaidītāji. Man likās, ja es iziešu, tad pārnākot katrā ziņā būs jau atbilde. Atbilde, kuru gaida ar nepacietību, vienmēr pienāk tad, kad nav mājās.
Es apģērbos un sacīju apkalpotājam, ka aizeju kaut kur brokastis ieturēt.
Cafē Foy vietā, kur parasti brokastoju, es šoreiz iegriezos Palais Royal kafejnīcā, lai varētu iet pa Antenes ielu. Katra pretimnākošā sieviete likās man Nanina, kas nes man atbildi. Es izgāju visu Antenes ielu, bet nesatiku arī neviena ekspreša.
Sulainis man pasniedza vienu ēdienu pēc otra, bet es netiku nekā ēdis.
Pārnācu mājās pārliecībā, ka nu katrā ziņā būs jau atbilde no Margeritas. Apakšā pie šveicara nebija nekas atstāts. Vairs atlikās cerēt, ka vēstule būs nodota tieši manā dzīvoklī. Bet apkalpotājs atbildēja, ka pa manu prombūtes laiku neviena neesot bijis.
Ja Margerita būtu nolēmusi man atbildēt, tad šo atbildi es būtu jau sen saņēmis.
Es pārmetu sev vēstules toni; nevajadzēja nemaz rakstīt, tad viņa mani uzmeklētu. Es nebūtu aizgājis uz satikšanos, viņa man jautātu pēc iemesliem, un tad es varētu viņai visu to pateikt. Tad viņa būtu spiesta taisnoties, un to es tieši gribēju. Un es jūtu, ka, lai kādi būtu viņas taisnošanās iemesli, es tiem noticētu, viss būtu labāk nekā viņu neredzēt.
Es sāku ticēt, ka viņa pati atnāks pie manis, bet pagāja stunda pēc stundas, un viņa neatnāca.
Margerita bija pavisam citas dabas sieviete; kura sieviete gan neatbildētu uz tādu vēstuli, kāda bija manējā.
Pulksten piecos es aizgāju uz Elizijas dārzu.
„Ja viņu satikšu, — es domāju, — izlikšos ļoti vienaldzīgs, un viņa domās, ka esmu viņu jau aizmirsis."
Uz kāda ielas stūra viņa pabrauca man garām. Šī satikšanās bija tik negaidīta, ka es nobālēju. Nezinu, vai viņa pamanīja manu uztraukumu, bet es tā apjuku, ka redzēju vienīgi karieti.
Es vairs neturpināju pastaigāšanos. Atceļā es lasīju pie stabiem piesistās teātra afišas, jo cerēju Margeritu vēl satikt kādā teātri.
Palais Royal teātrī bija izsludināta kāda pirmizrāde. Margerita katrā ziņā tur būs.
Es ierados teātrī pulksten septiņos.
Visas ložas bija pilnas, bet Margeritas neredzēja.
Es atstāju Palais RoyaI un iegriezos visos teātros, kurus Margerita biežāk mēdza apmeklēt.
Bet viņas nebija nekur.
Vai nu mana vēstule viņu bija pārāk sarūgtinājusi un viņa nevarēja ierasties teātrī, vai arī viņa baidījās mani satikt, lai tā izvairītos no izskaidrošanās.
Uz bulvāra es satiku Gastonu.
— No kurienes nākdams? — viņš jautāja.
— No Palais Royal, — es atbildēju.
— Bet es no operas, — sacīja viņš, — un cerēju jūs tur satikt.
— Kāpēc cerējāt?
— Tāpēc, ka Margerita bija tur.
— Ā, viņa bija tur?
— Jā.
— Viena?
— Nē, ar draudzeni.
— Vairāk neviena?
— Uz īsu brīdi pie viņas ložā iegāja grāfs G. . . , bet aizbrauca viņa ar hercogu. Es katru brīdi gaidīju jūs ienākam. Man blakus bija tukšs krēsls, un es biju pārliecināts, ka tas jūsu.
— Bet kāpēc man jābūt tur, kur ir Margerita?
— Nu tāpēc, apžēlojaties, ka jūs esat viņas pielūdzējs.
— Kas to jums teica?
— Pridanse, es vakar viņu saliku. Apsveicu jūs, mans draugs; jums ir ļoti skaista mīļākā, kuru nespēj vis katrs iegūt. Sargājiet viņu, viņa jūs darīs slavenu.
Šis Gastona vienkāršais uzskats rādīja man, cik smieklīga ir mana kautrība.
Ja es viņu būtu saticis vakar un viņš būtu tā ar mani runājis, es laikam nebūtu šorīt aizrakstījis šo muļķīgo vēstuli.
Es gandrīz jau aizgāju pie Pridanses, lai to sūtītu pie Margeritas, bet baidījos, ka, atriebjoties man, viņa var atkal nepieņemt manu apciemojumu, un es pa Antenes ielu atgriezos mājās.
Es atkal apvaicājos durvju sargam, vai man nav kāda vēstule.
Nebija.
Viņa laikam gaida kādu jaunu rīcību no manas puses, vai arī to, ka cs ar citu vēstuli atsaukšu savas iepriekšējās vēstules saturu, es domāju, iedams gulēt, — bet, redzēdama, ka no manis nav otras vēstules, viņa atbildēs rīt.
Šai vakarā es jo sevišķi biju neapmierināts ar to, ko biju izdarījis. Es biju viens un nevarēju iemigt, nezināšanas un greizsirdības šausts.Ja es būtu ļāvis lietām iet viņu parasto gaitu, es tagad būtu kopā ar Margeritu un klausītos jaukajos vārdos, kurus viņa bija man atļāvusi dzirdēt gan tikai divas reizes, bet kup vientulības stundās lika kaist manām ausīm.
Visšausmīgākais bija tas, ka es apzinājos savu vainu; viss liecināja, ka Margerita mani mīl. Pirmkārt nodoms, kopā ar mani nodzīvot šo vasaru uz laukiem; otrkārt, nekas taču nespieda viņu palikt par manu mīļāko, jo manas bagātības nepietiek viņas vajadzībām, pat ne viņas iegribām. Tātad, viņa cerēja manī atrast sirsnīgu draugu, kas ļautu viņai izrauties no tās pērkamās mīlestības gaisotnes, kurā viņa dzīvoja; bet es jau pēc pāris dienām izgaisināju viņai šīs cerības un ar rupju ironija atlīdzināju par mīlestību, ko viņa man dāvāja tais divās naktīs. Tas, ko es izdarīju, bija ne tikai smieklīgi, bet pat nekrietni. Vai es nebiju kā mīlas parazīts, kas pēc banketa baidījās par tā lēsi. Ko gan es varēju viņai pārmest? Nekā.
Dažādas domas mani mocīja visu nakti. Izausa liela diena, bet es vēl nebiju aizmidzis. Es it kā degu un domāju tikai par Margeritu:
Jūs sapratīsit, ka man vajadzēja tikt skaidrībā, vai nu ar šo sievieti, vai ar savām jūtām, ja tikai viņa vēl gribēja mani uzklausīt.
Jūs zināt, ka mēs allaž vilcināmies spert izšķirīgo soli; nevarēdams tverties mājās un neuzdrīkstēdamies ierasties pie Margeritas, es tomēr devos virzienā, kas veda tuvāk viņai.
Pulksten deviņos es aizgāju pie Pridanses, kas ļoti brīnējās par šo manu agro apciemojumu.
Es neuzdrošinājos viņai atklāt savas ierašanās iemeslu, bet atbildēju, ka izgāju tik agri no mājas tāpēc, lai laikus ieņemtu vietu diližansā, kas brauc uz S. .., kur dzīvo mans tēvs.
— Jūs esat apskaužams, — sacīja viņa, — ka varat šai brīnišķīgi jaukā laikā sacīt ardievas putekļainai Parīzei.
Es nesaprašanā uzlūkoju Pridansi, jo man likās, ka viņa par mani zobojas, bet viņas seja bija nopietna.
— Jūs taču uziesit pie Margeritas atvadīties? — jautāja viņa tikpat nopietna.
— Nē.
— Prātīgi darīts.
— Jūs domājat?
— Protams. Ja jau jūs visus sakarus ar viņu esat pārtraucis, kāpēc tad vēl redzēties.
— Kā jūs zināt, ka esmu pārtraucis?
— Viņa parādīja man jūsu vēstuli.
— Un ko viņa jums sacīja?
— Viņa sacīja: „Pridanse, jūsu rekomendētais nav diezcik pieklājīgs; par tādām lietām var gan domāt, bet ne rakstīt."
— Vai viņa nopietni to sacīja?
— Nē, smiedamās un vēl piebilda: „Viņš divas reizes bija pie manis uz vakariņām, un nav pat pēc tam pūlējies mani satikt"
Lūk, kādu iespaidu bija darījusi mana vēstule un mana greizsirdība. Mana patmīlība bija dubļos iemīta.
— Ko viņa darīja vakar vakarā?
— Bija operā.
— Zinu, bet pēc tam?
— Ēda mājās vakariņas.
— Viena?
— Nē, laikam, grāfs G… arī bija.
Tātad, mūsu attieksmju pārtraukšana nebija radījusi nekādas pārmaiņas Margeritas dzīvē.
Daži cilvēki ieteic nedomāt par sievieti, kas jūs nemīl.
— Es ļoti priecājos, ka ar savu vēstuli neesmu Margeritu sarūgtinājis, — sacīju es, piespiesti smaidīdams.
— Kāpēc lai gan viņa bēdātos? Jūs esat rīkojies pareizi, jūs esat prātīgāks nekā viņa; viņa jūs mīlēja, vienmēr par jums runāja un bija spējīga kuru katru brīdi izdarīt jūsu dēļ kādu muļķību.
— Kāpēc tad viņa man neatbildēja, ja viņa mani mīl?
— Viņa atzina, ka tā bija alošanās jūs mīlēt. Bez tam, sieviete dažreiz pacieš neuzticību mīlā, bet nekad nepacieš, ja ievaino viņas pašcieņa. Pamest sievieti pēc divu dienu ilgas pazīšanās, ir viņas pašcieņas aizskaršana, vienalga, kāds ir iemesls. Es pazīstu Margeritu, viņa drīzāk mirtu nekā jums atbildētu.
— Ko man darīt?
— Neko. Viņa aizmirsīs jūs un jūs aizmirsīsit viņa, un jums nebūs nekā viens otram ko pārmest.
— Bet ja nu es viņai aizrakstu un lūdzu piedošanu?
— Labāk nedarait to, viņa jums piedos.
Es gandrīz vai apkrita Pridansei ap kaklu.
Pēc stundas ceturkšņa es biju jau mājās un rakstīju Margeritai:
«Cilvēks, kas nožēlo savu vakar rakstīto vēstuli, un aizbrauks jau rīt, ja jūs viņam nepiedosit, vēlas zināt, kad viņš drīkstētu nolikt savu nožēlošanu pie jūsu kājām.
Kad viņš var sastapt jūs vienu? Jūs zināt, grēku sū- dzci jānoris bez lieciniekiem."
Šo madrigali es uzrakstīju prozā un lūdza Jozefu to nodot tieši Margeritai. Viņa tam teikusi, ka atbildēšot vēlāk.
Es aizgāju tikai paēst ātras pusdienas, bet pulksten vienpadsmitos vēl nebija atbildes.
Nolēmu vairs ilgāk negaidīt un jaut rītu aizbraukt.
Ar tādu apņemšanos, pārliecināts, ka nevarēšu aizmigt, ja arī apgulšos, es sāku sakārtot savas lietas.
Mēs jan kādu stundu bijām kravājušies, kad pie durvīm atskanēja spēcīgs zvans.
— Vai man atvērt? — jautāja Jozefs.
— Atveriet, — teicu es, nesaprazdams, kas varētu pie manis nākt tik vēlā stundā un nedrīkstēdams ticēt, ka tā varētu būt Margerita.
— Kungs, — teica Jozefs ienākdams, — tur ir divas dāmas.
— Tās esam mēs, Armand, — kāds iesaucās, un es pazinu Fridanses balsi.
Es iznācu no savas istabas.
Pridanse stāvēja, ziņkārīgi skatīdamās apkārt manā salonā. Margerita domīgi sēdēja uz dīvāna.
Es devos taisni pie viņas, nometos uz ceļiem, satvēru viņas abas rokas un, dziļi aizkustināts, sacīju: — Piedodiet!
Viņa noskūpstīja mani uz pieres un teica:
— Lūk, jau trešo reizi es jums piedodu.
— Es gatavojos rīt aizbraukt.
— Vai mans apciemojums var grozīt jūsu apņemšanos? Es negribēju aizkavēt jūsu aizbraukšanu no Parīzes. Atnācu tādēļ, ka dienu man nebija laika atbildēt un ka negribēju, lai jūs domātu, ka dusmojos uz jums. Pridanse nevēlējās, ka es nāku; viņa teica, ka es varu būt jums par kavēkli.
— Jūs man par kavēkli, Margerita! Kā gan?
— Nu, šeit varēja būt kāda sieviete, — atbildēja
Pridanse, — un viņai nebūtu patīkami ieraudzīt vēl
divas.
Šai acumirklī Margerita uzmanīgi raudzījās manī.
— Mīļā Pridanse, jūs pati nezināt, ko jūs runājat.
— Jūs esat ļoti tīkami iekārtojies, — attrauca Pridanse, — vai var apskatīt jūsu guļamistabu?
— Var.
Pridanse iegāja guļamistabā ne jau lai to apskatītu, bet gan lai izlabotu savu muļķīgo kļūdu, ko bija ar savām aizdomām izdarījusi un lai atstātu mani ar Margeritu vienus.
— Kādēļ jūs atvedāt Pridansi? — jautāju es.
— Tādēļ, ka viņa bija kopā ar mani teātrī, un bez tam — kas gan mani pavadītu mājās.
— Vai tad es to nevarētu?
— Jā, bet es nevēlējos jūs izvilināt no mājas, zinādama, ka, pavadījuši mani līdz mājai, jūs vēlētos nākt līdz, bet, ja es nevarētu to jums atļaut, es negribētu, ka jūs aizejat, pārmezdams man, ka esmu sacījusi: — Nē.
— Bet kādēļ es nevarētu iet jums līdz augšā?
— Tādēļ, ka mani ļoti uzrauga, Un vismazākās aizdomas var atnest man ļaunu.
— Un tas ir vienīgais iemesls?
— Ja būtu kāds cits, es jums to pateiktu, jo mums nedrīkst būt noslēpumu vienam pret otru.
— Klausaitics, Margerita, es negribu uz savu mērkt iet pa aplinkus ceļiem. Sakait atklāti, vai jūs mani mīlat?
— Ļoti.
— Tad kādēļ jūs mani mānījāt?
— Mans draugs, ja es būtu kāda hercogiene, ja man būtu divi simti tūkstošu franku liels gada ienākums un ja es būtu jūsu draugaļa, kas izraudzījusies citu mīļāko,
tad jums būtu tiesības jautāt, kādēļ es jūs mānu; bet es esmu Margerita Gotjē, man ir četrdesmit tūkstoš franku liels parāds, man pašai nav ne penija, bet es ik gadus izdodu simts tūkstoš franku un, lūk, šai gadījumā jūsu jautājums ir nevietā, un mana atbilde kļūst nenozīmīga.
— Tas tiesa, — atbildēju es, noliekdams galvu uz viņas ceļiem, — bet es jūs neprātīgi mīlu.
— Labi, mans draugs, jums vajadzētu mani vai nu mazāk mīlēt, vai arī labāk saprast. Jūsu vēstule mani ļoti sāpināja. Ja es būtu brīva, es aizvakar nebūtu pieņēmusi grāfu, vai arī pieņēmusi, atnāktu pie jums lūgt piedošanu, tāpat kā jūs no manis to tagad lūdzaties, un turpmāk man būtu tikai viens mīļākais — jūs. Vienu acumirkli man likās, ka es varu šo laimi sagādāt uz pusgadu; jūs to nevēlējāties, jūs gribējāt zināt, kā es to iespēšu. Ak Dievs, to taču tik viegli varēja uzminēt! Tas no manas puses bija lielāks upuris, nekā jūs varat iedomāties. Es varēju jums teikt: „Man vajadzīgs divdesmit tūkstoš franku" jūs, manī iemīlējies, tos .sadabūtu, bet es šo tūkstošu dēļ būtu riskējusi vēlāk saņemt jūsu pārmetumus. Es negribēju būt jūsu parādniece; jūs neizpra- tāt manu nodomu. Tās no mums, kurām ir sirds, piešķir vārdiem un lietām nozīmīgumu un jēgu, kas nav pie ejama citām sievietēm; atkārtoju, ka tie līdzekļi, kurus atradusi Margerita Gotjē, lai nomaksātu savus parādus, neprasot no jums nepieciešamo naudu, bija upuris, ko jums vajadzēja pieņemt, nesakot ne vārda. Ja jūs iepazītos ar mani šodien, jūs būtu laimīgs ar to, ko es jums solītu, un jūs neprasītu, ko es darīju aizvakar. Mēs reizām esam spiesti pirkt dvēseles mieru par miesas ciešanām, un mēs jo vairāk ciešam, ja vēlāk šis miers aizslīd no mums projām.
Es klausījos Margeritā un raudzījos viņā ar apbrīnošanu. Kad es domāju, ka šis brīnišķīgais radījums, kūja kājas es ilgojos skūpstīt, atstāj man vietu savās domās, atstāj man daļu savā dzīvē, bet es vēl neesmu apmierināts ar to, ko viņa man dāvā, — es jautāju pats sev: vai cilvēka vēlēm ir robežas, ja, pēc tam, kad saņēmis tik lielu gandarījumu kā es, viņš sniedzas arvien vēl tālāk un tālāk.
— Ir tiesa, — viņa turpināja, — mēs, nabaga gadījuma bērni, mums ir fantastiskas kāres, un neizprotama ir mūsu mīla. Te mēs nododamies vienai, te jau atkal citai lietai. Ir ļaudis, kas mūsu dēļ izputina sevi un nesaņem nekā pretī; citi mūs iegūst par ziedu pušķi. Mūsu sirdij ir savi untumi, tas ir viņas pašas neprāts, viņas pašas attaisnojums. Es ļāvos tev ātrāk nekā jelkad to biju darījusi ar kādu citu vīrieti, es zvēru to, un vai tu zini kādēļ? Tādēļ, ka tu sniedzi man roku tad, kad es sāku spļaut asinis, tādēļ ka tu apraudājies, tādēļ ka tu vienīgais iežēlojies par mani. Es pastāstīšu tev kādu neprātību. Reiz man bija sunītis, kas skumji raudzījās manī, kad es kāsēju. Tā ir vienīgā dzīvā būte, ko es kādreiz esmu mīlējusi. Kad viņš nobeidzās, es raudāju gaužāk nekā pēc mātes, jo viņa vēl divpadsmit gadus vecu mani pēra. Lūk, tevi iemīlēju tikpat strauji kā savu sunīti. Ja vīrieši zinātu, ko var iegūt par asaru, viņus vairāk mīlētu, un mēs viņus mazāk izputinātu.
Tava vēstule man atklāja tevi, tā rādīja man, ka tev trūkst sirds smalkjūtības, viņa nodarīja daudz vairāk ļauna tev, nekā tu pats spētu sev nodarīt. Šī vēstule bija pilna greizsirdības. Mani pārņēma smagas skumjas, kad es saņēmu tavu vēstuli; cerēju tevi satikt ap divpadsmitiem, brokastot kopā ar tevi, izdzēst tavā klātienē neatlaidīgo domu, kas mani moka kopš iepazīšanās ar tevi un ar kuru pirms tam es viegli būtu tikusi galā.
Un pie tam vēl, — turpināja Margerita, — man likās, ka tu esi vienīgais, kura tuvumā es varu domāt un runāt brīvi. Visi, kas ap mums, vērtē katru mūsu vārdu, domādami par konsekvencēm, ko var izraisīt mūsu niecīgākā kustība. Tie ir patmīlīgi mīlnieki, kas izšķiež savu mantu nevis mūsu labā, kā to viņi mēdz teikt, bet gan savas uzpūtības dzīti. īstenībā mums nav draugu.
Mums jābūt jautrām, kad viņi ir jautri, veselām, kad tie vēlas ieturēt vakariņas, un skeptiķēm kā viņi. Un bailēs no pazemojuma un no tā, ka mēs nezaudējam kreditu, mums nedrīkst būt sirds.
Mēs nepiederam vairs pašas sev. Mēs neesam dzīvas būtes, bet lietas. Mums pieder pirmā vietā viņu pašcieņa un pēdējā viņu cieņa. Ap mums ir sievietes, kas mūs sauc par savām draudzenēm, bet viņas ir tādas draudzenes kā Pridanse. Viņas ir izbijušas kurtizānes, kas vēl kāro pēc plaša dzīves stila, bet viņu gadi tām to liedz. Tad viņas kļūst par mūsu draudzenēm vai pareizāk mūsu galda biedrēm. Viņu draudzība kļūst verdziski iztapīga, bet vienmēr šī draudzība ir mantkārīga. Viņu padomi vienmēr ir viņām pašām izdevīgi. Viņām pilnīgi vienaldzīgi, vai mums ir desmit, vai vairāk mīļāko, kad tikai viņas saņem kādu tērpu vai rokas sprādzi un ka var laiku pa laikam vizināties mūsu ekipāžās un parādīties teātrī mūsu ložā. Viņas saņem mūsu pagājušās nakts puķu pušķus, un viņas aizņemas mūsu šalles. Par katru niecīgāko pakalpojumu viņas liek mums divkārtīgi samaksāt. Tu pats to redzēji tai vakarā, kad Pridanse man atnesa sešus tūkstošus franku, pēc kubiem es to lūdzu aiziet pie bercoga; viņa aizņēmās no manis pieci simti franku un nekad tos neatdos, vai arī atdos cepuru veidā, kuļ-as nekad netiks izņemtas no kartona kārbām.
Mums vai, pareizāk, man bija tikai viena cerība uz laimi, atrast sev, skumjai, kāda es reizām esmu, un slimai, kāda es vienmēr esmu, cilvēku, kas pāri stāv par to visu, kas nejautā man par manu dzīvi, kas mīl manu garu vairāk par manu miesu. Tādu cilvēku es atradu hercogā, bet hercogs ir vecs, un vecums neglābj, ne arī mierina. Man liekas, ka es varu pieņemt to dzīvi, ko viņš man sagādāja; bet, zini, mani nobeidz ilgas; bet, ja jau viens ir reiz nolemts iznīcībai, vai nav tad gan vienalga: ieskriet liesmās vai nosmakt tvanā.
Tad es satiku tevi, jaunu, strauju, laimīgu, un es pūlējos izveidot no tevis cilvēku, pēc kura es ilgojos savā trokšņainajā vientulībā. Es nemīlēju tevī cilvēku, kas bija, bet gan to cilvēku, kas tevī, kā es cerēju, tapa. Tu nepieņem šo lomu, tu viņu atgrūd kā sevis necienīgu, tu esi kļuvis par visparastāko mīlnieku; nu, tad dari arī tāpat kā citi: maksā man un nerunāsim vairs par to!
Margeritu nogurdināja šī garā atzīšanās, viņa atslīga pret dīvāna atzveltni un, lai apklusinātu kāsu, aizspieda ar mutautiņu muti un pēc tam pacēla to pie savām acīm
— Piedod, piedod, — čukstēju es, — es visu sapratu, bet es to gribēju dzirdēt no tavām lūpām, mana mīļā, nesalīdzināmā Margerita! Aizmirsīsim visu un atcerēsimies tikai vienu: mēs piederam viens otram, mēs esam jauni un mēs mīlam.
Margerita, dari ar mani, ko vēlies, es esmu tavs vergs, tavs suns, pie visa, kas svēts, iznīcini vēstuli, ko es tev rakstīju un atļauj man rītu neaizbraukt no tevis. Tas mani nogalinās.
Margerita izvilka vēstuli no sava ņiebura un pasniedza to man ar smaidu, kurā bija bezgalīgs mīļums.
— Te tā ir, es to atnesu atpakaļ.
Es saplēsu vēstuli druskās un raudādams skūpstīju roku, kas man to pasniedza.
Šai acumirklī atgriezās Pridanse.
— Vai zināt, Pridanse, ko viņš lūdz? — jautāja Margerita.
— Viņš lūdz piedošanu.
— Jā.
— Un jūs piedevāt?
— Nācās, bet viņš vēlas vairāk nekā to.
— Ko tad?
— Viņš vēlas paēst vakariņas kopā ar mums.
— Un jūs tam pievienojāties?
— Ko jūs domājat?
— Es domāju, ka jūs abi esat bērni, kufiem trūkst pat viena atoma prāta, bet bez tam es domāju, ka man ļoti gribas ēst, un, jo ātrāk jūs pievienosities, jo ātrāk mēs tiksim pie vakariņām.
— Braucam! — teica Margerita. — Mēs varēsim sasēsties trijatā manā karietē. Kiausaities, — piebilda viņa, griezdamās pie manis, — Nanina jau gulēs, jūs atvērsit durvis, paņemsit atslēgu un papūlēsities to vairs nepazaudēt.
Es kaisli noskūpstīju Margeritu.
Šai acumirklī ienāca Jozefs.
— Kungs, — teica viņš ar pašapmierinātību sejā, — čemodāni sakārtoti.
— Visi?
— Jā, kungs.
— Nu tad sprādzējiet tos vaļā! Es nebraukšu.
— Es varētu dažos vārdos jums izstāstīt par šo vakaru, — teica Armands, — bet es gribu, lai jūs izsekotu soli pa solim tam, kā mēs nonācām pie tā, ka es padevos visām Margeritas prasībām, un Margerita izvēlējās dzīvot tikai ar mani.
Otrā dienā pēc viņas apciemojuma es viņai nosūtīju Manonu Lesko.
Kopš tā laika, nevarēdams pārmainīt savas mījās dzīves veidu, es pārmainīju savu. Vispirms es nevēlējos atstāt sev iespēju pārdomām par to stāvokli, ko es biju pieņēmis, un kas, neskatoties uz visu, nevarēja man sagādāt daudz prieka. Tādēļ mana klusā dzīve kļuva trokšņaina un nekārtīga. Nedomājiet, ka mīlestība neko nemaksā! Nekas nav tik dārgs kā kaprises, ziedi, ložas teātrī, vakariņas, izbraukumi no pilsētas, kurus nekad nevar atteikt savai mīļajai.
Kā jau jums sacīju, man nav kapitāla. Mans tēvs kalpoja un kalpo kā galvenais nodokļu inspektors S. . Viņš tur bija populārs ar savu godīgumu, kas arī viņam pašķīra ceļu drošības naudas sadabūšanai, kura bija vajadzīga lai ieņemtu šo vietu. Šis amats dod četrdesmit tūkstoš franku gadā, un desmit sava dienesta gados viņš bija paguvis izmaksāt savu drošības naudu, kā arī atlicināt māsas pūram. Mans tēvs ir viens no visvairāk cienījamiem cilvēkiem pasaulē.
Mana māte nomirstot atstāja seši tūkstoši franku gada ienākuma, kuru viņš izdalīja starp mani un manu māsu tai dienā, kad viņš atrada darbu; bet, kad es sasniedzu pilngadību, viņš šo manu ienākumu vēl pavairoja par pieciem tūkstošiem franku gadā, aizrādot man, ka ar astoņi tūkstoši frankiem gadā es pieklājīgi varu dzīvot Parīzē, ja pats es vēl centīšos nodrošināt savu stāvokli ar advokātūru vai medicīnu. Es atbraucu uz Parīzi, nobeidzu juridisko fakultāti, bet, tāpat kā vairums jauno cilvēku, es noslēpu diplomu kabatā un pazudu parīziešu vieglprātīgās dzīves virpulī. Es nedzīvoju trokšņaini, tomēr astoņos mēnešos es paguvu jau izdot visus gada ienākumus, un četrus vasaras mēnešus man vajadzēja dzīvot pie tēva, tā sagādājot sev godīga un laba dēla reputāciju. Parādu man nebija.
Tāds bija mans stāvoklis, kad iepazinos ar Margeritu.
Jūs sapratīsit, pēc tam mani izdevumi stipri palielinājās.
Margerita pēc dabas bija joti kaprisa un piederēja pie tām sievietēm, kuras neraugās nopietni uz tiem tūkstošiem, kas izkūst viņu dēj, un nekad nejautā, cik daudz līdzekļu prasa neskaitāmās izpriecas, ar kurām pildās viņu dzīve. Vēlēdamās ar mani pēc iespējas būt biežāk kopā, viņa ifcrītus rakstīja, ka pusdienos ar mani ārpus mājas kaut kādā Parīzes restorānā, vai arī izbrauks ārā no pilsētas. Es braucu viņai pakaļ, mēs pusdienojām, apmeklējām teātrus, pēc izrādēm bieži vien ieturējām vakariņas, un es ik vakarus izdevu četrus vai piecus luidorus, mēnesī tas bija divi ar pus un pat trīs tūkstoš franku, un mans gada ienākums varē ja pietikt trīs ar pus mēnešiem. Man nācās taisīt parādus vai arī atteikties no Margeritas.
Es biju ar mieru darīt visu ko, tikai ne izvēlēties šo pēdējo izeju.
Piedodiet man, ka es lieka jums klausīties visos sī- kūmos, bet jūs redzēsit, ka tie bija visu tālāko notikumu iegansts. Es jums pastāstu vienkāršu, patiesu notikumu ar visiem naiviem sīkumiem un tā attīstības vienkār- šumu.
Es zināju, ka nekādi spēki pasaulē mani nepiespiedīs aizmirst Margeritu, un tā man nācās meklēt avotus, kas dotu man iespēju segt tos izdevumus, kas radās viņas dēļ.
Jāpiebilst, ka mīlestība pret Margeritu mani turēja tik stiprā gūstā, ka brīži, kufus pavadīju, nebūdams aT Margeritu kopā, man likās gapi kā gadi, un es sajutu vajadzību šo laiku iemest kādas citas kaislības liesmās un dzīvot to tādā steigā, lai nejustu, ka vispār dzīvoju.
Es sāku ar to, ka paņēmu piecus vai sešus tūkstošus no sava mazā kapitāla un nodevos kāršu spēlei. Lai gan spēļu elles iznīcināja, tomēr spēlēja visur. Agrāk pie Fraskatī varēja atrast laimi: spēlēja uz naudu un, ja nospēlēja, varēja cerēt, ka laimēs, bet tagad, izņemot klubus, kur zināmā mērā raugās uz samaksu, var gandrīz būt pārliecināts, ka netiksi pie laimesta. Viegli saprast, kādē] tas tā notiek.
Spēlē jauni ļaudis, kuriem ir lielas dzīves prasības un šauri līdzekļi; viņi spēlē, un gala iznākums ir tas, ka, ja viņi laimē, pazaudētāji maksā par viņu zirgiem un mīļākām, kas ir ļoti nepatīkami. Tiek taisīti parādi un labās attieksmes, kas sākušās pie zaļā galda, beidzas ar strīdiem, kuros cieš gods un visa dzīve; viens godīgs cilvēks izputina otru godīgu cilvēku, kūja vienīgais trūkums ir tas, ka viņam nav divi simts tūkstoš liru gada ienākuma
Es jau nerunāju par krāpniekiem, kubiem kādā skaistā dienā jāpazūd tikai tāpēc, lai nekristu tiesnešu nagos.
Es metos iekšā šai trokšņainajā, drudžainajā, vulkāniskajā dzīvē, kas mani agrāk baidīja, bet kura tagad kļuva par manas mīlas nepieciešamu papildinājumu. Ko gan es varēju darīt?
Naktis, kūjas es nepavadīju pie Margeritas, man būtu bijis jāpaliek mājās, kur es nepratu iemigt. Greizsirdība mani turētu nomodā un dedzinātu manu prātu un manas asinis; spēle deva citu virzienu manam drudzim, kas citādi būtu postījis manu sirdi, un iededzināja manī citu kaisli, kura sagrāba mani līdz tai stundai, kurā man vajadzēja doties pie savas mīļās. Tad nu te es apzinājos savas mīlestības varu. Bet, kad nosita tā stunda, vienalga, vai biju zaudējis, vai laimējis, es ne mirkli nekavējos, vienaldzīgi aizgāju no galda, nožēlodams tos, kurus atstāju, jo viņus nesagaidīja tāda laime, kad tie atstās šo galdu, kāda gaida mani aizejot.
Vairākumam spēle bija nepieciešamība; man tā bija izlīdzēšanās.
Ja es atbrīvotos no Margeritas, es atbrīvotos arī no spēles kaisles.
Spēlē es nezaudēju auksasinību: es zaudēju tik, cik varēju samaksāt, un laimēju tik, cik varēju pazaudēt.
Man veicās.
Man nebija parādu, bet es izdevu tagad trīsreiz vairāk naudas nekā tad, kad nespēlēju. Grūti nācās atteikties no dzīves, kas deva iespēju bez rūpēm apmierināt Margeritas daudzās iekāres. Un viņa mani mīlēja tāpat, ja ne vēl vairāk.
Kā jau jums teicu, sākumā mēs bijām kopā no pusnakts līdz sešiem rītā, tad laiku pa laikam viņa aicināja mani savā ložā, un mēs braucām kopā pusdienot. Reiz aizgāju no viņas pulksten astoņos, nta nāca diena, kad es paliku līdz divpadsmitiem.
Sākumā Margerita pārvērtās morāliski un pēc tam arī fiziski. Es sāku viņas ārstēšanu, nelaimīgā, uzminējusi manus nolūkus, paklausīja vienmēr mani. Bez kādām pūlēm un sadursmēm man izdevās viņu atradināt no viņas dažādām paražām. Mans ārsts, kas viņu izmeklēja, teica, ka tikai miers un klusums varot saglabāt viņas veselību, un tādēļ daudzo vakariņu un bezmiega nakšu vietā, es noteicu higiēnisku režīmu un kārtīgu miegu. Margerita ļoti ātri aprada ar šo jauno dzīves kārtību, kuras svētīgo ietekmi tā jau apjauta. Viņa sāka dažus vakarus palikt mājās, viņa parasti bija nogurusi, drusku iekoda, nedaudz pamūzicēja vai arī palasīja un tad devās pie miera, ko viņa agrāk nekad nemēdza darīt. Klepus, kurā klausoties, es allaž sajutu, it kā savas krūtis plosām, gandrīz pavisam jau bija pazudis.
Pēc pusotra mēneša mēs par grāfu vairs pat nerunājām, viņa to bija galīgi upurējusi; tikai hercoga dēļ man nācās slēpt savas attieksmes ar Margeritu, bet arī viņam bieži vien, kad es biju pie Margeritas, nācās aiziet prom, jo tika teikts, ka kundze guļ un neesot likusi modināt.
Margeritas paradumam un vajadzībai redzēt mani, lika man pamest spēli taisni tai brīdī, kuru katrs veikls spēlmanis būtu izvēlējies par īsto. Es izrēķinājos ar visiem, un man kabatā palika vēl divpadsmit tūkstoši, kas man likās neizšķiežams kapitāls.
Bija pienācis tas gada posms, kad es parasti aizbraucu pie tēva un māsas, bet šoreiz es kavējos; bieži saņēmu no viņiem vēstules, kurās tie lūdza mani atbraukt.
Kā mācēju, tā atbildēju uz šiem aicinājumiem un nemitīgi atkārtoju, ka jūtos labi, ka man nav naudas rūpju, domādams, ka šīs divas lietas viņus daudzmaz samierinās ar mana gadskārtējā ciemošanās atlikšanu.
Kādu rītu Margerita, mirdzošas saules pamodināta, izlēca no gultas un jautāja, vai es nevēloties kopā ar viņu visu dienu pavadīt uz laukiem.
Mēs ataicinājām Pridansi un trijatā devāmies ceļā; Margerita noteica Naninai paziņot hercogam, ka viņa, izmantodama labo laiku, aizbraukusi kopā ar Diver- noja kundzi uz laukiem.
Pridanses klātiene bija nepieciešama, lai apmierinātu veco hercogu un pie tam viņa likās bija radīta šādai laukos pavadāmai dienai. Ar savu nemainīgi labo omu un labo ēstgribu neviens viņas klātienē nevarēja justies garlaicīgi. Viņa prata brīnišķīgi sagatavot olas, sagādāt ķiršus, pienu, ceptu trusīti, vārdu sakot — parastās Parīzes apkaimes brokastis.
Mums vajadzēja tikai nolemt, kurp mēs brauksim.
Un arī te Pridanse mums izlīdzēja.
— Vai jūs vēlaties būt īstos laukos?
— Jā.
— Nu, tad brauksim uz Bušivalu pie atraitnes Ar- noldas. Armand, pasūtini ekipāžu!
Pēc pusotras stundas mēs bijām jau pie atraitnes Ar- noldas.
Jūs varbūt zināt šo viesnīcu, darbdienās — pansija, svētku dienās — krodziņš. Skaists skats atveras, ieejot dārzā, kas atrodas uzkalniņā. Pa kreisi upes ūdens josla salējas ar apvārsni, pa labi stiepjas bezgalīga kalnu rinda; rāmā upe atritinās te kā plata, balta, slapja Ien- ta starp Gobi jonas ieleju un Kroasī salu, kufu nemitīgi aijā drebošo papeļu un priežu čuksti.
Tālumā spožos saules staros viz mazas, baltas mājiņas ar sarkaniem jumtiem un fabrikas. No šī attāluma raugoties, tas viss piešķir ainavai brīnumainu noskaņu.
Vēl tālāk — Parīze dūmakā.
Kā jau Pridanse solīja, te tiešām bija īsti lauki, un man jāpiebilst: arī brokastis bija īstas.
Manī nerunā vien pateicība par laimi, par kupu man jāpateicas šai apkārtnei, bet vispār Bušivala ir viena no skaistākām vietām pasaulē, neraugoties uz tās briesmīgo nosaukumu. Esmu daudz ceļojis un redzējis daudz dabas krāšņumu, bet neesmu redzējis nekā jaukāka par šo mazo, jautro ciemu, kas piekļāvies kalna pakājei, kurš to sarga.
Arnolda kundze jautāja, vai mēs nevēlamies pabraukties ar laiviņu, kam Margerita un Pridanse ar prieku atsaucās.
— Ļaudis saka, ka mīla un daba sader kopā, un viņiem ir taisnība: labākais ietvars mīlamai sievietei — zilas debesis, puķu smaržas, vējš, mirdzošais lauku vai mežu klusums. Lai cik stipri mēs mīlam sievieti, lai kā viņai uzticamies un nešaubīgi ticam nākotnei, tomēr daudz vai maz, bet ikviens ir greizsirdīgs. Ja jūs esat kādreiz mīlējis, nopietni mīlējis, jūs esat sajutis nepieciešamību izolēties no pasaules ar to būti, ar kuru jūs vēlaties būt pilnīgi sakusis. Lai arī viņa būtu vienaldzīga pret apkārtni, tomēr mīlama sieviete zaudē daļu sava dieviš- ķīguma, daļu no sevis, pieskaroties ļaudīm un lietām. Es to sajutu vairāk nekā dažs cits. Mana mīla nebija parastā mīla; es mīlēju, cik vien tas ir zemes radījumam iespējams, un bez tam es mīlēju Margeritu Got-
nozīmē, ka Parīzē ik uz soļa es varēju sastapt cilvēku, kas bijis viņas mīļākais vai arī būs. Turpretim uz laukiem, nepazīstamu ļaužu vidū, kas par mums neinteresējās, dabas tuvumā, kas atmodās pavasarim, tālu no pilsētas trokšņa, te man nevajadzēja slēpt savu mīlu, es varēju mīlēt bez kauna un bailēm.
Pamazām viņā izgaisa kurtizāne. Pie manis bija tikai jauna, skaista sieviete, kuru es mīlēju, kūja mani mīlēja un kuru sauca par Margeritu. Pagātne vairs nebija īstenība, un nākotne bija bez mākoņu. Saule smaidīja manai mīļākai tāpat, kā viņa smaidītu nevainīgākai līgavai. Mēs abi klīdām pa šīm burvīgajām vietām, kuras, likās, tieši tam vien radītas, lai atgādinātu Lamartina dzeju un Skudo melodijas. Margerita bija tērpusēs baltā, viņa glaudās pie mana pleca, zvaigžņu mirdzā atkārtodama vārdus, ko bija teikusi dienu iepriekš, bet pāri pār pasauli pacēlās bez ēnām un tumsas mūsu jaunības un mīlestības starojošais tēls.
Lūk, kādus sapņus šai dienā man atnesa degošā saule caur koku lapām, kad es gulēju salas zālē, uz kuras mēs bijām izkāpuši; es ļāvu savām domām klīst, atbrīvotām no visām cilvēcīgajām saitēm, kuj-ās tās agrāk bija sapinušās un tagad steidzās satvert ikvienu cerību, ko tās satika ceļā.
Jāpiebilst, ka no šīs vietas es redzēju krastā burvīgu mazu divstāvu mājiņu ar pusapaļu sētiņu; aiz sētiņas mājas priekšā zaļu, samtainu mauriņu, bet aiz ēkas mazu mežu ar noslēpumainiem stūrīšiem, kupā sūna līdz rītam nolīdzinātu visas vakar iemītās pēdas.
Vīteņu ziedi stiepās ap šī neapdzīvotā nama lieveni gar sienām līdz pat logiem.
Es raudzījos ilgi šai mazajā mājā, un man sāka likties, ka viņa jau man pieder — tik ļoti tā atbilda maniem sapņiem, ko es biju sapņojis. Es redzēju tur Margeritu un sevi: dienu — mežā, kas aizsedza kalnu, vakaros — pļavā, un es jautāju sev: vai zemes radījumi kādreiz ir bijuši tik laimīgi kā mēs?
— Kāda jauka mājiņa! — teica Margerita, sekodama manam skatam un varbūt arī manām domām.
— Kur? — jautāja Pridanse.
— Lūk!
Un Margerita parādīja mājiņu.
— Tiešām skaista! — atsaucās Pridanse. — Vai jums tā patīk?
— Ļoti.
— Nu, tad lūdziet hercogu, lai viņš jums to noīrē, esmu pārliecināta, ka viņš to darīs. Ja vēlaties, es to nokārtošu.
Margerita paraudzījās manī, it kā jautādama, ko es par to domāju.
Manus sapņus izgaisināja Pridanses tikko teiktie vārdi, un es sajutu tik nežēlīgi tiešamību, ka biju kā apdullināts no šī trieciena.
— Jā, tā ir brīnišķīga iedoma, — es stomījos, pats nezinādams, ko runāju.
— Labi, tad es nokārtošu to, — teica Margerita, saspiezdama manu roku un saprazdama manus vārdus saskaņā ar savām vēlēm. — Iesim, paraudzīsimies, vai to izīrē!
Mājiņa bija brīva un tika izīrēta par diviem tūkstošiem franku.
— Vai jūs būsit šeit laimīgs? — jautāja viņa man.
— Vai tad jūs mani šeit ielaidīsit?
— Bet kuļ*a tad, ja ne jūsu dēļ, es vēlos aprakties
šeit?
— Nu, tad atļaujiet, Margerita, man noīrēt šo māju.
— Jūs esat prātu zaudējis! Viss tas ir ne tikai nevajadzīgi, bet pat bīstami; jūs ļoti labi zināt, ka man nav tiesību kaut mazāko nieku pieņemt no kāda cita cilvēka, ļaujiet man rīkoties un nesakait ne vārda!
— Bet kad man būs divas dienas brīvas, — teica Pridanse, — es braukšu pie jums tās pavadīt.
Mēs atstājām mājiņu un devāmies uz Parīzi, visu ceļu pārrunādami par šo jauno plānu. Es apskāvu Margeritu, un, kad mēs izkāpām no ekipāžas, es jau ar mazāku kritiku pieņēmu viņas lēmumu.
9 Kamēliju dāma
Otrā dienā mēs šķīrāmies ar Margeritu agri, jo hercogam vajadzēja atnākt no rīta; viņa apsolījās man, tiklīdz viņš aiziešot, uzrakstīt un nolikt satikšanas vakarā.
Un dienu es saņēmu šādu zīmīti:
„Es braucu kopā ar hercogu uz Bušivalu, esiet vakarā pulksten astoņos pie l'ridanses."
Noliktā stundā Margerita atgriezās un arī atnāca pie Divernoja kundzes.
— Tagad viss nokārtots, — teica viņa ienākdama.
— Mājiņa noīrēta? — jautāja Pridanse.
— Jā, viņš tūliņ bija ar mieru.
Es nepazinu hercogu, bet man bija kauns viņu tā mānīt.
— Bet tas vēl nav viss, — turpināja Margerita.
— Kas vēl?
— Es atradu telpas arī Armandam.
— Vai tai pašā mājā? — jautāja Pridanse smiedamās.
— Nē, blakus, tur kur mēs ar hercogu brokastojām. Kamēr viņš apbrīnoja skatu, es jautāju Arnolda kundzei — tā taču, liekas, viņu sauca? — vai nav viņai kādas piemērotas telpas. Viņai bija jauka ēdamistaba, priekšnams un gu]amistaba par sešdesmit frankiem mēnesī. Iekārta tāda, ka pat hipoclīondriķis jutīsies teicami. Es noīrēju šīs telpas. Vai esmu labi darījusi?
Es apkritu Margeritai ap kaklu un skūpstīju viņu.
— Viss nokārtosies brīnišķīgi, — turpināja viņa, — jums būs atslēga no mazajiem vārtiņiem, hercogam es
apsolīju galveno durvju atslēgu, bet viņš to neņems tāpēc, ka brauks dienu, protams, ja vispār viņš brauks. Mūsu starpā runājot, man liekas, ka viņš Ir ļoti apmierināts ar šo manu kaprisi, kas kādu laiku atturēs mani no Parīzes un apklusinās viņa ģimenes iebildumus. Tomēr viņš jautāja, kā es, kas tā mīl Parīzi, esmu nolēmusi apmesties uz laukiem; es viņam atbildēju, ka esmu slima un tur atpūtīšos. Varēja redzēt, ka viņš ne visai man noticēja. Šis nelaimīgais vecais vīrs stāv vienmēr sargos. Mums, mīļais Armand, jābūt ļoti uzmanīgiem; viņš mani uzmanīs tur, jo viņš ne tikai noīrēja man māju, bet maksās arī manus parādus, kuņi man, diemžēl, lr tik daudz. Vai jūs esat ar visu mierā?
— Jā, — atbildēju es, apklusinādams visas šaubas, kuras reizēm pamodās manī par šādu dzīves veidu.
— Mēs apskatījām visu māju, mēs teicami tur iekārtosimies. Hercogs par visu interesējās. Ak, mans draugs, — piebilda viņa, neprātīgi mani skūpstīdama, — mēs varam būt laimīgi, tas ir miljonārs, kas atklāj mūsu gultu.
— Bet kad jūs tur pārbrauksit? — jautāja Pridanse.
— Ļoti drīz.
— Vai ņemsit līdz ekipāžu un zirgus?
— Es ņemšu visu līdz. Jums būs manā prombūtes laikā jāuzrauga mans dzīvoklis.
Pēc nedēļas Margerita bija iekārtojusies savā lauku mājā, un es apmetos viesnīcā.
Te sākās dzīve, kūpi man grūti jums aprakstīt.
Sākumā Margerita nevarēja aizmirst savas pilsētas ieražas; paziņas brauca ar sālsmaizi, draudzenes viesojās ilgāk, un veselu mēnesi pie galda bija astoņi un pat desmit cilvēku. Pridanse arī no savas puses atveda savus paziņas un saimniekoja mājā, it kā tā piederētu viņai.
Hercoga nauda, protams, samaksāja visus izdevumus, bet reizēm Pridanse ņēma no manis pa tūkstotim franku, it kā Margeritas vārdā. Jūs atceraties, es biju laimējis un ar patiku devu Pridansei to, ko Margerita lūdza no manis; un baidīdamies, ka viņai neievajagas vairāk, nekā man ir, es aizņēmos Parīzē tādu pašu summu, kādu jau reiz biju aizņēmies un arī atdevis.
Un tā man atkal bija divpadsmit tūkstoš franku, neieskaitot manu pensiju.
Tomēr drīz vien Margeritai zuda prieks pieņemt draudzenes, jo tās sagādāja lielus izdevumus, bet, galvenais, spieda griezties arī pie manis pēc naudas. Hercogs noīrēja namiņu, gribēdams, lai Margerita atpūstos, un viņš tur vairs nerādījās, baidīdamies satikt lielu un trokšņainu dzīrotāju baru. Reiz, atbraucis uz pusdienām pie Margeritas, viņš atrada piecpadsmit cilvēkus pie galda brokastojam, un brokastis vēl nebija beigušās, kad viņš jau bija gatavojies pusdienot. Nekā nenojauzdams, viņš bija atvēris ēdamistabas durvis, kad viņa ierašanos saņēma ar skaliem smiekliem, un viņam steidzīgi vien nācās atkāpties un dot vietu ēdamistabā esošo sieviešu izlaidīgajai jautrībai.
Margerita piecēlās no galda un devās ar hercogu blakus istabā, pūlēdamās, kā vien varēdama, nolīdzināt šo starpgadījumu; bet vecais vīrs, kūja patmīlība bija aizskārta, jutās apvainots: viņš diezgan bargi pateica Margeritai, ka viņam esot apnicis maksāt par sievietes muļķībām, kufa nevarot pat zem viņa paša mājas jumta tam parādīt nepieciešamo respektu, un viņš aizbrauca saniknots.
Kopš tās dienas par viņu vairs nedzirdēja. Velti Margerita atteica saviem viesiem, mainīdama savu dzīves veidu, hercogs vairs nerādījās. Ar to es tikai ieguvu, mana mī]ā tagad piederēja tikai man, un mani sapņi beigās piepildījās. Margerita nespēja būt bez manis. Bezbailīgi viņa pauda visiem par mūsu sakariem, un beidzot es aizgāju dzīvot pie viņas. Kalpotāji mani sauca par kungu un raudzījās kā uz saimnieku.
Tridanse stingri norāja Margeritu par šīm jaunajām pārmaiņām, bet Margerita atbildēja, ka mīl mani, ka nevar bez manis dzīvot un, lai notiktu kas notikdams, viņa neatteikšoties no laimes redzēt mani vienmēr pie sevis, piemetinādama, ka tam, kam tas netīkot, esot brīva griba nenākt.
To visu es reiz pats dzirdēju, kad Pridanse un Margerita ieslēdzās istabā, lai ko nopietni pārrunātu, bet es klausījos pie durvīm.
Pēc kāda laika Pridanse atkal parādījās.
Es biju dārza otrā galā, kad viņa iegāja namā; viņa mani neredzēja. Redzēdams, kā viņu Margerita saņem, es sapratu, ka notiks atkal līdzīga saruna, un nolēmu arī šoreiz noklausīties.
Abas sievietes ieslēdzās buduārā, un es sāku uzmanīgi klausīties.
— Labi? — jautāja Margerita.
— Labi, — es redzēju hercogu.
— Ko viņš teica?
— Viņš ir ar mieru jums piedot to starpgadījumu, bet viņš zina, ka jūs atklāti dzīvojat ar Armandu Di- vālu, un to hercogs jums nepiedod. ,,Lai Margerita pamet to jauno cilvēku," viņš teica man, „un es kā senāk viņai došu visu, kas viņai vajadzīgs; pretējā gadījumā lai viņa no manis neko negaida."
— Un ko jūs atbildējāt?
— Ka es jums pastāstīšu viņa lēmumu un papūlēšos jūs pierunāt būt saprātīgākai. Apdomājiet tikai, mans dārgais bērns, kādu stāvokli jūs zaudējat, Armands jums to nekad nespēj dot. Viņš mīl jūs ar visu sirdi, bet viņam maz naudas, un atnāks diena, kad viņam vajadzēs jūs pamest, bet tad jau būs par vēlu, un hercogs vairs neko nevēlēsies darīt jūsu labā. Ja vēlaties, es parunāšu ar Armandu?
Margerita, likās, pārdomāja, jo viņa neko neatbildēja. Sirds man neganti dauzījās, gaidot atbildi.
— Nē, — teica viņa, — es nepametīšu Armandu un nenoslēpšu to, ka dzīvoju ar viņu. Varbūt tas ir neprāts, bet es mīlu viņu. Un bez tam — viņš tagad ir pieradis būt vienmēr ar mani; viņš pārāk ciestu, atstādams mani dienā kaut tikai vienu stundu. Bet man vairs tik maz atlicis laika dzīvot, ka es nevaru spiest sevi ciest, izpildot kāda veca vīra gribu, kufa izskats vien dara mani vecāku. Lai tā nauda paliek viņam pašam; es iztikšu bez tās.
— Bet kā jūs to izdarīsit?
— Nezinu.
Pridanse gatavojās ko iebilst, bet es steidzīgi iegāju, nometos pie Margeritas kājām, satvēru viņas rokas, apklādams tās ar prieka asarām par to, ka esmu tik ļoti mīlēts.
— Mana dzīve, Margerita, pieder tev, tev nav vajadzīgs šis cilvēks, jo es esmu pie tevis. Kā gan es varētu tevi pamest? Vai gan es varu kādreiz samaksāt par to laimi, ko tu man esi devusi? Nekādu barjeru vairs,
Margerita; mēs mīlam viens otru, kas mums daļas gar visu eitu!
— Jā, es mīlu tevi, Armand! — čukstēja viņa, apvīdama manu kaklu savām rokām, — es tevi mīlu tā, kā nedomāju, ka esmu spējīga mīlēt. Mēs būsim laimīgi, mēs dzīvosim klusu, un es uz mūžu teikšu ardievas dzīvei, par kuju man tagad jāsarkst. Tu nekad nepārme- tīsi man manu pagātni? Saki man!
Asaras apslāpēja manu balsi. Atbildes vietā es varēju tikai spiest Margeritu pie krūtīm.
— Labi, — teica viņa, griezdamās pie Pridanses aizlauztā balsī, — pastāstait šo skatu hercogam un sakait viņam, ka mums nav vairs vajadzības pēc viņa.
No šīs dienas hercogu vairs nepieminēja. Margerita ļoti pārmainījās. Viņa izvairījās no visa, kas varēja man atgādināt to dzīvi, kūjā es biju viņu sastapis. Neviena sieva, neviena māsa pasaulē nav rūpējusies un mīlējusi tā savu vīru, savu brāli kā viņa mani. Viņas daba, slimības asināta, jūtīgi atsaucās katram iespaidam un bija pieejama katrām jūtām. Viņa sarāva visas saites ar saviem draugiem, atmeta vecās paražas, aizmirsa agrākos izteicienus un ekstravagances. Ja kāds būtu mūs redzējis iznākam no mūsu mājiņas, lai ietu pavizināties ar laivu, kuru es nopirku, viņš nekad neticētu, ka šī dāma baltās drānās ar lielu salmu cepuri, zīda apmetni uz rokas, ir tā pati Margerita Gotjē, kas vēl kopš četriem mēnešiem ar savu bagātību un skandāliem bija pilsētas pārrunu priekšmets.
Mans Dievs, mēs pārāk steidzāmies būt laimīgi, it kā juzdami, ka laime nebūs mūžīga.
Divu mēnešu laikā mēs ne reizes nebijām Parīzē. Neviens pie mums neatbrauca, izņemot Pridansi un Jūliju Diprē, par ku]-u jau esmu stāstījis un kurai Margerita beigās bija nodevusi šo aizkustinošo stāstu, kas atrodas zem mana spilvena.
Veselas dienas es pavadīju pie savas iemīļotās kājām. Mēs atvērām dārza logus un vērojām, kā vasara briedina ziedus koku ēnā; cieši piekļāvušies viens pie otra, mēs ieelpojām šo patieso dzīvi, kuņi ne Margerita, ne es agrāk pazinu.
Viņa kā bērns priecājās par katru nieku. Bija dienas, kad viņa skraidīja dārzā kā desmit gadu veca meitene, ķerdama tauriņu vai sienāzi. Šī kurtizāne, kas bija izdevusi par puķēm vairāk naudas, nekā tās vajadzīgs veselas ģimenes bezrūpīgai dzīvei, reizēm sēdēja pļavā vai veselu stundu un raudzījās ziediņā, kuju sauca viņas vārdā.
Šai laikā viņa bieži lasīja Manonu Lesko. Daudzreiz es viņu atradu šai grāmatā šo to atzīmējam, un nemitīgi apgalvoja, ka sieviete, kas mīl, nevar darīt to, ko Manona darījusi.
Divas vai trīs reizes viņai atrakstīja hercogs. Viņa pazina tā rokrakstu un nelasījusi atdeva man viņa vēstules.
Daži izteicieni šais vēstulēs bija tādi, kas izvīla asaras manās acīs.
Viņš iedomājās, ka aizvērdams Margeritai savu maku, viņš atgūs viņu sev, bet redzēdams šādas rīcības nederīgumu, viņš piekāpās, rakstīja un lūdza atļauju atgriezties, lai kādi būtu šīs atgriešanās noteikumi.
Es lasīju šīs pazemīgās un vienmulīgās vēstules un saplēsu tās, nepastāstīdams Margeritai viņu saturu, neteikdams arī viņai satikties ar veco vīru, kaut gan žēluma jūtas par nelaimīgo mani uz to mudināja; es baidījos, ka viņa šai padomā sapratīs gribu no jauna uzvelt uz hercoga pleciem rūpes par māju; visvairāk es baidījos, ka viņa var domāt, ka es gribu izvairīties no savas atbildības, ka gribu novelt no sevis rūpes par viņas dzīvi.
Nesaņemdams atbildes, hercogs beidzot vairs nerakstīja, bet mēs ar Margeritu turpinājām dzīvot kopā, nedomājot par nākotni.
Man grūti jums dot visas detaļas par mūsu jauno dzīvi. Tā pildījās ar veselu rindu maziem, bērnišķīgiem piedzīvojumiem, tie bija brīnišķīgi mums, bet nenozīmīgi citiem. Jūs zināt, ko nozīmē mīlēt sievieti, jūs zināt, kā nemanot aiziet dienas un mīlas mulsā pienāk rīts.
Jūs zināt šo pilnīgo visa apkārtējā aizmiršanu, kuru dzemdina spēcīga, uzticīga un savstarpēja mīla. Viss, izņemot mīlamo būti, rādās lieks. Sāc nožēlot, ka esi izdāļājis daļu savas sirds citām sievietēm, un netici, ka kādreiz tu varētu sniegties pēc citas rokas kā tikai pēc tās rokas, ko turi savējās. Prāts nepieņem ne darbu, ne atmiņas, — vārdu sakot, neko, kas varētu atvilt 110 vienīgās domas, kas ir tevi līdz pēdējai šūniņai uzsūkusi. Ikdienas tu atklāj savā mīļā jaunu šarmu, baudu.
Dzīve kļūst par mūžīgu, nepazītu vēlu piepildītāju, dvēsele par vaideloti, izvēlēta sargāt mīlas uguni.
Vakaros bieži vien mēs gājām uz mazo mežiņu aiz mājas. Tur mēs klausījāmies jautrajā vakara harmonijā, abi domādami par tuvojošām stundām, kas mūs atstās vienu otram līdz rīta krēslai. Dažas dienas mēs nemaz nepiecēlāmics, mēs neielaidām pat saules stariņu pie sevis. Aizkari bija cieši nolaisti, un laicīgā ārpasaule uz laiku mums izzuda. Tikai Nanina drīkstēja atvērt mūsu durvis, bet arī tikai tādēļ, lai ienestu azaidu, mēs ēdām gultā un pa visu ēšanas laiku mētājāmies ar jokiem un smiekliem. Tad mēs īsu brīdi iemigām, lai atkal pazustu savas mīlas dzelmē; mēs bijām kā spītīgi peldētāji, kas parādās virs ūdens tikai, lai ievilktu elpu.
Tomēr es reizēm ievēroju Margeritas skumjo domī- gumu, pat asaras; es jautāju viņai par skumju cēloni, un viņa man atbildēja:
— Mūsu mīla, Armand, nelīdzinās parastai mīlai. Tu mani mīli tā, it kā es agrāk nevienam nebūtu piederējusi, un es baidos, ka vēlāk, nožēlodams savu mīlu un pārmezdams man manu pagātni, tu piespiedīsi mani krist atpakaļ tai dzīvē, no kuras tu mani aizvedi. Es domāju, ka tagad, nogaršojusi šo jauno dzīvi, es mirtu, ja man būtu jāatgriežas atpakaļ tai vecajā. Saki man, ka tu nekad mani nepametīsi!
— Zvēru tev!
Dzirdot šos vārdus, viņa raudzījās manī, it kā vēlēdamās nolasīt manās acīs, cik patiess ir mans zvērasts, tad metās manos apkampienos, un, paslēpusi galvu pie manām krūtīm, teica:
— Tu nezini, kā es tevi mīlu!
Kādu vakaru, sēdēdami uz lieveņa aiz loga, mēs rau- dzījāmies uz mēnesi, kas gausi līda laukā no savas mākoņu gultas, klausījāmies vējā, kas neganti plosījās koku zaros; mēs sēdējām saķērušies rokās un klusējām; negaidot Margerita teica:
— Lūk, arī ziema jau klāt, vai nevēlies kaut kur aizbraukt?
— Kur?
— Uz Itāliju.
— Vai tev te gajlaicīgi?
— Es baidos no ziemas, sevišķi es baidos par tavu atgriešanos Parīzē.
— Kāpēc?
— Aiz dažādiem iemesliem.
Un viņa turpināja nepārtraukti, neatklādama savu baiļu iemeslu.
— Vai tu negribi aizbraukt? Es pārdošu visu, kas man ir, apmetīsimies tur uz dzīvi, es galīgi pārvērtīšos, un neviens manis vairs nepazīs. Gribi?
— Protams, brauksim, ja tu tā gribi, Margerita; ceļosim! — es sacīju. — Bet kādēļ pārdot lietas, kas tevi iepriecinās, kad atgriezīsimies? Es neesmu tik bagāts, lai pieņemtu šādu tavu uzupurēšanos, bet man ir tik daudz, lai mēs ērti varētu ceļot piecus, sešus mēnešus, ja vien tas tevi kaut cik iepriecina.
— Nē, nav vērts, — sacīja viņa, atstādama lieveni un atsēzdamās uz dīvāna istabas krēslainā nostūrī; — kāpēc ceļot tik tālu un izšķiest naudu? Tāpat jau tu daudz naudas izsēj ar mani.
— Tu man pārmet, Margerita, tā nav labi.
— Piedod man, draugs, — sacīja viņa un sniedza man savas rokas, — šis tveicīgais laiks maitā manus nervus; es nevaru pateikt to, ko vēlos.
Viņa noskūpstīja mani un kļuva domīga.
Šādas ainas atkārtojās diezgan bieži, un to cēlonis man palika nezināms, un es sāku Margeritā novērot kādas savādas rūpes par nākotni. Viņai nebija iemesla šaubīties par manu mīlu, kas ar katru dienu pieauga, bet arvien biežāk es viņu redzēju skumju sagrauztu.
Dažreiz es domāju, ka viņai sāk apnikt šī klusā, vientulīgā dzīve. Es viņai ieteicu atgriezties Parīzē, bet viņa to vienmēr atraidīja, teikdama, ka jūtas laimīga vienīgi te uz laukiem. Pridanse pie mums atbrauca ļoti reti, toties viņa rakstīja vēstules, bet nekad es netiku lūdzis Margeritu man tās parādīt, bet, likās, kā tās Margeritu dziļi saviļņo. Es nezināju, ko domāt!
Reiz es iegāju Margeritas istaba. Viņa rakstīja.
— Kam tu raksti? — es jautāju.
— Pridansei. Vai vēlies zināt, ko uzrakstīju?
Es negribēju izrādīt Margeritai it kā neuzticēšanos un atbildēju, ka nevēlos zināt, ko viņa raksta, kaut gan biju pārliecināts, ka šī vēstule man atklātu viņas grūtsirdības īstos cēloņus.
Nākošā diena bija sevišķi jauka, es un Margerita vizinājāmies laivā pa ezeru. Viņa visu laiku bija jautra, mēs pārbraucām mājās pulksten piecos pēc pusdienas.
— Pridanse Divemojas kundze bija atbraukusi, — sacīja Nanina, mūs sagaidīdama.
— Un jau aizbrauca? — jautāja Margerita.
— Jā, mūsu karietē. Viņa sacīja, ka jūs esot vēlējusi.
— Skaisti, — sacīja skarbi Margerita, — bet tagad dodiet mums ēst!
Pēc divām dienām pienāca no Pridanses vēstule, un pēc tam iz/iuda dīvainā Margeritas līdzšinējā grūtsirdība veselas divas nedēļas, viņa par to lūdza man piedošanu vairākkārt, kaut noskumusi vairs nebija.
Bet kariete neatgriezās.
— Kāpēc Pridanse neatsūta tavu karieti? — es vienreiz viņai ieprasījos.
— Viens zirgs ir saslimis, un kariete jāizlabo. Labāk lai to visu izdara tagad, kamēr vēl esam tepat, jo kariete taču mums nav vajadzīga pirms atgriešanās Parīzē.
Pridanse pēc dažām dienām atbrauca un apliecināja Margeritas teikto.
Abas sievietes ilgi pastaigājās pa dārzu, un, kad es viņām piebiedrojos, viņas pārmainīja sarunas tematu.
Vakarā, pirms aizbraukšanas, Pridanse žēlojās par vēso laiku un palūdza Margeritas šalli.
Pagāja vesels mēnesis, un Margerita bija tik mīļa un jautra kā nekad.
Bet kariete neatgriezās un šalle arī ne. Viss tas pavedināja mani uz aizdomām. Zinādams, kādā atvilktnē Margerita glabāja Pridanses vēstules, es reiz, kad viņa bija izgājusi dārzā, iegāju viņas istabā un mēģināju attaisīt šo vēstuļu glabātuvi, bet tā bija aizslēgta.
Tas mani neapmierināja, un es pārmeklēju citas atvilktnes, kurās glabājās viņas dārgakmeņi. Bet atvedot, es atradu tās tukšas.
Asās bailēs un sāpēs sažņaudzās mana sirds.
Es, protams, varēju par šo dārgakmeņu pazušann jautāt Margeritai, bet es baidījos, ka viņa man neuzticēsies.
— Dārgā Margerita, — sacīju es, — lūdzu atļauj man aizbraukt uz Parīzi. Neviens nezina, kur esmu pazudis, bet tur, droši vien, ir dažas vēstules no tēva; man jāatbild uz tām, lai viņš neuztrauktos.
— Brauc, mans draugs, bet atgriezies pēc iespējas drīzāk!
Es aizbraucu.
Un tūlīt aizgāju pie Pridanses.
— Klausaities, — es sacīju bez aplinkiem, — sakait man atklāti, kur ir Margeritas zirgi?
—Pārdoti.
— Šalle?
— Pārdota.
— Briljanti?
— Ieķīlāti.
— Kas pārdeva un ieķīlāja?
— Es.
— Kāpēc jūs man par to nestāstījāt?
— Tāpēc, ka Margerita aizliedza.
— Un kāpēc jūs no manis neprasījāt naudu?
— Viņa negribēja.
— Bet kur palika šī nauda?
— Maksāju parādus.
— Vai viņai daudz parādu?
— Apmēram trīsdesmit tūkstoš franku. Ak, mans draugs, vai cs jūs nebrīdināju? Jūs neticējāt man; un tagad paši redzat. Kādi skauģi paziņojuši kreditoriem, ka hercogs Margeritu pametis, un nu tie, saprotams, sāka pieprasīt savas summas. Margerita gribēja izpārdot visu savu iedzīvi, bet bija jau par vēlu, jo dzīvoklim jau bija uzlikts arests. Arī bez tam vēl bija nauda vajadzīga, un, lai to neprasītu no jums, viņa pārdeva zirgus un ieķīlāja dārgakmeņus. Ja vēlaties redzēt, te būs pircēju kvītes un lombarda zīmes.
Pridanse atvēra kādu kastīti un rādīja man šos papīrus.
— Ā, jūs domājat, — turpināja viņa, ar uzsvaru par savu nemaldīgumu, — ka pietiek ar to, ka jūs mīlat, ka jūs dzīvojat sapņainu, pastorālu dzīvi uz laukiem. Nē, mans draugs, nē! Blakus šai ideālajai dzīvei ir arī vēl cita dzīve, reālā, kas visus skaistos nodomus agri vai vēlu piesien zemei ar pavedieniem, kas šķiet diezgan tievi, bet tie ir no dzelzs un tos grūti pārraut. Ka Margerita nav jūs vairākkārt pievīlusi, tas tāpēc, ka viņa ir savāds un vienreizīgs radījums. Es viņai devu padomus, jo man bija žēl un sāpīgi noraudzīties, ka viņa kļūst nabaga. Bet šos padomus viņa atraidīja. Viņa atbildēja, ka jūs mīlot un nekad jūs nepievilšot. Tas jau viss skan ļoti mīļi un dzejiski, bet kreditorus tas neapmierina. Viņai vajadzīgs trīsdesmit tūkstoš franku, lai atraisītos no šīm nepatiksmēm un nāvētājiem parādu žņaugiem.
— Labi, es sagādāšu šo summu.
— Jūs aizņemsities?
— Jā, protams.
— Ko jūs gan sadomājat! Sanaidosities ar tēvu, samaitāsit savu dzīvi. Trīsdesmit tūkstoši nav nemaz tik viegli paķerami. Ticiet man, mīļais Armand, es labāk pazīstu sievietes; ncdarait šīs muļķības, kuyas jūs agri vai vēlu nožēlosit. Es jau nesaku jums pamest Margeritu, bet dzīvojiet ar viņu tā, kā dzīvojāt vasaras sākumā. Atļaujiet viņai atrast izeju no grūtībām! Hercogs agri vai vēlu atgriezīsies pie viņas. Grāfs N. vēl vakar man sacīja, ka samaksās visus Margeritas parādus, ja tā būtu tikai ar mieru, un vēl dotu katru mēnesi pieci, seši tūkstoši franku. Viņam divi simti tūkstoši gadā ienāk. Tas uzlabos viņas stāvokli, bet jūs tomēr reiz būsit spiests viņu pamest. Kāpēc jums izšķiest savu nelielo bagātību un gaidīt, kamēr esat izputējis; bez tam, grāfs N. ir muļķis, un jūs joprojām varēsit palikt par Margeritas mīļāko. Viņa no sākuma gan mazliet parau- dās, bet beigās tomēr pieradīs pie visa tā un vēl pateiksies jums par šo jūsu soli. Iedomājieties, ka Margerita ir apprecējusies un pieviļ savu vīru, tas ir viss. Es reiz jau jums to visu sacīju, bet tad tas bija tikai padoms, turpretim tagad to piespiež darīt nepieciešamība un apstākļi.
Pridansci bija taisnība.
— Tur jau slēpās visa nelaime, — turpināja viņa, noglabādama man parādītos papīrus, — šādas sievietes
Margerita vienmēr paredz, ka kāds viņas iemīlēs, bet nekad, ka viņas pašas iemīlēs, jo tad viņas iekrātu naudu, ar ko uzturēt mūža otrā pusē kādu patīkamu, bet nabadzīgu mīļāko. Ak, ja es agrāk būtu zinājusi to, ko es tagad zinu! Nesakalt nekā Margeritai un atvediet to atpakaļ uz Parīzi. Jūs pavadījāt četrus vai piecus mēnešus viens pats ar viņu; tas pilnīgi pietiek. Tagad aizveriet acis; tas viss, ko no jums var vēlēties. Pēc divām nēdēļām Margerita pieņems grāfu N …. Ziemu jums būs jāuzmanās un jāatturas no viņas, bet nākošu vasaru jūs atkal varēsit sākt no gala. Tā ir tās lietas, mans draugs!
Pridanse bija apmierināta ar savu padomu, kuru es ar īgnumu atraidīju.
Ne tikai mana mīla un pašcieņa man neatļāva tā rīkoties, bet es biju pārliecināts, ka Margerita drīzāk mirtu nekā izvēlētos kādu mīļāko. Es viņas pašreizējās jūtas pazinu diezgan labi; viņa nedalīs sevi starp diviem.
— Beidziet blēņoties ar šādiem padomiem, — sacīju es Pridansei; — sakait man, cik īsti Margeritai vajag naudas?
— Es jau jums sacīju: trīsdesmit tūkstoš franku.
— Kad vajadzīga šī summa?
— Vēlākais pēc diviem mēnešiem.
— Es tos sagādāšu.
Pridanse paraustīja plecus.
— Es jums iedošu to naudu, — turpināju es, — bet zvēriet man, ka neteiksit Margeritai, ka es jums to devu.
— Par to nebaidieties!
— Un, ja viņa gatavojas vēl ko pārdot vai ieķīlāt, tad paziņojiet man to.
— Par to vairs neuztraucieties, viņai vairs nav ko pārdot.
Es iegriezos savā dzīvoklī apskatīties, vai nav tur kāda vēstule no tēva.
Bija veselas četras vēstules.
Pirmās trīs vēstulēs tēvs rakstīja par manu nesaprotamo klusēšanu, kas tam sagādājot nemieru un nelabas aizdomas; ceturtajā viņš rakstīja par kādām izredzēm, kas ienestu pārmaiņas manā dzīvē un ka, sakarā ar to, viņš drīzumā ieradīšoties Parīzē.
Pret tēvu es vienmēr sajutu dziļu cienību un neliekuļotu sirsnību. Es viņam atbildēju, ka manas klusēšanas iemesls bija neliels ceļojums. Es lūdzu viņu ziņot man par savu ierašanās dienu, lai es viņu varētu sagaidīt.
Es iedevu apkalpotājam savu lauku adresi, pēc kūjas jānosūta vēstules, apzīmogotas ar S… un aizbraucu atpakaļ uz Bušivalu.
Margerita mani sagaidīja pie dārza vārtiņiem.
Viņas skati bija nemiera pilni. Viņa apvija savas rokas ap manu kaklu un jautāja:
— Vai tu Pridansi redzēji?
— Nē.
— Tu biji tik ilgi Parīzē.
— Saņēmu vairākas vēstules no tēva; uz tām bija jāatbild.
Pēc dažām minūtēm istabā ieskrēja Nanina, gluži aizelsusies. Margerita saķēra viņu pie rokas un nogāja istabas kaktā, viņas par kaut ko sačukstējās.
Kad Nanina aizgāja, Margerita nosēdās man blakus, saņēma manu roku un sacīja:
— Kāpēc tu mani māni? Tu taču biji pie Pridanses.
— Kas tev to teica?
— Nanina.
— Kā viņa to zina?
— Viņa sekoja tev»
— Tu viņai to pavēlēji?
— Jā, es jau domāju, ka tavai braukšanai uz Parīzi vajag- būt kādam nopietnam iemeslam, jo tu visus šos četrus mēnešus nešķīries no manis ne uz mirkli. Man likās, ka tevi piemeklējusi kāda liela nlaime vai arī ka tu aizbrauc satikties ar kādu citu sievieti.
— Bērns!
— Tagad esmu nomierinājusies, jo zinu, kur tu biji un ko darīji, tikai nezinu, ko tu esi redzējis un dzirdējis.
Es Margeritai parādīju tēva vēstules.
— Tas nav tas, par ko es tev jautāju; es vēlos zināt, ko tu meklēji pie Pridanses?
— Apciemoju viņu.
— Tie ir meli, mans draugs.
— Es biju pie viņas, lai uzzinātu, kur palikuši tavi zirgi, šalle un briljanti.
Margerita nosarka, bet neatbildēja ne vārda.
— Un es uzzināju, — es tumināju, — kur palikuši tavi zirgi un briljanti.
— Vai tu par to dusmojies uz mani?
— Es dusmojos par to, ka tu neprasīji man šo vajadzīgo summu.
— Mūsu attieksmes, kādas tās ir starp mums, man neatļāva to darīt, un to nedarītu neviena sieviete, kurai daudzmaz ir pašcieņas. Viņa izvēlēsies katru iespējamo upuri, nekā prasīs savam mīļajam naudu, tā piešķirdama savai mīlestībai pērkama raksturu. Vai esmu slikti darījusi savus zirgus pārdodama? Man taču viņi nav vajadzīgi. Tā bija ekonomija viņus pārdot.
Es tagad viņus neizlietoju un arī neizdodu naudu par viņiem. Tāpat man nav vajadzīgi arī briljanti; tu mani mīlēsi bez zirgiem, šallēm un briljantiem. Ja tu mīli mani, es nekā cita nevēlos.
To visu viņa izrunāja tik vienkārši, ka man acīs saplūda asaras, to klausoties.
— Mana labā, — es atbildēju, mīļi spiezdams viņas rokas, — tu taču zināji, ka kādu dienu es uzzināšu par šo tavu uzupurēšanos un tad, saprotams, man būtu tev tas jānoliedz.
— Kāpēc?
— Tāpēc, mans dārgais bērns, ka es nevaru pieļaut, lai tu, mani mīlot, zaudētu pat savas dārglietas. Es negribu, lai brīdī, kad tu būtu norūpējusies vai izmisusi, domātu, ka, dzīvojot ar citu, šie briljanti tev nebūtu gājuši zudumā. Pēc dažām dienām tavi zirgi, tavi briljanti un šalle būs atkal te. Viss tas tev ir tikpat nepieciešams kā pasaulei gaiss, un kaut tas varbūt izklausās smieklīgi, man tu tomēr vairāk patīc grezna nekā vienkārša.
—Tad tu mani vairs nemīli.
— Muļķīte!
— Ja tu mani mīlētu, tad tu pieņemtu manu mīlu tādu, kādu es spēju to dot; bet tu redzi manī sievieti, kūjai ir nepieciešama greznība, un uzskati par savu pienākumu samaksāt par šo greznību. Tu kaunies pieņemt manas mīlestības apliecinājumu. Tu negribot domā par to brīdi, kad mani pametīsi, un centies savu vienaldzību aizslēpt aiz šādas neuzticības segas.
Margerita gribēja piecelties, bet es viņu atturēju un sacīju:
— Es vēlos, lai tu būtu laimīga un lai tev nebūtu iemesla man pārmest, tas ir viss.
— Mēs izšķirsimies!
— Kāpēc, Margerita, kas var mūs izšķirt? — es izsaucos.
— Tu, kas vēlies, lai es paturu dārglietas, ar kurām saistās mana bijusī dzīve, un ar to tu radi morālisku plaisu starp mums, kas mūš šķir. Vai tu tiešām domā, ka mana kariete, mani dārgakmeņi un tava mīla ir man vienādā vērtībā? Vai tu tiešām domā, ka patiesa laime slēpjas šais niekos, kufi iepriecina tikai tad, ja nav neviena ko mīlēt, bet kļūst patiešām nevajadzīgi nieki, ja mīl. Tu samaksāsi manus parādus, izdosi savu naudu un mani uzturēsi! Bet cik ilgi? Divi, trīs mēnešus, bet tad jau būs par vēlu, lai uzsāktu to dzīvi, ko es ierosinu dzīvot, jo tad tev vajadzēs visu atprasīt no manis, ko tu man būsi devis, bet tavs vīra gods tev to neatļaus. Tagad tev ir astoņi, desmit tūkstoši franku gada ienākuma, kas nodrošina mūsu dzīvi. Es vēl pārdošu atlikušās nevajadzīgās lietas, un tas kapitāls ienesīs man divi tūkstoši franku gadā. Mēs saņemsim mazu, glītu dzīvoklīti un dzīvosim kopā. Vasaru pavadīsim atkal uz laukiem; ne jau tādā mājā kā šī, bet pietiekami lielā diviem cilvēkiem. Tu būsi patstāvīgs, es — brīva; mēs abi esam jauni, ak Armand, es lūdzu tevi, nepiespied man atgriezties tai dzīvē, no kuras tava mīla mani izrāva.
Es nespēju vairs nekā sacīt, pateicības un mīlas asaras saskrēja manās acīs, un es ļāvos Margeritas glāstiem.
— Es gribēju, — viņa turpināja, — visu nokārtot, tev nezinot: samaksāt parādus un uzmeklēt jaunu dzīvokli. Oktobrī mēs atgrieztos Parīzē, un tad es tev visu izstāstītu; bet, ja nu Pridanse tev par to ir jau stāstījusi, tad tev jābūt ar mani vienis prātis iepriekš un nevis vēlāk.
— Es darīšu visu, ko tu vēlies, — es atbildēju un skūpstīju viņas rokas.
Tātad viņas plāns bija pieņemts.
Viņa tūlīt kļuva neprātīgi līksma: dejoja, dziedāja un priecājās par jauno, vienkāršo dzīvokli, kas gan vēl bija tikai meklējams, bet par kuj-a iekārtošanu un vietu viņa jau sāka ar mani apspriesties.
Margerita jutās ļoti laimīga un lepna par šādu savu lēmumu, kas, likās, mūs vēl ciešāk tuvināja.
Es arī negribēju palikt viņai parādā.
Vienā acumirklī es izšķīros par savu likteni un pārrakstīju Margeritai to kapitālu, ko mantoju no mātes, kaut gan man šī summiņa izlikās pārāk niecīga, salīdzinot ar Margeritas uzupurēšanos.
Man vēl palika pieci tūkstoši franku liels gada ienākums, kuģu es mantoju no tēva, un šī summa man pietiktu, ja dzīves apstākļi kaut kā mainītos.
Es Margeritai nekā nesacīju par šo savu nodomu, jo biju pārliecināts, ka viņa dāvanu nepieņems.
Tanī pašā dienā, kad es un Margerita nobraucām Parīzē dzīvokli sameklēt, es aizgāju pie notāra apjautāties, kas un kā darāms, lai otram atdotu sava mantojuma ienākumus.
Viņš, lāga cilvēks, nodomāja, ka laikam es esmu bankrotējis, un tāpēc prasīja man, kādi iemesli mani mudina to darīt.
Zinādams, ka agri vai vēlu es tomēr būšu spiests viņam sacīt patiesību, tādēļ nolēmu to pateikt tūlīt.
Pret manu nodomu viņš necēla nekādas ierunas, kaut gan viņa amats un draudzīgās attieksmes ar mūsu dzimtu viņam to atļāva.
Viņš apsolījās visu to nokārtot pēc iespējas labāk.
Es, protams, lūdzu viņn par to nekā nesacīt manam tēvam un aizgāju. Margerita mani sagaidīja pie Jūlijas Diprē, jo viņai nepaticis iet pie Pridanses klausīties viņas apnīkstošās pamācībās.
Mēs apstaigājām vairākus dzīvokļus. Visi viņi Margeritai izlikās par dārgiem, bet man — par vienkāršiem. Beigās tomēr Parīzes klusā nomalē mēs atradām mazu, klusu namiņu. Visapkārt tam bija dārzs, kas šķīra mūs no kaimiņiem. Labāku vēlēties nevarējām.
Es aizgāju uz savu dzīvokli, lai uzteiktu to, bet Margerita aizgāja pie advokāta apspriesties par savu lietu nokārtošanu.
Margerita atgriezās ļoti iepriecināta; advokāts apsolījies samaksāt visus viņas parādus, izdot tai attiecīgu kvīti un pēc viņas dzīvokļa iekārtas pārdošanas nodot viņai vēl divdesmit tūkstoš franku.
Mēs aizbraucām uz Bušivailu un bijām ļoti priecīgi. Sapņojām par nākotni visgaišākos sapņus, kuriem mūsu bezrūpība un sevišķi mūsu mīlestība piešķīra rožainu nokrāsu.
Bija pagājusi kāda nedēļa, kad reiz pie brokastu galda Nanina man paziņoja, ka mani gaidot mans apkalpotājs.
Es liku viņu pasaukt.
— Kungs, — viņš sacīja, — jūsu tēvs iebraucis Parīzē un lūdz jūs tūlīt ierasties jūsu dzīvoklī.
Šī jaunā ziņa nebija nekas sevišķs un negaidīts, bet mēs, to dzirdot, ar Margeritu saskatījāmies. Mēs nojau- dām kādu nelaimi.
— Nebaidies! — sacīju es viņai aizbraukdams.
— Steidzies, cik vien ātri vari atpakaļ, — viņi Sacīja, mani skūpstot, — es tevi gaidīšu pie loga.
Apkalpotāju es aizsūtīju ar ziņu tēvam, ka tūlīt braukšu.
Pēc divām stundām es biju Parīzē.
Tēvs sēdēja manā viesistabā nn rakstīja.
No skata, ko viņš man uzmeta, istabā ieejot, es nopratu, ka mums būs nopietna izrunāšanās.
Tomēr es sasveicinājos ar viņu tā, it kā es nekā nebūtu nojautis.
— Kad jūs atbraucāt, tēv?
—Vakar vakarā.
— Vai jūs nācāt tieši pie manis kā parasts?
— Jā.
— Ļoti nožēloju, ka nebiju šeit un nevarēju jūs sagaidīt.
Es gaidīju, ka pēc šiem maniem vārdiem tūlīt sāksies tēva pamācības sprediķis, ko pauda viņa vēsā sejas izteiksme, bet viņš nekā nesacīja; aizlipināja nupat norakstīto vēstuli un nodeva to manam apkalpotājam aiznešanai uz pastu.
Mēs palikām divi vien. Tēvs piecēlās un, atspiedies pie kamīna, sacīja:
— Mīļais Armand, mums jāpārrunā ļoti nopietnas lietas.
— Es klausos, tēvs.
— Vai tu apsolies būt vaļsirdīgs?
— Kā vienmēr.
— Vai tas ir taisnība, ka tu dzīvo ar Margeritu Gotjē?
— Jā.
— Vai tu zini, kas šī sieviete bija?
— Zinu.
— Un viņas dēļ tu aizmirsi šogad apciemot savu tēvu un savu māsu?
— Jā, tēvs, es to nenoliedzu.
— Tu stipri miii šo sievieti?
— Jūs redzat to tēvs, ja viņas dēļ neesmu pildījis savu pienākumu pret jums, par ko tagad padevīgi lūdzu piedošanu.
Tēvs laikam nebija gaidījis no manis tik noteiktas atbildes, jo viņš brīdi padomāja un tad sacīja uz mani:
— Ceru, ka tu sapratīsi, ka nevar visu mūžu tā dzīvot.
— Es baidos, tēvs, bet negribu citādāk.
— Bet jums taču vajadzēja apdomāt un saprast, — tēvs turpināja vēsākā balsī, — ka es to nepieļaušu.
— Kamēr es nedaru nekā tāda, kas apvaino jūsu vārdu un ģimenes godu, tikmēr, man liekas, es varu dzīvot tā, kā man tīkas.
Kaislība norūda. Es biju ar mieru iesākt cīņu ar katru, pat ar savu tēvu, lai tikai nepazaudētu Margeritu.
— Tad tagad ir pienācis laiks to visu izbeigt.
— Kāpēc, tēvs?
— Tāpēc, ka jūsu tagadējā izturēšanās met ēnu uz ģimenes godu, kuru jūs gribat paglabāt neaptraipītu.
— Es nesaprotu jūsu vārdus.
— Es gribu tos tūlīt paskaidrot. Es nepārmetu to, ka jums ir mīļākā, maksājiet viņai par mīlu, kā tas katram krietnam vīrietim pienākas, kas sev tādu sievieti tur, bet viņas dēļ jūs aizmirstat visas svētās jūtas jau tik tālu, ka ziņas par jūsu skandalozo dzīvi jau nonākušas līdz manai lauku mājai un aptraipa godīgo vārdu, ko es jums esmu devis ,un kūjā jūs saucaties. Tas turpmāk nevar un nedrīkst vairs notikt.
— Atļaujiet, tēvs, man paskaidrot, ka šo baumu izplatītāji ļoti slikti informēti par mani un manu dzīvi. Es esmu Margeritas Gotjē mīļākais, es dzīvoju ar viņu, un tur nav nekā nosodāma. Nekad Gotjē kundze nesauksies tai vārdā, kuju esmu mantojis no jums; es izdodu ar viņu tik daudz, cik mani līdzekļi atļauj; man nav parādu un nekad neesmu nonācis tādā apkaunojošā stāvoklī, kas atļautu tēvam »acīt uz savu dēlu to, ko jūs sacījāt.
— Tēvs vienmēr bauda tiesības dēlu paglābt no neceļiem. Jūs gan vēl neesat nekā ļauna izdarījis, bet jūs varat to izdarīt. Es brīdinu jūs!
— Tēvs!
— Kungs, es labāk pazīstu dzīvi nekā jūs. Šķīstas jūtas atrodamas tikai pie nevainojami šķīstām sievietēm. Katrai Manonai var būt savs de Grijē, bet laiki un tikumi ir mainījušies. Mēs nedrīkstam atkārtot vecās kļūdas. Jūs atstāsit savu mīļāko.
— Man ļoti žēl, tēvs, ka man jums jāpretojas, bet tas nav iespējams.
—Es jūs piespiedīšu.
— Diemžēl, tēvs, bet vairs nav Sv. Margeritas salas, kur kurtizānes varēja nometināt; un, ja arī vēl tāda sala būtu, es tomēr brauktu turp pēc Margeritas, ja jums izdotos viņu turp aizsūtīt. Nevaru nekā darīt, varbūt esmu netaisns, bet es varu laimīgs justies tikai ar šo sievieti.
— Klausaities, Armand, atveriet savas acis, jūsu priekšā taču stāv jūsu tēvs, kas jūs vienmēr ir mīlējis un kas vēlas vienīgi jūsu laimi. Vai jūs tiešām spējat ar šo sievieti, kas piederējusi daudziem, dzīvot tā kā vīrs ar sievu?
— Kas par to, tēvs, tagad viņa vairs nepiederēs nevienam citam; tagad viņa mīl mani, un šī mīla, kas viņai pret mani un man pret viņu, ir pārvērtusi visu viņas dzīvi. Viņa ir k]uvusi pavisam cita sieviete.
— Vai jūs, kungs, domājat, ka krietna vīrieša uzdevums ir paklīdušas sievietes atgriešana godīgā dzīvē? Vai tiešām Dievs jūs būtu radījis tikai šādam uzdevumam? Vai jūs domājat, ka Dievs ir devis dzīvei tik gro- tesku uzdevumu un sirdij vietu šāda veida entuziasmam? Pēc četrdesmit gadiem jūs smiesities par šo savu mīlu un saviem tagadējiem vārdiem. Jā, jūs smiesities, ja jūs spēsit vispār smiet, ja šī mīlestība nebūs pārāk nopietnas pēdas atstājusi jūsu pagātnē. Kas būtu tagad jūs, ja jūsu tēvam būtu bijuši tādi paši uzskati kā jums, un nopietna darba vietā viņš nogrimtu visādās mīlas dēkās? Apdomājiet, Armand, un nerunājiet vairs šādas muļķības! Lūdzu jūs, aizmirst šo sievieti.
Es klusēju.
— Armand, — turpināja tēvs, — jūsu mātes svētā vārdā, atmetiet šo dzīvi, kuru jūs aizmirsīsit ātrāk, nekā jums tas liekas. Jums vēl ir tikai divdesmit četri gadi, padomājiet par savu nākotni. Mūžīgi taču jūs nemīlēsit šo sievieti, un mūžīgi arī viņa jūs nemīlēs. Jūs abi pārspīlējat savu mīlestību. Jūs kaitējat ar to savai karjērai. Vēl viens solis tālāk, un jūs vairs neuzpeldē- sit dzīves virspusē. Brauciet man līdz, māsa jūs gaida. Atpūtā un mājas mierā izgaisīs šis jūsu karsonis, jo tas nav nekas cits. Pa to laiku jūsu mīļākā nomierināsies, paņems citu mīļāko, un jūs redzēsit, kādas sievietes dēļ jūs gribējāt aizmirst savu tēvu, pazudināt savu dzīvi, un jūs man teiksit paldies. Nāciet, Armand, ar mani! Jūs negribat?
Es jutu, ka tēvs spriestu pareizi par kuni katru citu sievieti, tikai ne par Margeritu. Tomēr viņa pēdējie vārdi skanēja tik padevīgi un lūdzoši, ka es nespēju nekā teikt.
— Nu? — jautāja viņš drenošā balsī.
— Nē, tēvs, es nevaru jums nekā apsolīt, — pēc brītiņa es sacīju, — jūsu lūgums iet pāri maniem spēkiem. Ticiet man, — turpināju es, redzēdams, ka tēvs nepacietīgi sakustas, — jūs pārspīlējat šīs mīlas sekas. Margerita ir citāda sieviete, nekā jūs par viņu domājat. Šī mīlestība mani nedzen uz neceļiem, tieši pretēji: viņa mani vada pareizā virzienā. Mīlestība vienmēr labo cilvēku, neskatoties, kāda sieviete šīs jūtas atmodina. Ja jūs pazītu Margeritu, jūs redzētu un saprastu, ka viņas dēļ man nedraud nekādas briesmas. Viņa ir viscēlākā sieviete visā pasaulē. Cik citas sievietes patmīlīgas un mantkārīgas, tik viņa vienkārša un padevīga.
— Tas tomēr neliedz viņai mantot to, ko jūs no mātes mantojāt.
Šo pēdējo sitienu tēvs bija pataupījis beigām.
Bet pret tēva draudiem sacelties man bija daudz vieglāk nekā pretoties viņa lūgumam.
— Kas jums to sacīja, ka esmu nodomājis savu mantojumu pārrakstīt viņai?
— Mans notārs. Viņš ir goda vīrs un nekad neapstiprinātu šādu aktu, par to man iepriekš neziņojis. Es atbraucu uz Parīzi, lai neļautu jums galīgi izpostīt savu dzīvi šīs paklīdušās meitenes dēļ. Jūsu māte nomirstot atstāja šo naudu jums godīgai dzīvei, nevis izdāļāšanai mīļākām.
— Zvēru jums, tēvs, ka Margerita par šo manu soli nekā nezina.
— Kāpēc tad jums tas bija jādara?
— Tāpēc, ka šī sieviete, kupu jūs tik ļoti apvainojat un kuru man ieteicat aizmirst, ir jau upurējusi visu savu mantību, lai tikai varētu dzīvot ar mani.
— Un jūs pieņēmāt šos upuj-us? Kas jums to atļāva? Tagad pietiek! Aizmirstiet šo sievieti! Nupat es to lūdzu, tagad to pavēlu, es nepieļaušu mūsu ģimenes godu apmētāt ar dubļiem. Savāciet savas mantas un brauciet man līdz!
— Piedodiet, tēvs, — es sacīju, — bet es nebraukšu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka manos gados man nevar pavēlēt.
Tēvs nobālēja.
— Ļoti labi, kungs, viņš piebilda, — un nu es zinu, kas man jādara.
Viņš piezvanīja.
Ienāca Jozefs.
— Aizvediet manu bagāžu uz Parīzes viesnīcu, — sacīja viņš manam apkalpotājam un iegāja savā istabā pārģērbties.
Kad viņš atkal iznāca no savas istabas, es piegāju pie viņa un sacīju:
— Apsoliet man, tēvs, ka jūs nedarīsit nekā tāda, kas varētu Margeritu sāpināt.
Tēvs apstājās, nicinoši paskatījās manī un sacīja:
— Jūs, man liekas, esat prātu zaudējis.
To teicis, viņš izgāja, ar troksni durvis aizsizdams.
Arī es nogāju lejā, paņēmu važoni un devos uz Bu- šivalu.
Margerita mani gaidīja pie loga.
— Beidzot, — iesaucās viņa, apvīdama savas rokas man ap kaklu, — tu atkal esi mājās! Bet cik bāls tu esi!
Es izstāstīju viņai par savu sarunu ar tēvu.
— Ak Dievs, es jau par to baidījos, — sacīja viņa. — Kad Jozefs ieradās te ar ziņu par tēva atbraukšanu, es visa nodrebēju, it kā nelaimi paredzēdama. Ak, mans nabaga draugs, un visas šīs nepatiksmes es tev sagādāju. Varbūt būs labāk, ja tu mani atstāsi un nesastrī- dēsies ar savu tēvu manis dēļ. Bet ko gan esmu viņam ļauna nodarījusi? Mēs dzīvojam tik klusi un dzīvosim vēl klusāk. Viņš taču zina, ka tev ir vajadzīga mīļākā, un viņš varēja tikai priecāties par to, ka tu mani sa- stapi, jo es taču tevi mīlu un neprasu no tevis nekā tāda, ko tavs stāvoklis neatļauj. Vai tn viņam stāstīji par mūsu nākotnes nodomiem?
— Jā, un tas viņu visvairāk kaitina, jo šai mūsu nodomā viņš redz, ka mēs patiešām viens otru mīlam.
— Ko tad lai nu mēs darām?
— Turēties kopā, mana mīļā, un nogaidīt, kamēr negaiss pāriet.
— Vai tas pāries?
— Tam jāpāriet.
— Ar to vien tavs tēvs nerimsies?
— Ko tad viņš vēl darīs?
— Kā lai es zinu? Visu to, ko vien tēvs spēj darīt, lai piespiestu dēlu paklausīt. Viņš atgādinās tev manu pagātni un atradīs, varbūt, vēl kādus jaunus nostāstus par mani, kas liks tev novērsties no manis.
— Tu zini, ka es tevi mīlu.
— Jā, bet ko es vēl zinu, ir tas, ka agri vai vēlu tu būsi spiests paklausīt savam tēvam, un, kas zina, varbūt viņš pat beidzot tevi pārliecinās.
— Nē, Margerita, tas būšu es, kas viņu pārliecinās. Jādomā, viņa draugi ir viņu ietekmējuši un iezvēluši viņu dusmās, bet viņš ir labs un taisns cilvēks un mainīs savus pirmos iespaidus un uzskatus. Un beigu beigās, kas man da]as gar visu to!
— Nerunā tā, Armand, es negribu, ka tu sanīstos ar savu tēvu, un tāpēc jau rīt brauc atpakaļ uz Parīzi. Arī tavs tēvs no savas puses būs visu pārdomājis, un varbūt jūs abi tagad labāk sapratīsities. Nenostājies tik asi pret viņa principiem, centies atrast kādu izlīdzinājumu ar viņa gribu, neesi tik ļoti manā pusē, varbūt viņš pats ieskatīs, ka viss var tā būt, kā tas ir. Nezaudē cerības, mans draugs, un esi pārliecināts, ka tava Margerita būs vienmēr tava!
— Vai tu zvēri man to?
— Vai tev vajadzīgs mans zvērests?
Cik patīkami, ja tevi pārliecina balss, kuģu tu mīli. Visu dienu mēs runājām un apspriedāmies par mūsu turpmākās dzīves izredzēm un iespējām, it kā mēs justu nepieciešamību tās nokārtot, cik vien iespējams ātri.
Otrā dienā es aizbraucu un jau ap pusdienas laiku ierados viesnīcā.
Tēva tur neatradu.
Aizgāju uz savu dzīvokli, cerēdams tur viņu sastapt, bet velti. Arī pie notāra viņa nebija.
Es atgriezos viesnīcā un nogaidīju līdz pulksten sešiem. Bet tēvs neieradās.
Es atgriezos atpakaļ Bušivalā.
Margeritu es atradu pie kamīna sēžot, bet nevis pie loga kā vakar.
Viņa bija tā nogrimusi domās, ka nemanīja manu ierašanos un pārsteigta skatījās manī, kad es noskūpstīju viņas pieri, it kā šis skūpsts būtu viņu atmodinājis.
— Tu mani nobiedēji, — sacīja viņa, — nu, ko tavs tēvs?
— Es nesastapu viņu. Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Es neatradu viņu ne viesnīcā, ne citur, kur viņš varētu būt.
— Nu, tad rīt tev atkal jābrauc uz pilsētu uzmeklēt viņu.
— Man gribētos, lai viņš tagad sūta ziņu man, jo, man liekas, esmu darījis visu, kas bijis manos spēkos.
— Nē, mans draugs, tas nav viss, tev jādodas pie tēva vēlreiz un jādodas jau rīt.
— Kāpēc taisni rīt, bet ne citu dienu?
— Tāpēc, — atbildēja Margerita, un man likās, ka viņa it kā mazliet piesarkst, pēc šī mana pēdējā jautājuma, — tāpēc, ka tas rādīs, ka tava apņemšanās nav mainījusies, un tēvs mums drīzāk piedos.
Visu pēcpusdienu Margerita bija ļoti norūpējusies, izklaidīga un skumja. Man bija jāatkārto vairākas reizes tas, ko es viņai teicu, pirms es saņēmu atbildi.
Viņa šo izklaidību izskaidroja ar saspīlējumu, ko radījuši divu pēdējo dienu notikumi.
Nakti es visādi centos viņu mierināt, bet no rīta viņa man tik neatlaidīgi un ar tādu nemieru atgādināja par manu braukšanu uz pilsētu, ka es nekādi nevarēju saprast nedz atrast tam iemeslu.
Kā vakar, tā arī šodien tēva nebija mājās, bet aizejot viņš bija man atstājis zīmīti ar šādu saturu:
„Ja jūs gribat šodien mani satikt, pagaidiet līdz pulksten četriem, bet, ja līdz tam es neatgrieztos, atnāciet rīt pie manis uz pusdienām; man ar jums kas runājams."
Es pagaidīju līdz noteiktajam laikam, bet tēvs ne- pārnāca, un es aizbraucu atpaka].
Vakar Margerita bija skumja, šodien viņa bija drudžaina satraukuma pilna. Ieraudzījusi maui, viņa apķērās man ap kaklu un ilgi raudāja manos apkampienos.
Es viņai jautāju pēc viņas pēkšņā uztraukuma cēloņa, bet viņa nekā noteikta nevarēja pateikt. Šis uztraukums ar savu asumu darīja mani nemierīgu, bet viņa atvairījās ar visādām ierunām, kādas spēj izdomāt tikai sieviete, kad tā grib noslēpt patiesību.
Kad viņa mazliet bija nomierinājusies, es pastāstīju viņai par sava brauciena iznākumu un parādīju tēva vēstuli, sacīdams, ka mums ir zināms iemesls to iztulkot sev labvēlīgi.
Ieraudzījusi šo vēstuli un izdzirdusi manas domas par to, viņa atkal iesāka raudāt tik nevaldāmi, ka baidījos par nervu sabrukumu. Es pasaucu Naninu un ar viņas palīdzību iecēlu Margeritu gultā. Viņa raudāja bez pārtraukuma, neizteikdama ne vārda, bet jo cieši turēdama manas rokas un tās skūpstīdama.
Es jautāju Naninai, vai pa manu prombūtes laiku nav Margerita saņēmusi kādu vēstuli, vai arī kāds nav viņu apciemojis, bet Nanina atbildēja, ka neesot neviens bijis, neesot arī vēstule pienesta.
Tomēr kaut kas kopš vakardienas bija pārgrozījies Margeritas dzīvē, un tas mani jo sevišķi uztrauca, jo viņa to no manis slēpa.
Vakarā viņa likās mazliet nomierinājusies, un, lik- 4 dama man atsēsties gultas kājgalī, viņa neskaitāmas reizes man stāstīja, cik ļoti viņa mani mīlot. Viņa uzsmaidīja man, kaut gan tā ar lielām pūlēm tikko valdīja asaras, un acis viņai bija asaru aizplīvurotas.
Es mēģināju uzzināt viņas bēdu īsto iemeslu, bet viņa arvien atbildēja tā, ka tas mani nepārliecināja.
Beidzot viņa uz manām rokām aizmiga, taču tas bija miegs, kas ķermeni vairāk nogurdina nekā atspirdzina. Laiku pa laikam viņa iekliegdamās pamodās un brīnījās, ieraugot mani pie sevis, tad viņa lika man zvērēt, ka es vienmēr viņu mīlēšu.
Es nekā nesapratu, ko nozīmēja šie izmisušie murgu saucieni, kas atkārtojās līdz rīta pusei, kad viņa iekrita cietā miegā. Viņa nebija gulējusi jau otru nakti.
Bet šī atpūta nebija ilga.
Ap vienpadsmitiem Margerita atmodās un, ieraugot mani stāvam, pameta skatus apkārt un iesaucās:
— Vai tu jau aizej?
— Nē, — atbildēju es, saņemdams viņas roku, — es gribu tikai tev ļaut pagulēties. Vēl ir agrs.
— Cikos tu brauksi uz Parīzi?
— Ap četriem.
— Tik agri? Bet līdz tam laikam tu būsi pie manis.
— Saprotams, kā arvien.
— Cik es esmu laimīga!
— Vai ēdīsim brokastis? — turpināja viņa izklaidīgi.
— Ja tu vēlies.
— Un pēc tam tu būsi jauks pret mani visu to laiku līdz pat aizbraukšanai?
— Jā, un es būšu tik drīz atpakaļ, cik vien spēšu.
— Tu nāksi atpakaļ? — vaicāja viņa, manī lūkodamās laimīgām acīm.
— Kā gan citādi!
— Ak, jā, es zinu, tu atbrauksi vakarā, es gaidīšu tevi kā arvien, un tu mīlēsi mani, un mēs būsim laimīgi, kā mēs vienmēr esam bijuši, kopš iepazinām viens otru.
Visu to viņa izrunāja drebošā balsī, likās, ka aiz viņas vārdiem slēpjas kāda neatlaidīga, sāpju aptumšota doma, un es baidījos, ka viņai aptumšosies prāts.
— Klausies, — sacīju es, — tu esi slima, es nevaru tevi atstāt šādā stāvoklī. Es aizrakstīšu tēvam, lai viņš mani negaida.
— Nē, nē! — iesaucās viņa, — nedari to! Tavs tēvs pārmetīs man, ka es tevi neesmu laidusi, ka es esmu tevi atturējusi no viņa, kad viņš tevi vēlas satikt. Nē, nē, tev jābrauc, tev ir jābrauc! Es neesmu slima, man ir labi. Es tikai sapņoju nelabu sapni, neesmu vēl no tā īsti atmodusies.
Kopš tā brīža viņa izlikās jautra un vairs neraudāja.
Kad pienāca laiks man iet, es viņu noskūpstīju un prasīju, vai viņa nenāks mani līdz vilcienam pavadīt, jo es domāju, ka pastaiga viņai darīs labu un svaigs gaiss viņu atspirdzinās. Viņa bija ar mieru, uzvilka mēteli un pasauca Naninu, lai nebūtu jāatgriežas atpakaļ vienai.
Vairākas reizes es grasījos griezties atpakaļ uz mājām, bet, cerēdams drīz atgriezties un negribēdams sadusmot savu tēvu vēl vairāk, es iekāpu vilcienā.
— Līdz vakaram, — sacīju es atvadoties.
Viņa man neko neatbildēja.
Reiz jau viņa man nebija atbildējusi uz līdzīgiem vārdiem, bet tas bija tik sen, un toreiz, jūs atceraties, hercogs G. pavadīja pie viņas nakti, bet to es biju gandrīz aizmirsis un, ja es baidījos, tad vismazāk par Margeritas uzticību.
Atbraucis Parīzē, es steidzos uz Pridanses dzīvokli, gribēdams lūgt viņai, lai viņa aizbrauc pie Margeritas un ir ar viņu, cerēdams, ka viņas jautrība un dzīvīgums izklaidēs Margeritu.
— Ak, — sacīja viņa, un viņas balsī bija manāmas bažas, — vai Margerita ir ar jums?
— Nē.
— Kā viņa jūtas?
— Viņa nav visai vesela.
— Vai viņa nenāks šodien?
— Vai jūs viņu gaidāt?
Divernoja kundze piesarka un piespiesti attrauca:
— Es tikai domāju, ja jūs esat Parīzē, tad arī viņa ir ar jums.
— Nē.
Es skatījos Pridansē, viņa nolaida acis, un viņas sejā bija lasāmas bailes un nojauta par to, ka mans apciemojums varētu būt pārāk ilgs.
— Es gribēju lūgt jūs, mīļā Pridanse, ja neesat aizņemta šovakar, tad aizbrauciet pie Margeritas, es nekad vēl neesmu viņu redzējis tādu kā šodien, un es baidos par viņas veselību.
— Man jāēd pusdienas pilsētā, — atbildēja Pridanse, — un šovakar es nevaru apmeklēt Margeritu, bet rīt es būšu.
Es atvadījos no Pridanses, kura man šķita tikpat norūpējusies kā Margerita, un devos ceļā pie sava tēva.
Ieejot, tēvs vērīgi manī noraudzījās.
Viņš izstiepa man pretī savu roku.
— Jūsu abi apciemojumi, Armand, man dara prieku, — sacīja viņš — un »nan liekas, ka jūs no savas puses esat pārdomājis tāpat kā es no savas.
— Vai drīkstu zināt, tevs, kāds ir jūsu pārdomu iznākums?
— Iznākums, mans dārgais zēn, ir tas, ka es esmu stipri pārspīlējis par tevi samelstās baumas un nolēmu mainīt savus ieskatus, nebūdams tik bargs pret tevi.
— Ko jūs, tēvs, sakāt? — es iesaucos priecīgs.
— Es saku, mans mīļais dēls, katram jaunam cilvēkam ir sava draudzene, un pēc tikko iegūtās jaunās informācijas, es labprāt redzu, ka tā ir Margerita Gotjē nekā kura katra cita.
— Dārgais tēvs, cik laimīgu jūs mani darāt!
Mēs vēl īsu brīdi tādā garā runājām un tad sēdāmies pie pusdienas galda.
Visu laiku tēvs bija ļoti laipns pret mani.
Katru minūti es skatījos pulkstenī nn domāju kā drīzāk tikt pie Margeritas, lai izstāstītu viņai par šo laimīgo pārmaiņu.
— Tu skaties pulkstenī, — sacīja tēvs, — un esi nepacietīgs mani drīzāk atstāt vienu. Ak jaunieši, jūs parasti īstas jūtas upurējat pret neīstām jūtām.
— Nesakait tā, tēvs, Margerita mīl mani, es esmu par to pārliecināts.
Mans tēvs man neatbildēja, šķita, ka viņš negrib teikt ne jā, ne nē.
Viņš ļoti vēlējās, lai es palieku pie viņa pa nakti, bet es viņam izstāstīju, ka Margerita palika mājā nevisai vesela un lūdzu viņa atļauju man ātrāk doties atpakaļ pie viņas, solīdams otrā dienā atkal atbraukt.
Bija jauka diena un viņš nāca mani pavadīt līdz stacijai. Nekad vēl es nebiju bijis tik laimīgs. Nākotne man solīja to, par ko es ilgi biju sapņojis.
Es nekad nebiju mīlējis savu tēvu tā, kā tagad es viņu mīlēju.
Kad es jau gribēju aiziet, viņš vēlreiz lūdza mani palikt. Es atteicos.
— Tu tiešām viņu ļoti mīli? — vaicāja viņš.
— Bezprātīgi.
— Nu, tad ej!
Un viņš pārvilka ar roku pār pieri, it kā aizdzīdāms kādu domu, tad viņš pavēra muti, it kā gribēdams ko teikt; bet viņš vienīgi paspieda manu roku un steidzīgi aizgāja, uzsaukdams man:
— Tātad līdz rītam!
Man likās, ka vilciens tikko kustas.
Bušivalā nonācu vienpadsmitos nakti. Nevienā logā nebija gaismas, un neviens neatbildēja manam zvanam.
Nekas taču nebija noticis? Tomēr beidzot iznāca dārznieks. Es iegāju iekšā.
— Kur kundze?
— Kundze aizbrauca uz Parīzi, — atbildēja Nanina.
— Uz Parīzi?
— Jā, kungs.
— Kad?
— Stundu pēc jūsu aizbraukšanas.
— Vai viņa ko atstāja man?
— It neko.
Nanina aizgāja.
Varbūt viņu mocīja kādas aizdomas, man iekrita prātā, un viņa aizbrauca uz Parīzi, lai pārliecinātos, vai es patiešām esmu pie tēva, vai arī izmantoju šo brīvdienu citādi.
Varbūt viņu aicinājusi Pridanse kādā svarīgā lietā, domāju es, palicis viens, ,bet es satiku Pridansi, un viņa man neko nesacīja, pēc kā varētu spriest, ka viņa Margeritai rakstījusi.
Te piepeši atcerējos Divernoja kundzes savādo jautājumu: „Vai viņa nenāks šodien?" kad es teicu, ka Margerita ir slima. Es atcerējos tai pašā laikā Pridanses apjukumu pēc šī jautājuma, kas it kā izpauda norunātu satikšanos.
Es atcerējos arī Margeritas savādo izturēšanos un viņas asaras, kūjas es biju gandrīz aizmirsis, ciemojoties pie tēva un saņemot viņa laipnību.
Margerita gandrīz pavēlēja man braukt 'uz pilsētu; izlikās vesela, kad es teicos palikt mājā. Vai es biju iekritis slazdos? Vai Margerita pievīla mani? Varbūt viņa bija aplēsusi, ka spēs atgriezties pirms manas pārnākšanas, bet kaut kas viņu būs aizturējis? Bet kādēļ gan viņa neko nebija sacījusi Naninai, nedz arī atstājusi kādu rakstveida ziņu? Kā izskaidrot viņas asaras, viņas prombfiti, šo mistēriju?
Tie bija jautājumi, ko es norūpējies jautāju pats sev, stāvēdams tukšajā istabā un blenzdams pulkstenī, kas rādīja pusnakti un likās sakām, ka es velti gaidu savas iemīļotās atgriešanos.
Vai tiešām pēc visiem nākotnes nodomiem, ko mēs pārspriedām, pēc visiem upuriem, ko mēs viens no otra pieņēmām, viņa spētu mani pamest? Nē. Es centos atbrīvoties no savām iepriekšējām nojautām.
— Jādomā, viņa bija savām mantām atradusi kādu pircēju, un tādēļ aizbraukusi uz Parīzi nokārtot visu, man nekā nesacīdama, jo kaut gan es biju ar viņu vienis prātis, viņa tomēr zināja, ka mani sāpina tas, ka mūsu nākotnes laimei šāds solis ir nepieciešams, un, negribēdama manu pašapziņu ievainot, būs nolēmusi atbraukt, kad viss būs nokārtots.
Cik saprotams, Pridanse zināja visu šo lietu, jo viņa apjautājās pēc Marf jritas, kas katrā ziņā nebūs paspējusi visu veikt un t dēļ pārgulēs pie Pridanses, bet varbūt viņa drīz vien ieradīsies, jo viņa taču zina, cik es ļoti viņn gaidu un velti mani nemocīs.
Bet ja tā, kāpēc tad gan šīs asaras? Kā liekas, nabaga meitenei, neskatoties uz mīlestību, tomēr bija diezgan grūti šķirties no bagātības, kuj-ā līdz šim bija dzīvojusi.
Es tomēr tai piedevu šīs asaras.
Es viņu nepacietīgi gaidīju, lai skūpstītu to un sacītu viņai, ka saprotu viņas noslēpumaino pazušanu.
Nakts pagāja, bet Margerita neatgriezās.
Manu baiļu loks savilkās mazāks un mazāks un sāka žņaugt manu galvu un sirdi. Varbūt kaut kas bija noticis ar viņu? Varbūt viņa bija ievainota, slima, mirusi! Varbūt kāds ieradīsies ar vēsti par briesmīgu katastrofu? Varbūt dienas gaisma atnāks ar to pašu neziņu un bailēm!
Doma, ka Margerita spētu mani pievilt, vairs neienāca man prātā. Es ticēju viņas pārnākšanai.
Vajadzēja būt kādam iemeslam, kas, neatkarīgi no viņas gribas, turēja viņu projām no manis. Un, jo vairāk es par to domāju, jo stiprāka bija mana pārliecība par kādu nelaimes gadījumu, par kādu kļūmi. Ak, cilvēka izmisums, tas ierodas pie mums visādos veidos!
Pulkstenis nosita viens. Es apņēmos gaidīt vēl stundu, bet pēc tam, ja Margerita vēl nebūs še, es braukšu uz Parīzi.
Es skatījos pēc kādas grāmatas, lai nebūtu vairs par to jādomā.
Manona Lesko bija atvērta uz galda. Man likās, ka vietām uz lapām bija kritušas asaras. Pāršķirstījis dažas lapas, es atkal aizvēru to, jo man likās, ka aiz manu šaubu plīvura izgaist to vārdu jēga.
Laiks gāja lēni uz priekšu. Debess bija apmākusies, un rudens lietus lāses sitās pret logu rūtīm. Tukšā gulta man izlikās kā kaps. Man bija bailes. Es atvēru durvis. Es klausījos un nedzirdēju nekā cita kā vēja balsi kokos. No ccļa neatskanēja nevienu ratu troksnis. Baznīcā pulkstenis sita pusstundu, tas izklausījās tik skumji.
Man likās, ka tikai nelaime var mani uzmeklēt šādā stundā un šajā tumsā.
Pulkstenis nosita divi, es vēl mazliet gaidīju. Klusumu traucēja tikai pulksteņa monotonā un ritmiskā
tikšķēšana.
Es iegāju otrā istabā, jo šī istaba bija pārāk drūma, katru priekšmetu aptvēra sirds gurdā vientulība.
Blakus istabā es atradu Naninu iemigušu pār savu darbu.
Kad es atvēru durvis, viņa man vaicāja, vai kundze esot pārbraukusi.
— Nē, bet kad viņa atbrauc, pasakait viņai, ka es biju tik norūpējies, ka aizbraucu uz Parīzi.
— Tik vēlu?
— Jā.
— Bet. jūs nevarēsit sadabūt neviena ormaņa.
— Es iešu kājām.
— Lietus līst.
— Tas nekas.
— Kundze atbrauks. Bet, ja neatbrauks, jūs varat rīt no rīta braukt uzzināt iemeslu, kas viņu aizturējis. Jūs nositis uz ceļa.
— Nav tik bēdīgi, mana dārgā Nanina. Tātad līdz rītam!
Labā meitene atnesa mēteli, aplika to maniem pleciem un ieteica man uzmodināt Arnoldas kundzi un uzzināt, vai nevar dabūt kādu pajūgu, bet es atteicos, jo baidījos nokavēties, gaidot uz pajūgu, pie tam es vēlējos būt svaigā gaisā, lai atbrīvotos no noguruma, lai atvēsinātu uztraukumā sakarsētos prātus.
Es paņēmu atslēgu no Antenes ielas parādes durvīm un atvadījos no Naninas, kas mani pavadīja līdz dārza vārtiņiem. Es devos ceļā …
Sākumā es skrēju, bet zeme bija slidena, un es sevi nogurdināju divkārši. Pēc pus stundas apstājos, jo biju pilnīgi nosvīdis, atvilku elpu un turpināju ceļu soļos. Nakts bija tik tumša, ka baidījos uzskriet kokiem, kuri negaidot izauga manā priekšā kā spoki.
Ceļā es satiku divus smagos ormaņus braucam no pilsētas. Pēc maza brītiņa man garām aizbrauca slēgta kariete uz Bušivalas pusi. Manī pazibēja doma, ka tajā sēž Margerita.
Es apstājos un saucu:
— Margerita, Margerita!
Neviens man neatbildēja, kariete devās tālāk, un es skatījos, kā tā pazuda nakts tumsā; es turpināju savu ceļu.
Man bija vēl jāiet divas stundas, lai sasniegtu pilsētu. Ieraugot Parīzi, mani spēki auga, un es bez apstājas skrēju pa garo aleju, pa kupi tik daudzreiz biju gājis. Neviens nenāca pretī. Es gāju kā pa mirušu pilsētu.
Bija jau pavisam gaišs, kad es sasniedzu Antenes ielu. Ieejot Margeritas namā, tornī pulkstenis sita pieci.
Es pateicu slēdzējam savu vārdu; viņš zināja pēc daudzajiem 25 franku gabaliem, ko viņš no manis bija saņēmis, ka es drīkstu apmeklēt puksten piecos Margeritu Gotjē.
Es netiku aizkavēts.
Es varēju gan slēdzējam uzprasīt, vai Margerita ir mājā, bet viņš man varēja pasacīt: „Nē," un es labāk izvēlējos divas minūtes ilgāk šaubas, Jo kamēr bija šaubas, bija ari cerība.
Es klausījos pie Margeritas durvīm, cenzdamies sadzirdēt kādu skaņu, kādu kustību. Nekā. Lauku klusums likās te turpināmies.
Es atvēru durvis un iegāju.
Visi aizkari bija nolaisti, ēdamistabā es tos atvilku un devos uz guļamistabu, atgrūzdams durvis.
Pieskrējis pie loga, es strauji atrāvu loga aizkarus.
Istabā ieplūda vāja gaisma; es pieskrēju pie gultas.
Tā bija tukša.
Es atvēru visas durvis un izstaigāju visas istabas.
Neviena nebija.
Tiešām, prāts varēja aptumšoties!
Es piegāju pie loga, atvēru to on vairākreiz saucu Pridansi.
Pridanses logs palika aizvērts kā bijis. Es nogāju pie durvju sarga un vaicāju viņam, vai Margerita Gotjē dienu šeit bijusi.
— Jā, — atbildēja viņš, — abas ar Pridansi Diver- noja kundzi.
— Vai viņa man neko neatstāja?
— Nē.
— Vai jūs zināt, uz kurieni viņas pēc tam aizgāja?
— Nezinu, viņas aizbrauca karietē.
— Kādā karietē?
— Privātā.
Ko visu tas nozīmēja?
Es piezvanīju blakus namam.
— Pie kā jūs, kungs, ejat? — vaicāja durvju sargs, atveļot durvis.
— Pie Divernoja kundzes.
— Viņas nav mājā.
— Vai jūs esat pārliecināts?
— Jā, kungs, lūk, še man viena vēstule viņai; tā pie manis jau no vakar vakara, un vēl es to neesmu varējis viņai nodot.
Un sargs man parādīja vēstuli, uz kuras, nejauši pametot skatus, es pazinu Margeritas rokrakstu.
Es paņēmu vēstuli.
Divemoja kundzei, nodot Armandam Divāla kungam.
— Šī vēstule adresēta man, — sacīju es sargam, rādīdams tam vēstules adresi.
— Ak, jūs esat Armands Divāla kungs? — vaicāja viņš.
— Jā.
— Tagad gan es jūs atceros, jūs bieži ciemojāties pie Divemoja kundzes.
Uz ielas izgājis, es atplēsu vēstuli.
Ja zibens būtu iespēris pie manām kājām, tas nebūtu mani vairāk sastindzinājis par to, kas bija rakstīts šai vēstulē.
„Kad jūs lasīsit šo vēstuli, Armand, es būšu jau cita mīļākā. Starp mums viss izbeigts.
Atgriezieties pie sava tēva, mans draugs, un savas māsas, tur, skaidras meitenes tuvumā, kas nekā vēl nezina par šīs pasaules izmisumu, jūs drīz aizmirsīsit visas sāpes, kuras jums sagādājusi pagrimusi meitene Margerita Gotjē, kūpi kādu laiku esat mīlējis un kura no jums saņēmusi vienīgos laimīgos brīžus savā dzīvē, kas, kā viņa cer, nebūs vairs pārāk gara."
Izlasījis viņas vēstuli, es jutos tuvu ārprātam.
Deniņos dunēja asinis, acis aptumšojās, un es baidījos, ka pakritīšu uz ielas.
Es pametu skatus visapkārt un brīnījos, ka dzīve ritēja tāpat kā agrāk, neapstādamās manas nelaimes priekšā.
Es nebiju pietiekoši stiprs, lai panestu viens šo smago sitienu, kuru man Margerita sagādāja.
Es atcerējos, ka mans tēvs vēl ir tepat pilsētā, un es desmit minūtēs varu būt pie viņa, un viņš, kā vienmēr, dalīsies manās bēdās.
Es skrēju kā ārprātīgais, kā zaglis līdz Parīzes viesnīcai. Atslēga vēl bija mana tēva istabas durvīs.
Es iegāju.
Viņš kaut ko lasīja. Viņu neizbrīnināja mana ierašanās.
Spriežot pēc viņa izturēšanās, likās, it kā viņš mani gaidītu. Es ieslīgu viņa "rokās, neteikdams ne vārda. Es iedevu viņam Margeritas vēstuli, un, nokrizdams ceļos pie viņa gultas, izplūdu karstās asarās.
Kad dzīve ritēja parasto gaitu, es nespēju ticēt, ka diena, kuju es redzēju sakrēslojam, nebūs tāda kā tās, kuras es biju aizvadījis. Man vēl arvien likās, ka kaut kādi sevišķi apstākļi, kurus es nevaru apjaust, aiztur mani šo nakti pavadīt pie Margeritas, un, kad es atgriezīšos Bušivalā, es atradīšu viņu tikpat uztrauktu, kāds es biju, un viņa vaicās, kāpēc es tik ilgi neatgriežos.
Ja tādas attieksmes kā mūsu mīlestības attieksmes pārtrūkst, tad liekas neiespējami, ka arī visas pārējās dzīves saites nav pārtrūkušas.
Es atkal un atkal pārlasīju Margeritas vēstuli, it kā pārliecinādams sevi, ka viss noticis īstenībā nevis sapņos.
Galīgi izmocīts, es nespēju vairs ne pakustēties. Uztraukums, ilgais nakts gājiens un beidzot Margeritas vēstule bija laupījuši man visus spēkus.
Mans tēvs, izlietodams šo gadījumu, vēlīgi uzklausīja manu nodomu braukt viņam līdz.
Es apsolīju visu, ko vien viņš vēlējās. Man nebija spēka apstrīdēt viņa gribu un uzvarēt savu nespēku. Man vajadzēja kāda atbalsta, lai spētu dzīvot pēc visa tā, kas bija noticis.
Es jutos pateicīgs, ka tēvs mani mierināja un balstīja mani manās bēdās.
Viss, ko es atceros, ir tas, ka tai pašā dienā ap pulksten pieciem pēc pusdienas tēvs iesēdināja mani pasta karietē, nerunādams ar mani par to ne vārda, sakravāja visas manas lietas un, piesējis saiņus, aizbrauca kopā ar mani.
Es neapjaudu, kas ar mani notiek, iekams pilsēta izzuda maniem skatiem un vientuļais ceļš man atgādināja manu sirds tukšumu.
Tad asaras nevaldāmi sāka plūst no manām acīm.
Tēvs saprata, ka viņa vārdi nespēj mani nomierināt, un ļāva man izraudāties, nesacīdams ne vārda, tikai pa reizei cieši saspiezdams man manu roku, it kā atgādinot, ka līdzās man atrodas draugs.
Nakti es mazliet gulēju un sapnī redzēju Margeritu.
Un, atmodies no miega, nesapratu, kādēļ es atrodos karietē.
Bet patiesība atgriezās, un es ļāvu noslīgt galvai uz krūtīm.
Es izvairījos runāt ar tēvu, jo baidījos, ka viņš man nepārmet:
„Redzi, man bija taisnība, ka šī sieviete nemīl tevi".
Bet viņš neizmantoja šo iespēju un līdz S. ciemam mēs nobraucām klusēdami, nerunādami neko par notikušo, kas mani spieda atstāt Parīzi.
Kad es sasveicinājos ar savu māsu, es atcerējos Margeritas vēstulē minētos vārdus par viņu, bet tai pašā brīdī es redzēju, ka, lai cik laba viņa bija, viņa nespēja man likt aizmirst savu mīļo.
Iesākās medību laiks, tēvs cerēja ar to izgaisināt manas drūmās domas. Viņš sarīkoja medības, ieaicinādams kaimiņus un pazīstamus. Es piedalījos tajās bez ierunām un arī bez sajūsmas, ar to vienaldzību, kas mani pārņēma, kopš šķiršanās.
Uz mani tās neatstāja iespaidu, es noliku sev blakām nepielādēto bisi un domāju neizdomājamas domas.
Es skatījos plašajā debesu lo'kā, sekoju mākoņiem un Jāvu savām domām klīst pa vientuļo plašumu. Laiku pa laikam kāds no medniekiem iztrauicēja mani, rādīdams garām skrejošu zaķi.
Nekas nepagāja nepamanīts gaļ-ām manam tēvam, un viņu nepiemānīja mans ārējais miers. Viņš bija pārliecināts, ka man, tik salauztam, kāds es biju, ir jāpārdzīvo dažu dienu smaga reakcija, kas var būt man arī bīstama, un nerādīdams, ka viņš cenšas mani izklaidēt, viņš darīja visu, lai atrautu mani no manām domām.
Visa šī uzmanība tomēr neradīja manī ne mazākās pārmaiņas.
Mana māsa, nekā nezinādama, brīnījās, kādēļ es, kas agrāk biju tik bezbēdīgs un līksms, tagad esmu kļuvis drūms un domīgs.
Tā pagāja vesels mēnesis, bet šo dzīvi es vairs nevarēju paciest.
Atmiņas par Margeritu mani vienmēr mocīja. Es par daudz biju mīlējis un vēl vienmēr mīlēju šo sievieti, lai viņa kļūtu man piepeši vienaldzīga. Es varēju vai nu mīlēt, vai viņu ienīst. Un, neskatoties uz vienām vai otrām jūtām, es nolēmu visdrīzākā laikā viņu satikt.
Man vajadzēja viņu satikt nevis kādreiz, pēc mēneša, pēc nedēļas, bet tūlīt, un otrā dienā pēc šīs neatlaidīgās domas, kas ar neatvairāmu spēku mani apmāja, es sacīju tēvam, ka braukšu uz Parīzi darīšanās un drīz vien būšu atpakaļ.
Katrā ziņā viņš nojauta mana brauciena iemeslu, un redzēdams, ka še nelīdzēs ne draudi, nedz lūgšanas, noskūpstīja mani un lūdza braukt drīz vien atpakaļ.
Visu nakti es pavadīju ceļā un netiku gulējis. Ko es darīšu, tur nobraucis, es nezināju, bet vispirms man bija jāuzmeklē Margerita.
Es aizgāju uz savu dzīvokli, pārģērbos, un, tā kā laiks bija sevišķi jauks,. devos uz Elizijas laukumu.
Pēc apmēram vienas stundas gājiena es ieraudzīju Margeritas karieti tuvojamies.
Viņa, jādomā, bija izpirkuši savu mantu, bet kariete bija tukša.
Nejauši, pametis skatus sāņus, es ieraudzīju Margeritu ejam ar kādu man nepazīstamu dāmu.
Paiedama man garām, viņa nobālēja, un sāpīgs smaids ievilkās viņas lūpās. Sirds man krūtīs stipri sita, bet es piešķīru sejai aukstu izteiksmi un, auksti paklanījies, sveicināju savu kādreizējo mīļāko, kas steidzās panākt savu karieti, kurā iekāpa līdz ar biedreni.
Es pazinu Margeritu: nejaušā tikšanās viņu uztrauca. Katrā ziņā viņa zināja, ka es esmu aizbraucis, un tādēļ, satiekoties ar mani vaigu vaigā, redzot mani tik bālu un atkal Parīzē, viņa saprata, ka mana atgriešanās nav bez iemesla, un viņu mocīja jautājums, kas bija šis iemesls.
Ja es būtu redzējis Margeritu nelaimīgu, es būtu viņai palīdzējis, es varbūt viņai piedotu un, protams, es sargātos sagādāt viņai ciešanas. Bet es atradu viņu acīmredzami laimīgu, kāds cits bija izpircis viņas mantu, kuni es nevarēju viņai dot. Viņa pameta mani, lai apmierinātu visniecīgākās patmīlības tieksmes. Mana patmīlība un arī mana mīla bija pazemota. Es nolēmu, ka viņai jāsamaksā par manām ciešanām.
Es nevarēju būt vienaldzīgs pret to, ko šī sieviete darīja, bet viņu visvairāk varēja sāpināt mana vienaldzība; un tādēļ man bija jāizliekas pret viņu vienaldzīgam ne tikai viņas, bet arī citu ļaužu acīs.
Es pieņēmu jautru izskatu un devos pie Pridanses.
Kalpone gāja mani pieteikt, un es uzgaidīju viesistabā.
Divemoja kundze mani ieveda savā buduārā. Atsēdies es izdzirdu, ka atvedas viesistabas durvis, un viegli soļi liek iečīkstēties grīdai, tad ieejas durvis strauji aizkrīt.
— Es jūs traucēju? — vaicāju Pridansei.
— Nē. Margerita bija šeit. Izdzirdusi, ka jās še, viņa aizskrēja, tas ir, viņa tikko aizgāja.
— Vai viņa tagad no manis bīstas?
— Nē, bet viņa tikai domā, ka jums ir nepatīkami viņu satikt.
— Kādēļ? — vaicāju es, no uztraukuma aizsmakušā balsī, un es iekāsējos, lai varētu brīvāk elpot. — Šī nabaga meitene mani pameta savas karietes, savu mēbeļu, savu briljantu dēļ; viņa ir labi darījusi, un es nevaru neko iebilst pret to. Es viņu jau šodien satiku, — turpināju es vienaldzīgi.
— Kur? — vaicāja Pridanse, kas mani uzlūkoja, ne- nenolaizdama acis, it kā jautādama, vai šis ir tas pats cilvēks, kupš agrāk bija tik bezprātīgi iemīlējies.
— Elizijas laukumā. Viņa bija ar vēl vienu citu dāmu, ļoti skaistu. Kas tā tāda ir?
— Kāda viņa izskatījās?
— Blonda, zilām acim, slaida un ļoti eleganta.
— A, tā būs Olimpija; viņa patiešām ļoti skaista.
— Ar ko viņa dzīvo?
— Ar nevienu, — ar visiem.
— Bet kur viņa dzīvo?
— Tronse ielā. Vai jus domājat viņai atklāt mīlestību?
— Nekad nevar zināt.
— Un Margerita?
— Es būtu melojis teikdams, ka nedomāju par viņu, bet es piederu pie tiem cilvēkiem, kuji neaizmirst to, kā ar viņiem apietas. Margerita pārrāva ar mani visas saites tik viegli, ka man jāatzīst, ka esmu tiešām bijis liels muļķis, viņu tik ļoti mīlēdams, jo patiesībā es šo meiteni mīlēju neprātīgi.
Jūs sapratīsit, kādā tonī es runāju; sviedri parādījās man uz pieres.
— Arī viņa jūs ļoti mīlēja, un arī tagad vēl mīl; satikusi šodien jūs, viņa tūlīt atnāca pie manis un visu izstāstīja. Viņa aiz uztraukuma drebēja.
— Labi, ko viņa jums stāstīja?
— Viņa sacīja: „Viņš katrā ziņā atnāks pie jums," un lūdza mani, lai es viņas vietā lūdzot jūs viņai piedot.
— Es esmu viņai piedevis, to jūs varat viņai pasacīt. Viņa bija laba meitene, bet tāda pati kā visas pārējās; man vajadzēja zināt, kas mani sagaida. Es viņai esmu pat par to pateicīgs, jo tagad es redzu, pie kāda gala būtu novedusi mūsu kopējā dzīve. Tas būtu smieklīgi.
— Ak, viņa būs ļoti iepriecināta, ka jūs attaisnojat viņas sperto soli. Bija pats pēdējais laiks jūs atstāt, mans draugs. Jūs zināt, pēc dažām dienām vajadzēja notikt ūtrupei.
— Bet vai tagad viss ir nomaksāts?
— Gandrīz.
— Un kas aizdeva to (naudu?
— Grāfs N… Ak mans draugs, ir tādi cilvēki, kas radīti šādiem nolūkiem. īsi izsakoties, viņš iedeva viņai divdesmit tūkstoš franku un sasniedza savu. Viņš ļoti labi zina, ka Margerita viņu nemīl, bet tas viņu nebūt netraucē būt laipnam un mīļam pret viņu. Vai jūs redzējāt, viņš izpirka arī viņas pajūgu, dārgakmeņus un dod viņai tikpat daudz naudas, cik deva her- sogs; ja viņa vien tikai gribēs mierīgi dzīvot, tad viņš ilgi paliks pie viņas.
— Bet ko viņa dara? Vai viņa dzīvo še, Parīzē?
— Viņa neparko negribēja braukt uz Bušivalu pēc tam, kad jūs bijāt aizgājis. Man vajadzēja aizbraukt pēc viņas un arī pēc jūsu lietām: jūs varat tās saņemt pie manis, tikai jūsu mazais portfelis ar monogrammu ir pie Margeritas. Ja jūs to vēlaties, es varu viņai to atprasīt.
— Lai paliek tas pie viņas, — sacīju es, un asaras no manas sirds kāpa man acīs, iedomājoties par laimi, ko biju pārdzīvojis šai mazajā ciemā, un par Margeritu, kas tomēr glabāja kādu atmiņu no manis, kas viņai atgādinātu mani.
Ja tagad viņa šeit ienāktu, mana aukstasinība izgaistu, es piemirstu visu bijušo un nokristu pie viņas kājām.
— Starp citu, — turpināja Pridanse, — Margerita tagad pavisam pārvērtusies: viņa gandrīz nemaz neguļ, izbrauc dažādās viesībās, apmeklē vai visas balles, viņa pat dzer.
Nesen viņa pēc vienām viesībām veselu nedēļu pavadīja gultā, bet, kad ārsts atvēlēja viņai piecelties, viņa atkal atsāka rotaļu ar savu dzīvību. Jūs taču apmeklēsit viņu?
— Kāpēc? Es ienācu pie jums tikai tādēļ, ka es jūs pazinu agrāk nekā Margeritu un jūs vienmēr pret mani bijāt laba. Pateicoties jums, es kļuvu viņas mīļākais, un tagad, arī pateicoties jums, es neesmu vairs viņas mīļākais.
— Dievs pasargi, es darīju visu, ko vien varēju, lai viņa atteiktos no jums, un esmu pārliecināta, ka uz priekšu jūs nedusmosities vairs uz mani par to.
— Es jums ļoti pateicos, — sacīju es pieceldamies. Es nevarēju ilgāk paciest, ka šī sieviete tik nopietni uzņēma manus vārdus.
— Jās aizejat?
— Jā.
Es biju uzzinājis pietiekami daudz.
— Kad mēs atkal redzēsimies?
— Drīz. Uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos!
Pridanse pavadīja mani līdz durvīm, nn es atnācu mājās ar ļaunuma asarām acīs un atriebības kāri sirdī.
Un tātad Margerita bija tāda pati kā visas tās pārējās; pat stiprā mīlestība, kuru viņa juta pret mani, nav varējusi to atturēt no kāres pēc agrākās dzīves, pēc karietēm, pēc orģijām.
Visu to es pūlējos sev iestāstīt bezmiega naktīs, bet, ja es būtu visu aukstasinīgi apsvēris, es ieraudzītu aiz šīs Margeritas trokšņainās dzīves viņas vēlēšanos izgaisināt neatlaidīgās domas un neatvairāmās atmiņas.
Par nelaimi, ļaunums bija mani saindējis, un mana vienīgā doma bija šai nelaimīgajai būtei atriebties.
Ak, cik nožēlojams nn zemisks kļūst cilvēks, ja ievainota kāda no viņa maziskajām kaislībām.
Olimpija, kuru es satiku ar Margeritu, nebija viņas draudzene, bet Margerita, atgriezusies Parīzē, bieži vien pie tās viesojās. Olimpija gatavojās sarīkot balli, un, tā kā biju pārliecināts, ka arī Margerita tur būs, es papūlējos, lai tiktu ielūgts. Man tas izdevās.
Uz balli aizbraucu noskumis. Iegājis redzēju visus jau lielā sajūsmā. Dejoja un bija ska]i. Kadriļas laikā es ieraudzīju Margeritu; viņa dejoja ar grāfu N., kas bija lepns uz viņu un likās gribēja visai pasaulei izkliegt:
— Šī sieviete pieder man!
Es atspiedos pie kamīna, taisni pretī Margeritai un raudzījos, kā viņa dejo. Ieraudzījusi mani, viņa samulsa. Es izlikos, it kā tikai tagad būtu viņu pamanījis un nevērīgi sveicināju to ar acīm un rokas mājienu.
Kad es iedomājos, ka pēc balles viņa aizbrauks nevis ar mani, bet ar šo bagāto muļķi, ka tie aizbrauks mājās pie viņas, man asinis sakāpa galvā, un manī iedegās griba, kaut ko izdarīt, lai izjauktu viņus.
Pēc kadriļas es gāju sasveicināties ar mājas māti, kas visu priekšā dižojās ar saviem varenajiem pleciem un mulsinošajām krūtīm.
:Šī sieviete bija daiļa un, ievērojot viņas brīnišķīgās formas, daiļāka pat par Margeritu. Es to novērtēju vēl labāk pēc Margeritas skatiem, kad tā noraudzījās pa manu sarunas laiku ar Olimpiju uz mums.
Tas, kas bija šis sievietes mīļākais, varēja lepoties ne mazāk par grāfu N…, viņa bija tik daiļa, ka varēja iededzināt tādu pat kaisli, kādu Margerita bija iekvēlinājusi manī.
Pašlaik viņai nebija mīļākā. Nebija grūti par tādu kļūt. Vajadzēja tikai parādīt pietiekami zelta, lai grieztu uz sevi viņas vērību.
Es izšķīros. Sai sievietei vajadzēja kļūt manai mīļākai. Es atklāju savu lomu, uzaicinādams Olimpiju uz deju. Pēc pusstundas, bāla kā nāve, uzvilkusi kažoku, Margerita atstāja balli.
Arī tas jau bija panākums, bet ar to vien nepietika. Es sapratu, kāda vara man ir pār šo sievieti, un sāku to izlietot ļaunprātīgi.
Kad iedomājos, ka viņa tagad ir mirusi, es jautāju sev, vai Dievs kādreiz piedos man ļaunumu, ko esmu viņai nodarījis.
Pēc trokšņainām vakariņām sāka spēlēt kārtis.
Es nosēdos blakus Olimpijai un nometu savu naudu ar tādu nevērību, ka viņa to nevarēja neievērot. Vienā asumirklī es laimēju pusotra simta un tad vēl divus simtus luidoru, nobēru visus tos sev priekšā uz galda, un viņa nespēja no tiem novērst savas acis.
Es biju vienīgais, kas spēlei nenodevās ar sirdi un dvēseli, un man atlika laika arī savai kaimiņienei. Visu atlikušo nakti es laimēju, es iedevu arī viņai naudu, jo viņa visu jau bija pazaudējusi, liekas, visu kas bija te un arī mājās.
Pulksten piecos rītā visi šķīrās.
Es biju laimējis trīs simts luidoru.
Visi spēlmaņi aizgāja: tikai es viens pats nemanīts paliku, jo nepiederēju pie viņu pūļa.
Olimpija rādīja man uguni, bet trepju galā es piegāju viņai klāt un teicu:
— Man jārunā ar jums.
— Rītā, — teica viņa.
— Nē, tūlīt.
— Kas jums salkāms?
— Jūs redzēsit.
Un es atgriezos atpakaļ istabā.
— Jūs paspēlējāt, — teicu es.
— Jā.
— Visu, kas jums bija?
Viņa stomījās.
— Esiet vaļsirdīga!
— Jā, visu.
— Es laimēju trīs simts luidoru; te tie ir, ja jūs atļaujat man palikt pie jums.
Un es uzbēru zeltu uz galda.
— Kādēļ jūs man to piedāvājat?
— Tādēļ, ka es jūs mīlu, Dieva dēļ!
— Nē, tādēļ, ka jūs mīlat Margeritu un vēlaties viņai atriebties, kļūdams par manu mīļāko. Tādu sievieti kā mani jūs nevarēsit piemānīt, mans draugs, bet, par nelaimi, esmu par jaunu un par skaistu, lai uzņemtos to lomu, kuju jūs man piedāvājat.
— Tātad jūs atsakāties?
— Jā.
— Jūs labāk mīlētu mani par neko? Bet ar to es neesmu mierā. Apdomājiet, dārgā Olimpija, ja es ar kādu jums būtu atsūtījis šos trīs simts Iuidorus, jūs tos pieņemtu, kaut arī noteikumi no manas puses būtu bijuši tādi paši. Es atzīstu par labāku pats runāt ar jums. Saņemiet naudu un nepūlieties atrast iemeslus, kas liek man tā rīkoties, jūs pati apliecinājāt, ka esat skaista, un vai tas kāds brīnums, ja jūs mīl.
Margerita atradās tādā pašā stāvoklī kā Olimpija, bet viņai es nekad nebūtu iedrošinājies pateikt to, ko es pateicu šai sievietei. Margeritu es mīlēju, bet Olimpija es uzminēju tos instinktus, kādi nepiemita Margeritai; un tanī pašā acumirklī, kad es Olimpijai izteicu savu priekšlikumu, viņa man nepatika, neskatoties uz viņas izcilo skaistumu.
Protams, viņa beidzot bija ar mieru, un ap pusdienas laiku es atstāju viņas māju kā viņas mīļākais; bet es aizgāju no viņas, nepaņemdams līdz nekādu atmiņu par glāstiem un mīlas vārdiem, ar kufiem viņa atzina par vajadzīgu apbērt mani to sešu tūkstošu franku dēļ, kurus viņa no manis saņēma.
Un bija jau arī daudzi, kas viņas dēļ bija sevi izputinājuši.
Ar šo dienu sākās Margeritas mokas. Olimpija un Margerita vairs nesatikās, un sapratīsit kāpēc. Es sagādāju savai jaunajai mīļākai ekipāžu un dārglietas, es nodevos spēlei, vārdu sakot, izdarīju daždažādas neprātības, kas sagaidāms no vīrieša, kupš iemīlējies tādā sievietē, kāda bija Olimpija. Baumas par manu jauno kaislību drīz vien izplatījās.
Pat Pridanse noticēja, ka es esmu galīgi aizmirsis Margeritu. Margerita, vai nu minēja pēc iemesliem, kas spieduši mani, vai arī noticēja līdzīgi citiem, bet ar cieņu viņa panesa visus apvainojumus, kādus es tai sagādāju ikdienas. Vienīgi, likās, ka viņa ļoti cieta un ar katru dienu kļuva bālāka uu skumjāka. Mana mīlestība, kas bija pārvērtusies naidā pret viņu, likās, priecājās par šīm skumjām. Bieži vien, kad es kļuvu nekaunīgi cietsirdīgs, Margerita pacēla pret mani tik lūdzošu skatu, ka man vajadzēja nosarkt par savu izturēšanos, un tādās reizēs es biju ar mieru lūgt no viņas piedošanu.
Bet šī nožēla drīz pārgāja. Olimpija aizmirsa visu pašcieņu, viņa saprata, ka, apvainodama Margeritu, tā iegūs no manis visu, ko vien vēlēsies, un tādēļ vienmēr mani kūdīja pret viņu, izlietodama katru izdevīgu ga- dljumu, lai to izsmietu, un visu to viņa darīja ar neģēlīgu nepiekāpību, kāda piemīt sievietēm, kas atrodas vīrieša aizsardzībā.
Beidzot Margerita atteicās no teātriem un ballēm, baidīdamās sastapt tur Olimpiju un mani. Un tad tiešas rupjības aizstāja anonimas vēstules; nebija tāda apkaunojuma, kupu es neliktu stāstīt savai mīļākai par Margeritu, un arī es pats neklusēju.
Vajadzēja būt trakam, lai nonāktu pie tā. Es biju kā cilvēks, kuru apdullinājis slikts vīns un kuju sagrābusi nervoza eksaltācija, kuļā viņa roka spējīga izdarīt noziegumu, par kuļ-u galva nekā neapzinās. Bet Margerita man atbildēja uz visiem šiem uzbrukumiem ar mieru, kūjā nebija ne mazākā nicinājuma. Tas pacēla viņas vērtību manās acīs daudz augstāk, bet jo niknāk es vērsos pret viņu.
Reiz Olimpija bija nez kur sastapusi Margeritu; šoreiz viņa nebija griezusi ceļu šai muļķīgajai Olimpija! un bija to apvainojusi. Olimpija atnāca saniknota, bet Margeritu paģībušu bija iznesuši ārā.
Olimpija izstāstīja man, ka Margerita, sastapdama viņu vienu, apņēmusies atriebties viņai par to, ka tā esot mana mīļākā. Man vajagot rakstīt un prasīt, lai Margerita kā manā klātienē, tā arī prombūtē izturas ar cieņu pret sievieti, kuru es mīlu.
Es biju, protams, ar mieru un sakopoju šai vēstulē visu iespējamo apkaunojumu, rūgtumu un nežēlību, ko vien es varēju sadomāt, un tai pašā dienā to aizsūtīju.
Šoreiz sitiens bija bijis par daudz sāpīgs, un nabadzīte nebija varējusi klusu ciest.
Es nešaubījos par to, ka saņemšu atbildi, un tādēļ apņēmos nosēdēt visu dienu mājās.
Ap diviem piezvanīja un ienāca Pridanse.
Es pūlējos būt vienaldzīgs un jautāju, kam varu pateikties par viņas apmeklējumu; bet šoreiz Divemoja kundze nebija labā omā un nopietni man atbildēja, ka kopš manas atbraukšanas dienas, tas ir, jau kopš trim nedējām, es esot izlietojis katru izdevīgu gadījumu, lai apvainotu Margeritu; tas viss viņu sāpinot, bet vakarējais notikums un šī rīta vēstule esot viņu tā satriekusi, ka viņai vajadzējis likties gultā.
Ar vienu vārdu — Margerita lūdzās no manis žēlastības, neko man nepārmezdama, tikai atzīdamās, ka ne viņas miesas, ne gara spēki spēj panest manus apvainojumus.
— Gotjē kundzei, — teicu es Pridansei, — bija tiesības mani dzīt prom, bet nekad es viņai nejaušu apvainot sievieti, kuju mīlu, tikai tamdēj vien, ka viņa ir mana mīļākā.
— Mans draugs, — iebilda Pridanse, — jūs esat tādas sievietes varā, kurai nav ne sirds, ne prāts; ir tiesa, jūs viņu mīlat, bet tādēļ jau nav vajadzīgs mocīt sievieti, kura nevar aizsargāties.
— Lai Gotjē kundze atsūta savu grāfu N…, un mūsu spēki būs vienādi.
— Jūs labi zināt, ka viņa to nedarīs. Un tādēļ, mīļais Armand, lieciet viņu mierā; ja jūs viņu redzētu, jums būtu kauns par savu izturēšanos pret viņu. Viņa ir bāla, kāsē un ilgi vairs nedzīvos. Un, rokas izstiepusi, Pridanse teica:
— Aizejiet pie viņas, viņa būs priecīga.
— Man nav nekādas patikas satikties ar grāfu N…
— Grāfs N… nekad viņu neapmeklē. Viņa nevar paciest viņu.
— Ja Margerita vēlas mani redzēt, viņa zina, kur es dzīvoju, — lai viņa atnāk pie manis, bet es savu kāju necelšu pāri Antenes ielas nama slieksnim.
— Vai jūs laipni viņu saņemsit?
— Protams.
— Labi, esmu pārliecināta, ka viņa atnāks.
— Lai viņa nāk!
— Vai šodien jūs kur iziesit?
— Es būšu mājās visu vakaru.
— Es pasacīšu viņai.
Pridanse aizbrauca.
Es pat neaizrakstīju Olimpijai, ka nebūšu pie viņas, jo es maz ņēmu viņu vērā. Es parasti tikai reiz nedē]ā pavadīju ar viņu kopā. Man liekas, ka viņa sevi iepriecināja ar kāda teātra vienu vai otru aktieri.
Es aizgāju paēst pusdienas un, nekavējoties pārnācis, aizkūru kamīnu un tad atlaidu Jozefu.
Nevaru izteikt tās dažādās jūtas, kas manī cīnījās pa to laiku, kamēr es gaidīju Margeritu: bet, kad ap deviņiem atskanēja zvans, visas jūtas saplūda lielā uztraukumā, un man vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai es nenokristu; tikai tā es varēju atvērt durvis.
Priekšnams, par laimi, bija tikai pa pusei apgaismots, un pārmaiņu manā sejā nācās grūtāk pamanīt.
Margerita ienāca.
Viņa bija tērpusies melnās drēbēs, aizplīvurotu seju. Es tikko varēju pazīt viņas seju aiz plīvura.
Viņa iegāja viesistabā un atsedza plīvuru.
Viņas seja bija bāla kā marmors.
— Es atnācu, Armand, — teica viņa, — jūs gribējāt mani redzēt, un es atnācu.
Un, galvu atbalstījusi uz rokām, viņa sāka raudāt.
Es piegāju pie viņas.
— Kas jums noticis? — es jautāju klusā balsī.
Viņa saspieda manu roku un nekā neatbildēja; asaras
ueļāva tai runāt. Bet pēc brīža, drusku nomierinājusies, viņa teica:
— Jūs esat bijis Joti nelaipns pret mani, Armand, bet es jums neko neesmu nodarījusi.
— Neko? — rūgti smaidīdams, es jautāju.
— Tikai to, ko apstākļi man spieda darīt.
Nezinu, vai jums ir kādreiz jūsu dzīvē nācies vai nāksies izjust to, ko izjutu es, ieraudzīdams Margeritu.
Kad pēdējo reizi viņa bija pie manis, viņa sēdēja tanī pašā vietā kur tagad; tikai pa šo laiku viņa bija kļuvusi cita vīrieša mīļākā; cita skūpsti bija skāruši viņas lūpas, pret kurām, nevērojot visu, manējās tiecās pretī. Es jutu, ka mīlu šo sievieti tāpat, varbūt vēl vairāk nekā senāk.
Bet tomēr man bija grūti uzsākt sarunu par to, kas Margeritu šurp atveda. Viņa, bez šaubām, to saprata un teica:
— Es atnācu jūs apgrūtināt, Armand, jo man divas lietas jums lūdzamas: piedodiet man, ko es vakar teicu Olimpijas jaunkundzei un saudzējiet mani nākotnē! Vai apzinīgi, vai arī neapzinīgi, bet, kopš esat atgriezies, jūs mani visu laiku apvainojat, un tagad es vairs nevarētu panest kaut ceturto tiesu no tā, ko esmu cietusi līdz šim. Jūs apžēlosities par mani, vai nav tiesa, — un sapratīsit, ka cilvēkam ar sirdi ir daudz cēlāki uzdevumi nekā atriebība pret slimu un nelaimīgu sievieti kā mani. Paņemiet manu roku: man ir drudzis, un es piecēlos no gultas tikai tāpēc, lai izlūgtos no jums ne jau jūsu draudzību, bet jūsu vienaldzību.
Es saņēmu Margeritas roku. Tā dega kā ugunīs, bet nabaga sieviete pati drebēja zem sava ādas apmetņa.
Es piestūmu pie kamīna krēslu, kurā viņa sēdēja.
— Vai jūs domājat, ka es necietu, — teicu es, — tai naktī, kad veltīgi nogaidījos jūs uz laukiem, devos meklēt jūs Parīzē un atradu vēstuli, kuras dēļ es kļuvu gandrīz ārprātīgs? Kā gan jūs varējāt mani pievilt, Margerita, es taču jūs tā mīlēju!
— Nerunāsim par to, Armand, es tādēļ šurp nenācu. Es tikai nevēlējos atcerēties jūs kā savu naidnieku, lūk, tas arī viss, un gribējās vēlreiz sniegt jums roku. Jums ir mīļākā, jauna, skaista… kuju, kā runā, jūs mīlat; esiet ar viņu laimīgs un aizmirstiet mani!
— Un jūs, protams, esat laimīga?
— Vai tad es izskatos pēc laimīgas sievietes, Armand? Nesmejieties par manu postu, jūs taču par visiem labāk zināt tā cēloņus un tā mēru.
— Vienīgi no jums atkarīgs, vai jūs esat laimīga vai nelaimīga, ja jūs tiešām nelaimīga esat, kā sakāt.
— Nē, mans draugs, apstākļi bija spēcīgāki par manu gribu. Es nepadevos vieglprātīgas sievietes instinktiem, kā jūs, cik protams, domājat, bet gan bargai nepieciešamībai, un šie iemesli, kuj-us jūs kādreiz dabūsit zināt, spiedīs jūs man piedot.
— Kādēļ jūs nesakāt man šos iemeslus šodien?
— Tādēļ ka tie nespēj sasiet mūsu saites, un turklāt tie varētu atšķelt jūs no tiem, no kuriem jūs nedrikstat atšķelties.
— Kurus jūs domājat?
— Nevaru to jums teikt.
— Tādā gadījumā jūs man melojat.
Margerita piecēlās un devās uz durvīm.
Redzēdams šīs mēmās un dziļās ciešanas, es samulsu; domās es salīdzināju šo bālo, raudošo sievieti ar neprāti, kas par mani kādreiz zobojās Komiskajā operā.
— Jūs neiesit! — teicu es, nostādamies durvīm priekšā.
— Kādēļ?
— Tādēļ ka, neraugoties m to, ko tu man esi nodarījusi, es mīlu tevi; es vienmēr esmu tevi mīlējis un nelaidīšu tevi vairs projām.
— Lai rīt to darītu? Nē, tas nav iespējams! Mūsu ceļi ir attālinājušies, nepūlieties tos tuvināt; jūs mani sāksiit varbūt nicināt, bet tagad jūs mani tikai neieredzat.
— Nē, Margerita, — iekliedzos es, juzdams, ka mana mīlestība un mana kaislība pamodusies no jauna, redzot šo sievieti. — Nē, es aizmirsīšu visu, un mēs būsim laimīgi, kā mēs to kādreiz viens otram solījāmies.
Šaubīdamās Margerita kratīja galvu un teica:
— Vai es neesmu jūsu verdzene, jūsu suns? Darait ar maini, ko gribat, esmu jūsējā.
Novilkusi mēteli un noņēmusi cepuri, viņa tos uzmeta uz dīvāna un steidzīgi sāka atpogāt savu tērpu, jo viņu mocīja drudzis un asinis, saplūzdamas galvā, smacēja viņu.
Viņa ieklepojās griezīgi un sausi.
— Lieciet manam vedējam, — lūdza viņa, — braukt uz māju!
Es pats nokāpu lejā.
Kad es atgriezos, Margerita sēdēja krāsns priekšā un drebēja aiz aukstuma.
Es paņēmu viņu uz rokām, izģērbu un aukstu aiznesu uz gultu.
Tad es nosēdos pie viņas un pūlējos ar saviem glāstiem sasildīt. Viņa neko nerunāja, vienīgi smaidīja.
Tā bija dīvaina nakts. Likās, ka visu savu dzīvi Margerita ielika savos skūpstos, un es viņu tā mīlēju, ka drudžainās kaisles uzplūdumā jautāju pats sev, — vai man nenonāvēt viņu, lai viņa vairs nevienam nepiederētu.
Vienu mēnesi tādas mīlas, un dvēsele un miesa izgaistu.
Itīta ausma mūs sastapa nomodā. Margeritas sejā bija nāves bālums. Viņa neteica ne vārda. Laiku pa laikam lielas asaras ritēja no viņas acīm un, mirdzēdamas kā dārgakmeņi, apstājās uz vaigiem. Viņas smalkās rokas brīžiem tiecās mani cieši apkampt, bet tad nevarīgi noslīga atpakaļ gultā.
Te man likās, ka es varēšu aizmirst visu to, kas noticis, kopš manas aizbraukšanas no Bušivaļas, un es teicu Margeritai:
— Ja vēlaties, aizbrauksim un pametīsim Parīzi?
— Nē, nē, — kā izbijusies, atbildēja viņa, — mēs būsim pārāk nelaimīgi, es nespēju vairs sniegt tev laimi, bet līdz pēdējam elpas vilcienam būšu tavu iegribu verdzene. Vari vēlēties mani dienu vai nakti, nāc un es
būšu tava, bet nesaisti savu nākotni ar manējo, tu pats
t
būsi nelaimīgs un ari mani padarīsi nelaimīgu. Es vēl kādu laiku būšu skaista, izmanto to, bet nelūdz no manis nekā vairāk.
Kad viņa aizbrauca, es izbijos no vientulības, kurā viņa mani atstāja. Divas stundas pēc tam es vēl vienmēr sēdēju uz gultas, kurā viņa bija gulējusi, raudzījos spilvenā, kuj-ā vēl bija palikusi bedrīte no viņas galvas, un jautāju pats sev, kā atrast izeju starp mīlu un greizsirdību.
Pulksten piecos, pats nezinādams, ko daru, es aizgāju uz Antenes ielu.
Durvis man atvēra Nanina.
— Kundze jūs nevar pieņemt, — teica viņa.
— Kādēļ?
— Grāfs N… ir pie viņas, un viņš pavēlēja neviemi neielaist.
— Pareizi, — nomurmināju es, — pavisam piemirsu.
Aizgāju mājās kā piedzēries, un zināt, ko es izdarīju greizsirdības uzplūdumā, ikas bija pietiekami ilgs kauna pilnai rīcībai. Vai varat iedomāties, ko es izdarīju? Es sacīju pats sev, ka šī sieviete ir vēlējusies mani izsmiet, es redzēju viņu vienatnē ar grāfu atkārtojam tos pašus vārdus viņam, kurus viņa man bija teikusi naktī, un es paņēmu pieci simti franku banknoti un nosūtīju to viņai ar šādiem vārdiem:
„Jūs aizbraucāt tik pēkšņi, ka es nepaguvu jums samaksāt. Te ir maksa par nakti."
Kad vēstule bija nosūtīta, es izgāju no mājas, lai it kā nejustu pārmetumus par savu apkaunojošo rīcību.
Aizgāju pie Olimpijas; viņai pielaikoja tērpus, kad mēs palikām vieni, viņa sāka dziedāt man priekšā izlaidīgas dziesmas, lai mani izklaidētu.
Olimpija bija īsts kurtizānes tips, nekaunīgs, cietsirdīgs un muļķīgs, vismaz man viņa tāda likās, bet varbūt kāds vīrietis sajuta pret viņu to pašu, ko es pret Margerifcu.
Viņa lūdza man naudu, es tai iedevu un devos mājup.
Margcrita man neatbildēja.
Jūs sapratīsit kādā satraukumā aizvadīju visu dienu.
Pusseptiņos kāds izsūtāmais atnesa man aploksni, klijā bija mana vēstule un nauda, cita nekā.
— Kas jums to nodeva? — es jautāju šim vīram.
— Kāda dāma, kas kopā ar kalponi aizbrauca karietē uz Buloņu. Viņa lika man nonest vēstuli tikai tad, kad kariete būšot jau aizbraukusi.
Es steidzos pie Margeritas.
— Kundze šodien sešos aizbrauca uz Angliju, — teica man durvju slēdzējs.
Nekas vairs mani nesaistīja Parīzē: ne naids, ne mīlestība.
Es biju šo nepārtraukto uztraukumu izmocīts. Kāds mans draugs gatavojās doties ceļojumā uz austrumiem; es teicu tēvam, ka vēlos viņu ceļojumā pavadīt. Tēvs iedeva man naudu un ieteikšanas vēstules, un pēc kādām deviņām vai desmit dienām es iesēdos kuģī, lai dotos uz Marseļu.
Aleksandrijā no kāda sūtniecības atašeja, kuju es kādas reizes sastapu pie Margeritas, es uzzināju, ka viņa ir nopietni slima, tad es viņai aizrakstīju vēstuli.
Viņa atbildēja man jau uz Tulonu; viņas atbildi jūs jau lasījāt.
Tūlīt es griezos atpakaļ, pārējo jūs jau zināt.
Tagad jums jāizlasa tikai dažas lapas, kuj-as man nodeva Jūlija Diprē; tās ir labākais izskaidrojums tam, ko jums stāstīju.
Stāstīdams šo gajo stāstu, Armands bieži to pārtrauca, jo asaras aizžņaudza viņa balsi. Viņš jutās noguris, iespieda rokās pieri un aizvēra acis. Grūti bija teikt, vai viņš par ko domā, vai arī vēlas iemigt, nododams man ar Margeritas roku aprakstītas papīra loksnes.
Drīz vien Armands sāka elpot mierīgāk; viņš bija ieslīdzis tai trauslajā miegā, ko niecīgākais troksnītis pārtrauc.
Te ir tas, ko es izlasīju un pārrakstīju, neko nepielikdams klāt.
Šodien ir piecpadsmitais decembris. Esmu slima kopš trim vai četrām dienām, šorīt man vajadzēja palikt gultā; laiks ir apmācies, esmu skumja, pie manis nav neviena, un es domāju par jums, Armand. Kur gan esat jūs tagad, kad rakstu šīs rindas? Tālu, tālu no Parīzes un, varbūt, jau esat aizmirsis Margeritu. Labi, esiet laimīgs; vienīgi jums es varu pateikties par kādreizējiem īstas, neviltotas laimes brīžiem savā dzīvē.
Es nespēju atturēties nedevusi jums paskaidrojumus par savu rīcību pret jums, un es uzrakstīju jums vēstuli; bet vēstule, kūpi bija rakstījusi tāda meitene, kāda esmu es, varēja likties meli, līdz nāve ar savu autoritāti tās i>atiesību apstiprinās; un tā būs ne tikai vairs vienkārša vēstule, bet grēku sūdze.
Esmu slima un varu nomirt no šīs slimības; mani ir arī pavadījusi nojauta, ka es miršu jauna.
Mana māte mira ar diloni, mans dzīves veids varēja tikai veicināt šo slimību, kupu kā vienīgo mantojumu es saņēmu no mātes; bet es negribu nomirt nenoskaidrojusi jums visu par sevi, kad jūs atgriezīsities atpakaļ, jūs pietiekami sevi sarūgtināsit par nelaimīgo meiteni, kuru mīlējāt, pirms devāties projām.
Lūk, tas bija šīs vēstules saturs, ko es labprāt pārrakstu, tā vēlreiz pārbaudīdama savu attaisnošanos.
Jūs atceraties, Armand, kā jūsu tēva ierašanās Buši- valā mūs abus samulsināja, jūs atceraties neprātīgās bailes, ko man sagādāja šī ierašanās un ari izskaidrošanās, kas notika jūsu starpā un par kuru jūs man stāstījāt vakarā.
Otrā dienā, kad jūs Parīzē gaidījāt tēvu, pie manis ieradās kāds cilvēks un pasniedza vēstuli no Divāla kunga.
Šai vēstulē, kupu te pielieku iklāt, mani nopietni lūdza jūs kaut kādā ceļā atturēt no mājām un ļaut jūsu tēvam mani satikt. Viņš vēlējās ar mani runāt un noteikti prasīja jums par visu to neko nestāstīt.
Vai atceraties, kādas pūles es pieliku, lai pārliecinātu jūs, ka jums nepieciešami otrā dienā jābūt Parīzē?
Kāda stunda bija pagājusi kopš jūsu aizbraukšanas, kad ieradās jūsu tēvs.
Negribu stāstīt par to, kādu iespaidu atstāja uz mani viņa cietsirdīgais skats. Jūsu tēvs, atrazdamies vecu teoriju varā, atzina, ka kurtizāne ir būte bez sirds un prāta, tā ir kā mašīna, kas kaļ naudu, vienmēr gatava tajā kā dzelžains meehanisms samalt roku, kas tai visu dod, un saplosīt bez žēlastības un saprāta to, kas viņai licis kustēties un dzīvot.
Jūsu tēvs man atrakstīja ļoti pieklājīgu vēstuli, lūgdams atļauju satikt mani; īstenībā viņa izturēšanās sā- kūmā bija pilna stingrības, viņš sevi neparādīja tādu, kādu varēja sagaidīt no viņa vēstules. Jau pirmos viņa vārdos bija dzirdams bargums, pat draudi, tā ka man nācās viņam atgādināt, ka esmu pati savās mājās un ka tikai sirsnīga pieķeršanās viņa dēlam spiež mani dot viņam kādu atskaiti par savu dzīvi.
Di vāla kungs drusku nomierinājās, tomēr pateica, ka ilgāk necietīšot, ka viņa dēls manis dēj sevi izpostcrt; es esot skaista, tas teica, bet lai nez cik skaista es būtu, man neesot tiesības ar savu skaistumu pazudināt jauna cilvēka nākotni, sagādājot viņam milzīgus izdevumus.
Man bija tikai viena izeja, vai ne tā? Pierādīt viņam, ka kopš tā laika, kad es kļuvu jūsu mīļākā, mani nav baidījuši nekādi upuri, lai tikai es varētu palikt jums uzticīga, nepieņemot no jums vairāk naudas, nekā jūs varat izdot. Es parādīju viņam lombarda kvītis, to ļaužu kvītis, kuriem es pārdevu tās mantas, kuras neņēma lombardā pretī, pastāstīju arī to, ka esmu nolēmusi pārdot visu savu dzīves iekārtu, lai varētu aizmaksāt parādus un dzīvot kopā ar jums, neesot jums par nastu. Es pastāstīju viņam par mūsu laimi, par to, ka jūs man esat parādījis ceļu uz mierīgu un laimīgu dzīvi, un beidzot viņš acīm redzamos pierādījumus pieņēma, sniedza man roku un lūdza piedošanu par savu agrāko izturēšanos.
Tad viņš teica man:
— Tagad, kundze, ne ar pārmetumiem un draudiem, bet ar lūg&anām es pūlēšos panākt no jums lielāku upuri, kas stāv pāri visiem tiem, kufus jūs līdz šim esat nesusi mana dēla labā.
Šis ievads lika man nodrebēt.
Jūsu tēvs pienāca pie manis, saņēma manas rokas un turpināja aizkustinātā balsī:
— Mans bērns, neuzņemiet to Jauni, ko jums teikšu, saprotiet tikai, ka dzīve reizēm uzliek mūsu sirdij cietsirdīgas nepieciešamības, bet arī tās mums jāpieņem. Jūs esat laba, un jūsu sirds pazīst augstsirdību, kāda ir sveša daudzām citām sievietēm, kūjas, varbūt, nicina jūs, bet tomēr nevar ar jums līdzināties. Bet atcerieties, ka bez mīļākās ir arī vēl ģimene, bez mīlas ir arī vēl pienākums, pēc kaislību gadiem iestājas periods, kupā vīram jāpūlas ieņemt nopietnu stāvokli sabiedrībā, ja viņš vispār kā vīrs ir respektējams. Manam dēlam nav bagātību, un viņš grib upurēt jums savas mātes mantojumu. Ja viņš pieņems upuri, kupu jūs esat ar mieru viņa labā nest, tad gods un cieņa liek viņam savukārt nodrošināt jūsu stāvokli ar šo mantojumu, kas pasargātu jūs vienmēr no rūpēm, dotu atbalstu nelaimes gadījumā. Bet viņš nevar pieņemt jūsu upurus, jo sabiedrība, kas jūs nepazīst, dotu nepareizu iztulkojumu viņa rīcībai, un tas aptraipītu mūsu ģimenes godu. Neviens nepūlēsies saprast, ka Armands mīl jūs, ka jūs mīlat viņu, ka šī abpusīgā mīla ir laime viņam un atpestīšana jums, visi tikai teiks, ka Armands Divāls ir atļāvis savai sutenerei, — piedodiet, mans bērns, visu, ko esmu spiest jums sacīt, — pārdot viņa dēļ visu, kas tai bijis. Atnāks reiz pārmetumu un nožēlas brīži, esiet pārliecināta, ka arī jums šīs dienas pienāks, un jums abiem ar mokām būs jānes ķēdes, kūjas nevarēsit saraut. Ko tad jūs darīsit? Jūsu jaunība būs zudusi, mana dēla nākotne samaitāta, bet es, viņa tēvs, saņemšu pateicību tikai no viena bērna, kaut gan gaidu to no abiem.
)
Jūs esat jauna, skaista, dzīve jūs mierinās; jūs esat
augstsirdīga, un atmiņas par labu darbu izpirks daudz ko no jūsu pagātnes.
Tikai pusgadu viņš jūs pazīst un jau paguvis mani aizmirst. Es viņam rakstīju četras reizes, bet viņš pat nedomāja atbildēt. Es varētu nomirt, un viņš pat to nezinātu !
Lai kā jūs apņemtos dzīvot citādāk nekā līdz šim, Armands, jūs mīlēdams, nepieļaus jums dzīvot noslēgtībā, kuru jums sagādās viņa trūcīgie līdzekļi un kurai neder jūsu skaistums.
Kas zina, ko viņš tad darīs! Viņš nodevās kāršu spēlei, es to zinu, viņš par to jums neko nav stāstījis — arī to es zinu, ka skurbuma brīdī viņš var pazaudēt to, ko es ilgus gadus esmu krājis ikā pūru savai meitai, viņam un sev pašam vecumdienām. Tas varēja notikt un var vēl notikt nākotnē. Un vai jūs esat pārliecināta, ka dzīve, kufu jūs pametīsit viņa dēļ, jūs kādreiz atkal nevaldzinās.
Vai jūs esat pārliecināta, ka, iemīlējusi viņu, jūs nemīlēsit vairs nevienu citu? Vai jūs necietīsit, redzēdama, ka jūsu mīlas važas saistījušas jūsu mīļotā dzīvi, važas, kuras jūs viņam nespēsit noņemt, kad godkāres doma būs uzvarējusi mīlas sapni? Pārdomājiet, kundze, par visu to. Jūs mīlat Armandu, pierādiet viņam to vienā vienīgā ceļā: ziedojiet savu mīlu viņa -nākotnes labā. Nekāda nelaime vēl nav notikusi, bet tā notiks un varbūt lielāka, nekā es to paredzu. Armands var kļūt greizsirdīgs uz cilvēku, kas jūs kādreiz mīlējis, viņš var šo cilvēku apvainot, izaicināt uz divkauju, var viņu nošaut. Apdomājiet, kā jūs tad atbildēsit tēvam par dēla nāvi!
Beidzot neslēpšu no jums, mans bērns, ari pēdējo iemeslu, kura dēļ atbraucu uz Parīzi. Man ir meita, es jau jums to teicu, jauna, skaista kā eņģelis. Viņa mū, un arī viņas mīla viņai kļuvusi par visas dzīves saturu. Par visu to rakstīju Armandam, bet viņš, nodevies pilnīgi jums, neatbildēja. Mana meita gatavojas kāzām. Viņa iziet pie mīlama cilvēka, ieiet cienījamā ģimenē, ku^a prasa, lai mana ģimene nebūtu mazāk cienījama. Mana nākošā meitas vīra vecāki ir izzinājuši par Armanda dzīves veidu Parīzē un sakās ņemt doto vārdu atpakaļ, ja Armands turpināšot šādu dzīvi. Tā bērna nākotne, kas jums neko nav nodarījis un kam ir tiesības tiekties pēc savas laimes, tagad ir jūsu rokās.
Vai jums ir spēks un tiesības iznīcināt to? Es jūs lūdzu, Margerita, jūsu mīlas un visa labā vārdā, neizpostiet manas meitas laimi!
Klusībā es raudāju, mans draugs, un, dzirdot visu to, par ko jau pati biju bieži vien domājusi, no jūsu tēva mutes, manā priekšā sāka tēloties viss daudz noteiktāk. Es pasacīju sev visu to, ko jūsu tēvs gribēja man teikt, bet nepateica, kaut gan tas bieži bija jau viņam uz mēles, t. i., ka es tomēr esmu un palieku tikai pērkama sieviete, un lai arī kā es attaisnotu mūsu kopējo dzīvi, tā tomēr vienmēr paturēs zināmu aplēses raksturu; mana pagātne neatļāva man sapņot par tādu nākotnes laimi, un atbildībai, kuru uzņēmos, manas paražas un reputācija nedeva nekādas garantijas. īsi sakot, mīlēju jūs, Armand! Tēvišķīgais veids, ar kādu Divāla kungs runāja ar mani, tīrās jūtas, kadas viņš pamodināja manī, cienība, kupi iemantoju jūsu tēva acīs, tāpat arī jū sējā, par kuru biju pārliecināta, ka vēlāk iegūšu, — viss tas pamodināja manā sirdī cēlas jūtas, kas paaugstināja mani pašas acīs un izraisīja līdz tam nepazītu svētu lepnumu. Kad es iedomājos, ka reiz šis sirmgalvis, kas tagad man lūdza par sava dēla nākotni, liks kādreiz savai meitai pieminēt savās lūgsnās manu vārdu kā nezināma drauga vārdu, es it kā no jauna atdzimu un biju lepna pati uz sevi.
Varbūt tā brīža sakāpinātā gaisotne apslāpēja manas patiesās jūtas, bet to es tiešām, mains draugs, jutu, un šīs svešās jūtas klusināja atmiņas par laimīgajām, kopā ar jums pavadītajām dienām.
— Sakait, kungs, — asaras izslaucīdama no acīm, teicu es jūsu tēvam, — vai jūs ticat, ka es mīlu jūsu dēlu?
— Jā, — teica Divāla kumgs.
— Ar patiesu mīlu?
— Jā.
— Vai jūs ticat, ka es šo mīlestību pārvērtu par savu cerību, savu sapni un savas dzīves attaisnojumu?
— Negrozāmi ticu.
— Labi, kungs, tad noskūpstiet mani, kā jūs skūpstītu savu meitu, un es zvēru jums, ka šis skūpsts, vienīgais tīrais skūpsts visā manā dzīvē, dos man spēkus cīnīties ar savu mīlu, un ka jau nedējas laikā jūsu dēls atgriezīsies pie jums, kādu laiku nelaimīgs, bet izārstēts uz visiem laikiem.
— Jūs esat cēla, — teica jūsu tēvs, noskūpstīdams manu pieri, — Dievs jus nepametīs par jūsu apņemšanos, bet es baidos, ka jums nebūs pietiekamās ietekmes uz manu dēlu.
— Ak, esiet bez bēdu! Viņš mani nīdīs.
Vajadzēja radīt nepārkāpjamu žogu starp mums, tikpat kā pret jums, tā arī pret mani.
Es aizrakstīju Pridansei, ka pieņemu grāfa N… priekšlikumu un lūdzu pateikt, ka vakariņošu kopā ar grāfu un viņu.
Aizzīmogojusi vēstuli, es lūdzu jūsu tēvu, neko nesacīdama par tā saturu, novest vēstuli uz Parīzi un nogādāt minētam adresātam.
Viņš jautāja pēc vēstules satura.
— Jūsu dēla laime, — es atbildēju.
Jūsu tēvs mani noskūpstīja vēlreiz. Uz savas pieres es sajutu pateicības asaras, kuļ-as, likās, izpirka manas pagātnes kļūdas, un tai acumirklī, kad biju ar mieru nodoties citam cilvēkam, es iekvēlojos lepnumā, domādama par to, ka es šo jauno kļūdu pirku par tik dārgu maksu.
Un tas bija pilnīgi saprotami, Armand, jūs stāstījāt man, ka jūsu tēvs ir visgodīgākais cilvēks pasaulē.
Divāla kungs iekāpa ekipāžā un aizbrauca.
Bet es esmu tikai sieviete, un, jūs ieraugot, es nespēju noturēties ncraudājusi, bet es neaizmiršu savu apņemšanos.
Vai tas bija pareizi, ko es darīju? — Lūk, kam es tagad meklēju atbildi, kad guļu slima savā gultā, no kuras, liekas, vairs pirms savas nāves necelšos.
Jūs bijāt to izjūtu liecinieks, kuļ-as es pārdzīvoju, tuvojoties mūsu šķiršanās stundai; jūsu tēva te nebija, un viņš nevarēja mani atbalstīt, mani stiprināt; bija acumirklis, kūjā es gribēju jums visā atzīties, jo tik ļoti mani baidīja doma, ka jūs mani nīdīsit un nicināsit.
Jūs, varbūt, Armand, neticēsit, bet es lūdzu spēkus no Dieva; un kas var noliegt, ka viņš pieņēma manu upuri un sniedza man spēkus, pēc kufiem es lūdzos.
Pie vakariņām arī man vajadzēja palīga; es negribēju domāt par to, kas mani sagaida, — tik ļoti es baidījos, ka man pietrūks drosmes.
Kurš gan varētu domāt, ka es, Margerita Gotjē, tā cietīšu, tikai iedomādamās vien par jaunu mīļāko?
Es dzēru, lai aizmirstos, un otrā rītā es pamodos blakus grāfam.
Lūk, tā ir visa patiesība, mans draugs. Tiesājiet un piedodiet, kā es jums esmu piedevusi par visu ļauno, ko jūs man kopš tās dienas esat nodarījis.
Kas notika pēc šīs liktenīgās nakts, to jūs zināt tikpat labi kā es; bet jūs nezināt, jo jūs nevarējāt sagaidīt nedz arī saprast, ko es izcietu visu šo laiku kopš mūsu šķiršanās.
Es dabūju zināt, ka jūs kopā ar tēvu esat aizbraucis, bet es nešaubījos, ka jūs nevarēsit ilgi nodzīvot projām no manis; un tai dienā, kad es jūs sastapu Elizijas laukos, es biju uzbudināta, nevis pārsteigta.
Tad sākās dienu skrēja. Katra no tām atnesa jaunu apvainojumu no jūsu puses. Šos apvainojumus es saņēmu ar prieku, jo zināju, ka tie ir jūsu mīlas apliecinājumi; un bez tam man likās, ka, jo vairāk jūs mani nicināt, jo lielāka es izaugšu jūsu acīs tad, kad jūs dabūsit zināt visu patiesību.
Nebrīnieties, Armand, par šo manu prieku, ejot moku ceļu; jūsu mīlestība atvēra manu sirdi augstsirdīgam entuziasmam.
Tomēr ne jau tūliņ es kļuvu stipra.
No uzupurēšanās dienas līdz jūsu atbraukšanai bija pagājis diezgan ilgs laiks; man nācās pielikt visus spēkus, lai mans prāts neaptumšotos un lai es kļūtu akla un kurla pret to dzīves virpuli, kuj-ā es griezos. Pri- danse jums droši vien ir stāstījusi, ka es piedalījos visādās godības, ballēs un nakts orģijās.
Es cerēju ātrāk sevi nokaut ar šīm pārmērībām un, liekas, ka tas drīz vien ari piepildīsies. Mana veselība kļuvu arvien vājāka, un tai dienā, kad es aizsūtīju pie jums Diivernoja kundzi lūgt pēc jūsu žēlastības — mana dvēsele un miesa bija galīgi nomocīta.
Es negribu atgādināt jums, Armand, to, kādu balvu jūs pasniedzāt man par manas mīlas pēdējo apliecinājumu, ko es jums devu, ar kādu apvainojumu jūs aiz- dzināt no Parīzes mirstošu sievieti, kas nespēja atvairīt jūsu balsi, kura lūdza vienas nakts mīlu un kuya kā neprātīga noticēja, ka viņa spēs apvienot pagātni ar tagadni. Jums bija tiesības, Armand, darīt to, kā jūs to darījāt; ne vienmēr man tik dārgi samaksāja par manām naktīm!
Toreiz es visu pametu. Olimpija ieņēma manu vietu pie grāfa N., un, kā runā, izskaidrojusi viņam manas aizbraukšanas iemeslus. Grāfs G. toreiz bija Londonā. Viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kas labprāt atklāj mīlestību tādai sievietei kā es, raugoties uz to kā uz patīkamu laika kavēkli, šie cilvēki ir spējīgi palikt par šo sieviešu draugiem, nekad neienīst viņas, jo tie nepazīst to, kas ir greizsirdība; viņš beigās pieder pie tiem lab- dzimtīgajiem, kuri atver pusi savas sirds un visu savu maku. Par viņu es arī vispirmo iedomājos un devos pie viņa. Viņš saņēma mani, cik laipni vien iespējams, bet toreiz grāfs bija augstākas sabiedrības dāmas līgavainis un baidījās servi kompromitēt, ja tiktu redzēts ļaudīs ar mani. Viņš mani iepazīstināja ar saviem draugiem, tie sarīkoja vakariņas man par godu, viens no viņiem mani aizveda pie sevis.
Ko gan es citu varēju darīt, mans draugs?
Nonāvēties? Tas uzveltu tikai smagu nastu jūsu pleciem, bet jūsu dzīvei bija jābūt laimīgai; un tas bija nevajadzīgi. Kāda jēga tam nogalināt sevi, kas atrodas tik tuvu nāvei.
Es biju miesa bez dvēseles, lieta bez domu; es dzīvoju kādu laiku šāda automāta dzīvi, tad es atgriezos Parīzē un apjautājos pēc jums; man pastāstīja, ka jūs esat aizbraucis tālā ceļojumā. Man nebija vairs nekas palicis, kas mani turētu pie dzīves. Mana eksistence kļuva tāda pati kā pirms diviem gadiem, kad mēs iepazināmies. Es pūlējos atgūt hercogu, bet par daudz biju apvainojusi šo cilvēku. Veci cilvēki ir nepacietīgi, laikam tādēļ, ka apzinās, ka viņi nav mūžīgi. Mana slimība kļuva ļaunāka ar katru dienu, es biju bāla, noskumusi un vēl vairāk novājēju. Vīrieši, kuri pērk mīlu, vispirms apskata mantu, iekāms to ņem. Parīzē bija atrodamas veselākas sievietes; mani sāka piemirst. Tā ir mana pagātne līdz vakardienai.
Tagad esmu nopietni slima. Aizrakstīju hercogam un lūdzu naudu, jo man tās nav, bet kreditori ir atgriezušies un nežēlīgi pieprasa to, kas viņiem pienākas. Vai hercogs atbildēs? Kādēļ gan jūs neesat Parīzē, Armand? Jūs nāktu pie manis un jūsu apciemojumi darītu man labu.
20. decembrī.
Laiks ir šausmīgs, snieg, esmu viena mājās. Trīs dienas mani mocīja tāds drudzis, ka es nevarēju jums neko uzrakstīt. Nav nekā jauna, mans draugs; pati neapzinādamās, ikdienas gaidu no jums vēstuli, bet tās nav un, droši vien, nebūs arī. Tikai vīrietis ir pietiekami stiprs, lai nepiedotu. Hercogs nav atbildējis.
Pridanse ir sākusi atkal staigāt pa lombardiem.
Es pastāvīgi spļauju asinis. Ak, jums būtu sāpīgi mani redzēt. Jūs varat tiešām būt laimīgs, atrazdamies zem saulainām debesim, nevis kā es ar ziemas ledu uz krūtīm. Šodien es mazu brītiņu piecēlos un pa loga aizkariem paraudzījos uz gaļām aizslīdošo Parīzes dzīvi, ar kuru man vairs nav nekā kopēja. Gaļām aizgāja daži paziņas, steidzīgi, jautri, bezrūpīgi. Neviens nepacēla acis uz maniem logiem. Ir tiesa, daži jauni cilvēki bija apjautājušies par manu veselību. Reiz jau es biju slima, un jūs, manis nepazīdams, saņēmis no manis tikai nevērību, kad mēs pirmo reizi tikāmies, jūs ikdienas nācāt apjautāties par manu veselību. Tagad esmu atkal slima. Mēs kopā pavadījām veselu pusgadu. Es jūs mīlēju ar visu to mīlestību, ko sievietes sirds glabā un dāvā, bet jūs esat tālu projām, nolādāt mani, un jums nav neviena mierinātāja vārda man. Bet es teicu, ka tā ir tikai sagadīšanās, tikai gadījums; ja jūs būtu Parīzē, jūs neatietu no manas gultas.
25. decembrī.
Ārsts man neatļauj rakstīt ikdienas. Un tiešām, atmiņas tikai kāpina manu drudzi, bet vakar es saņēmu vēstuli, kas man darīja labu vairāk to jūtu dēļ, kas tajā bija izteiktas, ne tik daudz tās materiālās palīdzības dēļ, kuļu tā man sagādāja.
Šī vēstule ir no jūsu tēva, un te ir tas, kas tajā izteikts!
Kundze, es tikko dabūju zināt par jūsu slimību. Ja es būtu Parīzē, es pats jūs apmeklētu, ja mans dēls te būtu, es viņu sūtītu pie jums; bet es nevaru atstāt S., un Armands ir seši vai septiņi simti jūdzes no šejienes; atļaujiet, kundze, man jums rakstīt un pateikt, cik ļoti mani skumdina jūsu slimība un ticiet manām sirsnīgām lūgšanām par jūsu drīzu izveseļošanos.
Kāds mans tuvs draugs, H. kungs, apmeklēs jūs, ne- atsakaities viņu pieņemt! Es viņu lūdzu man pakalpot un nepacietīgi gaidu rezultātus.
Ticiet man, kundze! Jums padevīgais.
— Lūk, tādu vēstuli es saņēmu. Jūsu tēvam ir cēla sirds, mans draugs, mīliet viņu; jo maz ir cienījamu cilvēku pasaulē, kas būtu mīlami. Šis papīriņš ar viņa parakstu sagādāja man daudz lielāku atvieglinājumu nekā mūsu lielā ārsta receptes.
Šorīt atnāca H. kungs.
Varēja redzēt, ka delikātais uzdevums, ku^u tam bija uzticējis DivāJa kungs, bija viņu samulsinājis. Viņš atnesa man trīs tūkstoši franku no jūsu tēva. 'Es sākumā gribēju atteikties; bet H. kungs teica, ka tas apvainošot DivāJa kungu, kas uzticējis viņam nodot man šo summu un rūpēties par visu, kas vien būtu man vajadzīgs. Pieņēmu to, jo tā nebija ubagu dāvana no jūsu tēva puses. Ja nomiršu, pirms jūs atgriezīsities, tad parādait savam tēvam, ko par viņu esmu rakstījusi: sakait viņam, ka, rakstīdama šīs rindas, nabaga sieviete, pret kuņi viņš spēja būt pietiekami laipns, lai uzrakstītu šādu mierinājumu pilnu vēstuli, raudāja pateicības asaras un lūdza par viņu Dievu.
4. janvārī.
Es pārlaidu dažas ļoti grūtas dienas. Nedomāju, ka miesa var sagādāt tik daudz ciešanu. Ak mana pagātne! Tagad es divkārt par to samaksāju.
Caurām naktīm stāvēja pie manis klāt. Es nevarēju elpot.
Murgi un klepus plosīja tās paliekas, kas vēl no manis atlikušas.
Mana ēdamistaba ir pilna saldumu un dažādu dāvanu, kuj-as man atnesuši mani draugi. Daži viņu vidū, es uzdrošinos teikt, ir tādi, kas cer, ka es vēlāk būšu viņu mīļākā. Ja viņi redzētu, kādu mani pārvērtusi slimība, viņi, droši vien, pārbijušies bēgtu projām. Kā Jaungada dāvanas Pridanse izdala to, ko es saņemu.
Ir sals, un ārsts saka, ka, šādam laikam pieturoties, pēc dažām dienām es varēšot iet laukā.
8. janvārī.
Vakar vizinājos ekipāžā. Laiks bija brīnišķīgs. Elizijas laukos bija daudz ļaužu. Bija it kā pirmais pavasara smaids. Viss likās svinīgs ap mani. Nekad es iepriekš nezināju, ka vienā saules starā var būt tik daudz prieka, maiguma un mierinājuma.
Satiku gandrīz visus savus paziņas, visi laimīgi, sava prieka apmāti. Cik daudzi laimīgi ļaudis pat neapzinās savu laimi! Olimpija aizbrauca skaistā ekipāžā, kupu tai dāvājis grāfs N. Viņa pūlējās mani apvainot ar savu skatu. Viņa nezina, cik tālu es tagad esmu no visa tā. Kāds jauks cilvēks, mans vecs paziņa, jautāja, vai es nevēlētos vakariņot kopā ar viņu un tā draugu, kas alkstot, kā viņš teica, ar mani iepazīties.
Es skumji pasmaidīju un pasniedzu viņam savu karsto roku.
Nekad neesmu redzējusi tik izbrīnējušos seju.
Es pārbraucu četros un ar garšu paēdu pusdienas.
Šis brauciens labi atspirdzināja mani.
Vai tiešām es izveseļošos!?
Kā gan dzīve un citu laime atmodina alkas pēc dzīves tiem, kas vēl vakar savas dvēseles vientulībā un slimnieka istabas krēslā vēlējās ātrāk nomirt!
10. janvāri.
Cerība izveseļoties bija tikai sapnis. Esmu atkal atpakaļ gultā, karstas kompreses dedzina manas miesas. Ja es pamēģinātu šodien piedāvāt savu miesu, par kuru agrāk tik daudz maksāja, diezin, ko par to tagad dotu?
Liekas, mēs esam daudz grēkojuši jau pirms mūsu dzimšanas, un mēs sajutīsim lielu svētlaimi pēc nāves, ja jau Dievs liek mums šajā dzīvē pārciest visas izpirkšanas mokas un ciešanas.
12. janvārī.
Esmu arvien vēl slima.
Vakar grāfs N. atsūtīja naudu. Es to nepieņēmu. Neko vairs nevēlos no šī cilvēka. Viņš vainīgs, ka jūs neesat pie manis.
Ak, laimīgās dienas Bušivalā! Kur tās ir palikušas?
Ja dzīva tikšu laukā no šīs istabas, es došos svētceļojumā uz to māju, kurā mēs kopā dzīvojām, bet es nekad šo neatstāšu, pirms nebūšu mirusi.
Es nezinu, vai varēšu jums rīt ko uzrakstīt.
25. janvāri.
Neesmu gulējusi vienpadsmit naktis. Es noslāpstu. Ik mirkli man liekas, ka miršu. Ārsts man neļāva aizskart rakstekli. Jūlija Diprē, kas mani kopj, atļāva man uzrakstīt šīs dažas rindas jums.
Vai jūs tiešām atgriezīsities tikai tad, kad es jau būšu mirusi?
Vai tiešām uz visu mūžu mūsu starpā viss beidzies? Man liekas, ja jūs atbrauktu, es izveseļotos. Kādēļ gan izveseļoties?
28. janvarī.
Šorīt mani pamodināja liels troksnis. Jūlija, kas gulēja pie manis, ieskrēja ēdamistabā. Es dzirdēju vīriešu balsis, kuļas viņa nevarēja pārkliegt. Viņa ienāca raudādama.
Viņi nāca aprakstīt manas lietas. Teicu Jūlijai, lai tā neliedz tiem rīkoties vārdā, ko viņi sauc par taisnību. Tiesas izpildītājs ienāca manā istabā ar cepuri galvā. Atvēra visas atvilktnes, aprakstīja visu, ko viņš redzēja, un, likās, nemanīja, ka mirēja guļ gultā, no kuj-as žēlsirdīgais likums to neceļ laukā.
Viņš pienāca man klāt un teica, ka es varot celt iebildumus par šādu lēmumu desmit dienu laikā, bet viņš atstāja sargu. Mans Dievs, kas ar mani notiks! Šis gadījums pasliktināja manu veselības stāvokli. Pridanse gribēja prasīt naudu jūsu tēva draugam, bet es tam pretojos.
Šorīt es saņēmu jūsu vēstuli. Man tā bija nepieciešama. Vai tik jūs saņemsit laikā atbildi? Vai mēs vēlreiz redzēsimies? Laimīgā šodiena liek man aizmirst pēdējās sešas nedēļas. Man liekas, ka esmu veselāka, neskatoties uz drūmo garastāvokli, kura ietekmē jums atbildēju.
Tomēr neviens nav mūžīgi nelaimīgs.
Kad es iedomājos, ka es varbūt nenomiršu, ka jūs atgriezīsities, es atkal ieraudzīšu pavasari, jūs atkal mani mīlēsit, Un mums atkal sāksies mūsu pagājušā gada dzīve!
Tikai jāgrib, un es nemiršu!
Kāda neprāte es esmu! Ar mokām es noturu spalvu, ar kuļu jums rakstu par šo sirds neprātīgo sapni.
Lai arī kas notiktu, es jūs mDo ļoti, Armand, un sen jau es būtu nomirusi, ja atmiņas par jūsu mīlestību un kāda neskaidra cerība, ka jūs vēl kādreiz redzēšu savā tuvumā, man nepalīdzētu.
4. februārī.
Grāfls G. atgriezās. Mīļākā viņu piemānījusi. Viņš ir ļoti drūms, jo patiesi mīlēja viņu. Viņš atnāca, lai visu to izstāstītu. Nabaga vīram naudas apstākļi diezgan slikti, tomēr viņš aizmaksāja tiesas izpildītājam un aizdzina sargu.
Es runāju ar viņu par jums, un viņš apsolījās parunāt ar jums par manī. Es aizmirsu, ka esmu bijusi viņa mīlule, un viņš arī deva man iespēju to aizmirst! Viņš ir labs draugs.
Hercogs vakar sūtīja apjautāties par manu veselību, bet šodien viņš atnāca pats. Nezinu, kas veco vīru vēl tur pie dzīves. Viņš nosēdēja pie manis trīs stundas un nepateica pat divdesmit vārdu. Kad viņš ieraudzīja manu bālo seju, divas lielas asaras noritēja pār viņa valgiem. Droši vien viņš raudāja, atcerēdamies savas meitas nāvi. Viņam nāksies divreiz redzēt to mirstam. Viņa mugura ir līka, galva slīgst uz krūtīm, lūpas dreb, skats izdzisis. Vecums un bēdas ar divkāršu smagumu guļ uz viņa izmocītā ķermeņa. Viņš neizteica man neviena pārmetuma. Likās, ka viņš klusībā bija apmierināts par posta pēdām, ko manī bija atstājusi mana slimība. Viņš it kā lepojās ar to, ka turas uz kājām, kad es, vēl jauna esmu, ciešanu salauzta.
Atgriežas slikts laiks. Neviens pie manis nenāk. Jūlija visu savu brīvo laiku pavada pie manas gultas. Pri- danse, kurai vairs nevaru dot tiik daudz naudas ka agTāk, izdomā visādus iemeslus un nenāk.
Tagad, kad esmu tik tuvu nāves stundai, lai ko saka ārsti, kuru man ir ļoti daudz un kas liecina, ka slimība kļuvusi ļaunāka, tagad es pat nožēloju, ka paklausīju jūsu tēvam; ja es būtu zinājusi, ka atņemšu jums tikai vienu gadu no jūsu nākošās karjēras, es nebūtu spējusi atteikties no ilgām pavadīt šo gadu kopā ar jums, un mirstot es vismaz varētu turēt sava drauga roku. Bet, protams, ja mēs nodzīvotu šo gadu kopā, es tik drīz nenomirtu.
Lai notiek Dieva prāts!
5. februārī.
Ak Armand, nāc, nāc! Es ciešu tik šausmīgi. Es mirstu, ak Dievs! Man vakar bija tik skumji un grūti, ka nolēmu pavadīt vakaru ārpus mājas, jo šis vakars likās tik garš kā pēdējais. No rīta atnāca hercogs. Redzot šo sirmgalvi, kuru nāve ir aizmirsusi, likās, ka mani nāve jo ātrāk atraus dzīvei.
Neskatoties uz lielo drudzi, kas dedzināja mani, es pārģērbos un aizbraucu uz teātri. Jūlija man uzlika vaigiem mazliet sārtuma, jo citādi es izskatos pēc miroņa. Man bija loža ,kur es jums pirmoreiz noliku satikšanos. Visu laiku es nenovērsu skatus no tās vietas, kur jūs sēdējāt tovakar, un kur vakar sēdēja kāds laucinieks, kas trokšņaini smējās un aplaudēja visām aktieru muļķībām. Es atgriezos mājās pusmirusi un visu nakti klepoju un spļāvu asinis. Šodien es nespēju vairs pat runāt un tikai ar lielām grūtībām varu uzrakstīt vēl šīs rindas. Ak Dievs, ak Dievs, es mirstu! Es sagaidīju to, bet es nedomāju, ka man būs tik stipri jācieš. Nevar vairāk ciest, ikā es ciešu, un ja "
Tālāk nebija vairs Margeritas raksts salasāms. Tālāko bija turpinājusi Jūlija Diprē.
18. februārī.
Armanda kungs!
Kopš tās dienas, kad Margerita nebija atturama apmeklēt teātri, viņas veselība sāka manāmi iet uz slikto pusi. Viņa ir galīgi zaudējusi savu balsi un kustēšanās spējas. Nav aprakstāmas tās ciešanas, kas piemeklējušas mūsu nabaga draugu. Es neesmu pieradusi pie šāda veida pārdzīvojumiem un baidos no tiem.
Kā es vēlētos, kaut jūs būtu viņas tuvumā! Viņa lielāko daļu atrodas nesamaņā; taču, vai pie samaņas, vai nesamaņas, viņa vienmēr sauc jūsu vārdu, kad vien tā vispār ir spējīga izteikt kādu vārdu.
Ārsts sacīja, ka viņa ilgi vairs nedzīvošot. No tā laika, kamēr Margerita ir tik slima, hercogs vairs neapmeklē viņu. Viņš izteicies ārstam, ka nespējot panest šo skatu.
Pridanse, redzēdama, ka no Margeritas tai vairs nekas neatlec, arī vairs neierodas. Visi viņu tagad ir aizmirsuši. G. kungs, kreditoru ielenkts, aizbraucis uz Londonu. Aizbraucot gan viņš atstāja mums mazliet naudas, viņš darījis visu, ko spējis, bet mantas tomēr ir atkal aprakstītas, un kreditori gaida tikai to brīdi, kad varēs tās izūtrupēt.
Es mēģināju ar saviem ietupījumiem apturēt šo Margeritas mantu aprakstīšanu, bet tiesas izpildītājs sacīja, ka šāds mēģinājums ir veltīgs, jo viņam esot vēl citas prasības. Ja jau viņai jāmirst, tad lai zūd labāk viss, nekā paglābt kaut ko viņas radiem, kurus viņa negribēja redzēt un kuji arī viņu nekad neapmeklēja. Jūs nevarat iedomāties, kādā postā nabadzītei jānomirst. Vakar mums nebija ne graša naudas. Sudrabs un dārglietas, viss ir apķīlāts vai pārdots. Margerita vēl tomēr jūt, kas notiek ap viņu, un tāpēc cieš viņas dvēsele, miesa un prāts. Lielas asaras rit pār viņas vaigiem, bāliem un iekritušiem; viņa, kuju jūs tā mīlējāt, ir tik ļoti pārvērtusies, ka jūs viņu vairs nepazītu, ja redzētu. Man bija jāapsola, ka es jums rakstīšu viņas vietā, kad tā vairs pati nespēs rakstīt. Viņa skatās uz manu pusi, bet neredz manis, jo viņas acis jau ir apmiglojis nāves tuvums; tomēr viņa smaida vēl, un visas viņas domas un viņas dvēsele tiecas uz jums, to es zinu.
Katru reizi, kad atver durvis, viņas skats it kā noskaidrojas, jo viņa domā, ka jūs esat atnācis, bet redzot, ka tas neesat jūs, viņas sejā atkal iegulstas sāpes, pieri pārklāj auksti sviedri, un viņas vaigi iekvēlojas.
19. februārī, pusnaktī.
Cik šodien bija bēdīga diena, nabaga Armand! No rīta Margeritai pietrūka elpas, ārsts nolaida asinis, un viņa maziliet it kā atlabojās, atgūdama uz brīdi balsi. Ārsts ieteica atsaukt mācītāju. Viņa sacīja „Jā", un ārsts pats aizgāja pēc mācītāja.
Fa to laiku Margerita pasauca mani, palūdza atvērt Skapi un, norādīdama uz gāju. mežģiņotu kreklu un nakts cepurīti, sacīja vārgā balsī:
— Es nomiršu pēc grēku sūdzēs, ietērp mani tad šai ģērbā, tā būs kādas mirstošās sievietes pēdējā vēlēšanās.
— Es varu runāt, bet mani smacē, kad es runāju. Gaiss!
Es sāku raudāt, atvēru logu, un pēc dažām minūtēm ieradās mācītājs.
Kad viņš uzzināja, kur atrodas, viņš apmulsa un it kā izbijās.
— Nāciet droši iekšā, tēvs! — es sacīju.
Viņš ilgi neuzkavējās slimnieces istabā, bet, iznācis no tās, viņš sacīja:
— Viņa dzīvoja kā grēciniece, bet nomirs kā svētā.
Pēc dažām minūtēm viņš atkal atgriezās ko]*a zēna
pavadīts; tas nesa nelielu krucifiku. Pa priekšu gāja baznīcas kalps, kvēpinādams vīraku un šķindinādams zvaniņu, tā pasludinādams Dieva atnākšanu pie mirstošās.
Viņi visi trīs ienāca guļamistabā, kur reiz teikti dažādi dīvaini un izlaidīgi vārdi, bet kas tagad kļūst it kā par svētu vietu.
Es nokritu ceļos. Nezinu, cik ilgi glabās mana atmiņā šo iespaidu, bet, liekas, nekas virs zemes mani nespēs tik stipri saviļņot, kā šis pārdzīvojums, līdz mana kārta pienāks.
Mācītājs iesvaidīja ar svēto eļļu viņas kājas, rokas un pieri, noskaitīja mazu lūgsnu, un Margerita bija sagatavota debesīm, kur viņa, jādomā, arī nonāks, ja Dievs ir redzējis viņas dzīves ciešanas un nāves svētumu.
No šī brīža viņa nav izrunājusi neviena vārda un nav arī pakustējusies. Es vairākkārt nodomāju, ka viņa ir mirusi. Vienīgi viņas smagā elpošana liecina, ka viņa vēl dzīva.
20. februārī, pulksten 5 vakarā.
Viss ir pāri.
Šonakt pulksten divos sākās Margeritas agonija. Neviens moceklis nav izcietis tādas mokas kā viņa, spriežot pēc viņas izmisuma pilnajiem kliedzieniem. Divas trīs reizes viņa piecēlās gultā, it kā sniegdamās pēc dzīvības, kas aizbēg pie Dieva.
Divas vai trīs reizes viņa izdvēsa arī jūsu vārdu, pēc tam viss apklusa, un viņa nespēkā atkrita gultā. Klusas asaras pieplūda viņas acīs, un viņa nomira.
Es piegāju pie viņas, saucu, bet viņa vairs neatsaucās; es aizspiedu viņas acis un noskūpstīju viņas pieri.
Nabaga dārgā Margerita, es vēlētos kaut es būtu svēta un mans skūpsts aizrunātu par tevi pie Dieva.
Pēc tam es viņu apģērbu, tā kā viņa mani bija lūgusi, aizgāju pie mācītāja, iededzināju viņai divas sveces baznīcā un lūdzu par nomirēju kādu stundu.
Viņas atstāto naudu es atdāvināju nabagiem.
Es nezinu nekā daudz par reliģiju, bet es domāju, ka Dievs būs saredzējis manas neliekuļotās asaras, manu lūgšanu dedzību, dāvanu sirsnību un iežēlosies par to, kas nomira jauna un skaista, un kurai, izņemot mani, nebija neviena cita, kas tai mirstot aizspiestu acis un pārklātu līķautu.
22. februārī.
Šodien viņu paglabāja. Baznīcā bija ieradušies daudzi Margeritas draugi. Daži no tiem sirsnīgi raudāja. Kad bēj-u gājiens tuvojās kapsētai, bija palikuši vairs tikai divi vīrieši, grāfs G., kas bija ieradies tieši uz bērēm no Londonas, un vecais hercogs, kuru pavadīja divi sulaiņi.
Es visus šos sīkumus uzrakstu vēl viņas dzīvoklī; asaras apmiglo manas acis, skumji deg lampa manā priekšā uz galda, kur stāv pusdienas, kūjām nespēju pieskarties, bet kuj-as Nanina ir man sagādājusi, jo divdesmit četras stundas es neesmu ne kumosa ēdusi.
Manā atmiņā ilgi neuzglabāsies šie drūmie iespaidi, jo mana dzīve pieder man tikpat maz, cik Margeritas dzīve piederēja viņai; tāpēc es aprakstu te jums šo notikumu visos sīkumos, baidīdamās, ka tad, kad jūs atgriezīsities, un, ja tas būs pēc ilgāka laika atstarpes, es nevarēšu vairs jums atstāstīt to ar visu tā skumjo nenovēršamību.
— Jūs izlasījāt? — vaicāja Armands, kad es bija So
rokraksta pabeidzis.
— Tagad es saprotu jūsu ciešanas, mans draugs, ja tas ir viss patiesība, ko es izlasīju.
— Mans tēvs to apliecināja man savā vēstulē.
Mēs vēl brīdi pārrunājām par Margeritas skumjo likteni, un tad es aizgāju mājās mazliet atpūsties.
Izstāstījis man šo stāstu, Armands, vēl vienmēr skumjš, tomēr mazliet nomierinājies, sāka atspirgt, un mēs kopā aizgājām pie Pridanses un Jūlijas Diprē.
Pridanse bija bankrotējusi. Šīs savas nelaimes cēloni viņa saskatīja Margeritā, kurai tā ārstēšanās nolūkiem esot aizdevusi daudz naudas, ko pati savukārt aizņēmusies no citiem pret vekseļiem, kujus nevarējusi laikā izpirkt. Margerita nomirusi, neatdodot viņai naudu, kā arī neatstādama nekādas parāda zīmes.
Ar šādiem melu stāstiem, kujus viņa atkārtoja visur, Pridanse aizmaskoja savas naudas grūtības un izspieda no Armanda tūkstoš franku. Armands gan neticēja viņai, bet izlikās, ka tic, aiz cienības pret visiem tiem, kuru sabiedrībā Margerita bija reiz dzīvojusi.
Pēc tam mēs iegriezāmies pie Jūlijas Diprē. Viņa mums izstāstīja bēdīgo notikuma beigu cēlienu, koja aculieciniece viņa bija bijusi, un, atminoties savu draudzeni, sirsnīgi raudāja.
Beigās mēs aizgājām pie Margeritas kapa, virs kuj*a pavasara saules stari raisīja pirmos pumpurus.
Armandam bija atlicis vairs pildīt savu pēdējo pienākumu; atgriezties pie tēva. Viņš vēlējās lai es brauktu viņam līdz.
Viņa tēvs bija tāds, kādu to es biju iedomājies pēc Armanda nostāsta: slaids, cienīgs, laipns.
Ar prieka asarām acīs viņš saņēma Armandu un cieti saspieda manu roiku. Es drīz redzēju, ka tēva jūtas bija pārvarējušas visas citas jūtas.
Viņa meitai Blanšai bija tik dzidrs skats, tik jaunavīgi šķīsta mute, ka viņas dvēselē spēja dzimt tikai skaidras domas, viņas lūpās neaptraipīti vārdi.
Viņa apsveica savu brāli ar smaidu, savā jaunības nevainībā nezinādama, ka tālu no šejienes kāda kurtizāne bija upurējusi savu laimi, dzirdot pieminam viņas vārdu.
Kādu laiku es uzkavējos šai laimīgajā ģimenē un priecājos par to, kas tajā atgriezies ar izveseļojušos sirdi.
Atgriezies Parīzē, es uzrakstīju šo stāstu tā, kā tas man tika stāstīts. Viņam ir tikai viena vērtība, kupa varbūt tādēļ noliegs, — tā ir patiesība.
Es negribu pēc šī stāsta secināt, ka visas sievietes spēj to pašu izdarīt, ko izdarīja Margerita; bet es pārliecinājos, ka viena no viņam savā dzīvē ir izjutusi nopietnu mīlestību, cietusi tās dēļ un nomirusi tās dēļ. Es izstāstīju lasītājam to, ko es uzzināju. Tas bija mans pienākums.
Es neesmu ļaunuma apustulis, bet es labprāt gribētu būt cildenu ciešanu atbalss, visur tur, kur es sadzirdētu šis balss lūgšanu.
Margeritas dzīves stāsts ir izņēmums, to es vēlreiz atkārtoju; ja tas būtu parasts un ikdienišķs, tad nebūtu vērts par to rnnāt.