Nākamajā dienā, 22. oktobrī, pulksten astoņos no rīta Talkavs aicināja ceļā. Argentīnas līdzenumi starp divdesmit otro un četrdesmit otro platuma grādu pazeminās no rietumiem uz austrumiem, tā ka ceļotājiem vajadzēja doties aizvien lejup pa lēzenu nogāzi līdz pašai jūrai.
Kad patagonis atteicās no piedāvātā zirga, Glenervens nodomāja, ka Talkavs, tāpat kā daždien vietējie pavadoņi, uzskata par labāku iet kājām, un tas, starp citu, ņemot vērā viņa garās kājas, nemaz nebūtu grūti. Taču Glenervens maldījās.
Kad pienāca brīdis doties ceļā, Talkavs īpatnējā veidā iesvilpās. Un tūdaļ, paklausot sava saimnieka aicinājumam, no tuvējās birzs izskrēja stalts argentīniešu sugas zirgs. Tas bija neparasti skaists dzīvnieks dū- kanu spalvu, spēcīgs, lepns, drosmīgs un straujš. Viņam bija maza galva, glezns kakls, plati ieplestas nāsis, mirdzošas acis, platas paceles, slaidi izliekts skausts, augstas krūtis, gari skrumšļi, vārdu sakot, visas spēka un veiklības pazīmes. Būdams labs zirgu pazinējs, majors nevarēja vien apjūsmot šo pampu sugas pārstāvi, saskatīdams tajā zināmu līdzību ar angļu hanteru. Šo skaistuli sauca par Tauku, kas patagoņu valodā nozīmē — Putns, un šo vārdu zirgs acīmredzot pilnam attaisnoja.
Tiklīdz Talkavs uzlēca zirgam mugurā, tas tūdaļ rāvās uz priekšu. Patagonis bija tik lielisks jātnieks, ka izraisīja vispārēju apbrīnu. Viņam pie segliem karājās Argentīnas līdzenumos visvairāk lietotie medību ieroči: bolās un laso. Bolās sastāv no trim lodēm, kas savienotas savā starpā ar ādas siksnu. Indiāņi reizēm tās met no simt soļu attāluma nopakaļ vajātam dzīvniekam vai ienaidniekam — un tik precīzi, ka bolās aptinas upurim ap kājām un vienā mirklī nogāž to gar zemi. Indiāņa rokās tas ir varens ierocis, ar kuru viņš rīkojas apbrīnojami veikli. Turpretī laso vienmēr paliek rokās tam, kas to sviež. Laso nav nekas cits kā trīsdesmit pēdas gara, no divām ādas sloksnēm savīta virve, kuras galā ir cilpa, kas slīd caur dzelzs gredzenu, šo cilpu sviež ar labo roku, bet ar kreiso tur laso virvi, kuras gals cieši piestiprināts pie segliem. Patagoņa bruņojumu vēl papildināja gara, pār plecu pārmesta karabīne.
Nepamanījis apbrīnas pilno sajūsmu, kuru izraisīja viņa dabiskā grācija, iznesība un lepnā stāja, Talkavs ieņēma vietu jātnieku pulciņa priekšgalā, un visi devās ceļā. Viņi brīžam aulekšoja, brīžam jāja soļiem, jo rikšot argentīniešu zirgi, kā redzams, neprata. Roberts jāja tik droši, ka Glenervens drīz vien vairs nešaubījās par viņa māku turēties seglos.
Pampu līdzenums sākās Kordiljeru pakājē. To var iedalīt trīs joslās. Pirmā josla, kurā aug zemi koki un krūmi, stiepjas divsimt piecdesmit jūdzes uz austrumiem no Andu kalnu grēdas. Otrā josla, kas ir četrsimt piecdesmit jūdzes plata un noaugusi ar lielisku zāli, izbeidzas simt astoņdesmit jūdžu attālumā no Buenosairesas. No šejienes līdz pat jūrai ceļotājs dodas caur bezgalīgām lucernas un dadžu prērijām. Tā ir trešā pampu josla.
Atstājis aiz muguras Kordiljeru aizas, Glenervena pulciņš vispirms sastapa ceļā neskaitāmas smilšu kāpas, kas šeit pazīstamas ar nosaukumu «medano». Ja šīs smiltis neaiztur augu saknes, vējš tās dzenā gluži kā jūras viļņus. Kāpu smiltis ir ārkārtīgi smalkas. Pat nelielā vējā tās uzvir- puļo gaisā, brīžam izveidodamas veselus smilšu stabus, kas sasniedz pamatīgu augstumu. Šī dabas parādība acīm ir reizē prieks un reizē nelaime. Prieks tāpēc, ka ārkārtīgi interesanti vērot, kā šie klīstošie smilšu stabi saduras, sajaucas, sagāžas un atkal ceļas augšā haotiskā nekārtībā. Nelaime tāpēc, ka smilšu stabi piesārņo gaisu ar sīksīkiem putekļiem, kas iespiežas caur plakstiņiem acīs, lai arī cik cieši tās būtu aizvērtas.
Šī ziemeļvēja izraisītā dabas parādība nerimās turpat visu dienu. Ceļinieku pulciņš tomēr ātri virzījās uz priekšu, un pulksten sešos vakarā Kordiljeri, kas bija palikuši jau četrdesmit jūdžu aiz muguras, vairs tikai neskaidri melnoja pie apvāršņa, gaisdami vakara dūmakā.
Nojājuši krietnas trīsdesmit astoņas jūdzes un juzdamies mazliet noguruši, ceļinieki ar prieku sagaidīja saulrietu. Viņi apmetās straujās Neuke- nas krastā, pie upes, kuras duļķainie ūdeņi putodami traucas starp augstām, sarkanīgām klintssienām. Neukena, kuru daži ģeogrāfi dēvē arī par Ramidu vai Komoju, iztek no ezeriem, kas zināmi vienīgi indiāņiem.
Šai naktī un arī nākamajā dienā nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts stāstīt. Ceļotāji jāja ātri, bez kādiem kavēkļiem. Līdzenais apvidus un mērenā temperatūra ļoti atviegloja ceļojumu. Tomēr ap dienas vidu saule sāka svilināt. Vakarā apvārsni dienvidaustrumos aizsedza mākoņu blāķi. Tā bija droša zīme, ka laiks mainīsies. Patagonis to, protams, zināja un norādīja ģeogrāfam ar pirkstu uz rietumu pamali.
— Skaidrs! — Paganels atsaucās un, pievērsies saviem ceļabiedriem, pavēstīja: — Paredzama laika maiņa. Mums vajadzēs izbaudīt pampero.
Un ģeogrāfs tūdaļ paskaidroja, ka pampero, ārkārtīgi sauss dienvidrietumu vējš, Argentīnas līdzenumos ir visai parasta parādība. Talkavs nebija maldījies. Naktī pampero sāka pūst ar negantu spēku, tas nebija visai patīkami ceļiniekiem, kurus aizsargāja vienīgi pončo. Zirgi nogūlās zemē, bet cilvēki, saspiedušies cieši kopā, nolikās tiem blakus. Glenervens raizējās, ka viesuļvētra varētu viņus aizkavēt, taču Paganels, uzmetis skatienu barometram, nomierināja viņus, sacīdams:
— Parasti pampero plosās trīs dienas, uz to nepārprotami norāda barometra krišanās. Turpretī, ja dzīvsudraba stabiņš ceļas kā šai gadījumā, vēja brāzmas aprimst jau pēc dažām stundām. Nomierinieties, dārgais draugs, rītausmā debesis būs skaidras kā parasti.
— Jūs runājat kā no grāmatas, Paganel, — Glenervens ieminējās.
— Es pats esmu gramata, — Paganels atteica. — Varat mani šķirstīt, kad vien jums iepatīkas.
Grāmatai bija taisnība. Ap pulksten vieniem nakti vējš pēkšņi mitējās, un ceļinieki vēl paguva kārtīgi izgulēties. No rīta visi piecēlās moži un spirgti, īpaši Paganels, kas jautri staipījās, ka locītavas vien krakšķēja.
Jau vairākas reizes ekspedīcija šķērsoja dažādas pampu takas, arī visai svarīgo Karmenas un Mendosas ceļu, kas bija sētin nosēts mūļu, zirgu, aitu un vēršu kauliem. Maitasputnu apknābātie, saulē un vējā izbalojušie kauli noderēja itin kā par ceļa zīmēm. Tie vīdēja tūkstošiem, un laikam ne viena vien cilvēka skeleta pīšļi šeit bija sajaukušies ar uzticamo dzīvnieku pīšļiem.
Līdz šim Talkavs nebija itin neko jautājis par stingri ieturēto maršrutu. Taču viņš, bez šaubām, saprata, ka šis maršruts, nesakrizdams ar parastajiem pampu ceļiem, nenovedīs nevienā no Argentīnas provinču pilsētām, ciematiem vai apmetnēm. Katru ritu ceļinieku pulciņš devās pretī uzlecošai saulei, visu dienu nenovērsdamies no taisnas līnijas, un katru vakaru rietošā saule atradās viņiem tieši aiz muguras. Droši vien Talkavam kā pavadonim šķita savādi, ka nevis viņš ved ceļiniekus, bet ceļinieki ved viņu pašu. Tomēr ar indiāņiem raksturīgo atturību viņš neizrādīja izbrīnu un, ekspedīcijai šķērsojot pampu takas, neizteica nekādas piezīmes. Vienīgi šoreiz, nonācis uz jau minētā ceļa, viņš apturēja zirgu un, pagriezies pret Paganelu, sacīja:
— Karmenas ceļš.
— Jā gan, krietnais patagoņi, — ģeogrāfs atbildēja, pūlēdamies iespējami skaidrāk izrunāt spāņu vārdus, — tas ir ceļš no Karmenas uz Men- dosu.
— Vai mēs pa to nejāsim? — Talkavs vaicāja.
— Nē, — Paganels atbildēja.
— Kurp tad mēs dodamies?
— Taisni uz austrumiem.
— Tas nozīmē nekur nenokļūt.
— Kas zina!
Talkavs apklusa un vērās zinātniekā pagalam pārsteigts. Tomēr viņš. ne mirkli nepieļāva iespēju, ka Paganels dzītu ar viņu jokus. Indiānim,, kas allaž pret visu izturas nopietni, nevar ne prātā ienākt, ka vispār kāds varētu runāt nenopietni.
— Tātad jūs nedodaties uz Karmenu? — brīdi klusējis, viņš piemetināja.
— Nē, — Paganels atbildēja.
— Varbūt uz Mendosu?
— Arī turp ne.
Šai brīdī pie Paganela piejāja Glenervens un jautāja, ko Talkavs sacījis un kāpēc viņš apstājies.
— Viņš man jautāja, kurp mēs dodamies: uz Karmenu vai Mendosu, — Paganels paskaidroja. — Viņš bija ļoti pārsteigts, saņēmis noliedzošas atbildes uz abiem jautājumiem.
— Patiesi, mūsu ceļojums viņam var likties ārkārtīgi dīvains, — Glenervens piezīmēja.
— Es domāju gan. Viņš teica, ka mēs nekur nenokļūšot.
— Vai jūs, Paganel, nevarētu izskaidrot viņam mūsu ekspedīcijas mērķi un to, kāpēc mums jāiet visu laiku uz austrumiem?
— Tas būs ļoti grūti izdarāms, — Paganels atbildēja. — Indiāņiem nav nekādas jēgas par platuma grādiem, un stāsts par dokumentu viņam var likties pilnīgi neticams.
— Ko īsti viņš nesapratīs? — majors nopietni iestarpināja. — Pašu stāstu vai stāstītāju?
— Ak, nelabojamais Makneb! — Paganels izsaucās. — Vai jūs vēl aizvien šaubāties par manu spāņu valodu?
— Tad mēģiniet ieskaidrot, cienījamais draugs.
— Un mēģināšu arī.
Paganels piejāja pie patagoņa un sāka savu runu, bieži apstādamies, jo trūka vārdu un bija grūti pārtulkot dažus speciālus terminus un izskaidrot tos gandrīz pilnīgi neizglītotajam indiānim. Zinātnieks izskatījās gaužām smieklīgs. Viņš sparīgi žestikulēja, cītīgi izrunāja vārdus un vispār tik ļoti pūlējās, ka sviedri straumēm lija viņam no pieres uz krūtīm. Kad pietrūka vārdu, viņš ņēma palīgā rokas. Paganels nolēca no zirga un uzzīmēja smiltīs ģeogrāfijas karti, kur meridiāni krustojās ar paralēlēm, kur bija attēloti divi okeāni un kur aizstiepās Karmenas ceļš. Neviens skolotājs vēl nekad nav bijis iedzīts tādās sprukās. Talkavs mierīgi noraudzījās šais izdarībās, nelikdams manīt, vai viņš kaut ko saprot vai ne. Ģeogrāfa lekcija ilga vairāk nekā pusstundu. Beidzot Paganels apklusa, noslaucīja sviedriem noplūdušo seju un paraudzījās uz patagoņi.
— Vai viņš saprata? — Glenervens jautāja.
— Tūlīt noskaidrosim, — Paganels atbildēja. — Ja viņš nebūs sapratis, no tālākiem mēģinājumiem es atsakos.
Talkavs stāvēja pilnīgi nekustīgi, nebilzdams ne vārda. Viņš neatraudamies skatījās uz smiltīs ieskicēto zīmējumu, ko vējš pamazām izdzēsa.
— Nu? — Paganels noprasīja.
Talkavs šķita neko nedzirdam. Paganels manīja ironisku smīnu uz majora lūpām un, aizskarts savās godajūtās, jau dzīrās ar jaunu enerģiju atsākt ģeogrāfijas lekciju, kad patagonis ar rokas mājienu viņu apstādināja.
— Vai jūs meklējat gūstekni? — viņš jautāja.
— Jā, — Paganels atbildēja.
— Un meklējat tieši uz šīs līnijas starp sauli, kas noriet, un sauli, kas uzlec, — Talkavs piemetināja, pēc indiāņu paraduma apzīmēdams ceļu no rietumiem uz austrumiem.
— Jā, jā, pilnīgi pareizi.
— Un jūsu dievs gūstekņa noslēpumu uzticējis milzīgās jūras viļņiem.
— Jā, pats dievs.
— Lai notiek viņa prāts, — Talkavs svinīgi noteica, — mēs iesim uz austrumiem un, ja būs vajadzīgs, kaut vai līdz pašai saulei!
Sajūsmināts par savu skolnieku, Paganels tūdaļ pārtulkoja biedriem indiāņa atbildi.
— Kāda gudra tauta! — viņš piebilda. — Esmu pārliecināts, ka no divdesmit franču zemniekiem deviņpadsmit nebūtu nenieka sapratuši no mana skaidrojuma.
Glenervens palūdza Paganelam iztaujāt patagoņi, vai viņš nav dzirdējis kaut ko par svešzemniekiem, kas nokļuvuši pampu indiāņu gūstā.
Uzdevis šo jautājumu, Paganels gaidīja atbildi.
— Varbūt… — patagonis sacīja.
Šī atbilde tika nekavējoties pārtulkota, un visi septiņi ceļinieki, ielenkuši Talkavu, raudzījās viņā vaicājošiem skatieniem.
Gaužām satraukts, tikai ar pūlēm razdams vajadzīgos vārdus, Paganels turpināja uzdot jautājumus, turpretī viņa skatiens, neatraudamies no indiāņa sejas, it kā tiecās jau iepriekš nolasīt atbildi no viņa lūpām.
Ikvienu spāņu vārdu ģeogrāfs tūdaļ pārtulkoja angliski, tā ka viņa ceļabiedri dzirdēja atbildes tikpat kā savā dzimtajā valodā.
— Kas bija šis gūsteknis? — Paganels jautāja.
— Tas bija svešzemnieks, eiropietis, — Talkavs atbildēja.
— Jūs viņu redzējāt?
— Nē, bet es pazīstu viņu pēc indiāņu nostāstiem. Viņš bija krietns vīrs! Viņam bija vērša sirds.
— Vērša sirds! — Paganels atkārtoja. — Brīnišķīgā patagoņu valoda!: Vai jūs saprotat, draugi? Tas nozīmē, ka viņš bijis liels drošsirdis.
— Mans tēvs! — Roberts Grants iekliedzās.
Pēc tam, pievērsies Paganelam, pajautāja:
— Kā spāniski būs «Tas ir mans tēvs»?
— Es mio padre, — ģeogrāfs atbildēja.
Tad Roberts, satvēris Talkava roku, maigi sacīja:
— Es mio padre!
— Suo padreZ[22] — patagonis atsaucās, un viņa acīs ielija mirdzums.
Viņš satvēra zēnu rokās, pacēla viņu virs zirga muguras un uzlūkoja
ar apbrīnas pilnu sirsnību. Viņa gudrā un mierīgā seja pauda aizkustinājumu.
Bet Paganels nevarēja vien beigt taujāšanu. Kur atradās šis gūsteknis? Ko viņš darīja? Kad īsti Talkavs dzirdējis par viņu runājam? Visi šie jautājumi urdīt urdīja viņa prātu.
Atbildes nebija ilgi jāgaida, un Paganels uzzināja, ka eiropieti sagūstījusi kāda indiāņu cilts, kas klejojot apvidū starp Riokolorado un Rionegro.
— Bet kur viņš atradās pēdējā laikā? — Paganels jautāja.
— Pie kacika Kalfukura, — Talkavs atbildēja.
— Uz līnijas, pa kuru mēs tagad ejam?
— Jā.
— Un kas ir šis kaciks?
— Viņš ir pojuču cilts virsaitis, cilvēks ar divām mēlēm un divām sirdīm.
— Tas nozīmē, ka šis virsaitis ir nepatiess vārdos un darbos, — Paganels paskaidroja, iepriekš pārtulkojis biedriem burtiski šo gleznaino patagoņu teicienu. — Vai mēs varētu savu draugu atbrīvot? — ģeogrāfs atkal pievērsās pavadonim.
— Varbūt, ja viņš vēl atrodas indiāņu rokās.
— Kad jūs dzirdējāt par viņu runājam?
— Sen. Saule kopš tā laika jau divas reizes dāvājusi pampām vasaru.
Glenervena prieks nebija izsakāms. Patagoņa minētais laiks sakrita ar
dokumentā ierakstīto datumu. Vēl tikai vajadzēja uzdot Talkavam vienu jautājumu. Un Paganels to nekavējoties darīja.
— Jūs runājāt par vienu gūstekni, — viņš sacīja. — Bet vai viņi nebija trīs?
— Nezinu, — Talkavs atbildēja.
— Un nezināt arī, kur gūsteknis patlaban atrodas? \
— Nav ne jausmas.
Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Bija pilnīgi iespējams, ka trīs gūstekņi jau sen izšķirti. Taču no patagoņa sniegtajām ziņām neapšaubāmi izrietēja, ka indiāņu vidū klīst valodas par eiropieti, kas kritis viņu gūstā. Sagūstīšanas laiks un vieta, kur gūsteknis atradies, patagoņa gleznainais izteiciens par gūstekņa drošsirdību — tas viss acīmredzot attiecās uz kapteini Hariju Grantu.
Nākamajā dienā, 25. oktobrī, ceļinieki ar jaunu sparu devās tālāk uz austrumiem. Viņi jāja pa vienmuļiem un skumīgiem līdzenumiem, kuriem, šķiet, nebija ne sākuma, ne gala un kurus šeit sauc par travesijām. Mālainā, visiem vējiem pakļautā zeme bija gluda kā galds. Nekur neredzēja ne vissīkākā akmentiņa, ja nu vienīgi dažās neauglīgās un izžuvušās gravās vai arī indiāņu rokām izrakto dīķu krastos. Retumis ceļā gadījās birzis ar melnīgsnējām koku galotnēm, starp kurām šur tur spraucās laukā baltie maizes koki, kuru pākstis ir pilnas ar saldu, garšīgu un atsvaidzinošu mīkstumu. Nelielos puduros auga terpentīnkoki, šanari, savvaļas irbulenes un dažnedažādi dzelkšņaini krūmi, kas liecināja par zemes neauglību.
Divdesmit sestais oktobris bija grūta diena. Vajadzēja iespējami ātrāk sasniegt Riokolorado. Jātnieku skubinātie zirgi aulekšoja tik raiti, ka tai pašā vakarā uz rietumu garuma 69. grāda un 45. minūtes ekspedīcija nonāca pie varenās pampu upes. Indiāņi to sauc par Kobuleubu, kas nozīmē — lielā upe. Pēc garā tecējuma caur pampām tā ieplūst Atlantijas okeānā. Tur, ietekas tuvumā, vērojama interesanta parādība: tuvojoties •okeānam, ūdens daudzums upē nemitīgi samazinās — vai nu iesūcas zemē, vai arī izgaro. Neparastās parādības cēlonis vēl nav pilnīgi noskaidrots.
Nonācis pie Kolorado, Paganels vispirms steidzās «ģeogrāfijas interesēs» izpeldēties šai mālu iekrāsotajā, sarkanīgajā ūdenī. Viņu pārsteidza upes dziļums, kam par iemeslu bija pirmajos vasaras saules staros kūstošais sniegs. Upe bija tik plata, ka zirgi nejaudāja pārpeldēt viņā krastā. Par laimi, dažus simtus tuāžu augšup pa tecējumu atradās no zariem sapīts un ādas siksnām nostiprināts piekaru tilts, ko bija cēluši indiāņi. Ceļotāju pulciņš pārgāja pāri tiltam un apmetās upes kreisajā krastā.
Pirms gulētiešanas Paganels nolēma precīzi noteikt Kolorado atrašanās vietu un sevišķi cītīgi iezīmēja šo upi kartē, it kā gribēdams atdarīt Jarudžangboču, kas viena pati bez viņa veļ savus ūdeņus Tibetas kalnājos.
Nākamajās divās dienās, 27. un 28. oktobrī, ceļojums norisa bez starpgadījumiem. Joprojām tā pati vienmuļā un neauglīgā zeme. Nekad vēl līdz pat apvārsnim nebija pletusies tik vienveidīga un neizteiksmīga ainava. Toties augsne kļuva aizvien mitrāka. Vajadzēja brist pāri pārplūdušām nogultnēm, tā saucamajām kanadām, un ūdenszālēm aizaugušām lagūnām jeb esterām. Vakarā zirgi apstājās pie Laukemas ezera, kura ūdens satur daudz minerālsāļu un kuru indiāņi tāpēc sauc par Rūgto •ezeru. 1862. gadā šis ezers pieredzēja, kā argentīniešu karaspēks nežēlīgi izrēķinājās ar iezemiešiem. Seit ceļinieki, kā parasti, ierīkoja nometni, un nakts paietu mierīgi, ja nebūtu aluatu sugas pērtiķu un savvaļas suņu. Šie skaļie dzīvnieki droši vien par godu eiropiešiem, vai pušu plēsdami viņu ausis, izpildīja vienu no tām mežonīgajām simfonijām, kuru pienācīgi novērtētu laikam vienīgi kāds nākotnes komponists.