Argentīnas pampas plešas no trīsdesmit ceturtā līdz' četrdesmitajam dienvidu platuma grādam. «Pampa» ir araukāņu vārds un nozīmē «zāļu līdzenums», kas trāpīgi izsaka šā novada raksturu. Ķokveida mimozas pampu rietumu daļā un krāšņās zāles austrumu daļā padara pampas ārkārtīgi savdabīgas. Visa šī veģetācija sakņojas augsnes kārtā, kas sniedz sarkanīgu vai dzeltenu smilšmāla slāni. Ģeologs tajā varētu atrast neizmērojamas bagātības, izpētot terciārā laikmeta noslāņojumus. Tajos lielā daudzumā saglabājušies aizvēsturisku dzīvnieku kauli, kurus indiāņi piedēvē izmirušām milzu bruņnešu sugām, vārdu sakot, zem augu valsts trūdiem paslēpta šīs zemes pirmvēsture.
Amerikas pampas ir tāda pati ģeogrāfiska savdabība kā Lielo ezeru savannas vai Sibīrijas stepes. Pampu klimats, būdams kontinentāls, raksturīgs ar saltākām ziemām un svelmainākām vasarām nekā Buenosaire- sas provincē, jo, kā Paganels paskaidroja, okeāns ziemā pamazām atdod atpakaļ vasarā uzkrāto siltumu. Tāpēc arī salās daudz vienmērīgāka temperatūra nekā kontinenta iekšienē.[23] toties pampu rietumu daļā klimats nav tik vienmērīgs kā piekrastē — Atlantijas okeāna tuvumā. Rietumu daļā notiek pēkšņas temperatūras svārstības, kad dzīvsudraba stabiņš spēji krītas un tikpat spēji kāpj augšup. Rudeņos, tas ir, aprīlī un maijā, bieži nolīst īstas gāzmas. Turpretī šai gadalaikā pieturas ļoti karsts un sauss laiks.
Iepriekš noteikuši virzienu, ekspedīcijas dalībnieki jau rītausmā devās ceļā. Koku un krūmu sakņu nostiprināta, zemes virskārta šeit bija gluži cieta: nebija vairs smilšu, no kurām veidojas medanas, nedz arī smalko putekļu, kas virmo gaisā. Zirgi raiti soļoja starp savdabīgās pampu zāles — pahabravas ceriem, kuros indiāņi patveras negaisa laikā. Aizvien retāk ceļā gadījās miklas liekņas, kur aug vītoli un vietējais augs gygnerium argenteum, kas ciena saldūdens tuvumu. Zirgi, atraduši šais liekņās ūdeni, allaž krietni nodzērās, itin kā gribēdami dzesēt slāpes priekšdienām. Talkavs, jādams pa priekšu, šaustīja krūmus. Viņš baidīja prom čolinas, ļoti bīstamas indīgās čūskas, no kuru kodiena nepilnas stundas laikā nobeidzas pat vērsis. Talkava veiklais zirgs lēca pāri krūmiem, palīdzēdams savam saimniekam iemīt stigu pārējiem zirgiem.,
Zirgi raiti soļoja.
Jāt pa gludo līdzenumu nebija grūti, un ceļinieku pulciņš ātri virzījās uz priekšu. Visapkārt pletās tā pati prērija, kur simt jūdžu apkaimē, šķiet, nevarētu atrast pat ne mazu akmentiņu. Bezgalīga vienmuļība. Nekādu izmaiņu ainavā, nekādu pārsteigumu. Patiesi, vajadzēja būt Paganelam, vienam no tiem zinātniekiem entuziastiem, kuri saredz to, ko citi neredz, lai interesētos par dažādiem sīkumiem. Kas tad saistīja viņa uzmanību? Pat viņam pašam būtu grūti atbildēt uz šo jautājumu. Kāds krūmiņš, kāds zāles stiebriņš. Taču ar to pietika, lai atraisītu zinātniekam mēli un viņš sāktu mācīt Robertu, kas labprāt viņā klausījās.
Arī 29. oktobrī, cik tālu vien skatiens sniedza, visapkārt pletās tas pats bezgala vienveidīgais līdzenums. Ap pulksten diviem dienā ceļinieki ieraudzīja zem zirgu kājām izbalojušus dzīvnieku kaulus. Tās bija milzīga vēršu bara paliekas. Šie kauli negulēja līkloču līnijā, kā parasti ceļā mēdz nokrist cits pēc cita spēku zaudējušie dzīvnieki. Tāpēc neviens nevarēja izskaidrot, kālab vienuviet tik daudz skeletu. Nespēdams rast izskaidrojumu, Paganels griezās ar jautājumu pie Talkava, kas nekavējoties kaut ko atbildēja.
Ģeogrāfa izsauciens «Nevar būt!» un patagoņa apstiprinošais galvas mājiens visus ļoti ieinteresēja.
— Kas šeit ir bijis? — viņi jautāja.
— Debesu uguns, — ģeogrāfs atbildēja.
— Kā gan zibens spējis nodarīt tik lielu postu?! — Toms Ostins iesaucās. — Vienā spērienā nolikt gar zemi piecsimt vēršu!
— Talkavs to apgalvo, un Talkavam ir taisnība. Es viņam ticu, jo pērkona negaisi pampās, starp citu, ir sevišķi neganti. Ka tikai mums tie nebūtu jāizbauda!
— Šausmīgi karsts, — Vilsons ieteicās.
— Termometrs droši vien rāda trīsdesmit grādus ēnā, — Paganels atsaucās.
— Tas mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja, — es jūtu, ka mani caurstrāvo elektrība. Cerēsim, ka šāds karstums ilgi neturēsies.
— Ko jūs! — Paganels iebilda. — Uz laika maiņu nav ko cerēt. Pie apvāršņa neredz ne dūmakas.
— Jo ļaunāk, — Glenervens noteica, — karstums pārāk nokausējis zirgus. Un tev, manu zēn, vai tev nav pārāk karsti? — viņš piemetināja, pievērsdamies Robertam.
— Nē, milord, — jaunais Grants atbildēja. — Karstums man patīk. Tas tik ir ko vērts!
— Sevišķi ziemā, — majors dziļdomīgi noteica, izpūzdams gaisā cigāra dūmu.
Vakarā ceļinieki apstājās pie kāda pamesta rančo, salmiem apjumtas māla būdas. Blakus būdai atradās aploks, kura pussapuvušais mietu žogs vēl varēja naktī pasargāt zirgus no lapsām. Pašiem zirgiem šie viltīgie zvēri neko nevar nodarīt, taču tie pārgrauž apaušus, un zirgi, izmantodami to, aizbēg brīvībā.
Dažu soļu attālumā no rančo bija izrakta bedre, kas acīmredzot kalpoja par virtuvi, jo tajā vēl bija saglabājušies atdzisuši pelni. Būdā atradās sols, ar vēršādu pārklāta guļvieta, katliņš, iesms un mate vārāmais trauks. Dienvidamerikā mate ir plaši izplatīts dzēriens. Tā ir indiāņu tēja. Mate gatavo no kaltētu zāļu uzlējuma un, tāpat kā daudzus amerikāņu dzērienus, sūc caur salmiņu. Izpildot Paganela lūgumu, Talkavs pagatavoja vairākas tases mate, un ceļinieki pēc vakariņām to labprāt iebaudīja, atzīdami par brīnišķīgu dzērienu.
Saule 30. oktobra rītā uzlēca, ietinusies kvēlojošā dūmakā, un raidīja uz zemi svelmējošus starus. Temperatūra šai dienā solījās būt neparasti augsta, un līdzenumā diemžēl nebija nekādas paēnas. Ceļinieku pulciņš tomēr varonīgi devās tālāk uz austrumiem. Vairākkārt viņi sastapa ceļā milzīgus ganāmpulkus. Nejaudādami šai spiedīgajā karstumā plūkt zāli, lopi gulēja, laiski izstiepušies. Sargu vai, pareizāk sakot, ganu nekur nemanīja. Sos milzīgos govju un vēršu barus uzraudzīja vienīgi suņi, kas, slāpju mocīti, bija pieraduši zīst aitas. Vērši šeit ir rāmas dabas, un viņus nesatricina sarkanā krāsa kā viņu Eiropas ciltsbrāļus.
— Tas droši vien tāpēc, ka viņi ganās republikas pļavās, — Paganels sacīja, priecādamies pats par savu asprātību, kura, šķiet, bija pārāk franciska.
Ap dienas vidu pampās iezīmējās dažas pārmaiņas, kas nevarēja palikt nemanītas vienmuļības nogurdinātam skatienam. Zālaugu kļuva aizvien mazāk. Tie atdeva vietu sausajiem dadžiem un gigantiskiem, deviņas pēdas augstiem dzelkšņiem, kuri varētu aplaimot visas pasaules ēzeļus. Sur tur bija redzami tumšzaļi, adataini augi, kādi parasti sastopami sausuma piemeklētos apvidos. Līdz šim prērijas mālainajā augsnē saglabājies mitrums deva ganībām veldzi, un zāles paklājs bija biezs un krāšņs. Turpretī tagad zaļais paklājs, vietumis izdilis, vietumis pārrauts, atsedza skatienam savu lieso pamatni. Talkavs norādīja ceļiniekiem uz šīm aizvien pieaugošā sausuma pazīmēm.
— Man pret šādu pārmaiņu nav nekādu iebildumu, — Toms Ostins ierunājās. — Visu laiku tikai zāle un zāle, galu galā tas reiz var apnikt.
— Nevajag aizmirst: kur zāle, tur arī ūdens, — atsaucās majors.
— Pagaidām ūdens mums netrūkst, — sarunā iejaucās Vilsons, — un ceļā mēs droši vien šķērsosim ne vienu upi vien.
Ja šos vārdus būtu dzirdējis Paganels, viņš, protams, nebūtu palaidis garām izdevību paskaidrot, ka starp Kolorado un Argentīnas provinces sjerrām upes sastopamas visai reti, taču tieši tai brīdī viņš skaidroja Glenervenam kādu parādību, kas bija piesaistījusi lorda uzmanību.
Jau labu laiku gaisā bija jūtama tāda kā deguma smaka, lai gan uguns pie apvāršņa nebija redzama. Nemanīja arī dūmus, kas liecinātu par attālu ugunsgrēku. Šai parādībai nevarēja rast nekādu dabisku cēloni. Drīz vien svilstošas zāles smaka kļuva tik stipra, ka visi, izņemot Paganelu un Talkavu, jutās pārsteigti. Ģeogrāfs, kā allaž, varēja izskaidrot jebkuru parādību un pastāstīja saviem draugiem:
— Mēs neredzam uguni, bet jūtam dūmu smaku. Tomēr paruna, ka nav dūmu bez uguns, ir spēkā tiklab Amerikā, kā Eiropā. Tātad uguns kaut kur ir. Tikai pampas ir tik līdzenas, ka gaisa plūsmām šeit nekas nestāv ceļā un degošās zāles smaka bieži vien saožama septiņdesmit piecu jūdžu attālumā.
— Septiņdesmit piecu jūdžu attālumā? — majors šaubīdamies pārjautāja.
— Tieši tā, — Paganels apstiprināja. — Varu vēl piebilst, ka šie ugunsgrēki izplatās ar lielu ātrumu un bieži vien aptver milzu platības.
— Kas tad aizdedzina prērijas? — Roberts pajautāja.
— Dažkārt zibens, kad zāle saules svelmē izkaltusi, citreiz paši indiāņi.
— Kāpēc viņi to dara?
— Indiāņi uzskata — nezinu, cik pamatots šāds uzskats, — itin kā pampās pēc ugunsgrēkiem labāk augot zāle. Tas, iespējams, ir mēģinājums uzlabot zemes auglību ar pelniem. Taču, manuprāt, šo ugunsgrēku galvenais nolūks ir iznīcināt miljardiem ērču, parazītisku kukaiņu, kuri moka nost ganāmpulkus.
— Bet šāds radikāls līdzeklis var maksāt dzīvību dažam labam līdzenumā klīstošam dzīvniekam, — majors aizrādīja.
— Jā, dažs labs sadeg, taču, ņemot vērā dzīvnieku daudzumu, tam nav nekādas nozīmes.
— Man nerūp indiāņi — tā ir viņu pašu darīšana, — Maknebs turpināja, — bet gan ceļinieki, kas jāj caur pampām. Vai ugunsgrēks viņus nevar pārsteigt un apņemt ar liesmām?
— Un kā vēl! — Paganels iesaucās ar acīm redzamu gandarījumu. — Reizēm tas atgadās, un man nebūtu nekas pretī piedalīties šādā izrādē.
— Tas izklausās pēc mūsu zinātnieka, — Glenervens sacīja, — zinātnes labā viņš būtu ar mieru dzīvs sadedzināties.
— To gan ne, dārgais Glenerven, esmu lasījis Kūperu, un viņa Ādzeķe iemācījis mani izglābties no liesmām. Vajag tikai izraut zāli vairāku tuāžu lielā aplī. Nekas nav vieglāk izdarāms. Tāpēc mani itin nemaz nebaida ugunsgrēka tuvošanās, gluži otrādi, es alkstu to ieraudzīt.
Paganela alkām tomēr nebija lemts piepildīties; ja arī viņš mazliet apcepa, tad vienīgi karstajos saules staros, kas tiešām neizturami svel- mēja. Zirgi šai tropiskajā karstumā smagi elsoja. Uz paēnu nebija nekādu cerību. Ja nu vienīgi, kad kvēlojošo disku aizklāja kāds rēns mākonītis. Tad ēna slīdēja pāri bezgalīgajam līdzenumam un jātnieki skubināja zirgus, gribēdami palikt atsvaidzinošajā ēnā, kuru austrumu vējš dzina uz priekšu kopā ar mākoni. Taču zirgi drīz vien atpalika un neaizklātais dienas spīdeklis atkal lēja uguns versmi pār izdedzināto pampu zemi.
Izrādījās, Vilsons, apgalvodams, ka ūdens krājumi esot pietiekami, nebija ņēmis vērā neremdināmās slāpes, kas šai dienā mocīja viņa ceļabiedrus. Arī viņa paredzējums, ka ceļā droši vien gadīšoties kāda upe, bija stipri pārsteidzīgs. Patiesībā upju nebija nemaz, jo gludajā līdzenumā tās nevarēja rast piemērotu gultni. Arī indiāņu izraktās mākslīgās ūdenskrātuves bija izsīkušas. Redzēdams, ka sausuma pazīmes ar katru jaunu jūdzi kļūst aizvien krasāk izteiktas, Paganels uzsāka sarunu ar Talkavu un jautāja viņam, kur viņš cerot atrast ūdeni.
— Saliņas ezerā, — indiānis atbildēja.
— Kad mēs to sasniegsim?
— Rītvakar.
Argentīnieši, ceļodami pa pampām, parasti rok akas un uziet ūdeni dažu tuāžu dziļumā. Taču mūsu ceļiniekiem nebija vajadzīgo darbarīku un viņi nevarēja izmantot šo ūdens ieguves veidu. Vajadzēja iztikt ar mazāku ūdens devu, un, lai arī neizturamas slāpes nevienu nemocīja, tomēr tās pilnīgi apmierināt neviens nevarēja.
Vakarā, nojājuši trīsdesmit jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Visi cerēja izgulēt dienā uzkrāto nogurumu, taču moskītu un odu mākoņi viņus, burtiski, tirdīja. So kukaiņu parādīšanās liecināja, ka grozīsies vējš, un tiešām drīz vien tas mainīja virzienu un sāka pūst no ziemeļiem. Turpretī uzmācīgie kukaiņi šai apvidū parasti pazūd vienīgi reizēs, kad vējš iegriežas dienvidos vai dienvidrietumos.
Majors mierīgi pacieta sīkās dzīves likstas, turpretī Paganels šķendējās par ikvienu likteņa dzēlienu, viņš sūtīja pie visiem velniem moskītus un odus un nevarēja vien beigt gausties, ka nav paskābināta ūdens, ar ko veldzēt tūkstošiem sūrstošo kodumu. Lai gan majors centās viņu nomierināt, sacīdams, ka vajadzētu justies laimīgam jau tāpēc vien, ka no trīs simti tūkstošiem kukaiņu sugām, kas pazīstamas dabaszinātniekiem, viņiem darīšanas vienīgi ar divām, Paganels nākamajā rītā tomēr pamodās visai nelāgā garastāvoklī.
Taču, kad ekspedīcija jau gaismas svīda posās ceļā, ģeogrāfs nebija skubināms, jo tai pašā dienā vajadzēja sasniegt Saliņas ezeru. Zirgi bija pagalam noguruši un beidzās vai nost aiz slāpēm. Jātnieki no saviem krājumiem gan atlicināja ūdeni arī zirgiem, tomēr viņu tiesa bija visai niecīga. Sausums lika sevi manīt aizvien vairāk un karstums šķita vēl neizturamāks, jo pūta putekļiem piesātinātais ziemeļvējš, pampu samums.
Sajā dienā ceļojuma vienmuļību uz brīdi izkliedēja kāds starpgadījums. Pēkšņi Milredijs, kas jāja pa priekšu, pagriezās atpakaļ un ziņoja, ka tuvojas kāda indiāņu nodaļa. Šī sastapšanās tika uzņemta dažādi. Glenervens cerēja, ka indiāņi varēs sniegt kādas ziņas par «Britānijas» jūrniekiem. Turpretī Talkavs nejutās iepriecināts par iespēju sastapties ar klejotājiem indiāņiem. Viņš uzskatīja tos par laupītājiem un centās izvairīties no šīs tikšanās. Pēc viņa norādījuma ceļinieku pulciņš saspiedās cieši kopā un satvēra ieročus. Vajadzēja būt gataviem uz visu.
Drīz vien parādījās indiāņu nodaļa. Tajā nebija vairāk par desmit jātniekiem, un patagoņi tas nomierināja. Indiāņi apstājās apmēram simt soļu attālumā. Tagad viņi bija labi redzami, šie iezemieši piederēja pie tās pampu cilts, kuru 1833. gadā sakāva ģenerālis Rosass. Viņi bija lieliski savas rases pārstāvji: gara auguma, augstu, izliektu pieri, olīvkrāsas ādu. Indiāņi bija tērpušies gvanako un sesku ādās, apbruņojušies ar divdesmit pēdu gariem šķēpiem, lingām, bolām un laso. Pēc tā, cik veikli viņi vadīja zirgus, varēja spriest, ka viņi ir prasmīgi jātnieki.
Apstājušies simt soļu attālumā no ceļiniekiem, indiāņi par kaut ko apspriedās, kliedza un žestikulēja. Glenervens izjāja viņiem pretī. Taču viņš nenojāja ne divas tuāzes, kad indiāņu nodaļa spēji pagriezās un neticami ātri izgaisa skatienam. Mūsu ceļinieku nokausētie zirgi nekad nebūtu varējuši viņus panākt.
— Gļēvuļi! — Paganels iesaucās.
— Godīgi ļaudis tik nadzīgi nemuktu, — Maknebs piebilda.
— Kas tie par indiāņiem? — Paganels jautāja Talkavam.
— Gaučo, — patagonis atbildēja.
— Gaučo, — Paganels atkārtoja, pagriezdamies pret ceļabiedriem. — Gaučo! Tādā gadījumā mums nevajadzēja būt tik piesardzīgiem. No šiem indiāņiem nav ko baidīties.
— Kāpēc tā? — majors noprasīja.
— Tāpēc, ka gaučo ir miermīlīgi zemnieki.
— Jūs esat pārliecināts, Paganel?
— Bez šaubām. Viņi noturēja mūs par laupītājiem un aizaulekšoja prom.
— Es tomēr domāju, ka viņi neuzdrošinājās mums uzbrukt, — Glenervens iebilda, aizkaitināts, ka nav izdevies parunāties ar iezemiešiem, lai tie būtu kas būdami.
— Pilnīgi pareizi, — majors paziņoja, — ja nemaldos, šie gaučo ir nevis miermīlīgi zemnieki, bet gan veikli un bīstami laupītāji.
— Blēņas! — Paganels iesaucās.
Un viņš tik dedzīgi sāka apcerēt šo etnoloģijas jautājumu, ka aizkaitinātais majors, par spīti savai atturībai, atļāvās atcirst:
— Manuprāt, jums nav taisnība, Paganel.
— Nav taisnība? — zinātnieks pārjautāja.
— Jā. Pat Talkavs šos indiāņus noturēja par laupītājiem, un Talkavs, domājams, viņus pazīst.
— Tas vēl neko nenozīmē, Talkavs šoreiz kļūdījies, — Paganels skarbi attrauca. — Gaučo ir miermīlīgi zemkopji, visparastākie gani, nekas vairāk. Es pats esmu tā rakstījis pietiekami pazīstamajā brošūrā par pampu iezemiešiem.
— Tātad jūs esat kļūdījies, Paganela kungs.
— Es kļūdījies, Makneba kungs?
— Tās pašas izklaidības dēļ, ja vēlaties zināt, — majors palika pie savām domām, — un nākamajos izdevumos jums vajadzēs izdarīt attiecīgus labojumus.
Paganels, juzdamies sāpīgi aizskarts, ka viņa ģeogrāfijas zināšanas tiek ne vien apstrīdētas, bet kļūst par ņirgāšanās objektu, saīga aizvien vairāk.
— Ielāgojiet, cienītais kungs, — viņš sacīja majoram, — ka manām grāmatām nekādi kļūdu labojumi nav vajadzīgi.
— Nē, ir vajadzīgi, vismaz šai gadījumā! — Maknebs atcirta, parādīdams ne mazāku stūrgalvību.
— Kā redzams, cienītais kungs, jūs kļūstat kašķīgs, — Paganels iedzēla.
— Bet jūs, kā redzams, — rupjš! — majors dzēla pretī.
Strīds acīmredzot draudēja pieņemt visai plašus apmērus, lai gan strīda iemesls nebija to pelnījis. Tāpēc Glenervens uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.
— Patiesi, — viņš sacīja, — jūsu strīdā vērojama gan kašķība, gan rupjība. Es brīnos par jums abiem.
Patagonis, nesaprazdams, par ko strīdas, bez grūtībām noskārta, ka abi draugi tūlīt saies ragos. Viņš pasmaidīja un mierīgi sacīja:
— Tas ir ziemeļu vējš.
— Ziemeļu vējš! — Paganels iesaucās. — Kāds tam sakars ar ziemeļu vēju?
— Kas tur ko nesaprast, — Glenervens atsaucās, — ziemeļu vējš ir jūsu nelāgā garastāvokļa cēlonis. Esmu dzirdējis, ka Amerikas dienvidos tas ārkārtīgi uzbudinot nervu sistēmu.
— Zvēru pie svētā Patrika, jums taisnība, Edvard! — majors iesaucās un sāka skaļi smieties.
Turpretī pārlieku iekarsušais Paganels negribēja tik viegli mest strīdam mieru un pavērsās pret Glenervenu, kura iejaukšanās viņam šķita nepiedienīga.
— Tātad, pēc jūsu domām, milord, — viņš sacīja, — mana nervu sistēma atrodas uzbudinājuma stāvoklī?
— Protams, Paganel, un iemesls tam ir ziemeļu vējš, kas pampās dažkārt noved cilvēku pat līdz noziegumam tāpat kā tramontāns Romas apkaimē.
— Līdz noziegumam! — zinātnieks attrauca. — Tātad es izskatos pēc cilvēka, kas grasās pastrādāt noziegumu?
— Gluži tā es neteicu.
— Sakiet taču atklāti, ka es gribu jūs nogalināt!
— O! Jūs tiešām iedvešat man bailes! — Glenervens iesaucās, nevarēdams apvaldīt smieklus. — Par laimi, ziemeļu vējš nepūš ilgāk par vienu dienu.
Glenervena vārdi izraisīja veselu smieklu šalti. Paganels iecirta piešus zirgam sānos un aizauļoja uz priekšu, lai vientulībā izkliedētu nelāgo garastāvokli. Pēc stundas ceturkšņa viņš jau bija pilnīgi aizmirsis strīdu.
Tā zinātnieks šai dienā uz brīdi palika neuzticīgs savam lādzīgajam raksturam, taču Glenervens bija pareizi norādījis, ka cēlonis šim vājuma mirklim ir tīri ārējs.
Pulksten astoņos vakarā Talkavs, kas jāja kādu gabalu pa priekšu, pavēstīja, ka viņi tuvojas sengaidītajam ezeram. Pēc ceturtdaļstundas ceļinieku pulciņš jau jāja lejup pa Saliņas ezera krastu. Taču ceļiniekus gaidīja rūgta vilšanās. Ezers bija izžuvis.