Zaķa Paganela pasakai bija lieli panākumi. Viņam pat skaļi aplaudēja, taču katrs palika pie saviem ieskatiem un rezultāts, tāpat kā visās diskusijās, bija viens un tas pats — zinātnieks nevienu nepārliecināja. Tomēr visi bija vienis prātis, ka nevajag zaudēt dūšu, izaicināt likteni un, ja nav nedz pils, nedz būdas, tad jāapmierinās ar koku.
Kamēr risinājās šī un vēl citas sarunas, bija pienācis vakars. Pēc šādas satraukumu pilnas dienas kārtīgs, atspirdzinošs miegs bija vairāk nekā nepieciešams. Ombu iemītniekus bija nogurdinājusi ne vien cīņa ar plūdiem, bet arī negantā dienas svelme. Viņu spārnotie kaimiņi jau devās pie miera, pampu lakstīgalas — ilgeri — beidza savas melodiskās rulādes. Visi putni
bija nozuduši krēslainajā lapu biezoknī. Prātīgākais bija sekot viņu piemēram.
Taču, iekams «ieritinājās ligzdiņā», kā Paganels sacīja, Glenervens, Roberts un ģeogrāfs uzkāpa «novērošanas tornī», lai pēdējo reizi pārskatītu bezgalīgo ūdens klajotni. Bija apmēram pulksten deviņi vakarā. Saule nupat grima mirdzošā dūmakā. Viss debesjums rietumu pusē tinās karstos tvaikos līdz pat zenītam. Parasti tik spožie dienvidu puslodes zvaigznāji neskaidri mirgoja, itin kā ietīti miglas plīvurā. Tomēr tos varēja saskatīt, un Paganels iepazīstināja Robertu un Glenervenu ar polārās joslas zvaigznēm. Starp citu, zinātnieks parādīja viņiem Dienvidu Krustu, četras pirmā un otrā lieluma zvaigznes, kas veido rombveida zvaigznāju un atrodas gandrīz pola augstumā; Kentaura zvaigznāju, kurā mirgo zemei vistuvākā zvaigzne, tikai astoņi tūkstoši miljardu ljē attālumā; divus plašus miglājus, Magelāna mākoņus, no kuriem lielākais aizņem debesjumā laukumu, kas ir divsimt reižu lielāks par Mēness redzamo virsmu, un, beidzot, «melno caurumu», kurā, šķiet, nav itin nevienas zvaigznes.
Orions, kas redzams abās puslodēs, diemžēl vēl nebija uzlēcis, tomēr Paganels abiem skolniekiem izstāstīja kādu saistošu savdabību no pata- goņu kosmogrāfijas. Pēc poētisko indiāņu domām, Orions ir milzīgs laso un trīs bolās, kuras aizmetis pa debesu prērijām klīstošs mednieks. Visi šie zvaigznāji atspoguļojās ūdens spogulī, veidodami itin kā otras debesis, kuru skaistumu varēja apbrīnot.
Kamēr Paganels iepazīstināja klausītājus ar kosmogrāfijas noslēpumiem, apvārsnis austrumu pamalē apmācās, bieza, tumša, skaidri iezīmēta mākoņu blīva pamazām cēlās augšup, apdzēsdama zvaigznes. Draudīgais mākonis drīz aizsedza pusi debesjuma. Šķita, ka mākoni dzen uz priekšu paša spēks, jo nebija jūtama ne mazākā vēja pūsma. Gaiss bija pilnīgi nekustīgs. Kokam nedrebēja neviena lapa, ūdens virsu nesakrunkoja ne visniecīgākais vilnītis. Kļuva grūti elpot, itin kā milzīgs pneimatiskais sūknis būtu izretinājis gaisu. Atmosfēra bija piesātināta ar elektrību, un ikviena dzīva būtne juta, kā tā plūst pa nerviem.
Elektrības ietekmi juta arī Glenervens, Paganels un Roberts.
— Savelkas negaiss, — Paganels sacīja.
— Vai tu nebaidies no pērkona? — Glenervens jautāja zēnam.
— Nē, milord, — Roberts atbildēja.
— Tas ir labi, jo negaiss vairs nav tālu.
— Un negaiss, kā liecina debess, būs ļoti bargs, — Paganels piebilda.
— Mani biedē nevis pats negaiss, — Glenervens turpināja, — bet gan lietus gāzmas, kas nāks tam līdz. Mēs izmirksim līdz ādai. Lai ko jūs teiktu, Paganel, ar ligzdu vien cilvēkam nepietiek, un drīz vien jūs pats to izbaudīsit.
— Viss atkarīgs no filozofijas …
— Filozofija jūs nepaglābs no izmirkšanas.
— Protams, ne, taču tā sasilda.
— Bet nu kāpsim lejā pie pārējiem, — Glenervens sacīja, — un ieteiksim viņiem ietīties filozofijā un pončo, cik cieši vien iespējams, un katrā ziņā paņemt krājumā labi daudz pacietības, jo tā mums gaužām noderēs.
Glenervens pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajām debesīm. Mākoņu blīva tagad tās klāja viscaur. Vienīgi rietumu pamalē vēl blāvāja nespodra svītra. Odeņi satumsa un atgādināja milzīgu negaisa mākoni, kas grasās saplūst ar biezo dūmaku. Neko vairs nevarēja saskatīt. Iestājās melna tumsa. Ne gaismas stariņa, ne skaņas. Klusums kļuva tikpat bezgalīgs kā tumsa.
— Kāpjam lejā, — Glenervens steidzināja, — drīz sāksies zibens un pērkons.
Visi trīs nošļūca pa gludajiem zariem lejā. Šeit viņus ļoti pārsteidza spokaina pusgaisma, ko izstaroja veselas miriādes mirdzošu punktiņu, kuri dūkdami šaudījās virs ūdens.
— Vai tā ir fosforescence? — Glenervens vaicāja.
— Nē, — Paganels atbildēja, — tie ir fosforescējoši kukaiņi, jāņtārpiņi, dzīvi un lēti dimanti, no kuriem Buenosairesas sievietes izgatavo burvīgas rotaslietas.
— Ko, vai šīs lēkājošās dzirksteles ir kukaiņi? — Roberts iesaucās.
— Jā, draudziņ. Tieši tā.
Roberts noķēra vienu no mirdzošajiem kukaiņiem. Paganels nebija maldījies. Tas bija lielai kamenei līdzīgs, apmēram collu garš kukainis, kuru indiāņi sauc par tukotuko. Šis īpatnējais kukainis izstaroja gaismu no saviem krūšu vairodziņiem, un tā bija tik spēcīga, ka tumsā varēja lasīt. Paganels pielika kukaini pie sava pulksteņa un saskatīja, ka tas rāda desmit vakarā.
Pienācis pie majora un trim matrožiem, Glenervens deva norādījumus, kā sagatavoties naktsguļai. Bija gaidāms spēcīgs negaiss. Pēc pirmajiem pērkona grāvieniem, bez šaubām, sacelsies vējš un ombu sāks stipri šūpoties. Tāpēc ikvienam tika piekodināts labi cieši piesieties pie zaru gultas. Ja nebija iespējams paglābties no debesu ūdeņiem, vismaz vajadzēja izsargāties no zemes ūdeņiem un neiekrist mutuļojošā straumē, kas traucās koka pakājē.
Ceļinieki novēlēja eits citam labu nakti, tiesa, nelolodami sevišķas cerības, ka nakts būs laba. Pēc tam katrs ieritinājās savā ligzdā, ietinās pončo un gaidīja atnākam miegu.
Taču neparastu dabas parādību tuvošanās ikvienā dzīvā būtnē izraisa neskaidru nemieru, kuru pārvarēt nejaudā pat visspēcīgākie. Satrauktie ombu iemītnieki nebija spējīgi aizvērt acis un, atskanot pirmajiem pērkona grāvieniem, visi vēl bija nomodā. Glenervens aizlīda līdz horizontālā zara galam un izbāza galvu no lapotnes.
Melnās debesis tālumā jau plosīja spoži zibeņi, kas skaidri atspoguļojās uzplūdušā ezera ūdenī. Padebeši pāršķēlās bez spalga trokšņa gluži kā mīksts, pūkains audums. Pavērojis debesjumu, kas saplūda kopā ar apvārsni vienā vienīgā melnā tumsā, Glenervens atgriezās koka centrā.
— Ko jūs sakāt, Glenerven? — Paganels viņam jautāja.
— Es saku, ka sākums ir labs, draugi, un, ja tas tā turpināsies, negaiss būs drausmīgs.
— Jo labāk! — Paganels sajūsmināts iesaucās. — Tā kā izvairīties no šīs izrādes nav iespējams, tad esmu priecīgs, ka tā vismaz būs krāšņa.
— Lūk, vēl viena jūsu teorija, kas izkūpēs kā dūmi, — majors piebilda.
— Un viena no manām labākajām teorijām, Makneb. Esmu vienis prā- tis ar Glenervenu — negaiss būs lielisks! Nupat, kamēr pūlējos iemigt, man ienāca prātā vairāki gadījumi, kas palīdz nezaudēt cerības. Mēs atrodamies lielo elektrisko vētru rajonā. Esmu kaut kur lasījis, ka 1793. gadā tieši šeit, Buenosairesas provincē, kāda negaisa laikā zibens spēris trīsdesmit septiņas reizes. Mans kolēģis Martēns de Musī dzirdējis pērkona dārdu, kas turpinājies nepārtraukti veselas piecdesmit piecas minūtes.
— Vai viņš klausījās ar pulksteni rokā? — majors jautāja.
— Jā, ar pulksteni rokā, — Paganels apstiprināja. — Mani dara nemierīgu vienīgi tas, ka augstākais punkts šai līdzenumā ir tieši tas pats ombu, kurā atrodamies mēs. Zibensnovedējs mums patlaban gaužām noderētu, jo no visiem pampu kokiem zibens visvairāk iecienījis tieši ombu. Jums, draugi, droši vien ir zināms, ka zinātnieki neieteic negaisa laikā meklēt patvērumu zem kokiem.
— Jūsu padoms nāk īstajā reizē, — majors noteica.
— Nudien, Paganel, jūs esat izvēlējies piemērotu brīdi, lai paziņotu mums šo nomierinošo vēsti, — Glenervens piemetināja.
— Jebkurš brīdis ir piemērots, lai iegūtu jaunas zināšanas. Nu iet vaļā!
Šo nesavlaicīgo sarunu pārtrauca pērkona grāvieni. Tie kļuva aizvien
spēcīgāki. Tuvodamies tie pārgāja no zemajiem toņiem uz vidējiem, ja vietā ir salīdzinājums no mūzikas. Drīz vien tie kļuva spalgi un sāka neganti strinkšķināt atmosfēras stīgas. Visu apkārtni piepildīja uguns. Urj šai ugunīgajā murskulī nebija iespējams noteikt, tieši kura elektriskā dzirkstele izraisa šo nebeidzamo dārdoņu, kas, daudzkārtēji atbalsodamās, aizskan debesu bezdibenīgajās dzīlēs.
Nepārtraukti liesmojošie zibeņi bija dažnedažādas formas. Daži triecās perpendikulāri pret zemi piecas sešas reizes vienā un tai pašā vietā. Citi modināja zinātniekā vislielāko interesi: pat Arago savos daudzajos novērojumos bija redzējis tikai divus dakšveida zibeņus, turpretī šeit tos varēja redzēt simtiem. Bija arī tādi zibeņi, kas sadalījās bezgala daudzos koraļļveida žuburos, uzburdami uz tumšā debesu fona brīnumainu gaismas rotaļu.
Drīz vien visu pamali no austrumiem uz ziemeļiem apjoza žilbinoši spoža, fosforescējoša josla. Ugunsgrēks pamazām apņēma visu apvārsni, aizdedzinādams mākoņus gluži kā ātri uzliesmojošu vielu, un, atspoguļodamies vizinainajos ūdeņos, tas veidoja milzīgu uguns lodi, kuras centrā atradās ombu.
Glenervens uņ viņa ceļabiedri klusēdami raudzījās šai baismīgajā izrādē. Viņi nevarēja sarunāties, jo nebija iespējams citam citu dzirdēt. Brīžam bālgana, spokaina gaisma izrāva no tumsas gan majora mierīgo seju, gan Paganela ziņkāres pilnās acis, gan Glenervena enerģiskos vaibstus, gan Roberta apjukušo sejiņu, gan matrožu bezrūpīgās fizionomijas..
Nedz lietus, nedz vēja pagaidām nebija. Taču drīz vien debesu slūžas atvērās. Uz melnā debesu fona nostiepās vertikālas strūklas gluži kā meti aužamajos stāvos. Lielas lietus lāses, atsizdamās pret ezera spoguli, zibeņu: plaiksnīgajā gaismā iemirgojās kā dzirkstelītes. Vai lietus gāzma liecināja par negaisa beigām? Vai Glenervens un viņa ceļabiedri tiks cauri vienīgi ar pamatīgu dušu? Nē. Kad debesu uguņošana bija sasniegusi kulmināciju, ombu koka lielajā zarā pēkšņi parādījās melnu dūmu apvīta uguns lode dūres lielumā. Kādu brīdi griezusies pati ap savu asi, šī lode sprāga gluži kā bumba ar tik drausmīgu troksni, ka tas pārskanēja visus citus pērkona grandus. Gaisā uzvirmoja sēra tvaiki. Uz mirkli viss apklusa, un tad atskanēja Toma Ostina kliedziens:
— Koks deg!
Toms Ostins nebija maldījies. Vienā mirklī liesma, itin kā tikusi klāt milzīgajai uguņošanas raķetei, apņēma visu ombu rietumu pusi. Nokaltušie zari, no sausās zāles savītās ligzdas un visa koka rēpuļainā aplieva bija labu labā ēsma rijīgajai ugunij.
Tūlīt sacēlās arī vējš un uzpūta uguni vēl gaišākās liesmās. Vajadzēja bēgt prom. Glenervens un viņa ceļabiedri steidzīgi devās uz ombu aus-
Zibeņi bija dažnedažādas formas.
trumu pusi, kuru vēl nebija aptvērušas liesmas. Apmulsuši, baiļu pārņemti, viņi klupdami krizdami līda pa zariem, kas liecās zem viņu smaguma. Liesmu apņemtie zari čokurojās, sprakšķēja un locījās ugunī kā sārtā iemestas dzīvas čūskas. Kvēloši nodedži krita ūdenī un, mezdami sarkanīgus atspulgus, aiztraucās pa straumi. Brīžam uzvīdamās milzīgā augstumā un izgaisdamas, šķiet, degošā gaisā, brīžam negantā viesuļa pieplacinātas, liesmas apņēma visu ombu kā Nesus tunika. Glenervens,. Roberts, majors un matroži bija šausmu pārņemti, viņus smacēja biezie dūmi, svilināja neizturamais karstums. Ari viņā pusē uguns jau bija aptvērusi koka pazares. Nekas to nespēja nedz apdzēst, nedz apstādināt, un nelaimīgie ceļinieki bija pārliecināti, ka viņiem neglābjami jāsadeg dzīviem tāpat kā tiem indusiem, kurus sadedzina elka vēderā. Beidzot stāvoklis vairs nebija izturams, no divām nāvēm vajadzēja izvēlēties to, kura nav tik briesmīga.
— Ūdenī! Leciet ūdenī! — Glenervens iesaucās.
Vilsons, kuru jau skāra liesmas, pirmais metās ezerā, taču tai pašā. mirklī lejā atskanēja stindzinošs izbaiļu kliedziens:
— Palīgā! Palīgā!
Ostins tūdaļ metās pie drauga un palīdzēja viņam atkal uzrāpties kokā..
— Kas tur bija?
— Kaimani! Kaimani! — Vilsons attrauca.
Patiesi, koka pakājē mudžēt mudžēja šie visbīstamākie rāpuļi, mirdzi- nādami bruņas ugunsgrēka plaiksnīgajā gaismā. Redzot viņu saplacinātās astes, galvas, kas atgādināja šķēpu uzgaļus, izvalbītās acis, briesmīgos žokļus, kas sniedzās aiz ausīm, Paganels pēc šīm raksturīgajām pazīmēm uzreiz pazina alkatīgos Amerikas aligatorus, kurus spāņu aizjūras zemēs sauc par kaimaniem. Viņu bija kāds desmits. Viņi kūla ūdeni ar milzīgajām astēm un grauza ombu ar garajiem apakšžokļu zobiem.
Nelaimīgie ceļinieki saprata, ka viņu bojā eja ir neizbēgama. Viņus gaidīja šaušalīga nāve: vai nu uguns liesmās, vai kaimanu rīklēs. Pat majors noteica savā rāmajā balsī:
— Nudien beidzamā stundiņa klāt.
Mēdz būt tādi apstākļi, kad cīnīties pret tiem nav cilvēka spēkos, apstākļi, kad satrakoto stihiju spēj uzveikt vienīgi kāda cita stihija. Glenervens ar klīstošu skatienu vēroja pret viņiem sazvērējušos uguni un ūdeni, nezinādams, kādu glābiņu izlūgties no debesīm.
Negaiss, tiesa, jau bija mazliet pierimis, taču gaisā atradās ievērojams daudzums tvaiku, kuriem elektrība piešķīra neiedomājamu spēku. Dienvidu pamalē pamazām izveidojās milzīgs virpuļviesulis, savdabīgs miglas konuss, kura galotne atradās lejā, bet pamatne augšā. Savienodams ban- gainos ūdeņus ar negaisa mākoņiem, virpuļviesulis drīz vien sāka tuvoties. Griezdamies neiedomājamā ātrumā, tas iesūca sevī no ezera veselu stabu ūdens un sparīgi virpināja sev apkārt visas tuvākās gaisa strāvas.
Pēc dažiem mirkļiem gigantiskais virpuļviesulis uzdrāzās virsū ombu, apņemdams to no visām pusēm. Koks nodrebēja līdz pat saknēm. Gle- nervenam šķita, ka kaimani ar saviem spēcīgajiem žokļiem rauj ombu laukā no zemes. Ceļinieki, turēdamies cits pie cita, juta, ka varenais koks padodas un sāk gāzties. Tā liesmojošie zari ar griezīgu šņākoņu iemērcās mutuļojošajā ūdenī. Tas viss norisinājās nepilnā sekundē. Virpuļviesulis jau brāzās tālāk, uzsūkdams savā ceļā ūdeni, itin kā gribētu iztukšot ezeru līdz pašam dibenam.
Ar visām saknēm izgāztais ombu sāka peldēt pa straumi. Kaimani bija pagaisuši, tikai viens ar atvērtu rīkli pa izrautajām saknēm zagās klāt cilvēkiem. Milredijs satvēra degošu milnu un deva ar to rāpulim tik pamatīgu triecienu, ka pārlauza tam mugurkaulu. Kaimans tenteriski iezvēlās ūdenī. Viņa milzīgā aste joprojām ar negantu spēku kūla ūdeni, kamēr viņš nozuda straumes vērpetēs.
Glenervens un ceļabiedri, tikuši vaļā no rijīgajiem rāpuļiem, pārgāja uz liesmu neapņemtajiem zariem vēja pusē. Tikmēr degošais ombu, orkānam pūšot ugunīgajās burās, aiztraucās nakts melnumā kā liesmojošs branders.