Džons Mengls vispirms pamatīgi noenkuroja kuģi. Piecu asu dziļumā tika izmesti divi enkuri. Ar blīvu granti klātais jūras dibens bija lieliska enkurvieta. Tādējādi jahtai vairs nedraudēja briesmas tikt aizrautai atklātā jūrā vai uzsēsties uz sēkļa. Pēc ilgās cīņas ar nāves briesmām «Dunkans» beidzot atradās nelielā līcītī, kuru no okeāna vējiem aizsargāja lokveida zemes strēle.
Lords Glenervens paspieda jaunajam kapteinim roku un sacīja:
— Paldies, Džon!
Un Džons Mengls juta, ka šie divi vārdi viņu bagātīgi gandarījuši. Pārdzīvotās dvēseles mokas Glenervens bija paturējis pie sevis — nedz lēdija Helēna, nedz Mērija Granta, nedz Roberts pat nenojauta, cik lielas briesmas nupat bija pagājušas secen.
Tagad vajadzēja noskaidrot būtisku jautājumu: kādā piekrastes punktā «Dunkanu» atdzinusi drausmīgā vētra? Cik tālu tas novirzījies no trīsdesmit septītās paralēles? Cik tālu uz dienvidrietumiem palicis Bernuli rags. Visi šie jautājumi tika uzdoti Džonam Menglam. Kapteinis nekavējoties izdarīja mērījumus, kuru rezultātus pēc tam atzīmēja kuģa kartē.
Izrādījās, ka «Dunkans» nemaz nebija pārlieku novirzījies no sākotnējā kursa — tikai par diviem grādiem. Jahta atradās uz austrumu garuma 136°12' un dienvidu platuma 35°07', pie Katastrofu raga, pie vienas no Austrālijas dienvidu piekrastes smailēm, trīs simti jūdzes no Bernuli raga.
Katastrofu rags, kura nosaukums skan gluži kā liktenīgs pareģojums,, atrodas iepretim Borda ragam, kas augstas zemes strēles veidā iesniedzas.
jūrā no Ķenguru salas. Starp abiem šiem ragiem paveras Investigeitora jūras šaurums, kas ved uz diviem diezgan dziļiem līčiem: ziemeļos atrodas Spensera līcis, dienvidos — Svētā Vincenta līcis. Sā līča austrumu krastā atrodas Adelaidas osta, Dienvidaustrālijas provinces galvaspilsēta. Ade- laida dibināta 1836. gadā, un tajā ir četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Lai gan pilsētas apkaime bagāta izrakteņiem, tās iedzīvotāji lielākoties apstrādā auglīgo zemi, kas dod krietnas vīnogu, apelsīnu un citu lauksaimniecības kultūru ražas, nevis dibina lielus rūpniecības uzņēmumus. Tāpēc pilsētā ir mazāk inženieru nekā agronomu, un vispār tirdzniecība un rūpniecība nav lielā cieņā.
Vai «Dunkana» bojājumus šeit būs iespējams izlabot? Šo jautājumu vajadzēja noskaidrot. Lai uzzinātu, kas īsti noticis ar kuģa skrūvi, Džons Mengls pavēlēja nirējiem nolaisties jahtas pakaļgalā. Nirēji ziņoja, ka viena no skrūves lāpstiņām saliekusies un iestrēgusi skrūvvadnī, tāpēc arī skrūve nav varējusi griezties. Bojājums tika atzīts par nopietnu, un tā izlabošanai vajadzīgā iekārta Adelaidā droši vien nebūs atrodama.
Glenervens un kapteinis Džons, visu labi apsvēruši, pieņēma šādu lēmumu: uzvilcis buras, «Dunkans» brauks gar Austrālijas krastu, meklējot «Britānijas» katastrofas pēdas, apstāsies pie Bernulļ raga, ievāks tur no vietējiem iedzīvotājiem ziņas par katastrofu, pēc tam turpinās ceļu uz dienvidiem līdz Melburnai, kur jahtas bojājumus varēs viegli izlabot. Tiklīdz skrūve sāks griezties, «Dunkans» uzņems kursu uz austrumu piekrasti, lai pabeigtu meklējumus.
šis plāns tika pieņemts. Džons Mengls nolēma pacelt enkuru, tiklīdz sāks pūst pirmais izdevīgais ceļavējš. Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pievakarē orkāns pilnīgi norima. No dienvidrietumiem sāka pūst spirgts vējš. Komanda posās ceļam. Tika uzvilktas jaunas buras. Pulksten četros no rīta matroži stājās pie enkuru grieztuves. Drīz vien enkurs, izrauts no grunts, pacēlās uz klāja, un «Dunkans» ar uzvilktu fokburu, marsburu, bramburu, klīveriem, bezānburu un flagštoka buru aiztraucās gar Austrālijas krastiem.
Pēc divām stundām Katastrofu rags izgaisa skatienam un jahta jau peldēja Investigeitora jūras šaurumā. Vakarā, apbraucis Borda ragu, «Dunkans» slīdēja dažu kabeļtauvu attālumā gar Ķenguru salu. Šī sala, kas ir vislielākā no Austrālijas piekrastes sīkajām salām, noder par patvērumu izbēgušiem trimdiniekiem. Sala izskatās apburoša. Milzīgi zaļo augu paklāji sniedzas līdz pat piekrastes kārtainajām klintīm. Pa salas klajumiem un mežiem, tāpat kā 1802. gadā — šīs salas atklāšanas gadā —, lēkā neskaitāmi ķenguru bari. Nākamajā dienā, kamēr «Dunkans» kursēja gar piekrasti, ūdenī tika nolaistas laivas ar komandas locekļiem, lai tie izpētītu kraujos Ķenguru salas krastus. Patlaban jahta atradās uz trīsdesmit sestās paralēles, taču Glenervens negribēja atstāt nepārmeklētu nevienu vietu piekrastē līdz pat trīsdesmit astotajai paralēlei.
18. decembrī, traukdamās pilnās burās ar īsta klipera ātrumu, jahta slīdēja cieši gar Satikšanās līča krastiem, kur 1828. gadā nokļuva ceļotājs Stērts, pēc tam kad bija atklājis Mareju — lielāko Dienvidaustrālijas upi. Līča piekraste vairs nemaz neatgādināja koši zaļos Ķenguru salas krastus. Lēzeno un izroboto krastu vienmuļību tikai vietumis pārtrauca kāds saules izdedzināts pakalns, šur tur varēja redzēt kādu pelēku klinti vai kuprainu zemesragu, vārdu sakot, itin visur bija jūtams dienvidu kontinenta sausums.
Laivu apkalpēm šai braucienā bija krietni jāpastrādā, taču neviens no jūrniekiem nesūdzējās. Gandrīz vienmēr viņus pavadīja Glenervens, Paganels, kas nekad nešķīrās no lorda, un jauniņais Roberts. Viņi gribēja paši savām acīm redzēt «Britānijas» atliekas. Tomēr pat visrūpīgākie meklējumi nedeva nekādu pierādījumu, kas liecinātu par katastrofu. Austrālijas krasti bija tikpat mēmi kā Patagonijas prērijas. Taču, kamēr nebija sasniegta dokumentā norādītā vieta, cerības nedrīkstēja zaudēt. Tie bija tikai papildu pasākumi, lai izvairītos no jebkuras nejaušības. Naktīs «Dunkans» dreifēja, lai paliktu tai pašā vietā, bet dienā piekraste tika rūpīgi pārmeklēta.
20. decembrī ceļotāji sasniedza Bernuli ragu, kas noslēdz Lasepeda līci, neatraduši savā ceļā itin nekādas «Britānijas» atliekas. Taču šī neveiksme vēl neko nepierādīja. Patiesi, kopš katastrofas brīža bija pagājuši veseli divi gadi, un šai laikā jūra ne vien varēja, bet tai vajadzēja sadragāt, izmētāt un noraut no rifiem visas trīsmastu burinieka atliekas. Turklāt iezemieši, kas kuģa katastrofu sajūt tāpat kā maitu lijas maitu, protams, pievākuši pat vissīkākās atlūzas. Bet Hariju Grantu un viņa abus biedrus, kas krita gūstā, pēc tam kad viļņi viņus bija izmetuši krastā, iezemieši, bez šaubām, aizveduši kontinenta iekšienē.
Taču tādā gadījumā sabruka viena no asprātīgākajām Zaķa Paganela hipotēzēm. Kamēr runa bija par Argentīnu, ģeogrāfs ar pilnām tiesībām varēja apgalvot, ka dokumentā minētie skaitļi attiecas nevis uz kuģa avārijas vietu, bet gan uz gūstekņu atrašanās vietu. Lielās pampu upes ar daudzajām pietekām varēja viegli aiznest uz jūru vērtīgo dokumentu. Turpretī šeit, šajā Austrālijas daļā, ir maz upju, kas šķērsotu trīsdesmit septīto paralēli. Turklāt Riokolorado un Rionegro plūst uz jūru cauri neapdzīvotiem novadiem, toties galvenās Austrālijas upes — Mareja, Jara„
Dārlinga — vai nu ietek cita citā, vai ari ieplūdina savus ūdeņus okeānā cauri grīvām, kas kļuvušas par rosīgām ostām. Cik gan mazas bija iespējas, ka trauslā pudele pa upēm, kur nemitīgi brauc kuģi, varētu nokļūt Indijas okeānā!
Tas nevarēja paslīdēt garām vērīgam prātam. Paganela hipotēze, kas bija pieņemama Patagonijas provincēs, nebija piemērojama Austrālijai. Paganels piekrita šiem apsvērumiem, kurus kādā sarunā izteica majors Maknebs. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka dokumentā minētie grādi varēja attiekties vienīgi uz «Britānijas» katastrofas vietu, ka pudele tātad iesviesta jūrā Austrālijas rietumu piekrastē.
Un tomēr, kā pamatoti aizrādīja Glenervens, šī galīgā dokumenta interpretācija neizslēdza iespēju, ka kapteinis Grants atrodas gūstā. Viņš taču pats uzvedina uz šīm domām ar šādu dokumentā ierakstītu frāzi: «… kur nežēlīgie iezemieši viņus sagūstīs.» Tāpēc nebija vairs nekādas jēgas meklēt gūstekņus tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, jo tikpat labi tie nevarēja atrasties arī uz kādas citas paralēles.
Tā tika galīgi atrisināts tik ilgi apspriestais jautājums un izdarīts šāds secinājums: ja Bernuli raga apkaimē netiks atrastas «Britānijas» pēdas, lordam Glenervenam neatliks nekas cits kā atgriezties Eiropā. Tiesa, meklējumi tādā gadījumā nebūs devuši nekādus panākumus, taču savu pienākumu Glenervens būs izpildījis vīrišķīgi un godīgi.
Šis lēmums jahtas pasažierus, protams, gaužām apbēdināja, pagalam nomākti jutās Mērija un Roberts Granti. Braukdami uz krastu kopā ar lordu un lēdiju Glenerveniem, Džonu Menglu, Maknebu un Paganelu, abi kapteiņa Granta bērni domāja, ka jautājums par to, vai viņu tēvs ir izglābies, tagad tiks izšķirts galīgi un uz visiem laikiem, jo Paganels nesen notikušajās pārrunās bija skaidri pamatojis, ka avārijā cietušie jau sen būtu atgriezušies dzimtenē, ja kuģis būtu uzskrējis uz austrumu piekrastes zemūdens klintīm.
— Nezaudējiet cerības! Nekad nezaudējiet cerības! — lēdija Helēna drošināja jauno meiteni, kas sēdēja viņai blakus laivā, kura devās uz krastu. — Dievs mūs uzklausīs..
— Jā gan, mis Mērija, — ierunājās kapteinis Džons, — brīžos, kad cilvēka iespējas ir izsmeltas, iejaucas kāda augstāka vara un negaidīti paver jaunus ceļus.
— Lai dievs jūs uzklausa, mister Džon! — Mērija Granta noteica.
Krasts vairs nebija tālāk par vienu kabeļtauvu. Tas beidzās ar lēzenu nogāzi pie zemesraga, kas iesniedzās kādas divas jūdzes jūrā. Laiva piestāja krastā dabiskā līcītī starp diviem koraļļu sēkļiem. Šādi koraļļu veidojumi droši vien apjozīs ar rifu joslu visu Austrālijas dienvidu krastu. Jau tagad tās bija kuģiem bīstamas zemūdens klintis, un ļoti iespējams, ka uz tām sadragāta arī «Britānija».
«Dunkana» pasažieri bez kādiem starpgadījumiem izkāpa gluži tuksnesīgā krastā. Visgarām liedagam pacēlās kārtainu klinšu krauja sešdesmit, astoņdesmit pēdu augstumā. Nebija viegli bez kāpnēm un kāšiem uzrāpties šai dabiskajā cietokšņa mūrī. Par laimi, Džons Mengls kādu pusjūdzi uz dienvidiem uzgāja izlauzu, ko bija izveidojis klints nobrukums. Acīmredzot bargajās pavasara un rudens vētrās, triekdamās pret šo irdeno tufa barjeru, jūra bija izskalojusi pamatni un izraisījusi masīva augšdaļas nogruvumu.
Glenervens un viņa ceļabiedri iegāja šai spraugā un uzkāpa pa diezgan stāvu nogāzi klints virsotnē. Roberts veikli kā kaķēns uzrāpās pirmais. Paganels bija gluži vai izmisis, ka divpadsmit gadus vecs puisēns ar savām bērna kājām apsteidzis viņu, garkājainu, četrdesmitgadīgu vīru. Toties ģeogrāfs atstāja tālu aiz muguras gauso majoru, kuru šis fakts, protams, nemaz nesatrauca. Drīz vien visi ceļinieki atradās klints virsotnē un vēroja ainavu, kas pavērās skatienam. Tas bija nīkulīgiem krūmiem noaudzis, neapstrādāts klajums, neauglīga zeme, kuru Glenervens salīdzināja ar Skotijas zemienes gleniem, bet Paganels — ar Bretaņas smilšainajiem landiem. Zeme visgarām piekrastei šķita neapdzīvota, taču tālumā redzamās ēkas liecināja par cilvēka klātbūtni, turklāt nevis mežoņu, bet civilizētu cilvēku.
— Dzirnavas! — Roberts iesaucās.
Patiesi, apmēram trīs jūdžu attālumā griezās vējdzirnavu spārni.
— Jā, tās ir dzirnavas, — Paganels apliecināja, pavērsis pret sarunas objektu tālskati. — Manu skatienu allaž iepriecē šī necilā un reizē tik derīgā celtne.
— Tik ļoti līdzīga baznīcas tornim, — lēdija Helēna piebilda.
— Jā gan, kundze, viena maļ maizi miesai, turpretim otra maļ maizi dvēselei. No šī redzes viedokļa tās šķiet līdzīgas.
— Ejam uz dzirnavām! —■ Glenervens vedināja.
Visi devās ceļā. Apkārtne pārmainījās — cilvēka roku neskarto zemi pēkšņi nomainīja apstrādāti lauki. Krūmu vietā zaļš dzīvžogs ietvēra acīmredzot nesen uzartu līdumu. Vairāki vērši un pusducis zirgu ganījās pļavā, kas bija apstādīta ar kuplām akācijām no Ķenguru salas plašajām kokaudzētavām. Pēc kāda brīža parādījās ari labības lauki. Šur tur jau spu-
— Ejam uz dzirnavam! — Glenervens vedināja.
rojās zeltainas vārpas. Pļavās pacēlās siena kaudzes, kas bija sakrautas kā milzīgi bišu stropi. Aiz jauniem zedeņu žogiem kuploja krāšņi augļu dārzi, kur daiļais tik jauki sadzīvoja ar praktisko. Pēc tam nāca šķūņi un citas parocīgi izvietotas saimniecības ēkas. Beidzot skatienam pavērās vienkārša, bet mājīga dzīvojamā ēka, pār kuru pacēlās torņveida dzirnavas, glāstīdamas cilvēku mitekli ar garo spārnu slīdošajām ēnām. Vēstīdamas par svešinieku parādīšanos, atskanēja četru lielu suņu rejas, un tūdaļ no dzīvojamās mājas iznāca gadus piecdesmit vecs vīrs ar laipnu seju. Aiz viņa parādījās pieci zaļoksnēji jaunekļi, viņa dēli, un viņu māte, liela un spēcīga sieviete. Te nevarēja būt nekādu šaubu: šis vīrs savas dūšīgās ģimenes un jauno ēku vidū bija tipisks īru kolonists, kas, atstājis nabadzīgo dzimteni, devies pāri jūrām meklēt laimi un pārticību šai turpat vai pirmatnējā zemē.
Glenervens un viņa ceļabiedri vēl nebija paguvuši stādīties priekšā, kad atskanēja saimnieka sirsnības pilnie vārdi:
— Laipni lūdzam ceļiniekus Pedija O'Mūra namā!
— Jūs esat īrs? — Glenervens vaicāja, spiezdams kolonista sniegto roku.
— Es biju īrs, — Pedijs O'Mūrs atbildēja. — Tagad esmu austrālietis. Nāciet iekšā, kungi, lai kas jūs būtu, mana māja ir arī jūsu māja.
Neatlika nekas cits kā pieņemt šo laipno uzaicinājumu. Misis O'Mūra tūdaļ ieveda namā lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, bet kolonista dēli palīdzēja atnācējiem atbrīvoties no ieročiem.
No resniem baļķiem celtās mājas apakšstāvā atradās plaša un gaiša istaba. Pie koši izkrāsotām sienām bija nolikti vairāki koka soli, turpat atradās arī kāds desmits ķebļu, divas ozolkoka bufetes, kur bija saridāti balti fajansa trauki un mirdzošas alvas krūzes, kā arī plats un garš galds, pie kura varētu ērti justies pat divdesmit ciemiņu. Viss istabas iekārtojums bija jo piemērots pamatīgi celtajai mājai un tās staltajiem iemītniekiem.
Pusdienu galds jau bija klāts. Starp rostbifu un jēra cepeti kūpēja zupas bļoda. Galdu rotāja lieli šķīvji ar olīvām, vīnogām un apelsīniem. Seit bija viss, ko vien var vēlēties. Nekā netrūka. Saimnieks un saimniece bija tik mīļi un laipni, bet lielais galds tik bagāts un kārdinošs, ka neapsēsties pie tā liktos nepieklājīgi. Istabā ienāca arī fermas strādnieki, kuri ēda pie viena galda ar saviem saimniekiem. Pedijs O'Mūrs norādīja ar roku uz viesiem paredzētajām vietām.
— Es jūs gaidīju, — viņš sacīja lordam.
— Gaidījāt? — Glenervens bija pagalam pārsteigts.
— Es vienmēr gaidu tos, kuri ierodas, — īrs atbildēja.
Pēc tam viņš svinīgi noskaitīja lūgšanu, kamēr viņa ģimene un kalpi godbijīgi stāvēja kājās. Lēdiju Helēnu šīs vienkāršās paražas ļoti aizkustināja, un, pārmijuši skatienu ar vīru, viņa saprata, ka viņš izjūt to pašu.
Pusdienām tika parādīts pienācīgs gods. Tūlīt sāka risināties ari dzīvas sarunas. Skoti un īri ir tuvi kaimiņi. Tikai dažas tuāzes platā Tvidas upe, kas nošķir Skotiju no Anglijas, ir nepārvaramāka robeža nekā divdesmit Ijē platais jūras šaurums, kas atdala seno Kaledoniju no zaļās Īrijas. Pedijs O'Mūrs izstāstīja savu dzīvesstāstu. Tas bija tāds pats kā visiem emigrantiem, kurus nabadzība un posts padzinis no dzimtenes. Daudzi svešatnē meklē laimi, taču atrod vienīgi vilšanos, postu un nelaimi. Viņi vaino likteni, aizmirsdami paši savu muļķību, laiskumu un netikumus, Turpretī tie, kas ir pieticīgi un drosmīgi, taupīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus.
Tāds bija Pedijs O'Mūrs. Viņš atstāja Dandolku, kur viņam draudēja bada nāve, un devās kopā ar ģimeni uz Austrālijas kontinentu, izkāpa krastā Adelaidas ostā, apmainīja nepastāvīgo kalnrača nodarbošanos pret nodrošināto zemkopja darbu un jau pēc diviem mēnešiem sāka strādāt šai tagad tik plaukstošajā fermā.
Visa Dienvidaustrālijas teritorija ir sadalīta astoņdesmit akru[31] lielos gabalos. sos zemes gabalus valdība piešķir kolonistiem. Katrā no šiem gabaliem centīgs zemkopis var nopelnīt iztiku un atlicināt skaidrā naudā astoņdesmit sterliņu mārciņas gadā.
Pedijs O'Mūrs to prata. Viņam lieti noderēja zināšanas agronomijā. Viņš strādāja, taupīja un par ienākumiem no pirmā zemes gabala ieguva citus. Viņa ģimene auga augumā tāpat kā viņa saimniecība. īru zemnieks kļuva lielas zemes īpašnieks. Nebija vēl pagājuši divi gadi, kad viņam piederēja jau pieci simti akru apgūtas zemes un pieci simti galvu liels ganāmpulks. Seit viņš bija pats sev kungs, turpretī Eiropā viņš'bija vergs. Viņš bija tik neatkarīgs, cik neatkarīgs vien cilvēks var būt pasaulē brīvākajā zemē.
Kad īru emigrants beidza savu dzīvesstāstu, viesi viņam no visas sirds novēlēja laimi un panākumus. Pedijs O'Mūrs, bez šaubām, gaidīja atklātību pret atklātību, taču nekādus jautājumus viesiem neuzdeva. Viņš bija viens no tiem smalkjūtīgajiem cilvēkiem, kuri mēdz teikt: «Redzat, kas es esmu, bet, kas esat jūs, — to es neprasu.» Glenervens pats gribēja viņam izstāstīt par «Dunkanu», kas noenkurojies pie Bernuli raga, par saviem meklējumiem, kurus viņš turpina ar tādu neatlaidību. Taču, būdams cilvēks, kas vienmēr taisnā ceļā dodas uz mērķi, viņš vispirms noprasīja Pe- dijam O'Mūram, vai tas nezina kaut ko par «Britānijas» avāriju.
īra atbilde nebija iepriecinoša. Viņš nekā nebija dzirdējis par šādu kuģi. Pēdējos divos gados vispār nav gājis bojā neviens kuģis nedz augšpus, nedz lejpus zemesraga. Tā kā «Britānija» bija cietusi katastrofu pirms- nepilniem diviem gadiem, īru kolonists varēja ar pilnu pārliecību apgalvot, ka šai rietumu piekrastes daļā nav izmests malā neviens avarējis jūrnieks.
— Bet tagad, milord, — viņš piemetināja, — es atļaušos pavaicāt, kāpēc jūs uzdodat man šādu jautājumu.
Tad Glenervens izstāstīja kolonistam par atrasto dokumentu, par «Dunkana» ceļojumu un neatlaidīgajiem pūliņiem atrast kapteini Grantu. Viņš- neslēpa arī to, ka tik noteiktais Pedija O'Mūra apgalvojums sagrauj visas viņu cerības un viņi ir spiesti atteikties no nodoma atrast avarējušos «Britānijas» jūrniekus.
Šie Glenervena vārdi atstāja uz viņa ceļabiedriem nomācošu iespaidu. Roberta un Mērijas acīs sariesās asaras. Pat Paganels nespēja pateikt neviena mierinoša vārda, kas modinātu cerības. Džona Mengla sirdi pildīja skaudras, neremdināmas sāpes. Šos drosmīgos, cēlsirdīgos cilvēkus, kurus «Dunkans» bija velti atvedis uz šiem tālajiem krastiem, sāka pārņemt izmisums, kad pēkšņi kāds sacīja:
— Milord, teiciet un slavējiet dievu! Ja kapteinis Grants ir dzīvs, tad viņš atrodas Austrālijā!