Bija 1864. gada 23. decembris. Šis mēnesis, kas Ziemeļu puslodē ir tik nemīlīgs un drūms, tik tumšs un drēgns, Austrālijas kontinentā butu saucams par jūniju. Pēc kalendāra vasara bija iestājusies pirms divām dienām, jo 21. decembrī saule jau bija aizsniegusi lielo Mežāža tropu un tagad tās uzturēšanās laiks virs horizonta diendienā samazinājās par dažām minūtēm. Tādējādi Glenervena jaunajam ceļojumam vajadzēja notikt viskarstākajā gadalaikā, turpat vai 'tropiskā saules svelmē. Visi Anglijas īpašumi šai pasaules daļā tiek dēvēti par Austrālāziju. Šeit ietilpst Jaunā Holande, Tasmānija, Jaunzēlande un dažas apkārtējās salas. Pats Austrālijas kontinents sadalīts vairākās plašās kolonijās, kuras ir visai atšķirīgas tiklab lieluma, kā arī dabas bagātību ziņā. Ja uzmet skatienu Petermena vai Prešela sastādītajām jaunākajām kartēm, vispirms acīs duras Austrālijas provinču nevainojami taisnās robežlīnijas. Angļi, kā redzams, tās nosprauduši, itin nemaz nerēķinoties nedz ar kalnu grēdām, nedz ar upēm, nedz ar klimata atšķirībām, nedz ar rasu atšķirībām, šīs kolonijas piekļaujas cita citai kā regulāri taisnstūri un ieiet cita citā gluži kā mozaīkas gabali. Visās šais taisnajās līnijās un taisnajos leņķos vairāk jūtams ģeometra nekā ģeogrāfa roku darbs. Vienīgi krastu izlocī- jumi, fjordi, līči, zemesragi un upju ietekas ar savu valdzinošo neparastību dabas vārdā protestē pret šo līniju pareizību.
Austrālijas kartes līdzība ar šaha galdiņu vienmēr pamatoti satrauca Zaķu Paganelu un izraisīja viņā izsmieklu. Ja Austrālija būtu bijusi franču kolonija, tad franču ģeogrāfi, protams, nekad nebūtu nonākuši tik tālu savā kaislībā uz lineālu un velci.
Milzīgajā Austrālijas salā patlaban ir sešas kolonijas: Jaunā Dienvid- velsa — galvaspilsēta Sidneja, Kvīnslenda — galvaspilsēta Brisbeina, Viktorijas province — galvaspilsēta Melburna, Dienvidaustrālija — galvaspilsēta Adelaida, Rietumaustrālija — galvaspilsēta Pērta un, beidzot, Ziemeļaustrālija, kurai galvaspilsētas vēl nav. Kolonisti apguvuši vienīgi piekrastes. Tikpat kā nav nozīmīgas pilsētas, kas atrastos tālāk par divi simti jūdzēm zemes iekšienē. Kontinenta centrālā daļa, kas lieluma ziņā līdzinās divām trešdaļām Eiropas, gandrīz nemaz nav izpētīta.
Trīsdesmit septītā paralēle, par laimi, neiet cauri šiem bezgalīgajiem tuksnešiem, šiem neizpētītajiem apgabaliem, kuri jau prasījuši zinātnei tik daudz upuru. Arī Glenervens nebūtu varējis tos šķērsot. Viņu interesēja vienīgi Austrālijas dienvidu daļa, tas ir, viņam vajadzēja šķērsot Adelai- das provinces šauro strēmeli, pēc tam Viktorijas provinci visā tās platumā un beidzot smaili apvērstajam trīsstūrim, ko veido Jaunās Dienvidvelsas province.
No Bernuli zemesraga līdz Viktorijas provinces robežai nav vairāk par sešdesmit divām jūdzēm. So attālumu var mierīgi nobraukt divās dienās, un Airtons nākamās dienas vakarā jau cerēja apmesties uz naktsguļu Esplijā, pilsētā, kas atrodas Viktorijas provinces galējos rietumos.
Kā parasti, ceļojuma sākumā gan jātnieki, gan zirgi izrāda lielu dedzību. Pret jātnieku aizrautību nebūtu ko iebilst, toties zirgu sparīgums ir jāapvalda. Ja priekšā stāv tāls ceļš, spēki ir jātaupa. Tāpēc tika nolemts braukt caurmērā ne vairāk par divdesmit piecām, trīsdesmit jūdzēm dienā.
Turklāt zirgi bija spiesti piemēroties gausajiem vēršiem, šīm dzīvajām mašīnām, kas laika ziņā zaudēto atgūst ar savu apbrīnojamo izturību. Milzīgā ore ar pasažieriem un proviantu bija ekspedīcijas kodols, tās ceļojošais cietoksnis. Jātnieki varēja apmest kādu līkumu uz vienu vai otru pusi, taču pārlieku attālināties no ratiem viņi nedrīkstēja.
Tā kā vispār nekāda noteikta ceļošanas kārtība nebija pieņemta, jātnieki zināmās robežās varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem — mednieki auļot pa klajumu, kavalieri tērzēt ar pasažierēm, filozofi filozofēt. Paganelam, kas apvienoja visas šīs īpašības, vajadzēja vienlaikus būt visur.
Brauciens caur Adelaidas provinci nebija interesants. Jūdzēm tālu lēzenu, putekļainu pakalnu virknes mijās ar krūmiem aizaugušajiem klajumiem, kurus šai zemē sauc par bušu, kā arī prērijām, kur puduros auga krūmāji ar smailām, sāļām lapām, ko tik ļoti cienī aitas. Starp Adelaidas telegrāfa līnijas stabiem mierīgi ganījās «cūku purni» — aitas ar cūkas galvu —, un tādas sastopamas vienīgi Jaunajā Holandē. Šie līdzenumi pārsteidzoši atgādināja Argentīnas pampu vienmuļību. Tāda pati līdzena, ar zāli apaugusi zeme. Tāda pati skaidri iezīmēta apvāršņa līnija. Maknebs jokoja, ka viņi vēl aizvien atrodoties Dienvidamerikā. Turpretī Paganels apgalvoja, ka apkārtne drīz vien mainīšoties. Paļaujoties uz zinātnieka apgalvojumu, ceļinieki gaidīja kaut ko brīnišķīgu.
Pulksten trijos pēc pusdienas rati iebrauca pilnīgi klajā līdzenumā, kas pazīstams ar nosaukumu Moskītu ieleja. Ģeogrāfam bija dota iespēja pašam pārliecināties par šā nosaukuma pareizību. Gan ceļiniekiem, gan zirgiem lielas ciešanas sagādāja nemitīgie uzmācīgo divspārņu dzēlieni. Izvairīties no tiem nebija iespējams. Vieglāk bija kodumus ieziest ar ožamo spirtu no ceļojuma aptieciņas. Zaudējis pacietību, Paganels sūtīja pie visiem velniem šos asinskāros moskītus, kas tik nežēlīgi dzēla viņa garo augumu. Pievakarē līdzenumu atdzīvināja daži akāciju dzīvžogi. Sur tur pacēlās balto gumijkoku puduri. Tālumā aizstiepās nesen iebrauktas ratu sliedes. Pēc tam parādījās no Eiropas ievestie olīvkoki un citronkoki, mūžzaļie ozoli un beidzot —• labi uzturēti žogi. Pulksten astoņos vakarā, Airtona iesma mudināti, vērši sasniedza Redgumas stansiju.
Par stansijām kontinenta iekšienē sauc apmetnes, kurās audzē lopus, Austrālijas galveno bagātību. Šejienes lopkopjus sauc par skvoteriem, tas ir, cilvēkiem, kas sēž uz zemes. Patiesi, pēc klaiņojumiem pa neaptveramajiem klajumiem nogurušais kolonists vispirms cenšas apsēsties.
Redgumas stansija nebija liela, taču Glenervenu šeit uzņēma ļoti sirsnīgi. Sais vientuļajās cilvēku mītnēs ceļiniekam galds allaž ir klāts, un Austrālijas kolonists allaž ir viesmīlīgs namatēvs.
Nākamajā dienā Airtons iejūdza vēršus jau mazā gaismiņā. Viņš gribēja tai pašā vakarā nokļūt Viktorijas provincē. Apkārtne pamazām kļuva aizvien pauguraināka. Līdz pat apvārsnim viļņveidīgi aizstiepās koši sarkanām smiltīm klāti pakalni. Šķita, ka līdzenumam uzmests milzīgs, sarkans karogs un tā krokas plandās vējā. Dažas melijas, lāsumainās priedes ar taisnu un gludu stumbru, pleta savus tumši zaļos zarus pār leknajām ganībām, kurās jautri draiskuļojās lēcējpeles. Tālāk stiepās krūmiem un jauniem gumijkokiem apauguši lauki. Pēc tam krūmus nomainīja atsevišķi koki, pirmie Austrālijas mežu pārstāvji.
Kad ceļinieki tuvojās Viktorijas provinces robežai, apkārtne mainījās aizvien vairāk. Viņi juta, ka sper kāju uz gluži jaunas zemes. Viņi nemitīgi virzījās pa taisnu līniju, un nekādi šķēršļi, nedz ezers, nedz kalns, nevarēja viņus piespiest šo līniju lauzt vai izliekt. Viņi konsekventi pielietoja pirmo ģeometrijas teorēmu, virzīdamies bez novirzes pa ceļu starp diviem punktiem. No paguruma un ceļa grūtībām nebija ne miņas. Jātnieki saskaņoja zirgu soli ar gauso vēršu gaitu, bet šie rāmie dzīvnieki, lai arī nesoļoja diez cik ātri, toties nekad neapstājās ceļā.
Nogājusi divās dienās sešdesmit jūdzes, karavāna 23. decembra vakarā ieradās Esplijā, pirmajā Viktorijas provinces pilsētā, kas atrodas Virneras apgabalā uz simt četrdesmit pirmā garuma grāda.
Airtons apturēja ratus pie iebraucamās vietas «Crowti's Inti», kurai tika dots šis lepnais «Kroņa hoteļa» nosaukums tāpēc, ka labākas viesnīcas nebija. Uz galda drīz vien parādījās kūpošas vakariņas, kurās bija vienīgi dažādos veidos pagatavota jēra gaļa.
Ceļinieki ēda daudz, taču vēl vairāk runāja. Vēlēdamies iespējami vairāk uzzināt par Austrālijas kontinenta dīvainībām, visi vienā laidā iztau-
Redgumas statisija.
jāja ģeogrāfu. Nelikdamies ilgi lūgties, Paganels labprāt stāstīja par Viktorijas provinci, kuru mēdz dēvēt arī par Laimīgo Austrāliju.
— Aplams nosaukums! — Paganels piemetināja. — Daudz saprātīgāk būtu nosaukt šo provinci par Bagāto Austrāliju, jo par valstīm var sacīt tāpat kā par cilvēkiem: bagātība vēl nenes laimi. Līdz ar zelta lauku atklāšanu Austrālija nokļuva alkatīgu un plēsonīgu avantūristu ķetnās. Jūs
paši varēsit par to pārliecināties, kad brauksim caur zelta atradņu apgabaliem.
— Kā liekas, Viktorijas kolonija tikai nesen dibināta? — lēdija Glenervena iejautājās.
— Jā, kundze, tā pastāv tikai trīsdesmit gadus. Tā nodibināta 1835. gada 6. jūnijā, otrdien …
— …vakarā pulksten septiņos piecpadsmit minūtēs, — piemetināja majors, kuram patika pavilkt uz zoba ģeogrāfu par viņa datu precizitāti.
— Nē, pulksten septiņos desmit minūtēs, — ģeogrāfs gluži nopietni izlaboja. — Tieši šai laikā Betmens un Folkners nodibināja Portfilipas apmetni pie tā paša līča, kur šodien atrodas lielā Melburnas pilsēta. Pirmajos piecpadsmit gados šī kolonija ietilpa Jaunās Dienvidvelsas sastāvā ar kopēju galvaspilsētu Sidneju, taču kopš 1851. gada tā pasludināja savu neatkarību un ieguva Viktorijas vārdu.
— Vai kopš tā laika provincē vērojams uzplaukums? — Glenervens vaicāja.
— Spriediet paši, dārgais draugs, — Paganels atbildēja. — Es nosaukšu tikai skaitļus, jaunākos statistikas datus; lai Maknebs domā ko domādams, taču skaitļu valoda ir visdaiļrunīgākā.
— Runājiet, — majors noteica.
— Tad klausieties. 1836. gadā Portfilipas kolonijā bija divi simti četrdesmit četri iedzīvotāji. Pašlaik Viktorijas provincē dzīvo pieci simti piecdesmit tūkstoši cilvēku. Septiņi miljoni vīnogulāju stādu katru gadu dod simt divdesmit vienu tūkstoti galonu vīna. Sīs provinces līdzenumā auļo simt trīs tūkstoši zirgu, un seši simti septiņdesmit pieci tūkstoši divdesmit septiņi liellopi ganās tās nepārredzamajās ganībās.
— Vai šajā provincē nav ari milzums cūku? — Maknebs noprasīja.
— Jā, major, ar jūsu atļauju, šeit ir septiņdesmit deviņi tūkstoši seši simti divdesmit piecas cūkas.
— Un cik daudz aitu, Paganel?
— Septiņi miljoni simt piecdesmit tūkstoši deviņi simti četrdesmit trīs, Makneb.
— Ieskaitot to, kuru mēs patlaban ēdam, Paganel?
— Nē, bez šīs, jo trīs ceturtdaļas no tās mēs jau esam notiesājuši.
— Bravo, Paganela kungs! — lēdija Helēna iesaucās, smiedamās no visas sirds. — Jūsu zināšanas ģeogrāfijā tiešām ir spožas, un mans brālēns Maknebs, lai arī kā pūlētos, nevar jūs iedzīt strupceļā.
— Mana profesija, kundze, ir pārzināt visus šos jautājumus un vajadzības gadījumā informēt arī jūs. Tāpēc varat man ticēt, ka šajā neparastajā zemē mēs piedzīvosim vēl daudz ko brīnumainu.
— Tomēr līdz pat šim brīdim … — Maknebs iebilda, kuram patika ģeogrāfu uzkurināt.
— Pagaidiet taču, nepacietīgais major! — Paganels iesaucās. — Jūs neesat vēl lāgā ticis pāri robežai un sākat jau zūdīties! Bet es jums saku, es atkārtoju, es zvēru, ka šī zeme ir vispārsteidzošākā visā pasaulē. Tās rašanās, daba, augu un dzīvnieku valsts, klimats, tās paredzamā izzušana pārsteidza, pārsteidz un pārsteigs visus pasaules zinātniekus. Iedomājieties, draugi, kontinentu, kurš veidojoties ce|as no jūras viļņiem nevis ar centrālo daļu, bet ar malām gluži kā gigantisks gredzens; kura vidū, iespējams, atrodas pusizžuvusi jūra; kura upes ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk izžūst; kur valgmes nav nedz gaisā, nedz augsnē; kur koki katru gadu nomet nevis lapas, bet mizu; kur lapas pavērstas pret sauli nevis ar virspusi, bet ar sāniem un nedod ēnu; kur malka bieži vien nespēj degt; kur akmens plāksnes kūst lietū; kur koki ir sīki, bet zāle milzum augsta; kur dzīvnieki ir gaužām neparasti; kur četrkājainiem ir knābji kā ehidnai un pīļknābim, tādēļ zinātniekiem bija jānodibina pat īpaša dzīvnieku klase; kur lēcējdzīvniekam ķenguram ir dažāda garuma kājas; kur auniem ir cūkas galva; kur lapsas lēkā no koka uz koku; kur gulbji ir melni; kur žurkas vij ligzdas; kur «lapeņu putns» uzņem salonā savus spārnotos draugus; kur putni pārsteidz ar balsu dažādību un talantiem: viens atdarina zvana skaņas, otrs — kučiera pātagas plīkšķus, trešais — tecīlas žvirkstoņu, ceturtais tikšķina gluži kā pulksteņa svārsts; dažs putns smejas no rīta, kad lec saule, dažs raud vakarā, kad saule noriet. Tā ir visdīvainākā un visneloģiskākā zeme, kāda jebkad pastāvējusi! Paradoksu zeme, kas apgāž dabas likumus. Botāniķim Grimāram bija pilnīgs pamats sacīt: «Te nu ir šī Austrālija, pasaules likumu parodija vai, pareizāk sakot, pļauka pārējai pasaulei!»
Šī tirāde, kuru Paganels bēra trakā ātrumā, šķita, nekad nebeigsies. Ģeogrāfijas biedrības daiļrunīgais sekretārs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš joņoja aizvien uz priekšu, sparīgi žestikulēdams un apdraudēdams ar rokā sažņaugto dakšiņu savu galdabiedru dzīvību. Beidzot viņa balsi pārmāca aplausu vētra — un viņš apklusa.
Protams, pēc šī Austrālijas kontinenta īpatnību uzskaitījuma nevienam nenāca prātā uzdot ģeogrāfam vēl kādus jautājumus. Vienīgi majors noprasīja savā allaž mierīgajā balsī: .
— Un tas ir viss, Paganel?
— Nē, tas vēl nav viss! — zinātnieks iesaucās ar jaunu degsmi.
— Kā? Vai tiešām Austrālijā atrodams vēl kas pārsteidzošāks? — lēdija Helēna ieinteresēta jautāja.
— Jā, kundze, šīs zemes klimats! Ar savām dīvainībām tas pārspēj- visu iepriekš minēto.
— Un proti? — no visām pusēm atskanēja.
— Es nemaz nerunāju par Austrālijas gaisa higiēniskajām vērtībām, par to, cik tas bagāts ar skābekli un nabadzīgs ar slāpekli, es nerunāju arī par to, ka šeit nav mitru vēju, jo pasāti pūš paralēli piekrastei, es nerunāju arī par to, ka vairumu slimību, sākot ar tīfu un beidzot ar masalām un hroniskām kaitēm, šeit nemaz nepazīst.
— Tā tomēr ir liela priekšrocība, — Glenervens piebilda.
— Protams, bet par to es nerunāju, — Paganels atbildēja. — Šejienes klimatam piemīt kāda gluži… neiedomājama īpašība.
— Kāda? — Džons Mengls jautāja.
— Jūs man neticēsit.
— Mēs ticēsim! — ieintriģētie klausītāji iesaucās.
— Tad klausieties — šis klimats …
— Ko?
— Atstāj labvēlīgu iespaidu uz tikumību!
— Uz tikumību?
— Jā, — zinātnieks atbildēja ar pārliecību. — Tas atstāj labvēlīgu iespaidu uz tikumību. Austrālijā metāli nerūsē, un tas pats notiek arī ar cilvēkiem. Tīrais un sausais gaiss te visu ātri izbalina: gan audeklu, gan dvēseli. Anglija novērtēja šo Austrālijas klimata īpatnību, sūtīdama šurp noziedzniekus, lai tie labotos.
— Vai tiešām šāda ietekme ir jūtama? — lēdija Glenervena vaicāja.
— Jā, kundze, šejienes klimats ietekmē gan dzīvniekus, gan cilvēkus.
— Jūs nejokojat, Paganela kungs?
— Nē, es nejokoju. Pat zirgi un citi mājlopi šeit ir ievērojami rāmāki. Jūs paši par to pārliecināsities.
— Tas nevar būt.
— Un tomēr tas tā ir. Noziedznieki, kas nometināti šai dzīvinošajā un veselīgajā gaisā, pēc dažiem gadiem morāli atdzimst. Filantropiem tas ir zināms. Austrālijā visi cilvēki kļūst labāki.
— Bet kāds tādā gadījumā kļūsit jūs, Paganela kungs, šai svētīgajā zemē, būdams tāpat tik ļoti labs? — lēdija Helēna ar smaidu sacīja.
— Es kļūšu brīnišķīgs, kundze, — tieši brīnišķīgs! — Paganels atbildēja.