1814. gadā sers Roderiks Impejs Mārčisons, tagadējais Londonas Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības sekretārs, pēc rūpīga pētnieciska darba konstatēja, ka ir liela līdzība starp Urālu kalniem un kalnu grēdu, kas stiepjas 110 ziemeļiem uz dienvidiem netālu no Austrālijas dienvidu piekrastes.
Tā kā Urālu kalni ir bagāti ar zeltu, ģeologs secināja, ka šis dārgais metāls varētu būt atrodams arī Austrālijas kalnu grēdā. Un viņš nebija jnaldl j ies.
Patiesi pēc diviem gadiem Mārčisonam atsūtīja no Jaunās Dienvidvel- sas zelta paraugus, un ģeologs pamudināja lielāku skaitu Kornvelsas kalnraču doties uz Jaunās Holandes zelta laukiem.
Pirmais zelta tīrradņus Dienvidaustrālijā uzgāja Frānsiss Djūtons. Pirmos zelta laukus Jaunajā Velsā atklāja Forbss un Smits.
Tiklīdz vēsts par jaunajiem atklājumiem bija izplatījusies, zelta meklētāji plūda uz Austrāliju no visām zemeslodes malām. Gan angli, gan amerikāņi, gan itālieši, gan franči, gan vācieši, gan ķīnieši. Taču tikai 1851. gada 3. aprīlī Hārgreivs atklāja ārkārtīgi bagātas zelta atradnes un piedāvāja Sidnejas kolonijas gubernatoram seram C. Ficrojam uzrādīt šos zelta laukus par niecīgu atlīdzību — pieci simti sterliņu mārciņām.
Gubernators šo piedāvājumu nepieņēma, taču vēsts par Hārgreiva atklājumu jau bija izplatījusies. Zelta meklētāji plūda uz Somerhilu un Lenispondu. Seit tika nodibināta Ofiras pilsēta, kuras zelta atradņu bagātības drīz vien attaisnoja skanīgo bībelisko vārdu.
Līdz šim Viktorijas province tikpat kā nebija pazīstama, bet tagad bagātīgās zelta ieguves to padarīja par visievērojamāko Austrālijas provinci.
Pēc dažiem mēnešiem — 1851. gada augustā — Viktorijas provincē atrada pirmos zelta tīrradņus, un drīz vien zeltu raka jau četros apgabalos: Belaretā, Ovensā, Bendigo un Aleksandra kalna rajonā. Visi četri apgabali bija ļoti bagāti ar zeltu. Taču Ovensas upes krastos zelta ieguvi apgrūtināja augstais gruntsūdens; Belaretā zeltraču cerības bieži pievīla nevienmērīgais zelta dzīslu izvietojums; Bendigo apgabalā zeltraču prasībām neatbilda zeme. Vienīgi Aleksandra kalna rajonā visi apstākļi zelt- račiem bija labvēlīgi, un šeit iegūtais dārgais metāls, kas maksāja tūkstoš četri simti četrdesmit vienu franku mārciņā, deva pasaules tirgū vislielāko peļņu.
Tieši cauri šim apvidum, kur bija sadragātas tik daudzas cerības un gūta necerēta laime, trīsdesmit septītā paralēle veda kapteiņa Harija Granta meklētājus.
31. decembrī, augu dienu braukuši pa ārkārtīgi nelīdzenu ceļu, kas nogurdināja zirgus un vēršus, ekspedīcijas dalībnieki pievakarē beidzot ieraudzīja Aleksandra kalna apaļīgās virsotnes. Uz naktsguļu ceļinieki apmetās kādā šaurā nelielas kalnu grēdas aizā un, sapinuši zirgus un vēršus, palaida tos ganīties starp kvarca bluķiem, ar kuriem zeme bija kā sētin nosēta. Tas vēl nebija zelta ieguves rajons. Tikai nākamajā dienā,, jaunā — 1865. gada pirmajā dienā, smago-ratu riteņi iegrieza sliedes šīs pasakaini bagātās zemes ceļos.
Zaks Paganels un viņa biedri bija apmierināti, ka ceļā gadījies daudzi- nātais kalns, ko austrāliešu valodā sauc par Džeburu. Savā laikā uz šo kalnu veseliem bariem gāzās avantūristi, zagļi un godīgi cilvēki, gan tie, kuri kar, gan tie, kurus kar. Izplatoties pirmajām valodām par lielo atklājumu, zelta drudža pārņemtajā 1851. gadā pilsētnieki pameta pilsētas, skvoteri — laukus, jūrnieki — kuģus. Zelta drudzis ieguva epidēmijas raksturu, kļuva lipīgs kā mēris, un cik daudzi gan aizgāja bojā, domādami, ka laime viņiem jau gluži tuvu! Klīda valodas, ka izšķērdīgā daba izsējusi šai brīnumainajā Austrālijas zemē neskaitāmus miljonus vairāk nekā divdesmit piecu platuma grādu joslā. Bija pienācis pļaujas laiks, un pļāvēji steidzās uz druvu. Zeltrača amats aizēnoja visus pārējos, un, lai arī daudzi neizturēja smago darbu un aizgāja bojā, dažs labs tomēr kļuva bagāts ar vienu kapļa cirtienu. Neveiksmes tika noklusētas, bet veiksmes tālu daudzinātas. Laimīgie kapļa cirtieni atbalsojās visās piecās pasaules daļās. Drīz vien dēkaiņi no dažādiem sabiedrības slāņiem straumēm plūda uz Austrālijas piekrasti. 1852. gada pēdējos četros mēnešos Melburnā vien ieradās piecdesmit četri tūkstoši emigrantu. Tā bija vesela armija, taču armija bez vadoņa un disciplīnas, armija, kas alka uzvaras, bet vēl nebija to izcīnījusi. Vārdu sakot, piecdesmit četri tūkstoši viskaitīgākās sugas marodieru.
Pirmajos šā neprātīgā skurbuma gados visur valdīja neaprakstāma nekārtība. Tomēr angļi ar viņiem piemītošo enerģiju kļuva stāvokļa noteicēji. Policisti un vietējie žandarmi vairs nenostājās zagļu pusē, bet aizstāvēja godīgus ļaudis. Tas bija īsts apvērsums. Glenervens vairs neredzēja neko no 1852. gada nežēlīgajiem skatiem. Kopš tiem laikiem bija pagājuši trīspadsmit gadi. Tagad zelta laukus izmantoja metodiski, atbilstoši stingras organizācijas likumiem.
Atradnes sāka izsīkt. Vietumis vairs neko nevarēja atrast. Un kā lai šīs dabas bagātības neizsīktu, kad no 1852. līdz 1858. gadam zeltrači izcēla no Viktorijas provinces zemes dzīlēm sešdesmit trīs miljoni septiņi simti tūkstoši četri simti septiņdesmit astoņas sterliņu mārciņas! Emigrantu skaits krietni vien samazinājās, daudzi aizklīda uz vēl neskartām zemēm. Zelta laukus, kas nesen atklāti Jaunzēlandē pie Otago un Mārlboro, tagad urbina tūkstošiem divkājainu termītu bez spārniem.
Ap pulksten vienpadsmitiem ceļinieki sasniedza zelta atradņu centru. Te pacēlās vesela pilsēta ar rūpnīcām, bankas ēku, baznīcu, kazarmām, skolu, laikrakstu redakcijām, birojiem. Netrūka arī viesnīcu un villu. Šeit bija pat savs labi apmeklēts teātris, kur ieejas biļete maksāja desmit šiliņus. Pašreiz ar lieliem panākumiem izrādīja vietējo lugu «Frānsiss
Te pacēlās vesela pilsēta.
Obediags jeb Laimīgais zeltracis». Beigās lugas varonis, iedzīts galīgā izmisumā, pēdējo reizi cērt ar kapli un atrod neiedomājami lielu zelta gabalu.
Gribēdams apskatīt plašās Aleksandra kalna atradnes, Glenervens lika Airtonam un Milredijam braukt ar ratiem tālāk un apsolījās tos panākt pēc pāris stundām. Paganels par šo lēmumu bija gaužām priecīgs un, kā parasti, kļuva par mazā pulciņa gidu.
Sekojot Paganela padomam, ceļinieki vispirms devās uz banku. Ielas bija platas, rūpīgi bruģētas un laistītas. Skatienu saistīja gigantiskas izkārtnes: «Golden Companij (limited)», «Digger's General Office», «Nug- get's Union». Atsevišķu zeltraču vietā bija stājušās darbaroku un kapitāla apvienības. Visur dzirdēja strādājam mašīnas, kas skaloja smiltis, drupināja dārgo kvarcu.
Tūlīt aiz pilsētas sākās zelta lauki — plaša, zelta ieguvei atvēlēta teritorija. Seit strādāja ar kapļiem zeltrači, kurus bija nolīgušas un labi atalgoja zelta ieguves sabiedrības. Nemaz nebija iespējams saskatīt visapkārt melnējošās bedres. Dzelzs kapļi spīguļoja saulē, itin kā mezdami spožus zibeņus. Zeltraču vidū bija visdažādāko tautību pārstāvji. Viņi nenaidojās- savā starpā, bet klusi darīja darbu — algotu cilvēku darbu.
— Tomēr būtu aplam domāt, — Paganels sacīja, — ka Austrālijas klajos vairs nebūtu sastopami laimes meklētāji, kas nav atmetuši cerības uziet paši kādu zelta dzīslu. Protams, lielais vairums pārdod savu spēku sabiedrībām, un ko citu šie cilvēki lai iesāktu, kad visas ar zeltu bagātās zemes valdība vai nu pārdevusi, vai iznomājusi! Un tomēr cilvēks, kam nekā nav, kas nevar zemi nedz iznomāt, nedz nopirkt, var kļūt bagāts.
— Kādā veidā? — lēdija Helēna ievaicājās.
— Izmantojot džampingu, — Paganels atbildēja. — Pat mēs, lai gan mums uz šiem zelta laukiem nav nekādu tiesību, — pat mēs, ja mums ļoti laimētos, varētu tikt pie bagātības.
— Kā tas iespējams? — majors noprasīja.
— Izmantojot džampingu, kā jau man bija gods jums paskaidrot.
— Kas tas džampings tāds ir? — majors neatlaidās.
— Tā ir zeltraču aprindās pastāvoša vienošanās, kas brīžam gan izraisa nekārtības un vardarbību, tomēr varas iestādēm nekad nav izdevies to atcelt.
— Stāstiet ātrāk, Paganel, — Maknebs mudināja, — nekārdiniet mūs kā izslāpušos ar ūdeni!
— Tad klausieties! Saskaņā ar šo vienošanos jebkurš zelta atradņu iecirknis, kurā divdesmit četras stundas nav notikuši darbi, izņemot lielo svētku dienas, kļūst par kopēju īpašumu. Ikviens, kas pirmais ieņem šādu iecirkni, var to izrakņāt un kļūt bagāts, ja vien debesu spēki viņam palīdz. Tātad, Robert, papūlies atrast kādu pamestu bedri — un tā būs tava!
— Paganela kungs, — Mērija Granta aizrādīja, — nepaveainiet manu brāli uz tādām domām.
— Es jokoju, dārgā mis, — Paganels sacīja, — un Roberts to labi zina. Lai viņš kļūtu par zeltraci! Nekad! Art zemi, apstrādāt un apsēt un pēc tam saņemt sava darba augļus — tā ir cilvēka cienīga nodarbošanās. Turpretī rakties pa zemi kā kurmim, tikpat akli kā kurmim, lai izdabūtu no turienes mazumiņu zelta, — tas ir nožēlojams amats, un, lai nodarbotos ar to, jābūt dieva un cilvēku pamestam!
Apskatījuši zelta atradņu centrālās būves un šķērsojuši lauku, ko klāja pārstrādāta kvarca, māla slānekļa un sadrupinātu klinšu smalkne, ceļinieki nonāca pie bankas.
Tā bija stalta ēka, pie kuras plīvoja nacionālais karogs. Lords Glenervens stādījās priekšā bankas ģenerālinspektoram, kas laipni piedāvājās ceļiniekiem izrādīt savu iestādi.
Sai bankā sabiedrības deponē pret parakstu no zemes dzīlēm iegūto zeltu. Jau sen pagājuši tie laiki, kad no pirmo zeltraču darba iedzīvojās kolonijas tirgotāji. Ieguves vietā viņi maksāja piecdesmit trīs šiliņus par unci zelta un pārdeva to Melburnā par sešdesmit pieciem šiliņiem. Tiesa, tirgotājiem bija jāgādā par transportu, un, tā kā lielceļa laupītāju kļuva aizvien vairāk, transportētais zelts ne vienmēr sasniedza mērķi.
Ģenerālinspektors parādīja apmeklētājiem interesantus zelta paraugus un saistoši pastāstīja par dažādiem šā metāla ieguves paņēmieniem.
Parasti zelts sastopams divos veidos: tīrradņos un zelta smiltīs. To atrod vai nu sajauktu ar sanesu smiltīm, vai arī ietvertu kvarca apvalkā. Tāpēc atkarībā no grunts rakstura zeltu iegūst zemes virskārtā vai arī dziļākos zemes slāņos.
Zelta iegulas visbiežāk sastopamas upju, ieleju un gravu dibenā. Zelts guļ kārtām: sīkākie graudiņi virspusē un lielākie apakšā.
Turpretī dzīslu zelts, lai arī tā kvarca apvalks atmosfēras ietekmē ir sadrupis, parasti atrodams vienā vietā lielākā daudzumā un veido veselas krātuves, kuras zeltrači sauc par «kabatiņām». Dažā labā «kabatiņā» ir vesela bagātība.
Aleksandra kalna apkaimē zelts lielāko tiesu sastopams māla slāņos un slānekļa klinšu plaisās, šeit reizēm gadās veselas tīrradņu ligzdas. Laimīgais zeltracis, kas uzgājis šādu ligzdu, izvelk lielo laimestu.
Aplūkojuši dažādos zelta paraugus, apmeklētāji devās uz bankas mineraloģijas muzeju. Te bija savākti un uzskatāmi izvietoti visi ieži, kādi vien atrodami Austrālijas zemē. Zelts nav vienīgā šīs zemes bagātība. Austrāliju ar pilnām tiesībām var nosaukt par milzīgu šķirstu, kurā daba glabā savus lielākos dārgumus. Aiz vitrīnu stikliem mirguļoja baltais topāzs, kas var sacensties ar Brazīlijas topāziem, granāts, zaļganais talits, koši .sarkani un sārti brīnum skaisti rubīni, gaišzili un tumšzili safīri, kurus vērtē tikpat augstu kā Malabaras un Tibetas safīrus, spoži mirgojoši rūti! i un, beidzot, sīks dimanta kristāls, kas atrasts Taronas krastos. Šai spožajā dārgakmeņu kolekcijā netrūka itin nekā, un arī zelts nebija tālu jāmeklē, lai dārgakmeņus iestrādātu. Ja visi šie dārgakmeņi atrastos zelta ietvaros, krāšņāku skatu būtu grūti iedomāties.
Glenervens atvadījās no bankas inspektora, pateikdamies par laipnību, kas viņam bija parādīta. Pēc tam ceļinieki turpināja zelta lauku apskati.
Lai cik vienaldzīgi Paganelam bija šās pasaules labumi, viņš tomēr neatrāva skatienu no zemes. Šim vilinājumam viņš nespēja pretoties, neko' nelīdzēja pat ceļabiedru zobgalības. Ģeogrāfs vai ik brīdi pieliecās, pacēla kādu akmeni, dzīslotu iezi vai kvarca gabalu. Vērīgi apskatījis atradumu, ģeogrāfs drīz vien to nicīgi aizmeta prom. Tā tas turpinājās visu pastaigas laiku.
— Kas jums lēcies, Paganel? Vai esat ko pazaudējis? — majors viņam: vaicāja.
— Protams, — Paganels atbildēja, — kas nav atrasts, tas allaž ir zaudēts un jo sevišķi šai zelta un dārgakmeņu zemē. Nez kāpēc man tomēr gribētos aizvest no šejienes vairākas unces vai pat divdesmit mārciņas smagu tīrradni.
— Bet ko jūs ar to iesāktu, mans cēlais draugs? — Glenervens ieprasījās.
— O, tas mani nemaz neapgrūtinātu, — Paganels atbildēja. — Es to dāvinātu savai dzimtenei. Es to noguldītu Francijas bankā.
— Un to ņemtu pretī?
— Bez šaubām, dzelzceļa obligāciju veidā.
Visi uzslavēja Paganelu par cildeno nodomu aplaimot ar vērtīgo atradumu savu dzimteni, un lēdija Helēna novēlēja viņam atrast lielāko zelta' gabalu pasaulē.
Tā, jautri tērzēdami, ceļinieki pārstaigāja lielāko zelta atradņu daļu. Visur darbi ritēja stingri pēc plāna, taču mehāniski un bez sajūsmas..
Pēc divu stundu ilgas pastaigas Paganels ieraudzīja kādu gluži pieklājīgu krogu un ieteica ceļabiedriem uzkavēties tur līdz brīdim, kad būs jādodas atpakaļ pie pajūga. Lēdija Helēna šim priekšlikumam piekrita, un, tā kā krogā bez atspirdzinājumiem nevarēja iztikt, Paganels palūdza krodziniekam atnest kādu šejienes dzērienu.
Krodzinieks atnesa katram glāzi noblera. Šis dzēriens nav nekas cits kā groks, taču ačgārns groks. Šeit nevis mazu glāzīti degvīna ielej lielā ūdens glāzē, bet gan mazu glāzīti ūdens — lielā degvīna glāzē, pēc tam
Paganels pacēla kādu akmeni.
pieliek klāt cukuru un dzer. Tas bija pārlieku austrālisks dzēriens, un tāpēc par lielu izbrīnu krodziniekam noblers tika atšķaidīts ar lielu karafi ūdens un pārvērsts par britu groku.
Pēc tam ceļinieki kavējās pārrunās par zeltraktūvēm un zeltračiem. Tagad šīs sarunas bija īstajā reizē. Lai gan Paganels ar visu redzēto bija apmierināts, viņš tomēr piebilda, ka būtu bijis daudz interesantāk uzkavēties Aleksandra kalna atradnēs pirmajos zelta drudža gados.
— Zeme toreiz, — viņš stāstīja, — bija izrakņāta vienās bedrēs, kurās mudžēt mudžēja neskaitāms daudzums bezgala čaklu un rosīgu skudru? Emigrantiem gan piemita skudru darba degsme, taču trūka apdomības un piesardzības. Zelts aizgāja, kā nācis, visādās trakulībās, tas tika nodzerts, nospēlēts kārtīs, un šis pats krogs, kurā mēs tagad atrodamies, droši vien bija īsta pekle. Kauliņu metieniem sekoja dunču dūrieni. Policija nespēja neko izdarīt, un kolonijas gubernators vairākas reizes bija spiests sūtīt regulāro karaspēku, lai nomierinātu sadumpojušos zeltračus. Beigās viņam tomēr izdevās vest zeltračus pie prāta, un, lai arī nebija viegli, viņš piespieda katru zeltraci izņemt patentu un panāca, ka šais zelta laukos nekārtību bija daudz mazāk nekā Kalifornijā.
— Tātad par zeltraci var kļūt katrs? — lēdija Helēna vaicāja.
— Jā, kundze, tādēļ nav vajadzības beigt universitāti, pietiek ar divām spēcīgām rokām. Trūkuma dzītie avantūristi ieradās zelta laukos bez graša kabatā, bagātākie ar kapli, nabadzīgie tikai ar nazi. Taču viņi visi metās rakt zemi ar tādu neprātīgu dedzību, ar kādu viņi nekad nebūtu ķērušies pie godīga darba. Cik vienreizīgi toreiz izskatījās šie zelta lauki! Visur rēgojās teltis, brezenta pajumi, dēļu un zaru būdas. Apmetnes vidū pacēlās valdības telts, virs kuras plīvoja britu karogs. Tai apkārt bija izvietotas ierēdņu zilās tika auduma teltis, kā arī naudas mijēju, zelta tirgotāju un dažādu starpnieku veikali. Tur bija apmetušies visi tie, kas iedzīvojās šai bagātības un nabadzības jūklī. Šie kungi jau nu gan kļuva bagāti! Būtu vērts redzēt tolaiku zeltračus ar garām bārdām, sarkanos vilnas kreklos. Viņi dzīvoja mitrumā un netīrumos, gaisu tricināja nemitīgs kapļa cirtienu troksnis un pildīja smirdoši izgarojumi no dzīvnieku maitām, kas mētājās visapkārt. Nelaimīgos zeltračus ietina smacējošs putekļu mākonis, kas nāves pļaujai pavēra visplašākās iespējas, un jebkurā citā zemē, kur nav tik veselīgs klimats, zeltraču rindas būtu krietni izretinājis tīfs. Ja nu vēl visi šie laimes meklētāji būtu guvuši panākumus!,Taču ciešanas netika gandarītas, un var droši sacīt, ka uz vienu zeltraci, kas iedzīvojās bagātībā, simts, divi simti vai pat tūkstotis nomira nabadzībā un izmisumā.
— Vai jūs, Paganel, nevarētu pastāstīt, kā toreiz ieguva zeltu? — Glenervens jautāja.
— Tas notika gaužām vienkārši, — Paganels atbildēja. — Pirmie zeltraci skaloja dārgo cēlmetālu tāpat, kā vēl tagad to dara dažos apgabalos Francijā. Patlaban zelta ieguves sabiedrības rīkojas citādi: tās atrok pašas zelta iegulas, zelta dzīslas, kas satur tīrradņus, plāksnītes un graudiņus. Turpretī pirmie zeltrači skaloja tikai zeltu saturošas smiltis. Viņi raka zemi, nošķīra tās kārtas, kas, pēc viņu domām, saturēja visvairāk zelta,.
bet pēc tam ar skalošanu atdalīja dārgo metālu. Skalošanu izdarīja ar amerikāņu ierīci — tā dēvēto kreidlu jeb šūpuli. Tā bija piecas sešas pēdas gara koka kaste, kaut kas līdzīgs vaļējam, divās daļās sadalītam zārkam. Pirmajā nodalījumā atradās sieti, kas bija sakārtoti cits virs cita, turklāt apakšējie cits par citu smalkāki. Otrais nodalījums uz leju sašaurinājās. Pirmajā nodalījumā uz sieta bēra smiltis un lēja virsū ūdeni. Pēc tam visu ierīci šūpoja. Uz pirmā sieta palika akmentiņi, rūda un smiltis — uz nākamajiem, bet izšķīdinātā zeme aizplūda kopā ar ūdeni pa otro — uz leju sašaurināto nodalījumu. Tāda bija toreiz visbiežāk lietotā mašīna.
— Bet arī pie šādas mašīnas vajadzēja tikt, — Džons Mengls ieminējās.
— Parasti to nopirka no zeltračiem, kas bija kļuvuši bagāti vai arī izputējuši. Daudzi iztika arī bez tās.
— Kas to aizstāja? — Mērija Granta pajautāja.
— Plate, dārgā Mērij, vienkārša skārda plate. Ar tās palīdzību zemi vētīja gluži- tāpat, kā vētī labību, vienīgi kviešu graudu vietā reizēm trāpījās zelta graudi. Pirmajā gadā ne viens vien zeltracis tika pie bagātības, neizmantodams nekādas citas ietaises. Kā redzat, dārgie draugi, tas bija ienesīgs laiks, lai gan pāris zābaku maksāja simt piecdesmit frankus un glāze limonādes desmit šiliņus. Kas pasteidzas pirmais, tas vienmēr laimē. Zelts bija itin visur lielā daudzumā, pat zemes virspusē. Strauti tecēja dārgā metāla gultnēs. Zeltu varēja uziet pat Melburnas ielās. Ielu bruģēšanai izmantoja zeltu saturošas smiltis. Tādējādi laikā no 1852. gada 26. janvāra līdz 24. februārim no Aleksandra kalna uz Melburnu valdības karaspēka apsardzes pavadībā nogādāja dārgo metālu astoņi miljoni divi simti trīsdesmit astoņi tūkstoši septiņi simti piecdesmit franku vērtībā. Tātad caurmērā katru dienu simt sešdesmit četri tūkstoši septiņi simti divdesmit pieci franki.
— Gandrīz vai Krievijas imperatora ienākumi, — Glenervens ieminējās.
— Nabaga vīrs! — majors izsaucās.
— Vai kādam laimējies pēkšņi iegūt lielu bagātību? — lēdija Helēna vaicāja.
— Daži gadījumi saglabājušies iedzīvotāju atmiņā, kundze.
— Un jūs varat par tiem pastāstīt? — Glenervens ieminējās.
— Protams, varu, — Paganels atbildēja. — 1852. gadā Belaretas apgabalā tika atrasts pieci simti septiņdesmit trīs unces smags tīrradnis, Džipslendā — septiņi simti astoņdesmit divas unces smags un turpat 1861. gadā — zelta gabals, kas svēra astoņi simti trīsdesmit četras unces. Belaretā kāds zeltracis atrada zelta gabalu, kas svēra sešdesmit piecus kilogramus, un, rēķinot, ka mārciņa zelta maksāja tūkstoš septiņi simti divdesmit divus frankus, šā atraduma vērtība bija divi simti divdesmit trīs tūkstoši astoņi simti sešdesmit franku! Viens kapļa cirtiens, kas ienes vienpadsmit tūkstošus franku rentes, — tas tiešām ir īsts laimes cirtiens!
— Kā pasaulē palielinājusies zelta ieguve, kopš atklātas šīs atradnes? — Džons Mengls vaicāja.
— Pieaugums ir milzīgs, dārgais Džon. Gadsimta sākumā ikgadējā zelta ieguve nepārsniedza četrdesmit septiņus miljonus franku, bet patlaban Austrālijas, Eiropas, Āzijas un Amerikas zeltraktuvēs iegūst zeltu par deviņi simti miljoniem franku, citiem vārdiem, zelta ieguve sasniedz turpat miljardu.
— Tātad, Paganela kungs, — ierunājās Roberts, — šai pašā vietā, uz kuras mēs stāvam, zem mūsu kājām, iespējams, atrodas daudz zelta?
— Jā, draudziņ, veseli miljoni. Mēs staigājam pa tiem! Bet, ja mēs staigājam pa tiem, tas nozīmē, ka mēs tos nicinām.
— Tātad Austrālija ir laimīga zeme?
— Nē, Robert, — ģeogrāfs atbildēja. — Ar zeltu bagātās zemes nekad nav bijušas laimīgas, tajās izaug sliņķi un slaisti, nevis spēcīgi un čakli ļaudis. Ņemsim kaut vai Brazīliju, Meksiku, Kaliforniju, Austrāliju! Ko sasniegušas šīs zemes deviņpadsmitajā gadu simtenī? Atceries, draudziņ, ka plaukst nevis zelta zemes, bet gan dzelzs zemes!