Nākamajā dienā, 5. janvārī, ekspedīcija iebrauca plašajā Marejas apgabala teritorijā. Sis neapgūtais un neapdzīvotais apgabals stiepjas līdz pat augstajai Austrālijas Alpu grēdai. Civilizācija vēl nav sadalījusi to atsevišķās grāfistēs. Šī provinces daļa vispār ir maz pazīstama un reti tiek apmeklēta. Šos mežus kādreiz nolīdīs mežinieka cirvis un prērijās ganīsies skvoteru ganāmpulki, taču patlaban tā ir pirmatnēja zeme tāpat kā tais laikos, kad tā iznira no Indijas okeāna dzīlēm.
Visās angļu kartēs šim apgabalam dots apzīmējums Reserve for the Blacks, tas ir, rezervāts melnādainajiem. Kolonisti šurp ar varu atspieduši iezemiešus. Tālos līdzenumos un necaurejamos mežos atstātas dažas noteiktas vietas, kur austrāliešu rase pamazām izmirst. Ikviens baltais cilvēks, lai kas viņš arī būtu — kolonists, emigrants, skvoters, mežinieks —„ drīkst pāriet šo rezervātu robežas. Vienīgi melnādainajam aizliegts tās jebkad atstāt.
Paganels, sarunādamies ar ceļabiedriem, pieskārās šim sāpīgajam jautājumam par iezemiešu rasi. Visi nonāca pie vienprātīga secinājuma, ka britu politika nolemj pakļautās ciltis iznīcībai, padzenot tās no apvidiem, kur dzīvojuši viņu senči. Šī postošā politika vērojama visur un Austrālijā jo sevišķi.
Pirmajos kolonizācijas gados izsūtītie un paši kolonisti raudzījās uz iezemiešiem kā uz meža zvēriem. Viņi medīja tos ar ieročiem rokās un slepkavoja masveidīgi, atsaukdamies uz juristu atzinumiem, ka austrālietis stāvot ārpus likuma un tāpēc nonāvēt šos nelaimīgos cilvēkus neesot nekāds noziegums. Sidnejas avīzes pat ieteica radikālu līdzekli, kā tikt vaļā no iezemiešu ciltīm Hantera ezera apkaimē, un proti — visus nozāļot.
Kā redzam, angļi, lai kolonizētu sagrābtās zemes, ķērās pie slepkavībām. Viņu nežēlība bija neaprakstāma. Austrālijā viņi rīkojās tāpat kā Indijā, kur iznīcināja piecus miljonus indiešu, un tāpat kā Kapzemē, kur hotentotu skaits no miljona saruka līdz simt tūkstošiem. Skaidrs, ka Austrālijas iezemiešus, kuru skaitu samazinājusi cietsirdīgā apiešanās un. žūpība, nežēlīgā civilizācija drīz vien pavisam noslaucīs no kontinenta. Tiesa, daži gubernatori bija izdevuši pret asinskārajiem mežiniekiem vērstus rīkojumus, saskaņā ar kuriem vairākus pletnes cirtienus izpelnās- baltie, kas nogriezuši melnajam degunu vai ausis vai arī nocirtuši mazo* pirkstiņu, lai pagatavotu no tā pīpes tīrāmo. Tukši draudi! Slepkavošana notika plašos apmēros, un veselas ciltis nozuda no zemes virsas; piemēram, Vandimena salā gadsimta sākumā dzīvoja pieci tūkstoši iezemiešu, bet 1863. gadā bija palikuši vairs tikai septiņi cilvēki! Un nupat «Merkū- rijs» pavēstīja, ka Hobartā ieradies pēdējais tasmānietis.
Nedz Glenervens, nedz-majors, nedz Džons Mengls nemēģināja Paganelu apstrīdēt. Pat tad, ja viņi būtu angļi, viņi nevarētu neko teikt savu tautiešu labā. Fakti bija acīm redzami un neapgāžami.
— Pirms piecdesmit gadiem, — Paganels piebilda, — mēs būtu jau sastapuši ne vienu vien austrāliešu cilti, turpretī tagad mēs neesam vēl redzējuši nevienu iezemieti. Pēc simt gadiem melnā rase šai kontinentā būs pilnīgi izzudusi.
Patiešām, melnajiem ierādītais rezervāts likās pilnīgi pamests. Nemanīja nekādas apmetņu vai būdu pēdas. Līdzenumi mijās ar mežiem, un apkārtne pamazām kļuva aizvien mežonīgāka. Šķita, ka šai tālajā nostūri neiemaldās neviena dzīva būtne — nedz cilvēks, nedz zvērs. Pēkšņi Roberts apstājās pie kāda eikaliptu pudura un iesaucās:
— Pērtiķis! Redz, kur pērtiķis!
Zēns norādīja uz kādu lielu, melnu radījumu, kas pārsteidzoši veikli slīdēja no zara uz zaru, pārmetās no vienas galotnes uz otru, itin kā gaisā to turētu lidplēves spārni. Vai tiešām šai brīnumainajā zemē pērtiķi lido tāpat kā dažas lapsu pasugas, kuras daba apveltījusi ar sikspārņu spārniem?
Tikmēr apstājās arī pajūgs, un visi ceļinieki sekoja ar skatienu dzīvniekam, kas pamazām nozuda eikaliptu lapotnē. Taču drīz vien tas nolaidās zibens ātrumā lejā un, daždažādi šķobīdamies un lēkādams, pieskrēja pie milzīgā gumijkoka un apņēma ar garajām rokām gludo stumbru. Bija grūti iedomāties, kā dzīvnieks uzrāpsies taisnajā un gludajā stumbrā, ko nevarēja pat lāgā aptvert. Tad pērtiķa rokā pazibēja kaut kas līdzīgs cirvim, ar kuru viņš iecirta stumbrā nelielus ierobus, un pa šiem vienādā attālumā iecirstajiem pakāpieniem viņš sasniedza gumijkoka vainagu. Vēl dažas sekundes — un pērtiķis nozuda lapotnes biezoknī.
— Kas tas par pērtiķi? — majors vaicāja.
— Sis pērtiķis ir tīrasiņu austrālietis, — Paganels atbildēja.
Ģeogrāfa ceļabiedri nepaguva ne plecus paraustīt, kad tuvumā atskanēja kliedzieni, kurus ortogrāfiski varētu attēlot šādi: «Ko-ē, ko-ē!» Airtons uzmundrināja vēršus, un pēc kādiem simt soļiem ceļinieki negaidot uzdūrās iezemiešu apmetnei.
Cik bēdīga aina! Uz kailas zemes pacēlās kāds desmits būdu. Sie gu- niosi, kas bija salikti no mizas gabaliem līdzīgi dakstiņiem uz jumta, aizsargāja savus nožēlojamos iemītniekus tikai no vienas puses. Nabadzības nomāktie radījumi izskatījās atbaidoši. Kādi trīsdesmit iezemieši, vīrieši, sievietes un bērni, bija tērpušies sadriskātās ķengurādās. Ieraudzījuši pajūgu, viņi grasījās bēgt prom, taču daži vārdi, ko Airtons pateica ceļiniekiem nesaprotamā vietējā izloksnē, viņus nomierināja. Viņi tuvojās pajūgam padevīgi un reizē piesardzīgi — gluži kā dzīvnieki, kuriem piesolīts gards kumoss.
Iezemieši bija piecas pēdas un četras collas līdz piecas pēdas un septiņas collas gari, un āda viņiem bija nevis melna, bet izbalējušu sodrēju krāsā, mati sprogaini, rokas garas, vēderi uz āru izspiedušies, spalvainie ķermeņi bija izraibināti ar tetovējumiem vai rētām no griezumiem, kurus viņi izdara apbedīšanas ceremoniju laikā. Nekas nevarēja būt atbaidošāks par viņu kroplīgajiem ķermeņiem, milzīgajām mutēm, plakanajiem, itin kā saspiestajiem deguniem, uz priekšu izvirzītajiem apakšžokļiem ar baltiem, bet šķībiem zobiem. Vēl nevienā cilvēciskā būtnē nebija ietverts tik daudz dzīvnieciskā.
— Roberts nav kļūdījies, — majors sacīja, — tie ir pērtiķi. Tīrasiņu, ja jums labpatīk, tomēr pērtiķi.
— Makneb, — lēdija Helēna ierunājās, — vai tiešām jūs piekrītat tiem, kas viņus medī kā meža zvērus! Šie nabaga radījumi tomēr ir cilvēki!
— Cilvēki! — Maknebs iesaucās. — Labākajā gadījumā tā ir pārejas stadija no orangutana uz cilvēku. Ja izmērītu viņu sejas leņķi, tas droši vien būtu tikpat šaurs kā pērtiķim.
Maknebam šai ziņā bija taisnība. Austrālijas mežoņu sejas leņķis ir ļoti šaurs un daudz neatšķiras no orangutana sejas leņķa, tas līdzinās sešdesmit, sešdesmit diviem grādiem. Tāpēc Rienci pat ieteica šos nelaimīgos pieskaitīt pie īpašas rases — pitekomorfiem, tas ir, pērtiķveidīgajiem.
Taču lēdijai Helēnai bija vairāk taisnības nekā Maknebam, kad viņa atgādināja, ka šiem mežoņiem, kas atrodas uz cilvēka attīstības zemākās pakāpes, tomēr ir dvēsele. Dzīvnieku un austrālieti šķir nepārejama plaisa. Paskāls gluži pareizi sacījis, ka cilvēks nekādā gadījumā nav dzīvnieks. Tiesa, tikpat gudri viņš piebildis, ka cilvēks nav arī eņģelis.
Lēdija Helēna un Mērija Granta atspēkoja lielā domātāja apgalvojuma beigu daļu. Abas žēlsirdīgās sievietes, izkāpušas no ratiem, laipni tuvojās šiem nelaimīgajiem radījumiem un sniedza tiem ēdienu, ko mežoņi aprija pretīgā alkatībā. Lēdiju Helēnu iezemieši droši vien noturēja par dievību — jo vairāk tāpēc, ka pēc viņu reliģiskajiem ticējumiem baltie ir tie paši melnie, kas kļuvuši balti pēc nāves.
Te bija kādi trīsdesmit iezemieši.
īpašu žēlumu ceļiniecēs izraisīja iezemiešu sievietes. Nekas nevar būt briesmīgāks par austrālietes stāvokli. Skopā daba nav apveltījusi viņu pat ne ar vismazāko pievilcību. Tā ir verdzene, kuru rupjais vīrietis nolaupījis ar varu, kura nav saņēmusi nekādas citas kāzu dāvanas kā vienīgi rungas sitienus no sava kunga un pavēlnieka. Izgājusi pie vīra, austrāliete pāragri un apbrīnojami strauji noveco, jo uz viņas pleciem gulstas vissmagākie nomadu dzīves darbi. Klejojumos viņai jānes uz muguras ne vien bērni niedru pinuma šūpuļos, bet ari medību un zvejas rīki un phormium tenax krājumi, no kuriem viņa pin tīklus. Turklāt sievietei jāgādā par ģimenes uzturu. Viņa medī ķirzakas, oposumus un čūskas, brīžam vajādama tās līdz pat koku galotnēm. Viņa cērt malku pavardam un plēš koku mizas būdām. Gluži kā nodzīts nastu nesējs, viņa nezina, kas ir atpūta, un ēd vienīgi pretīgas ēdienu paliekas, kas viņas kungam un pavēlniekam nav bijušas pietiekami labas.
Patlaban dažas no šīm nelaimīgajām sievietēm, kuras, iespējams, jau ilgāku laiku nebija neko ēdušas, centās pievilināt putnus ar graudiem.
Viņas nekustīgi gulēja uz nokaitētas zemes gluži kā mirušas, stundām ilgi gaidīdamas, kamēr kāds naivāks putns pienāks pa tvērienam. Kā redzams, putnu gūstīšanas mākā viņas nebija tikušas nekur tālāk, un patiesi vajadzēja būt Austrālijas putnam, lai ļautu sevi šādā veidā notvert.
Tikmēr, laipnās apiešanās iedrošināti, iezemieši ieslēdza ceļiniekus ciešā lokā, un vajadzēja turēt acis vaļā, lai apvaldītu viņu laupīšanas tieksmes. Mežoņi runāja ar svelpjošu pieskaņu, stipri piesizdami mēli. Viņu valoda atgādināja dzīvnieku kliedzienus. Taču viņu balsis brīžam ieskanējās arī glāstoši un maigi. Sevišķi bieži bija dzirdami vārdi «noki, noki», kurus žesti darīja viegli saprotamus. Tas nozīmēja «dodiet, dodiet» un attiecās uz visām ceļinieku sīkajām lietām. Misteram Olbinetam bija krietni jānopūlas, lai nosargātu bagāžas nodalījumu un īpaši ekspedīcijas pārtikas krājumus. Bada izvārdzinātie cilvēki raudzījās uz ratiem ar šaušalīgiem skatieniem un rādīja asus zobus, kas droši vien bija nogaršojuši arī kādu cilvēka gaļas gabalu. Lielais vairums austrāliešu cilšu miera laikā nav cilvēkēdāji, taču nav daudz tādu mežoņu, kas atsacītos iebaudīt uzvarēta ienaidnieka gaļu.
Uzklausījis lēdijas Helēnas lūgumu, Glenervens deva rīkojumu izdalīt dažus pārtikas produktus. Sapratuši, ka viņi tiks apdāvināti, mežoņi sāka vētraini izrādīt sajūsmu, kas nevarēja neaizkustināt pat viscietāko sirdi. Turklāt viņi rēca līdzīgi plēsīgiem zvēriem, kad uzraugs atnes tiem barību. Kaut arī majora uzskatam nevar piekrist, tomēr nevar arī noliegt, ka šī rase nestāv pārāk tālu no dzīvniekiem.
Kā vienmēr, būdams galants, misters Olbinets vispirms gribēja pamielot sievietes. Taču šīs nelaimīgās būtnes neuzdrošinājās pieskarties ēdienam pirms saviem bargajiem pavēlniekiem, kas metās virsū sausiņiem un kaltētai gaļai gluži kā zvēri laupījumam.
Mērijas Grantas acis pildījās asarām, iedomājoties, ka tēvs varētu atrasties šādu mežoņu gūstā. Viņa iztēlojās visas mokas, kas jāizcieš klejotāju cilšu gūstā tādam cilvēkam kā Harijs Grants, un to, cik ļoti tēvu nomāc nabadzība, bads un nežēlīga apiešanās. Džons Mengls, kas vēroja jauno meiteni ar nemiera pilnu sirdi, atskārta, par ko viņa tik ļoti baijojas, un, uzminēdams viņas vēlēšanos, pats sāka iztaujāt «Britānijas» bocmani.
— Airton, — viņš sacīja, — vai jūs aizbēgāt no šādiem pašiem mežoņiem?
— Jā, kaptein, — Airtons atbildēja. — Visas klejojošās ciltis Austrālijas vidienē ir līdzīgas cita citai. Vienīgi šeit jūs redzat nožēlojamu mežoņu saujiņu, turpretī Dārlingas krastos klaiņo lielas ciltis, kuras vada bargi, ar neaprobežotu varu apveltīti virsaiši.
— Bet ko var darīt eiropietis pie šiem mežoņiem? — Džons Mengls vaicāja.
— To pašu, ko darīju es, — Airtons atbildēja. — Viņš iet medībās kopā ar iezemiešiem, zvejo zivis, piedalās cilšu karos. Ar viņu, kā jau teicu, apietas atkarībā no tā, cik noderīgs viņš ir ciltij. Saprātīgs un drosmīgs eiropietis ieņem ciltī redzamu vietu.
— Bet viņš tomēr ir gūsteknis? — Mērija Granta jautāja.
— Protams, — Airtons apstiprināja, — un viņu neizlaiž no acīm ne dienu, ne nakti.
— Un tomēr jums, Airton, izdevās izbēgt, — sarunā iejaucās majors.
— Jā, mister Makneb, jo izcēlās slaktiņš starp manējo cilti un kaimiņu cilti. Man laimējās, es izbēgu un, protams, to nenožēloju, bet, ja man būtu jābēg otrreiz, es laikam labāk paliktu mūžīgā verdzībā nekā vēlreiz izbaudītu mokas, kādas man bija jāizcieš, šķērsojot Austrālijas vidienes tuksnešus. Lai dievs pasargā kapteini no mēģinājuma glābties šādā veidā!
— Protams, mis Mērija, būtu labāk, ja jūsu tēvs vēl atrastos iezemiešu cilts gūstā, — Džons Mengls sacīja. — Tad mēs vieglāk varētu uziet viņa pēdas nekā tai gadījumā, ja viņš maldītos kontinenta mežos.
— Vai jūs vēl aizvien cerat? — jaunā meitene vaicāja.
— Es ne mirkli neesmu zaudējis cerību, mis Mērija, ka reiz ar dieva palīgu redzēšu jūs laimīgu.
Mērijas Grantas valgo acu skatiens bija lielākais gandarījums jaunajam kapteinim.
Šās sarunas laikā iezemiešu vidū pēkšņi izcēlās neparasts satraukums. Viņi skaļi kliedza, skraidīja šurpu turpu, tvēra pēc ieročiem. Šķita, ka viņus pārņēmis negants niknums.
Glenervens nevarēja saprast, kas notiek ar mežoņiem, bet tad majors uzrunāja Airtonu:
— Jūs esat ilgi dzīvojis pie austrāliešiem un droši vien saprotat arī viņu valodu.
— Saprotu tikai daļēji, — bocmanis atbildēja, — jo katrai ciltij ir sava izloksne. Cik cilšu, tik izlokšņu. Tomēr nojaušu, ka mežoņi aiz pateicības grib parādīt viņa augstībai karaspēks.
Tas arī bija satraukuma patiesais cēlonis. Bez liekas vilcināšanās iezemieši bruka cits citam virsū ar tik lieliski notēlotu niknumu un tik dabiski, ka-šo mazo karu varēja noturēt par īstu slaktiņu. Pēc daudzu ceļotāju liecībām, austrālieši ir lieliski aktieri, un arī šai gadījumā viņi parādīja apbrīnojamu talantu.
Iezemiešu vienīgie uzbrukuma un aizsargāšanās līdzekļi bija pamatīga vāle, ar kuru varēja pāršķelt viscietāko galvaskausu, un tomahaukam līdzīgs cirvis — ļoti ciets, noasināts akmens, kas ar gumiarābiku nostiprināts starp divām nūjām. Sis cirvis ar desmit pēdas garo kātu ir draudīgs ierocis kaujas laukā un noderīgs darbarīks miera laikā, atkarībā no apstākļiem ar to var tikpat labi cirst zarus, kā galvas, tikpat labi skaldīt cilvēku augumus, kā koku stumbrus.
Neganti vicinādami ieročus un izkliegdami kaujas saucienus, karotāji bruka cits citam virsū. Daži krita gar zemi kā beigti, citi raidīja uzvaras kliedzienus. Sievietes, īpaši vecenes, gluži kā nelabā apsēstas, uzkurināja vīrus un klupa virsū šķietamajiem līķiem, izlikdamās tos kropļojam ar tādu ārprāta niknumu, ka īstenībā to nevarētu izdarīt šaušalīgāk. Lēdija Helēna visu laiku baidījās, lai spēle nepārvērstos slaktiņā. Starp citu, bērni, kas arī piedalījās karaspēlēs, cīnījās gluži nopietni. Mazie zēni un meitenes, kas bija sevišķi niknas, apveltīja cits citu ar pamatīgām dunkām.
Kad karaspēlēs bija ilgušas kādas desmit minūtes, pēkšņi karotāji apstājās kā zemē iemieti. Ieroči izkrita viņiem no rokām. Kaujas troksni nomainīja dziļš klusums. Mežoņi sastinga savās pozās gluži kā aktieri dzīvajās bildēs. Šķita, ka viņi būtu pārakmeņojušies.
Kāds bija šīs pārvērtības cēlonis? Kāpēc uzreiz šī stingā nekustība? Drīz viss noskaidrojās.
Starp gumijkoku galotnēm parādījās kakadu bars. Putni piepildīja gaisu skaļām tērgām. Viņu spilgtās, daudzkrāsainās spalvas vērta baru līdzīgu lidojošai varavīksnei. Šī košā putnu mākoņa parādīšanās tad arī bija pārtraukusi kauju. Karaspēlēs tagad nomainīja lietderīgāka nodarbošanās — medības.
Kāds iezemietis, paķēris sarkanu dīvainas formas ieroci, pameta savus aizvien vēl sastingušos ciltsbrāļus un devās caur kokiem un krūmiem pretī kakadu baram. Viņš līda pilnīgi bez trokšņa, neaizskardams nevienu lapu, neizkustinādams nevienu akmentiņu. Šķita, ka slīdētu ēna.
Pielavījies putniem pietiekami tuvu, mežonis meta savu ieroci pa horizontālu līniju divu pēdu augstumā virs zemes. Nolidojis tā kādas četrdesmit pēdas, dīvainais ierocis, nepieskardamies zemei, pēkšņi pacēlās taisnā leņķī apmēram simt pēdas gaisā, notrieca kādu duci putnu un tad, apliecis parabolu, atgriezās atpakaļ un nokrita medniekam pie kājām. Glenervens un viņa ceļabiedri skatījās kā apstulboti — viņi neticēja paši savām acīm.
— Tas ir bumerangs, — Airtons paskaidroja.
— Bumerangs! — Paganels iesaucās. — Austrāliešu bumerangs!
Un, gluži kā bērns, viņš steidzās pacelt brīnišķīgo ieroci, «lai paskatītos, kas tur iekšā».
Patiesi, varēja domāt, ka bumerangā paslēpts kāds mehānisms, ka tā virzienu inaina kāda pēkšņi vaļā palaista atspere. Taču nekā tamlīdzīga nebija.
Bumerangs nebija nekas vairāk kā trīsdesmit četrdesmit collas garš, izliekts cieta koka gabals. Vidū šis koka gabals bija apmēram trīs collas biezs, bet abi tā gali bija nosmailināti. Izliekuma iekšmala bija par pus- collu plānāka, bet ārmalai bija divas asas šķautnes. Tas viss bija tikpat vienkārši, cik nesaprotami.
— Tad tāds ir šis daudzinātais bumerangs! — Paganels sacīja, vērīgi aplūkodams dīvaino ieroci. — Koka gabals — un nekas vairāk. Bet kāpēc gan, virzīdamies pa horizontālu līniju, tas pēkšņi zināmā brīdī paceļas gaisā, lai pēc tam atgrieztos atpakaļ pie tā, kas to aizmetis? Nedz zinātnieki, nedz ceļotāji līdz šim nav varējuši izskaidrot šo parādību.
— Vai bumerangs šai ziņā nav līdzīgs serso, kas, noteiktā veidā izmests, atgriežas savā izejas punktā? — Džons Mengls ieminējās.
— Vai arī šai parādībai būtu līdzība ar biljarda bumbu, kas saņēmusi sitienu noteiktā punktā? — Glenervens piemetināja.
— Nekādā ziņā, — Paganels atbildēja. — Sais abos gadījumos virziena maiņu nosaka kāds atbalsta punkts: serso — zeme, bet biljarda bumbai — galda virsma. Turpretī bumerangam šāda atbalsta punkta nav, ierocis nemaz nepieskaras zemei un tomēr paceļas ievērojamā augstumā.
— Kā jūs to izskaidrojat, Paganela kungs? — lēdija Helēna vaicāja.
— Es neizskaidroju, kundze, es tikai lieku reizi konstatēju faktu. Acīmredzot šeit viss atkarīgs no veida, kādā bumerangs tiek mests, kā arī no ieroča īpašās konstrukcijas. Bet tas, kā bumerangs jāsviež, vēl joprojām ir austrāliešu noslēpums.
— Tas viss ir pārāk sarežģīti, lai to izgudrotu… pērtiķi, — lēdija Helēna piebilda, uzlūkodama majoru, kas šūpoja galvu, itin kā nebūtu vēl pilnīgi pārliecināts.
Tikmēr laiks ritēja, un Glenervens, uzskatīdams, ka šeit ilgāk nav ko kavēties, jau dzīrās lūgt dāmas kāpt ratos, kad pēkšņi atsteidzās kāds iezemietis un ļoti satraukts kaut ko sacīja.
— Ā! — Airtons iesaucās. — Viņi pamanījuši kazuārus.
— Ko, vai gaidāmas medības? — Glenervens painteresējās.
— Tas noteikti jāredz! — Paganels iesaucās. — Tam vajag būt aizraujošam skatam! Varbūt atkal tiks laists darbā bumerangs.
— Kādas ir jūsu domas, Airton?
— Manuprāt, tas mūs pārāk neaizkavēs, milord, — bocmanis atbildēja.
Iezemieši nevilcinājās ne mirkli. Nomedīt dažus kazuārus viņiem ir
laimīgs ķēriens. Tas nozīmē, ka cilts būs apgādāta ar pārtiku vismaz vairākas dienas. Tāpēc kazuāru medībās austrālieši liek lietā visu savu māku. Bet kā viņi var panākt bez suņiem tik ātru putnu un nogalināt to bez šautenes? Tas bija tik interesanti, ka Paganelam to vajadzēja redzēt.
Emu jeb kazuārs, ko iezemieši dēvē par mureku, Austrālijas līdzenumos sastopams aizvien retāk. Sim lielajam putnam, kas sasniedz divarpus pēdu augstumu, ir balta gaļa, pēc garšas līdzīga tītara gaļai. Uz galvas kazuāram ir raga plēksnītes, acis gaiši brūnas un melns, līks knābis, kāju pirksti bruņoti ar spēcīgiem nagiem, spārni tam ir tik strupi, ka lidošanai nav derīgi, spalvas, kuras tikpat labi varētu saukt arī par vilnu, uz kakla un krūtīm ir tumšākas. Kazuārs gan nelido, toties skrien tik ātri, ka hipodromā viegli noskrietu vislabāko rikšotāju. Noķert kazuāru var vienīgi ar viltību, turklāt ļoti izsmalcinātu viltību.
Atsaucoties uz aicinājumu, kāds desmits austrāliešu tūdaļ izvērsās ķēdē kā strēlnieku nodaļa un izklīda brīnišķīgā līdzenumā, kas bija sētin nosēts ziliem savvaļas ziediem. Ceļinieki apmetās kādas mimozu birzs malā.
Iezemiešiem tuvojoties, apmēram pusducis kazuāru metās bēgt, taču drīz vien apstājās jūdzi tālāk. Kad cilts mednieks bija pārliecinājies, kur putni atrodas, viņš deva biedriem zīmi, lai tie paliek uz vietas. Mežoņi nogūlās zemē, bet mednieks izņēma no tīkla divas kopā sašūtas kazuāru ādas un uzvilka tās. Pēc tam viņš pacēla virs galvas labo roku un, kustinādams to, atdarināja kazuāru, kas meklē barību.
Mednieks tuvojās baram. Brīžam viņš apstājās, izlikdamies, ka knābā graudus, brīžam, kārpīdamies ar kājām, sacēla ap sevi veselus putekļu mākoņus. Tas viss tika izdarīts nevainojami. Labāk attēlot kazuāra izturē- sānos, šķiet, nemaz nebija iespējams. Turklāt mežonis tik precīzi atdarināja kazuāra dobjo gulgošanu, ka paši putni tai noticēja un pievīlās. Drīz vien mednieks atradās bezrūpīgo putnu barā. Pēkšņi viņa rokās pazibēja vāle, un pieci kazuāri no sešiem nogāzās gar zemi un palika guļam kā nopļauti.
Mednieks bija uzvarējis, un medības beidzās.
Pēc tam Glenervens, abas dāmas un pārējie ceļinieki atvadījās. Šķiršanās iezemiešus daudz neskumdināja. Varbūt veiksmīgās kazuāru medības bija likušas viņiem aizmirst nupat apmierināto neganto izsalkumu. Pateicību viņi vairāk izjuta ar vēderu, kas mežoņiem un zvēriem ir jūtīgāks nekā sirds.
Lai nu kā, tomēr vajadzēja atzīt, ka atsevišķos gadījumos viņu saprāts un veiklība ir apbrīnojama.
— Vai tagad jūs atzīstat, dārgais Makneb, — lēdija Helēna ierunājās, — ka austrālieši nav pērtiķi?
— Vai tāpēc, ka viņi tik dabiski atdarina dzīvniekus? — majors atteica. — Gluži otrādi, tas tikai apstiprina manu doktrīnu.
— Joks nav nekāda atbilde, — lēdija Helēna sacīja. — Es vēlētos, major, ka jūs mainītu savus uzskatus.
— Labi, mīļā māsīca, jā un tomēr nē. Austrālieši nav pērtiķi, bet pērtiķi ir austrālieši.
— Kā to saprast?
— Vai neatceraties, ko nēģeri domā par orangutāniem?
— Ko viņi domā? — lēdija Helēna jautāja.
— Viņi domā, — majors atbildēja, — ka pērtiķi ir tādi paši melnādainie kā viņi, tikai daudz viltīgāki. «Viņi nerunā tāpēc, lai nevajadzētu strādāt,» sacīja kāds nēģeris, apskauzdams pieradinātu orangutanu, ko viņa saimnieks baroja gluži par velti.