Tā bija drausmīga nakts. Pulksten divos sāka gāzt lietus, ko negaisa mākoņi plūdināja pār zemi līdz pat rītam. Telts vairs nebija nekāda pajumte. Glenervens un ceļabiedri steidzās patverties ratu kulbā. Par aizmigšanu nebija ko domāt. Ceļinieki tērzēja par šo un to. Vienīgi majors, kura īslaicīgo prombūtni neviens nebija pamanījis, nebilda ne vārda un klusēdams klausījās. Lietus joprojām gāza kā ar spaiņiem. Ceļinieki baidījās, ka Snouvija varētu iziet no krastiem un applūdināt ratus, kas jau tā bija iestiguši muklājā. Tāpēc Milredijs, Airtons un Džons Mengls vairākkārt gāja pārbaudīt ūdens līmeni upē un atgriezās, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.
Beidzot atausa diena. Lietus mitējās, taču saules stari nejaudāja izspraukties cauri biezajai mākoņu segai. Zemi klāja platas dzeltenīga ūdens lāmas, veseli duļķaina ūdens dīķi. No atmiekšķētās zemes kāpa karsti izgarojumi, piesātinādami gaisu ar neveselīgu mitrumu.
Glenervens nolēma vispirms parūpēties par ratiem. Patlaban tas bija svarīgākais. Ceļinieki apskatīja smagos ratus. Tie bija iestiguši ķepīgos mālos plašas ieplakas vidū. Priekšējie riteņi bija iegrimuši gandrīz pilnīgi, bet pakaļējie līdz rumbām. Izvilkt šādu milzeni nebūs viegli, pat apvienojot visus cilvēku, zirgu un vēršu spēkus.
— Lai būtu kā būdams, mums jārīkojas ātri, — Džons Mengls sacīja. — Kad māli sacietēs, uzdevums būs vēl grūtāks.
— Tad ķersimies pie darba! — Airtons atsaucās.
Glenervens, abi matroži, Džons Mengls un Airtons steidzīgi devās uz mežu, kur vērši un zirgi bija atstāti pa nakti.
Tas bija drūms augstu gurnijkoku mežs. Vienīgi skraji, nokaltuši koki, kurus sen nokritusī miza darīja līdzīgus korķozoliem ražas novākšanas laikā. Divi simti pēdu augstumā koki pleta nožēlojamus kailu zaru vainagus. Neviens putns nevija ligzdas šais koku skeletos, neviena lapa nedrebēja to sausajos zaros, kas klaudzēja kā miroņu kauli. Ar ko izskaidrojama šī Austrālijā diezgan bieži sastopamā parādība, kad veseli meži mirst gluži kā sērgas piemeklēti? Tas nevienam nav zināms. Nedz visvecākie iezemieši, nedz viņu tēvi, kas sen atdusas nāves birzīs, nav redzējuši šos mežus zaļojam.
Iedams zem nokaltušajiem kokiem, Glenervens raudzījās pelēkajās debesīs, uz kuru fona gluži kā izgriezti iezīmejās vissīkākie gurnijkoku zariņi. Airtons bija pagalam pārsteigts, neatrazdams vairs zirgus un vēršus tai vietā, kur vakarvakarā bija tos atstājis. Taču, tā kā lopi bija sapīti, tālu aizklīst tie nevarēja.
Veltīgi izmeklējies mežā, Airtons samulsis atgriezās Snouvijas krastā, kas bija noaudzis ar lieliskām mimozām. Kā parasts, viņš sāka skaļi saukt savus vēršus, taču tie neatsaucās. Bocmanis šķita ļoti satraukts, un viņa pavadoņi vīlušies uzlūkoja cits citu.
Veltīgos meklējumos pagāja vesela stunda, un Glenervens jau dzīrās doties atpakaļ pie ratiem, kas atradās krietnu jūdzi no šejienes, kad pēkšņi saklausīja zviegšanu un tūdaļ arī maurošanu.
— Tepat jau viņi ir, — Džons Mengls iesaucās, spraukdamies caur augstajiem gastrolobija krūmiem, kas varētu paslēpt pat veselu ganāmpulku.
Glenervens, Milredijs un Airtons metās viņam pakaļ, un drīz vien visus sagaidīja tas pats pārsteigums.
Divi vērši un trīs zirgi gulēja zemē gluži kā zibens nosperti. Viņu līķi bija paguvuši atdzist, un mimozās jau ķērca izkāmējušu kraukļu bars, gaidīdams uz necerēto laupījumu. Glenervens un ceļabiedri saskatījās. Vilsons nevarēja noturēties neizgrūdis spēcīgu lāstu.
— Neko nevar darīt, Vilson, — lords Glenervens sacīja, pats tikko jaudādams savaldīties. — Airton, aizvediet palikušo vērsi un zirgu. Tagad viņiem diviem vien vajadzēs izpestīt mūs no nelaimes.
— Ja rati nebūtu iestiguši dubļos, — Džons Mengls ierunājās, — abi lopiņi, palēnām iedami, varbūt aizvilktu ratus līdz piekrastei. Šie nolādētie rati jāizceļ laukā par katru cenu.
— Pamēģināsim to izdarīt, Džon, — Glenervens atbildēja. — Bet tagad ■ejam atpakaļ uz nometni, kur droši vien uztraucas par mūsu ilgo prombūtni.
Airtons atpina vērsi, Milredijs — zirgu, un visi pa līkumoto upes krastu devās atpakaļ uz nometni.
Pēc pusstundas Paganels, Maknebs, lēdija Helēna un mis Granta jau zināja par notikušo nelaimi.
— Velns parāvis, Airton, cik žēl, ka jūs neapkalāt visus mūsu zirgus, kad mēs šķērsojām Vimeru! — majors nevarēja nociesties nepasacījis bocmanim.
— Kāpēc, ser? — Airtons jautāja.
— Tāpēc, ka no visiem mūsu zirgiem dzīvs palicis vienīgi tas, kuru apkala jūsu atvestais kalējs.
— Tiešām dīvaina sagadīšanās, — Džons Mengls piebilda.
— Sagadīšanās — un nekas vairāk, — bocmanis atbildēja, uzmezdams majoram vērīgu mirkli.
Maknebs cieši saknieba lūpas, itin kā gribēdams aizturēt vārdus, kas lauzās pār lūpām. Glenervens, Mengls un lēdija Helēna, šķiet, gaidīja, ka majors izteiks savu domu līdz galam, taču viņš klusēdams devās pie ratiem, kurus Airtons jau pētīja.
— Ko viņš gribēja sacīt? — Glenervens jautāja Džonam Menglam.
— Nav ne jausmas, — jaunais kapteinis atbildēja. — Zinu vienīgi to, ka majors nekad nerunā tukšu.
— Protams, Džon, — lēdija Helēna sacīja. — Maknebs acīmredzot tur Airtonu aizdomās.
— Aizdomās? — Paganels paraustīja plecus.
— Par ko tad? — Glenervens brīnījās. — Vai tiešām viņš uzskata, ka Airtons nogalinājis mūsu zirgus un vēršus? Kāpēc? Vai Airtona intereses nesaskan ar mūsu interesēm?
— Jums taisnība, dārgais Edvard, — lēdija Helēna ierunājās, — es varu vienīgi piemetināt, ka bocmanis jau ceļojuma sākumā ne vienu reizi vien pierādījis mums savu uzticību.
— Bez šaubām, — Džons Mengls apliecināja, — bet ko tādā gadījumā nozīmē majora vārdi? Tas katrā ziņā jānoskaidro.
— Vai viņš uzskata, ka Airtons sadarbojas ar katordzniekiem? — Paganels pārsteidzīgi iesaucās.
— Ar kādiem katordzniekiem? — mis Granta noprasīja.
— Paganela kungs kļūdījies, — Džons Mengls steidzīgi atbildēja. — Viņš ļoti labi zina, ka Viktorijas provincē nekādu katordznieku nav.
— Protams! Tas tiešām tā ir, — Paganels labprāt būtu ņēmis atpakaļ nejauši pasprukušos vārdus. — Pie joda, kur gan esmu to rāvis! Kādi katordznieki! Par tādiem Austrālijā nav nekas dzirdēts. Turklāt, pat lāgā nepaguvuši izkāpt krastā, tie tūdaļ kļūst par godīgiem cilvēkiem. To visu dara klimats, mis Mērij, šejienes klimats labvēlīgi ietekmē…
Nabaga zinātniekam, kas gribēja izlabot savu pārsteidzību, izgāja tāpat kā ratiem — viņš iestiga. Lēdija Helēna nenolaida no viņa acu, un tas viņam laupīja aukstasinību. Redzēdama to un negribēdama vēl vairāk samulsināt ģeogrāfu, lēdija Helēna aizveda mis Mēriju uz telti, kur misters Olbinets gatavoja brokastis pēc visiem kulinārijas mākslas likumiem.
— Mani pašu vajadzēja aizdzīt katorgā, — Paganels nožēlodams sacīja.
— Arī es tā domāju, — Glenervens atsaucās.
Nepārprotami nopietnais tonis, ar kādu tika izteikti šie vārdi, ģeogrāfu nomāca vēl vairāk. Glenervens ar Džonu Menglu devās pie ratiem.
Airtons un abi matroži patlaban pūlējās tos izdabūt no staignāja. Kopā sajūgti, vērsis un zirgs vilka no visa spēka. Streņģes bija tā saspringtas, ka likās — tūlīt, tūlīt pārtrūks, bet sakas, šķiet, draudēja izjukt. Vilsons un Milredijs pūlējās izkustināt riteņus, bet bocmanis ar uzkliedzieniem un iesma dūrieniem skubināja dīvaino vilcēju pāri. Smagie rati nekustējās ne no vietas. Jau apžuvušais māls turēja tos gluži kā cements.
Džons Mengls lika apliet mālus ar ūdeni, lai atmiekšķētu tos, taču visas pūles bija veltīgas. Iestigušie rati palika nekustīgi. Pēc jauniem nesekmīgiem mēģinājumiem cilvēki un jūga lopi pierima. Bija skaidrs, ka nekas nav līdzams. Vēl atlika iespēja izjaukt ratus pa sastāvdaļām. Taču, tā kā trūka darbarīku, arī tas nebija izdarāms.
Nepadevās vienīgi Airtons, kas gribēja par katru cenu izdabūt ratus laukā. Viņš grasījās atsākt veltīgos pūliņus, taču lords Glenervens viņu apturēja.
— Pietiek, Airton! — viņš sacīja. — Mums jāsaudzē vērsis un zirgs. Ja tālāk būs jāiet kājām, uz viena jās abas sievietes, bet otrs nesīs proviantu. Viņi abi mums lieti noderēs.
— Labi, milord, — bocmanis atbildēja un izjūdza nokausētos lopiņus.
— Bet tagad, draugi, — Glenervens turpināja, — dosimies atpakaļ uz nometni, sarīkosim apspriedi, apsvērsim stāvokli, noskaidrosim, uz ko mēs varam cerēt, no kā mums jāpiesargājas, un tad pieņemsim lēmumu.
Pēc kāda brīža ceļotāji jau sēdēja pie galda un ieturēja pēc kļūmīgās nakts sātīgas brokastis. Turpat pie galda sākās arī pārrunas. Visiem klātesošajiem bija jāizsaka savas domas.
Vispirms vajadzēja precīzi noteikt nometnes atrašanās vietu. Paganels izpildīja šo viņam uzticēto uzdevumu ar vislielāko rūpību. Pēc ģeogrāfa aprēķiniem, ekspedīcija atradās Snouvijas upes krastā uz trīsdesmit septītās paralēles un austrumu garuma 147°53'.
— Bet kādas ir Tufolda līča koordinātes? — Glenervens vaicāja.
— Tas atrodas uz simt piecdesmitā garuma grāda, — Paganels atbildēja.
— Cik jūdžu ietver sevī šie divi grādi un septiņas minūtes?
— Septiņdesmit piecas jūdzes.
— Un cik tālu no mums atrodas Melburna?
— Vismaz divi simti jūdzes.
— Labi. Mūsu atrašanās vieta ir noskaidrota, — Glenervens sacīja.
— Apsvērsim, kā rīkoties tālāk.
Visi bija vienis prātis, ka nekavējoties jādodas uz piekrasti. Lēdija Helēna un Mērija Granta apņēmās noiet katru dienu piecas jūdzes. Drosmīgās sievietes bija ar mieru, ja būs vajadzīgs, mērot kājām visu ceļu no Snouvijas upes līdz Tufolda līcim.
— Jūs esat varonīga ceļotāja, dārgā Helēna, — lords Glenervens noteica. — Bet vai varam būt pārliecināti, ka, sasnieguši līci, mēs atradīsim tur visu nepieciešamo?
— Pilnīgi droši, — Paganels atbildēja, —Ēdene ir prāva pilsēta, kas pastāv jau krietnu gadu skaitu. Sai ostai jāuztur dzīva kuģu satiksme ar Melburnu. Taču, manuprāt, jau Deligitas ciematā, kas atrodas trīsdesmit piecas jūdzes no šejienes uz Viktorijas provinces robežas, mēs varēsim iegādāties pārtikas produktus un sadabūt transporta līdzekļus.
— Bet «Dunkans»? — Airtons ievaicājās. — Vai jūs, milord, neuzskatāt, ka jahtai būtu laiks doties uz Tufolda līci?
— Kādas ir jūsu domas, Džon? — Glenervens pajautāja.
— Manuprāt, jūsu augstībai nevajadzētu steigties, — brīdi padomājis, jaunais kapteinis atbildēja. — Nekad nebūs par vēlu nosūtīt jūsu pavēli Tomam Ostinam un izsaukt jahtu uz austrumu piekrasti.
— Vairāk nekā skaidrs, — Paganels piemetināja.
— Ņemiet vērā, — Džons Mengls turpināja, — ka pēc četrām piecām dienām mēs būsim jau Ēdenē.
— Pēc četrām piecām dienām! — Airtons atkārtoja, šūpodams galvu.
— Rēķiniet droši veselas piecpadsmit vai pat divdesmit dienas, kaptein, lai pēc tam nevajadzētu nožēlot.
Smagie rati nekustējās ne no vietas.
— Piecpadsmit, divdesmit dienas, lai noietu septiņdesmit piecas jūdzes?! — Glenervens iesaucās.
— Vismaz, milord. Jums būs jāiet bez ceļa cauri visnelādzīgākajam Viktorijas provinces apgabalam, cauri tuksnesim, kurā, kā skvoteri mēdz sacīt, nav atrodams itin nekas, cauri bieziem krūmiem, kur nav nevienas stansijas. Caur brikšņiem jālaužas ar cirvi un lāpu rokā, un ticiet man, ka ātri uz priekšu jūs netiksit.
Airtons sacīja to pārliecības pilnā balsī. Kad klātesošo skatieni jautājoši pavērās Paganelā, ģeogrāfs ar galvas mājienu apstiprināja Airtona sacīto.
— Es ņemšu vērā šīs grūtības, — Džons Mengls sacīja. — Lai būtu kā būdams, arī pēc piecpadsmit dienām jūsu augstība varēs nosūtīt «Dunkanam» pavēli.
— Man jāpiebilst, — Airtons turpināja, — ka minētās ceļa grūtības vēl nav galvenais šķērslis. Lai pārceltos pār Snouviju, mums droši vien vajadzēs nogaidīt ūdens līmeņa krišanos.
— Nogaidīt? — jaunais kapteinis iesaucās. — Vai tad nevar atrast braslu?
— Nedomāju vis, — Airtons atbildēja. — Šorīt jau meklēju piemērotu braslu, taču manas pūles bija veltīgas. Reti kāda upe šai gadalaikā ir tik strauja. Tā ir liktenīga sagadīšanās, kuras priekšā esmu bezspēcīgs.
— Vai Snouvija tik ļoti plata? — lēdija Glenervena vaicāja.
— Plata un dziļa, kundze, — Airtons atbildēja. — Straumes platums sasniedz veselu jūdzi, un tecējums ir ļoti straujš. Pat labam peldētājam būtu grūti to pārpeldēt.
— Tad uzbūvēsim laivu! — iesaucās Roberts, kuru nekas nemulsināja. — Nocirtīsim koku, izdobsim to un laidīsimies pāri!
— īsts kapteiņa Granta dēls! — Paganels iesaucās.
— Viņš runā prātīgi, — Džons Mengls sacīja. — Mums tiešām vajadzēs tā rīkoties. Es uzskatu, ka nav vērts tērēt laiku neauglīgās sarunās.
— Kādas ir jūsu domas, Airton? — Glenervens vaicāja.
— Manuprāt, milord, nesaņēmuši palīdzību, mēs arī pēc mēneša nīksim Snouvijas krastā.
— Vai jūs varat ieteikt kaut ko labāku? — Džons Mengls jautāja, manāmi aizkaitināts.
— Varu gan. Ja «Dunkans» atstās Melburnu un dosies uz austrumu piekrasti.
— Atkal jau «Dunkans»! Bet sakiet — kāpēc mums būs vieglāk sasniegt ceļa mērķi, ja kuģis atradīsies Tufolda līcī?
Padomājis kādu mirkli, Airtons diezgan izvairīgi atbildēja:
— Es negribu uztiept savu viedokli. To, ko es iesaku, es iesaku visu interesēs un esmu gatavs doties ceļā, tiklīdz viņa augstība to pavēlēs.
To pateicis, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Tā nav nekāda atbilde, Airton, — Glenervens sacīja. — Iepazīstiniet mūs ar savu plānu, un mēs to apspriedīsim. Ko tad jūs iesakāt?
Airtons izklāstīja savu priekšlikumu mierīgā un drošā balsī:
— Jāšu es, — Airtons sacīja.
— Manuprāt, šai grūtajā stāvokli, kādā mēs atrodamies, mums nevajag riskēt un doties projām no Snouvijas krastiem. Mums jāsagaida šeit palīdzība, un tā var nākt vienīgi no «Dunkana». Apmetīsimies šai vietā, kur netrūkst iztikas, un viens no mums lai nogādā Tomam Ostinam rīkojumu doties uz Tufolda līci.
Šis negaidītais priekšlikums klātesošos pagalam pārsteidza, bet Džons Mengls pat neslēpa savu nepatiku.
— Pa to laiku, — bocmanis turpināja, — vai nu nokritlsies Snouvijas ūdeņi un mēs varēsim pāriet upi pa braslu, vai arī, ja tas nenotiks, mēs pagūsim uzbūvēt laivu. Tāds, milord, ir mans plāns, kuru es nododu jūsu vērtējumam.
— Labi, Airton, — Glenervens atbildēja. — Jūsu priekšlikums pelnījis, lai to nopietni apspriestu. Tā lielākais trūkums ir tas, ka mēs stipri aizkavēsimies, toties tas aiztaupīs mūsu spēkus un, iespējams, pasargās no reālām briesmām. Ko jūs par to domājat, draugi?
— Izsakiet savas domas, dārgais Makneb! — lēdija Helēna uzrunāja majoru. — Visu laiku jūs tikai klausāties, bet pats nebilstat ne vārda.
— Tā kā jūs prasāt, lai es izsaku savas domas, — majors atbildēja, — tad es tās atklāti izteikšu. Airtons, manuprāt, runāja kā saprātīgs un piesardzīgs cilvēks, un es atbalstu viņa priekšlikumu.
Neviens nebija gaidījis šādu atbildi, jo līdz šim Maknebs allaž apstrīdēja Airtona viedokli šai jautājumā. Airtons pārsteigts uzmeta majoram īsu mirkli. Arī Paganels, lēdija Helēna un matroži sliecās atbalstīt bocmaņa priekšlikumu. Makneba vārdi bija izkliedējuši viņu šaubas.
Glenervens pavēstīja, ka Airtona plāns principā tiek pieņemts.
— Bet tagad, Džon, — Glenervens uzrunāja jauno kapteini, — sakiet — vai, arī pēc jūsu domām, prātīgāk būtu apmesties upes krastā un sagaidīt pienākam transporta līdzekļus?
— Protams, — Džons Mengls atbildēja, — ja vien mūsu ziņnesim izdosies tas, ko mēs nekādi nevaram izdarīt, — nokļūt Snouvijas viņā krastā.
Visi klātesošie uzlūkoja bocmani, kas pašpārliecināti smaidīja.
— Ziņnesis nemaz nemēģinās pārcelties upei pāri, — viņš sacīja.
— Kā tad tā? — Džons Mengls iesaucās.
— Viņš tikai atgriezīsies uz Laknovas ceļa, kas ved tieši uz Melburnu.
— Noiet divi simti piecdesmit jūdzes kājām! — jaunais kapteinis iesaucās.
— Nē, jāšus uz zirga, — Airtons iebilda. — Mums taču vēl palicis viens labs zirgs. Šo ceļa gabalu varēs nojāt četrās dienās. Pieskaitiet vēl klāt divas dienas, kas vajadzīgas, lai «Dunkans» sasniegtu Tufolda līci, tad vēl divdesmit četras stundas, lai atkļūtu līdz mūsu apmetnei, un pēc nedēļas ziņnesis kopā ar kuģa komandu būs klāt.
Klausīdamies Airtona vārdos, majors piekrītoši māja ar galvu; par to Džons Mengls bija gaužām pārsteigts. Bocmaņa priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts, un atlika vienīgi izpildīt šo labi apsvērto plānu.
— Bet tagad, draugi, — Glenervens sacīja, — mums vajag izraudzīties ziņnesi. Es negribu slēpt, ka tas būs grūts un bīstams uzdevums. Kurš uzupurēsies biedru labā un dosies uz Melburnu ar mūsu rīkojumu?
Savus pakalpojumus tūdaļ piedāvāja Vilsons, Milredijs, Džons Mengls, Paganels un Roberts. īpaši uzstāja Džons, lai šī misija tiktu uzticēta tieši viņam. Tad ierunājās Airtons, kas līdz šim bija klusējis:
— Ja jūsu augstībai nav iebildumu, jāšu es. šī zeme man pazīstama. Ne vienreiz vien gadījies būt vēl mežonīgākos un bīstamākos apvidos. Es izkulšos no likstas, kas citam varētu būt liktenīga. Tāpēc vispārības interesēs lūdzu sūtīt uz Melburnu tieši mani. Jūs dosit man līdzi vēstuli kapteiņa palīgam, un es galvoju, ka pēc sešām dienām «Dunkans» jau atradīsies Tufolda līcī.
— Labi sacīts, Airton! — Glenervens uzslavēja. — Jūs esat gudrs un drosmīgs vīrs, un veiksme jūs neatstās.
Acīmredzot bocmanis bija vispiemērotākais cilvēks šim grūtajam uzdevumam. Visi to saprata un tam piekrita. Vienīgi Džons Mengls vēl pēdējo reizi mēģināja iebilst, sacīdams, ka Airtons ir nepieciešams, lai atrastu «Britānijas» vai Harija Granta pēdas. Taču majors atgādināja, ka ekspedīcija līdz Airtona pārnākšanai paliks nometnē Snouvijas krastos, ka meklējumus tik un tā bez viņa neviens neatsāks un tāpēc Airtona prombūtne nekādā ziņā nevar kaitēt kapteinim Grantam.
— Tad dodieties ceļā, Airton, — Glenervens teica. — Steidzieties un atgriezieties caur Ēdeni atpakaļ uz mūsu nometni pie Snouvijas.
Bocmaņa acis triumfējoši iemirdzējās. Viņš pagrieza galvu sānis, taču, lai cik ātri viņš to izdarīja, Džons Mengls paguva ievērot šo priecīgo mirdzumu. Jaunais kapteinis juta, ka viņā mostas neuzticība pret Airtonu.
Bocmanis sāka gatavoties ceļam, abi matroži viņam palīdzēja: viens segloja zirgu, otrs sagatavoja pārtiku. Glenervens tikmēr rakstīja vēstuli Tomam Ostinam.
Viņš pavēlēja «Dunkana» kapteiņa palīgam nekavējoties braukt uz Tufolda līci. Bocmani viņš raksturoja kā cilvēku, uz kuru var pilnīgi paļauties. Pēc ierašanās austrumu krastā Tomam Ostinam vajadzēja nodot matrožu nodaļu Airtona rīcībā …
Glenervens rakstīja vēstulē tieši šo rīkojumu, kad Maknebs, kura skatiens sekoja katram vārdam, ievaicājās gluži nevainīgā balsī, kā brālēns rakstīšot Airtona vārdu.
— Tāpat, kā to izrunā, — Glenervens atbildēja.
— Jūs maldāties, — majors mierīgi piebilda. — Šo vārdu izrunā «Airtons», bet raksta «Bens Džoiss»!