38506.fb2 KAPTEI?A GRANTA B?RNI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 49

KAPTEI?A GRANTA B?RNI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 49

XXII nodala EDENE

Nodoties izmisumam nebija laika, vajadzēja rīkoties. Tā kā Kemplpīras tilts bija nodedzināts, par katru cenu vajadzēja atrast kādu citu iespēju, kā tikt pāri Snouvijai un sasniegt Tufolda līča krastus, iekams tur vēl nav ieradusies Bena Džoisa banda. Tāpēc, netērēdami laiku neauglīgās saru­nās, Džons Mengls un Glenervens nākamajā dienā, 16. janvārī, devās uz upes krastu, lai organizētu pārcelšanos.

Lietavās uzplūdušie, satrakotie Snouvijas ūdeņi nebija kritušies. Straume krākdama traucās ar negantu spēku. Laisties šādā straujumā no­zīmētu drošu nāvi. Glenervens gluži kā sastindzis stāvēja krastā, nodūris galvu un sakrustojis rokas uz krūtīm.

—   Vai gribat, es mēģināšu peldus sasniegt otru krastu? — Džons Mengls piedāvāja.

—   Nē, Džon, — Glenervens sacīja, satverdams aiz rokas drosmīgo jauno cilvēku. — Nogaidīsim vēl kādu laiku!

Abi vīri atgriezās nometnē. Diena pagāja mokošā satraukumā. Reizes desmit Glenervens devās uz Snouvijas krastu. Viņš pūlējās izgudrot kādu drosmīgu veidu, kā pārcelties pāri upei. Taču visas pūles bija veltīgas. Ja upes gultnē plūstu lavas straume, arī tad tā nebūtu grūtāk pārejama.

Garajās piespiedu bezdarbības stundās lēdija Helēna, ievērodama ma­jora padomus, prasmīgi un rūpīgi kopa Milrediju. Matrozis juta, ka viņš atgriežas dzīvē. Tagad Maknebs varēja apgalvot, ka dunča dūriens nebija skāris nevienu no galvenajiem iekšējiem orgāniem. Slimnieka vārgums acīmredzot bija izskaidrojams ar lielo asins zaudējumu. Brūce vairs ne- asiņoja un pamazām sāka dzīt. Lai pilnīgi atveseļotos, bija nepieciešams vienīgi laiks un miers. Lēdija Helēna pieprasīja, lai slimnieks paliktu pir­majā ratu nodalījumā. Milrediju tas gaužām mulsināja. Viņam visvairāk rūpēja, vai tikai viņš neaizkavē ceļojumu, un Glenervenam bija jāapsola atstāt matrozi nometnē Vilsona gādībā, tiklīdz būs iespējams pārcelties pār Snouviju.

Diemžēl šķērsot upi nebija iespējams nedz tai dienā, nedz arī nāka­majā, 17. janvārī. Šāda kavēšanās dzina Glenervenu izmisumā. Velti lēdija Helēna un majors centās viņu nomierināt un pierunāt pacietīgi gaidīt. Kā gan varēja pacietīgi gaidīt, kad Bens Džoiss varbūt jau uzkāpis uz jahtas klāja, kad «Dunkans», iespējams, uzdzen tvaiku un paceļ enkuru, lai neat­vairāmi ar katru stundu tuvotos liktenīgajam krastam!

Arī Džons Mengls pārdzīvoja tādas pašas dvēseles mokas kā Glener­vens. Par katru cenu gribēdams pārvarēt ceļā radušos šķēršļus, viņš uz­būvēja no lieliem gumijkoka mizas gabaliem kaut ko līdzīgu austrāliešu laivai. Lai gan vieglās plāksnes saturēja koka spraišļu skelets, laiviņa to­mēr bija gaužām trausla.

18.  janvārī kapteinis ar matrozi izmēģināja nedrošo kuģeli. Lai gan viņi lika lietā visu pieredzi, spēku, veiklību un drosmi, straumes sagrābtā laiviņa apgāzās un abi jūrnieki par pārdrošo mēģinājumu tik tikko nesa­maksāja ar dzīvību. Vieglā laiva nozuda ūdens virpulī. Džonam Menglam un Vilsonam neizdevās nobraukt ne desmit asis pa upi, kas pēc lietavām un sniega kušanas kalnos bija vismaz jūdzi plata.

19.  un 20. janvāris aizritēja bez pārmaiņām. Majors un Glenervens nogāja veselas piecas jūdzes augšup gar Snouviju, taču piemērotu pārcel­šanās vietu neatrada. Mutuļojošā straume visur traucās ar galvu reibinošu ātrumu. Visas Austrālijas Alpu dienvidu nogāzes plūdināja savus ūdeņus šai vienīgajā gultnē.

Vajadzēja atteikties no cerībām glābt «Dunkanu». Kopš Bena Džoisa aizjāšanas bija pagājušas piecas dienas. Jahta droši vien jau sasniegusi austrumu piekrasti un nonākusi laupītāju rokās.

Tomēr šāds stāvoklis nevarēja turpināties bezgalīgi. Plūdi parasti ātri pāriet un, jo negantāki tie bijuši, jo ātrāk. Patiesi, 21. janvāra rītā Paga­nels ievēroja, ka ūdens līmenis sāk kristies. Viņš paziņoja to Glenervenam.

—   Vai nav vienalga, — Glenervens atbildēja. — Pārāk vēlu!

—  Tas nav nekāds iemesls, lai mēs ilgāk kavētos šai nometnē, — Mak­nebs iebilda.

—   Protams, — Džons Mengls atsaucās. — Varbūt jau rīt varēs pār­celties.

—   Vai tas vairs glābs manu nelaimīgo komandu! — Glenervens iesaucās.

—   Uzklausiet mani, jūsu augstība, — Džons Mengls ierunājās. — Es pazīstu Tomu Ostinu. Viņš, protams, izpildīs jūsu pavēli un izies jūrā, tiklīdz būs iespējams. Bet vai jūs varat galvot, ka «Dunkans» bija gatavs doties jūrā, ka bojājumi jau bija izlaboti, kad Bens Džoiss ieradās Mel­burnā? Ja nu jahta tūlīt neizgāja jūrā, ja Toms Ostins bija spiests dienu vai divas aizkavēties?

—   Tev taisnība, Džon, — Glenervens piekrita. — Mums jāsasniedz Tufolda līcis. Mēs taču atrodamies tikai trīsdesmit piecas jūdzes no Deli- gitas!

—   Šajā pilsētā, — Paganels sacīja, — mēs dabūsim ātrus satiksmes līdzekļus. Un, kas zina, varbūt ieradīsimies piekrastē laikus un vēl pagū- sim novērst nelaimi.

—   Tad dodamies ceļā! — Glenervens iesaucās.

Nezaudēdami velti laiku, Džons Mengls un Vilsons sāka būvēt lielu plostu. Viņi bija pārliecinājušies, ka mizas gabali nevar izturēt spēcīgo straumi. Tāpēc Džons nocirta vairākus gumijkokus un uzbūvēja no tiem primitīvu, taču izturīgu plostu. Plosta būve prasīja laiku. Darbs tika pa­beigts tikai nākamajā dienā.

Tikmēr ūdens līmenis Snouvijā jūtami nokritās. Rēcošā straume atkal bija kļuvusi par upi, tiesa, strauju upi, tomēr upi. Prasmīgi vadot plostu šķērsām straumei, Džons cerēja laimīgi sasniegt upes pretējo krastu.

Pulksten pusvienos uz plosta tika nogādāta divu dienu ilgam pārgājie­nam paredzētā pārtika. Pārējie produkti palika upes krastā kopā ar ratiem un telti. Milrediju jau varēja ņemt līdzi. Viņš ātri atveseļojās.

Pulksten vienos ceļinieki uzkāpa uz plosta, kas stāvēja piesiets pie krasta. Džons Mengls bija pierīkojis plostam labajā pusē kaut ko līdzīgu airim, lai turētos pretī straumei un neļautu plostam novirzīties no izrau­dzītā kursa. Šo airi kapteinis uzticēja Vilsonam. Viņš pats, stāvēdams pa­kaļgalā, bija nolēmis vadīt plostu ar milzīgu stūres airi. Lēdija Helēna un Mērija Granta novietojās plosta vidū blakus Milredijam. Glenervens, ma­jors, Paganels un Roberts nostājās līdzās, lai vajadzības gadījumā nāktu palīgā.

—   Vai viss ir sagatavots, Vilson? — Džons Mengls noprasīja mat­rozim.

—  Viss kārtībā, kapteinī — Vilsons atbildēja, satverdams airi spēcī­gajās rokās.

— Esi uzmanīgs un raugies, lai straume mūs neaiznes!

Džons Mengls ar spēcīgu grūdienu atstūmās no krasta un ievadīja plostu šķērsām Snouvijas straumei. Kādas piecpadsmit tuāzes viss nori­tēja gludi. Vilsons sekmīgi cīnījās ar straumi. Taču drīz vien plosts iekļuva virpulī un sāka griezties ar tādu spēku, ka nedz viens, nedz otrs airis to nejaudāja noturēt. Neko nelīdzēja Vilsona un Džona Mengla izmisīgie pūliņi.

Vajadzēja padoties neizbēgamajam. Apturēt plosta griešanos nebija iespējams. Tas griezās ar galvu reibinošu ātrumu un traucās lejup pa straumi. Džons Mengls, bāls, sakostiem zobiem, stāvēja un raudzījās ūdens virpuļos.

Pamazām straume iznesa plostu Snouvijas vidū. Tas atradās jau pus- jūdzi lejup no izbraukšanas vietas. Straume, kas šeit bija vēl spēcīgāka,, izjauca ūdens virpuļus, un plosts ieguva zināmu stabilitāti.

Džons Mengls un Vilsons atkal ķērās pie airiem, un viņiem izdevās iegriezt plostu iešķērsām straumei. Sis manevrs palīdzēja tuvoties kreisa­jam krastam. Kad ceļinieki atradās vairs tikai kādas piecdesmit tuāzes no krasta, pēkšņi pārlūza airis. Plostu atkal sāka nest lejup pa straumi. Džons, riskēdams salauzt stūres airi, centās pretoties straumei. Vilsons asiņainām rokām metās kapteinim palīgā.

Pūles beidzot vainagojās panākumiem, un plosts pēc vairāk nekā pus­stundu ilga brauciena atsitās pret krasta krauju. Trieciens bija ārkārtīgi spēcīgs. Virves, ar kurām plosts bija sasiets, pārtrūka, baļķi pajuka un applūda. Braucēji tik tikko paguva pieķerties pār ūdeni nolīkušiem krū­miem. Viņi izvilka krastā izmirkušo Milrediju un abas sievietes. Visi iz­glābās, taču lielākā daļa produktu un visi ieroči, izņemot majora karabīni^ aizpeldēja lejup pa straumi kopā ar plosta paliekām.

Upe nu bija šķērsota. Taču ceļotāju pulciņš, palicis gandrīz bez pārti­kas un ieročiem, atradās trīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas tuksnešainā, maz izpētītā Viktorijas provinces pierobežas apgabalā. Seit nevarēja sa­stapt nedz kolonistus, nedz skvoterus, šais tuksnešos klaiņoja vienīgi izbē­guši katordznieki un laupītāji.

Ceļinieki nolēma bez kavēšanās doties tālāk. Apzinādamies, kāds slogs viņš ir biedriem, Milredijs lūdza atstāt viņu tepat upes krastā vienu pašu, kamēr pienāks palīdzība no Deligitas.

Glenervens atteicās izpildīt matroža lūgumu. Viņi nevarēja nokļūt Deligitā ātrāk par trim dienām, bet piekrasti viņi cerēja sasniegt pēc pie­cām dienām, tas ir, tikai 26. janvārī. Bet «Dunkans» droši vien jau 16. jan-

                                                            Straume iznesa plostu Snouvijas vidu.

vāri bija atstājis Melburnu. Ko gan vairs nozīmēja aizkavēties ceļā dažas liekas stundas!

— Nē, dārgais draugs, — Glenervens sacīja. — Es tevi neatstāšu. Mēs pagatavosim nestuves un nesīsim tevi pēc kārtas.

Nestuves tika pagatavotas no izturīgiem eikaliptu zariem, un Milredi­jam gribot negribot vajadzēja uz tām nogulties. Glenervens gribēja pirmais nest savu matrozi. Viņš pacēla nestuves no vienas puses, Vilsons no otras, un ceļinieku pulciņš devās ceļā.

Kāds bēdīgs skats! Cik skumji beidzās labi aizsāktais ceļojums! Tagad ekspedīcijas dalībnieki vairs nemeklēja Hariju Grantu. Kontinents, kur viņa nebija un kur viņš nekad nebija uzturējies, draudēja kļūt liktenīgs tiem, kas meklēja kapteiņa pēdas. Ja arī Harija Granta drosmīgajiem tau­tiešiem izdosies sasniegt austrumu piekrasti, viņi tur neatradīs «Dunkanu», kas aizvestu viņus atpakaļ uz dzimteni.

Nomācošā klusumā un ceļa grūtībās pagāja pirmā diena. Vīri pie nes­tuvēm mainījās pēc katrām desmit minūtēm. Ievainotā matroža biedri bez kurnēšanas uzņēmās šo smago pienākumu, ko svelmīgais karstums darīja vēl grūtāku.

Vakarā, nogājuši tikai piecas jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu gurnijkoku birzī. Vakariņās viņi apēda produktus, kas bija palikuši pāri pēc plosta bojā ejas. Turpmāk vajadzēja paļauties vienīgi uz majora ka­rabīni.

Nakts bija nelāga. Sāka līņāt. Nevarēja vien sagaidīt rītu. Gājiens at­sākās ar gaismas svīdu. Majoram neizdevās kaut ko nomedīt, negadījās pat iespēja izšaut. Drūmais apvidus bija sliktāks par tuksnesi. No tā acīm­redzot vairījās pat zvēri.

Par laimi, Roberts uzgāja sīgu ligzdu, kurā bija divpadsmit lielas olas. Olbinets tās izcepa karstos ugunskura pelnos. Ceptās olas un kādā gravā atrastais ēdamais augs, tā saucamā portulaka, bija visas brokastis 22. jan­vāri.

Ceļš kļuva ārkārtīgi grūts. Smilšainos klajumos auga spinifekss — ērk­šķaina zāle, ko Melburnā sauc par «dzeloņcūku». Zāle plosīja drēbes un saskrāpēja līdz asinīm kājas. Tomēr varonīgās sievietes nezūdījās un paš­aizliedzīgi soļoja uz priekšu, rādīdamas saviem biedriem piemēru, uzmun­drinādamas viņus gan vārdiem, gan skatieniem.

Vakarā ceļinieki apmetās Bulabula kalna pakājē pie Džangalas krika. Vakariņas būtu bijušas gaužām pieticīgas, ja Maknebs beidzot nebūtu no­šāvis lielu žurku — mus conditor —, kas tiek augstu vērtēta garšīgās un barojošās gaļas dēļ. Olbinets to izcepa, un tā patiesi attaisnotu savu labo slavu, ja vien būtu bijusi auna lielumā. Taču vajadzēja apmierināties ar to, kas bija. Žurka tika apskrubināta līdz pēdējam kauliņam.

23. janvārī noguruši, taču joprojām enerģijas pilni ceļinieki devās tā­lāk. Apgājuši apkārt kalnam, viņi nokļuva plašās prērijās, kur auga vaļa bārdai līdzīga zāle. Tas bija īsts šķēpu mežs, asu durkļu mudžeklis, kam cauri varēja izlauzties vienīgi ar cirvi un uguni.

Sai rītā neviens pat neierunājās par brokastīm. Bija grūti iedomāties kaut ko neauglīgāku par kvarca šķembām nokaisīto apvidu. Ceļiniekus mocīja ne vien izsalkums, bet arī slāpes. Mokas vēl pavairoja kveldējošais karstums. Ceļinieki vairs nenogāja pat pusjūdzi stundā. Ja pārtikas un ūdens nebūs līdz vakaram, viņi nokritīs turpat uz ceļa, lai nekad vairs neceltos.

Kad cilvēkam vairs nekā nav, kad viņš palicis pilnīgi bez iztikas līdzek­ļiem, kad viņš, šķiet, tūlīt, tūlīt aiz pārpūles saļims un paliks guļam, lik­tenis pēkšņi sūta viņam palīdzību.

Ūdeni ceļiniekiem dāvāja cefaloti, ar spirdzinošu šķidrumu pildīti ziedu kausiņi, kas karājas koraļļveida krūmu zaros. Visi dzesēja slāpes un sa­juta, ka atgriežas spēks.

Ekspedīcijas dalībnieki lietoja tādu pašu barību kā iezemieši, kad tiem pietrūkst medījumu, kukaiņu un čūsku. Izžuvuša krika gultnē Paganels atrada kādu augu, kura vērtīgās īpašības savos rakstos vairākkārt aprak­stījis viņa kolēģis no Ģeogrāfijas biedrības.

Tas bija sporaugs narde, tas pats, kas uzturēja pie dzīvības Bērku un Kingu Austrālijas vidienes tuksnešos. Zem nardes lapām, kuras atgādi­nāja āboliņa lapiņas, atradās sausas sēklas. Kad šīs sēklas, kas bija apmē­ram lēcas lielumā, saberza starp diviem akmeņiem, iznāca kaut kas līdzīgs miltiem. Ceļinieki izcepa no tiem maizi, kas remdēja bada mokas. Sai vietā nardes auga vairumā. Olbinets nodrošinājās ar pārtiku vairākām dienām.

Nākamajā dienā, 24. janvārī, Milredijs daļu ceļa jau gāja kājām. Viņa ievainojums bija pilnīgi aizdzijis. Līdz Deligitai vairs nebija tālāk par desmit jūdzēm. Vakarā ceļinieki apmetās uz simt četrdesmit devītā garuma grāda, tieši uz Jaunās Dienvidvelsas provinces robežas.

Jau vairākas stundas sijāja smalks, apnicīgs lietus. Nekur neredzēja nekādas pajumtes. Džonam Menglam tomēr palaimējās atrast kādu pa­mestu, pussagruvušu mežinieka būdu. Vajadzēja apmierināties ar šo no zariem un salmiem celto mājokli. Vilsons aizgāja salasīt visapkārt sakri­tušos sausos zarus, lai iekurtu pavardā uguni un izceptu nardes maizi. Taču viņam nekādi neizdevās savākto malku aizdedzināt. Koksne saturēja lielu daudzumu nedegošu vielu, un uguns tai neko nevarēja padarīt. Tas bija nedegošais koks, ko Paganels jau bija pieminējis, stāstīdams par Aus­trālijas dīvainībām.

Vajadzēja iztikt bez uguns un tātad arī bez maizes, turklāt gulēt mik­lās drēbēs. Paslēpušies augsto koku zaros, smējējputni, šķiet, ņirgājās par nelaimīgajiem ceļiniekiem.

Tomēr mocībām vajadzēja drīz beigties. Bija jau arī laiks. Abas jaunās sievietes turējās, cik varonīgi vien spēdamas, taču viņu spēki izsīka ar katru stundu. Viņas vairs negāja, bet tikko vilkās uz priekšu.

Nākamajā rītā gājiens atsākās gaismas svīdā. Pulksten vienpadsmitos ceļinieki beidzot ieraudzīja Deligitu, Velslejas grāfistes pilsētiņu, kas at­radās piecdesmit jūdzes no Tufolda līča.

Deligitā transporta jautājums tika ātri atrisināts. Piekrastes tuvumā Glenervenā pamodās jaunas cerības. Varbūt «Dunkanu» kaut kas aizkavē­jis un viņi vēl nonāks pirmie? Pēc divdesmit četrām stundām viņi jau būs līča krastā.

Ap pulksten divpadsmitiem pēc sātīgām brokastīm visi ceļinieki iekāpa pasta ratos, un pieci zirgi aiztraucās no Deligitas.

Kučieris, kam bija apsolīta bagātīga atlīdzība, dzina zirgus, cik jaudas, pa labi uzturētu ceļu. Viņiem nevajadzēja ne divu minūšu, lai apmainītu zirgus pasta stacijās, kas atradās desmit jūdzes cita no citas. Šķita, ka Glenervena nepacietīgā degsme pārņēmusi arī vedējus.

Pasta rati joņoja visu dienu un nākamo nakti, nobraukdami sešas jū­dzes stundā.

Nākamajā dienā, saulei austot, dobja šalkoņa vēstīja par okeāna tu­vumu. Vajadzēja vēl apbraukt apkārt līcim, lai sasniegtu krastu uz trīs­desmit septītās paralēles, tieši tai vietā, kur Tomam Ostinam vajadzēja gaidīt ceļiniekus.

Kad beidzot skatienam pavērās jūra, visi lūkojās selgā, meklēdami «Dunkanu». Varbūt jahta brīnumainā kārtā patiesi kursē gar krastu, tāpat kā pirms mēneša tā bija kursējusi pie Korientes raga Argentīnas piekrastē!

Nekas nebija redzams. Vienīgi debesis un ūdens, kas saplūda kopā pie apvāršņa. Neviena bura neiepriecēja aci bezgalīgajā okeāna plašumā.

Taču vēl bija palikusi viena cerība. Varbūt Toms Ostins izmetis enkuru Tufolda līcī, jo jūra bija vētraina un kursēt gar atklātu krastu bija bīstami.

— Uz Ēdeni! — Glenervens pavēlēja.

Pasta rati tūdaļ nogriezās pa labi uz ceļa, kas gar līča krastu veda uz Ēdenes pilsētiņu, līdz kurai bija piecas jūdzes. Kučieris apstājās netālu no bākas, kas norādīja ieeju ostā. Reidā bija noenkurojušies vairāki kuģi, taču ne uz viena neplīvoja Malkolmas karogs.

Glenervens, Džons Mengls un Paganels izlēca no pasta ratiem un stei­dzās tieši' uz muitnīcu. Tur viņi izvaicāja ierēdņus par visiem kuģiem, kas bija iebraukuši ostā pēdējās dienās. Izrādījās, ka jau veselu nedēļu ostā nav ieradies neviens kuģis.

                                                  Jaunas sievietes vairs tikko vilkās uz priekšu.

—   Varbūt «Dunkans» nemaz nav izbraucis no Melburnas! — Glener­vens iesaucās, kā jau cilvēks, kas grib pieķerties visniecīgākajai cerībai. — Ja nu mēs esam ieradušies šeit pirms Toma Ostina?

Džons Mengls pašūpoja galvu. Kapteinis pazina savu palīgu. Saņēmis pavēli, Toms Ostins nevarēja to neizpildīt desmit dienu laikā.

—   Es gribu zināt patiesību, — Glenervens sacīja. — Labāk rūgta pa­tiesība nekā neziņa.

Pēc ceturtdaļstundas tika nosūtīta telegramma uz Melburnu kuģu re­monta māklerim. Pēc tam ceļinieki aizbrauca uz viesnīcu «Viktorija». Pulksten divos dienā Glenervens saņēma atbildes telegrammu. Tās saturs bija šāds:

Lordam Glenervenam Ēdenē Tufolda līci.

«Dunkans» izbrauca jūrā šā mēneša 18. datumā nezināmā virzienā.

D z. E ndrjū, kuģu remonta mākleris.

Telegramma izkrita Glenervenam no rokām.

Nekādu šaubu vairs nebija. Skotu jahta bija nonākusi Bena Džoisa rokās, kļuvusi par pirātu kuģi!

Tā beidzās ceļojums cauri Austrālijai, kas bija tik laimīgi sācies. Kap­teiņa Granta un viņa kuģinieku pēdas tagad bija zaudētas uz visiem lai­kiem. Sī neveiksme bija maksājusi dzīvību visai «Dunkana» komandai. Lords. Glenervens bija cietis sakāvi. Drosmīgo ceļotāju, kuru pampās nevarēja aizkavēt satrakotie dabas spēki, Austrālijā bija uzveicis cilvēku zemiskums.